Madara rituāls Ziemupē 22.augustā

Svētki Ziemupē vakar tecēja cauri laikam visu dienu. No rīta – līdz nakts melnumam. Sākumā folklora, ragu mūzika, dzeja un pēcāk ģitāra, pankūkas, Aizputes vīns un lieliskās Daina + Daiga, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu spēj iedvesmot visus tos, kas uz Ziemupi aizbrauc un ir spiesti tur Saulgriežos un Madara svētkos atgriezties no jauna, no jauna, no jauna, no jauna.

Gaidām nākamgad arī Jūs, cienījamo lasītāj! :)

Melnie lakati, rudens tuvums un mēs

Sandra Veinberga Damaskā, SīrijāManas attiecības ar radio kļūst ar katru gadu komplicētākas. No rīta ēteru piegružo tukša muldēšana (konstruktīvas informācijas vietā) un atliek tikai brīnīties, kurš bija tas, kas ieveda “tusiņu šmigā” iekšā radio studijā agrā rīta stundā. Kāds paģirains cilvēks? Kāds joku producents? Nezinu. Var gadīties, ka šis cilvēks neko nesaprata no radio misijas un domāja tikai par vienu – izklaidi līdz nāvei.

Pat agri no rīta. Piedodiet, bet es (šādos brīžos) nogriežu skaņu un pārmetoši skatos uz savu radioaparātu – “kā tu tā vari rīkoties!”, – es viņam saku. šķiet, ka viņam par to arī ir kauns (daudz vairāk nekā bēdīgi seklo radiostaciju direktoriem). Taču, var jau būt, ka ir arī “kādi radioklausītāji”, kas šo klausās un “tas” viņiem uzlabo omu.

Savukārt vakarā televizors man piedāvā – bērnu raidījumus no rīta līdz pat tumsiņai. Tātad līdz brīdim kad iestājas “Šerloka” vai nebeidzamo “Midsomeras slepkavību” stunda. Dienas avīzes ir nogalinājušas sevi pašas Latvijā jau sen. To vairs nav. Žurnāli turpina savu čaukstēšanu – skaistuma un nepiepildītās mīlas virzienā, kurus vairs studē tikai neglābjami romantiķi vai naivi bibliofili.

Tad nu es pievēršos ārzemju kanāliem, jo ir noticis tieši tas no kā es (kā mediju pētniece) baidījos visvairāk – latviešu mediji pārvērtušies lētā, bezsatura drazā, kurā noslīkst nedomājošie. Pārējie – nelielā domātgribētāju minoritāte, pārslēgušies uz ārzemju medijiem.

Diemžēl. Ir tikai daži raidījumi, kurus es noklausos. Tie ir: Latvijas radio pusdienu programma un tai sekojošie “Krustpunkti” (ja tiek apskatīta kāda mani interesējoša problēma). Šodien mani uzrunāja diskusija par muslimu sieviešu tērpiem un to iespējamo aizliegumu Latvijā. Raidījumā piedalījās Austrumu eksperti, juriste, etnopsiholoģijas pazinēji un klausītāji.

Nav tā, ka es šajā raidījumā būtu uzzinājusi ko jaunu.  Nē, neko jaunu es diemžēl neuzzināju. Ar orienta tēmām nodarbojos jau sen, mācu orienta dejas un flamenko. Tāpēc man šī joma ir samērā pazīstama lieta. Arī attiecīgajās valstīs ir iznācis būt un runāties ar vietējām sievietēm gan par apģērbu gan par patriarhālismu kopumā. Taču viens kļuva skaidrs –  vajadzēja parunāt arī ar cilvēkiem, kas dzīvo Rietumvalstīs un saskaras ar šīm kultūras konflikta problēmām savā ikdienā. Nevis ar sievieti, kura pati ieprecējusies Turcijā vai vīrieti, kuram viss pasaulē notiek teorētiski.

Piekrītu Sedliniekam, ka mūsu sabiedrības nemaz nav tik atšķirīgas – gan šeit gan tur = orientā toni nosaka patriarhāts. Jaunava ir prece, kuru vecāki dārgi pārdod vīra ģimenei un (kā jau precei) tai jābūt nevainīgai segacītei. Tā ir bijis vienmēr (gan agrāk, gan tagad) arī pie mums un to var redzēt arī šodien mūsu tautas tērpos ar sievām kurām lakats ap galvu (aube) ir obligāti. Iedomājieties kas notiktu ja pusmūža dejotājās saliktu sev galvā “jaunavu vaiņagus” un nodejotu Rucavieti! Oj, būtu sašutums. Vai ne? Tad ko mēs brīnāmies par austrumu sievietēm, kurām sabiedrība pieprasa apsegt galvu tikumības un kārtības dēļ?

Nesākšu tagad attīstīt tekstus par to, kā visas sievietes vēlas “tikt zem aubes” un cik universāli ir sievietes “tikumības priekšraksti” visām tautām un nācijām uz zemes un cik vienlīdz vaļīgi tie ir kungiem un puišiem visās valstīs un reliģijās.

Jā neesam mēs tālu šajā jomā tikuši – patriarhāts tā izlēmis un sievietes atbrīvošanās tēma dažādos pasaules nostūros ir dažādi attīstītā līmenī. Tāpēc mums tagad atliek noskaidrot pašu galveno – vai mēs paši savām sievietēm visu atļaujam darīt jeb tomēr – nē?

Nē, sieviete pie mums pagaidām vēl nav 100% līdztiesīga vīrietim. Diemžēl nav.

Bet.

Mēs esam tikuši tālāk sievietes atbrīvošanāa procesā, turpretī “viņi’ (orientā) ir pamatīgi atpalikuši šajā jomā.

Ko darīt – palīdzēt “viņiem” saprast, ka sieviete ir cilvēks, jeb tomēr palikt pie vecā un pārbaudītā modeļa, ka sieviete ir tikai vīrieša servisa institūcija un viss?

Jā, mēs zinām, ka sieviešu līdztiesības jautājums Latvijā nav pilnībā atrisināts, taču mēs apzināmies šo problēmu un cešamies to atrisināt. Tieši šajā pozīcijām būtiski atšķiras austrumu un rietumu civilizācijas pasaules uztvere. Pie mums meitenes var mācīties peldēt skolas baseinos kopā ar puikām, bet muslimu vecāki Zviedrijā bieži neatļauj savām meitām mācīties peldēt, ja baseina iekštelpās ir vīrieši – sporta bāzes direktoru ieskaitot. Tāpēc šīs meitenes biežāk slīkst. Diemžēl.

Muslimu meitenes un zēni tiek saderināti ar radu bērniem jau bērnībā un bieži bēg no piespiedu laulībām, kuras viņiem uzspieduši vecāki. Viņi lūdz valstij palīdzību noslēpties, vai mēs Latvijā šo patvērumu viņiem piedāvāsim, jeb vecāku vara tomēr lielāka par valsts svirām?

Ko mēs darīsim brīdī kad muslimu vecāki pieprasīs mūsu veselības aprūpei “apgraizīt” zēnu un meiteņu intīmās ķermeņa daļas, lai samazinātu viņu seksuālo apetīti. Tādas esot daudzu orienta tautu tradīcijas un tā esot darīts visos laikos. Vai mēs piedāvāsim viņiem ķirurģisko pakalpojumu? Arī tad, kad vajadzēs “sašūt kopā” kādu jaunkundzi, kura “vairs nav nevainīga” un nākamajam vīram tiek pārdota kā tikla segacīte? Skandināviem šīs operācijas tiek veiktas uz sabiedrības rēķina, taču tās nav slimības un faktiski neapdraud precēties kārās pacientes veselību!

Tātad tomēr sekss, kurš ir jāieliek rāmjos. Pēc austrumu shēmas.

Ko mēs darīsim ja muslimu sieviete tērpusies melnā tērpā gribēs strādāt par audzinātāju bērnu dārzā, taču mazuļi kliegs, ka viņa ir spoks, jo skolotājas seju taču nevar redzēt.

Raidījumā izskanēja doma, ka pašas sievietes tā vēlas, ka “tā” viņas pasargā sevi no sabiedrības. Zināmā mērā pievienojos šim viedoklim, jo vīrieši tajā pašā Sīrijā vai Omanā ļoti nekautrīgi blenž uz sievieti, aizskar to uz ielas, ja “kāda” ir iedomājusies pastaigāties viena pati bez melnā lakata vai hidžaba. Jā, tur ir vieglāk, ja uniforma – lakats tiek uzvilkts galvā. Tad pretīmnācēju skatieni nav tik aizkaitināti un replikas tik aizvainojošas. Taču manuprāt nav pieļaujams, ka  man ir jāapsien ap galvu lakats tikai tāpēc, ka kādam tā skaitās piedienīgāk. Vēl – nevienam nav noslēpums, ka gandrīz katrā musulmaņu ģimenē ir kāds tēvs, omīte vai tēvocis, kas vēlas lai jaunkundze, kundze staigā satinusies melnā maisā, ar melnu lakatu ap galvu. To man apliecinājušas daudzas manas orienta paziņas. Ģimenes spiediens ir pamatīgs tieši uz meitām. Ja mēs aizliegsim lietot melnos, maksimāli nosedzošos lakatus telpās, skolās, slimnīcās, augstskolās, institūcijās, tad panāksim Ataturka rīkojumam līdzīgu efektu – ģimene vairs nevarēs aizliegt meitai atvērt seju.

Protams, lai katrs ģērbjas kā vēlas. Protams.

Kā būs ar mums?

Kā jums šķiet?

Vasaras prombūtne ieilgst

Kubas kafijaVasaras mīņāšanās uz 2015. gada sliekšņa ir ieligusi jau sen. Brīžiem pie apvāršņa (viņpus jūrai) uznirst dažas siltas dienas un laiž pasulē cerību par to, ka vasara vēl būs. Taču …pēc tam uzpuš ziemeļu vējš un mēs atkal (!) uzvelkam rudens jaku, lai izturētu līdz beigām kārtējo vēso jūlija dienu. Kaimiņiene uzver, ka “jūlijs esot pagaidām pats sitākais šīrudens mēnesis”. Twiterā čivina, ka augustam būšot “jāatstrādā” mums nepiegādātais siltums jūnijā un jūlijā, bet mana draudzene Iveta šodien Rīgā uzsvēra, ka “atvaļinājumu šogad neesot jēgas izmantot, jo vasaras vienkārši nav”. ” Pēdējo piecu gadu vasaras bija lieliskas un mēs pieradām pie  siltas vasaras kā pie normas”, – viņa sacīja un nopūtās, – ” izrādās, ka nekāda globālā sasilšana nav mums regulāri siltās vasaras nodrošinājusi. Ir tā kā ir!”

Mēdz teikt, ka neesot sliktu laika apstākļu. vainīgs esot nepiemērotais cilvēku apģērbs. Tāpēc turu gatavībai biezu, baltu jaku ar kapuci. Nesiltām dienām.

 

Šodien Spicē vēl izdevās nobaudīt pavēsu sauli, lai pēc tam (sēžot pie stūres uz Kuldīgu) lietus kārtīgi nomazgātu auto un manevrēšana ap peļķu ceļiem uz asfalta izvērstos par manu galveno nodarbošanos vēsajā un lietainajā jūlija otrdienā.

Kā būs tālāk?
Kurš zina?  

Pilns sprieduma teksts lietā “Saskaņa pret Sandru Veinbergu un TVnet”

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Pa labi Sandra Veinberga un Elīna Jakšēvica

Kā jau informēju iepriekš 2015.gada 25.jūnijā Talsu rajona tiesa izskatīja civillietu par Nila  Ušakova vadītās partijas  Saskaņa prasību pret mani un TVNet par godu un cienu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu par nodarīto morālo kaitējumu.

Tagad manās rokās  nonāca ierakstītā vēstule no Talsu rajona tiesas ar pilnu sprieduma tekstu, kuru publicēju šeit: Spriedums Saskaņa pret Sandru Veinbergu un TVNet

Tajā tiesa atzīst, ka Saskaņa prasība nav pamatota un ir noraidāma, jo strīdus raksts ir mans viedoklis, kas nav vērtējams kā jauna ziņa vai fakts.

Tiesa spriedumā uzsver arī to, ka partijai Saskaņa kā juridiskai personai nepiemīt fiziskas un garīgas ciešanas kā fiziskām personām, turklāt partija neesot pierādījusi nekādu kaitējumu, ko partijai būtu radījis mans raksts.

Vairāk par šo lietu lasīt šeit rakstā Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TVNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa zaļie cilvēciņi Latvijā?

Dejojam kopā ar sauli, karstumu un pārsteidzošo vēju priedēs.

Orienta priedes, Žocene 2015

Orienta priedes, Žocene 2015

Pagaidām tveicīgākās šīsvasaras dienas aizvadītas. Šogad tās izdevās pavadīt pie jūras. Žocenē. Tālu no politikas un žurnālistikas, tālu no augstskolas vai medijiem. Projām no ierastās vides. Tur, kopā ar enerģiskiem un dejotgribošiem cilvēkiem, dejojām brīvā dabā, līča vēja pavadībā. Gundega mani uzaicināja (tieši Žocenē pie jūras!) mācīt dejot arī citus. Tos, kas dejot neprot. Izvēlējāmies orienta deju, ar kuru nodarbojos jau krietni sen (vairāk nekā 15 gadus). Sākumā orienta deju un orienta flamenko mācīju pa vakariem dejotgribētājiem Zviedrijā, tagad to mācu arī šeit –  Rīgā.

Sestdien nodejojām Žocenē visu dienu – no rīta līdz vakaram. Kāda no “audzēknēm”  nebija īstā skaidrībā ar manu nodarbošanos: – Jūs taču esat “tā žurnāliste”, kas ziņo “no Stokholmas” ?

-Jā, – piekritu. – Kā tad tā? Kāpēc Jūs arī dejojat? Kādēļ mācat dejot?

  • Patīk to darīt.  Tā ir mana pasija, – atzinos.

  • Es gan vairāk lasu Jūsu rakstus, man tie patīk, tikai…neiznāju, ka Jūs arī dejojat, – viņa teica ar sarežģītu intonāciju balsī. Kā pārmetot vai iebilstot. Taču, var gadīties, ka jūras vējš man traucēja pareizi saprast viņas jautājumu. Varbūt, ka tas nemaz nebija pārmetums. Iespējams, ka tas bija pārsteigums, kas viņu okupēja ieraugot deju, kas spēj magnetizēt praktiski visus. Arī mani. Jauku mums visiem vasaras turpinājumu! Žocenes jūrmala

Ziemeļvidzemes skumjās muižas. Krīzes sekas vai kas cits?

Aumeisteri, reklāma

Aumeisteru muižas bēdīgais stāvoklis, 2015. g. jūnijs

Atgriežoties no zinātniskas konferences Tartu universitātē, nolēmām aplūkot Ziemeļvidzemi.

Tuvāk.

Naktsmājas še grūti atrodamas, jo “Lauku ceļotājs” šo Latvijas reģionu nav lutinājis ar klātbūtni pietiekami dāsni. Atlika vien pilis un muižas, ar kurām Vidzeme ir patiešām bagāta. Par Zvārtavas pils bojā eju Mākslinieku savienības pārvaldībā pārliecinājāmies jau agrāk un braukt uz turieni, lai apskatītu tās tālāko deģenerāciju, nebija nekādas vēlēšanās. Pievērsāmies Aumeisteriem, kuru lieliskā reklāma internetā bija uzrunājoša un aicinoša. Uzzinājām, ka varēsim apmesties 1533.gadā celtā muižas kompleksā, un, ka ”ik uz soļa šeit jūtams seno laiku maģisks valdzinājums” – solīja mājas lapas teksts. Tas neslēpa, ka ” ”Aumeisteru muiža ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis. 3 ēkas aptver 7,4 ha liels valsts aizsargājamais dabas parks ar daudzām retajām augu sugām”. Izlasījām arī, ka ”Aumeisteru muižas parks toreiz un šodien papildina muižas ēku apkārtni gan vizuāli, gan estētiski. Parkā tiek saglabāts vēsturiskais plānojums no 1880. gada beigām, kad 19. gs. beigās  to veidoja terases un jauno parku. Dažādie terasējuma līmeņi pavēra plašu skata perspektīvu. Jauno pastaigu celiņu tīklu paredzēts veidot pēc 19. gs. ainavu dārzu jeb parku principiem. ” Tas viss izklausījās grandiozi un daudz sološi. Lieliski!

Jāāā! Tas mūs uzrunāja un tāpēc devāmies no Igaunijas ”pa taisno” tieši uz Aumeisteriem, jo bija skaidrs, ka dzīvosim ”gleznainākajā kompleksa ēkā – Pārvaldnieka mājā”, kas būvēta no vietējiem ķieģeļiem un uz jumta spāres esot uzraksts 1896 un vēl – ēka esot celta neorenesanses stilā. Interneta reklāmā kompleksa īpašnieki mums piedāvāja: braucienus pa dīķi ar laivu, makšķerēšanu, par saunām un banketiem nemaz nerunājot. Taču atbraucot uz Aumeisteriem reāli aina izskatījās pavisam cita – ēka nolaista, iekštelpas bezgaumīgi remontētas un pavirši sakoptas, nakšņošanai paredzētās istabas žēlīgā stāvoklī, televizori istabās jau sen nestrādā, WiFi nav, parks 100% aizlaists nezālēs. Tik ļoti, ka nekāda braukšana ar laivām vai krosiņa skriešana te neizdevās, jo balandas iestiepjas līdz padusēm.

Jā, vajadzētu tagad griezties Patērētāju tiesību aizsardzības birojā un pieprasīt sodīt Aumeisteru īpašnieku par maldinošu reklāmu. Taču vēlāk apskatot SIA Aumeisteri īpašnieku buķeti no Daugavpils, kopā ar SIA Aumeisteru muižas trim tiesas prāvām (sakarā ar Daugavgrīvas cietokšņa privatizācijas mēģinājumu) un visbeidzot – aplūkojot 2003. gada SIA maksātnespējas procesa sākumu un beigas, kļūst skaidrs, ka arī šīs daiļās Vidzemes ēkas tomēr ir nolemtas bojā ejai. Kārtējo reizi vēsturiskas ēkas, nozīmīgas valsts kultūras kapitāla daļas pārvalda cilvēki, kas ar savu iegādāto īpašumu nespēja atbildīgi tikt galā. Protams, ka šo seno un nozīmīgo ēku atjaunošanas un pilnvērtīgas izmantojuma iespējas ir svarīgas šim reģionam. Te ir daudz darba vietu vietējiem, kas nav mazsvarīgi. Taču pagaidām šis potenciāls Aumeisteros netiek izmantots. Mazliet vīlušies devāmies uz Palsmanes muižas kompleksu.

Studējot tekstus, atklāju, ka mani faktiski neinteresē ”kurš” un ”kam” vēstures gaitā šo muižu ir pārdevis un cik liels ir bijis attiecīgā muižas īpašnieka bagātības potenciāls. Diemžēl, gandrīz visur Latvijā, apmēklējot vēsturiskos kompleksus, jārēķinās vienīgi ar “īpašniekus aprakstošu” informāciju.

Jā, mani neinteresē šo īpašnieku biogrāfija, bet gan celtnes arhitekta un celtnieku raksturojums, jo ēku taču cēla ar vietējiem spēkiem, nevis ar īpašnieka uzvārdu kā kaltu vai āmuru.  Taču Latvijā atrodamie avoti turpina piedāvāt tieši pretējo – ”barona tāda” un ”barona šitāda” aprakstu, tekstus par ieķīlāšanu, izpirkšanu un ”nodošanu”, it kā tam būtu kāda nozīme ēkas un pārējo celtņu apskates procesā. Vienīgais ko izdevās uzzināt sakarīgu ir tas, ka Palsmanes centrā līdz mūsdienām ir saglabājusies astoņstūru baznīca (1817) ar ozolkoka paneļu iekšējo apdari, kura atzīta kā valsts arhitektūras piemineklis. Palsmanes pils pabeigta 1880. gadā un viss. Pašreiz tajā turpina darboties speciālā internātskola (tāpat kā Rubas pilī un citur) un viss. Nav informācijas par celtni. Mazliet minēts par parku, kas esot 5,4 ha liels un tur esošās egles šobrīd esot 100 gadus vecas, ozoli pat 150 gadu veci. Staigājām, pētījām. Aizbraucām vīlušies. Diemžēl.

Kas notiks tālāk?

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Foto: Baltic Communication

Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret SIA TV Net un mani – Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.

Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību

Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona  tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī  un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.

Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara spatākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.

Tiesas spriedums ir TV Net un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis un, ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.

Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi  traci?

Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos.

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

 Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt,  ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.

Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums – pievērst uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es „tiesāju” savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.

Nav svarīgi, vai kāds dēļ manis atklātajiem secinājumiem rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir tas, ja Latvijas tiesa mani sodītu par ”partijai neglaimojošo viedokli” brīvās Latvijas medijos, tiesa ar tādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.

Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā

Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu ”viedokļa pareizumu”. Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analizē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.

Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.

Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad – no partijas ”Vienotā Krievija” (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai ”legāli” nostiprināt „īpašuma tiesības” ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.

Lasi TV Net: Vienotā Krievija lūdz izvērtēt Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes likumību

Žurnālista misijas virzieni

Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir ”rokošie reportieri”, kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šī līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus es veidoju izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi –  secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.

Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka ”Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos”, jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņa prasībai Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? kas ir publicēts 19. janvārīt TVnet slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.

Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.

Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina  līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi. 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabosona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanā

Grāmata: Leonīds Jākobsons: Īstais Nils Ušakovs

Protams, ka var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ, nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs – ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:

1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.

2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?

3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”. Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.

4)  Viens no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu ”etiķetēm”*** pašlaik ir  arī ”tradicionālo vērtību”  klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskais situācijai, par labu Kremlim  nobalsos tā saucamo „tradicionālo vērtību” sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai  Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta “kopošanos” ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.

Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu

 Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņa elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņa rindās.  Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.

 Lasi TV Net: Kā Kremla projekts Saskaņa piesmej Raini

Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet  neko kritiska ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TV Net, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visi pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas Domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.

Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir sekojoši:

1)  Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem.  Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.

2) To ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā  (Budapešta), 1968. gadā  (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs  Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.

3) ”Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus”-  uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājuša gadsimta  sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos (http://linkis.com/nTlrc). Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.

Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?

Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam „noderīgo idiotu”*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek  uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa sociālistu Internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.

Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi  Saskaņu kritizēja arī ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.

Lai gan valsts amatpersonām ir pieejami izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata viņas izdarīja savus secinājumus par Saskaņa sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.

Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai  pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētaS, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu  jāatbild Krievijai. Jā,  Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.

Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet, vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?

** Техника дезинформации и обмана. С. 41

*** starptautiski pazīstama politiska metafora

**** https://sv.wikipedia.org/wiki/Harmoni_(Lettland)