A conversation about healthy media communications in our post-media era

Originally posted on Sandra Veinberg:

tartu university, 2015:3Audience Research in a ‘Post-Media’ Age? 2015. 

Reflections on media-centric and non-media centric approaches to researching audiences in the 21st century

Skärmavbild 2015-06-18 kl. 13.09.50ECREA Audience and Reception Studies Conference 2015
25-27 June 2015, University of Tartu, Estonia

Effective communications are as important to our well being and happiness as the food we put into our bodies. “It can either be healthy (and nourishing) or toxic (and destructive) notes the Zen master and Buddhist monk, Thich Nhat Hanh, in his book on communications.

Nothing can survive without food. Everything we consume acts either to heal us or to poison us. We tends to think of nourishment only as what we take in through our mouths, but what we consume with our eyes, our noses, our tongues, and bodies is also food. Hanh thinks that all conversation that goes on around us is also food. It means that we consume and create food when…

View original 756 more words

Ziemeļvidzemes skumjās muižas. Krīzes sekas vai kas cits?

Aumeisteri, reklāma

Aumeisteru muižas bēdīgais stāvoklis, 2015. g. jūnijs

Atgriežoties no zinātniskas konferences Tartu universitātē, nolēmām aplūkot Ziemeļvidzemi.

Tuvāk.

Naktsmājas še grūti atrodamas, jo “Lauku ceļotājs” šo Latvijas reģionu nav lutinājis ar klātbūtni pietiekami dāsni. Atlika vien pilis un muižas, ar kurām Vidzeme ir patiešām bagāta. Par Zvārtavas pils bojā eju Mākslinieku savienības pārvaldībā pārliecinājāmies jau agrāk un braukt uz turieni, lai apskatītu tās tālāko deģenerāciju, nebija nekādas vēlēšanās. Pievērsāmies Aumeisteriem, kuru lieliskā reklāma internetā bija uzrunājoša un aicinoša. Uzzinājām, ka varēsim apmesties 1533.gadā celtā muižas kompleksā, un, ka ”ik uz soļa šeit jūtams seno laiku maģisks valdzinājums” – solīja mājas lapas teksts. Tas neslēpa, ka ” ”Aumeisteru muiža ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis. 3 ēkas aptver 7,4 ha liels valsts aizsargājamais dabas parks ar daudzām retajām augu sugām”. Izlasījām arī, ka ”Aumeisteru muižas parks toreiz un šodien papildina muižas ēku apkārtni gan vizuāli, gan estētiski. Parkā tiek saglabāts vēsturiskais plānojums no 1880. gada beigām, kad 19. gs. beigās  to veidoja terases un jauno parku. Dažādie terasējuma līmeņi pavēra plašu skata perspektīvu. Jauno pastaigu celiņu tīklu paredzēts veidot pēc 19. gs. ainavu dārzu jeb parku principiem. ” Tas viss izklausījās grandiozi un daudz sološi. Lieliski!

Jāāā! Tas mūs uzrunāja un tāpēc devāmies no Igaunijas ”pa taisno” tieši uz Aumeisteriem, jo bija skaidrs, ka dzīvosim ”gleznainākajā kompleksa ēkā – Pārvaldnieka mājā”, kas būvēta no vietējiem ķieģeļiem un uz jumta spāres esot uzraksts 1896 un vēl – ēka esot celta neorenesanses stilā. Interneta reklāmā kompleksa īpašnieki mums piedāvāja: braucienus pa dīķi ar laivu, makšķerēšanu, par saunām un banketiem nemaz nerunājot. Taču atbraucot uz Aumeisteriem reāli aina izskatījās pavisam cita – ēka nolaista, iekštelpas bezgaumīgi remontētas un pavirši sakoptas, nakšņošanai paredzētās istabas žēlīgā stāvoklī, televizori istabās jau sen nestrādā, WiFi nav, parks 100% aizlaists nezālēs. Tik ļoti, ka nekāda braukšana ar laivām vai krosiņa skriešana te neizdevās, jo balandas iestiepjas līdz padusēm.

Jā, vajadzētu tagad griezties Patērētāju tiesību aizsardzības birojā un pieprasīt sodīt Aumeisteru īpašnieku par maldinošu reklāmu. Taču vēlāk apskatot SIA Aumeisteri īpašnieku buķeti no Daugavpils, kopā ar SIA Aumeisteru muižas trim tiesas prāvām (sakarā ar Daugavgrīvas cietokšņa privatizācijas mēģinājumu) un visbeidzot – aplūkojot 2003. gada SIA maksātnespējas procesa sākumu un beigas, kļūst skaidrs, ka arī šīs daiļās Vidzemes ēkas tomēr ir nolemtas bojā ejai. Kārtējo reizi vēsturiskas ēkas, nozīmīgas valsts kultūras kapitāla daļas pārvalda cilvēki, kas ar savu iegādāto īpašumu nespēja atbildīgi tikt galā. Protams, ka šo seno un nozīmīgo ēku atjaunošanas un pilnvērtīgas izmantojuma iespējas ir svarīgas šim reģionam. Te ir daudz darba vietu vietējiem, kas nav mazsvarīgi. Taču pagaidām šis potenciāls Aumeisteros netiek izmantots. Mazliet vīlušies devāmies uz Palsmanes muižas kompleksu.

Studējot tekstus, atklāju, ka mani faktiski neinteresē ”kurš” un ”kam” vēstures gaitā šo muižu ir pārdevis un cik liels ir bijis attiecīgā muižas īpašnieka bagātības potenciāls. Diemžēl, gandrīz visur Latvijā, apmēklējot vēsturiskos kompleksus, jārēķinās vienīgi ar “īpašniekus aprakstošu” informāciju.

Jā, mani neinteresē šo īpašnieku biogrāfija, bet gan celtnes arhitekta un celtnieku raksturojums, jo ēku taču cēla ar vietējiem spēkiem, nevis ar īpašnieka uzvārdu kā kaltu vai āmuru.  Taču Latvijā atrodamie avoti turpina piedāvāt tieši pretējo – ”barona tāda” un ”barona šitāda” aprakstu, tekstus par ieķīlāšanu, izpirkšanu un ”nodošanu”, it kā tam būtu kāda nozīme ēkas un pārējo celtņu apskates procesā. Vienīgais ko izdevās uzzināt sakarīgu ir tas, ka Palsmanes centrā līdz mūsdienām ir saglabājusies astoņstūru baznīca (1817) ar ozolkoka paneļu iekšējo apdari, kura atzīta kā valsts arhitektūras piemineklis. Palsmanes pils pabeigta 1880. gadā un viss. Pašreiz tajā turpina darboties speciālā internātskola (tāpat kā Rubas pilī un citur) un viss. Nav informācijas par celtni. Mazliet minēts par parku, kas esot 5,4 ha liels un tur esošās egles šobrīd esot 100 gadus vecas, ozoli pat 150 gadu veci. Staigājām, pētījām. Aizbraucām vīlušies. Diemžēl.

Kas notiks tālāk?

Tiesa noraida Ušakova prasību pret mani un TvNet. Vai Saskaņa darbojas kā Kremļa ”zaļie cilvēciņi” Latvijā?

tiesas sēde partija Saskaņa pret TVNet un Sandru Veinbergu Talsi 015

Attēlā: Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons (otrais no kreisās puses), kurš pieņēma spriedumu lietā par Saskaņas prasību pret TV Net un Sandru Veinbergu par goda un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu. Foto: Baltic Communication

Šodien Talsu rajona tiesa pasludināja spriedumu, kas nostiprināja vārda brīvību mūsu valstī. Talsu rajona tiesas priekšsēdētājs Alviss Jēkabsons neapmierināja Ušakova partijas Saskaņa prasību pret SIA TV Net un mani – Sandru Veinbergu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu, atvainošanos un mantiskās kompensācijas piedziņu.

Kremļa satelīts Saskaņa pret vārda brīvību

Neļaujot prokremliskajai partijai Saskaņa aizbāzt kritiķu muti, Talsu rajona  tiesa ir devusi iespēju Latvijai svinēt mazu, bet nozīmīgu uzvaru, kas nostiprinās vārda un preses brīvību valstī  un palīdzēs Latvijai ierindoties augstāk pasaules preses brīvības indeksos.

Tas ir īpaši svarīgi pašlaik, Krievijas iniciētā hibrīdkara spatākļos, kad Eiropas iekarošanai Kremlis izmanto visus līdzekļus, to skaitā politiķus un partijas. Baltija ir šo Kremļa mērķu priekšplānā.

Tiesas spriedums ir TV Net un manā pusē. Publikācijās un tiesā uzsvēru, ka mans apgalvojums, ka partijai Saskaņa ir centieni iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā, nepārprotami ir viedoklis, kas publicēts viedokļu rubrikā Spogulis un, ka man ir tiesības uz šādu viedokli, ja Latvija ir demokrātiska valsts.

Par ko tad partija Saskaņa bija sacēlusi  traci?

Ar argumentāciju, kuru iesniedzu tiesai, var iepazīties agrāk publicētajos rakstos.

 Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

 Šodienas tiesas spriedums demonstrē eiropeisku izpratni par publicista tiesībām un kritikas misiju. Tas nav ierobežojis TV Net un manas tiesības paust viedokli par to, ka partija Saskaņa ir prokremliska partija. Viens no tās mērķiem, manuprāt,  ir iegūt varu ne tikai Rīgā, bet arī Latvijā un izveidot Latvijā Kremlim labvēlīgu satelītvaldību. Rezultātā Latvija atkal nokļūtu Eirāzijas/Krievijas impērijas sastāvā. Šis mans apgalvojums nebija publicēts kā ziņa, bet gan kā viedoklis. Tā ir man izpratne par lietu kārtību un likumsakarībām, kādas tās redzu es.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiek vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Protams, viedoklis var aizskart kādas personas godu un cieņu, taču partijai Saskaņa ir jārēķinās ar to, ka viņu (kā politiskas partijas) rīcība un stratēģija, kas izmanto demokrātiskās Latvijas iespējas, var tikt vērtēta arī kā krimināla darbība, kas apdraud mūsu brīvību un valsts demokrātisko iekārtu, pat ja krimināllieta vēl par to nav ierosināta.

Protams, ka es varētu iesniegt prokuratūrā vai Drošības policijā prasību par krimināllietas ierosināšanu par Saskaņa darbību, taču TV Net slejās darbojos kā komentētāja un izmantoju publicistikas līdzekļus, lai pievērstu Latvijas sabiedrības uzmanību Saskaņas problēmai. Žurnālistu uzdevums – pievērst uzmanību problēmai. Saskaņas prasībā piesaukto krimināllietu jau ierosinās tie, kam tas ir jādara saskaņā ar amata pienākumiem. Es „tiesāju” savu rakstu varoņus ar publicistikas līdzekļiem. Tieši tos Saskaņa man tagad grib aizliegt lietot, izmantojot šim mērķim Latvijas tiesu varu.

Nav svarīgi, vai kāds dēļ manis atklātajiem secinājumiem rosinās vai nerosinās krimināllietu pret partiju Saskaņa. Svarīgi ir tas, ja Latvijas tiesa mani sodītu par ”partijai neglaimojošo viedokli” brīvās Latvijas medijos, tiesa ar tādu spriedumu atgādinātu Krievijas tiesu sistēmu, kurā tiesas atklāti kalpo kā giljotīna Kremļa oponentiem un kritiķiem.

Kremļa metodes partijas Saskaņa izpildījumā

Talsu rajona tiesas sēdē 9. jūnijā Saskaņas advokāts Mareks Šīrants konstatēja, ka man neesot juridisku faktu, kas pierādot manu ”viedokļa pareizumu”. Viņam likās, ka Saskaņas centra (Saskaņa) līgumā ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija neesot minēts, ka abu partiju sadarbība paredzot Latvijas iekļaušanu Putina impērijā. Turklāt Saskaņai esot līgums arī ar vadošo Ķīnas komunistiskā režīma partiju. Piekrītot, ka savā analizē par Saeimas vēlēšanu rezultātiem es lielāko kritiku esmu veltījusi nevis Saskaņai, bet gan Vienotībai, tomēr nepietiekot argumentu, uz kuru pamata secinu, ka Saskaņa ir prokremliska partija, kas Latviju ved Krievijas impērijas virzienā.

Atbildot uz šiem pārmetumiem, tiesā norādīju, ka abi Šīranta pieminētie Saskaņas sadarbības līgumi ir ar autoritārām diktatūrām, kas negreznotu nevienu partiju, kas sevi grib dēvēt par demokrātisku vai vismaz sociāldemokrātisku. Taču tie uzskatāmi apliecina:1) kādā virzienā partija tiecas sevi apliecināt, 2) kas ir Ušakova un Co draugi ārzemēs (gan Krievija, gan Ķīna pasaulē netiek uzskatītas par demokrātiskām valstīm), jo demokrātisku valstu partijas izvairās slēgt jebkādus līgumus ar totalitāro valstu varas partijām.

Starp citu, Ušakova partijas draugi no Vienotās Krievijas deputātiem Krievijas parlamentā tikko pieprasīja atzīt par nelikumīgu Baltijas valstu neatkarības atzīšanu 1991. gadā. Tātad – no partijas ”Vienotā Krievija” (Saskaņas sabiedrotā) puses patiešām tiek meklēts juridisks pamats kā Krievijai ”legāli” nostiprināt „īpašuma tiesības” ne tikai uz Krimu, bet arī uz Latviju. Pagaidām nejūtu, ka partija Saskaņa nosodītu šo savu Vienotās Krievijas deputātu iesniegumu Krievijas ģenerālprokuroram. Tāpat kā Ušakova partija nav nekad nosodījusi Krievijas iejaukšanos Ukrainas iekšējās lietās.

Lasi TV Net: Vienotā Krievija lūdz izvērtēt Baltijas valstu neatkarību atzinušās PSRS Valsts padomes likumību

Žurnālista misijas virzieni

Mans uzdevums šajā gadījumā nav meklēt juridiskus pierādījumus līgumu slepenajiem, rakstītiem vai nerakstītiem Ušakova partijas un Kremļa Vienotā Krievija līguma protokoliem. Jā, ir ”rokošie reportieri”, kas kādreiz atraks vai viņiem kāds piespēlēs arī šī līguma slepenās sadaļas. Šodien mans komentētājas darbs neparedz šādu faktu vākšanas metodi, jo savus secinājumus es veidoju izmantojot analoģiju salīdzinājumu, kas plaši tiek izmantots arī sabiedriskajās zinātnēs. Tātad man ir citi –  secinošie jeb izrietoši publicista argumenti par to, ka partija Saskaņa ir Kremļa projekts.

Publicisti lieto nevis juridisku, bet gan publicistiku valodu un publicistikas žanrus, kuru atšķirību no juridiskās valodas būtu jāsaprot pat minimāli izglītotiem cilvēkiem. Lai nāktu klajā ar savu publicista viedokli, man nav katrā rakstā, kurā es saku, ka ”Saskaņa ved Latviju Krievijas apskāvienos”, jānosauc vismaz 17 argumenti, kurus es uzskaitīju savā atbildes rakstā Saskaņa prasībai Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā? kas ir publicēts 19. janvārīt TVnet slejā Viedoklis/Spogulis. Nē, es varu atsperties uz analoģiju pamata un publiskās domas kompetences fona, kas šajā gadījumā ir pietiekami piesātināts.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs un kur tagad plūst Kremļa nauda

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir uzsvērusi, ka jebkurš viedoklis ir jāvērtē kopējās sabiedrības diskusijas kontekstā, nevis izraujot kādu frāzi no raksta, kā tas noticis šajā gadījumā.

Diskusija par Saskaņu kā Kremļa projektu Latvijā rit jau kopš Saskaņas centra parādīšanās uz Latvijas politikās skatuves. Pavisam nesen manus argumentus papildināja bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Kalužnija izteikumi Krievijas raidstacijai Eho Moskvi, kuri liecināja, ka partiju Saskaņas centrs vadītājus konsultē PR stratēģijas un taktikas jomā no Antonijas ielas, kur atrodas Krievijas vēstniecība Rīgā.

Pēc Kalužnija teiktā var saprast, ka Krievijas vēstniecība: 1) parūpējās, lai partija nomaina  līderi. Nomainot neizteiksmīgo Urbanoviču ar efektīgāko Ušakovu kā jaunāku un uzticamāku Kremļa pārstāvi. 2) Ušakovs bija uzkrājis labu Kremļa uzticamības kapitālu, par ko liecina viņa sakari ar Krievijas izlūkdienestu FSB (vairāk par to Leonīda Jākabosona grāmatā Īstais Nils Ušakovs) un 3) viņa darbība Kremļa propagandu izplatošajā televīzijā Pirmais Baltijas Kanā

Grāmata: Leonīds Jākobsons: Īstais Nils Ušakovs

Protams, ka var saprast Ušakova gadiem gruzdošo nepatiku pret mani, jo sniedzu profesionālu un morālu atbalstu drosmīgajam žurnālistam Leonīdam Jākobsonam, kas atmaskoja Ušakova Kremļa sakarus un tika arī fiziski par to vajāts. Taču mums ir daudz domubiedru un mēs Latvijā neesam vienīgie, kas saskata Kremļa satelītpartiju patiesos motīvus savās mītnes zemēs.

Raksta ierobežotā apjoma dēļ, nevaru uzskaitīt visus faktus, kas liecina par Kremļa metodēm, kuru mērķis ir šķelt un vājināt Eiropas Savienību, atbalstot gan galēji kreisās un labējās partijas (Ungārija, Francija, Grieķija u.c.), gan prokrieviskās un prokremliskās partijas Baltijā. Taču viens ir skaidrs – ir pietiekoši daudz sekundāro faktu, kas ļauj man veikt deduktīvus slēdzienus, jo:

1) Kremļa stratēģijas un taktikas maiņu attiecībā uz Maskavai lojālu partiju stiprināšanu Baltijā analizē arī Krievijas politologi. Viens no tiem vēsturnieks un politikas pētnieks Boriss Sokolovs rakstā par Krievijas politiku Baltijā* uzsver, ka Kremlis ir nomainījis finanšu plūsmas, kas bija paredzētas etniski noslēgtām tīrām krievu partijām, kurām nav izredžu tikt pie varas, uz tādām, kam ir iespējas tikt pie varas, kā Ušakova Saskaņas centrs Latvijā un Savisāra Centra partija Igaunijā. Tāpēc neesot nejauši, ka gan Rīgā, gan Tallinā pie varas tikuši šie prokrieviskie politiķi.

2) Krievijas politologa atklāsmes nemaz neslēpj, ka Kremlis finansē gan Ušakova, gan Savisāra partiju. Protams, Saskaņa un Vienotā Krievija tagad šo krievu vēsturnieku varētu sūdzēt tiesā, jo viņš noteikti nevarēs tiesā uzrādīt maksājuma dokumenta kopiju par naudas pārskaitījumu no Kremļa konta uz Ušakova kontu Rīgā. Taču, vai šo juridisko pierādījumu trūkums mums liedz secināt, ka Kremlis finansiāli atbalsta savus sabiedrotos Latvijā, vēl jo vairāk, ja starp krievu oligarhu partiju Vienotā Krievija un Saskaņa ir sadarbības līgums?

3) 2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība. Uzskatu, ka līdzīgu scenāriju Vienotā Krievija var būt paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”. Ja reiz Putina Ukrainas sadarbības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā, jo šeit dzīvo procentuāli vislielākā krievu minoritāte ES un NATO valstīs un latviešu publika atrodas masīvas Kremļa propagandas ietekmē. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka tieši Saskaņa (tieši tāpat kā Ukrainā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.

4)  Viens no spēcīgākajām Kremļa propagandas stereotipu ”etiķetēm”*** pašlaik ir  arī ”tradicionālo vērtību”  klišeja, kas ārēji it kā nav saistīta ar politiska kursa uzspiešanu, taču savā būtībā ir īpaši agresīva Latvijas iedzīvotāju smadzeņu skalošanas substance putinisma garā. Tās nosaukums ir homofobisms. Iestājoties kritiskais situācijai, par labu Kremlim  nobalsos tā saucamo „tradicionālo vērtību” sludinātāju elektorāts, kas parasti atbalsta Nacionālo Apvienību un Sudrabas vai  Kaimiņa partiju. Daudzi latvieši pēc manas pieredzes ir gatavi atkal atrasties Krievijas impērijā kaut vai tikai tāpēc, ka viņiem simpatizē Krievijas homofobiskā valsts politika. Homofobiju Kremlis pašlaik ļoti veiksmīgi izmanto savā propagandā, lai palīdzētu Saskaņai uzdāvināt Putinam Latviju. Par to nesen ļoti trāpīgi atgādināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs savā mikroblogā, kurā viņš partijai Saskaņa un Nacionālajai Apvienībai pārmeta “kopošanos” ar mērķi padarīt Latviju par totalitāru valsti, kuru pēc tam var ērti nodot Kremlim.

Saskaņas stratēģija, lai pārņemtu Saeimu

 Latvijas konservatīvajiem krievvalodīgajiem, kas ir nemainīgais Saskaņa elektorāts, vieniem neizdosies to paveikt. Ir vajadzīgi arī Rīgas bezmaksas transporta pasažieri un agresīvajā homofobismā iesprūdušie latvieši. To jau tagad netrūkst Saskaņa rindās.  Par to TV Net jau rakstīja pagājušā gada augusta beigās.

 Lasi TV Net: Kā Kremla projekts Saskaņa piesmej Raini

Lai Saskaņa izveidotos arī par latviešu partiju, Kremļa stratēģija Saskaņas režijā paredz agresīvi apkarot visus, kas pauž kritiskus vai politiski nelabvēlīgus viedokļus par šo partiju. Latvijas krievu medijos tas jau ir panākts. Tajos neatradīsiet  neko kritiska ne par Saskaņu, ne par tās atkarību no Kremļa. Latviešu medijos Saskaņu un tās rūpīgi slēpto saistību ar Kremli nopietnos analītiskos rakstos vai komentāros kritizē tikai TV Net, Ir, Latvijas avīze un TV3. Visi pārējo klusēšana izskatās vai nu kā uzpirkta ar Saskaņas kontrolētās Rīgas Domes un tās uzņēmumu mediju līgumiem vai arī iebaidīta. Kā tiek uzpirkti mediji, sīkāk un plašāk apskatīju savā iepriekšminētajā 19. janvāra rakstā.

Kremlis un tā atbalstītāji ir iemācījušies izmantot Eiropas demokrātijas un vārda brīvības priekšrocības, lai šajās valstīs brīvi un nesodīti manipulētu ar sabiedrisko domu, izmantojot arī mutes aizbāšanas tehnoloģiju savās interesēs. Rezultāti ir sekojoši:

1)  Partija Saskaņa ļoti aktīvi un stratēģiski tālredzīgi izmanto Latvijas tiesas, lai tās palīdzētu partijas cīņā pret kritiskiem publicistu un politisko oponentu viedokļiem.  Savā zemē Kremlis oponentus nesaudzē un ar tiem izrēķinās ar visām metodēm, sākot ar vārda brīvības ierobežošanu, tiesu izmantošanu līdz oponentu un kritiķu nogalināšanai uz ielas vai ar poloniju tējā. Visi līdzekļi labi. Pie mums Latvijā Saskaņa pagaidām visaktīvāk izmanto tieši tiesu sistēmu, rosinot procesus gandrīz pret visiem vadošajiem komentētājiem medijos.

2) To ko nevar izdarīt ar tankiem kā 1940. gadā (Baltija), 1956. gadā  (Budapešta), 1968. gadā  (Prāga), 1979. gadā (Afganistāna), 2014. gadā ( Krima), to var izdarīt ar saviem tā saucamajiem zaļajiem cilvēciņiem citās valstīs, kuru uzdevums ir izveidot stiprus politiskus spēkus, kas iekaros vēlētāju uzticību un ievedīs  Eirāzijas/Krievijas impērijas orbītā. Kremlis tam naudu nežēlo, par ko liecina Putina mediju ārpolitiskās propagandas un krievu pasaules atbalsta budžeti, kuru nozīme Eiropas Savienības sašķelšanas un Eirāzijas impērijas izveidē varētu, manuprāt, būt pat lielāka nekā Krievijas militārajam budžetam.

3) ”Putins uztur sev noderīgos Eiropas politiķus”-  uzsver Krievijas pētniece, Brukingas zinātniskā institūta līdzstrādniece L. Ševcova, secinot, ka mēs dzīvojam laikā, kad notiek krievu civilizācijas izdzišana, degradācija, demoralizācija un pakāpeniska krievu valsts noiešana no pasaules politikās skatuves. Putins mēģina paildzināt šīs dziestošās sistēmas mūžu. Taču sistēma vairs nespēj radīt to, ko tā spēja pagājuša gadsimta  sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tā vairs nespēj darīt to, ko darīja Afganistānā. Vēl jo vairāk krīzes apstākļos (http://linkis.com/nTlrc). Tāpēc tā izmanto citas metodes, kuru vidū ir Eiropas politiķu un tautiešu uzpirkšana, lai tie palīdz nostiprināt Krievijas ietekmi un varu teritorijā no Vladivostokas līdz Lisabonai.

Vai arodbiedrības palīdzēs Saskaņai nākt pie varas Latvijā?

Lai iegūtu lielāku atbalstu latviešu vidū, partija Saskaņa pašlaik mērķtiecīgi sāk izmantot arodbiedrības. Nav izslēgts, ka tieši tās līdz nākamajām vēlēšanām veiks tā saucamo Ušakovam/Putinam „noderīgo idiotu”*** misiju, lai pasaules sabiedrībā radītu tēlu, ka Saskaņa patiesi ir sociāldemokrātiska partija, kas aizstāv darba ņēmēju intereses. Taču kā gan izskaidrot to, ka tā netiek  uzņemta Sociālistu internacionālē, kas ir pasaules sociāldemokrātu kustības noteicošā organizācija. Ironiski, ka Latvijas partija Saskaņa sociālistu Internacionālē netiek uzņemta tieši dēļ līguma ar Vienoto Krieviju****. Izrādās, ka šis līgums ušakovistus tomēr kompromitē politiski ne tikai Latvijā.

Neesmu vienīgā, kas nebaidās pateikt, ka Saskaņas ilgtermiņa mērķis ir tuvināt Latviju Krievijai līdz tās iekļaušanai Eirāzijas impērijā. To pagājušā gada rudenī lika noprast arī Saeimas spīkere Āboltiņa, kuras izteikumi lika man secināt, ka Saskaņa ir Kremļa projekts. Līdzīgi  Saskaņu kritizēja arī ministru prezidente Laimdota Straujuma, sakot, ka Saskaņas uzvaras gadījumā var tikt apdraudēta Latvijas neatkarība.

Lai gan valsts amatpersonām ir pieejami izlūkdienestu un citu slepenu avotu informācija, uz kuru pamata viņas izdarīja savus secinājumus par Saskaņa sakariem ar Kremli, es izdaru secinājumus uz savu rakstu varoņu uzvedības, to motīvu, novērojumu, pieredzes, kompetences, savas izglītības pamata. Mani raksti nav tiesas spriedumi, bet aicinājums lasītājiem kustināt savas pelēkās šūniņas.

Maskavas propaganda uzskata, ka Kremlī nav atrasts Molotova un Ribentropa slepenā protokola oriģināls, kas liedz runāt par Baltijas okupāciju un tāpēc tāda okupācija nav notikusi. Kremlis apgalvo, ka neesot nekādu pierādījumu tam, ka Ukrainā karo Krievijas regulārā armija. Nav dokumentu, kas pierādītu, ka par Malaizijas pasažieru lidmašīnas notriekšanu atbildība būtu jāuzņemas Kremlim. Neskatoties uz to, man un civilizētai, informētajai  pasaulei nav šaubu, ka Baltijas valstis tika okupētaS, ka Krievijas invāziju Ukrainā stūrē no Kremļa, ka par Malaizijas lidmašīnas notriekšanu  jāatbild Krievijai. Jā,  Kremlis stūrgalvīgi apgalvo, ka visi šie nosauktie fakti ir meli, jo tiem neesot nekādu juridisku pierādījumu. Tieši tādu pašu loģiku lietoja Ušakova apmaksātais advokāts Šīrants Talsos par manu konstatāciju Saskaņas un Krievijas sakarā.

Slepeniem mērķiem un slepeniem darbiem juridisku pierādījumu nebūs. Bet, vai tāpēc mēs baidīsimies teikt sabiedrībai savu patiesību?

** Техника дезинформации и обмана. С. 41

*** starptautiski pazīstama politiska metafora

**** https://sv.wikipedia.org/wiki/Harmoni_(Lettland)

Saulgrieži 2015. Cīrava – Ziemupe. Saules pavadīšana.

Saulgrieži aizvadīti un zāļu nakts klāt. Tagad var paskatīties atpakaļ uz Cīravas un Ziemupes saulgriežiem. Ceru, ka tie interesēs arī jūs.

Uz Cīravu Saulgriežos aizbraucām nejauši. Kolēģi ieteica. Neliels miestiņš pa ceļam no Aizputes. Tā centru grezno pamesta, nolaista pils, kas liecina par mūsu kārtējo nemākulību  daiļo ēku pārdošanā. Arī šī pils nonākusi “Ķemeru sanatorijas” statusā. “Kāds itālietis nopircis” un nekas nenotiek. Taču ap to 21.06. šeit kūsāja aktivitātes: bumbās, laivās, kinofilmās un modernajās, laikmetīgajās dejās. Loterejas, alus, vīns parkā, izstāde – dzirnavās. Pa vidu stilīgs vagoniņš ar “Sprīdīša” pielastu un normāla mūzika no skaņuplatēm, kuru atļāva klausīties Dagnis. Lieliski.

“Sprīža garajās” pusdienās spiedāvāja pat veģētāru maltīti angļu valodā, publika pārsteidzošā pacietībā skatījās laikmetīgo deju un vienīgai straucēklis bija pazaudētā Cīravas pils, kuras logi aiznagloti ar skaidu plāksnēm un slieksnis aizaudzis ar nātrām. Vai to vēl iespējams reanimēt?

Tuvojoties tumsiņai, pārcēlāmies uz Ziemupi. Saules pavadīšanas rituāls izvērtās intīms un maģisks. Turpināsim šovakar!

Patīkamu un jauku Jums visiem līgonakti 2015i! :)

 

Apsveicu ar garāko gada dienu! Svinēsim.

Jūra šorit mierīga. Liedagā samētājusi spaini, bojas, čības un priekšmetu, kura izcelsmi turpinu noskaidrot. Kapās vietējie dziedātāji sarīkojuši ugunskuru un riktē teltis un citas padarīšanas vakara svinībām.

  •  Sveika, vai nāksi, – jautā Anna.
  • Cikos sāksiet?

  • Pirmais piegājiens ap 19.00 un tad ap 21.00.

  • Labi, saku un mēģinu iekļauties garā Saulgriežu maratona norisēs. Zviedru saulgrieži jau tikko nosvinēti ar neiztrūkstošo ēdienu : jaunie kartupeļi ar siļķi, biezpienu, lociņiem un dillēm. Saldajā – zemeņu torte. Tagad kārta pienākusi latviešu saulgriežu maratonam ar startu šovakar un finālu 24.06. Jāpļauj zāle, lai kaimiņi neaplīgo.

Uz tikšanos vakarā!

Reportāža būs!

Jautājums tiesā: kāpēc Ušakova partiju Saskaņa pasaulē dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

2015.gada 9. jūnijā, Talsi -Rīga

Šodien Talsu rajona tiesā izskatīja partijas Saskaņa prasību pret  ziņu portālu TVNet un mani par to, ka manā viedokļu rakstā, mēs esot aizskāruši Saskaņa godu un cieņu, secinot, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā.

Tiesas sēdē Ušakova partijas advokāts Mareks Šīrants mani pārsteidza ar vienu jautājumu: viņš brīnījās, kur es esot ņēmusi, ka ārzemju medijos partiju Saskaņa dēvē par prokremlisku un prokrievisku partiju?

Iesaku advokāta kungam atbildi uz šo jautājumu noskaidrot pašam,  ievadot Google vārdus Pro- Kremlin, pro-russian party Harmony un to pašu jebkurā citā Rietumu valodā, lai iegūtu atbildi uz man uzdoto jautājumu.

Tiesas spriedums šajā lietā  tiks paziņots 2015. gada 25. jūnijā. Par to informēšu šajā blogā.

Paldies visiem atbalstītājiem blogā, tvitera tīklā un uz vietas tiesā zālē par atbalstu vārda brīvībai Latvijā un žurnālistu tiesībām brīvi paust savu  viedokli.

Papildinformācija: Ušakovs kā Latvijas Janukovičs 

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs: 9. jūnijā Talsu rajona tiesai būs jāizlemj, vai man ir tiesības uz savu viedokli par prokremlisko partiju Saskaņa

Otrdien, 2015. gada 9. jūnijā 10.00 Talsu rajona tiesā Kārļa Mīlenbaha iela 2 notiks tiesas sēde, kurā tiesai būs jāpieņem lēmums, vai būtu jāierobežo mana un medija TVnet vārda brīvība, kad es pēc Saeimas vēlēšanām savā komentāra slejā secināju sekojošo: “Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā”.

Foto ITAR-TASS:Scanpix

Ušakovs kopā ar Kremli Nils Ušakovs, patriarhs Kirils, Maskavas mērs Sergejs Sobjaņins un Krievijas premjers Dmitrijs Medvedevs. Maskava, Sarkanais laukums. 6.septembris, 2014. Foto: ITAR-TASS/Scanpix

Partija Saskaņa tās pārstāvja Jāņa Dzenuškāna personā uzskata, ka man neesot tiesības uz šādu viedokli un vispār tas neesot nekāds viedoklis, bet fakts, kas prasot patiesības pārbaudi. Saskaņa pieprasa man un TVNET atsaukt “aizskarošas ziņas” atvainoties un samaksāt viņiem mantisku kompensāciju 1000 eiro apmērā “par nodarīto morālo kaitējumu”.

Es uzskatu, ka ar savu prasību Saskaņa vēršas pret Satversmē garantēto vārda brīvību un publicista tiesībām paust savu viedokli.

Ušakovs kā Latvijas Janukovičs

Ja kādam nav skaidrs, ko faktiski nozīmē Latvijas partijas Saskaņa sadarbības līgums ar Kremļa partiju ”Vienotā Krievijā”, tad es varu izmantot salīdzinājumu.

2007.gadā Putina partija līdzīgu līgumu noslēdza ar Ukrainas Reģionu partiju, kuras līderis Viktors Janukovičs tolaik vēl bija opozīcijā. Vienošanās paredzēja stiprināt Ukrainas un Krievijas saites, pretdarbību NATO un ”sadarbību” tai pašā valodas politikā. Trīs gadus pēc šīs vienošanās Kremļa partneris Janukovičs jau bija kļuvis par Ukrainas prezidentu, atteicies no Ukrainas kursa uz Eiropu un faktiski pakļāvis Ukrainas teritoriju Krievijas stratēģiskajām interesēm. Maidana revolūcija un ukraiņu tauta  šo procesu pārtrauca, Janukovičs aizbēga uz Krieviju un Ukrainā plosās Krievijas izraisīta kara darbība.

Esmu pārliecināta, ka līdzīgu scenāriju ”Vienotā Krievija” ir paredzējusi arī Latvijā. Nav izslēgts, ka nomainot Straujumu ar ”Urbanoviča vai Ušakova republiku” var realizēties bijušā politiķa Šlesera aicinājums par to, ka arī ”Latvijai jāmaina virziens”.

Ja reiz Putina Ukrainas sadarības partneri tā rīkojās, kāpēc gan Latvijas partneri nevarētu darīt to pašu? Arī starptautiskie eksperti norāda uz Latviju kā vājāko ķēdes posmu NATO valstu blokā.

Žurnālists strādā izmantojot analoģijas un metaforas. Ukrainas sliktā pieredze liek man bažīties par to, ka Saskaņa (tieši tāpat kā Janukoviča Reģionu partija) var pagriezt Latvijas kursu Krievijas virzienā.  Tāpēc es noraidu prasībā norādīto, ka Saskaņa nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Vladimira Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā.  Pats Nils Ušakovs, piemēram, tikko 9. maija Rīgas svinību sakarībā Latvijas radio Krustpunktā (28.04.2015) skaidri pateica, ka Krievijas vēstniecība tradicionāli apmaksā 9. maija svētku uguņošanu. Šos svētkus Pārdaugavā rīko Saskaņas ietekmes biedri (satelītorganizācija) un kā izrādās, tos  ”tradicionāli finansē” arī Krievija.

Par partiju “Saskaņa”, apvienību “Saskaņas centrs” un tās līderi Ušakovu pēdējos trīs gados esmu uzrakstījusi vairāk nekā desmit rakstus. Tajos esmu atklājusi un analizējusi šīs partijas redzamās un nojaušamās saiknes ar Kremli un tā saucamo Putina partiju. Manis atklātās un analizētās informācijas rezultātā esmu nonākusi pie viedokļa, ka Latvijas drošība ir apdraudēta, ja tā tiks pie varas Latvijā.

Krievijas vēstnieka Kalužnija atzīšanās

Arī pēdējā laika publikācijas Latvijas medijos liecina to pašu. Kaut vai to, ka Kremlim ir bijusi sava īpaša programma, ar kuras palīdzību Krievija varēja ietekmēt Latvijas vēlēšanu rezultātus un panākt varas nodošanu prokremliskajiem politiskajiem spēkiem Rīgā – kā to aprīlī rakstīja Latvijas mediji atsaucoties uz bijušā Krievijas vēstnieka Latvijā Viktora Kaļužnija interviju radiokanālam ”Eho Moskvi”. Bijušais Krievijas vēstnieks radio atzina, ka Kremlim esot bijusi īpaši izstrādāta programma, kas noteica, ka 2009. gadā Rīgas groži tiks nodoti krievvalodīgajiem, kas arī izdevās un šāds pats plāns bija paredzēts 2010. gadā attiecībā pret Latvijas Saeimu, kas gan pagaidām nav izdevies.

Uz jautājumu, kā esot izdevies realizēt šādu programmu, Kalužnijs intervijā norādīja uz konkrētu Kremļa stratēģiju: sākumā  esot bijis nepieciešams reformēt savienību ”Saskaņas Centrs” , izvēloties par partijas vadītāju Nilu Ušakovu, toreizējā līdera Jāņa Urbanoviča vietā.

Šis bijušā Krievijas vēstnieka precizējums norāda, ka Krievijas politiskajiem vadītājiem ir tieša ietekme uz Saskaņas stratēģiju un taktiku. Protams, ka Saskaņas vadītāji un Krievijas vēstniecība Latvijā šādas kopsakarības šodien noliedz. Taču man kā publicistei ir pamats ņemt vērā šos diplomāta Kaļužnija atklātos faktus, jo pēc Krimas aneksijas medijos aizvien biežāk parādās ziņas par to, ka Latvijas partijas Saskaņas aktivitātes uz rīcība bieži ir sinhrona Kremļa viedoklim.

Piemēram: LTV Panorāma jau 2014. gada 14. septembrī ziņoja par to, ka  Latvijas karotāju nosūtīšanā uz Austrumukrainu esot iesaistīti Saskaņas partijas aktīvisti, Saskaņas  kandidāts uz Latvijas Prezidenta amatu Sergejs Dolgopolovs nav pārliecināts vai Krima ir Krievijas vai Ukrainas teritorija (Riga, TV24, 22.05.2015) un notriektās Malaizijas lidmašīnas gadījumā ”Saskaņas” valde, izvērtējot situāciju Ukrainā, pieņēma lēmumu, kurā nosodīja vardarbību, pauda atbalstu Ukrainas vienotībai, taču nekritizēja Krievijas rīcību (18.07.2014 lsm.lv), kas liecina par Saskaņas ideoloģijas sinhronizēšanos ar Kremļa politisko pozīciju.

XXXXXX

Savu viedokli detalizētāk pamatoju 2015. gada 19. janvāra rakstā  Vai Ušakova Saskaņa nav prokremliska partija, kas Latviju redz Krievijas impērijas sastāvā?”

Speciāli TVnet, 2015. gada 19. janvāris.

Nila Ušakova vadītā partija Saskaņa, kas farizejiski* sevi dēvē par sociāldemokrātisku partiju, iesniegusi Vidzemes priekšpilsētas tiesā prasību pret mani un portālu TVNet par godu un cieņu aizskaroša viedokļa atsaukšanu, atvainošanos un naudas piedziņu par partijai nodarīto morālo kaitējumu.

Pagājušā gada Saeimas pēcvēlēšanu dienā 5. oktobrī TVNet publicēja manu publicistisko komentāru viedokļu rubrikā «Spogulis», kas esot aizskāris partijas godu, cieņu un nodarījis tai 1000 eiro vērtu morālo kaitējumu. Mans raksts esot smags kaitējums Saskaņas reputācijai.

LASI TVNET: Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Nila Ušakova partiju sevišķi uztraucis šis mans secinājums: «Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.»

Saskaņa grib ar tiesas palīdzību aizbāzt muti TVNET

Prasībā tiesai Ušakova partija apgalvo, ka mans viedoklis tomēr esot jāuzskata par ziņu, nevis par publicista viedokli, un jāpakļaujot patiesības pārbaudei, jo es Saskaņai piedēvējot krimināli sodāmu darbību izdarīšanu, kas atbilstot Krimināllikuma 10. nodaļai. Šo apgalvojumu prasības iesniedzējs pamato ar faktu, ka vēl neesot stājies spēkā neviens spriedums krimināllietā, ar kuru būtu atzīta kāda Saskaņas biedra noziedzīgu darījumu izdarīšana pret valsti, jo, ja mans viedoklis atbilstu patiesībai, tad Drošības policija jau būtu sākusi izmeklēšanu pret Saskaņu.

Prasībā tiesai Saskaņa apgalvo, ka tā neesot Krievijas partija un nekad neesot saņēmusi Krievijas prezidenta Putina atbalstu un neesot darījusi neko tādu, lai Latvija tiktu iekļauta Krievijas sastāvā. Turklāt partija respektējot tiesiskas valsts izveidi, demokrātiju, cilvēku brīvību un esot toleranta, un tāpēc tā nevarot būt apdraudējums Latvijas valsts neatkarībai.

Saskaņa esot uzvarējusi Saeimas 12. vēlēšanās, kas liecinot par atzinību, ko tai devusi tauta. Taču TVNet, publicējot manu viedokli, apdraudot Saskaņas atbalstītāju loku. Saskaņa atzīst, ka neapšaubāma esot partijas potenciālo atbalstītāju negatīvā attieksme pret ziņām, kas saturot norādes uz partijas saistību ar Krievijas interešu aizstāvību un Latvijas neatkarības apdraudēšanu, tādējādi esot paredzama partijas atbalstītāju loka samazināšanās, ko sekmējot manu «nepatieso ziņu izplatīšana». Mana raksta sekas esot vērtējams kā būtiskas, un tā smagums pret Saskaņu esot vērtējams kā liels. 1000 eiro piedziņa no manis un TVnet pildīšot taisnīguma, prevencijas un samierināšanas funkciju.

Patiesības pārbaude

Saskaņa aicina tiesu veikt mana publicētā viedokļa «patiesības pārbaudi». Es labprāt palīdzēšu to izdarīt šā raksta ietvaros un paskaidrošu, kāpēc es apgalvoju, «ka prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo imigrantu sindromu, redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā». Lūk, daži argumenti manam 5. oktobra viedoklim.

  1. Saskaņai ir sadarbības līgums ar Kremļa varas partiju Vienotā Krievija.
  2. Kremļa saimnieks Putins, kurš pārstāv šo partiju, ar kuru sadarbojas Saskaņa, ir apgalvojis, ka PSRS sabrukums ir lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa. Kremļa ideologi (Dugins u.c.) ir sagatavojoši ideoloģisku bāzi pareizticīgo Eirāzijas impērijas uzveidošanai no Vladivostokas līdz Lisabonai, ko sauc arī par Krievijas impēriju, kurā ietilptu arī Latvija. Saskaņa nekad nav nosodījusi vai norobežojusies no Kremļa ārpolitikas un tās ideologu ilgtermiņa plāniem.
  3. Saskaņa neatbalstīja Saeimas rezolūciju Krimas aneksijas jautājumā.

  4. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir apgalvojis, ka Krievijā nekas labāks par Putinu kā prezidentu nevar būt.

  5. Saskaņas elektorāts ir krievi, kuru ievērojama daļa atbalstīja pirmo Putina soli Krievijas impērijas atjaunošanā – Krimas aneksiju. Trešdaļa Latvijas iedzīvotāju saskata pamatu Krievijas karaspēka ievešanai Ukrainā, bet starp cittautiešiem, kas ir Saskaņas pamata elektorāts, šādas rīcības atbalstītāju īpatsvars ir vēl uz pusi lielāks, liecina pētījumu kompānijas «GfK» sadarbībā ar ziņu aģentūru LETA veiktā sabiedriskās domas aptauja.

  6. Saskaņai ir atbalsts Kremlī, jo citādi N. Ušakovu neuzņemtu kā augstu viesi un viņš nepozētu kopā ar Krievijas premjeru D. Medvedevu, Maskavas mēru Sobjaņinu un patriarhu Kirilu pirms 12. Saeimas vēlēšanām, dodot PR signālu saviem vēlētājiem Latvijā, ka Kremlis ir ar Saskaņu un Ušakovs ir ar Kremli.

  7. Saskaņas līderis N. Ušakovs ir atmaskots ar saviem sakariem ar Krievijas vēstniecību un Krievijas izlūkdienestu. Žurnālista Leonīda Jākobsona grāmata «Īstais Nils Ušakovs».

  8. Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhs Kirils Maskavā ir pieņēmis pareizticīgo Nilu Ušakovu, kurš pārstāv valsti, kurā dzīvojošos tautiešus Kremlis ar Pareizticīgo baznīcas palīdzību gatavojas integrēt tā saucamajā «krievu pasaules» telpā. Patriarhs Kirils pateicies Ušakovam par viņa nostāju valodu jautājumā, jo, kā zināms, ar savu piemēru Ušakovs aicināja balsot par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā 2012. gada referendumā.

  9. Saskaņa veicina Latvijas sabiedrības šķelšanu un pareizticīgo integrēšanu Krievijā, cīnoties par pareizticīgo Ziemassvētku svinēšanu kopā ar Krieviju, nevis ar Latviju, un neiebilstot pret Latvijas pareizticīgo atrašanos Maskavas baznīcas jurisdikcijā.

  10. Krievijas pareizticīgo baznīca ir Kremļa instruments krievu pasaules, kurā ietilpst arī Latvija, apvienošanā.

  11. Ap 20-30% aptaujāto atbalstītu Latvijas iestāšanos Eirāzijas Savienībā vai arī Krievijas sastāvā. Piektdaļa starp šādu atbildi sniegušajiem ir cittautieši, kuri ieguvuši Latvijas pilsonību, tātad Saskaņas elektorāts (pēc TVNet, TV3, Nekā personīga datiem, kuru pamatā valdības pētījums).

  12. Saskaņa atbalsta Krievijas kultūras imperiālisma pasākumus Latvijā, veicinot Latvijas kultūras integrēšanu Krievijas informācijas un kultūras telpā (Jaunais Vilnis u.c.).

  13. Saskaņai priekšvēlēšanu programmā nebija formulēta Latvijas valsts drošības politika. Tā tiek ignorēta vai arī slēpta, kas liek man secināt, ka Latvijas drošība, pēc Saskaņas domām, nav NATO, bet gan Krievijas apkampienos, jo neitrāla tik maza valsts kā Latvija esošajā ģeopolitiskajā situācijā nevar būt drošībā.

  14. Saskaņas centra vēlēšanu kampaņas ir veidojuši Krievijas polittehnologi (TV3).

  15. Saskaņa nekad nav nosodījusi Kremļa iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, nav nosodījusi Maskavas paziņojumus par to, ka Latvijas plānotā pāreja uz visām skolām kopīgu izglītību valsts valodā būtu krievu diskriminācija un asimilācija, kā uzskata Kremlis.

  16. Putina bijušais padomnieks Andrejs Ilarionovs vairākkārt ir uzsvēris, ka Putina ilgtermiņa plānos ir arī Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas aneksija. Lai to izdarītu bez ieročiem, svarīgi ir izveidot šajās valstīs Krievijai labvēlīgas partijas un tā saucamo zaļo cilvēciņu bāzes – tie ir medijos un internetā brīvi atrodami NATO speciālistu secinājumi.

  17. Pasaules mediji Saskaņu dēvē par prokremlisku vai prokrievisku partiju, kas aizstāv Kremļa intereses Latvijā. Paguglējiet, un paši secināsiet to pašu, ko es.

Tie ir daži no faktiem, uz kuru pamata es izdarīju savus secinājumus par Saskaņas prokremlisko raksturu un tās politiku, kas liek man domāt, ka Ušakova partija ved Latviju uz Krievijas impēriju, lai arī atklāti nekur partijas dokumentos tas netiek formulēts.

Taču latviešiem, igauņiem un lietuviešiem ir vēl saglabājusies vēsturiskā atmiņa, kad arī 1940. gadā lozungi par pievienošanos Krievijai parādījās tikai pēc tam, kad PSRS režīma organizētās Saeimas «vēlēšanas» jau bija notikušas un A. Kirhenšteins brauca uz Maskavu lūgt Latviju uzņemt Krievijas impērijā, ko tolaik sauca par PSRS.

Lasītājs secinās pats, vai šie fakti ir pietiekošs pamats maniem apgalvojumiem. Taču, ja mans viedoklis nebūtu pārliecinošs, tad nezin vai to savā Eiropas preses apskatā angļu, franču un vācu valodā ietvertu Eiropas mediju viedokļu vietne Eurotopics.***

Saskaņas prasība kā vārda brīvības pārkāpums

Mans raksts ir publicēts TVNet publicistisko komentāru un viedokļu nodaļā Spogulis, kas nepārprotami norāda, ka lasītājs lasa komentētāja viedokli un ka viedoklis var arī nebūt apsūdzība vai spriedums krimināllietā, jo medijiem ir pienākums izteikt savus secinājumus un īstenot savu sabiedrības sargsuņa un informēšanas misiju, nemaz negaidot, ko teiks kāda tiesa, pat ja mediju secinājumi un apsūdzības ir smagāki par jebkuru tiesas spriedumu.

Tas ir mans viedoklis, un kā komentētājai man ir tiesības un pienākums to paust. Šajā gadījumā es nestrādāju ziņu žurnālistikā kā reportieris, bet gan darbojos daudz augstākā – komentāru līmenī. Tieši šā apstākļa dēļ ir smieklīgi pārmest, ka mans viedoklis faktiski uzskatāms «par ziņām, kas pakļaujamas patiesības pārbaudei» (citāts no prasības pieteikuma), jo viedoklis nav krusa vai zemestrīce, bet gan «tikai dažiem cilvēkiem piemītoša apdāvinātība, kas piedāvā publiskajai domai tik unikālu parādību kā savu uzskatu par lietām, parādībām un procesiem» (Alekss Giness). Komentētāja darbs pieprasa autora viedokļa paušanu, un šo pienākumu paredz arī mans darba līgums ar TVNet redakcijas vadību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas pētījumā «Tiesu prakse lietās par personas goda un cieņas civiltiesisko aizsardzību» norādīts, ka viedoklis nav pakļaujams patiesības pārbaudei. Tas atspoguļo personas subjektīvu vērtējumu par kādu personu, tās darbību vai kādu notikumu. Tādēļ tas nevar būt ne patiess, ne nepatiess, lai arī cik nepieņemams tas kādam liktos. Tā kā viedokļa atbilstību patiesībai pierādīt nav iespējams, šāda prasība jau pati par sevi tiks vērtēta kā vārda brīvības pārkāpums, konstatēts Augstākās tiesas dokumentā.

Demokrātiskā valstī nereti uz mediju publikāciju pamata policija un prokuratūra sāk izmeklēšanu, un tad jau Drošības policija var nonākt arī līdz Saskaņas kantorim, kas pēc Saskaņas vēstulē minētiem apgalvojumiem vēl neesot noticis un tāpēc Saskaņa esot, kā krievi mēdz teikt, «balta un pūkaina». Žurnālistikas uzdevums ir pievērst sabiedrības uzmanību sabiedrībai bīstamām tendencēm, potenciāliem noziegumiem, nelikumībām, un tas nav ne prokuratūras, ne tiesas uzdevums. Pirmie trauksmi un aizdomas par briesmām ceļ žurnālisti. Tikai tad, iespējams, var iesaistīties tiesībsargi. Taču ir noziegumi, nelikumības, amorāla rīcība un sadzīves trūkumi, ar kuriem visefektīvāk var tikt galā tikai un vienīgi žurnālistika. Tāpēc, piemēram, Ziemeļvalstu mediju likumi garantē lielāku izteikšanās brīvību tieši medijiem, nevis «parastam pilsonim» uz ielas.

Saskaņas loģika (šajā gadījumā) ir šāda: policijas nepieķerts un nenotiesāts zaglis vēl nav zaglis. Kamēr policija nav pieķērusi un tiesa nav izlēmusi, tikmēr medijiem esot jātur ciet mute. Tā ir tipiska totalitāras valsts pieeja mediju brīvības traktējumam.

Decembrī LTV raidījumā Sastrēgumstunda atļāvos Saskaņas pārstāvim Valērijam Agešinam vaicāt, vai restorāna Gan bei VID nereģistrētie kases ieņēmumi nav aizgājuši partijas Saskaņa priekšvēlēšanu finansēšanai (jo apcietināta bija Saskaņas deputāta Sergeja Potapkina sieva Gaļina Karmača). Agešina kungs raidījuma laikā ar šausmām sejā aizmuka no atbildes, metoties pretuzbrukumā ar jautājumu – vai es esot prokurore?

Protams, neesmu prokurore, taču televīzijas analītiska raidījuma studijā nevis prokurori, bet gan žurnālisti var, drīkst un viņiem ir pienākums uzdot arī nepatīkamus jautājumus. Es kā publiciste esmu tiesīga pēc šīs Agešina reakcijas secināt, ka acīmredzot biju trāpījusi desmitniekā vai bijusi tuvu patiesībai, ja jau sekoja tik agresīva reakcija no Saskaņas vadoša politiķa puses, bez konkrētas atbildes uz manu jautājumu. To apliecinās jebkurš psihologs par vainīgā uzvedības modeļiem, saskaroties ar atmaskojošu jautājumu.

Apstāklis, ka neviens prokurors vēl nav savācis pierādījumus vai tiesa nav pasludinājusi spriedumu, nenozīmē, ka aizdomās turamā partija vai politiķis ir godīgs, nav korumpēts, nav noziedznieks, kas valsti ved uz Eirāzijas impēriju, utt. un viņu žurnālists kadrā nedrīkst iztaujāt un nav atļauts paust savu viedokli par aktuālo jautājumu. Starp citu, publicistam ir tiesības arī bez tiesas sprieduma deklarēt savu viedokli, un lasītāju ziņā ir lemt, kam ticēt: vai nu publicista secinājumiem un domu gājienam, vai politiķa argumentācijai. Šāda ir normālas demokrātiskas valsts «mediju volejbola» loģika – jo negantāki ir žurnālisti, jo lielāki priekšnosacījumi demokrātijai valstī.

Saskaņas cenzūras metodes

Savā monogrāfijā «Censorship. The Mission of Media»(LiePA Publishing, 2010) es analizēju galvenās cenzūras formas ne tikai autoritārās valstīs (tādās kā Krievija), bet arī demokrātijās. Starp citu, ja mana grāmata jau nebūtu uzrakstīta, tad šodien tajā noteikti iekļautu arī Saskaņas patlaban aktuālās mediju cenzūras un ietekmēšanas metodes. Tādas kā, piemēram, tiesu izmantošana cīņā ar sev nepatīkamiem žurnālistiem un mediju uzpirkšana ar tā saucamajiem mediju līgumiem.

Nezin vai Latvijā ir vēl kāda cita partija, kas tik sistemātiski un izmisīgi izmanto tiesas, lai apkarotu jebkuru asāko pret partiju vērsto kritiku? Partija savu tiesāšanās stratēģiju arī neslēpj. Saskaņas prasībās tiesās tiek uzsvērts, ka esot nepieciešams veikt prevencijas funkciju, taču manā – mediju pētnieces izpratnē tas reāli nozīmē apklusināt medijus un aizbāzt partijas kritiķiem muti.

Pavisam nesen Saskaņa zaudēja divās tiesās, kad tiesājās pret izdevumu IR par to, ka komentētājs A. Ozoliņš bija Ušakova domi nosaucis par kleptokrātu domi. To pašu Saskaņa atkārtoja, vēršoties pret portālu Delfi, kurš bija komentāru slejā ievietojis citas partijas politiķa P. Viņķela rakstu, kurā bija pieminēti par leģendāriem kļuvušie 20 procentu «otkati» Rīgas publiskajos iepirkumos.

Abi raksti bija viedokļi, un abas prasības tiesā rakstītas ar to pašu šablonu, ar kuru tapusi prasība arī pret mani un TVNet. Tiesneši R. Silakalns un S. Sondare ir noraidījuši abas Saskaņas prasības, un vienā no lietām tiesa ir pamatoti paskaidrojusi, ka Saskaņas centrs nav atsevišķs «politiķis», bet ir daudzu politiķu izveidota apvienība, tādēļ tai vēl vairāk nekā atsevišķam politiķim jārēķinās, ka medijos tiks pausta ne tikai labvēlīga, bet arī kritizējoša, pat asa attieksme. Saskaņas centram (Saskaņa) esot jāizrāda tolerance pret tam veltīto kritiku, kas ir vārda brīvības – jebkuras brīvas un demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām. Turklāt partija (apvienība) nav fiziska, bet gan juridiska persona, kurai nepiemīt ne fiziskas, ne garīgas ciešanas.**

Kā politiķi uzpērk medijus

Tiesāšanās apsēstība neliecina par partijas stiprumu, bet gan par tās vājumu. Stiprs politiķis un stipra partija nekad netiesāsies ar saviem kritiķiem. Ar žurnālistiem saistīto tiesas procesu analīze ES liecina, ka visnaskākie uz tiesāšanos ir tieši tie politiķi un partijas, kuras tur aizdomās par nacistisku, totalitārisma, antidemokrātisku, šovinistisku ideju paušanu. Tās ir partijas un politiķi, kam ir ko slēpt, un tāpēc viņi kāri meklē katru kritiķu frāzi, lai atrastu, kur piesieties un tādā veidā iebiedēt medijus un publicistus. Tas ir īpašs cenzūras veids. Bīstams un demokrātiju apdraudošs.

Tāds pats kā bēdīgi slavenie «mediju līgumi», kas izskatās šādi: Rīgas dome vai kāda cita pašvaldība slēdz līgumus ar medijiem par savas informācijas publicēšanu šajā medijā par naudu, praktiski nekad nepieprasot, lai pie publikācijas tiktu norādīts, ka tā ir apmaksāta reklāma, nevis žurnālistisks vai publicistisks materiāls. Diemžēl arī pašreizējie mūsu mediju likumi šādu norobežošanos (kas ir norma attīstītākās demokrātijās) kategoriski nepieprasa.

Tādā veidā partija izmanto likumdošanas nepilnības (kas ierobežo mediju neatkarību) un manipulē ar publisko domu savās interesēs, jo lasītājam nereti rodas ilūzija, ka pašvaldības informatīvais materiāls ir neatkarīga, brīva un kritiska publicistika. Turklāt, saņemot regulārus maksājumus par šādu «informāciju», medijs izvairās publicēt kaut ko kritisku par pašvaldību vai valdošo partiju. To žurnālistikas teorijā sauc par ekonomisko cenzūru. Gandrīz vai visa krievu prese, PBK (Pirmais Baltijas TV kanāls) un citi mediji ir atradušies šādā Saskaņas centra un Saskaņas ietekmē, lai gan tā saucamie mediju līgumi nav slēgti tieši ar šo politisko spēku, bet gan ar pašvaldībām vai pašvaldību iestādēm vai privātfirmām, kuras šis spēks kontrolē. Tādā veidā demokrātiskā valstī tiek īstenota cenzūra mediju uzpirkšanas formā, un to ļoti naski izmantojusi un izmanto Saskaņa (Saskaņas centrs).

Jāuzsver, ka šī norise ir reāls Satversmes 100. panta pārkāpums un žurnālistikas profanācija. Ar sevišķu vērienu un cinismu šādas publiskās attiecības (PR) un žurnālistiku degradējošas metodes izmanto Krievijā, no kurienes acīmredzot iedvesmu un idejas ir smēlušies arī Latvijas Saskaņas politiķi, jo (kā liecina mediju ziņas) šo partiju ir konsultējuši tieši Krievijas polittehnologi.

Saskaņas un Ušakova vājums

Latvijas Satversme garantē brīvību ikvienam no mums izteikt arī kādam ļoti nepatīkamu viedokli. Tā tāpat kā citu demokrātisku valstu konstitūcijas garantē saviem iedzīvotājiem vārda brīvību. Diemžēl eksistē spēki, kuri nav gatavi aizstāvēties pret žurnālistiem ar pretargumentiem, bet liek lietā ieročus: nolīgtus bandītus (pret Leonīdu Jākobsonu), slepkavas (pret Annu Politkovsku un Gundaru Matīsu) kalašņikovus (pret «Charlie Hebdo»), mīnas, cietumus un indes, kuru rezultātā pērn 118 žurnālisti gājuši bojā. Pakistāna un Sīrija ir visbīstamākās valstis žurnālistiem, taču neatpaliek arī citi reģioni, kuros «žurnālisti bieži kļūst par mērķiem ar motīvu viņus apklusināt» (SVT, Nyheter, 2014.31.12.).

Nogalināt žurnālistu vai izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai viņu apklusinātu, pēc Committee to Protect Journalists (CPJ) domām «ir konkrēts un bīstams cenzūras veids. Tas nozīmē nevis novākt kādu konkrētu rakstu vai žurnālistu, bet gan tiek praktizēts, lai iebaidītu visus pārējos žurnālistus» (Om värden, 2014.02.04.).

Saskaņas intensīvā tiesāšanās stratēģija ar medijiem liek saprast, ka šeit tiek piekopta apzināta mediju iebaidīšanas stratēģija, jo žurnālistiem taču vienreiz apniks atbildēt tiesās, iet uz tiesām un viņi pārstās būt Saskaņas partijai neērti.

Šādu situāciju Latvijā nedrīkstētu pieļaut, jo mediju kauja ar «varas un naudas» pārstāvjiem ir demokrātiskas valsts norma. Tāpēc nekas neatrodas ārpus kritikas zonas. Nedz ticība, nedz pārliecība. Tieši tāpēc publicista viedokli vai karikatūrista zīmējumu nevajadzētu traktēt kā zaimojošu, godu vai cieņu aizskarošu, jo vārda un viedokļa brīvība ir Rietumu civilizācijas pamatakmens. Cīnīties ar partijām, ticībām un varas viedokļu paudējiem ir žurnālista misija un pienākums. Par šīm tiesībām Parīzē pirms divām nedēļām gājienā devās vairāk nekā miljons demonstrantu, kuru rindās bija vadošie Eiropas politiķi un valdību vadītāji. Arī Latvijas pārstāveLaimdota Straujuma, taču tur nebija Nila Ušakova. Secinājumus varat izdarīt paši.

Ja Ušakova kungam būtu svarīga vārda un viedokļu brīvība, tad viņš (un viņa partija) censtos pārliecināt mani (un mūsu sabiedrību kopumā) ar konkrētu rīcību un darbiem, ka viņiem patiešām nav nekā kopīga ar Krievijas prezidenta Putina ideoloģisko un stratēģisko platformu, ka mums nav jābaidās no Putina pagarinātās rokas Latvijā Saskaņas partijas veidolā. Tad mēs publiski diskutētu tālāk un lasītāji TVNET slejās paši nonāktu pie secinājumiem, «kā ir» un «kā nav».

Taču tagad izskatās, ka Saskaņai nemaz nerūp mūsu lasītāju jeb lielas vēlētāju daļas pārliecināšana par savām idejām, jo esošais Saskaņas elektorāts ir jau nozombēts un «pārējie» vairs nav vajadzīgi. Tāpēc šos «pārējo» medijus mēģina fiziski iebaidīt kā Leonīdu Jākobsonu vai patētiski cenzēt ar tiesu draudiem, kā Saskaņa to ir praktizējusi pret Ir, TVNET, Delfi un citiem.

Tā ir tipiska uzvedība Putina iedibinātās Krievijas interneta cenzūras iestādes Roskomnadzor stilā. Par tās direktoru Putinam Latvijā vajadzētu pieņemt darbā Ušakovu. Labāku un Kremlim lojālāku pretendentu neatrast.

Jā, es joprojām uzskatu, ka man ir ļoti pamatots iemesls uzskatīt Saskaņu par prokremlisku partiju un tās rīcība liek nojaust nepārprotamus mērķus – pievienot Latviju no jauna Krievijas impērijas robežām. Nepatīkami, taču šādu procesa prognozi nav pamata apklusināt, jo tā ir pietiekami nopietna, lai tiktu publiski apspriesta un izdiskutēta.

Tāds ir mans viedoklis, un es to drīkstu paust valstī, kas sevi deklarējusi kā demokrātiska.

Lieliski, ka mums ir šī vārda brīvība, kas citiem (piemēram, Krievijā) nav pieejama. Mēs atceramies, kā tas bija tumsā – totalitārajā Padomju Savienībā, kurā partijas kritika bija 100% neiespējama lieta. To pašu šodien «piedāvā» autoritāras un diktatūras valstis, kas aizliedz jebkādu varas kritiku no žurnālistu puses un akreditē darbam medijos tikai varai paklausīgos žurnālistus.

Pasaulē ir tikai viens bezcerīgas nabadzības veids: tā ir tumsonība par muļķību. Tāpēc neaizmirsīsim, ka muļķība arī ir Dieva dāvana cilvēcei, kuru tomēr vajadzētu izmantot saprātīgi. Neaizmirsīsim to.

*** Harmony party is Putin’s fifth column

LASI CITUR: Harmony party is Putin’s fifth column