Tava mamma ir ”tāda un šitāda” jeb rupjību antropoloģisms

2011. gada 9. marts

Mazais Viesturs ieradās manā sētā pārlienot pāri žogiem. Viņam neatļāva iet uz ielas, jo tur spēlējās slikti bērni. Tāpēc viņš siroja pa kaimiņu sētām. Īpaši ziemās, kad vasarnieki dzīvojās pa Rīgu. Pie mums viņš ielēca, izšmaucot cauri Ulža gruntsgabalam.
– Atver acis, spēlēsimies! – mazais Viesturs man pavēlēja. Sauļojos pludmales krēslā, ietinusies segās. Bija saulains, bet dzestrs pavasaris.
– Negribu!-
– Gribi gan! Man nav ar ko spēlēties!-
– Labi. Ar acīm ciet var?-
– Jā, var!-
– Kas jādara?-
– Sacentīsimies ar rupjībām. Es pasaku vienu, tu – nākamo. Uzvar tas, kas runā visrupjāk!-
– Jēziņ, ir gan tev idejas! – es nopūtos un piekritu.
– Maita! – iebrēcās puišelis.
– Cūka! – es atbildēju.
– Neder! Tu zaudēji. Cūka nav rupjš vārds, tas ir labs dzīvnieks.-
– Ir gan rupjš vārds,- es atvēru acis.
– Dzīvnieki neskaitās.-
– Kas skaitās?-
– Riktīgie, briesmīgi rupjie vārdi. Vai tu tos zini? –
– Nē, – nopūtos.
– Tu esi zaudējusi! – paziņoja Viesturs un līda pāri žoga pie nākamā upura.

Kopš tā laikā par rupjībām nav iznācis domāt, jo nav vajadzību tās izmantot.
Kā ir ar rupjībām?
Vai visiem tās ir vienādas?
Nē, nav.
Visas tautas, visās valodās neizmanto vienādi niknu rupjību sortimentu. Pirms pāris nedēļām atcerējos šo sarunu, lasot zviedru presē pētījumu par rupjību īpatnībām dažādu tautu leksikā.
Vācieši lamājoties caur izkārnījumiem, japāņi vispār neatzīst rupjības, bet krievi un spāņi apsaukājas visnežēlīgāk.
Viens ir skaidrs – lamājoties tiek liktas lietā tabū tēmas.

Sieviete un māte kā tēls ir daudzu rupjību epicentrā.
Diemžēl tā ir.
Citas, iecienītākās tēmas ir baznīcas leksika, izkārnījumi, dzimumorgāni, sekss.

Jā, ”mammas tēma” lamās ir pati iecienītākā daudzām pasaules tautām.
Taču ne visām.
Piemēram, zviedriem un latviešiem nav pieņemts lamāt otra cilvēka māti vai citas tuvas sieviešu dzimtes radinieces. 🙂
Izrādās, ka mēs ar to varam pat lepoties. 🙂
Turpretī romāņu valodās, krievu, poļu, arābu, ķīniešu, turku – sieviešu izvarošanas tēma ir pati populārākā. Lamās līdzās ”mātes izvarotājiem” ir arī māsu, vecmāmiņu, krustmāšu un citu dzimtas sieviešu seksuāli pazemojumi. Zīmīgi, ka nevienai no šīm tautām nav rupjību, kurās varētu izvarot vai kā citādi seksuāli pazemot tēvu, brāļus vai tēvočus.
Godu var zaudēt tikai sieviete. Vīrietim tas ir mūžīgs tāpat.
”Te ir darīšana ar vīriešu uzpūtību un sievietes goda jautājumu” – uzskata Magnus Ljungs, lingvistikas profesors, kurš ilgstoši pētījis ”rupjību klāstu” dažādu pasaules tautu leksikā (skat. Swearing. A Cross -Cultural Linguistic Study, 2011).
Viens no ”mammas rupjību” iemesliem, pēc Ljunga domām, varētu būt katoļticīgo valstu ”Marijas kults”, taču arī šis aspekts neizskaidro vīriešu kaisli lamāt ”tavu māti”. Ar to aktīvi nodarbojas arī arābi un ķīniešu dialektu lietotāji, kas nebūt nav katoļticīgie.
ASV ”motherfucker” ir tik ikdienišķs izteiciens, ka retais no šī vārdu salikuma lietotājiem aizdomājas par tā nozīmi.

Ziemeļvalstīs un arī latviešiem ”māte” nav iecienīta lamu tēma. Ljungs to izskaidro ar to pašu vīrieša goda un cieņas jautājumu. Šeit to nesaista ar ģimenes sieviešu ”labo slavu”.

Taču citur tā nav. Izpētot ”mātes lamātājus” Magnus Ljungs noskaidrojis sekojošo :
Francijā ir pieņemts izlamāt otru cilvēku, nosaucot viņa māti par ielasmeitu;
Grieķijā, Indijā, Ķīnā, Maķedonijā, Ungārijā, Turcijā un Krievijā jūs nolamās – aicinot uz intīmām attiecībām ar mammu;
Portugālē, Spānijā var nogānīt otru cilvēku, nosaucot to par prostitūtas bērnu.

Angļu valodas vārds ”fuck” šodien kļuvis par ikdienā lietojamu emociju pastiprinātāju un praktiski nozīmē sašutumu vai niknumu. Profesors Ljungs pat piedāvā vārdnīcu ar salikteņu ”fuck” skaidrojumu:
Motherfucker – idiots, stulbenis.
Fuck off – vācies pie velna!
I´m fucked – man nekas neizdosies!
Fuck it! – nospļaujies uz to!
I don´t give a fuck – mani tas neinteresē!

Vai ”mammas lamāšana” pamazām izplatīsies arī zviedru valodā? Tas ir interesants jautājums. Piemēram, krievu valodā izlamāt ”tavu māti” ir viens no pašiem izplatītākajiem rupjību veidiem. Taču krievi maz izmanto lamājoties reliģiozu retoriku, kā to praktizē zviedri un arī latvieši.
Vācieši un holandieši dusmās pievēršas izkārnījumiem, ģenitālijām (scheisse, arschloch), kanādieši baznīcas tēmai, japāņi – izvēloties īpašu gramatisku vārda formu (priedēkļus).
Japāņiem nav izteikti rupju vārdu, izņemot – čikusho, kas nozīmē – lopi, mājdzīvnieki.

Japāņi arī zaudētu Viestura spēli.
Tāpat kā es.
Runājot par bērniem, tie kļūst aizvien bīstamāki ne tikai sarunās, bet arī kinomākslā. Simone (Koks) sarunājas ar savu mirušo tēti sēžot kokā. Superinteliģentā Paloma (Ezis) pedantiski izplāno savu pašnāvību, taču maina plānus, iepazīstoties ar citiem tādiem pašiem austaideriem kā viņa pati. Japāņu ”The grudge” piedāvā spokus, kas neiznīkst saules gaismā un pieprasa atrisinājumu visām lietām un vietām. Bērnu reālisms izrādās ir sirreālisms, savās vislabākajās izpausmēs. Bez vārdiem, dialogiem un rupjībām, kā emociju pastiprinātājiem.
Pavasaris ir klāt.
Vai jūtat?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s