2011.gada 25. martā

Zviedri šodien svin Vafeļu dienu. Jāēd vafeles visu dienu, īpaši vakarā! Vēl var pagūt! 🙂

Tradīcijas sākumi datējami ar 17.gadsimta sākumu, kad 100% noskaidrojās diena, kurā jaunava Marija uzzinājusi no erceņģeļa Gabriela par gaidāmo Jēzus dzimšanu. Kopš tā laika tieši šodien ir jāēd vafeles ar visiem iespējamiem pildījumiem. Aiz priekiem! 🙂 Receptes ir dažādas, sākot ar miltiem un ūdeni un beidzot ar pienu, cukuru un saldo krējumu ar olām. Kopā ar mazajiem zaļajiem citroniem, lasi, mārrutku krēmu, spinātiem, šķiņķi vai avokado. Uz priekšu!

Vafeļu dienai ir arī barbariski izskaidrojami, kas saistās ar gada apriti un to, ka šajā laikā govs sāk no jauna dot pienu un vistas dēt olas. Cepot vafeles, šovakar izvēlieties labu vafeļu cepamo pannu un ēdiet lūdzu vafeles ar saldējumu.

Nenožēlosiet!

13.00

Šeit – Skavstas lidostā, kurā nākas pavadīt Vafeļu priekšpusdienu, lidojumi uz Rīgu atkal kavējas, neviens vafeles te necep. Te nesmaržo un nekā laba nav. Kā parasti. 🙁

Ja ir spiesta lieta izmanot lidojošo autobusu Ryanair un izturēt ”pūļa spiedienu”, tad jāapbruņojas ar zvērīgu izturību, pacietību un labu mūziku. Lidkompānijas serviss drūms un izturams tikai ārkārtas situācijās. Bieži esmu domājusi, kāpēc tas tā ir iznācis, ka ar šīm lidmašīnām ir tik neērti. Tāpat kā  vieglo automašīnu konstruktori arī lidkompāniju kārtības organizētāji domā maskulīni.  Dāmu somiņai Ryanaira pasaulē nav  vietas. Attieksme -100.

Gaidot uz Ryanairu, iedomājos par džentlmeņiem. Sugu, kuras, vairs nav.

Vecais pārbaudītais paņēmiens, kā atšķirt džentlmeni no parasta vīrieša, esot iekāpšana lidmašīnā. Vecie testi liecina, ka džentlmenis nekad nenostājas gaiteņa vidū un neaizkavē pārējo pasažieru iekāpšanu, krāmējot savas somas plauktā. Virs sēdekļa. Džentlmeņi mēdz ieiet savā ejā un atļaut pārējiem iekāpt. Tik vienkārši, cēli un empātiski.

Maz gan šodien palicis šo džentlmeņu. Praktiski gandrīz vairs nav.

Par to pārliecinājos autobusā uz Skavstu. Tajā kāds nemazgājies tips, ar melnu mici galvā  aizkavēja kolektīvo izkāpšanu, jo nespēja izņemt savu somu no plaukta un izķeksēt notraipīto jaku. Pēc tam izrādījās, ka viņš ir  latviešu celtnieks, kas atgriežas no darbiem ārzemēs.

Vēlāk turpat līdzās drūzmējās sievietes, kas parasti spraucas  garām bez rindas. Aizsprukšana ir austrumeiropas sieviešu sporta veids un stihija. Ja šādi mači būtu olimpiskajās spēlēs, tad sievietes no Krievijas un, iespējams, arī no Baltijas noteikti uzvarētu, jo viņas ir šajā mačā vismeistarīgākās. Jau Stokholmas centrā, kur zviedru pasažieri stāv rindā pie pieturas uz lidostas autobusu, ”bezrindas trieciennieces” izmanto meistarīgus paņēmienus, lai aizbīdītos garām rindā stāvētājiem. Klātneesošā  sejas izteiksme, uzmesta lūpa un skatīšanās sāņus ir signāls, ka ”lietas notiek”.

Teātris tiem, kam pietiek pacietības gaidīt nākamo autobusu.

”Ko satraucies! Sāc pierast pie Latvijas realitātes!” – telefoniski mierina no Latvijas.

Es spītējos un negribu pierast pie atpalicības demonstrējumiem. Boikotēju.

Vakar skrienot krosu cauri mežam, pie pārejas man ceļu grieza liela  kravas automašīna. Šoferis gaidīja kamēr paskriešu garām. Pēc tam pamāja ar roku un novēlēja ”foršu rītu”! Skrēju tālāk un domāju kāpēc šādu kungu vairs nav AirBaltic un Ryanair lidmašīnās.

Kur viņi palikuši.

Savādi, ka to, kas griež ceļu citiem ir tik maz.

Sirms kungs ar ketoveju, kas sasveicinoties paceļ platmali, šoferis pie lielās automašīnas stūres, kas novēl laburītu un džentlmeņi, kas nebloķē ceļu mums pārējiem.

Kur viņi ir?

Adoniss ir pasaules daiļākais vīrietis. Tā vēsta antīkās teikas.

Viņš savaldzināja visus visur ar savu parādīšanos tik lielā mērā, ka pat puķes viņa ceļā aiz sajūsmas esot sākušas ziedēt un smaržot. Skaistums pakļauj pasauli. Nenoliedzami.

Kas īsti šodien ir vīrišķīgs. Muskuļots ķermenis? Izskatās, ka tagad, lai sasniegtu šo mērķi vīrieši ir gatavi ne tikai atdot savu laiku, dvēseli un naudu sporta zālei, bet arī ķerties pie narkotikām, steroīdiem un hormonu preparātiem ”būdas dēļ”.

Suzana Faludi jau krietni sen izvirzīja tēzi par maskulinitātes krīzi modernajā laikā.   Trenēts ķermenis tagad vajadzīgs kā varas atribūts. Līdz šim pietika ar varu, naudu un stāvokli sabiedrībā. Tagad ar to ir par maz. Vai uzpumpēti muskuļi atgriezīs vīriešiem tās ietekmes zonas, kas zaudētas pēdējo 20-30 gadu laikā sakarā ar feminisma ienākšanu varas arēnā? Vai hipermaskulīns ķermenis ir jaunā stratēģija, kas ļaus atgūt ”zaudētās teritorijas”?

Salīdzināju ”Playgirl” 1970. un 2000. gadā. Vājš, pat izģindis, spalvains tipāžs pēc 30 gadiem nomainīts ar milzi, kuru grezno gigantiski muskuļi un noskūtas body aprises. Vīrieša ķermenis beidzot kļuvis par tirgus vērtību. Sākot ar dresmanbikšu manekeniem un viegli tetovētajiem ”pulveru atlētiem” un beidzot ar androgēnajiem puisīšiem smaržu mākonī, kas tagad palīdz pārdot ne tikai apģērbu, bet arī vīnus, mikroviļņu krāsnis, atvaļinājumu paradīzes, smaržas, laivas, pulverus, degvīnus un visu pārējo. Kungu torss ir nostabilizējies kā preču reaktīvais dzinējs tirgū. Salīdzinājumā ar 80. gadiem, vīrišķīgais ķermenis tiek daudz plašāk eksponēts daudz plašāk. Sieviešu pusplikuči paliek savās konstantajās robežās.

Tagad izskats, nevis nauda un statuss nosaka seksuālo magnētismu. Tuklais direktors, tirgotājs, prezidents un ”omulīgais kungs” var droši atkāpties otrajā plāna.  Kritiku neiztur par Vinstons Čērčils.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nav pamanījuši. Te, tāpat kā Krievijā un citur Austrumeiropā, pa priekšu kūņojas 70. gadu labi nobarotie ”direktortipi”.

14.15 ieradās lidmašīna. 75% pasažieru vīrieši. Neskaitot zviedru pusaudžu futbolkomandu, kas grūstīdamies un angliski šķoboties mēģina atkārtot  ”bezrindas trieciennieču” paņēmienus. ”Mieru!” – klaigā treneri, bet vējš viņu tekstu aiznes uz tuvējo mežu. Beidzot nokļūstu līdz lidmašīnas ieejai. Stjuarte ilgi lasa manu biļeti un visbeidzot latviski iesaka nosēsties lidmašīnas vidū. Viņas teksts ir šablonisks, bet intonācija – laipna. Patīkami.

Lidojuma laikā zviedru sekstūristi, sadzērušies rumu, skaļi apspriež ”sieviešu gaļas piedāvājumu Rīgas viesnīcās”. Viņi mierina viens otru pāri salonam, ka ” tas nekas” un ’”te tā pieņemts – bradāt savējās uz nebēdu”. Šķiet, ka ir mazliet kauns un jāsteidz sevi mierināt, ka ”nevienam netiek darīts pāri” .

”Tu saproti, te veči piekrīt pārdot savējās sievietes. Viņiem tas OK” – viens mierina otru.

”Ir OK?”

”Ir, ir. Viņi pat lepojas ar to”.

”Stulbi viņi ir”.

”Cita biznesa jau Latvijā nav!” – smejas ceturtais un pēc tam visi sāk dziedāt vienotā korī. Prieka dziesmu.

Skatos kā lidmašīna, cauri mākoņu pienam, peld uz Rīgu.

Kā džentlmenis palaidu pa priekšu seksa tūristus, rupuci ar melno cepuri, futbolistus un savādnieku varzu, kas sadzērušies lidmašīnas viskiju runāja nedabiski skaļi un skandēja ” Viva Espana! Viva Espana! Viva Espana!”

17.00

Jaunā Marka Romaņeka filma – Never let me go, runā par to pašu. Par pirmās un otrās šķiras cilvēkiem. Kad mēs beidzot nomainīsim dislokāciju?  Cepam vafeles un sākam no gala?

Vēlreiz?

Kaut kas karaļvalstī Latvijā joprojām nav kārtībā.