Japāna atgūstas pēc krīzes, Lībija sakož zobus un ārpasaule kalkulē izdevīgumu

2011. gada 22. marts

Visiem sešiem Fukušimas reaktoriem Japānā beidzot ir pieslēgta elektrība. Vienam izdevies pieslēgt pat dzesēšanas sistēmu.

Vienlaikus publiskots jaunais cunami upuru skaits, kas šodien sasniedz 9000; 13 000 cilvēku joprojām Japānā skaitās bezvēsts pazuduši.

Tepco uzsver, ka cunami vilnis pie Fukušimas atomelektrostacijas esot bijis 14 m augsts. Agrāk tika ziņots par 10 m augstu paisumu.

Japāņu iestādes nevēlas paplašinās bīstamo zonu ārpus nospraustā 20 km rādiusa ietvara. Radioaktīvais izstarojums te ir 1600 reižu augstāks par normu (IAEA). No saindētas zonas evakuēti jau 170 000 iedzīvotāji. Tokijā vairs nedrīkst pārdot pienu un dārzeņus no Fukušimas reģiona. Singapūras aviokompānija šonakt pārtrauca lidojumus uz Tokiju ” bīstamā stāvokļa dēļ”.

Zemestrīce smagi trāpījusi arī Japānas ekonomikai, Valsts centrālā banka turpina sūknēt 2 biljonus japāņu jēnu valsts finansiālajā sistēmā (AFP). Tāpēc biržas Nikkei indekss šodien paaugstinājās par 2,13%.

Lībijā šodien notikumu attīstība ir sekojoša: pusnaktī sabiedrotie iznīcināja divas radaru un pretgaisa aizsardzības bāzes uz austrumiem no Bengāzi (Al Jazira); artilērijas šāviņi krita Tripolē un Zintanā. Iedzīvotāji naktī bēga no pilsētām un slēpās alās (Reuters), ir sagrautas vairākas ēkas, ieskaitot mošeju.

Plkst. 00.54 ANO drošības padome noraidīja Lībijas iniciatīvu uzsākt jaunas sarunas. 03.02 Lībijas valsts televīzijas ziņu izlaidumos tiek pārmests Dānijai kā Tripoles bombardēšanas autorei.

Šorīt Zviedrijā Expressen aptauja pierādīja, ka 65% zviedru atbalsta Zviedrijas līdzdalību ANO cīņā pret Lībijas diktatoru Muamaru Karafi. Ārlietu ministrs Karls Bilds savos izteikumos joprojām izvairīgs.

06.46 tiek bombardētas Kadafi pilis Tripolē (BBC News), ziņas par upuriem joprojām pretrunīgas. Abas puses ”piefrizē” faktus, neitrālu novērotāju uz vietas praktiski nav.

Šorīt 08.49 beidzot tika saņemta ziņa no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas korespondenta Samira Abu Eda, no Ēģiptes pierobežas. Viņš apgalvo, ka Kadafi pretgaisa aizsardzības sistēmu sabiedrotajiem nav izdevies sagraut. Diktatora karaspēks joprojām saglabā kontroli pār valsts rietumu zonas pilsētām. Valstī uzliesmojis ”propagandas karš” , katrs stāsta ko citu. Cilvēki ir apjukuši un netic nevienam.

09.59 šorīt Ritzau ziņo, ka dāņu kaujas lidmašīnas F-16 ir otrdien naktī sešas reizes lidojušas virs Lībijas, taču nav bombardējušas Kadafi pilis (kā uzsver Lībijas valsts televīzija). Mediju spēles (tātad) turpinās.

10.04 Erdogans paziņo, ka Turcija ”neuzskata par iespējamu mest bumbas Lībijas teritorijā, jo nevēlas, lai Lībija kļūst par jaunu Irāku”. Turki piedalīsies tikai ar humanitārām akcijām.

10.21 sācies Kadafi spēku uzbrukums Zintanas pilsētai. Tiek izmantota smagā artilērija (Al Jazira).

Šāda ir Lībijas realitāte šodien, 22. martā.

Jautājums par to – vai vajadzēja vai nevajadzēja iebrukt un bombardēt joprojām ir atklāts.

Kas notiktu, ja sabiedrotie stāvētu pie ratiem, ANO nebūtu pieņēmusi rezolūciju UNSCR 1973, ja Francija, ASV un Lielbritānija nepiedāvātu savus militāros resursus Kadafi sistēmas sagrāvei?

Protams, ka notiktu masu slaktiņi. Kadafi armija klausa viņam uz vārda, upuru vidū būtu civilpersonas, ”jasmīnu revolūcija” tiktu noslīcināta asinīs un demokrātiskie procesi Tuvo Austrumu reģionā neturpinātos. Iestātos ”stabilitāte”, un Lībijas valsts no jauna atgrieztos normāla stāvoklī –  kļūtu par konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem.

Uzbrukums no gaisa Lībijai nav labākais variants kā dabūt projām Kadafi, taču pagaidām pie starptautiskās politikas stūres nav gudrāku cilvēku, kas atrastu labāku risinājumu šim sarežģītajam konfliktam. Diemžēl. Nākas izvēlēties slikto starp vēl sliktākiem risinājumiem.

Nikolā Sarkozī iniciatīva šajā gadījumā izskaidrojama gan ar amerikāņu nogurumu no Irākas kara, gan arī ar reģionālajām vēlēšanām Francijā šonedēļ. Protams, ka  Sarkozī Francijā popularitātes ziņā nevar sacensties nedz ar Žaku Širaku, nedz arī ar Fransuā Miterānu. Viņa nesavaldība un augstprātība, nespēja reaģēt ikdienas krīzes apstākļos panākusi strauju prezidenta popularitātes kritumu. Bēdīgi slaveno rautu ķēde bijušo Tunisijas un Ēģiptes valdnieku salonos arī nerunā par labu Elizejas pils saimniekam. Var gadīties, ka Lībijas virzienā Sarkozī vēlas atriebties arī personīgi, jo pirms nedēļas Kadafi viņu publiski nosauca par ”klaunu” un ” tādas lietas Sarkozī nepiedod” (The Ekonomist). Tagad, kad Lībijas partizāni televīzija kameru priekšā vicina Francijas karogu uz sauc ” Vive la France, vive Sarkozy!” – prezidents pārvēršas uzvarētājā.

Krievijas un Ķīnas nostāja komentārus neprasa. Krievija ilgus gadus ir atbalstījusi ”kreiso Kadafi” režīmu un visa Lībijas armija šauj ar Krievijas ieročiem. Krievu mediju viedoklis saskan ar Putina pārliecību un tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā šī nostāja ir tik populāra.

Palielinoties Krievijas propagandas spiedienam pār Latviju (jaunā krievu TV kanāla imports) pieaugs arī Krievijas ārpolitiskā viedokļa pastiprināšanās uz ārpolitisko žurnālistiku Rīgā.

Latvijas publisko ārpolitisko komentāru trūkums (nejaukt ar valsts amatpersonu izteikumiem) ir bēdīgs fakts. Iedzīvotājiem nākas smelties informāciju no Krievijas propagandas mašīnas, kas vienmēr piedāvā ticamu, bet sagrozītu informāciju vienkārši tāpēc, ka Krievija joprojām ir totalitāra valsts un masu mediji 100% kontrolēti un cenzēti no varas puses.

Tikmēr naftas kompānijas nevar izšķirties kam pieslieties – turpināt sumināt Kadafi, lai saglabātu naftas licenci, vai ķerties ap kaklu Lībijas opozīcijas vadītājiem.

Shokri Ghanem sestdien ziņoja, ka Lībijas naftas producēšana  sarukusi trīskārtīgi. Jau 15. martā Kadafi sāka draudēt, – ” mēs satrieksim visus, kas saceļas pret mums. Mūsu naftas līgumi saglabāsies tikai trīs virzienos – uz Krieviju, Ķīnu un Indiju. Rietumi nedabūs neko!” (RTL).

Saprotams, ka naftas piegādes ietekmē politiskos lēmumus. Nav nejauši, ka Itālijas ENI šefs Paolo Skarone tikko paziņoja, ka ”uzbrukumi Lībijai nozīmē šaut sev kājā” , jo izskatās, ka Kadafi ir noslēdzis daba gāzes vadu Greenstreem no Lībijas uz Itāliju.

Virtuozu politisko piruešu sēriju demonstrē pašlaik Vācija, kas vārdos atsakās no ”uzbrukuma Lībijai” un izskatās humāni, taču darbos pārstāv vienīgo rietumu naftas kompāniju, kuru Kadafi akceptē. Runa ir par Wintershall, kas ir BASF meitas uzņēmums.

Bizness spokojas arī citur. Kadafi naftas peļņa ieguldīta ne tikai zviedru alumīnija fabrikā Sundsvalā (caur krievu oligarhu Oļegu Deripasku), kas tagad baidās no sankcijām, bet arī itāliešu bankā Unicredit, ražotnē Fiat un pats jautrākais – viņa pieder 3% akciju angļu avīzē ” Financial Times”.

27 ES valstis ir vienojušās par kolektīvām Lībijas īpašumu sankcijām. Peļņa jāiesaldē, investīcijas aizliegtas. Ko darīsim ar avīzi ” Financial Times”, pirksim un tomēr lasīsim?

Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti un kā ASV grasās likvidēt varai neērto sabiedrisko televīziju

2011.gada 20. martā

http://latvianabroad.blogspot.com/2007_07_01_archive.html

Foto: http://latvianabroad. blogspot.com/

Latvijas valsts prezidenta Zatlera regulārā viesošanās pie izklaides privāttelevīzijas dīvām,  dziedošām ģimenēm un ”zvaigznēm”, oligarha Andra Šķēles regulāri valšķīgās benefices ”Dienā”  un Rīgas pilsētas vadītāja Ušakova komiski – nopietnā gatavošanās ”blondīņu parādei” Rīgā, liek konstatēt, ka procesu uzraudzība valstī ir atstāta pašplūsmai.

Varas anarhija Latvijā ir fakts.

Etablētie mediji  vairs nespēlē pret ”varas un naudas”  bastioniem un sabiedriskās domas veidošana tiek servēta vienos vārtos.

Vietējo naudas baronu interesēs.

Varas vārtos.

Būtībā mums arī vajadzētu pieprasīt, lai virs Latvijas ierodas glābējlidmašīnas un tāpat kā  šodien Lībijā – norāda varas nomenklatūrai, kur atrodās atļautās varmācības robežas pašiem pret savu tautu.

Kas īsti notiek?

” Absurdistānā – Latvijā”  iet vaļā  politiskais karnevāls. Vai mums vēlētājiem -tas būtu jāuztver nopietni?

Lūk daži piemēri no sestdienas realitātēm:

1)   tā saucamā Zaļā partija Latvijā (kas nav savā būtībā videi labvēlīga partija) tēlo politiku un rīko kongresus.

2)    Šķēles privātpartija sapulcējusies un sēž (tieši tāpat kā Brežņeva vai Staļina laikā), kāri tverot katru sava vadoņa ”pravietojumu” un es nešaubos, ka reizi pa reizēm zāle pielec kājās, lai sirsnīgi aplaudētu rosīgā lauksaimnieka verbālajiem domu graudiem.

3)   Pāri visam notiek nākamā valsts prezidenta medības, kas vairāk atgādina tupsunīšu spēlēšanu ar moto -” Ņemsim vai neņemsim Zatleru atkal par prezidentu, kura sieva tik dikti grib stūrēt vīru un valsti”?

Ir nepatīkami to visu redzēt un noskatīties šajā farsā. Francijas iznīcinātāji mums palīgā nenāks, jo nav pierādījumu, ka Latvijas varas elite fiziski iznīcinātu savus līdzpilsoņus. Mums nav mirušo, bet ir bēgošie.

Valsts kase ir iztīrīta, to lēni pilda ar aizņēmumu un cenšas saglabāt pie dzīvības valsts aprises, jo iznāk, ka Latvijas valsts būtībā visvairāk ir vajadzīga tai pašai valsts politiskajai elitei, kurai Latvijas valsts eksistence nodrošina ”glaunus amatus”- tādus kā ” valsts prezidents”, ” deputāts”, ” partijas vadītājs” utml.

Varas arogance pret savu tautu Latvijā jau vairākus gadus ir fakts. To uzkrītoši varēja pamanīt iepriekšējo referendumu laikā, kad no valsts puses tika darīts viss lai izgāztu tautas balsojumu. Referendumi notika atvaļinājumu laikā jūlijā, uz negodīgiem noteikumiem un parlamenta vadītāju izsmiekla pavadījumā.

Toreiz mani ļoti pārsteidza tieši šī Latvijas varas aparāta izaicinošā nekaunība pret vēlētājiem. Savādi, ka varas elitei nav bail aizbaidīt visus uz Īriju, Norvēģiju, Patagoniju vai Marsu…vēlētāju vairs Latvijā nebūs un automātiski iztrūks ķermeņu, kas balsotu par viņiem.

Mēdz gadīties,ka varas viedoklis nesaskan ar tautas vairākuma viedokli. Piemēram, Zviedrijas iepriekšējā referendumā, kas bija bija veltīts balsojumam par vai pret eiro ieviešanu valstī, tauta nobalsoja ”pret”. Jorana Pēršona valdība un lielākā zviedru politiķu daļa bija ” par”. Taču Stokholmā neviens neatļāvās publiski smīkņāt vai saukāt vēlētājus tikai tāpēc, ka viņi vēlas paust savu viedokli un šis uzskats nesakrīt ar varas elites vajadzībām. ”Tautas kalpi” parlamentā Stokholmā savaldās un nezaudē realitātes izjūtu. Rīgā viņi kļūst vēl izaicinošāki un bramanīgāki.

Jo sliktāk iet Latvijai, jo negantāk uzvedas tautas kalpi parlamentā.

Tas, kas Latvijā neeksistē mediju uzraudzība sistēma un lielākās dienas avīzes, ieskaitot ētera privātmedijus var brīvi pirkt un pārdot, nerēķinoties ar monopolizācijas un koncentrācijas procesu ierobežojumiem (kas eksistē attīstītajās valstīs) ir noziegums pret valsti.

Deputātu nesapratne pa mediju darbu un prioritātēm šajā virzienā neatbrīvo viņus no atbildības.

Skaidrs, ka Sarkozī savas lidmašīnas mums palīgā nesūtīs (lai cīnītos pret publiskās domas monopolizāciju). Mums pašiem jāliek lietā interneta piedāvātā iespējas, lai aplūkotu dažas, manuprāt svarīgas mediju attīstības  problēmas.

Runa šajā gadījumā ir par Latvijas sabiedrisko mediju deģenerēšanu.

Negribētu vainot nepieņemtos likumus, bet gan publikas un valsts vadītāju nekompetenci sabiedrisko mediju atbalstīšanā.

Periodikā par šo tēmu tiek bieži runāts, bet rezultāta nav joprojām. Kāpēc? Pieņemu, ka pie vainas ir valsts vadītāju nesapratne kas īsti ir sabiedriskie mediji, ar ko tie atšķiras no ”valsts medijiem” un kāpēc kādam būtu ”jāsponsorē Zaķusala un Doma laukums”.

Tā kā Latvijā valdošais ir amerikāņu domāšanas veids (valsts vadītāji visvairāk iespaidojas no Ziemeļamerikas viedokļa, pat sabiedriskā medija vadītājs Latvijā vienu laiku bija ASV mārketingists Uldis Grava), ir jāapskata amerikāņu sabiedrisko mediju krīze. Iespējams, ka caur to būs labāk saprotama Latvijas krīze. Daudzi Latvijā visu redz tikai caur ASV brillēm.

ASV sabiedriskie mediji ir jaunāki nekā Eiropā un saturiski, publicistiski daudz vājāki.

40. gadu beigās amerikāņi izlēma izveidot atsevišķas radiostacijas, kas FM diapazonā ”nodarbotos ar tautas izglītošanu”. Prezidents Lindons Džonsons 1967. gadā parakstīja likumu, kas paredzēja radio un TV attīstību ”sabiedrības interesēs” atrodoties CPB (Corporation for Public Broadcasting) pakļautībā. Šī institūcija piešķīra sabiedriskajiem medijiem finansējumu no nodokļu naudas. National Public Radio šodien sastāv no 900 radiostacijām. ASV sabiedriskā TV jeb Public Broadcasting Service sastāv no 360 stacijām un tās misija ir ” kļūt par visas valsts mācību klasi”  – tātad veikt skolas funkcijas.

Blakus gigantiskajai privāto staciju izklaides industrijai ASV, niecīgā sabiedriskā mediju daļa knapi velk savu dzīvību. Nīkulīga tā bijusi vienmēr un tāpēc pārsteidz, ka beidzot, tieši tagad republikāņi ķērušies pie bendes instrumentiem.

Amerikāņu republikāņi  ir izlēmuši to, ko daudzi klusi domāja jau sen – ” runa ir par divām vienkāršām lietām – mums vairs nav naudas lai viņus stutētu un tas arī nav vajadzīgs!’(Jim DeMint, senators). 430 miljoni dolāru stacijas saņem no valsts (15%) un atlikušo daļu no sponsoriem. Grāmatvedim tā šķiet liela summa. Programmas veidotājam – normāla.

Skaidrs, ka trīs privātkanālu TV skatītāju skaits turpina samazināties (pašlaik 21 miljons).  PBS Newshours pēdējās sezonas laikā savāca tikai 1,1, miljonu skatītāju, ka faktiski nav maz. NPR budžetu 2003. gadā pamatīgi papildināja McDonalds dibinātāja sievas testaments, kas bija paredzēts kvalitatīvas radiožurnālistikas uzlabošanai valstī. Darbā tika pieņemti 300 žurnālisti un palielināts ārzemju korespondentu skaits (arī Irākā).

Būtībā nebūtu iemesla nožmiegt amerikāņu sabiedriskos medijus. Tieši tagad. Taču republikāņiem nepatīk sabiedrisko mediju kreisā ievirzē. NPR reti var noklausīties ”Fox – tipa”  intervijas un konservatīvie viesi senātā par to atriebjas ar politiskām metodēm.

Bērnu raidījumi ir smagākais public service trumpja dūzis un, protams, ka vecāki kopā ar bērniem vairāku paaudžu garumā skatās ”Sesame Street” kopā ar ” Big Bird”, tā atpūšoties no privātkanālu reklāmu pauzēm.

Latvijā ir līdzīgi. Vara uztver sabiedriskos medijus kā ”kanālu valsts pasūtījuma” realizēšanai. ”Ja mums klausīsiet, tad dosim naudu, ja ne – iznīkstiet!”.

Grāmatveža loģika, tātad.

Turpat līdzās mīņājas LNT šefs, kurš jau šodien gatavs pārņemt ”valsts pasūtījumu”  un realizēt to sev tik saprotamajā izklaides formātā. Nebrīnīšos, ka pavisam drīz viņš piedāvās premjerministram pa vakariem palasīt ēterā TV ziņu izlaidumu un piespēlēs Godmanim vai Rubikam TV politiskā komentētāja amatus.

Absurds ir jānoved līdz maksimumam.

Visiem būs vēl jautrāk un skatītāju skaitļi noteikti būs iespaidīgi. Grāmatveži aplaudēs.

Viņa augstība audimats ir burvju nūjiņa! Tas nekas, ka karalis ir saturā kails!

🙂

Noskatoties šīs dzīres mēra laikā pārņem šķebinoša sajūta. Pašu bāleliņi 20 gadu laikā grasās izdarīt to, kas vācu baroniem 800 un PSRS okupācijas varai 40 gados neizdevās – iznīcināt nacionālo latviešu kultūrslāni, nojaukt sekundāro socializāciju.

Šie uzdevumi ir sabiedrisko mediju misija.

Tirgus loģika nav kultūrprocesu satiksmes regulētājs.

Eiropā public service uzdevumi ir daudz plašāki nekā ASV pieņemts uzskatīt un tāpēc izbeigsim salīdzināt Latvijas TV un radio ar NPR vai PBS.

Šobrīd, kad privātie Latvijas mediji piedzīvo smagu satura eroziju, visa sabiedrības informēšanas, izglītošanas un orientēšanas nasta tiek deleģēta Zaķusalai un Doma laukumam.

Ir pēdējais laiks sakārtot tautas informatīvo asinsriti.

Nopietnās žurnālistikas spēle nav anulēta, jo esam noilgojušies pēc intelektuālām, nevis politiskām avantūrām.

Laiks klauvē pie durvīm.

Godzillu laiks, Japāna un Lībija, neparastie notikumi turpinās

2011. gada 19. martā
Savādā pasaule – mūsu planēta zeme turpina griezties pa sauli.
Šodien attālums no zemes līdz mēnesim ir visīsākais. Tikai 384 400 kilometri. Ja vēlaties apmeklēt Mēnesi, tad brauciet šodien.
Tūlīt.
Konspirācijas teorētiķi un sazvērnieki prognozē 19. martam: katastrofas, cunami, vētras, zemestrīces un citas trakas lietas. Astronomi šajās prognozēs nepiedalās un saka, ka nekas neparasts mūs šodien nepārsteigs. Paisums un bēgums būs normas robežās un vulkāniem vai zemestrīcēm ar Mēnesi neesot nekāda sakara.
Elpojam dziļāk. 🙂


Japānā avārijas dienesta vienībām šonakt izdevās pieslēgt reaktora dzesētājiem elektrības kabeli. Reuters šorīt ziņo, ka elektopiegāde Fukušimai esot nodrošināta, taču pagaidām nav skaidrs vai bojāta dzesēšanas iekārta reāli funkcionēs. Galvenā vērība tika pievērsta trešajam reaktoram, kura sastāvā ir plutonijs. Radioaktīvais plutonija izstarojums ir bīstamāks par urāna iztarojumu. Naktī gaisa temperatūra avārijas skartajās zonās bija zem nulles. Pārkarsētajiem reaktoriem tas bija labi, bet 400.000 avārijas novārdzinātajiem Jāpānas iedzīvotājiem – briesmīgi. Joprojām trūkst dzeramā ūdens, zāles un degvielas apkurei.

Ja Fukušimas apgāde ar elektrību neizdosies, tad plānots apklāt reaktorus ar “betona skafandru”, tāpat kā to praktizēja 1986. gadā Černobiļā.

Vakar valdības nosūtītajā SAS limašīnā iekāpa tikai 13 zviedri, kas vēlējās steigšus atstāt Japānu.

Panika uz vietas Japāna nav tik dramatiskā kā pie mums Eiropā.

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Vakar Stokholmā atkal sniga. Biezas, ”pildītās” sniegpārslas krita kā sega uz cilvēkiem un automašīnām. Kapuce un cimdi noderēja.
Ziema neiet projām.
Vakar beidzot ANO vienojās bloķēt Lībijas gaisa telpu. Vakar vēlu pie Bengāzi turpinājās kaujas starp opozīciju un Kadafī armiju, neraugoties uz valsts vadītāja oficiāli deklarēto kara darbības pārtraukšanu. Bengāzi pilsēta ir pagaidām galvenais opozīcijas spēku bastions un tāpēc Francija pieprasa, lai nekavējoties Kadafī atsāk elektrības un ūdens piegādes pilsētas iedzīvotājiem, kas pēc vadoņa pavēles tika bloķētas.


Lībijas līderis turpina lapsu spēles – runā vienu un dara citu. Mēģina pirkt laiku, skaldīt un valdīt.
Kā īsti ir ar demokrātijas iespējām Tuvējos Austrumos un Ziemeļāfrikā?
Neiespējami?
Demokrātijas ceļu traucē nevis reliģija bet gan vietējā varas elite.
Šīs lietas bieži mēdz jaukt, runājot par ”ceturto demokrātijas ceļu”, kuru tagad mēģina uztaustīt Ēģipte, Tunisija un startam cenšas gatavoties arī Lībija.
Demokrātija ir universāla vērtība, tieši tāpat kā cilvēktiesības, uzskatu brīvība un vēlēšanu tiesības. Protams, ka šīs Francijas revolūcijas ceļazvaigznes nav novecojušas un cilvēku centieni pašiem noteikt savu likteni paliek spēkā joprojām.


Kultūras atšķirības? Tās, protams, pastāv starp rietumpasaules un musulmaņu valstu sabiedrībām. Paradoksāli, ka lielākā atšķirība nav jautājumā par pilsoņu līdzdalību valsts pārvaldē, bet gan par seksuālo brīvību. 🙂
”Galvenā atšķirība ir vairāk Erosa nevis Demosa jomā” – uzsver profesors un demokrātijas pētnieks Leifs Levins.
Lai padarītu islamu demokrātisku ir jāmēģina panākt atteikšanos no reliģiskām dogmām cilvēktiesību vārdā, tieši tāpat kā kristīgā rietumu pasaule atsacījās no viena vienota valdnieka, Dieva vietnieka zemes virsū kā politiskā vadoņa.
Baznīcas un mošejas attiecības ar valsts politisko varu ir apmēram vienādas. Vienai jau sen jāsamierinās ar sekularizāciju, bet otra vēl īsti šim pavērsienam nav gatava.
Brīdī, kad jūtam līdzi Lībijas opozīcijas karavīriem, mūsos pamostas godprātīga vēlēšanas atbalstīt tālu un nepazīstamu cilvēku ilgas pēc demokrātijas. Ar to mēs varam lepoties.
Progresa un demokratizācija ienaidnieki būtībā nav nezkādi ”objektīvi apstākļi” vai ” vietējie reliģiozie aizspriedumi”, bet gan tie paši mums tik labi pazīstamie faktori kā ”varas elite”, kas vēlas izmantot ikvienu situāciju valstī, lai izmantotu to savu savtīgo interešu vārdā.
Tuvo Austrumu ”šķēles ” un ”lembergus” mēs uzreiz pazīstam arī tad, ja viņi ir tērpušies Lībānas karavīru tērpos, uzdodas par Dieva vietniekiem zemes virsū vai pasludina sevi kā mullas vai godzillas.
Starp citu par briesmoņiem.
Godzillas kā Japānas kodolkatastrofas mutanti iznira no okeāna dzīlēm 1954.gadā, lai pārbiedētu kino publiku skatītāju zālē. Tos radīja uz ekrāna zinātnieki un uzvarēja tie paši zinātnieki filmas beigās.
Tagad atkārtojas kaut ka līdzīgs, pavisam reālā Japāna ikdienā.
Atomstaciju apsaimniekotājiem jāuzvar pašu radītais monstrs – reaktors, tieši tāpat kā Libānas kaujiniekiem – pārlieku ilgi paciestais Kadafī.
Science fiction – turpinās.
Vērojam tālāk!

Fukušimas monstrs izvēršas, japāņi panikā bēg no bīstamās zonas

2011.gada 17. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/
Visi šodienas mēģinājumi dzesēt pārkarsušo Fukušimas atomreaktoru beigušies ar neveiksmi. Radioaktīvais izstarojums intensīvi pieaug joprojām un glābējiem nākas ierobežot darba stundas virs reaktora, dzesējot blokus ar ūdeni no helikopteriem.


Kopš septiņiem rītā helikopteri bombardē cietušos reaktorus ar ”ūdens bumbām”. Katrā šādā ”ūdens lādiņā” ir 7500 litri ūdens. Pagaidām 200 mēģinājumi ir izdevušies, taču būtisku situācijas uzlabojumu vēl nevar novērot.
Zviedru eksperti, ar Zviedrijas valdības starpniecību, aicina visus tautiešus steidzīgi pamest bīstamo zonu (80 līdz 100 km rādiusā ap atomelektrostaciju).
Pašlaik Japānā vēl atrodas ap 2000 Zviedrijas pilsoņu, kas vai nu ir jau pametuši Fukušimas reģionu uz dodas uz dienvidiem, vai arī gaida uz savu reisu Tokijas lidostā uz Stokholmu.
Spriedze pieaug.
Savādi, ka nav iespējams cilvēkiem paskaidrot, ko nozīmē saslimt no izstarojuma.
Mēmā nāve ir grūti aprakstāma ar vārdiem.
Pagaidām tikai 20 atomelektrostacijas glābēju ir cietuši no radioaktīvā izstarojuma. Divi cilvēki no viņiem skatās bezvēsts pazuduši. Zemestrīcē cietušo skaits pašlaik tuvojas 15.000.


Viena daļa lielo ārzemju uzņēmumu evakuē savus darbiniekus no Japānas. Pašlaik ar evakuāciju nodarbojas Ericsson, taču zināma daļa vietējo līdzstrādnieku turpina ražošanas procesu turpat uz vietas.
Tiek pieprasīts slēgt Tokijas biržu. Kamēr situācija stabilizējas.
Visi šie palīgā saucieni ir lemti neveiksmei, jo nav iespējams zibenīgi evakuēt visu Tokiju, kurā mitinās ap 30 miljoni iedzīvotāju. ”Vienīgā izeja – iestāstīt sev, ka viss būs labi un nav tik ļauni. Galu galā – ir jāiet uz darbu” , šorīt zviedru medijiem atzinās kāda gados jauna Tokijas iedzīvotāja.
Veikalos trūkst maizes, gaļas un ūdens.
Japāņu iestādes šodien sāk kontrolēt radioaktivitāti pārtikas precēs. Japāņi nekad agrāk nav šādi pārbaudījuši vietēja ražojuma preces.
NHL ziņo, ka pamazām tiek atjaunota vilcienu satiksme ar ziemeļu reģioniem. Ar vilcienu tiek piegādāta degviela, kas joprojām ir pati lielāka deficīta prece Japānā.
Pastiprinās kritika atomelektrostaciju īpašnieka Tepco (Tokyo Electric Power Company) vadības virzienā. Nepārprotami, ka daudzi fakti no valdības un sabiedrības tika slēpti un joprojām ir grūti noskaidrot vai ir vajadzīga palīdzība un cik lielā mērā.
Mīklainā atomelektrostaciju īpašnieku un vadītāju uzvedība sāk kaitināt pat pašus pacietīgos japāņus.
Vakar pirmo reizi televīzijā tautu uzrunāja un centās mierināt Japānas ķeizars.
Nekad agrāk viņš nav uzrunājis savus tautiešus ar masu mediju starpniecību.
Neiztiekam arī bez skandāliem.
Paradoksāli, ka Tepco atomelektrostaciju akcijās bija ieguldīta arī zviedru pensiju fondu nauda. Izrādās, ka zviedru ”Sjunde AP fonden” pieder 800 000 Tepco akciju, – ziņo Dagens Industri. Vakar un šodien zviedru pensiju pārvaldītāji steigšus cenšas pārdot šīs ”amorālās akcijas”. Swedbank Robur pieder 200 000 Tepco akciju un SPP mazliet mazāk.

Katastrofu pārcietušajiem ir grūti izturēt salu un sniegu, jo lielākā daļa Ziemeļjapānas iedzīvotāju ir palikuši bez jumta virs galvas un visi nevēlas pārnakšņot fizkultūras zālēs uz grīdas.

Ap 15.00 no Fukušimas otrā reaktora atkal sāk celties balti dūmi.
Nekas vēl nav beidzies

Latvijas PR nemākulība, atdzesēts entuziasms Japānā, ārzemju ”palīgi” Bahreinā un Krievijas karogu vicināšana Ziemeļpolā

2011. gada 16. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Šorīt Bahreinas galvaspilsētā armijā sāka uzbrukumu mierīgajiem demonstrantiem, kas pieprasa reformas valstī un cilvēktiesību ievērošanu. Ar ieročiem un asaru gāzi armija centās iztriekt demonstrantus no pilsētas centra. Virs Pērļu laukuma šodien patrulē helikopteri un ielās maršē kaimiņvalstu karavīri, kas ieradušies sakarā ar vietēja karaļa lūgumu – palīdzēt. Karalis cīnās pret savu tautu ar ārzemju armijas palīdzību.

Saūda Arābijas un Apvievoto Emirātu kaujinieki kopā ar vietējiem pakistāniešu policistiem cenšas nodrošināt vietēja monarha varas saglabāšanu.

Irānas ”pirksts” šajā lietā ir nepārprotams, taču veids kā pret to cīnīties – nemākulīgs un amorāls.

Līdzīgi šodien rīkojas Kadafi Lībijā. ANO bēdīgi slavenā Drošības padome tomēr nevarēja vakar vienoties par Lībijas gaisa telpas slēgšanu. ”Pret” balsoja Ķīna, Krievija un ASV.

Eiropa ir nodevusi Lībijas opozīciju.

Pasaule ir sašūpojusies jo arī jeņķi vairs netiek līdzi notikumu attīstībai. ASV aizsardzības ministra viesošanās Bahreinā izskatījās sasteigta, jo kaimiņvalstu armiju ”anšluss”, šķiet, arī Robertam Gaitam (Robert Gates) bija ”par daudz”. Piektās flotes pozīcijas šajā valstī ir jāsaglabā, upurējot lielās politikas vārdā parastu cilvēku tiesības.

Kā parasti. 😦

Kāds karaļnama opozīcijas pārstāvis vakar mēģināja lūgt patvērumu vispirms slēgtajā ASV vēstniecībā un pēc tam amerikāņu kara bāzē. Tur viņam vispirms telefoniski pajautāja kādai ticībai viņš pieder un pēc tam parādīja durvis.

Līdzīgi trauksmaini notikumi šodien notiek Rīgā pie Brīvība pieminekļa. Svešu valstu lobijisti maršē pie pieminekļa Rīgas centrā un pašmāju ideologi plāta rokas un gatavi iebāzt galvu smiltīs, lai neko neredzētu.

Savādi, ka Latvijas vadītāji joprojām nav tikuši galā ar ”leģionāru problēmu‘” un savas nevarības dēļ joprojām atļauj demagogiem šūpoties Latvijas Otrā pasaules kara skumjās pieredzes priekšplānā ar savām PR akcijām.

Paradoksāli, ka šis ”trādirīdi” turpinās un atkārtojas gadu no gada un Latvijas valsts vadītāji, prezidentus ieskaitot, nav spējuši tikt ar šo pasākumu galā, pārvēršot to par Latvijas PR aktivitāti.

Pagaidām mēs baidāmies no vēstures un pieņemam visus sitienus, kurus agresīvā kaimiņvalsts un aprobežotie skandālu mediji adresē Latvijas virzienā 16. martā. Uzjautrinoši, ka Ārlietu ministrija pat attīsta iekšējas instrukcijas ar šo jautājumu skaidrojumu amatpersonu vidū kas norāda, ka Latvijas varas elitei nav skaidrs iekšējais PR. Apjukums varas gaiteņos ir nožēlojams.

Varas tumsonības kalngals ir aicinājums vispār aizmirst šo dienu un latviešu leģionu.

Tumsonība ir varens spēks.

Tā ir.

Savādi, ka mums pārējiem ir kauns par to kas šodien Rīgā notiek un, ka visi iepriekšējie valsts prezidenti šo problēmu nav nokārtojuši. Tas ir bija viņu uzdevums un tas nav izdarīts.

Tikmēr sviedrus slauka arī ietekmīgie pasaules atomelektrostaciju karteļi, kas līdz šim skaļi bazūnēja par labu atomstaciju renesansei. Jā, situācija ir kritiska arī citur, ne tikai Japānā. Atomelektrostacijai ir nepieciešams liels ūdens daudzums dzesēšanas sistēmām un tāpēc lielākā daļa no tām atrodas ūdenstilpņu malā. 2004. gada cunami rezultātā ”rāmjos” knapi noturējās Madrasas AES Indijā (medijos par to gandrīz nerakstīja), 1992. gadā pēc orkāna ”Endrjū” uz kritiskās robežas balansēja Floridas AES.

Mēs reizēm nemaz nerunājam par to, kas notiek ar ūdeni, kas ir izmantots atomelektrostaciju dzesēšana vajadzībām. Jā, to iepludina atpakaļ ūdenstilpnēs. Bez attīrīšanas. Īpaši kritiski šis process analizējams vietā, kur AES dzesēšanai izmanto saldūdeni kā tas piemēram ir Ignalinas vajadzībām.

Interesanti kādā kvalitātes stāvoklī ir Latgales pierobežas ūdenstilpnes.

Cerams, ka normas robežās?

Francija lepojas ar savām atomstacijām (nodrošina 78% no valsts elektroenerģijas patēriņa), taču izmanto dzesēšanai 19 miljardus kubikmetru ūdens no valsts upēm un ezeriem, ka faktiski veido ½ no valsts kopējā ūdens patēriņa. Protams, ka šis pats ūdens tālāk nonāk dzeramā ūdens rezervuāros.

Atomelektrostaciju entuziasma dzesēšanai šonedēļ ir pārāk daudz iemeslu.

Izrādās, ka arī Baltijas jūru mēdz ietekmēt cunami.

Pirms 8000 gadiem esot bijis gigantisks cunami Ziemeļjūrā, līdz 11 m augsts vilnis sadragājis norvēģu piekrasti, sekas esot vēl šodien jūtamas arī zviedru Skonē un Blekingē. Tātad – Baltijas jūras pusē.

Sāksim baidīties. 🙂

Tikmēr Krievija turpina uzjautrināt ziemeļvalstis ar savu karogu. Tikko Krievijā esot nodibināta ”arktiskā brigāde” Ziemeļpola ”atgūšanai”, – ziņo šodienas Svenska Dagbladet. Kolas pussalā ģenerālis Aleksandrs Postņikovs ir uzlocījis piedurknes un  gatavojas ar tankiem aizstāvēt Krievijas ” tiesības uz arktisko gāzi un naftu”.  Norvēģi un zviedri tagad gaida jaunas karnevāliskas akcijas ar Krievijas karoga iespraušanu sniegā vai zem ūdens pie polārā loka. Taču ir problēma, ģenerālis nav apmierināts ar saviem ”Vitjaz” tankiem, viņam vajagot vācu ”Leopardus” tie esot lētāki un labāki. Cerams, ka baltos lāčus ģenerālis atstās mierā.

Kā suns viņš marķēs gāzes un naftas iegulas.

Karogs šim nolūkam noderēšot.

Japāna – nelāgo katastrofu zeme. Jodu un cēziju gaidot.

2011. gada 15. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/


No mazās, japāņu piekrastes pilsētiņas Otsušī šorīt saglabājušās tikai divas ēkas – lielveikals un budistu templis. Pārējo var nosaukt par ”dubļiem un māliem”. Pašlaik izskatās, ka gandrīz puse no šīs pilsētiņas 19 000 iedzīvotājiem ir gājuši bojā.
”Otsušī man atgādina Osaku vai Tokiju pēc otrā pasaules kara”, – secina japāņu Sarkanā Krusta priekšsēdētājs Tadateru Konoe.
Kara ainas redzamas visā Japānas ziemeļdaļā. Vienlaikus jāsecina, ka katastrofas zona aptver salas ziemeļu daļu, kas ir salīdzinoši mazāk apdzīvota un industrializēta. No valsts 127 miljoniem iedzīvotāju, šeit mitinās ”tikai” 23 miljoni. Tātad ⅕ daļa, pieskaitot Hokaido, kas faktiski maz cietusi no daba postījumiem.
Ja zemestrīces epicentrs būtu atradies vairāk uz dienvidiem, tad postījumi būtu pamatīgāki. Tātad – nav ļaunuma bez labuma.
Japāna ir biezi apdzīvota valsts. Tā nav lielāka par Norvēģiju (tāpat kalni un ielejas, maz lauksaimniecībā izmantojamo zonu), taču norvēģu ir tikai 5 miljoni, bet japāņu 127 miljoni.
Dzīvot Japānā nozīmē mitināties saspiesti un samierināties ar dabas katastrofām kaimiņos. Tas nozīmē pierast pie 1500 zemestrīcēm gadā un regulāriem cunami uzlidojumiem.
Ja pieskaitām regulārus taifūnus, mežu ugunsgrēkus, zemes plaisas un nogruvumus un 500 vulkānus no kuriem ⅕ daļa ir aktīvi, tad aina par japāņu ikdienu kļūst skaidrāka.
Iznāk, ka japāņiem jāsamierinās ar vienu zemestrīci mēnesī, un jānoraugās kā zemes svārstību (vertikālu un horizontālu) rezultātā apstājas sienas pulkstenis, grāmatas izgāžas no plaukta un bērnu ratiņi sāk braukāt pa istabu.
Mūsu Eiropas vētras ar jaukajiem nosaukumiem ”Gudruna” vai ”Karola” ir nieks (ventilators!) salīdzinājumā ar japāņu rudens taifūniem.
Vētru japāņi sāk skaitīt no brīža, kad vēja stiprums sasniedz 33 m/sek. Kapteinis Jozefs Konrāds savos memuāros apraksta Japānu, kā zemi, kas atrodas mūžīgajā taifūnu krustuguņu centrā.
”Tsu” – japāņu valodā nozīmē ”garš vilnis”, ”nami” – osta.
”Tsunami” – cunami ir gigantisks paisuma vilnis, kas arī šoreiz vainīgs pie aktuālajā katastrofas sekām.
Zemestrīci japāņi būtu pārdzīvojuši, bet sekojošais paisuma vilnis sagrāva visas barjeras un drošības sistēmas, atomelektrostaciju rezerves elektroģeneratorus ieskaitot.

To lieliski var novērot skatoties reportāžas visos pasaules ekrānos aizvadītās nedēļas laikā. Videoieraksti ir daudz profesionālāki nekā 2004. gada Taizemes Ziemassvētku laika cunami piefilmējumi, kurus tur toreiz veica galvenokārt tūristi ar savām mobilo telefonu kamerām.
Japānas katastrofu filmēja profesionālas kameras, kas ir novietotas kritiskajās zonās un programmētas tieši cunami filmēšanai. Tās sāk darboties automātiski ārkārtas situācijās, tieši tāpat kā šādos brīžos automātiski apstājas ātrgaitas elektriskie vilcieni vai atomelektrostacijas.
Japāņi ir gatavi dabas stihijām. Bērnus apmāca kā rīkoties zemestrīces vai cunami apstākļos jau no bērnudārza vecuma. Katrā mājā ir cunami brīdinājuma sistēma, pilsētās sabūvēti aizsargvaļņi…taču katastrofa izrādījās lielāka nekā bija plānots.
AES aizsardzības sistēma bija paredzēta 7 m augstam cunami vilnim, taču šonedēļ okeāna ”ceļa rullis” izrādījās 10 m augsts.
Aivazovska gleznās 9 m vilnis skaitās apokalipse.

Daba pārsteidza japāņus nesagatavotus lielam postam.
Japāņu investīcijas atomelektrostacijas ir aktuāla Eiropas diskusiju tēma visu nedēļu.
Atceros nesenās diskusijas Latvijā Ignalinas AES reanimēšanas sakarībā, kad Latvenergo ar Tautas partiju avangardā mēģināja panākt sabiedrības akceptu šajā virzienā.
Pārdomātas valsts energopolitikas mums joprojām nav. Taču ir pietiekoši daudz turīgu cilvēku, kuri labprāt savu naudu investētu atomelektrostacijā, tā panākot vēl izteiktāku latviešu ikdienas izdevumu piesaisti savam biznesam. Elektrību var iegūt dažādos veidos un šis jautājums nav tikai ekspertu kompetence projekts. Tas būtu apspriežams Latvijā daudz plašāk nekā līdz šim (skat. 2007.gada 26.janvārī Rīgas Domes plenārsēžu zālē notika konference “Jaunā Ignalina – ieguvumi un draudi”.
Valsts SIA “Vides projekti” sadarbībā ar Latvijas Vides aizsardzības fondu un Rīgas domes Vides komiteju konferenci rīkoja, lai pirms nozīmīgu lēmumu pieņemšanas apspriestu kodolspēkstacijas būvniecības iespējamos ieguvumus un draudus, ietekmi uz vidi un cilvēku veselību, kā arī izvērtētu ekonomiskos aspektus un iespējamās reaktora būvniecības alternatīvas).

Japāņi šodien uzskata, ka viņu lielākais ienaidnieks ir cunami nevis privātās AES.
”Mēs neko te nedzirdam par kaut kādiem radioaktīviem izmešiem, mums nav informācijas par to kas notiek, nav elektrības, nav televizoru”, – atzīstas bēgļi zvejniekciemā Oarai, kas atrodas 150 km no pussasprāgušās atomelektrostacijas.
Japāņu daudzās AES izskaidrojamas ar iekšējo energoresursu trūkumu. Taču tagad arī šeit paceļas balsis par alternatīvo enerģētiku un riska līmeni, izmantojot kodoldegvielu.
Kas notiks tālāk? Slēgtas fabrikas, elektroenerģijas taupības režīms. Migrantu straumes uz dienvidiem un uz ārzemēm.
Cunami sadauzīja gabalos visas 13 Fukušimas AES rezerves dzesēšana sistēmas. Tagad visas cerības jāliek uz tā saucamo ”pasīvās aizsardzības” sistēmu.
Izskatās, ka gaidāma vēl viena ūdeņraža gāzes eksplozija otrajā reaktorā un jātur īkšķis, lai apvalks iztur arī šoreiz. Jaunajos reaktoros pašlaik tiek iebūvētas automātiskās sistēmas, kas ietver pašatdzesēšanas iekārtas. Taču vecajām – 70. gadu stacijām šādu aizsardzības iespēju nav.
Joda un cēzija izlidošana atmosfēra, tātad ir realitāte un kodolstieņu daļēja izkušana tagad mums visiem ir kļuvusi par paraugstundu atomenerģētikas apguve ābecē.
Lieliski, ka mēs to tagad zinām un pratīsim iebilst brīdī, kad energodemagogi no jauna mums piedāvās atomelektrostacijas būvēšanu Pāvilostā.
Šāds projekts eksistē, taču par to skaļi nerunā.
Tikmēr japāņi cīnās tālāk.
Nikkei indekss krīt kā meteorīts (-6%) un katastrofa ir tik liela, ka industrijai un valstij jāsāk celties kājās un ķerties pie darbiem ”pa jaunam”.
Līdzšinējā vājā un neizdarīgā Japānas valdība, industrijas mīņāšanās uz vietas – pieder pagātnei.
Japānas lielā priekšrocība ir tā, ka viņiem nav parādu ārzemju aizdevējiem. Bank of Japan tagad ir brīvas rokas izmantot nodokļu maksātāju naudu savas finanšu sistēmas glābšanai.
Var gadīties, ka dabas katastrofa attīrīs no ikdienas rutīnu izraisītajām problēmām, klapatām un valsts vairs nemaldīsies trijās priedēs un neklupinās pati sevi.
Novēlēsim viņiem to izdarīt apņēmīgi un moderni.
Lai veicas jaunas un stabilākas Japānas celtniecībā!
Vērojam tālāk.

Japānas zemestrīce, radioaktīvie nokrišņi pa ceļam pie mums

2011. gada 14. martā

Japāņu sabiedriskās  TV NHK ziņas un live pārraidi angļu valodā skatīt te: http://www3.nhk.or.jp/nhkworld/

Zviedrijas TV un Reuters live ziņas te: http://svt.se/2.22584/1.2357162/jordskalvet_i_japan_-_minut_for_minut

Posts Japānā ir neparakstāms. ”Cunami izraisītā katastrofa ir pati lielākā traģēdija Japānas vēsturē kopš otrā pasaules kara”, – konstatē premjerministrs Naoto Kans un šie secinājumi ir smagāki nekā fakts, ka ”ir notikušas” 9.0 magnitūdes, kuras pasaule mēģina saprast salīdzinājuma ceļā.
300 000 cilvēku jau evakuēti, upuru skaits pieaug. Kolēģi, zviedru speciālkorespondenti no Japānas šodien ziņo, ka cunami traumētie iedzīvotāji ir apbrīnojami pacietīgi. Viņi godīgi stāv rindās pēc ūdens un degvielas. Negrūstās, garām nespraucas un histērijā nekrīt. Uzvedas disciplinēti un iecietīgi.
Pārtikas devas ir ierobežotas, bēgļiem ēdamā nepietiek. Skolās, kur bēgli guļ uz grīdas vingrošanas zālēs, ēdienu galvenokārt saņem tikai bērni un sirmgalvji, pārējie pagaidām nākas samierināties ar bada režīmu.
Veikali traģēdijas rajonos nefunkcionē un tur kur tie darbojas, pārdod ierobežotu skaitu pārtikas. Vienam cilvēkam pienākas 5 paciņas nūdeļu zupas dienā. Ierobežojumi skar arī ūdens iegādi.
Protams, ka nervozitāte vibrē gaisā, sakarā ar veco atomelektrostaciju kritisko stāvokli, Klusā okeāna piekrastē. Zviedru mediji klaigā un pārmet japāņiem, ka tik seismiskos rajonos ”vispār tiek būvētas atomelektrostacijas” un, ka ” tas ir noziegums”.
Vakar vakarā, valsts centrālajā SVT analītiskajā programma ”Agenda” eksperti sprieda par izredzēm un sekām, ja Fukušimas, Onagavas un Tokai atomstacijās tomēr neizdosies nodrošināt 100% dzesēšanu. Fiziķi zīmēja shēmas, glābēji ”pūta no mušām ziloņus” un mēs pārējie, nez kāpēc, atcerējāmies Černobiļu.
Pavisam konkrēti – pēc divām nedēļām Latviju uz Zviedriju sasniegs tie radioaktīvie nokrišņi, kas no Fukošimas izsprāga aizvakar. Pirmie efektu sajutīs amerikāņi, jo virs Japānas tobrīd dominēja rietumu vēji. ”Mums jārēķinās ar divām nedēļām, lai sagaidītu virs savām galvām šos radioaktīvos atkritumus”, – šodien medijus informē Roberts Finks, Zviedrijas Radioaktīva izstarojuma pētniecība centra eksperts. Efekts būšot niecīgs. Mūsu veselību tas būtiski neietekmēšot, taču mērinstrumenti reaģēšot.
Kas īsti notiek japāņu reaktoros. Vai japāņu mediji informē pietiekoši par to, kas valstī notiek un vai sabiedrība ar informatīvo pienesumu ir apmierināta?
Izrādās nav apmierināta.
Vakar ”Agenda” tiešraidē no Tokijas profesors un Naoto Sekimura neslēpa skepsi pret medijiem un valdību. ”Esam pārbijušies un šoka stāvoklī. Mediji un valdība mums stāsta mazliet..galvenokārt emocionālas frāzes…informē pieticīgi un skopi. Skaidrs, ka būtiskus faktus mums neziņo un mēs to lieliski jūtam. Izskatās, ka drīz pienāks laiks bēgt ārā arī no Tokijas”.
Tikmēr paguvis pamosties arī Šinmoedekes vulkāns un notikumu gaita joprojām ir neprognozējama.
Izskatās, ka mums vajadzētu ziedot naudu dīzeļģeneratoriem – japāņu veco AES apgādei ar elektrību.
Sprādzieni tur turpinās arī šodien un virs Japānas vēji ar sestdienu pagriezīsies austrumu virzienā.