Latvijā šo žurnālistu noteikti nosauktu par ”valsts ienaidnieku”. Par infoizklaidi, kas dominē Latvijas medijos

2011.gada 10. aprīlī

Zviedru žurnālists Pēteris Volodarskis šodienas DN zem virsraksta ” Māksla būt gļēvam” analizē zviedru izgāšanos Lībijas kara sakarībā.
Lasīju rakstu un domāju, ka tik skarbu materiālu par Latvijas norisēm šodien neuzdrošinātos publicēt neviens mūsu medijs. Latvijā šo žurnālistu noteikti nosauktu par ”valsts ienaidnieku” un neviens jau nevēlas būt nemīlulis.
Zviedri ar Pēteri lepojas. Tas nozīmē, ka žurnālistikas līmeni valstī lielā mērā nosaka arī sabiedrība. Ne tikai mediji un žurnālisti paši.

Atceroties savas batālijas ar varas institūcijām ”sagrieztā kuģa sakarībā” nāk prāta kādas zviedru kolēģes viedoklis par to, ka ”neattīstītām sabiedrībām patīk karot ar savējiem, lai uzkalpotos kungu priekšā”.

Toreiz sāku jau pierast pie ”birkām” – ”valsts ienaidniece”, ”tā, kurai nepatīk Latvija” tikai tāpēc, ka manās rokās nonāca dokumenti par zviedru kuģa ”sagriešanas” reālajām norisēm un fakti, ka Andra Bērziņa vadītā Rīgas dome šajā lietā bija tieši un nepastarpināti materiāli iesaistīta. Sagriežot zviedru kuģi mūsējie politiķi nopelnīja.
Labi nopelnīja, bet samaksāja zviedru uzņēmumam parādu – tauta, Latvijas nodokļu maksātāji, 3 miljonus latu*.

Toreiz, kad žurnālists atmaskoja tik ”smagas” valsts varas mahinācijas, tas publiski tika novērtēts kā ”nepatriotisks solis”.
Tagad ir jau labāk. Žurnālistiem ir iespējas arī aizstāvēt savu profesijas godu.
Ilzes Jaunalksnes un Ilzes Nagles saķeršanās ar ”varas spiedienu” vieš cerību, ka sabiedrība lēni un pamazām sāk saprast, ka vietējo birokrātu korumpētība un pieļauto nejēdzību kritizēšana nav cīņa ar valsti, bet gan kauja ar valsts izlaupītājiem.
Tā ir cīņa ar ”ļaunumu” (alkatību, varas narcisismu, manipulatīvu rīcību) varas aprindās.

Tagad, kad Andra Bērziņa kandidatūru kuluāros sāk minēt kā iespējamo pretendentu uz Latvijas prezidenta amatu, es pēkšņi atcerējos šo skandālu.
Viņš ir ”šāvis” uz žurnālistiem jau iepriekš, brīdī kad mediju publiskojums neatbilda viņa un sabiedroto karjeras un biznesa idejām.
Tagad, kad partija ”Latvijas ceļš” jau pieder pagātnei, izrādās – atrodas jauns tronis, kur pasēdēt.
Skumji, ja šis cilvēks tiks pie varas.

Brīdī, kad latviešu lasītājs sāk šaut uz savējiem un ”štempelēt” žurnālistus neglītos apzīmējumos tikai tāpēc, ka viņi dara savu darbu – uzrauga un atmasko ”varas un naudas” manipulācijas, nopietnā žurnālistika pagurst. Tās vietā nostājas infoizklaide, kas jau sen pievākusi mediju telpu un pamazāk sāk dominēt arī Latvijā.
Izklaidēti cilvēki būtībā ir laimīgi, jo ir pasargāti no izpratnes kas ar viņiem un ”ap viņiem” notiek. Manipulētājiem tas der.

Tikko noslēdzās MIPTV Kannās.Vienas nedēļas laikā 4000 televīzijas ļaudis (programmu pircēji) varēja noskatīties visu, kas ir modē zilajos ekrānos. 90. gadu digitālās montāžas pērles dokumentalitātes šovi un ”zvanu raidījumi” ir šodien noiets etaps. Tagad toni nosaka sociālie mediji. Britu Chanell 4 ”The million pound drop” piesaista dalībniekus caur Twitter vai Facebook. Var vinnēt naudu. Tiktāl OK, taču viens ir skaidrs – pagaidām nevienai idejai nav izdevies piesaistīt sociālos portālus nopietnai TV diskusijai.
Piesaistīt kā līdzvērtīgus sarunas partnerus (nevis kā novērotājus vai spēles dalībniekus).
Tīmekļa ”cilvēkiem” ir viedokļi. Taču medijos tos nevar sadzirdēt un saskatīt.

Savādi, ka izklaides radījumus var tirgot starptautiski ar vērienu, bet nopietnai analītiskai žurnālistikai šādu forumu nav.
Varbūt tāpēc, ka katram no mums (valstīm) ir savas problēmas. Taču izklaide visiem vienāda.
Mūsējās problēmas ir unikālas un to risināšanai vajag vairāk tādus žurnālistus kā Pēteris ir zviedriem.
Kā šos žurnālistus pasargāt no varas vajāšanas un publikas publiskiem pliķiem?
Nezinu.
Jūs zināt?

*http://sandraveinberga.lv/publicistika/davids-pret-goliatu/

http://sandraveinberga.lv/publicistika/kuga-suce-latvijas-arpolitika/

http://sandraveinberga.lv/publicistika/sagriezta-kuga-lieta-tiesa-neko-jaunu-neatklasot/

http://sandraveinberga.lv/raksti-par-medijiem/intervija-panorama-ar-a-krauzi/

6 thoughts on “Latvijā šo žurnālistu noteikti nosauktu par ”valsts ienaidnieku”. Par infoizklaidi, kas dominē Latvijas medijos

  1. Varu tikai piekrist, ka Latvijā trūkst “Pēteru”. Tomēr nevaru pilnībā piekrist par sabiedrības pliķiem pētnieciskai žurnālistikai – ja žurnālists izdara savu darbu profesionāli un ar ambīcijām (Jaunalksne, Semjonovs, Jemberga…), tad lielākais vairums gan nekritizē – drīzāk pasaka paldies (ja kāds no medijiem rada sajūtu, ka cilvēki šādu žurnālistiku kritizē, tad jāpaskatās uz to īpašniekiem). Bet tad nāk tādi, kas tikai bļaustās un skaistiem epitetiem lamā Latvijas valsti un tās priekšstāvjus (īsti tā arī nepasakot, kuru tieši lamā – ir tikai vispārinājumi) – un galu galā šai kritikai nav nekāda pievienotā vērtība (netiek sabiedrībā rosināta adekvāta diskusija – tikai radīts jauns pamats naidam un pesimismam). Tiek šķetinātas nenozīmīgas intrigas un meklēti pārkāpumi tur, kur katra tante varētu atrast… vai tā ir žurnālistika?
    Par sociālo mediju cilvēku viedokļiem TV ekrānos – liekas, ka Latvijas Televīzijas aktīvos jauniešus kāds ir veiksmīgi apklusinājis – jo iesākums bija labs, bet nu vairs nav nekā… neticu, ka tas ir jauno žurnālistu apnikums.

    • Latvijas žurnālistu vide ir joprojām sašķelta un dzīvo pēc dažādām kvalitātes mērauklām. Būtībā mums nav “Pēteru” ir tikai grupējumi, kuram katram ir savējie ” Pēteri”. Savējie gavilē savējiem. Diemžēl. “Lielākais vairākums” būtībā ir “savējo vairākums”. Eksistē vairākas žurnālistu profesionālās organizācijas, vairākas arodbiedrības (katrai no tām ir sava taisnība) un tā nav normāla situācija tik mazā valstī kā Latvija. Nav Latvijā pētnieciskā žurnālistika attīstītā stadijā. Diemžēl nav. Cerams, ka kadreiz izdosies visiem satikties un normāli noskaidrot kas ir kvalitatīva žurnālistika un vienoties, ka jāvērtē pēc darbiem nevis pēc uzvārdiem un nosaukumiem.

  2. Saskatu līdzības ar manas filmas “Pēdējais Lāčplēsis” peripētijām, kad man tika piekarināta birka “Vingris ar savu filmu grauj valsts tēlu” (Māris Kučinskis, TP), gan tika veikta nomelnojoša kampaņa presē. Un, diemžēl, jāatzīst, ka no žurnālistu vidus īstenu interesi un cenzūras nosodījumu pauda vien ne-Latvijas organizācija – Žurnālisti bez robežām (Reporters Sans Frontieres) , kas, ‘pateicoties’ arī šim gadījumam, 2010. gadā samazināja Latvijas pozīciju vārda brīvības reitingu tabulā.

    Labi izprotu autores rakstīto, jo ir nācies piedzīvot “birku piekarināšanu” uz savas ādas.

    • Paldies par atbalstu! Jā, tā ir. Laikam no jauna, tagad 2011. gadā ir iestājies jaunstrāvnieku laiks, jāsāk izglītot tauta no jauna. Sveiciens Rainim un pārējiem! Būtu lieliski, ja mēs mācītu medijus/reklāmu jau skolā (bērni tos patērē katru dienu). Būtu lieliski, ja mums būtu normāli, izglītojoši TV vai radioraidījumi par mediju misiju demokrātiskā sabiedrībā. “Vara” pret “publisko telpu” – šī attiecību loģika daudziem Latvijā joprojām nav skaidra. Mediju un mākslas misiju neizprot pat tie, kas sēž augstos krēslos un raksta likumus bez nakotnes. Pats galvenais jābeidz šķelties un meklēt ienaidniekus savējo vidū. Ģēniji mums ir. Nenogalināsim viņus paši.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s