2011. gada 17. aprīlī

 

Amerikāņi jau sāk meklēt ”siltu, patvēruma vietu” Lībijas diktatoram Muamaram Kadafi. Tā šodien  informēja New York Times.

Pašlaik tiek ”skenētas” Āfrikas valstis, kas būtu gatavas Kadafi pieņemt. Taču eksistē arī šķēršļi diktatora mierīgas pensionēšanas gaitai.

Starptautiskā tiesa Hāga joprojām ir kaujas gatavībā tiesāt Lībijas diktatoru par Lokerbijas atentātu, kas viņa vadībā tika realizēts 1988 gadā un, kura rezultātā gāja bojā 270 cilvēku.

Nākamā problēma ir panākt, lai Kadafi mierīgi atstāj savu cietoksni Tripolē. Bez ekscesiem un šaudīšanās.

Pagaidām izskatās, ka Zaļās grāmatas autors ir gatavs nozust no politiskās skatuves klusi un nemanāmi (neraugoties uz saviem agrākajiem zvērestiem – nekad  Lībiju neatstāt!), ja amerikāņiem izdosies viņam atrast piemērotu mītnes zemi, kurai nav noziedznieku

Izdošanas līguma ar starptautisko tiesu Hāgā.

Apmēram puse no Āfrikas valstīm nav ratificējušas Romas konvenciju, tieši tāpat kā ASV.Tātad – šāda iespēja pastāv. Tātad -diplomātijas lapsu spēles tagad jau ”iet vaļā”. ”Mednis vēl ir kokā”, bet āda jau tiek dalīta.

 Reālajā kara frontē Lībijas kara gaita buksē. Pretošanās kustībai nav pārliecinoša pārsvara un pagaidām tehniski dominē valdības armija. Taču psiholoģiski Kadafi laiks ir aiztecējis. Viņš ir bankrotējis ideoloģiski un PR akcijas ar bravūrīgiem braucieniem ar vaļēju auto pa ielām, karoga vicināšana, draudi naidniekiem un ”narkotizētajiem nodevējiem” neko daudz vairs nepalīdzēs. Izlijušu ūdeni nevar sasmelt.  

 ANO savā vēlmē akceptēt militāru iejaukšanos Lībijas karā, ”lai aizsargātu civilos iedzīvotājus”, norobežojas no diktatora gāšanas akcijas. Tātad karosim – bet Kadafi telti neiztiksim.

 Tātad – ANO Kadafi klāt neķersies. ”Balto cimdu” politika izvēlēta kā piemērotākā, lai gan savā būtībā atgādina paslēpju spēlēšanu ar aizsietām acīm.

Turpretī ASV, Francijas un Lielbritānijas līderi ir jau publiski deklarējuši, ka ”Kadafī ir jāaizvāc”.

Atkal pretruna. 

 ” Irākas karš mums iemācīja galveno nosacījumu – Lībijas pretošanās kustībai pašai jāgāž Kadafi. Tas jādara viņiem, nevis mums! Tagad pats galvenais ir palīdzēt pretošanās kustībai, nevis izdarīt darbu viņu vietā, ”- New York Times deklarē kāds anonīms ASV valdības ierēdnis.

Atliek cerēt, ka iecerētais izdosies.

 Tikmēr uz krīzes sliekšņa jau nostājusies Sīrija. Vadošais opozīcijas grupējums valstī ir uzņēmies miermīlīgo demonstrāciju rīkošanas vadību. Protesta vilnis jau mēnesi vēršas plašumā.

Sauklis ir ” Simija, simija”, kas nozīmē ”miermīlīgi miermīlīgi” un uzskatāmi parāda demonstrantu nostāju. Varmācība Sīrijā pagaidām novērojama vienīgi no režīma puses.

 Sīrijas vadītāji joprojām runā, nevis klausās. Valsts TV katru dienu sludina, ka viss, kas notiek valstī ir Izraēlas, Jordānijas un Lībijas sazvērestības rezultāts, taču klausītāju šim stāstam ir maz.

Iedzīvotāji televīzijas propagandu vairs nopietni neņem un, kā SVT korespondentei Inkhilā šodien norādīja vietējais tomātu audzētājs Mustafā, – ” valdība varēja reformēt valsti labklājības virzienā jau 40 gadus. Neko viņi nav izdarījuši. Tagad baida mūs ar reliģijas kariem, pilsoņu karu, lai glābtu režīma stabilitati. Es tam visam neticu!”

 Paradoksāli, ka kārtības uzturētāji un policija pamazām pamet sadumpojušos Sīrijas reģionus, jo jūtas tur nedroši. Taču drošības dienesti valstī joprojām eksistē un ”sienām ir ausis”.

 Žurnālistiem iebraukt Sīrijā joprojām nav atļauts. Zviedru kolēģei izdevās iešmaukt kā tūristei, jo preses vīzas Sīrijas varas iestādes ārzemniekiem vairs neizsniedz.

 Lielie TV kanāli Sīrijas reportāžām izmanto mobilo telefona filmēto materiālu.

Tātad –  mediju ”acij” nākas lūrēt pa atslēgas caurumu.

 Ja ārzemju televīzijas klātbūtne Sīrija pašlaik būti tik pat intensīvā kā to varēja novērot nesen Ēģiptē un Tunisijā, tad Asada režīma krišana varētu būt pāris nedēļu jautājums.

Tagad valstī valda trauksme, nemiers, bailes un nervozitāte.

 Protesti jau sen aptvēruši visu valsti (vakar 18 pilsētas), taču Damasku tie nesasniedz, jo armija vakar protestētājus izdzenāja ar asaru gāzi.

Pagaidām nav skaidrs ka Damaskā šodien īsti notiek, jo vienīgais ziņu avots no Damaskas ir internets, kura darbību Asada režīms mēģina bloķēt.