2011.gada 9. maijā
Krievijas propagandas aparātam šodien ir uzvaras diena. Šim nolūkam tiek izmantoti Otrā pasaules kara monumenti postsovjetiska bloka pilsētās. Tie joprojām atrodas pilsētu centros.
Vienīgi igauņiem izdevās novietot karu kapsētā. Tas bija saprātīgs solis. Pagātne apmetas kapos. Rīgā betona pieminekļi – PSRS propagandas kulta vietas, joprojām atrodas Pārdaugavā.
Tur katru gadu, maija sākumā sirmgalvji un politiskie ekstrēmisti rīko vampīru dzīres.
Par to rūpējas Krievijas piektā kolona Latvijā, Krievijas ”eksperti” un vietējie politiskie mankurti.
Dejas ap betona monstru Rīgā, Pārdaugavā mazliet atgādina viduslaiku orģijas. Tās ir svešas un nesagremojamas modernajā laika humānismam – tagad, kad informācija par Otrā pasaules kara notikumiem vairs nav 100% cenzēta kā PSRS laikā, visi faktiski var paskatīties patiesībai sejā un konstatēt – divi narcisistiski psihopāti Staļins un Hitlers savstarpēji cīnījās frontē, izmantojot dzīvus, reālus cilvēkus.
Viss. Diemžēl. Karš bija spēle.
Tieši tāpat kā šodien Combat Arms Gameplay vai kas cits, kur spēlētāja pagarinātā roka ir ”zaldātiņi uz ekrāna” .
Otrā kara gadījumā – tie bija dzīvi cilvēki, kuriem toreiz (pagātnē) nebija izvēles.
Staļins lika un bija jāiet karot. Hitlers lika – bija jāiet. Viņi karoja, negribēdami un aiz muguras ar durkļiem maršēja abu pušu drošībnieki, lai apšautu dezertierus.
Šajos karos negribēt karot nedrīkstēja.
Negribētāji vai dezertieri bija ”sliktie”. Tie, kas klausīja un kalpoja varai – ” labie”.
Kara mašīnu propagandas aparāts paspēja apvīt Gloriju ap zaldātiem-robotiem jeb paklausīgajiem patriotisma dogmu garā.
Dziesmas par dzimteni, teiksmas par varonību, kauju apraksti, slavas vārsmas izcilniekiem un visas pārējā pasakas par karu un ”dzimtenes mīlestību” Rīgā šodien ir dzīvas.
Karnevāls ”Kremļa stilā” Rīgā iet vaļā! Mazliet smieklīgi, ka tā notiek.
Taču tas ir fakts 2011. gadā.
Var, protams, uzjautrināties par šodienas Ušakova izteicieniem, kad viņš ”Dienā” salīdzina 8. un 9. maiju ar Ziemassvētkiem. 🙂
Protams, ka mēs Stokholmā šodien vīpsnājam kopā ar zviedriem par Krievijas vēstnieka Vešņakova satraukumu par to, ka ”Latvijā padomju karavīrus uzskata par iebrucējiem”.
Taču nevar nepiekrist Ņevzorovam, ka Baltijas valstis joprojām atrodas bijušās PSRS gravitācijas telpā.
Tā laikam ir, jo dzīrotājiem pie betona pūķa Pārdaugavā neviens neko pretī nerunā. Vismaz Rīgas valdības līmenī nē.
Dzīrošana Rīgā 9. maijā Rīgā ārzemju novērotājiem atgādina ”blondīņu gājienu” vai ”sievu nešanas čempionātu”. Jā, tas izskatās absurdi un smieklīgi.
Skumji, ka pie svešu cilvēku kapu monumenta Rīgā šodien svin Staļina uzvaru pār humānismu.
Te rietumos neviens ” uzvaras dienu” nesvin. Mediji nekādu uzmanību šiem datumiem nepievērš. Krievu svētki tie ir un tur arī paliks.
Būtībā ar to varētu beigt šo tekstu, taču svarīgāks man šķiet kas cits.
Savādi, ka Staļina laika spoks joprojām ir dzīvs daudzu mūsu līdzpilsoņu dvēselēs.
Ušakovs godina cilvēkus, kas pirms 70 gadiem karoja pret nacismu frontē, bet neredz krievu neonacismus, kas strīķē Rīgas ielas patlaban. Viņš redz pagātni, bet nesaprot tagadni.
Vainas sajūta ir cepure, kuru mums uzmauc citi.
Tie, kas šādi rīkojas zina, ka vainas sajūta ir labākais paklausības nodrošinājuma paņēmiens.
Uzbāžot vainas sajūtu karavīriem, var panākt lojalitāti ģenerāļu projektiem, uzmaucot vainas sajūtu vīram var panākt ”uzticību sievai, bērniem un ģimenes dzīvei”, pielīmējot vainas sajūtu nelaimīgajam, var panākt viņa ticību augstākai varai.
To var. Vainas sajūta ir pienākuma sajūtas māsa.
To aktivizācija nodrošina vēlamo morāles klimatu.
Politisko manipulāciju ieskaitot.
9. maija arhaiskie svinētāji Rīgā šodien (no Krievijas/Kremļa viedokļa) ir politiski korekts pasākums. No mūsu viedokļa – ekstrēms solis, kas vērotājā izraisa žēluma un līdzcietību.
Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Krievija joprojām nav atbrīvojusies no savas pagātnes. Staļina tvēriens ir aktuāls joprojām. Taču…žmiedzēji Krievijā un tās piektajā kolonā Rīgā – ir jau citi.
Ja jau Rīgas dome mums liek svinēt, varbūt svinam dezertierus?
Mūsējos varoņus – tos, kas uzdrošinājās pateikt ” nē”.
Cik daudz Latvijas cilvēku zina par karu, tā sākumu un beigas? Faktiski neviens neko nezina. Un pie vainas ne jau Krievijas propaganda, bet pašmāju pie varas esošas politiķu, žurnālistu, vēsturnieku negribēšana, vai nespēja, vai nezināšana, lai izskaidrotu tautai, kā tad patiesībā sākās karš, kas bija tās ierosinātājs, un tml. Tagad, kad Latvija ir neatkarīga, kad ir pieejamā literatūra, publikācijas, lai to visu pasniegtu tautai, mēs ;asam presē par diezin kādiem murgiem. Piemēram, Latvijas Avīze publicē LETA info par to, ka Žurnāla “Playboy” galvenā redaktora vietnieks Ivars Āboliņš vērsies Drošības policijā ar iesniegumu pret plānoto ziedojumu vākšanu par Vasīlija Kononova piemineklim. Labāk LA uzrakstītu par Staļina gribu pirmam uzsākt karu, bet Hitlers viņu apsteidza vai kāpēc PSRS kara sākumā zaudēja.
Kā redzam, tad Latvija NEGRIB neko darīt, lai apslāpētu Krievijas propagandu, vai lai pateiktu patiesību. Jo lai pateiktu patiesību, to vajag izzināt, bet kam ir griba ar to nodarboties? Tas ir nožēlojami un tāpēc ieteicams, šo jautājumu apskatīt, ja vien kāds ņems to vērā.
Jā, es Jums pilnībā piekrītu. ir jau cilvēki, kas medijos ar to gribētu nodarboties, taču izdevējiem šķiet rentablākas pliekanās tēmas un dzeltenā žurnālistika. Izskatās, ka internets varbūt izglābs kvalitatīvo žurnālistiku. Papīra prese (avīzes un žurnāli) kvalitātes žurnālistikai iznāk “par dārgu”. Kvalitātes medijiem ir nepieciešams valsts atbalsts, citādi iznāks, ka par nopiernām tēmām mēs lasīsim ārzemju presē svēšas valodās, bet par mūsu provinciālā “galma skandāliem” latviski. Žēl. Šādā veida mēs devalvējam latviešu valodu, mums sāks pietrūkt vārdu, terminu un moderno domu skaidrojuma. Par karu un konfliktiem vajag rakstīt vairāk. Mūsu līdzcilvēkiem jāredz kas notiek citur un kādas ir alternatīvas versijas tam pašam Otrajam pasaules karam. Latvijā dominē Krievijas versija, bet pastāv vēl,arī ASV, vācu, franču un …piemēram neitrālo zviedru versija.