2011. gada 23. maijs
Pavasara pērkona lietus Latvijā šodien ieradies kopā ar valsts prezidenta skaistuma konkursa uvertīru.
”Ar vai bez peldkostīma” viņš patīk oligarham un kolhozu/partijas eksfunkcionāriem.
Nav grūti paredzēt ārzemju mediju komentārus šī pretendenta virzienā – ”Latvijas atgriešanās PSRS pagātnē”.
Toreiz – (pirms 1991. gada) PSKP/LKP nomenklatūra visu stūrēja no augšas. Uzbrēcieni bija normāla komunikācijas metode ”pa vertikāli” un augstāko funkcionāru patvaļa – menedžmenta stūrakmens.
Tagad kompartijas bosu darījumu mentalitāte uzzied no jauna – 20 gadus pēc ”dzelzs priekškara” krišanas.
Vilki ir mainījuši kažoku, bet tikumu (izrādās) – nē.
Nepievilcīgo ainu tagad varam aplūkot Latvijas Prezidenta skaistumkonkursa šķebenajos ievada akordos.
Aiz melna leļļu teātra priekškara notiek stumdīšanās.
Pēkšņi – virs skatuves parādās lelle – ”melns zirdziņš” ar uzrakstu – ”prezidents = banķieris = deputāts”
Trombonu solo, gaviles. Pa gaisu lido maijpuķītes.
Urrra!
Lembergs vēlas un viņš bīda melno zirdziņu par valsts prezidentu. Neraugoties, vai mēs – ”tauta, kuru prezidents pārstāvēs” vēlamies vai nevēlamies šo cilvēku redzēt šajā svarīgajā krēslā.
Šovs Ostankino televīzijas stilā iet vaļā.
Tieši tāpat kā ”Jaunajā vilnī” Jūrmalā – konkursam un izpildītājiem nav nozīmēs – galvenais varonis ir žūrija un ”lāpstas ar cipariem”, kas nosaka balsojumu.
Melnais zirdziņš ir iecerēts un būs!!!!
Skaņas fons pastiprinās un aiz ziedu pušķiem sāk šļakstināties arī strūklakas un gavilēt vīru koris. 🙂
Mums – parastajiem reņģēdājiem par šo cilvēku – Lemberga ”trumpja dūzi” nekas nav zināms.
Melnais zirdziņš ir tik anonīms, cik vien iespējams un šķiet, ka tieši šis apstāklis prezidenta ”bīdītājiem” šķiet lielākais sasniegums.
Ja mēs nezinām neko (pērkam kaķi maisā)…tad ko gan mēs varam iebilst pret ”šo kaķi”?
Izrādās, ka varam gan. Tāda ir PR loģika. Varam.
Nevar divas reizes izmantot ”Freibergas izraudzīšanās” tehniku un cerēt uz pozitīvu iznākumu.
Spēlējot zem galda ar aizklātām kārtīm.
Melnā zirdziņa bīdīšana atgādina melna kaķa ķeršanu aptumšotā istabā.
Nevar zināt ko noķersim – piraiju vai vanckaru.
Šādi nemēdz spēlēt tīri un godīgi.
Šādā ceļā parasti mēdz iesmērēt.
Pa kluso.
Tieši šis veids, kādā nākamais prezidents no ”zemnieku” puses tiek izraudzīts, kompromitē pašu prezidenta amata kandidātu.
Šis cilvēks … Iespējams… ir labs, gudrs, skaists un vienreizēji harizmātisks, taču viņa prezentēšanas veids atgādina iesmērēšanu.
Mums mēģina iesmērēt ”melnu zirdziņu” par valsts vadītāju un cer, ka mēs….
Jā, uz ko cer šie ”zemnieku” prezidenta bīdītāji?
Cer, ka mēs:
A) atmetīsim ar roku un apklusīsim?
B) pārsteigumā (par tik cinisku un bezkaunīgu piegājienu) stāvēsim kā paralizēti?
C) pateicībā aplaudēsim?
D) Nemaisīsimies pa kājām (ar saviem iebildumiem) un stāvēsim pie ratiem?
Pat piedzērušam ezītim skaidrs, ka šādā veidā demokrātiskajās valstīs neizraugās augstākā valsts amata pretendentu.
Mums kā tautai ir tiesības uzzināt vairāk par šo cilvēku un izteikt savu viedokli pirms balsotāji ķeras pie balsošanas pogām parlamentā.
Vai nu mēs neesam demokrātiska valsts un dreifējam atpakaļ pie totalitārisma?
Vai mūsu valsts vadītāji nav sapratuši, ka totalitārisma metodes Latvijā vairs nedarbojas menedžējot arī valsts pārvaldes stūrakmeņus.
Tāds stils nebūs saprotams arī Eiropai. Pasaulei. Galaktikai un piena ceļam.
Par šo pašu tēmu agrāk: http://sandraveinberga.lv/2011/05/20/melnais-zirdzins%e2%80%9d-ka-latvijas-prezidenta-amata-kandidats/
Vai nav tā, ka atšķirībā no iepriekšējiem trim ne mazāk tumšajiem zirdziņiem, šoreiz par un ap gaidāmajām prez-vēlēšanām baigā ažiotāža sacelta?
Latvija attīstās un jo tālāk mēs attīstīsimies, jo lielāku ažiotāžu celsim ap lietām, kas mums visiem svarīgas. Šī ir arī mana – Jūsu – mūsējā valsts. Finanšu lietas, lai risina finansisti, Prezidenta krāslā vajadzīgs cilvēks, kas atrisina mūsu iekšējās lietas: masu emigrācija, latvieši:krievi, izmiršana utt. Šeit vajadzīgs superhumānists.
Mūsu lielākā problēma nav sarunas ar aizdevējiem, bet gan neatrisinātās iekšējās problēmas.
Prezidenta izvēles teātris vienkārši notiek uz mūsu vislielākās skatuves. Bet tie paši principi valda visās jomās… Mēs esam apbrīnojama valsts, kas slimīgi un izmisīgi baidās no gudriem un talantīgiem cilvēkiem! Visur! Universitātēs, TV raidījumos u.c.
Sandra, vai arī zviedri alkst amatos ieraudzīt viduvējības un visādi tās balsta un bīda?
Zviedri dara visādi. Ir arī tur mafijas, kas lobē “savējo” intereses, taču tik augstiem amatiem kā “prezidents” vai “ģenerāldirektors” riska zonās parasti izraugās spējīgos.
Galu galā (arī skauģiem!) ir labāk, ja valstī “lietas notiek”, nevis novīst. 🙁
Tur, kur apstākļi atlauj “strādāt par mežsargu uz kuģa”, protams, ielien partiju lobētās “lojālās nulles”. Tādu netrūkst arī zviedriem. Taču tik perversi kā šobrīd Latvijā – neviena normālas valsts politiskā elite neuzdrīkstētos rīkoties. Latvijas valsts krīze ir smaga, psiholoģska… un to nevar atrisināt ekonomists vai inženieris. Drīzāk mācītājs vai filozofs.