“Aklo vistiņu” spēlēšana Latvijas parlamenta balsojuma laikā. Vai Latvijas deputāti ir lojāli mūsu tautai? Vai Zatlers atlaidīs parlamentu?

2011. gada 26. maijā
Šodien man ir kauns par Latvijas vadītājiem. Par viņu gļēvulību, neizlēmību un zuša cienīgu locīšanos vietējo oligarhu priekšā.
Man ir kauns par tiem 37 parlamenta deputātiem, kas šodien atturējās no balsojuma Šlesera mājas kratīšanas lietā.


Viņiem nav skaidrs, kas ir pareizi un kas nepareizi.
Kas ir gudri un, kas negudri.
Viņi turējās maliņā, kā jau gļēvuļiem pieņemts.
Gribēja ”kā labāk”, bet iznāca – ”kā parasti” = izgāšanās.
Pa vidu (kā parasti) maisījās ”juridiskie kopenhāgeni”, kuru birokrātu jaunrade parasti ”rada sarežģītas vārdu konstrukcijas” naudas maciņu nevis demokrātijas principu virzienā un septiņi ”kustoņi”, kas nesaprot nevienu civilizētu loģikas valodu un tāpēc balsoja ”pret”.
Zatlers varētu atlaist tagad parlamentu par nelojalitāti saviem vēlētājiem.
Latvijas parlaments šodien nobalsoja ”par oligarha privilēģijām” un ”pret tautas tiesībām uzzināt patiesību”.
Jā, iespējams, ka oligarha ģimene vakar visu nakti savos kamīnos jau sadedzinājusi kompromitējošus dokumentus tiešā un pārnestā nozīmē.
Iespējams, ka KNAB Šlesera dzīvoklī neko neatrastu.
Kā parasti 🙂
”Vilnīši” un ”jūras brīzes” ir jau aizsteigušās notikumiem priekšā, klaudzinādami oligarhiem par gaidāmajām atmaskojuma briesmām.
Tā ziņo.
Nodevēji un ziņu pienesēji savu ”Jūdas grasi” jau saņēmuši pirms nedēļas un tagad notiek izrāde – mums t., i. otrajam balkonam.
Jā, tā varētu būt.
Negodība mūsu valstī joprojām ir dziļa un korumpētība liela.
Taču ne bezgalīga.
Tieši tāpēc Latvijas parlamenta deputātiem vajadzēja šodien ar savu balsojumu parādīt tautai, ka viņi ir tautas nevis oligarhu un korumpēto ziņu pienesēju pusē.
Balsojums par Šlesera ”izkratīšanu” nozīmēja tieši to.
Par tautu vai pret tautu!
Tik vienkārši tas ir.
Tagad mēs varam gaidīt nākamo soli.
Uz māju sienām Rīgā drīz parādīsies gigantiski attēli a la Homeinī.
Tajos, savus remdenos jociņus par ”zvēresta nodošanu” britu tiesām – krievu armijai un haizivs vēderiem vālēs Lembergs.
Šķēle (caur bārdas rugājiem) purpinās par vispasaules sazvērestību pret kampējiem. Šlesers pātaros (sev saprotamas patiesības) ar moto: ”klausieties uz maniem vārdiem un neskatieties uz maniem darbiem!”
Apokalipse ir tuvu.
Jā, ir grūti tikt galā ar tik bezkaunīgiem un ambiciozi egocentriskiem kampējiem kā mūsu oligarhi.
Ir vajadzīgs vai nu stiprs KNAB vai stiprs prezidents ar diktatora fasoniem kā Putins.
Es izvēlos pirmo.

Ja Šleseram nebūtu ko slēpt, viņš būtu pats KNAB atvēris durvis jau vakar. Demokrātijas defekts Latvijā – oligarhu muskuļi pret tiesu.

2011.gada 26. maijs

Vakardienas KNAB operatīvās operācijas Rīgā un šodienas gaidāmā kratīšana mājās pie parlamenta deputāta Aināra Šlesera varētu pievērst  arī ārzemju mediju uzmanību.

Notiekošie KNAB procesi liecina, par Latvijas kā valsts vēlmi izrēķināties ar apjomīgo varas aprindu ”bakšišu”. Tas ir pozītīvi un apsveicami no visiem viedokļiem raugoties.

Ja oligarhi – Lembergs, Šlesers un Šķēle nekur nav vainīgi un tiek nepatiesi turēti aizdomās (kā viņi pauž paši), tad visiem viņiem un arī Šleseram jau vakar vajadzēja pašam atvērt sava dzīvokļa durvis un teikt ”lūdzu pārbaudiet – man nav ko slēpt!”.

Tā dara normālās valstīs politiķi, kam nav ko slēpt un sirdsapziņa ir tīra.

Jā, iespējams, ka ”juridiskie dokumenti” šim procesam ir pagaidām nepietiekami un ”oligarhu ideoloģijas” ēnā dresētie Latvijas juristi atradīs ķīli, kā nobremzēt kratīšanu ”pie Šlesera”, taču no malas tas neizskatās nedz pēc cilvēktiesību aizstāvības, nedz pēc ”tiesību normu ievērošanas” akta.

Tā būtība ir Latvijas politiskās elites kaušanās ar tiesu.

Kaušanās pret taisnību.

Centieni pierādīt, ka ”viņi” Latvijā ir tik vareni, ka var atļauties uzspļaut uz tiesu, demokrātiju un uz mums pārējiem.

Viņi šodien spļauj uz mums kā Putins uz Hodorkovski.

Tieši pēc tās pašas shēmas.

Ceru, ka Šlesers pats šodien atvērs durvis un beigs izsaukt kauna uguni uz Latviju.

Foto: http://emuars.lv/2009/05/23/slesers/

Grūstīšanās ap Latvijas troni. Latvijas prezidenta manipulētāji 2011.

2011. gada 25. maijs

Vakar, runājot par politiķu ēnu spēlēm ap Latvijas prezidenta krēslu, nonācām pie secinājuma, ka vislabākais būtu nosēdināt atpakaļ tronī ”mammu” – VVF.

”Tā būtu vislabāk”, – secināja frizieris Gunārs pusdienlaikā.

”Tas būtu vispareizāk”, – atzina arī Maija.

” Patiešām – justos visforšāk, ja viņa ierastos”, – pašā vakara secināja students Toms. Pārējie piebalsoja. Bija jau vēls, studenti noguruši, taču tēma arī pēc 21.00 bija aktuāla visiem.

Paralēli internets piegādā ziņas par notikumu attīstību Latvijas politiskajos gaiteņos, kas sāk atgādināts Kafkas dramaturģiju.

Pats fenomenālākais, ka ”tautas kalpi” Latvijā dzīvo atrauti no tautas un sabiedrības.

100% ignorējot maģisko publiskās domas noskaņojumu.

Zviedri teiktu, ka latviešu politiķi dzīvo burbulī.

Balonā, kas izolēts no ārpasaules.

Tajā galīgi nav dzirdams un redzams nekas, kas notiek uz zemes.

Latvijas politiķi un deputāti pašlaik uzturas paštaisītā, hermētiskā kapsulā, kosmiskā raķetē, kas kustās izplatījumā neprogozējamā virzienā.

Shēmotājiem var arī neizdoties dubultās rokādes un solītā ”trusīšu” izcelšana no cilindriem vēlēšanu otrajā vai trešajā kārtā.

Baumo, ka politiskajiem stūrmaņiem esot pilnas piedurknes ar rezerves prezidenta amata kandidatiem.

Tā runā. Runāt jau var, taču var neiznākt kā cerēts.

Tauta (sabiedrība Latvijā) vairs nav tik pasīva kā agrāk.

Tas nozīmē, ka demokratizācija ir nesusi rezultātus.

Mēs vairs nevēlamies Zvērudārzā piedzimušu ”kaķi maisā” ar himnu fonā.

Ārzemju publiskā doma pašlaik ironiski seko notiekošajam Rīgā.

Netrūkst norišu, kas uzjautrina vairāk nekā anekdotes.

Piemēram –  kādas Latvijas pilsētas mēram liekas, ka ”Zatlers ir stiprāks ārpolitikā un Bērziņš tautsaimniecībā”, taču reālie fakti liecina, ka nedz pirmais nedz otrais apgalvojums neatbilst patiesībai.

Sērkociņš guļot kārbiņa nav ugunskura autors.

Tik vienkārši tas ir.

🙂

Kā mums mēģina iesmērēt ”melnu zirdziņu” par valsts vadītāju

2011. gada 23. maijs

Pavasara pērkona lietus Latvijā šodien ieradies kopā ar valsts prezidenta skaistuma konkursa uvertīru.

”Zaļie un Zemnieki” (partija) izraudzījušies savējo skaistuli, kas šoreiz izrādās deputāts un pensionārs vienā personā ar vislatviskāko uzvārdu – Bērziņš.

”Ar vai bez peldkostīma” viņš patīk oligarham un kolhozu/partijas eksfunkcionāriem.

Nav grūti paredzēt ārzemju mediju komentārus šī pretendenta virzienā – ”Latvijas atgriešanās PSRS pagātnē”.

Toreiz – (pirms 1991. gada)  PSKP/LKP nomenklatūra visu stūrēja no augšas. Uzbrēcieni bija normāla komunikācijas metode ”pa vertikāli” un augstāko funkcionāru patvaļa – menedžmenta stūrakmens.

Tagad kompartijas bosu darījumu mentalitāte uzzied no jauna – 20 gadus pēc ”dzelzs priekškara” krišanas.

Vilki ir mainījuši kažoku, bet tikumu (izrādās) – nē. 

Nepievilcīgo ainu tagad varam aplūkot Latvijas Prezidenta skaistumkonkursa šķebenajos ievada akordos.

Aiz melna leļļu teātra priekškara notiek stumdīšanās.

Pēkšņi – virs skatuves parādās lelle – ”melns zirdziņš” ar uzrakstu – ”prezidents = banķieris = deputāts”

Trombonu solo, gaviles. Pa gaisu lido maijpuķītes.

Urrra!

Lembergs vēlas un viņš bīda melno zirdziņu par valsts prezidentu. Neraugoties, vai mēs – ”tauta, kuru prezidents pārstāvēs”  vēlamies vai nevēlamies šo cilvēku redzēt šajā svarīgajā krēslā.

Šovs Ostankino televīzijas stilā iet vaļā.

Tieši tāpat kā ”Jaunajā vilnī” Jūrmalā – konkursam un izpildītājiem nav nozīmēs – galvenais varonis ir žūrija un ”lāpstas ar cipariem”, kas nosaka balsojumu.

Melnais zirdziņš ir iecerēts un būs!!!!

Skaņas fons pastiprinās un aiz ziedu pušķiem sāk šļakstināties arī strūklakas un gavilēt vīru koris. 🙂

Mums – parastajiem reņģēdājiem par šo cilvēku – Lemberga ”trumpja dūzi” nekas nav zināms.

Melnais zirdziņš ir tik anonīms, cik vien iespējams un šķiet, ka tieši šis apstāklis prezidenta ”bīdītājiem”  šķiet lielākais sasniegums.

Ja mēs nezinām neko (pērkam kaķi maisā)…tad ko gan mēs varam iebilst pret ”šo kaķi”?

Izrādās, ka varam gan. Tāda ir PR loģika. Varam.

Nevar divas reizes izmantot ”Freibergas izraudzīšanās” tehniku un cerēt uz pozitīvu iznākumu.

Spēlējot zem galda ar aizklātām kārtīm. 

Melnā zirdziņa bīdīšana atgādina melna kaķa ķeršanu aptumšotā istabā.

Nevar zināt ko noķersim – piraiju vai vanckaru.

Šādi nemēdz spēlēt tīri un godīgi.

Šādā ceļā parasti mēdz iesmērēt.

Pa kluso.

Tieši šis veids, kādā nākamais prezidents no ”zemnieku” puses tiek izraudzīts, kompromitē pašu prezidenta amata kandidātu.

Šis cilvēks … Iespējams… ir labs, gudrs, skaists un vienreizēji harizmātisks, taču viņa prezentēšanas veids atgādina iesmērēšanu.

Mums mēģina iesmērēt ”melnu zirdziņu” par valsts vadītāju un cer, ka mēs….

Jā, uz ko cer šie ”zemnieku” prezidenta bīdītāji?

Cer, ka mēs:

A) atmetīsim ar roku un apklusīsim?

B)  pārsteigumā (par tik cinisku un bezkaunīgu piegājienu) stāvēsim kā paralizēti?

C)  pateicībā aplaudēsim?

D)  Nemaisīsimies pa kājām (ar saviem iebildumiem) un stāvēsim pie ratiem?

 Pat piedzērušam ezītim skaidrs, ka šādā veidā demokrātiskajās valstīs neizraugās augstākā valsts amata pretendentu.

Mums kā tautai ir tiesības uzzināt vairāk par šo cilvēku un izteikt savu viedokli pirms balsotāji ķeras pie balsošanas pogām parlamentā.

Vai nu mēs neesam demokrātiska valsts un dreifējam atpakaļ pie totalitārisma?

Vai mūsu valsts vadītāji nav sapratuši, ka totalitārisma metodes Latvijā vairs nedarbojas menedžējot arī valsts pārvaldes stūrakmeņus.

 Tāds stils nebūs saprotams arī Eiropai. Pasaulei. Galaktikai un piena ceļam.

Par šo pašu tēmu agrāk: http://sandraveinberga.lv/2011/05/20/melnais-zirdzins%e2%80%9d-ka-latvijas-prezidenta-amata-kandidats/

Vīrietis ar varu – vajadzība dominēt, lai apliecinātu sevi. Kur ir robeža?

2011. gada 21. maijā
Dominika Strausa Kāna mēģinājums izvarot viesnīcas istabeni Ņujorkā – kā varas izpausme nav nekas unikāls.
”Kungi ar varu” reizēm saslimst ar tieksmi pašapliecināties un cenšas nodrošināt sev varas gandarījumu – izmantojot un pazemojot citus. Daudzi no viņiem neiztur ”varas pārbaudi” un …beidzot iekrīt.
Bijušajam Starptautiskā valūtas fonda šefam izvirzītās apsūdzības (par kādas viesnīcas apkopējas izvarošanas mēģinājumu) dažādi atsaucās un atskan atšķirīgu valstu medijos.
Francijas žurnālisti un sabiedriskā doma jūtas sašutusi, jo ”tik smalks” cilvēks (pēc viņu pārliecības) – ”tik zemu nekrīt”.
Kur nu vēl sekss ar ”kaut kādu krāsaino apkopēju”, ja lielajam direktoram pietiek naudas ”nopirkt seksa pakalpojumus”.
Ojojoj!
Tāda ir mūsu patriarhālās sabiedrības pirmā reakcija: tas nevar būt – upuris pats ir vainīgs (nepareizi ienāca istabā + pārāk īsi svārki + pārāk izaicinošs izskats). Vīrs ar varu no uzbrucēja tiek pārvērsts upurī.
Strauss Kāns, Polanskis, Asanžs. Sarakstu varētu turpināt.
Galu galā – vīrietim gribējās seksu un viņš to paņēma.
Viņam ir vara un tāpēc viņš drīkst darīt to, ko parasti veči nedrīkst.
Vīrietis ar varu – drīkst un var visu.

Pēc šīs loģikas dzīvojot mums Rietumeiropā un ASV jāsāk pieprasīt, lai sievietes ietērpj melnos maisos, lai tās nemaisās pa kājām… un …miers mājās.
Taču savādi, ka arī musulmaņu valstīs (kur sievietes ir spiestas staigāt parandžās, melnās kapzeķes un cimdiem rokās cauru gadu) prostitūtu pircēju un izvarotāju līmenis nesamazinās.
Šīm austrumu – melnās lupatās ietītajām sievietēm, pērn konstatēts apjomīgs, nacionāla līmeņa hronisks kaulu trauslums un plaši izplatīta osteoporoze (ķermenis netiek pie saules un D vitamīna), taču viņu pasargātie vīrieši tupina pirkt un paņemt seksu pa kreisi.

Protams, ka mēs nedrīkstētu pirms tiesas nosodīt aizturēto Francijas elites pārstāvi. Tehniskās detaļas novedīs līdz patiesībai.
Taču šajā gadījumā paradoksāli ir tas, ka sabiedrība eksistē morāle, ka šādi rīkoties ir OK.
Kolēģi vīrieši, protams, par ”varas veču” seksa varoņdarbiem joko, taču intonatīvi uzteic un atzīst salonu lauvu iekarojumus joprojām kā akceptējamus arī tagad – 2011. gadā.
Atcerēsimies to pašu Asanža gadījumu un Maikla Mora atbalstu. Klintonu ieskaitot.
Savāda tuvredzība šiem cilvēkiem neatļauj nošķirt profesionāli savā darbā no noziedznieka ārpus darba.
Sabiedrībā pastāv pieņēmums, ka šie izvarotāji ir pārāk virīli, maskulīni un viss.
Psihologiem, kas ikdienā nodarbojas ar šādiem pacientiem, viedoklis ir cits un shēma skaidri redzama –
” Ietekmīgi vīri ar varu (politiķi, mākslinieki, uzņēmēji, sportisti) cenšas pie katras iespējas izjust savu varu pazemojot apkārtējos. Viņi sistemātiski tiecas izjust savas varas praktisku apstiprinājumu attiecībās ar apkārtni. Varas sindroms viņiem pieprasa ikdienā testēt savas varas (spēka!) reālo eksistenci. Te nav runa par seksuālu pārkaršanu. Te ir runa tikai un vienīgi par varu. Hronisku vajadzību izjust savu varu, ” – uzskata profesors, psihologs Larš Jelmets.
Seksuāla tuvošanās un uzbāzība ir tikai viens no varas ”testa” veidiem. Šiem cilvēkiem reti kāds uzdrošinās runāt pretī un tāpēc atteikumu viņi neakceptē. Ja ”objekts” pretojas, tad tiek izmantots fizisks spēks un dusmas, kas nereti noved pie pļaukām, sitieniem un… parasta nozieguma. Finālā – uz apsūdzēto sola.
Līdz šim šādi rīkojas tikai vīrieši.
Kā reaģētu sievietes?
Vai viņas arī saslimtu ar varas narcismu?
Iespējams.
Ja sievietes tiktu pie varas…
Pagaidām tik augsta vara sievietēm nepieder, ”būt pie kloķiem” joprojām ir kungu monopols.
Secinājumi?
Pārāk ilgi vadoņiem sabiedrība ir atļāvusi ”testēt robežas”. Viņi to varēja praktizēt daudz un nesodīti izkļūt no pikantām situācijām ”izņēmuma kārtā”.
Tagad sabiedrība vairs neakceptē vadoņus un viņu ”izņēmuma morāli”.
Upuri aizvien biežāk sāk ziņot par notikušo policijai, lai gan šāds solis nav nekas patīkams upurim pašam.
Varoņi un vadoņi vairs nav izņēmuma situācijā.
Sabiedrība izņēmumus vairs neakceptē un izlēcienus nepiedod.
Vertikālās subordinācijas vietā pamazām nostājas horizontālā sakārtotības loģika.

Zviedriem šāds attīrīšanās process sākās nesen – saistībā ar atmaskojošo, skandalozo grāmatu par karaļa pornoklubu apmeklējumiem un uzdzīvi kopā ar gangsteriem un ”meičām pie kafijas”.
Tagad mediji aizvien pamatīgāk sāk iedziļināties zviedru aristokrātu elites ”kungu izklaidēs”. Atbildes reakcija nebija ilgi jāgaida – kāds karaļa draugs tikko nolīdzis ”ietekmīgu gangsteri kriminogēnās aprindās”, lai aizvāktu un likvidētu visa veida karali kompromitējošus pierādījumus.
Šis fakts nonāca mediju ausīs un jezga ap monarhu atkal iet vaļā.

Karaļa galma preses sekretārs (protams!) visu noliedz.

”Karaļa privātā dzīve ir valsts lieta. Tā tas ir”, – konstatē eksperte Cecīlija Osne, – ” šis aspekts ir monarhijas mantošanas nosacījums. Troņmantnieks jau piedzimst ar profesiju. Viņam nav izvēles.”
Vara uzliek pienākumus.
Ja gribi būt zvaigzne – proti spīdēt!
Robežu nav.
Republikā ir vienkāršāk – vai nu mēs vēlamies kāpt uz ķeblīša un spīdēt, vai nē.
Žurnālisti drūzmēsies ap to ar fotokamerām un palielināmajiem stikliem rokās.
Ar to būtu jārēķinās arī nākamajam Latvijas Republikas prezidentam vai prezidentei!
🙂

“Melnais zirdziņš” kā Latvijas prezidenta amata kandidāts

2011. gada 20.maijā

Tas, ka kāds Andris Bērziņš varētu kļūt par nākamo Latvijas prezidentu bija zināms jau labi sen. Par šo  ”tēlu” cirkulēja baumas arī ārzemēs ar skaidru komentāru, ka šo kandidātu virza Ventspils Lembergs.

”Andru Bērziņu” Latvijā ir tik pat daudz kā ”Jāņu Liepiņu”.

Tāpēc mūsu starmeši tika virzīti uz tiem ”Andriem Bērziņiem”, kuriem līdz šim bijis kāds sakars ar politiku un publisko telpu.

Tagad izrādās, ka varas mahinatori ir ķērušies klāt – nezināmai kārtij.

”Andrim Bērziņam” ar politisko kontekstu = ”0”.

Pēc ASV manipulatoru parauga – ”ņem tukšu vietu un pagatavo no tā brokastis”.

Tieši tā.

Ņemam nepazīstamu ”banķieri” (par kuru neko nevar pateikt) un pagatavojam Valsts Prezidentu. 

Līdz šim es biju pārliecināta, ka Lembergs nenodarbojas ar tik primitīvu Latvijas politikas ietekmēšanu. Biju augstākās domās. Tagad izrādās, ka šahs notiek un nevienam nepazīstams ”melnais zirdziņš” tiek bīdīts uz visaugstāko Latvijas amatu – uz mūsu valsts prezidenta krēslu.

Nepazīstams, neizteiksmīgs, bezkrāsains.

Taču – kādam ļoti vajadzīgs.

Ko mēs no tā varam secināt?

Latvijas oligarhs un ietekmējamie politiķi turpina visu noteikt mūsu valstī.

Iespējams, ka gudrā pieredze gūta no Vairas Vīķes Freibergas ”ievēlēšanas” procesa, kad  seniors Bojārs viņu ieveda politikas prožektoru gaismā no anonīmas tumsas. Toreiz, par prezidenta amatu bija sabadījušies Latvijas publiskās telpas smagsvari un kā risinājums ieradās – anonīmā Vaira.

Cerams, ka ”melnais zirdziņš”  nekļūs par trumpja dūzi.

Tas būtu politiski amorāli.

Video: par ko Kannu festivāls izmeta slaveno režisoru Larsu fon Trīru (Lars von Triers)

2011. gada 19. maijā

Pēc tam, kad trešdien Kannu filmu festivālā slavenais dāņu kinorežisors Laršs fon Trīrs  atļāvās pajokot par Hitleru un nacistiem, festivāla rīkotāji viņu pasludināja par persona non grata.   Kannu festivāla pārstāvji aģentūrai AFP paskaidroja, ka, lai gan fon Trīrs pats no festivāla padzīts, teorētiski viņa filma joprojām var iegūt konkursa galveno balvu Zelta palmas zaru, taču režisoram būs liegts pašam saņemt balvu festivāla noslēguma ceremonijā.

Skandāls izcēlās trešdienas preses konferencē pēc tam, kad fon Trīram tika uzdots jautājums par viņa vācu saknēm.

 “Es patiesi gribēju būt ebrejs, bet tad atklāju, ka patiesībā esmu nacists. Ziniet, tāpēc, ka mana ģimene bija vācu izcelsmes, Hartmaņi, par ko es arī biju diezgan priecīgs,” smaidot sacīja fon Trīrs.

Ko tad sacīja fon Trīrs, var apskatīties šajā video ( spiediet uz zemāk redzamo saiti)  no zviedru medijiem, kur pirmās 11 sekundes rāda reklāmu, taču tālāk seko viss, ko fon Trīs teica Hitlera sakarā.

http://vms4.admin.qbrick.com/p3/modules/mediaplayer.swf?mcid=52C9CB7BDE1BA107

Īsāks fragments no fon Trīra izteikumiem šajā video:

Šis notikums rosina daudzus jautājumus par vārda brīvības respektēšanu Kannu festivālā, par pārspīlētiem tabū, par neprasmi jokot tā, lai nerodas pārpratumi. Par to, ka daži diktatori un režīmi Eiropas kultūras salonos joprojām skaitās sliktāki nekā citi.

Starp, citu, vai varam iedomāties kāda režisora izraidīšanu no Kannu festivāla, ja  būtu jautājums un analoģiska atbilde par  kāda režisora komunista saknēm? 

Laikam jau nē, kultūras aprindās Eiropā joprojām komunistisko režīmu un Staļina noziegumi nav tas pats kas Hitlera noziegumi.