Absurdā deputātu līderisma psiholoģija. Nīstā Saeima un ”naida ideoloģija”.

2011.g. 1. jūnijā

Rīt (par atlaistiem pasludinātie) parlamenta deputāti vēlēs mūsu valsts augstāko amatpersonu. Mēs kā nepilngadīgi bērni noskatīsimies.

Aiz stikla.

Pēc Zatlera sestdienas paziņojuma lietas vairs nav vakarējās. Saeima vairs nav parasta, tā ir jau ”nīstā Saeima”.

Tā rīkosies kā pašai tīk. Ievēlēs to, ko gribēs.

Mēs noskatīsimies un pēc tam  būsim spiesti samierunāties to Latvijas valsts prezidentu, kuru ”nīstā saeima”  mums piešķirs.

Negribētu tagad diskutēt par šo fenomenu, kas pieļauj, lai tauta Latvijā tiktu pasludināta par nepilngadīgu un nenobriedušu.

Šoreiz par ko citu.

Es gribētu noskaidrot, kāpēc politiķiem ir modē nesimpātiskums tautai.

Būt nesimpātiskiem patīk ne tikai oligarhiem, bet arī gaidāmajiem prezidenta kandidātiem.

Klausoties Latvijas radio Krustpunktus (pa ceļam uz Liepāju), dzirdēju, ka tautai ”Bērziņš nepatīk’’.

Intelektuāļiem arī ne.

Patīk vienīgi dažām oligarhu partijām.

Jā, šis cilvēks – Andris Bērziņš ir nesimpātisks un pats ar saviem izteicieniem un rīcību šo efektu ir panācis.  Šeit nav runa par viņa cilvēcīgājām īpašībam, vecumu vai kādiem nelabojamiem fiziskiem defektiem.

Prezidents var būt invaldīds, sēdēt invaldīda krēslā (tādi gadījumi vēsturē ir bijuši), taču harizmai un humanitārajam intelektam ir jābūt.

Andrim Bērziņam šādu īpašību nav.

Tāpēc šajā gadījumā izraisās jautājums – kāpēc Latvijas politiķi ir gatavi paši būt nesimpātiski tautai (rīkoties pret sabiedriskās domas strāvojumiem) un izvirzīt kā prezidentus nepiemērotus kandidātus, kas, piemēram, neprot izteikties latviešu valodā.

Es augstu novērtēju Zatlera sestdienas rīcību, taču joprojām uzskatu, ka ne viens, ne otrs nav cienīgs Latvijas valsts prezidenta kandidāts.

Latvijā ir cilvēki, kas varētu šo amatu ieņemt, taču deputāti tos neredz.

Oligarhu interesēs ir izvirzīt manipulējamas lelles.

Viena no lellēm mūs sestdien patīkami pārsteidza.

Jā, protams, ka Zatlers to darīja savtīgi.  Protams.

Taču rezultāts var izrādīties viņa prognozēm neatbilstošas.

Var iznākt kā ar Gorbačova  ”perestroiku”, t.i., PSRS vadītājs gribēja mazliet piekrāsot, bet iznāca valsts kapitālais remonts. ”Ļaunuma impērija”  sabruka.

Jūtu šo situāciju pašlaik Latvijā. 

Vai nu mēs nokratīsim oligarhu spāņu zābaku no mūsu valsts tagad, jeb ”viņiem” izdosies mums  rīt visiem iesmērēt ”garīgu ubagu” par prezidentu. 

Skatoties Latvijas ”zemnieku” un ”oranžos” politiķus ekrānā var redzēt, ka līderismu viņu mācījušies no veciem ASV ”pletnes dresētājiem”. Viņu ideoloģija ir spītēt, darīt visu ar varu, par spīti sabiedriskajai domai un veselajam saprātam.

Riebt, kaitināt, izrādīt varu, apņirgt sabiedrībai būtiskus jautājumus ar moto -”jo jums sliktāk – jo mums labāk”.

Ja tauta grib ”meitu” , viņi – ”kleitu”.

Tā rīkojas diktatūrās.

Tā dara lielajās valstīs, kur saites ar sabiedrību ir garas un mārketinga struktūrai piemērotas.

Mazajās valstīs tās nemēdz darīt.

Latvija nav liela valsts un tieši tāpēc šeit PR nostājas politiskā mārketinga vietā.

Savādi, ka Latvijas politiķi to nesaprot.

Savādi, ka viņi atļaujas būt nesimpātiski.

Ūdens smeļas mutē.

Cilvēki (klausoties politiķu, ierēdņu pletnes cirtienus) masveidā pamet valsti.

Aizbraukšana ir nostājusies tautas demonstrāciju vietā.

Tauta novēršas un pamet savu valsti un valodu.

Politiķi un vara to neredz.

Aklums, muļķība vai aprēķins, kas robežojas ar pašnāvību?