2011.gada 4. augustā

Toreiz, pirms pusgada, tālajā ziemas rītā, es vēl nezināju, ka sākums būs tik savāds.

Bija februāra vidus.

Sala nežēlīgi.

Mans mīlulis ”Villijs” bija sasirdzis nelaikā (nogādāts autoservisā) un nācās jozt uz autobusu cauri sniegiem, vējam un salam, dzestrā ziemas rītā.

Nogāze slidināja mani lejup un es prasmīgi lēkāju no viena slidkalniņa uz nākamo, gar ietves malu. Vēl mazlietiņ un es jau būtu uz horizontāla līmeņa, bet tad ietves malā pēkšņi apstājās tumšzils Volvo un kāda  nepazīstama balss mani aicināja:

–   Kāp iekšā, es Tevi aizvedīšu līdz metro gala stacijai!-

Pagriezos.

Šoferis uzrunāja mani un vienlaikus skaidrojās ar savu mobilo telefonu.

Smadzenes izskenēja visas iespējamās bīstamās versijas ”šādam pasākumam”, taču es izlēmu pretējo un apņēmīgi ierausos salonā, iekārtojoties uz aizmugurējā sēdekļa, laipnajam kungam aiz muguras.

Viņš aizvēra durvis, atsāka braukt, turpinot skaidroties ar savu telefonu. Mobilais neko nesaprata no kreatīvās reklāmas un vīrietis ļoti saprotami viņu par to izglītoja.

Aiz muguras, cauri sniega vētrai, vilkās mans autobuss nr. 205. Pa golfa laukumu slēpoja pensionāru rinda un pietura ar burvīgo nosaukumu ”Rudzupuķu pļavas nogāze” bija aizsnigusi līdz pat skursteņiem.

Ziema diktēja visiem un visur.

Visbeidzot viņš telefonu izslēdza un sāka sarunu ar mani caur  atpakaļskata spogulīti.

-Tu, protams, brīnies, kāpēc es uzbāzos ar savu laipnību, vai ne?

–   Jā, mazliet brīnos, – apstiprināju.

–   Autobuss tāpat būtu tevi aizvedis. Taču es iemaisījos,- viņš norādīja ar īkšķi uz sarkano autobusa seju, kas spītīgi turējās mums astē.

–   Tā ir.

–   Es to izdarīju tāpēc, ka šodien sākas mana jaunā dzīve.

–   Ūja. Kāda? Izstāsti! – es ieinteresējos.

Viņš pamāja un sāka stāstīt par saviem bērniem – dēlu un meitu, kuriem katru vakaru esot jāstāsta pasaka un pie viena jārunā par daudzām svarīgām lietām. Bērniem esot uzdevums – katru dienu  izdarīt piecus labus darbus tā, lai neviens neuzzina, kas ir ”labās rīcības” autors. Par to pirms gulētiešanas jāatskaitās.

–   Izdodas? – es jautāju

–   Daļēji, – šoferītis nopūtās, – meitai iznāk. Viņa paceļ nokritušas jaciņas bērnu dārzā un skaidrs, ka tā var viegli nopelnīt ”piecas zaļas zvaigznītes” katru dienu.

–   Puika?

Ar dēlu ejot grūtāk, jo viņš nesaprot, kāpēc neviens nedrīkst zināt viņa labos darbus.

–   Egoists?

–   Nu jā. Kā tad!

–   Tu arī tagad sāksi? – es uzmanīgi pajautāju, jo mēs bijām jau uzbrukuši uz tilta un tai pusē jau gaidīja mans metro. Sarunai atlika vairs pāris minūtes.

–   Uzminēji. Apsolīju pievienoties un tagad es veicu pirmo, anonīmo labo darbu – es vedu tevi uz metro.

–   Šis darbs nav anonīms, es tevi redzu!

–   Tu mani redzi, bet nepazīsti!  Vai tad mēs esam pazīstami? – viņš pagriezās atpakaļ un es ievēroju, ka viņš ir glīts vīrietis.

–   Nē! Neesam gan pazīstami! – es piekritu.

–   Nu re!

–   OK. Der! Viens punkts Tev jau ir! – es strauji mierināju savu nepazīstamos šoferi un gatavojos izkāpšanai.

–   Paklau, ja es tevi tagad izvestu līdz tavam galamērķim, vai tad būtu jau 2 punkti?

–   Nē, nebūtu.

–   Kāpēc ne?

–   Nehaltūrē. Labi?

–   OK.

Bremzētās riepas mazliet slīdēja pa brauktuves ledu. Es atvēru tumšzilā autiņa durvis, izkāpu un pamāju jauno dzīvi sākušajam autovadītājam. Viņš māja pretī un strauji nogriezās pa kreisi, ieplūstot automašīnu rindā uz centru.

Sniegs krita no debesīm dāsni un atgādināja mežģīņu aizkaru, kas nepareizā vietā iekarināts debesīs.

Nokratīju sniegu, nopirku kafiju ugunīgā papīra tasē un braucot ar metro domāju par savādo ideju – pieci, anonīmi labie darbi katru dienu.

Vai nav par daudz prasīts?

Todien visiem kolēģiem un draugiem izstāstīju par savādo džentlmeni un viņa labo ideju. Paradoksāli, bet visiem ”piegājiens” patika.

Daži uzreiz sāka šaubīties vai tomēr nepietiks ar trim labiem anonīmiem darbiem dienā? Vismaz sākumā?

Citiem likās, ka ”latiņu nevajag nolaist par zemu”!

Tikmēr dzīve ripinās tālāk savu savādo gaitu.

Vai pievienosieties?