2011. gada 1. septembrī
Šodien mēs atvadāmies no iecienītajām 60 un 70 vatu kvēlspuldzēm.
Eiropas Savienība mums tās aizliedz tirgot ar šodienu!
Stikla baloniņus ar kvēldiegu centrā vairs veikalos nevar nopirkt.
To vietā tiek piedāvātas ”zema energopatēriņa spuldzes”, halogēngaismekļi un gaismas diožu spuldzes. Pirmie spīd blāvi, otrie – kā prožektori un trešie maksā pārāk dārgi.
Pirms 2 gadiem Eiropas Savienība pieņēma lēmumu atbrīvoties no vecajām labajām ”Iļjiča spuldzītēm”.
Tagad lēmums pārtapis rīcība un 60 vatu kvēlspuldzes importēt uz Zviedriju vairs nedrīkst.
Kamēr noliktavās sakrātais nebūs iztirgots, mēs drīkstam ”pa kluso” ieskrūvēt savā stāvlampā veco kvēlspuldzi.
Vakar es tieši tā arī izdarīju – ieskrūvēju palodzes lampā slikto, veco kvēlspuldzi.
Aizliegto.
Forši.
Tagad tā pa vakariem liesmos spoži un konkurēs ar blakus esošo ”pareizo”, taču blāvo spirāļspuldzi.
Nākamgad pamazām tiks izskaustas visas vecās gaismas nesējas. Ar 2013. gadu eirobirokrāti būs izskauduši visas šīs vecās kvēlspuldzes kā šķiru. 2016 gadā nogalinās arī halogēnlampas.
Pēc Briseles ”papīrcilvēku” aprēķiniem tas ietaupīs milzu enerģijas rezerves un naudu.
Ūnijas robežas – 39 miljardi kilovatstundu.
Kāpēc Briselei vajadzēja šo gigantisko ”perestroiku”, ja jaunās kvēlspuldzes ir liela vides problēma? Protams, ka tās aprij mazāk elektrības, bet piesārņo dabu ar lielākām dzīvsudraba devām.
Nav jābūt ekspertam, lai saprastu, ka jaunais pavērsiens ir jauna vides piesārņojuma problēma.
Vai Briseles lēmēji to neparedzēja?
OK, noskaidrosim.
Sāksim no sākuma. Sekosim lēmumu pieņemšanas gaitai.2003. gadā ES Vides jautājumu komisāre, zviedriete Margota Vālštroma uzsāka videi labvēlīga projekta realizēšanu.Viņa ierosināja pāreju uz zemāka elektrības patēriņa kvēlspuldzēm. Tā bija tikai vēlme, bez detaļām un precizējumiem.
Priekšlikumu uztvēra pozitīvi. Pēc sarunām Ministru Padomē un pēc balsojuma Eiroparlamentā šo likumu pieņēma 2005. gadā. Par likumu Zviedrijā tas kļuva 2008. gadā.
Tiktāl šis lēmums bija politisks.
No augšas.
Taču! Sātans bija noslēpies detaļās un sīkumos. Kā parasti!
Kā īsti šī ”pāreja” notiks, to izlēma vienīgi Briseles birokrāti savās slēgtajās bezgaisa telpās.
Būtībā šo ļoti politisko jautājumu uzticēja tālākai lemšanai nacionālo ierēdņu apspriedei Briselē un viņi sāka rīkoties pēc savas loģikas. 2009. gadā beidzot bija izlemts kā mēs turpmāk drīkstēsim apgaismot savus mitekļus.
Paradoksāli, ka visos semināros un apspriedēs tobrīd piedalījās vienīgi eksperti un speciālisti.
Sabiedrībai neviens neko nejautāja!
Jautājums tika izlemts ”virs mūsu galvām”.
Nebija politisku debašu.
Nebija publisku diskusiju par jauno kvēlspuldžu ietekmi uz apkārtējo vidi.
Izskatās, ka birokrāti pamazām pārņem varu Briselē un strādā ievēlēto politiķu vietā.
Tagad būs likumi par putekļusūcējiem, garaiņu uztvērējiem virtuvē, kafijas vārāmajām mašīnām, veļas žāvētājiem utt.
Lai Brisele un Luksemburga (ar tur dienējošajiem eiro birokrātiem) mums nepārbrauktu pāri kā ceļa rullis, ir jāturas pretī.
Briselei ir pēdējais laiks pamosties no egocentrisma nirvānas. Nākotne izskatās tumšāka….
Tikmēr tirgotāji šodien ieteic gudri testēt jaunās spuldzes. Pērkot kvēlspuldzi tagad uz veikalu būtu jāņem līdzi – paprika. Ja zem kvēlspuldze novietotās paprikas joprojām izskatās koši sarkanas, zaļas un dzeltenas …tad viss OK. Spuldze ir derīga.
Ja ne…tad meklējiet veikalu, kurā joprojām pārdot ”Iljiča spuldzītes” ..jo rudens tumsa drīz būs klāt.
Lai veicas!
Es ceru, ka ES ir arī padomājusi par “ekonomisko spuldžu” utilizēšanu. Nedomāju, ka būtu jāstāsta, ka kvēldiega spuldzes tiek izspiestas pilnīgi nepamatotu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kvēldiega spuldzes patērē vairāk enerģijas, un lielāko tās daļu nelietderīgi izvada siltuma veidā, bet faktiski kvēldiega spuldzīte ir videi draudzīgāka, nekā “taupīgās”, kuru ražošanā ir jāizmanto visai smagi ķīmiski elementi, kas nodrošina to ekspluatāciju, turklāt to kontrolēta utilizēšana ir ļoti būtiska. Nav jaunums arī tas, ka parastās kvēldiega spuldzes var kalpot ilgi – tikai ražotāju savstarpējas vienošanās dēļ to ilgmūžība ir ierobežota. kaut kur ASV ir ugunsdzēsēju depo, kurā deg nu jau vairāk, nekā simts gadus sena spuldze, kurai par godu katru gadu pat notiek svinības. 🙂
Nav ES padomājusi par utilizēšanu. Diemžēl nav! Vēlējos pievērst uzmanību ierēdņu nevērībai. Jūs varat viņiem maksāt lielas algas, bet no tā mūsu dzīve nekļūst labāka…tāda īstermiņa politika.
Ļ. Cien. Sandra, nezinu, kā Jums ar krievu valodu, bet šeit links uz interesantu filmu, kuras galvenais varonis ir parasta spuldzīte 🙂
Paldies par šo tēmu!
Vai Eiropas Zaļajiem nebūtu iespēja celties cīņai, ja jau pat tik daudz nav padomāts, kā par izlietoto, kaitīgas vielas saturošo spuldzīšu utilizēšanu. Latvijā Zaļie ir ļoti vāji, bet vai tad, piemēram, Zviedrijas zaļie.jau nav “zirgos”, un viņiem, droši vien, ir kādi zināmi ieroči, ar kuriem arī mēs varētu pievienoties cīņai.
Varbūt arī medicīnas zinātņu cilvēkiem par šo tēmu ir kādi pētījumi, kas atspoguļo katra spuldžu veida ietekmi uz acīm? No savām personīgām sajūtām varu liecināt, ka ekonomiskās spuldzes manas acis nogurdina daudz ātrāk un ar tām apgaismotās telpās nejūtos mājīgi un droši. Vai tas ir, ko gribēja panākt ES ierēdņi ar šo regulu?
Kādā pētījumā par mājsaimniecībās izmantotajiem elektro resursiem lasīju, ka tikai līdz 15% no patēriņa tiek tērēts mājas apgaismojumam, “lauvas tiesu” patērē virtuve un dažādas apsildes un dzesēšanas ierīces. Vai tiešām bija visprātīgākā doma, tik daudz izmaiņu veikt tajā segmentā, kur jau tāpat patēriņš ir neliels, turklāt – ietekmējot veselību un radot diskomfortu (kā man vismaz šķiet)?
Man nav atbilžu uz daudziem jautājumiem šīm ES spuldžu regulām, bet tagad jau svarīgākais varētu būt jautājums: vai un kā, pēc tam, kad regula jau pieņemta un stājusies spēkā, mums kā sabiedrības pārstāvjiem, kas neesam ar to apmierināti, būtu iespējams vēl iebilst un likt ko izmainīt?
Būs zaļajiem pasūtījums, tad tiks organizētas akcijas un protesti, kamēr pasūtījuma nav, nevienu jau neinterē bez atlīdzības kaut ko aizsargāt un aizstāvēt.
Diodes daudzkārt pārspēj ekonomiskās spuldzes, tiesa – tās ir dārgas. Turklāt ekonomiskās spuldzes (lētā gala) mēdz būt visnotaļ kaitīgas – mēdz ņirbēt, apgaismojums ir izteikti tumšāks, nekā diodēm vai kvēldiega spuldzēm. Un ekonomisko spuldžu utilizēšana ir jāveic līdzīgi kā ar dienasgaismas spuldzēm – tās nekādā gadījumā nedrīkst nonākt apkārtējā vidē. Kamēr kvēldiega spuldzes dzīves cikls ir mākslīgi samazināts, tā nav tik jutīga pret ieslēgšanu un izslēgšanu, kamēr ekonomiskās spuldzes nemīl, ja tās “rausta”, ieslēdzot un izslēdzot apgaismojumu bieži – ja ieslēdz, tad lai deg. Cik zinu, ekonomisko spuldžu viens no elementiem ir kaitīgais dzīvsudrabs, kura dēļ ES aizliegts tirgot dzīvsudrabu saturošos termometrus. Atsaucoties uz The Thelegraph savā laikā publicēto “diennakts tumšajā daļā tās [ekon. spuldzes], imitējot dienasgaismu, traucē melatonīna izstrādi organismā daudz vairāk nekā parastās spuldzes”. Tātad – vēl viens negatīvs blakusefekts. Turklāt neviens jau nesaka to, ka ekonomiskā spuldze kalpo tos gadus tikai pie nosacījuma, ja tā tiek “kurināta” vidēji trīs stundas, kas, protams, ir būtisks mīnuss attiecībā pret kvēldiega spuldzēm.
Izejot no zināmās informācijas, uzskatu, ka ES dotajā brīdī nodarbojas ar šauru interešu loka interešu aizstāvēšanu, tā vietā, lai atgrieztos pasenā pagātnē, un liktu ražot kvēldiega spuldzes ar kalpošanas ilgumu divi un vairāk gadu, kas tehniski ir iespējami, bet nav ieviesies dzīvē dēļ tā, ka ražotājiem mazāka peļņa (jo prece kalpo ilgāk).
Tā ir faktiski nejēdzība, ka mums visiem svarīgus jautājumus neapsriež publiski, bet izlemj šauros kabinetos. Piemēram…Latvijas ārpolitiku.
Protams, problēma ir tā, ka ierēdņiem vienmēr jāparāda un jāpierāda savs lietderīgums un vispār, jāpamato sava eksistence. Līdz ar to uz veselo saprātu tur var necerēt, zinot kā darbojās sistēma kopumā. Noteikti, ka bija kāds lobijs no spuldzīšu ražotājiem, jo, piemēram, energotaupīšana ir labs veids, kā lielajām kompānijām pārdot kaut ko dārgāk, nekā tas patiesībā ir. No otras puses vienmēr paliek jautājums, cik daudz drīkst uzticēt jautājumu lemšanai demokrātisko procesu ceļā, jo tādā gadījumā nebūtu iespējams pieņem svarīgus stratēģiskos jautājums jebkurā jomā.
Savādi, ka Latvijā par šiem jautājumiem nemaz nerunā publiskajā telpā. Kā ir ar to demokrātisko “lemšanas procesu” pie mums?