¿Cómo está. Ejot vaļā karš. Vai mums ir labāk?

2011. gada 27. oktobrī

¿Cómo está – vaicā kolēģe Marija, nopietni skatoties Skype telefonsarunas lodziņā. Kamera rāda labu ”bildi”, derētu pat tiešraidei.

Bien – saku un gaidu ko viņa ziņos no Kalī. No Kolumbijas. ”Pa tukšo” nekad nezvana.

Esot silts, Zumba joprojām modē… bet atkal ejot vaļā karš.

Nopūta.

Gaidāmas vēlēšanas. Tās ievada Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku – Fark grupējuma kaujinieku ofensīvas pret dažādu valsts reģionu politiķiem.

Pagaidām noslepkavots jau 41 kandidāts reģionālo politiķu amatiem. Turpinās mafijai nelojālo kandidātu vajāšana, balsu pirkšana un nelegalā (mafijai labvēlīgo) politiķu kampaņu finansēšana.

–  Piektdien, viss sākās piektdien. Fark pēkšņi uzbruka armijas spēkiem un “gāja vaļā” kaujas ar armiju. Svētdien sekoja otrais vilnis Araukas provincē. Tur slaktiņš turpinājās un upuru skaits tagad pieaug, – konstatē kolēģe no Kolumbijas.

Viņa pati abi pazīst marksistisko grupējumu Fark, kas pēdējos gadus turējās nomaļus, iztiekot bez uzkrītošām bruņotām ofensīvām, kuras parasti plaši un skaļi atsaucas arī starptautiskajos medijos.

Mežabrāļi jeb  teroristi tur bailēs un neziņā lielāko daļu valsts provinču, jo viņu rindās šobrīd ”dienē” apmēram 8000 kaujinieku, ka nodarbojas ar vietējo iedzīvotāju iebaidīšanu, ķīlnieku sagūstīšanu un, protams, ar kokaīna tirdzniecību.

Nelegālā kokaīna ražošana un eksports ir 30 gadu ilgā Kolumbijas pilsoņu kara pamatā.

Karš turpinās, nebeidzas un nebeidzas.

–  Bogotā tūristi šo karu faktiski nejūt. Bēgļi, kas mūk no okupētajiem reģioniem, apstājas un paliek uz dzīvi priekšpilsētās geto rajonos. Normāli dzīvot ”uz laukiem”  pie mums nav iespējams, jo tur cilvēkus dzenā un spīdzina gan ”mežabrāļi”, gan paramilitārie spēki gan armijas sirojošie grupējumi. Katram jāmaksā sava artava un normālam cilvēkam tas nav izturams, – konstatē Marija.

Pēc neliela klusuma perioda šūpošanās atsākusies.

Vienu brīdi Kolumbijā bija pamiers, pēc kreiso līderu nogalināšanas un agresīvo grupēju savstarpējās izrēķināšanās. Tagad kaislības sit augstu vilni.

No jauna.

Cietēji, protams, ir parastie iedzīvotāji. Pēc Codhes aprēķiniem valstī ir 4 miljoni bēgļu.

Paradoksāli, bet kolumbieši ir bēgļi paši savā zemē.

” Šogad savas zemes Kolumbijas laukos ir bijuši spiesti pamest 90 000 zemnieku, kas tagad mēģina izturēt badu Bogotas priekšpilsētās”, – konstatē Marco Romero (Codhes).

Valdība turpina pieņemt likums, kas  it kā atbalsta atgriešanos, taču drošības nav un cilvēki turpina nīkt teltīs. Lielpilsētās.

Tātad pēc divām dienām Kolumbijā sāksies vēlēšanas. Kā šis process notiks – tas lielā mērā liecinās par demokrātijas attīstības standartu valstī. Valdība Bogotā ir mobilizējusi ap 300 000 policistu un armijnieku, lai apsargātu vēlēšanu iecirkņus.

Uzbrukt var gan mežabrāļi, gan narkomafijas bruņotie spēki.

Slepkavojot un novācot sev nelojālus politiķus un tos, kas ”vēlē nepareizi”.

Protams, ka mafijas un sirotāju nauda ieplūst viņiem vajadzīgo politiķu priekšvēlēšanu kampaņu kasē un visi šie procesi tik ļoti atgādina Latvijas vēlēšanas, ka paliek … mazliet neomulīgi.

–  Pats sliktākais, ka politisko partiju kandidāti bieži savām kampaņām izlieto daudz vairāk naudas, nekā tiek oficiāli deklarēts. Skaidrs, ka tur tiek pludināta iekšā kokaīna nauda! Viņi aizstāv kokaīnu nevis mūs! , – uzsver Maria un mazliet brīnās, ka pie mums Latvijā ir līdzīgi procesi. “Baroni”, kas finansē savas kampaņas un “slīcina” nevajadzīgos.

Mums nav kokaīna, bet ir bijusi ”truba”, Eirotenderi/pabalsti/fondi/finansējums ar kuriem manipulēt prot ne tikai blēži ”pēc būtības”, bet arī Latvijas ierēdņi un amatpersonas.

Skaidrs, ka lokālie politiķi var būtiski ietekmēt procesus valstī.

Cik dziļi noziedzīgie un koruptīvie grupējumi iezīžas valsts politiskajā un ekonomiskajā organismā – to pagaidām izmērīt vēl neviens nav apņēmies.

Nedz Latvijā nedz arī Kolumbijā.

Taču notikumu attīstība pēc būtības ir līdzīga – šeit un tur.

–  Pati lielākā problēma ir tā, ka pie mums politiskajos gaiteņos daudzi uzskata, ka ”draugu kopas politikā”,  vai ” mūsējo grupējumi” ir normāla lieta. Viņi tur Bogotā turpina veidot ”savējo” alianses un pārbīdīt cilvēkus amatos kā šaha figūras ar sajūtu, kas tas viss ir OK un tā darīt drīkst. Partijas pie mums faktiski ir balošanas mašīnas jeb šeftmaņu biznesa administratīvās izkārtnes”  – tā domā kolumbiete.

Kolumbijā bēg cilvēki.

Turpina bēgt no mājām, kļūstot par lielpilsētu ubagiem.

Latvieši bēg uz ārzemēm un dara to pašu.

Kolumbijā valsts nevar izgudrot kādu attīstības modeli sev izvēlēties. Prezidents Santos vēlas investēt lauksaimniecības industrializācijā, bet  aizmirst, ka Kolumbijā dominē sīkzemnieki nevis lielsaimniecības.

Grāmatas un instrukcijas šādam sīkzemnieciskam piegājienam nav.

Latvijā – tas pats.

Karš notiek arī pie mums.

Tikai Rīgā tas sliktāk saskatāms, jo upurus neviens pagaidām neuzskaita.

¿Cómo está

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s