2014.gada 12.maijs

Krimas aneksijas iespaidā rietumvalstis patlaban ķērušās pie valsts aizsardzības stratēģijas virzienu pārgrupēšanas un sinhronizācijas. Pagaidām tiek domāts vairāk par diplomātiskiem, politiskiem un militārās stratēģijas aktiem, kas ļautu nodrošināt rietumu pretreakciju iespējamam Krievijas «jaunās paaudzes kara» realizācijas veidam a la Krima savā teritorijā.

Mazāk plānots pievērst uzmanību centieniem ierobežot pieaugošo Krievijas ietekmi propagandas jomā, jo Kremļa mediju ietekme Helsinkos, Kopenhāgenā vai Jevlē pagaidām ir vienāda ar nulli (kamēr Putins nav atsācis PSRS laiku «inoveščaņije» tradīciju).

Taču pavisam cita situācija Kremļa propagandas kara apstākļos pašlaik ir Latvijai, kuras iedzīvotāji (salīdzinoši plašāk nekā zviedri vai somi) saprot krievu valodu un lokālo mediju norieta situācijā skatās un klausās Kremļa interpretāciju par pasaules notikumiem un norisēm.

Īpaši aktuāls šis aspekts ir valstīs, kas atrodas «aktuālās apšaudes zonā» un tiek intensīvi ideoloģiski zombētas. To skaitā arī Latvija.

Kara pirmā fāze

«Jaunās paaudzes kara» pirmās un otrās fāzes īstenošana pret Latviju (no Krievijas puses) ir jau sākusies. Šis process pagaidām ir nemilitāra asimetriska karadarbība, «kas ietver informatīvus, morālus, psiholoģiskus, ideoloģiskus, diplomātiskus un ekonomiskus pasākumus» (Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un Stratēģiskās pētniecības centra pārstāvis Jānis Bērziņš. Apollo, 2014.08.05). Taču šis pirmais kara periods ir ļoti nozīmīgs, jo noteiks, vai tālāk tiks īstenotas nākamās fāzes pēc Krimas scenārija. «Tā kā iespēja, ka Krievija varētu pastiprināt savas darbības Latvijā, ir atkarīga no izdošanās kara pirmajās fāzēs un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav pilnvarojuma iejaukties iekšējās lietās, par Ukrainas scenārija neatkārtošanos Latvijā atbildība ir jāuzņemas citām iestādēm» (turpat).

Kurām?

Tām, kuras šodien ir gatavas izstrādāt valsts ideoloģiskās, nacionālās aizsardzības plānu un to realizēt, ierobežojot Krievijas ofensīvu Latvijā ar tā saucamās «viedās varas» instrumentiem.

Parlamenta līmenī būtu nepieciešams izveidot ekspertu grupu, kas ir spējīga vienoties par principu un izstrādāt projektu nākamo paaudžu kara novēršanai Latvijā un izvedot konkrētu rīcības programmu Latvijas nacionālās drošības garantēšanai. Tajā ietilptu ne tikai esošās neveiksmīgās integrācijas politikas pārformulēšana, bet arī latviešu nacionālās pašapziņas sinhronizācija ar modernā laikā strāvojumiem. Tas ir publisko attiecību projekts un kā tāds var tikt izstrādāts un veidots vienīgi PR speciālistu (nevis politiķu vai ierēdņu) kompetences ietvaros un realizēts, izmantojot pārdomātas saites ar sabiedrību.

Pagaidām Latvijai nav iekšējā PR loģikas

Kā uzkrītošākais neveiksmīgas komunikācijas piemērs te jāpiemin Valda Dombrovska valdības katastrofāli sliktā saziņa ar Latvijas sabiedrību ekonomiskās krīzes novēršanas laikā. Jābrīnās, kā Latvijas valdība varēja atļauties algot tik zemas kvalitātes publisko attiecību speciālistus, kas varēja uzdrošināties nenodrošināt Latvijas varas ešelonu informatīvās saites ar sabiedrību (sīkāk par to manā rakstā: Sandra Veinberg. The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects during the Financial Crisis in Latvia (2008 – 2011), Asian Journal of Humanities and Social Studies (ISSN: 2321 – 2799) Volume 01– Issue 05, December 2013;

LASI CITUR: The Analysis of Government’s Communications and Public Engagement’s Socio-Political Effects

Tagad, kad pie mūsu durvīm jau klauvē nākamā, ne mazāk nopietnā krīze, no pagātnes kļūdām vajadzētu mācīties. Pašreizējā Laimdotas Straujumas valdība arī nepārliecina ar kompetenci publisko attiecību jomā, jo sasteigtā papildu līdzekļu deleģēšana public service televīzijai nepārliecina kā pārdomāts un tālredzīgs Latvijas publicitātes projekts. Rodas iespaids, ka mūsu politiskās varas stūrmaņi joprojām īsti nesaprot propagandas kara loģiku. Iekšējā PR noteicošo pozīciju publiskā diskursa veidošanas vietā viņi deleģē naudu «tukšai kastei» ceļmalā. Vienkārši tāpēc, ka «tas» nenozīmē cenzūras pastiprināšanu vai «pozitivizētas informācijas» apjomu palielināšanu medijos, bet gan tālredzīgu stratēģiju ilglaicīga projekta ietvaros. Lai noskaidrotu, kurā virzienā airējama Latvijas publiskās domas laiva, vispirms nepieciešams zinātniski izstrādāt esošās situācijas analīzi un tikai pēc tam meklēt tai piemērotu «motoru». Jā, mums jau sen ir vajadzīga savējā «Karaganova doktrīna». Pat labāka par to.

Veimāras sindroms

Kremļa ārpolitikas skandalozais eksperts Sergejs Karaganovs, kurš ne tikai izstrādājis savu destaļinizācijas un kultūras aneksijas «Karaganova doktrīnas» (Diplomātijas Vēstnesis, nr. 21-22. 1992. 15.-20. novembris) projektu, bet arī kā fakultātes dekāns lasa lekcijas Maskavas Ekonomiskajā augstskolā, nesen konstatējis savas valsts pašreizējo stāvokli kā pazemojuma un aplenkuma situāciju.

Pēc viņa domām, rietumi ir atteikušies de facto un de jure izbeigt augsto karu pusgadsimta laikā kopš Padomju Savienības sabrukuma. Šo viedokli viņš pauda avīzē Izvestija. «Šajā laikā rietumi ir nemitīgi attīstījuši savu militāro un ekonomisko klātbūtni un politiskās ietekmes sfēru Krievijas tuvumā ar NATO un Eiropas Savienības palīdzību. Krievijas intereses un iebildumi vienmēr tikuši ignorēti. Pret Krieviju rietumi izturas kā pret uzvarētu varu, lai gan mēs neuzskatām sevi par uzvarētiem. Mums ir uzspieduši maigāku Versaļas miera variantu. Atklāta mūsu teritoriju okupācija vai pieprasījumi pēc kara kompensācijām, kā to nācās piedzīvot Vācijai pēc Pirmā pasaules kara, nenotiek, taču Krievijai ir nācies uzklausīt nepārprotamus mājienus, ka tai turpmāk jāsamierinās ar pieticīgākas lomas spēlēšanu uz pasaules politiskās skatuves. Šāda situācija rada priekšnosacījumus sava veida Veimāras sindromam, kuru nākas tagad piedzīvot lielajai un lepnajai krievu nācijai, kuras cieņa un intereses tiek sabradātas» – tā uzskata Karaganovs.

Protams, ka šī krievu «izolācijas» un «atstumtības» sajūta nav objektīvu, bet gan ideoloģisku apstākļu radīta. To uzrušina un kultivē tie paši ideologi, kas 40 gadus pēc Otrā pasaules kara pārvaldīja gigantisku Eirāzijas impēriju no Klusā okeāna līdz Berlīnei. Viņi bija tie, kas uzspieda PSRS cietumā ieslodzītajām tautām totalitārisma loģiku un paredzēja šā spiediena indējošās sekas. Jebkurš patiess vārds šajā «klusuma impērijā, kas balstās uz durkļiem» nograndēja kā šāviens klusumā un saņēma savu sodu. Sabiedrība bija nospiesta uz ceļiem, un vienīgais izziņas veids bija padevīga varas cenzētās informācijas uzknābāšana. Iespēju robežās.

Pēc tam krita Berlīnes mūris, sabruka ļaunuma impērija un Krievija atgriezās pie savas vecās himnas un jaunas – G8 vietas rietumvalstu kontekstā. Domāju, ka nav nozīmes uzskaitīt NATO un ES tuvošanos Krievijai (sadarbības formas) aizvadīto 25 gadu laikā. Tās ir zināmas, nav noslēpums un skaidri pierāda, ka neviens Krieviju neizolēja un nepazemoja, kā to krieviem apgalvo Karaganovs.

Cita tēma ir Karaganova doktrīnas vēlme «paņemt galdu» arī savā sadarbībā ar Rietumiem pēc Varšavas pakta modeļa. Par to viņš runā mazāk, vai nerunā nemaz. Fakts, ka šis projekts piedzima nedzīvs, ir skaidrs. Uzkundzēties rietumiem neizdevās. Tagad Kremlis cenšas atkarot savas varas pozīcijas pasaulē ar varu. Lai to panāktu, vispirms jāiedveš parastajiem krieviem mazvērtības un pazemojuma komplekss Rietumu priekšā. «Nacionāla pazemojuma sajūta, kaut arī nepamatota un nebalstīta uz faktiem, izraisīs varmācību, niknumu un naidu pret apkārtni,» raksturo aktuālo situāciju Krievijā žurnālists Roger Cohen (New York Times/DN) un norāda, ka krievu psiholoģiskais stāvoklis pašlaik atgādina vāciešu naida un depresijas sajūtas 1919. gadā (kara kontribūcija un trūkums) vai serbu sašutumu pēc lielvaras statusa zaudēšanas 1991. gadā. Tikai pēc sakūdīšanas var aicināt tautu reāli iet karā un ziedot savu veselību un dzīvību diktatoru interesēm, kas ārēji ietītas «patriotisma» iesaiņojumā. Tikai pēc sakūdīšanas karavīri paši būs gatavi mirt imperatora ambīciju vārdā. Vienkārši tāpēc, ka Putinam tā vajag.

10 gadi, lai nomierinātos

Serbiem bija nepieciešami 10 gadi, lai atjēgtos no nacionālisma uzjundītajām varas ambīciju sajūtām. Krievu variantā varbūt vajadzēs vēl vairāk laika, jo tautai tiek iepotēts, ka laime visiem būs tikai tad, ja Putins Krievijas vārdā valdīs pār pasauli un rietumi padevīgi klanīsies Kremļa «Gredzenu pavēlnieka» priekšā. Putina varas revanšisma iepotēšana krievu cilvēkos nozīmē, ka viņi satraukumā par «pazemojumiem Rietumu priekšā» aizmirsīs savu reālo ekonomisko un politisko stāvokli: nācijas novecošanos, masveida emigrāciju, ierēdņu un varas aparāta hronisko korumpētību, politisko kontroli pār tiesu varu, cenzētu presi un medijus, oligarhu vadīto ekonomiku.

Pagaidām Putina ideologi un mediju sistēma tur krievus pazemojuma un revanšisma stresā. Par «objektivitāti» ziņojumos no Krimas Kremļa šefs labākajiem krievu tautas kūdītājiem = 300 krievu žurnālistiem piešķīra ordeņus un medaļas. Tos saņēma Putinam vistuvāk stāvošie mediji: Rossija, 1. kanāls, NTV un Russia Today. Šie kanāli dominē mediju telpā, un tāpēc nenozīmīgie opozīcijas informācijas dienesti pamazām saplok masīvā Kremļa propagandas buldozera priekšā.

«Viņi saņēma ordeņus par varonību karā» (Lilija Svetsova), un tieši šā iemesla dēļ es priecājos, ka nekad neesmu atzinusi balvas, prēmijas vai ordeņus žurnālistiem. Jebkurš apbalvojums žurnālistam ir cenzūras veids. Putina 300 medaļas mediju darbiniekiem to pierāda visuzkrītošāk.

Starp citu vienu no ordeņiem Putins piešķīra arī Aleksandram Žarovam – Krievijas cenzūras šefam. Viņš nav žurnālists, bet tika apbalvots par spēju apturēt neatkarīgo, nepatīkamo informācijas avotu parādīšanos Krievijas mediju telpā. Tātad ordeni saņēma arī informācijas nogalinātājs. Tātad Putins dala ordeņus tiem, kas muļķo savu tautu.

Mūsu neizlēmības beigas

Kā redzams, Kremļa propagandas galvenie virzieni nav noslēpums un tajos nav nedz maģijas, nedz arī pārdabisku spēku. Tos vienkārši saprast, apzināt, izanalizēt un atrast vakcīnu.

Tik vienkārši tas ir.

Vai mums nav apnicis stāvēt malā un noskatīties kā putinistu vērpēji muļķo arī mūsējos?

Cik ilgi vēl?