2014.gada 29.novembrī

Viņa augstība ”gadījums” izšķir visu.

Vai nu ”tas” notiek vai nē. Vai nu mēs ”kādu” satiekam vai nē. Vai nu mēs nonākam ”tur” kur mums vajadzēja nonākt, vai atkal dzīvojam tālāk savu pelēko, paralēlo dzīvi.

Lai nonāktu savā īstajā vietā vajag vispirms apmaldīties. Tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tā esam iekārtoti.

Tajā liktenīgajā vasaras dienā es apmaldījos mežā.

Gāju viena pati. Saule durstīja zarus cauri egļu jumtiem un sūnas kā atsperes piedāvāja palēcienu uz katra soļa. Mani džungļi bija papardes un ceļa stabi kadiķi. Viss likās liels, vienreizējs un mīklaini vilinošs. Kā jau bērnībā tas notiek. Tad notika neparedzētais. Tas, ko piedzīvo tikai tie, kas apmaldījušies.

Aiz kārtējās paegļu pulcēšanās vietas pēkšņi parādījās neredzēti daiļa pļaviņa krietna galda virsmas lielumā. Apaļa, dzirda, pilna piebērta sārtām meža zemenīšu krellēm. Burvju telpā var pārvietoties tikai piesardzīgi lidojot. Lai nesabradātu brīnumu. Tā arī darīju. Uz pirkstu galiem aplidoju apkārt savam jaunatklātajam noslēpumam un sapratu, ka šī ir mana meža zemenīšu vieta, kuru neviens cits nezina un nekad neatklās. Ūūūh, jāāā! Tā bija manējā! Mans noslēpums. Tas pieder tikai man vienīgajai.

Lidojot lasīju meža zemenes uz garas, zaļas un līganas smilgas kā krelles. Pēc tam aprunājos ar vietējiem viršiem, vienu vaboli un noslēpuma miesassargiem – kadiķiem. Viņi dievojās, ka nekad šo noriņu neatstās un apstiprināja manas īpašuma tiesības uz to. Tu viņu atklāji, tā ir tavējā, – teica ”tas” ar rūsu uz priekšauta. Pārējie paegļi viņam piebalsoja un tobrīd es pat nesāku brīnīties par to kāpēc saprotu viņu valodu.

Tādos brīžos viss notiek pats no sevis. To zina tikai tie, ka paši ko līdzīgu ir piedzīvojuši.

Tagad apmaldīties nav iespējams, jo modernas navigācijas ierīces, kas iebūvētas arī mūsu telefonos, atklās ikvienam mūsu atrašanās vietu. Kuģi, automašīnas, lidmašīnas. Lēkājoši bērni mežā. Visi šodien var noskaidrot savu atrašanās vietu uz zemeslodes. ”You are here: From the compass to GPS, the history and future of how we find ourselves” (Basic Books) zīmē Hiawatha Bray savu verbālo ainavu par to cik ilgi un cik ļoti cilvēki ir vēlējušies precīzi zināt savu atrašanās vietu. To dokumentēt un par to ziņot citiem.

Vai mēs šodien vairs spējam apmaldīties?

Agrāk cilvēki pārvietojās ļoti ierobežotā telpā un viņiem bija milzīgas iespējas atklāt sev ko jaunu, ja kādam tas bija nepieciešams. Kartes vienmēr bija neprecīzas un varēja sagādāt milzuma daudz pārsteigumu un problēmu, rosinot iztēli un fantāziju. Taču cilvēks ir negants, viņš par katru cenu nevēlas neapmaldīties.

Agrāk, senās Ēģiptes un antīkās pasaules laikā orientējās pēc zvaigznēm, pēc tam senais kartogrāfs Claudius Ptolemy pirms 300 gadiem mēģināja aprēķināt zemes apkārtmēru un izveidot ideālu karti. Taču kļūdījās un šī iemesla dēļ Kolumbs sasniedza Ameriku, lai gan viņam bija paredzēts zēģelēt uz Āziju.

Kompasu izgudroja ķīnieši 14. gadsimtā un tobrīd jau bija iespējams sakarīgāk notiekt savu atrašanās vietu un izplānot virzienu.

Taču arī šajā virzienā kļūdu īpatsvars bija milzīgs. Ttikai vēlāk cilvēks saprata kāpēc tas tā notiek un kāpēc kompasa adata visbiežāk grib norādīt uz ziemeļiem.

Izejot no polārzvaigznes un pārzinot trigonometriju cilvēks varēja noteikt latitūdi jeb ”platuma grādus” – vietu cik tuvu vai tālu ceļotājs atrodas no ekvatora. Grūtāk cilvēcei gāja ar ” garumu” jeb meridiāniem uz austrumiem un rietumiem. 18. gs. soli uz priekšu šajā virzienā spēra Nevil Maskelynes, kas izveidoja tabulas ar norādījumiem par vairāku debesu ķermeņu relatīvajām pozīcijām, raugoties no Grīnvičas. Izmantojot sekstantu un šīs tabulas jau bija vieglāk noteikt ”kur tu atrodies”.

Punktu šiem minējumiem pielika 1760. gads (hronometrs). Beidzot “garuma grādi” kļuva izmantojami praksē. Lai gan instrumenti bija slikti, dažiem ceļotājiem izdevās tos pielietot nevainojami, skat. piemēram James Cook perfektās kartes ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju.

Kamēr cilvēks meklēja karti un zināja, ka var apmaldīties, māksla mums piedāvāja Odiseja sensuālos ceļojumus un Ansīša un Grietiņas dramatiskos piedzīvojumus Vācijas mežā.

Tagad atliek tikai neaizmirst mājās savu mobilo telefonu un policija jūs atradīs jebkurā pagrabā vai bradātāju pamestā tornī.

XX gadsimts uzsāka ražot pozīcijas noteikšanas verķus jau konveijera cītībā. Šodienas satelītnavigācija esot aukstā kara sekas. Amerikāņu militāristi esot iedomājušies izmantot satelītus ienaidnieka pozīcijas noteikšanai arī aiz dzelzs priekškara. Pēc tam piedzima GPS un Google Earth. Tā saucamie tranzīta satelīti bija lieliski savam laikam, taču nespēj konkurēt ar šodienas GPS (Global Positioning System), kas šodien var noteikt mūsu atrašanās vietu ar šausminoši decentu precizitāti. Tehnika, kas palīdz ne tikai karā, bet arī mūsu ikdienā, ja vajag atrast kafejnīcu Starbucks vai Boulangerie. Visus ansīšus un grietiņas visos vācu mežos.

Balto plankumu uz mūsu zemeslodes praktiski vairs nav.

Robinsonam šodien vairs nevajag  trīs gadus, lai izpētītu Kongo upes gultni. ”Slikta orientēšanās” šodien tiek izskausta ar Waze, taču… vai Jums, cienījamo lasītāj, joprojām nav vilinoši apmaldīties svešās valstīs, mežos un ūdeņos?

Wifi saite šodien ir praktiski visos verķos un štrumentos, kurus mēs iegādājamies elektronikas veikalos. Google turpina vākt informāciju par neskaitāmu tūkstiošu telefonu GPS un Wifi pozīcijām, spējot notiekt kur mēs pašlaik atrodamies un ar ko nodarbojamies. Uzraudzības sistēma ir lielā brāļa modrā acs no kura noslēpties šodien nespēj pat tauriņa sapnis.

Google maps šodien aptver 142 miljonus kilometru 187 valstīs. Gadā 30% no pašām populārākajām aplikācijām mūsu iPhone vai androīdos bija tieši tās, kas palīdz noteikt īpašnieka ģeogrāfisko pozīciju. Lai arī esat pārtraukuši spēlēt savu ”Angly Birds”, šie ”motoriņi” turpina čekot Jūsu atrašanās vietu un ziņo par to tiem, kam tas nepieciešams. Šodien nav iespējams būt anonīmam un apmaldīties Brīvdabas muzejā.

Cilvēce ir atrisinājusi ”atrašanās vietas problēmu” ar šo ievaot jaunu ēru – visi ir redzami un viss jau ir atklāts. Noslēpties vai apmaldīties vairs nav iespējams.

Vai esam tāpēc laimīgāki?