Viktors Urbāns ir viens no neskaitāmajiem austrumeiropiešiem, kas spēj un prot mainīt uzskatus, pārliecību atbilstoši „tirgus” interesēm. Viņam izdevies kopā ar savu privāto pārvērtību šovu, pārkrāsot arī pašu Ungāriju. Demokrātijas sapnis iemests miskastē un valsts ceļo populisma neprognozējamajā virzienā.

Galotņu tikšanās laikā Rīgā (2015), Žans Klods Junkers esot uzrunājis Urbānu ar vārdiem: “Sveiks, diktator!”. Iemesli šādam vērtējumam nav tālu jāmeklē: ASO viņu sauc par rasistu (jo Urbāns atbalstot rasu diskrimināciju), Sorosam šķiet, ka Urbāns izveidojis Ungāriju par mafijas valsti un britu vēsturnieks Timothy Garton Ash deklarē, ka Urbāna vadībā Ungārija „tuvojas fašismam”.

No kurienes Ungārija ieradies šis cilvēks? Protams, ka no postsovjetiskā bloka. No tās pašas noliktavas, kurā savu karjeru sācis arī Ventspils Aivars Lembergs, kura uzskati un rīcība ļoti atgādina Urbāna „filozofiju”.

Abi ir ļoti līdzīgi. Gatavi neatkāpties no politikas stūres līdz kapa malai, neieredz Džordžu Sorosu un abiem patīk Putins, Erdogans un Ķīnas Sji Dziņpings, kas valdīs savā valstī līdz pat bērēm. Neatejot no kases.

Pašlaik Urbāns ir vadošais galēji labējais politiķis Eiropā. Viņu slavē Trampa štāba ideologi, „breksita” tēvs Farāžs un ir pamats prognozēt, ka Urbāns uzvarēs arī šodienas Ungārijas vēlēšanās. Pēc tam viņš saņemšoties un kļūšot par lokomotīvi arī visas Eiropas labējiem populistiem – nacionālistiem.

Normāls lasītājs lieliski saprot, ka šī veida populisms novedīs pie kariem vecajā kontinentā. Tas ir neizbēgami.

Viss, kas piedzīvots pēc otrā pasaules kara, šiem ļaudīm ir aizmirsies. Labi baroti, pārtikuši, apģērbušies un pie naudas tikušie puikas grib mazliet “mērīties” un izkauties. Ja atļausim šiem populistiem iet līdz galam, t.i., līdz riskantajai līnijai, tad jāsāk jau tagad gādāt cukuru un miltus nebaltajiem kara laikiem.

Lai kautos, ir nepieciešama savējo sakūdīšana pret sliktajiem. Putins to dara un viņa baznīca piebalso. Paradoksāli, ka lielākie kaušļi šodien ir tieši postsovjetiskā laika funkcionāri. Urbāns mazliet līdzīgs.

1989.gada 16. jūnijā viņš piedalījās 1956.gada varoņu piemiņas maršā pie robežas. Šādi protestējot pret PSRS okupācijas laiku Ungārijā. Toreiz viņam bija hokejista frizūra un 26 gadi. Toreiz viņš vadīja studentu kustību pret padomju okupāciju un pret nacionālkonservatīvajiem spēkiem. Pēc tam sākās izglītības ieguve, kuru viņam nodrošināja Džordžs Soross, samaksājot par viņa politikas studijām Oksfordas universitātē.

Toreiz Urbāns bija demokrāts. 24 gadus vēlāk viņš jau publiski paziņoja, ka ar liberālajiem uzskatiem ir cauri, jo tie izraisot “korupciju, seksu un varmācību”. Tagad viņu interesēja valstis, kas demokrātiju nekad nav redzējušas un piedzīvojušas:  Singapūra, Ķīna, Indija, Turcija, Krievija. Arī Ungārijai esot jāklust par tikumīgu, neliberālu valsti. Kas īsti notika ar pašu Urbānu laikā no 1989. -2014? Kā lauku zēns no Feskultas, viņš cēlies no samērā trūcīgas un mazizglītotas ģimenes, kļuva par modernā laika diktatoru? Tēvs bija komunistu partijas priekšnieks, ģimene izmantoja nomenklatūras piešķirtās priekšrocības. Pēc Berlīnes mūra krišanas, situācija strauji mainījās. Labklājības vietā ieradās trūkums un nedrošība par nākotni. Pat 1991. gadā  72% ungāru uzskatīja, ka PSRS okupācijas laikā dzīvošana bija labāk un drošāka. Sabiedrībā sāka izplatīties ilgas pēc dzīves „laimīgajā barakā”. Šis aspekts laikam bija noteicošais. Urbāns šo politiku sāka realizēt kļūstot par premjerministru brīvajā Ungārijā. Viņš nekaunējās likt lietā Brežņeva ideoloģijas jēdzienus. Tādus kā – „bizness ir spekulācija”, „strādnieki – valsts maize” un pagriezt kuģi atpakaļ.  Pacēla minimālo algu, pensijas un sāka gigantisku infrastruktūras pārkārtošanu. Tieši tāpat kā Lembergs maksāja pensionāriem „dāvanas aploksnē” un lielā mērā šodien ir kļuvis par  faktisko, moderno komunistu.

Kā cilvēks esot nejauks. To atzīst arī viņš pats. Kādā intervijā DN viņš uzsver: “Esmu negants un biju ļoti nejauks arī kā bērns. Bezkaunīgs un varmācīgs. Lielie mani nevarēja ciest. Es necietu arī viņus”. Tā teikt – ja sitīsi man, tad bliezīšu atpakaļ divtik!

Kas viņu magnetizē politikā? Heroisms. Iespēja izkauties. Agresivitātes realizēšana. 2010. gadā viņam pat izdevās iegūt tik daudz vietu parlamentā (2/3), lai varētu pārrakstīt valsts konstitūciju. Tas arī tika izdarīts. Atņemot tiesības daudziem.

Nedomāju, ka ir liela jēga apskatīt populisma paņēmienus, kurus izmanto Urbāns. Tos lieto ikdienā Ventspils monarhs un pašmāju Saskaņa un nacionālo partiju bloks. Arī viņiem imigranti ir ienaidnieki, homofobija norma un liberāļi – lamu vārds. Pēc Urbāna domām ir jāizkaujas ar tiem, kas nav tādi kā mēs.

Ieceļotāji esot inde un pakļaujot “mūsu meitas un sievas izvarēšanai”. Pierādījumu šiem apgalvojumiem nav joprojām, bet viņam tā liekas un ar to pietiek.

Urbāns ir viens no enerģiskākajiem Eiropas kaušļiem. Vienā pusē ir viņš kopā ar Polijas Kačinski, Francijas Lepenu, Austrijas neonacionāļiem, itāļu Piecstaru zvaigznes kustību un zviedru Zviedrijas Demokrātiem. Turpat blakus mīņājas mūsu kaušļi. Otrā pusē esam mēs, kopā ar Urbāna nīsto „liberālo eliti” jeb izglītotāko un empātiju atbalstošo Eiropas sabiedrības daļu.

Cilvēks, kas prot mainīt uzskatus ir klāt un vēlas vadīt Eiropu. Tagad ir modē solīt neiespējamo. Viņš to dara un no upuriem nebaidās.

Nav labi.

Diemžēl.