Kā uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi?

Speciāli TVNET

Saražot masu patēriņa preci ir modē. Jo vairāk pirks – jo labāk. Agrāk tā nebija. Šarls Bodlērs (kādā no savām vēstulēm) atzīst, ka atzinība un masu tirāžas esot teksta satura sekluma liecinieks. Pieprasītie un visvairāk pirktie autoru darbi 100% esot tikai un vienīgi sēnalu literatūra. Rakstniekam par to esot jākaunas. Jāuztraucas, ja viņa darbus daudz pērk. Tas nozīmējot, ka autors izpatīk esošajai publikas gaumei un ražojot mākslas brāķi. Īsts mākslinieks strādājot nākamajām paaudzēm un nekad savā laikā netiekot atzīts. Iespējams, ka franču dzejniekam ir taisnība.

Nav izslēgts, ka tā patiešām arī ir. Īsta māksla nekad nav bijusi biznesa mašīna tās radītājam. Protams, teksta literāro kvalitāti nenosaka metiena lielums. Jo lielāka tirāža avīzei, jo zemāks ir tās satura kvalitātes līmenis. Vai arī uz grāmatām var attiecināt to pašu? Literatūras kritiķi laikam atbalstīs šo domu. Masveidā pārdota grāmata ir labs bizness autoram un izdevējam, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tā piedāvā vērtīgu tekstu. Tirgus nav kvalitātes garants, un grāmatu izdevēji nav vērtīgas literatūras ražotāji. Viņi vēlas nopelnīt un viss. Taču šodien grib visi – gan autori, gan izdevēji. Tāpēc grāmatas, kuras pārdod milzīgos metienos, braši un nekautrīgi nostājas priekšā tekstiem, kurus lasīs nākamās paaudzes. Tātad pastāv neatbilstība starp labu un kvalitatīvu literatūru un plaši pārdotu grāmatu? Iespējams, taču šodien visus interesē, kā uzrakstīt grāmatu, kuru gandrīz visi būs gatavi nopirkt. Vienkārši tāpēc, ka bez peļņas neesot uzvaras.

Kā šīs grāmatas ir rakstītas?

Kā jāraksta grāmata, kuru pirks visi? Tas tiek noskaidrots pat zinātniski. Ar digitālu instrumentu palīdzību tiek salīdzināti 500 visplašāk pārdotie romāni ar 1000 citiem, mazāk pārdotiem darbiem. Mērķis – atrast veiksmīga naratīva algoritmu. Pētījuma rezultāts lieliski aprakstīts grāmatā ”The bestseller code” jeb bestsellera (vislabāk pārdotās grāmatas) kods.

Kas tika atklāts? Kāda ir paraugrecepte tekstam, par kuru maksās visi izdevēji?

Pirmais, kas vieno šos plaši pārdotos rakstnieku darbus, esot fakts, ka lielākajai daļai no viņiem izdevniecības nav pieņēmušas izdošanai grāmatu manuskriptus pirmajā piegājienā. Tie atdoti autoram atpakaļ kā neveiksmīgi vai slikti uzrakstīti. Vairākkārt. Labi piemēri šajā gadījumā ir Astrīda Lindgrēna (Astrid Lindgren), Stīvens Kings (Stephen King), Dž, K. Roulinga (J K Rowling), Stīgs Lārsons (Stieg Larsson) u.c. Šo sarakstu var pagarināt ar vēl daudziem, kas šodien kļuvuši par ļoti populāriem autoriem. Tas liecina, ka izdevniecības nespēj saskatīt lielu autoru brīdī, kad tas parādās uz sliekšņa pirmo reizi. Kāpēc tā notiek? Izdevniecību personālam būtu jābūt ar „trenētu aci“ un uzreiz jāpamana uzlecošās zvaigznes. Taču tā nenotiek. Pētījuma autori domā, ka noteicošie ļaudis izdevniecībā vienmēr nodarbojas ar minēšanu, vai konkrētais darbs nesīs peļņu vai ne. Proti, tiek meklēts darbs, kuru uzreiz var intensīvi pārdot, jeb, precīzāk sakot, grāmata, kuru visi pirks. Izdevējam ir 100% skaidrs, ka jāmeklē un jāatrod labi pārdodams darbs, taču neviens skaidri un gaiši nevar pateikt, kā šāds bestsellers izskatās. Šodien starptautiskajā grāmatu tirgū meklē bestsellerus dažādās valodās, lai nekavējoties pieslēgtu PR akcijas un panāktu gigantiskas tirāžas tirgū.

Pārbaudītās kārtis

Tieši tāpat kā kino industrijā, arī šeit labi darbojas pārbaudītas lietas. Droša esot agrāk labi pārdotu autoru darbu atkārtota izdošana. Vēl labāk – populāra autora piesaistīšana magnētiskām idejām. Pazīstama autora vārds tiek uzskatīts pat visdrošāko kārti. Ja reiz pirka agrāk, tad pirks arī rīt. Lasītāji vēloties lasīt sev zināmu un pazīstamu autoru grāmatas. Ja grāmatas ir jau lasītas vai autora vārds pazīstams, tad pērkot atkal visu, kas jauns. Jau pazīstami un populāri autori esot galvenā biznesa investīcija. Kāpēc tā? Ja reiz iepriekš grāmatas bijušas labas, tad var pieļaut, ka jaunās grāmatas, kuras rakstījis tas pats autors, arī būs labas un publika tās pirks. Tiktāl nekā jauna? Jauns paņēmiens šajā jomā ir panākt, ka populāra romāna autors turpina notikumus savā nākamajā grāmatā. Lai zinātnieks turpina analīzi tālāk. Tātad iesāktais populārais romāns tiek turpināts nākamajās grāmatās kā filmu sērijas. Pieļaujot, ka lasītājiem būs interese uzzināt, kas tālāk notiek ar iecienītajiem literārajiem varoņiem jaunajā grāmatā. Kā attīstās tālāk iesāktā problēma zinātniski populārā grāmatā.

Vēl viens pabaudīts paņēmiens esot izraudzīties pieprasītu un iecienītu žanru. Ja lasītāji jau iecienījuši noteiktu žanru (piemēram, detektīvromānus), kas uzrunā plašas lasītāju grupas, tad ir vērts ekspluatēt šo žanru tālāk. Piemēram, pēc E. L. Džeimsas (E L James) “Piecdesmit nokrāsu“ triloģijas (2011–2012) iznākšanas pēkšņi kļuva populāri tieši erotiskie romāni. Tos sāka rakstīt dažādās valstīs, un tie piepildīja savu izdevniecību kases. Taču kopēšana un atkārtošana nav unikāla un produktīva panākumu atslēga. Kas izdodas vienam autoram, var neiznākt otram. Tāpēc autori nenogurstoši tupina meklēt universālo panākumu atslēgu. Jau pieminētajā grāmatā (Jodie Archers, Matthew L Jockers: ”The bestseller code: Anatomy of the blockbuster novel”, St Martin’s Press) ar šo arī nodarbojas. Meklē formulu.

Šī grāmata ir interesanta lasāmviela. Protams, paši autori slavē sevi un apgalvo, ka ir atraduši veiksmes atslēgu, taču piekrist šim apgalvojumam tomēr nevar. Neraugoties uz to, ka liela sabiedrības daļa svēti tic mākslīgajam intelektam un domā, ka arī radošais darbs ir formulējams formulās un vienādojumos. Taču viņu veiktā analīze ir mūsu uzmanības vērta. Tajā mēģināts noskaidrot, kā atšķiras parasts teksts no populāra teksta. Autori pat nonāk pie maģiskā atšifrējuma ar nosaukumu algoritms. Taču pirms tam par pieeju. Viņu pieeja veiksmes formulai būtiski atšķiras no grāmatu izdevēju metodēm.

Izdevniecības mēdz nodalīt trīs galvenos darbības virzienus, kas mijiedarbībā panāk „sniega pikas efektu“ un rada priekšnosacījumus plaši pārdotas grāmatas panākumiem. Pirmais – manuskripta mākslinieciskā vērtībā. Grāmatai jābūt labi uzrakstītai noteiktā žanrā, ar mērķi aktīvi ieinteresēt kādu no lielajām lasītāju grupām. Nākamais faktors ir grāmatu tirgus struktūra. Izdevniecībām ir izdevīgāk ļoti daudz pārdot tieši vienu grāmatu, nevis vairākas puslīdz labas grāmatas vienlaicīgi. Tāpēc plānotos bestsellerus plaši iepriekš reklamē mārketinga kampaņās un izstāda grāmatu veikalos. Trešais ir psiholoģiskais faktors – lasītājs vēlas lasīt to, ko lasa pārējie. Tātad grāmatas, kas ir jau populāras, kļūst vēl populārākas tikai tad, ja jau ir populāras.

Ar ko šī tradicionālā pieeja atšķiras no Arčera un Jokera atklātā? Viņi pievēršas tikai un vienīgi pirmajam faktoram – tātad manuskripta literārajai vērtībai. Tas nozīmē, ka ”The best seller code” nav grāmata, kurā tiek pamācīts, kā autoram uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi. Nē, tie nav kursi, bet gan uzskaitījums, kas sistematizē pazīmes, kuras palīdz atšķirt panākumiem bagātu manuskriptu no viduvējiem tekstiem.

Analīzes pamatā ir 500 daiļliterāro darbu, kas savulaik tikuši iekļauti avīzes New York Times visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Šo veiksmīgo tekstu īpatnības tiek salīdzinātas ar mazāk veiksmīgām grāmatām. Tātad ar datorprogrammu palīdzību mēģināts noskaidrot, ar ko labs teksts atšķiras no viduvēja teksta. Respektīvi, analizējot teksta kvalitāti, viņi mēģina noskaidrot atšķirības teksta veidošanas principos, kas raksturīgas populāriem (tirgū pieprasītiem) un nepopulāriem (slikti pārdotiem) tekstiem.

Ar ko šie teksti atšķiras?

Līdz šim mēs nemēdzām identificēt labu literatūru ar labi pārdotu literatūru. To nevajadzētu aizmirst arī šajā gadījumā. Jo plaši pārdota grāmata var arī nebūt literāra vērtība. Taču abi autori nepievēršas tekstu kvalitātei tā, kā to dara literatūras zinātnieki. Viņus interesē tikai un vienīgi rakstīšanas tehnika, kas nodrošina visplašāko attiecīgā literārā sacerējuma pārdošanu.

Literatūras kritiķis Džons Saterlands (John Sutherland) savulaik bestselleru jeb plaši pārdotu grāmatu ļoti lakoniski formulēja šādi: „Tā ir grāmata, kuru var labi pārdot, un viss.“ Turpretī Arčers un Jokers domā citādi. Pēc viņu domām, pārdotākajām grāmatām ir zināmas iezīmes, kas tās atšķir no pārējās lasāmvielas. Tās esot šādas: a) emocionāls uzlādējums (pozitīvs vai negatīvs); b) tiek izmantotas visas septiņas intrigu struktūras. Reizēm tās seko cita citai visos bestselleros vienādi, pat identiski. Tā, kā to var novērot E. L. Džeimsas „Greja piecdesmit nokrāsu“ triloģijā vai Dena Brauna „Da Vinči kodā“.

Nākamais aspekts ir tēmu modelēšana jeb pašlaik tik populārais topic modelling. Te tiek izmantotas matemātiskas metodes un analizēts, cik bieži noteikta „tēma“ parādās sižetā un kāds ir tās attīstības ceļš. Man personīgi nav pieņemams šāds matemātisko metožu izmantojums literāru tekstu analīzē, taču tas eksistē. Tāpēc tiem, kam šāda pieeja šķiet produktīva, iespējams, noderēs to izstudēt, lai sāktu konstruēt savu bestselleru, izmantojot piedāvāto algoritmu.

Tēmu izvēlē pirmajā vietā esot mājas dzīve un ģimene (Danielle Steel, domestic life) un juridiskie strīdi, konflikti (John Grisham, lawyers and the law). Tātad, ja tekstā tiek izmantoti šie areāli, tad pastāvot iespēja izveidot ļoti populāru darbu.

Nākamais „atklājums“ ir atziņa, ka ļoti populāros literāros darbos ir salīdzinoši mazāk tēmu. Tie nav komplicēti un pārāk sarežģīti izklāstā. Komerciāli veiksmīgs naratīvs pievēršas mazāk jomām, tēmām un varoņiem nekā parastajās – slikti pārdotajās grāmatās. Tātad – populārajās grāmatās ir mazāk kompleksi, samezgloti sižeti. Savā būtībā tās ir vienkāršākas arī savā struktūrā.

Kas tad ir pats galvenais? Autoriem šķiet, ka visu populāru un iecienītu literāro darbu pamatā ir ir ikdienas dzīve: darbs, mājas, ģimene, attiecību problēmas, slimības utt. Tātad – lasītājs vislabāk vēlas lasīt par tēmām, kuras piedzīvo pats. Savā ikdienā.

Vai šie atklājumi būtu autoriem jāņem vērā?

Grūti izlemt. Man personīgi šie atklājumi šķiet vairāk kuriozi nekā vērā ņemami. Taču sava daļa patiesības tajos, iespējams, ir. Aktuālā grāmata (”The bestseller code”) demonstrē gan labo, gan triviālo un vulgāro, kuru šodien mums piedāvā jaunā pētniecības joma digital humaniora. Tekstu datoranalīze ir pazīstama lieta, taču tā nespēj uztver naratīva kvalitatīvos aspektus, kurus redz un sajūt tikai cilvēka acs. Tieši tāpat kā mašīntulkojums nekad neaizstās prasmīga tulkotāja tekstu. Protams, abi autori paši sev „ceļ asti“ un slavina savu atklājumu unikalitāti, pielīdzinot to Kolumba atklātās Amerikas neatkārtojamībai.

Taču nav izslēgts, ka daži no atklātajiem paņēmieniem jaunajiem autoriem palīdzēs kļūt bagātiem pašiem un izpalīdzēt ar finanšu plūsmu arī mūsu izdevējiem.

Laiks rādīs, vai tā notiks. Iesaku izlasīt un pie viena padomāt par Šarla Bodlēra secinājumiem.

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s