Manuskripts, kas saglabājies ar Bēthovena nepabeigtās desmitas simfonijas uzmetumu, ir grūti prognozējams. Tomēr daudzi vēlas šo darbu noklausīties līdz finālam. Šī iemesla dēļ saklausāmas balsis, kuras vēlas šo darbu uzticēt mākslīgajam intelektam. Lai pabeigtu to autora – Ludviga van Bēthovena vietā. Tas nu ir noticis. Mākslīgais intelekts ir mēģinājis pabeigt ģēnija darbu 200 gadu pēc viņa nāves. Taču iecerētais nav izdevies. Izrādās, ka AI nevar konkurēt radošā darba jomā ar talantīgu cilvēku. Laba ziņa.
Nepabeigtais ir vilinošs
Darbi pirms finiša taisnes šķiet magnetizējoši. Brīdī, kad mākslinieks (tikai sev zināmu iemeslu dēļ) atstāj darbu nepabeigtu, notiek mīklaina apstāšanās. Kāpēc tā notika? Nepaguva vai izsmēla spēkus? Atstāja mums atminēšanai? Pabeigšanai? Tāpēc daudziem (tehnokrātiski orientētiem cilvēkiem) šķiet, ka robots noteikti spēj to, ko neiespēj dzīva būtne. Proti – šajā gadījumā pabeigt ģēnija iesākto darbu. Kā radošā dzirksts materializējas? Tas nav noskaidrots joprojām. Vienu laiku mēģināja uzticēt šo darbu ģēniju skolēniem. Piemēram Mocarta audzēknim Francim Ksavieram Zismairam (Franz Xaver Süssmayr) piedāvāja rekonstruēt „Rekvēmu“, taču aktualizējās jautājums par autortiesībām. Kurš tad ir īstais autors – pats Mocarts vai „pabeidzējs“? Mocarts nebija atstājis instrukcijas kā darbu pabeigt. Līdzīgus jautājumu var uzdot Aleksandra Borodina operas „Kņazs Igors“ pabeidzējiem. 1887.gadā autors mira, bet opera nebija pabeigta. To noveda līdz finišam Aleksandrs Glazunovs un Nikolajs Rimskis -Korsakovs. Ir saglabājušās piezīmes par autoru kopdarbu noteiktās operas epizodēs, piemēram strādājot pie polovciešu dejām otrajā cēlienā, kas vēlāk kļuva ļoti populāras. Taču jautājums par autortiesībām paliek atklāts. To pašu var novērot saistībā ar Gustava Mālera desmito simfoniju, vai palikt pie tā, ka var atskaņot nepabeigtus darbus tādus, kādi tie atstāti. Piemēram Franča Šūberta pēdējās simfonijas vai Antona Bruknera devīto.
Tagad aktualizējies Bēthovens (1770 -1827).Viņš ir atstājis mums vairākas nepabeigtas kompozīcijas. Tas noticis dažādu iemeslu dēļ: pēkšņi tiek pārtraukta komponēšana (agrīnie vijoļkoncerti) tiek izveidotas skices, bet tās netiek realizētas notīs (desmitā simfonija).
1817.gadā Londonas Philharmonic Society pasūtīja Bēthovenam divas lielas simfonijas, kuras autoram būtu jādiriģē pašam 1818.gadā. Diemžēl viņš neiekļāvās termiņos un ar nosebošanos piegādāja savu devīto (ar Šillera spārnotajām odas vārsmām „An die Freude“) krietni vēlāk. 1922.gadā viņam par katru simfoniju solīja samaksāt 50 sterliņu mārciņas. Tā kā Ludvigam naudas nebija, viņš bija gatavs komponēt arī „par grašiem“. Taču darbs ar desmito simfoniju vilkās uz priekšu gausi.Vecākie uzmetumi ir no 1822.gada, jaunākie no 1825.gada. Autors nenogura solīt, to turpināja arī divas nedēļas pirms savas nāves, taču šo darbu pameta nepabeigtu. Viņa asistents Karls Holcs vēlāk mēģināja izstāstīt ko Bēthovens bija iecerējis darīt, jo esot klausījies skolotāja piedāvātos fragmentus. Taču ar to bija par maz, lai darbu pabeigtu. Diemžēl nākošās paaudzes neliekas mierā. Mums šodien šķiet, ka visu var pabeigt tas, kurš ir gudrāks par cilvēku, jeb mašīna. Turpretī komponista daiļrades pētnieki domā citādi un ir pārliecināti, ka Bēthovens pabeidz tikai to, kas viņam šķita labs. Skices un frāzes bieži tika pamestas, ja nederēja vai nepatika. Šis esot tāds gadījums. 1980.gadā Bēthovena daiļrades pētnieks Barry Cooper izveidoja it kā nospēlējamu frāzi un atskaņoja to Londonā 1988.gadā.Tas esot sākums un simfonija tikšot uzburta. Diemžēl šis mēģinājums sevi neattaisnoja. Tas ko dzirdējām, nebija Bēthovens.
Tagad no visa tā, kas ir savākts, mašīna veidos simfoniju.
Bēthovens 2021.gadā
Šogad tika mēģināts komponēt Bēthovena stilā ar mākslīgā intelekta palīdzību. Viss sākās ar lielu troksni un nejēdzīgi populāru koncertu, kurā orķestris atskaņoja Bēthovena darbu komponista dzimtajā pilsētā Bonnā. Tās bija dažas daļas no nepabeigtās desmitās. 194 gadus pēc autora nāves, viņa mūziku bija komponējis dators. Kā šis nošu materiāls tika savākts? Visu vadīja Rutgeras universitātes mākslas un mākslīgā intelekta fakultātes profesors Ahmeds Elgamals, kurš 2019.gadā Ņūdžersijā bija sapulcinājis speciālistu grupu darbam ar Bēthovena desmitas simfonijas atstāto mantojumu. Speciālistu pulkā bija mūzikas zinātnieki, komponisti, mūziķi un datoru eksperti. Tika plānots izveidot programmu ar kuras palīdzību būtu iespējams pabeigt desmito simfoniju. Tā būtu dāvana viņa 250 dzimšanas dienā. Tātad tika pieļauts, ka mašīna spētu tik tuvu pietuvināties Bēthovena radošajam procesam, ko nebija spējīgs paveikt neviens no viņa mācekļiem vai laikabiedriem. Pandēmija šo ieceri apturēja, tāpēc to pabeidza tikai šogad.
Datoram iedeva studēt simfonijas skices, Bēthovena skaņdarbus. Pie viena „piemetot klāt“ Bahu, jo no viņa Ludvigs esot daudz mācījies. Datoram bija jāsaprot, kā Bēthovens attīstīja melodijas, harmonizēja, veidoja orķestra partijas. Datoram tika uzticēta arī eksperimentēšana, jo pats Bēthovens mēdza ar to nodarboties. Taču iecerētais neizdevās. Dators piedāvāja izklaidējošu mūziku bez pasijām un kaislības. Tas bija tehnisks eksperiments mākslas jomā. Protams. Taču tā nebija komponēšana, bet gan konstruēšana.
Iznāk, ka komponists nebija gatavs pabeigt desmito, jo neuzskatīja savas iestrādes par pietiekoši labām esam. Viņa veselība pasliktinājās, tobrīd Ludvigs bija praktiski kurls. Lai ķertos klāt pie jaunas simfonijas, acīmredzot, nebija pietiekoši daudz spēka. Iespējams, jo tas prasa gigantisku piepūli un smagu darbu. Rihards Vāgners uzskatīja, ka ar devīto simfoniju (ar vokālu finālā) Ludvigs ir sasniedzis augstāko punktu. Labāk vairs nav iespējams. Vai Bēthovens nedomāja tāpat?
Tad mums pārējiem arī jāsamierinās, ka desmitās nebūs. Samierināsimies ar tiem skaņdarbiem, kurus viņš paguva pabeigt un to ir daudz.