Karamtorskā rēķinās ar krievu uzbrukumu. Halina Maidanuka slauka gružus no grīdas un mēģina uzlasīt stiklu lauskas. Viņai ir 72 gadi un visu paveikt neizdodas pietiekami ātri. Šķembas ir arī uz balkona, jo naktī bijis kārtējais raķešu uzlidojums. „Šādi dzīvojam modernajā Ukraina“, – sieviete saka drūmā balsī un turpina slaucīt tālāk. Uz ielas karavīri rok tranšejas. ¾ iedzīvotāju vairs nav uz vietas. Aizbēguši. Tie, kas palikuši izskatās līdzīgi pašnāvniekiem. Fronte nāks virsū un nekas dzīvs vairs te pāri vairs nepaliks. Zeļenskis pieprasa visus evakuēties, bet tauta neklausa. Daži paliek uz vietas.
Kāpēc krievi uzbrūk dzīvojamiem namiem? „Varbūt viņi nesaprot ko dara. Varbūt domā, ka te dzīvo kāds zaldāts? Nē, nedzīvo. Te esam palikuši tikai mēs“, – viņa atbild pati sev un turpina birstēt balkona grīdu. Tikmēr Volodimirs Maidanuks (71 gadu vecs) tupina naglot skaidu plati priekšā loga rūtij. Viņš kādreiz dienējis krievu armijā un strādājis kā militārpersona. Taču arī viņš nespēj atbildēt uz jautājumu kāpēc krievi bombardē dzīvojamos namus. Turpināt dzīvot pamestajā namā nav droši un patīkami. Tas ir skaidrs. Klīst baumas, ka sodīs nodevējus un cilvēks jau nekad nevar saprast kurš viņu uztvers kā nevajadzīgo un slikto. Kāpēc abi ir uz vietas? Kāpēc nebrauc projām?
Viņu meita jau sen aizbēgusi uz Ukrainas rietumu daļu un aicina vecākus pievienoties. Taču Halinai sāp sirds, ka meitas dzīvoklis sabombardēts un durvju vietā apaļš caurums. Tik daudz ir maksāts par šiem dzīvokļiem bankai un tagad tā vienkārši atstāt? Nē, to normāls cilvēks nevar izdarīt.
Liktenīgā uzlidojuma laikā abi bija vasarnīcā. Cenšas nekrist izmisumā, bet priecāties, ka ir dzīvi. Kad pārcelsies pie meitas? Iespējams, ka septembrī, kad raža vasarnīcā būs novākta. „Mums jānovāc gurķīši, tomāti un kartupeļi. Mēs esam ukraiņi. Mums ir pienākums visu izdarīt līdz galam“, – saka Halina un nosusina plaukstas priekšautā.
Fonā murd aviācija. „Tās ir izejošās“, saka Volodimirs un brīdina, ka pēc pāris minūtēm būs gaisa trauksme. Tā arī notiek.
„Es galīgi nesaprotu ko viņi grib. Iespējams, ka tā ir kaut kāda lielā politika, kuru parastam cilvēkam grūti saprast, jeb viņi vienkārši grasās mūs visus iznīcināt. Gan viņi paši nelabu galu ņems, šie krievu nelieši“, – saka Alina Šarkazjana, kas arī bradā pa meitas dzīvokļa lauskām un cenšas ieviest gruvešos kaut kādu sistēmu un kārtību. Viņas darba lauks ir blokmāja Slovjanskā, uz ziemeļiem no Kramatorskas.
Viss ir pagalam. Mēbeles apdegušas, logi izsisti un balkons nokritis. Meita jau sen aizbraukusi uz Vāciju, bet mamma palikusi dzimtenē. Vai nav bīstami? Jā, ir.
„Kurp lai es mūku? Kam es tāda esmu vajadzīga? Man naudas nav“- viņa saka un aizgriežas.
Visi zina, ka Kramatorskai, Slovjanskai un Bahmutai jāgatavojas krievu uzbrukumam. Šīs trīs pilsētas Krievijas prezidentam ir vajadzīgas, lai televīzijā varētu lepni paziņot, ka Donbass ir atbrīvots. Tāpēc Kramatorska pārvērsta gruvešos. No 165 000 iedzīvotājiem palikuši 30 000, kas vēlas nomirt dzimtenē. Veikali, kafejnīcas vai restorāni ir slēgti. Naktīs – komandanta stunda uz ielas tarkšķ suņu rejas, bet tālumā grand artilērija.
Slimnīca pārcēlusies uz pagrabu. Ārsienas balsta smilšu maisi. Uz grīdas kartona kastes ar palīdzības kravām no ārzemēm. Oleksandrs Vasenko (slimnīcas priekšnieks) vienlaikus strādā arī par vienīgās aptiekas. vadītāju. „Visu laiku skan trauksme, bez apstājas pakoju zāles un nezinu kad tas viss beigsies“, – viņš saka, izvelk nazi un pako vaļā nākošo kasti. „Mums nepietiek ārstu. Vairs nav kardiologa, neirologa …eh nav daudz ārstu, kurus te ļoti vajadzētu“. Sieva un dēli tagad dzīvo ārzemēs. „Mums vajadzētu ļoti daudz psihologu, lai spētu nomierināt un uzklausīt cilvēkus, taču tādu speciālistu šeit vispār vairs nav”, – viņš saka un sāk izpakot sūtījumu.
Atkal skan trauksme (turpinājums rīt).