Dzīvoklis ar divām istabām un virtuvi Maskavā ir tikko, svaigi izremontēts. Nams ir parasta „hruščovka“ pilsētas ziemeļos. Plānojums sovjetisks, bet iekārtojums skandināvisks. Sienas gaišas un mēbeles arī. „Meitas istabā visas mēbeles no IKEA“ – konstatē saimniece. Tagad šādas mēbeles Maskavā vairs nopirkt nevar. Ražotne pametusi Krieviju sakarā ar uzbrukumu Ukrainai. Līdzīgi pazudušas arī citas iecienītās lielveikalu ķēdes. Tādas kā Zarah, Uniqlo, H&M. 

„Agrāk bieži devāmies uz IKEA nobaudīt mazās kotletītes, taču tagad arī šis prieks mums ir liegts“, – viņa konstatē nedaudz bēdīgi un maisa tālāk kafiju zemā tasītē. 

Daudzās „tuvajās ārzemēs“ krievus vairs neņem pretī un bankas kartes tur nedarbojas.

Kā rīkojas maskavieši? Piekārtojas situācijai. Piemērojas. Ja ceļš  uz Rietumiem ir ciet, tad Polina gatavojas doties uz  dienvidiem. Uz Kazahiju. Tikai jānokārto attiecīgā bankas karte, kas darbojas Kazahstanā. 

Privātajā plāksnē Polinai nav nekādu problēmu šajos ­- specoperācijas apstākļos. Viņa ir izglītota matemātiķe un strādā IT uzņēmumā.  Alga ir laba un pietiekoša, pārtika kļuvusi nedaudz dārgāka, taču ģimeni tas nekādi neietekmē. 

Vai caurmēra krievi Maskavā sajūt rietumu sankcijas? 

„Jā, vairs nevar skatīties Netflix, nevar nopirkt mantas internēta“ – viņa saka.  Ejot pa ielu – karu nekur neredz. Taču var pamanīt daudzas tukšas vitrīnas. Daudzu veikalu Maskavā vairs nav. 

Kā Polina šo visu izjūt? 

“Pirmās nedēļas pēc 24. februāra es visu laiku raudāju, sekoju ziņām un biju izmisumā. Tagad samierinos ar to ko redzu, taču jūtu, ka tiek veikta šausmīga kļūda un par to esmu nikna“.

Kamēr cilvēkam neko nevajag, dzīve ir tāda pati kā senāk. Kā mēģinām kaut ko nopirkt, tā pamanām, ka mantu vai pakalpojumu vairs nav. Viss kļuvis dārgāks. 

„Automašīnu nopirkt nevar.  Bracu ar Mazdu. Ja vajadzes jaunu, tad…atliek tikai vecas krievu mašīnas un tās es negribu“, – sieviete nopūšas.

Polina strādā no mājām. Pamatā no virtuves. Agrāk viņa regulāri ceļoja uz rietumiem. Vairākas reizes gadā. Garākos ceļojumos un nedēļas nogalēs uz koncertiem Berlīnē.  Mīļākie galamērķi bija Spānija, Francija un Islande. Tagad ceļš ir slēgts arī tiem, kuriem ir vīzas, jo nav tiešo reisu.

Pēc viņas domām, Eiropa ir svarīga katram krievam. Nav svarīgi ko tagad mēģina iestāstīt par Āziju vai Āfriku. Eiropa paliek Eiropa. 

Vai Polinai ir svarīgi ukraiņi?

 „Jā, es cenšos katru dienu saprast viņu situāciju. Tas ir drausmīgi. Taču uzskatu, ka visi krievi par šo karu nav jāsoda. Mēs to neesam gribējuši uzsākt un šo procesu nosodām“.

Vai Polina varētu publiski protestēt pret karu?

Šis jautājums viņai nepatīk, tāpēc atbildes ir ļoti izsvērtas un uzmanīgas: „ Mēs esam visi audzināti tā, lai lepotos par Krievijas uzvaru pār fašismu.  Tagad esam nokļuvuši šajā situācija, kurā vairs nevaram lepoties. Ir pieļauta milzīga kļūda, taču to vairs nav iespējams atsaukt vai anulēt. Ar to es domāju cilvēku dzīvības, kas iet bojā“. 

Salīdzinu situāciju Maskavā un Harkovā. Vienā – nav nekādu neērtību, bet otrajā – dzīvo cilvēki metro gaiteņos un patvertnēs. Bēg projām no dzimtenes, pametot savus dzīvokļus, dārzus, ģimenes locekļus un nākotnes sapņus. 

Kā var izveidoties tā, ka viena 70 gadus veca vīrieša iekāre pret Ukrainu pārvēršas asiņainā karā tikai tāpēc, ka viņu tur negrib? Tad sākas meli par Ukrainu un bombardēšana jau sešus mēnešus kā atbilde šai ģeopolitiskajai kaislībai. 

Tad Krievijā karu nejūt, bet Ukrainā ikdiena pārvēršas ellē uz melu bāzes.

Zemiski. 

(Fragments no Annas Lenas intervijas ar Polinu, DN)

Attēls no DN