Speciāli TVNET

Vērtējot lietas, procesus un cilvēkus, vajag skatīties uz darbiem, nevis klausīties vārdos. Tas zināms jau sen, taču reizēm aizmirstas. Medijs var neatspoguļot sava īpašnieka politiskos uzskatus, un politiķis var nepaust to pozīciju, kuru deklarē viņa partija vai grupējums.  Ja krievu sieviete Glorija, kura ievēlēta Latvijas parlamentā no prokremliskas partijas, apmeklē muzeju un ir sašutusi par tur uzzinātajiem faktiem, tad tikai lētticīgais noticēs, ka viņa nesaprot, kas ir Rīgas Okupācijas muzeja naratīvs.

Vienmēr būs cilvēki, kuri melos un krāpsies par samaksu. Ir tādi, kurus var uzpirkt, un mēdz būt arī nekorumpējamie. Visos šajos gadījumos ir vērts pavērot notikumus, nevis pašu cilvēku apgalvojumus. Ja kāds dāņu politiķis Rasmuss ik pa brīdim demonstratīvi dedzina korānu Zviedrijā ar mērķi nokaitināt musulmaņus, tad tikai naivais iedomāsies, ka tas patiešām saistīts ar protestu pret migrantu uzņemšanu valstī. 

Ja vācu sociāldemokrātu līderis pēkšņi atsakās piešķirt ukraiņu armijai Leopard 2 tankus, kurus visi pārējie eiropieši ir gatavi vest uz Kijivu, tad tikai nezinītis sāks šo izskaidrot ar „vāciešu vēsturisko vainas apziņu pret krieviem“. Visu saprot gan viens gan otrs, gan arī trešais.

Zina, ko dara, un rīkojas apzināti noteikta mērķa vārdā – nokaitināt, pievērst sev uzmanību, izraisīt satraukumu, nervozitāti un apjukumu. Kāpēc? Tāpēc, ka krieviem nevajag, lai ukraiņus apbruņo ar šiem tankiem, un nepatīk Somijas un Zviedrijas gatavība iestāties NATO.

Kremlim joprojām sūrst nojauktais „atbrīvotāju piemineklis“, kas Pārdaugavā bija izcili gigantisks un tagad guļ drupu kaudzē. Savu mērķi var panākt, gan uzpērkot ar naudu amatpersonas ārzemēs, gan „izspiežot diplomātijas jomā“, gan izmantojot publiskas akcijas sašutuma izraisīšanai.

Haosa teorijas izmantojums praksē

Haotiskā sistēmā sīkas izmaiņas var panākt lielas un būtiskas pārmaiņas. Viens tauriņa spārnu vēziens var izraisīt vētru planētas otrā pusē. Pašreizējie kara apstākļi Eiropā ir sašūpojuši publisko viedokli, un nepieciešami tikai mazi, sīki provocējoši grūdieni, lai lielas sabiedrības grupas satrauktos un sāktu reaģēt neadekvāti.

Krievijas propagandas mašīna to zina un lieto šo metodi regulāri. Pašlaik viņu apšaudes centrā nonākusi Ziemeļeiropa un Vācija.

Turcijas prezidents Tajips Erdogans tikko paziņojis, ka noteikti Turcijaneatbalstīs Zviedrijas uzņemšanu NATO. Uz iestāšanās lūguma ratifikāciju zviedriem 14. maijā vairs neesot jēgas gaidīt. Vainīga ir dāņu neonacistu aktīvista Rasmusa Paludana sarīkotā demonstrācija pie Turcijas vēstniecības Stokholmā. Publiski sadedzinot Korānu.

Pirms tam pie Stokholmas pilsētas nama kāda aktīvistu grupiņa bija sarīkojusi otru turku baidīšanas „hepeningu“. Proti – pakārusi vīrieša manekenu ar kājām gaisā pie ielu laternas. Lelle bija apģērbta humpalu apģērbā, un galvā uzmaukta Erdogana maska. „Akciju“ ātri izjauca policija, taču tās rīkotājiem („Rojavas komitejai“, kura nodarbojas ar „Kurdistānas patriotisko akciju rīkošanu“), tomēr izdevās visu nofilmēt un ievietot sociālajos tīklos.

Turku medijos šos Zviedrijā dzīvojošos aktīvistus uzskata par teroristu PKK (Kurdistānas strādnieku partija) sastāvdaļu. Atkal satraukums, atkal publisks Erdogana protests, atkal demonstrācijas pret to Stambulas ielās. PKK grupējums Turcijā tiek klasificēts kā noziedzīga teroristu organizācija, un Erdogans ir jau pieprasījis ap 130 aktīvistu izdošanu Stambulai no Zviedrijas. 4. decembrī divi kaujinieki tika izraidīti no Stokholmas uz Stambulu. Viņi bija sodīti Turcijā ar sešu gadu cietumsodu, taču aizbēguši uz Zviedriju un strādāja tur restorānu sistēmā Skandināvijas rietumos. Netika saņēmuši uzturēšanās atļauju valstī 2015. gadā, taču nebija izraidīti.

Tagad šos cilvēkus izraidīja, bet Turcijas diktatoram ar to bija „par maz“. Turcija pieprasa vairāk „upurjēru“, un viņu iesniegtajā „melnajā sarakstā“ ir 33 personas, kas pastāvīgi uzturas Zviedrijā. Zviedrijas likumi neatļauj šādā veidā izraidīt vai pārskatīt patvēruma piešķiršanas mehānismu cilvēkiem ar uzturēšanās atļauju vai pilsonību. Bez tam Zviedrijas sociāldemokrātu lokos ir diezgan daudz kurdu ar augstu statusu politiskajā hierarhijā.

Tāpēc šāds Erdogana noteikums ir diezgan nesaprotams akts, kas aizver Zviedrijas iespējas iestāties NATO. Zīmīgi, ka šādi Turcijas diktators sāka rīkoties uzreiz pēc tikšanās ar Vladimiru Putinu pavasarī, kad karš Ukrainā jau bija sācies. Vai Erdoganam tieši tagad vajag šos 33 cilvēkus no Zviedrijas (spontāni un pēkšņi), vai faktiski draugs Putins palūdza palīdzēt atteikt zviedriem iespēju iestāties NATO, atrodot labu iemeslu? Visādi var gadīties.

Taču svaru kausi sveras izdevīguma virzienā – palīdzēt draugam (Kremļa saimniekam) un pēc tam pieteikties par vidutāju Ukrainas kara jautājumā.

Šādi paaugstinot savu necilo statusu pasaules politiskās elites priekšā. Tas, kurš pārtrauks šo karu, būs varonis. Kuram šis akts izdosies? Erdogans domā, ka viņš ir vispiemērotākā kandidatūra. Pēc tam tiek izmantots Putina iecienītākais paņēmiens – „parasto cilvēku“ protestu organizēšana bāzes valstī (vācu pacifistu demonstrācijas pret tanku piegādi Ukrainai) vai arī provokācijas („Erdogana lelles“ pakāršana Stokholmā vai Glorijas muzeja apmeklējums Rīgā), kas satrauc, sašūpo vietējo sabiedrību, ir labi parādāmas sociālajos tīklos vai televīzijā un uzkurina sašutuma vilni kontrolētajos medijos Turcijā vai Krievijā.

Vienlaikus Eiropu sabangojusi Vācijas atteikšanās piegādāt tankus Ukrainai. Lai gan visu laiku atsakās to darīt tikai vācu sociāldemokrāti, nevis visa valdība. Krievijai nevajag, lai vācieši nodotu savus augsti attīstītos ieročus ukraiņu karotājiem. Tāpēc sociāldemokrāts Rolfs Mucenihs nemeklē taktiskus formējumus, lai pārmestu liberālei Marijai Agnesei Štakai Cimmermanei viņas gribu palīdzēt Ukrainai. Rolfam šķiet, ka ar šo liberāļi vēlas ieraut Vāciju pasaules karā. Turpretī Marijai Agnesei ir pārliecība, ka ar šo tiek veikta liktenīga kļūda, kuru vāciešiem neviens nepiedos. Nekad.

Jautājums par šiem tankiem un to sūtīšanu nav nekas jauns. Par to Berlīnē diskutē jau vairākus mēnešus un pierāda, ka visas valdības koalīcijas partijas šajā jautājumā pauž ļoti atšķirīgus viedokļus. Kā norādīja medijiem profesore Andrea Rommele (Hertie School of Governance), šo strīdu var formulēt īsi: „Šaubās tikai sociāldemokrāti, nevis Vācijas valdība.“ Kāpēc? Tāpēc, ka sociāldemokrātiem ir senas un ciešas saites ar Kremļa vadītājiem. Jā, praktiski visa partijas vadība ir Putina kabatā un kanclers Šolcs nevēlas rīkoties tā, kā vairumam partijas biedru nepatiktu.

Paniku pašlaik ceļ arī Parīzē, lai gan šoreiz tās nav Putina izauklētās „dzeltenās vestes“ vai Putina finansētie franču nacionālisti Lepēnas vadībā. Francijas prezidents Makrons zina Kremļa diktatora sviras Francijā un tāpēc ir neparasti kluss ukraiņu atbalstam. Putinam vajag, lai Eiropa nosalst un protestē pret Ukrainas karu. Tas nav izdevies. Tad var ķerties pie nākamās pārbaudītās kārts – maizes. Tāpēc šonedēļ sacēlušies Parīzes maizes cepēji – pret elektrības, sviesta un citu izejvielu cenu celšanos.

Viss šis posts Francijā notiekot Ukrainas kara dēļ. Uz Francijas brokastu galda jābūt svaigi ceptai bagetei. Tāpēc ceptuves un konditorejas tur ir uz katra stūra. Šķiet, ka Parīzē to ir ap 1000. Tagad cepēji izgājuši ielās un protestē, jo viss kļuvis trīs reizes dārgāks. Francijas valdība ir ieviesusi cenu griestus +15% elektrībai un gāzei. Taču uz mazajiem uzņēmumiem tas neattiecas. Ja paraugāmies vēsturē, tad zinām, ka visas Francijas revolūcijas ir sākušās ar „maizes dumpjiem“. Vai šis nav revolūcijas mēģinājums?

Kampaņu pasūtītāji

Ja kampaņu blīvums pārāk liels un pamazām pamanāms to pasūtītājs, tad tiek organizēti dūmu aizsegi. Stokholmas turku kacinātājs – labējais politiķis Rasmuss Paludans ar savu vaļasprieku „saniknot musulmaņus“ nodarbojas jau sen. Viņam var pasūtīt šādu kampaņu, un puisis izdarīs tā, kā prasīts. Par samaksu, protams. Piemēram, pavasarī (kad sākās Ukrainas karš) „kāds“ viņam pasūtīja vairākas kampaņas ārzemnieku un imigrantu pazemošanai. Viņš noorganizēja demonstrācijas, Korāna dedzināšanu un saukāšanos Lieldienās Zviedrijā, kas rezultātā noveda pie 14 ievainotiem cilvēkiem.

Šādu cilvēku galvenais uzdevums ir uzjundīt sašutumu, protestus, lai tie izvēršas plašumā un iesaista iespējami daudz satrakotu indivīdu. Paralēli sašutumu uzkurina sociālie mediji un pieslēdzas kiberkara grupas. Tajā pašā vakarā Krievijas TV varēja noskatīties, cik neapmierināti ir zviedri un cik slikti viņiem klājas. Kam Paludans pakalpoja toreiz ar šo masu trakošanas organizēšanu? Zviedru avīze Aftonbladet secināja, ka visvairāk šādas akcijas šobrīd vajadzīgas Krievijai.

„Varbūt viņš pats nesaprot, ko dara un kam šādas aktivitātes noder? Neapjēdz, ka kalpo tumšajiem spēkiem?“ toreiz retoriski jautāja komentētāja Lena Melina (Aftonbladet, 20.04.2022.) un pati atbildēja, ka šajā lietā vēl pārāk daudz nezināmā, lai uztvertu šo pasākumu kā stihisku protesta akciju pret imigrāciju. Kulisēs rēgojoties Krievija.

Tagad (janvāra beigās) Paludans atkal noorganizējis to pašu. Dedzinājis Korānu Turcijas vēstniecības priekšā Stokholmā. Pēc tam, kad aiz kājām pakārtais manekens ar Erdogana masku „kurdu PR akcijā“ jau savu kūdīšanas misiju paveicis. Turcijas diktators jau ir nikns, un tagad vēl arī „Korāna dedzināšanas akcija“ Paludana izpildījumā zem Turcijas vēstniecības logiem Stokholmā pielika punktu Zviedrijas ambīcijām iestāties NATO. Ja turki nebalso „par“, tad zviedriem NATO durvis ir slēgtas. Tā tas ir. Tāpēc otrdienas vakara atklājums par to, ka šīs akcijas pasūtītājs esot labēji nacionālās partijas “Zviedrijas demokrāti” medijs Riks (Syre), nevienam nelikās pārsteigums.

Jā, šai partijai ir neformālas saites ar Putina “Vienoto Krieviju”. „Tā bija viņu ideja – sadedzināt Korānu Turcijas vēstniecības priekšā,“ atzīstas šīs propagandas akcijas izpildītājs Rasmuss Paludans. Viņš nezinot, kāpēc to viņam pasūtīja. Nē, to viņš nezinot. Vai bija labi kūdīt turkus pašlaik, kad viņi ir nikni un var nobloķēt Zviedrijas iestāju NATO?

„Man liekas, ka šis ir labs veids, kā parādīt Erdoganam, ka pie mums Zviedrijā ir izteikšanās brīvība un viss!“ smejas Rasmuss. Kad šāda lieta tika pasūtīta? Tas esot noticis pēc „Erdogana lelles“ pakāršanas.

Kas ir šis Rasmuss Paludans? Dzimis 1982. gadā un par politiķi kļuva pirms pieciem gadiem, izveidojot savu partiju, kas cīnījās pret imigrāciju. Viņa māte ir dāniete (skolotāja), bet tēvs – zviedru žurnālists. Tas nozīmē, ka viņam ir abu valstu pilsonība. Ir jurists, strādājis juridiskajā birojā, sēdējis cietumā 14 dienas par kūdīšanu un rīdīšanu.

Pats sevi dēvē par „etnonacionālistu“ un uzskata, ka pastāvot ģenētiskas atšķirības starp tautām, kas šādi radot konfliktus. Pēc viņa domām, musulmaņus vajag provocēt, „lai parādītu pasaulei, cik viņi ir agresīvi“. Ikdienā Paludans staigā bruņuvestē un esot gatavs startēt nākošajās Zviedrijas parlamenta vēlēšanās, lai kļūtu par deputātu. Viņam līdzīga ir Glorija Grevcova no Ropažiem, kas jau ir kļuvusi par parlamenta deputāti Latvijā un veic provocējošas akcijas Rīgā. Kā politiski aktīva amatpersona.

Pēc Okupācijas muzeja apskates viņa secināja sociālajos medijos: „Apskatījām visus eksponātus un sapratām – redz, kā mūs muļķo, kā mūs muļķo… Ja es agrāk domāju, ka pie mums ir propaganda, tad, izejot caur šo muzeju, saproti, kas ir īsta propaganda.” Nedomāju, ka grūti atpazīt šo formulējumu un „domu gājienu“. Nav grūti.

Šādi strādā Putina propagandas mašīna, kurai viss nepatīkamais ir „propaganda“ un patiesības pasaulē nemaz nav. Vai par šo izteikumu būtu jāsatraucas un, līdzīgi Saeimas deputātam Edmundam Jurēvicam, jāvēršas prokuratūrā ar sūdzību? Lūdzot izvērtēt, vai viņas paustajā nav saskatāmas Krimināllikuma 74.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma par genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošanas pazīmes?

Nē, nav vajadzības, jo tieši šādu reakciju akcijas rīkotāja vēlas panākt. Domāju, ka šī ir tieši tāda pati provokācija kā Paludana Korāna dedzināšana, „Erdogana lelles pakāršana“ vai vācu sociķu kašķēšanās Leopard 2 tanku lietā.

Jo vairāk mēs esam sašutuši, jo lielāka iespēja Rasmusiem un Glorijām līksmot, ka viņi ir „trāpījuši desmitniekā“. Nupat parādījās ziņa, ka vācieši tomēr došot ukraiņiem tankus. Labi. Taču Kremļa teātris turpinās. Vai mēs to redzam?

Vai visu šo teātri pasūta Putins?

Var gadīties, ka tā patiešām ir.