Speciāli TVNET

„Vai brauksiet karot?“- jautā taksometra šoferis Pēterburgā kolēģei Annai Lēnai, iekāpjot automašīnā.

„Kāpēc šāds jautājums?“

“Brauksiet taču uz Vāgnera centru!“, – atbild taksists, pasmīnot un izgriežot braucamo uz centrālās Pītera ielas.

Jā un nē. Katram sava fronte šajos Ukrainas kara apstākļos. Pirms pāris gadiem mēs visi pazinām Vāgneru kā vācu komponistu. Taču Putina karš Ukrainā ir mainījis akcentus. Tagad Rihardam Vāgneram priekšā nostājusies privātā krievu armija ar tādu pašu nosaukumu. Proti – „vāgnerieši“ (Vāgnera armija) jeb „muzikanti“. Vieni ņem ieroci uz brauc šaut uz Bahmutu, bet citi (žurnālisti) dodas cīnīties viedokļu frontēs. Par to arī šis stāsts. Cenšoties noskaidrot, kāpēc krievu armijai dots vācu komponista vārds.

Kas bija īstais Vāgners?

Vilhelms Rihards Vāgners dzimis 1813.gadā Leipcigā un miris 1883.gadā Venēcijā. Bijis komponists, mūzikas teorētiķis un esejists. Galvenokārt pazīstams ar savām patētiskajām operām. Mums viņš īpaši tuvs dēļ laika, kuru pavadījis Rīgā. No 1837. līdz 1839.gadam. Lai gan, godīgi sakot, Vāgneram Rīgā nepatika. Neskatoties uz viņa īgnumu pret Rīgas mūzikas dzīvi un parādu stresu, tieši šeit viņš esot turpinājis pievērsties mitoloģisko tēlu pētniecībai, kurus vēlāk izmantojis savās operās. Piemēram, darbā „Krusts pie Baltijas jūras“, parādās Pīkola, Pērkona un Potrimpa dievību tēli. Vareni varoņi, kas apveltīti ar pārdabiski iespaidīgām spējām.

Uz Vāgnera mūziku lielu iespaidu esot atstājis Ludvigs van Bēthovens. Īpaši “Egmonts“. Vāgneru aizrāva revolucionāras idejas, atbrīvošanās kustības (uvertīra „Polija), taču viņš necieta mietpilsonību un sīkumainību, kas dominēja tā laika Vācijas vidē. Lasīja Henrihu Heini un sāka veidot heroiskas operas. Interesējās par vēsturi un dižiem varoņiem. Tā rodas „Tanheizers“ un neskaitāmas citas pacilājoša un patētiskas operas. To pašu „Tanheizeru“ konkurenti un laikabiedri raksturoja nievājoši, taču publikai Vāgnera mūzika ļoti patika. Tāpēc nav nejauši, ka šo mūziku 50 gadus vēlāk sāka izmantot propagandas mērķiem superaktīvie vācu nacisti. Tā labi piestāvēja idejai par „vienotu nāciju“. Savu sapni par “Gleichschaltung” Hitlera piekritēji izmantoja, lai sinhronizētu tautas uzskatus nacisma ideju gaismā. Mūzikas jomā tas izpaudās pārliecībā, ka visiem vajag dziedāt kopā, lielā korī. Veidojot masu pasākumus, kuros piedalās visi un vienoti dzied kopā pareizās dziesmas, saliedējot tautu. Jo lielāks pasākums un gigantiskāks koris, jo labāk. Mērķis bija apziņa, ka eksistē – viena tauta, vienota dziesma vai deja, vienota nācija fīrera (diriģenta) vadība.

Tātad Vāgners automātiski kļuva par nacistu paraugkomponistu. Ne tikai patriotisma un vāciskā muzikālā patētisma dēļ, bet arī kā ideoloģiskais līderis. Tika tiražēts viņa raksts „Das Judentum in der Musik“ (1850), kurā Vāgners apgalvo, ka ebreji neesot spējīgi komponēt labu mūziku, jo viņiem neesot savas zemes un sakņu sajūtas. Šo tekstu papildināja Vāgnera znota Hjustona Stjuarta Čemberlena publikācija Die Grundlagen des XIX Jahrhunderts (1899), kas pauda tās pašas apokaliptiskā antisemītisma idejas.

Hitlers jaunībā bija mēģinājis studēt mākslu un arī viņa ideja par „jauno Vāciju“ balstījās uz estētiskajiem priekšstatiem par to, kas ir skaists, derīgs un patiesi labs. Viņa mīļākais komponists esot bija Vāgners. Biogrāfijas dati rāda, ka šī aizraušanās ar Vāgneru sākusies no 1901.gada, kad nākamais Vācija vadītājs pirmo reizi noklausījās Lincā romantisko operu „Loengrīns“. Pēc tam favorītu skaitā iekļautas arī operas: „Tristans un Izolde“, „Nirnbergas meistardziedoņi“, „Dievu mijkrēslis“.

Kādā mērā Hitlers izmantojis šo mūziku savā ideoloģijā? Karā pret pasauli? Par to ziņu nav. Zinām tikai tas, ka viņš regulāri klausījies šo mūziku un iedvesmojies no tās garīgi. Taču pierādījumu par to, ka Vāgnera mūzika būtu kādā veidā tieši ietekmējusi nacistu ideoloģiju – nav. Kā norāda viņa biogrāfijas pētnieki: „ Hitleram Vāgners bija tikai un vienīgi komponists. Nevis politiskais konsultants“ (Spots, 2003, 269). Protams, ka pastāv versijas par to, ka tieši patētiskā Vāgnera mūzika novedusi Hitleru pie konkrētām politiskām akcijām. Proti, pārcilvēka teorijas, vadoņa kulta un ebreju masu iznīcināšanas projekta (Köhler, 1997). Viņa vajadzība pēc pompoziem masu pasākumiem ar moto: „vienotā dziesma“, esot sakņojusies Vāgnera drāmu idejās. Paradoksāli, ka nacisma reihā, Vāgnera uzvedumu skaits operās samazinājās un nav pierādījumu, ka viņa darbus īpaši aktīvi būtu izplatījuši tieši hitlerieši. No 1933.gadā Vācijā visbiežāk atskaņotā opera bija Žorža Bizē „Karmena“. Vāgners ir tikai piektais vai sestais visvairāk atskaņotais autors šajā laikā.

Sekretāre Traudla Junga savās piezīmēs (no Berghofas) raksta, ka tur Hitlers esot „spēlējis skaņu plates“ regulāri, jo kara laikā iet uz koncertiem neesot bijis iespējams. Vai tā bija Vāgnera mūzika? Daļēji. Galvenokārt Lehārs, Štrauss, Volfs un tikai pēc tam Vāgners.

Skaņuplates Hitlers glabājis arī savā valsts kancelejā Berlīnē. Tikai 2007.gadā šis skaņuplašu saraksts tika publiskots Maskavā, kur tas atradies kopš 1945.gada. Der Spiegel toreiz ziņoja, ka koferi ar skaņu platēm no Berlīnes (kā kara trofeju) uz Maskavu esot atvedis krievu virsnieks Ļevs Bezimenskis. Tas esot bijis viņa „suvenīrs no kara“ (Der Spiegel, 2007:32). Skaņu plates glabātas Krievijā kādā somā, vasarnīcas bēniņos līdz pat 2007.gadam. Visas bijušas marķētas ar zīmogu “Führerhauptquartier” . Tātad tur bijuši Bēthovena, Brāmsa, Lista un Vāgnera darbi. Visbeidzot – kāda bija Hitlera muzikālā gaume? Tas ir vēlīnais vācu romantiķu periods. Ieskaitot Vāgneru. Viss.

Taču atgriezīsimies pie krievu privātās armijas, kas šodien arī greznojas ar Riharda Vāgnera uzvārdu. Vai Prigožinam (Putina pavāram) ir tātad pati muzikālā gaume kā Hitleram? Iespējams, jo „armija“ ieguvusi nosaukumu tieši Vāgnera mūzikas patriotiskā patētisma dēļ. Šo apstākli dažās publikācijas publiskojis arī pats Prigožins. Jā, arī viņam patīkot Vāgnera mūzika. Vācu pārcilvēks tagad tiek transponēts krievu mažorā un noder kā iedvesmotājs Putina vispasaules impērijas radīšanai.

Vāgnera armija

Tas ir militārs grupējums, kas pieder Putina sabiedrotajam un viņa privātajam pavāram Jevgeņijam Prigožinam (61 g.v.) Krievijā un ilgu laiku skaitījās slepena organizācija. Līdz šim vairākus gadus Kremlis šī kaujinieku grupējuma esamību noliedza. Ukrainas karš ainu mainīja. Gada sākumā „Vāgnera armija„ jeb „vāgnerieši“ ieņēma ukraiņu pilsētu Soledaru (uz dienvidiem no Bahmutas) pēc ļoti smagām kaujām ar ukraiņiem un gigantiskiem savu kaujinieku zaudējumiem. To pavadīja Kremļa propagandas mašīnas gaviles Krievijā. „Jevgēņijs Prigožins mums tikko ziņoja, ka “muzikanti“ ieņēmuši pilsētu un tur savā kontrolē“, – rakstīja RT galvenā redaktore Margarita Simonjana Twitter slejā 11. janvārī.

Saukt “vāgneriešus“ par „muzikantiem“ ir krievu kara žargons. Lielākā daļa no viņiem ir krimināli sodītas personas jeb bijušie cietumnieki un ar muzicēšanu šiem ļaudīm nav nekāda sakara. Viņus „paņem“ no cietuma kamerām un nosūta uz fronti ar solījumu, ka pēc kaujām arestanti iegūs brīvību. Tūkstoši no viņiem jau sen gājuši bojā kā „lielgabalu gaļa“ nežēlīgu vai nepārdomātu krievu kara operāciju rezultātā pie Bahmutas. Taču līdzās „krimināļiem“ karo arī vīri, kas par nogalināšanas darbu saņem labu algu.

Neraugoties uz cilvēku zaudējumiem, krieviem šādā silā, ir izdevies kontrolēt iekaroto Ukrainas teritoriju. Viņi ir nogriezuši ukraiņiem pieeju pilsētai un Prigožins ar šo uzvaru mēģina kļūt par visu krievu varoni. Šādas uzvaras palīdz bijušajam Putina pavāram kļūt par ietekmīgu politiķi Kremļa galmā. Līdz šim viņš bija vienīgi daļēji sodīts kalps Putina ēnā. Taču tagad izslējies un dod padomus krievu armijas virspavēlniecībai. Cīnoties ar savu konkurentu – Pēterburgas vadītāju Aleksandru Beglovu (arī Putina cilvēks).

Viena no spēcīgākajām Prigožina prasmēm ir māksla pārvaldīt savu publisko attiecību vadību. Viņš atklāti lielās ar mantu un naudu, rāda jauno gigantisko ēku Pēterburgas centrā (23 stāvi), kurā atrodas „muzikantu“ armijas štābs. Ilgu laiku Prigožins noliedza sev piederošās armijas eksistenci un neatklāja, ka būtu tās īpašnieks un vadītājs. Tagad viņš to vairāk neslēpj. Iznāk prožektora gaismā un paklanās publiski.

Vienlaikus Prigožinam pieder arī interneta krievu troļļu fabrika. Turpat Pēterburgā. Par šo troļļu darbu ir vairakkārt rakstīts arī mūsu medijos un nevienam nav noslēpums, ka viņi darbojas arī Latvijas sociālajos medijos, radot tajos sajukumu, panku, histērijas un sējot viltus ziņas par cilvēkiem un notikumiem. Taču atgriezīsimies pie Prigožna armijas jeb „muzikantiem“.

“No Krievija pašlaik bēg projām cilvēki, tā tas ir. Karš Ukrainā ir smadzeņu emigrācijas galvenais iemesls. Tad nu mums pašiem šajos apstākļos jādara viss, lai koncentrētu vienuviet labākos un spējīgākos. Piedāvājot viņiem virkni privilēģiju un priekšrocību“, – komentē Anastasija Vesiļevskaja ārzemju žurnālistiem.

Kādus pētījumus krievi veic šajā Vāgnera centrā? To viņa nekomentē. Viss esot slepens. Pats galvenais esot – paaugstināt krievu armijas spēju uzvarēt šajā karā. „Strādājam ar IT projektiem, attīstām valsts industriju kara apstākļos, jo esam pakļauti Rietumu sankcijām“, – viņa piebilst. Ēka pieder Prigožinam un Pēterburgā tā jau sen bija iesaukta par „dolgostroj“, jo īpašniekam ilgi neesot pieticis naudas celtniecības pabeigšanai. Prigožins iesākto būvi iegādājies 2019.gadā un pabeidzis strauji. Tātad – pelna labi. Nauda viņam ir.

Prigožins ir izdarīgs. Piemēram 2018.gadā, kad trīs neatkarīgi krievu žurnālisti mēģināja izpētīt privātās krievu armijas jeb „muzikantu“ kaujas akcijas Centrālāfrikā, viss notika ļoti vienkārši. Viņus ievilināja slēpnī un nošāva paši krievi. Ātri un bez klapatām. Kāds cits „vāgnerietis“, kurš uz laiku bija padevies gūstā ukraiņiem, lai pēc tam atgrieztos atpakaļ dzimtenē, tika ātri nosists pie „muzikantiem“ ar āmuru. Slepkavību filmēja un pēc tam izplatīja internetā. Lai visi redz un saprot, kāda nāve sagaida nodevējus vai bailīgos gļēvuļus.

Soledaru viņiem izdevies iznīcināt 100%. Nevienas ēkas tur vairs nav. Cilvēku arī nav.

„Mēs šeit strādājam patriotisma labā“, – stāsta Anastasija Pēterburgā žurnālistiem, – „ Mācām bērniem un pieaugušajiem mīlēt savu dzimteni. Cienīt savas saknes. Respektēt vecākus, nebūt fanātiķiem. Ir svarīgi, lai visi blogeri un žurnālisti, kas šeit strādāt, pieturētos pie mūsu vadlīnijām. Mēs kontrolējam ko viņi raksta un tikai pēc tam akceptējam viņu iesniegumus ar lūgumu strādāt šeit“.

Ēkā ir darba kabineti. Vairums no tiem ir apmeklētājiem slēgti. Taču apakšējie divi stāvi zib un vizuļo prožektoru un stikla vitrīnu spožumā. Jauna TV studija žurnālistiem, darba kabineti kara korespondentiem. Telegram kanāla ass. Piemēram, Dmitrijs Mahejevs vada no šejienes savus videoblogus Kiber Z Front. Aģitē par karu, cenšas pierunāt iet karot vāgneriešu rindās. Turpat strādā „krievu – čečenu brālības organizācija“ „bogatira“ Kadirova vadībā u.c. patriotiskas mediju grupas. Pavasarī Vāgnera centrs sāks bezmaksas nodarbības par tēmu „Pamata iemaņas karošanai“.

Tātad – Vāgners ir ieguvis fanu klubu krievu privātās armijas veidolā. Starp citu, Krievijas likumi aizliedz privātu armiju dibināšanu. Taču šai armijai Putins atļauj eksistēt. Tā esot tikai biznesa ideja un katram uzņēmumam esot tiesības savu biznesu aizsargāt un paturēt darījumu vidē.

Muzikantu karš ar pasauli turpinās.

Attēlā – vāgnerieši pie Bahmutas