Šodien Stokholmā runāju ar Lisu par karu. Saule vizuļoja pie Kamenes dārza un remonti uz Karaļa ielas spēja nobeigt (ar putekļiem un troksni) pat vispacietīgāko gājēju ielu piekritēju. Sēžām centrā, ārā. Viņa ir no Gotlandes un uzskata, ka Ukrainas karš būtiski ietekmē arī viņas ģimenes situāciju. Lisai ir plāni atgriezties atpakaļ uz dzīvi Visbijā pēc 30 gadu darba dzīves Stokholmā. „Tomēr gribas uz mājām“, – viņa saka un lauž zviedru valodu savā lieliskajā Gotlandes dialektā. Braukšot abi ar vīru atpakaļ. Pie tēta un mammas, kas uz salas dzīvo visu savu mūžu. Taču prāts esot nemierīgs.
- Zini, šajā kara situācijā, pirkt tur māju nav prāta darbs. Viss ir tik nemierīgs.- viņa saka.
- Visbijā arī?
- Jā, tur arī. –
- Kāpēc?
- Visu bērnību sadzīvojām ar tankiem, bruņu mašīnām un karavīriem tuvplānā. Viņi Gotlandē vienmēr bija tuvu līdzās, jo visi zina, ka „krievs nāks“ un tas nebūs labi. Armija bija mūžīgie kaimiņi.
- Pēc tam valdība izlēma, ka Krievija vairs nav bīstama…
- Jā ,un armijas daļas aizvāca, īpašumus pārdeva stokholmiešu vasarnīcām un izskatījās, ka Krievija vairs nav drauds…
- Jā, bija tāds naivums.
- Tagad armija atgriezusies, izdota milzīga nodokļu nauda, lai atgrieztos pie kazarmām un nocietinājumiem. Krievi pasauli pievīluši. Viņi tomēr ir neprognozējami un agresīvi.
- Vai krievi okupēs arī Gotlandi? Tāpat kā Krimu?
- Nu beidz…tā taču Eiropa un Zviedrija.
- Krima arī ir Eiropā.
- Jā, nabaga ukraiņi. Par viņiem domāju katru dienu, – nopūšas Lisa.
- Kas notiks, ja viņi tur iesoļos?
- Neiesoļos, mēs viņiem kārtīgi sadosim. Gotlandieši nav nekādi zaķapastalas.
Lisa sakārtoja acenes uz deguna un ievelk elpu. Pēc viņas domām katrs normāls cilvēks jūt ukraiņiem līdzi un vēlas pēc iespējas ātrāk šo karu „pabeigt“. Tas būtu normāli. Diemžēl nekas tamlīdzīgs nenotiek. Tāpēc prāts paliek nemierīgs. Vai tiešām šis karš ievilksies tāpat kā Vjetnamas vai Afganistānas murgs? Esot redzējusi TV filmu par to kā Putins „skalo smadzenes“ krievu bērniem un jauniešiem. Melo „pēc pilnas programmas“. Traģiski, ja tā sabojā jauniešus un pusaudžus. Saindē viņu spēju kritiski domāt. Taču frontē demagogam viegli neklājas.
Putina pasaules iekarošanas plāns pagaidām nevedas.
Mediji informē, ka krievi sāk vilkt ārā no savām noliktavām tankus no 1950.gada. „Izskatās, ka Putins patiešām sāk aizņemties ieročus no muzejiem“, – secina Juhans Hoivinens no Aizsradzības augstskolas Stokholmā. Krievu Conflict Intelligence Team publicējusi attēlus internetā. Proti – T-54 un T – 55 tiek transportēti uz Ukrainas fronti no Arseņjevas. Šos tanku modeļus PSRS ražoja no 1959.- 1981.gadam. Tātad tiem tagad ir vismaz 60 gadu. Daļa no eksemplāriem atradušies Polijā, Čehijā un Austrumvācijā. Izskatās, ka tie nav aiztikti kopš 1990.gada. „Rodas iespaids, ka tos remontēs, tiem pieslēgs modernāku radio komunikāciju un pēc pāris nedēļām tie parādīsies Ukrainas frontē“, – uzskata Hoivinens.
Ko tas nozīmē?
Tas nozīmējot krievu armijas vadības izmisumu. Puse no visiem krievu tankiem jau ir iznīcināti Ukrainā. (Oryx)
„Krievi ir zaudējuši savus jaunos un modernos tankus. Tagad nāksies iztikt ar veciem krāmiem“, – saka Hoivinens. Protams, ka šiem vecajiem tankiem būs ļoti grūti izturēt moderno ieroču uzbrukumus. Acīm redzot krievu noliktavās vairs nekā nav. Nākas izlīdzēties ar to, ko var atrast.
ANO protestē pret cietsirdīgu izrēķināšanos ar gūstekņiem abās Ukrainas kara frontes pusēs.
Attēlā tranšejas Bahmutā
Jebkurš ierocis ir labs, ja tas ir savā vietā un laikā pareizajās rokās. Ja šo roku pietrūks, nelīdzēs pat vismodernākie ieroči, izņemot, protams, atombumbu. Par šādu scenārija attīstību pašlaik tiek domāts.