Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Kalifāta elle jeb ko nozīmē sievietes piekrišana

 

Al Hol nometne Sīrijā. Yle.

Speciāli TVNET

Iecerēto kalifāta valsti teroristiem tā arī neizdevās uzbūvēt. Paradīzes vienā iznācis „čiks“ jeb elle tuksnesī. Tagad nākas dzīvot postā, kas sarūpēts pašu rokām. Sapnis nomiris, taču spītība paliek. Ar saplēstām teltīm, netīrumiem, postu, trūkumu, slimībām un bērnu masveida nāvi ticības fanātiķiem nepietiek. Vajag saglabāt savus „tikumības standartus“ un nekādā ziņā neļaut sievietēm uzvesties nepiedienīgi.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, Al Holas nometnē, ieslodzījuma vietā Sīrijā, tika atkal nogalināta kāda jauna sieviete, kura neesot ievērojusi tikumības noteikumus. Aculiecinieki tur baidās liecināt, kas tieši tika pārkāpts, jo arī šajā cietumā iekšējās uzvedības noteikumus diktē ieslodzītie, nevis apsardze. Nometnē pašlaik izvietoti ap 75 000 cilvēku, 90% no tiem ir sievietes un mazi bērni, kurus neviens nevēlas uzņemt atpakaļ.  Pie kam 80% mirušo ir bērni līdz piecu gadu vecumam.

Mani šajā tuksneša ellē vairāk pārsteidz nevis padevība reliģiskām dogmām, bet gan sieviešu gatavība doties līdzi, dzemdēt bērnus necilvēcīgos apstākļos un tad tos padevīgi apglabāt masu kapos. Tātad bezatbildība savu bērnu priekšā iedomātas ticības vārdā. Nespēja uzņemties dzīvi pašai. Negribēšana rēķināties ar sekām, kuras izraisīs nepārdomāts solis – iet līdzi ticības un agresijas apsēstam vīrietim ellē. Bez sieviešu piekrišanas šis būtu karavīru eksperiments, taču tagad tā ir cilvēces traģēdija, kuru izraisījusi muļķīga sievietes padevība vīrietim.    

Bīstamais bērns

Visi dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā normas un likumi lielākoties izstrādāti atbilstoši vīriešu vajadzībām un loģikai. Šajā toņkārtā strādā arī vairums mūsu sadzīves normu, kas ierāda sievietei pakārtotu lomu – sekot, paklausīt, kalpot, izpatikt, nerunāt pretī un darīt visu tieši tā, kā vīrietim vajag. Arī akceptējot sava kunga un pavēlnieka muļķības. Tātad – jo ērtākas un paklausīgākas savam saimniekam (vīram, tēvam, brālim, priekšniekam) būs sievietes, jo labākā pasaulē dzīvosim? Daudzi tā turpina domāt, un pagaidām šādi tas izskatās arī pie mums. Vīrieša viedumu neapstrīdam, taču sievietes iebildumus (pat pret nejēdzībām) bieži apstrīdam. Sievietes „liktenis – mīlēt un ciest“ nav Dieva vai Laimas noteikts. To noregulējis viņas „saimnieks“ – vīrietis.

Ja marsietim būtu jāpaskaidro planētas Zemes sieviešu/vīriešu attiecību modelis, tad visprecīzāk to palīdzētu izdarīt salīdzinājums ar bērnu. Patriarhāla vīrieša uztverē sieviete ir bīstams bērns, kas jāpieskata. Tas kārdina un tāpēc visu mūžu jāuztver kā nepilngadīgs radījums, kura vēlmes, vajadzības veči pārzina vislabāk. Musulmaņu valstīs šā iemesla dēļ sievietēm visu mūžu jāstaigā pa ielu lakatos un maisos (lai nesatrauktu pretimnācējus) un juridiskos jautājumus tur kārto viņas aizbildnis – vīrietis.

Pie mums stāvoklis ir tikai nedaudz labāks. Jā, te sievietes pašas var kārtot savus dokumentus, sazināties ar iestādēm, iet uz darbu, braukt komandējumos bez obligātā lakata galvā. Taču aizspriedums par to, ka sievietes nav tik gudras kā vīrieši un “jānoliek pie vietas“, ja „iedomājas no sevis par daudz“, ir spēkā joprojām. Sieviete arī Latvijā skaitās cienījama tikai tad, ja ir precējusies un dzemdējusi bērnus. Ja vīrs ir pie sāniem un veču runās viņa nemaisās. Visas pārējās skaitās nelaimīgas vecmeitas un tieši tāpēc „nav par pilnu ņemamas“.

Ja sieviete sāk pretendēt uz ļoti augstiem amatiem, tad profesionālu parametru vietā sabiedrība pēkšņi sāk apspriest viņas izskatu, vecumu un bērnu skaitu, ko vīrietim nekad neatļautos darīt. Tie, kas šo dzimumu nevienlīdzību redz un vēlas novērst, ir feministi. Cilvēki, kas vēlas nodrošināt mūsu meitām, māsām, mammām, līgavām, sievām un draudzenēm tieši tādas pašas tiesības, kādas pienākas draugiem, vīriem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, brāļiem un priekšniekiem. Savādi, ka Latvijā vārdam „feminists“ piešķirts nepamatoti negatīvs emocionāls lādiņš. Iespējams, ka to izraisījusi nesapratne par šā apzīmējuma būtību un jēgu. Proti, godīga un taisnīga dzimumu līdztiesība tiek saprasta kā absurds pārspīlējums. Tātad negatīva attieksme pret feministēm un feministu kustību Latvijā (tieši tāpat kā Krievijā) ir nezināšana par šīs kustības būtību, un to nāktos novērst arī Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē – steidzamības kārtībā.

Sievietes piekrišana nejēdzībām

Dresēti dzīvnieki dara tā, kā saimniekam vajadzīgs. Nedomājot par savas rīcības sekām. Sievietes, kas devās līdzi islāmistu kaujiniekiem, ir dresētu cilvēku piemērs. Jo attīstītāka ir sabiedrība, jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dzimumu līdztiesības jautājumiem, lai šādi absurdi nenotiktu. Taču ceļš pie savstarpējās cieņas vēl nav galā.  Par to liecina Ghetto Games nejēdzīgie plakāti, kurus Martas centram izdevās aizvākt no publiskās telpas. Par to signalizē sabiedrības atšķirīgā reakcija plakātu skandālu gaismā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja „neko sliktu“, citi pamanīja sieviešu pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Apgalvojums par to, ka šie plakāti esot māksla un tās mērķis bijis provokatīvs, neiztur kritiku, jo ironiju un dubultos zemtekstus idejas radītāji varēja vairāk orientēt sava, nevis pretējā dzimuma virzienā. Ir tik ļoti pierasts, ka sievietes piekrīt vīrieša radītajām nejēdzībām un pazemojuma shēmām, kas konflikta situācijā tiek attaisnotas ar jokiem un “humora izjūtas trūkumu“.

Tātad pirmais solis pret šo hronisko nejēdzību varētu būt sabiedrības pievienošanās atziņai, ka sievietes “nē“ ir vērā ņemams fakts. Ja reiz sievietes uztver šos plakātus kā aizvainojošus un skarbi pazemojošus, tad autoram nāktos publiski atvainoties. Nevis meklēt pircējus savas  neglītās idejas notirgošanai par naudu.

Neuzmanība pret otru cilvēku

Kaimiņvalstī Zviedrijā patriarhālo dogmu tēma sadzīvē eksistē tieši tāpat kā Latvijā. Taču tur ir partijas, grupas un organizācijas, kas feminismu saprot un cīnās par meiteņu līdztiesību mērķtiecīgi un loģiski. Piemēram, prostitūcija uz ielas ir aizliegta, un šim solim tagad seko arī  citas valstis. Jo tiesāts tiek pircējs, nevis seksa pārdevēji. Bez pieprasījuma nav piedāvājuma, tāpēc „ielasmeita“ nav vecākā profesija pasaulē, bet gan patriarhālās sabiedrības izveidota kungu servisa institūcija. To demontējot, var panākt sieviešu ekspluatācijas samazināšanos.

Tagad sieviešu līdztiesības tālākam nodrošinājumam ir pieņemts arī jauns likums, kas labāk aizsargās sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības pēc izvarošanas. Tautas valodā šo jauno juridisko normu sauc par „piekrišanas likumu“, un tikko tas jau likts lietā kādā spriedumā.

Augstākās tiesas aizvadītās nedēļas spriedumā šis likums tika ņemts vērā un tāpēc kļūs par paraugu nākamajiem, līdzīgiem gadījumiem. Tā būtība ir pavisam vienkārša – personai, kas uzņemas iniciatīvu seksuālām attiecībām ar otru personu, ir jāpārliecinās, vai otra puse piekrīt šādam notikumu attīstības procesam un vai līdzdalība ir bijusi labprātīga. Pēc jurista un bijušā ģenerālprokurora Svena Ērika Alhema domām, šī nianse ir ļoti svarīga un palīdzēs labāk spriest taisnīgu tiesu sarežģītos gadījumos. Ar šo parādās nianse – neuzmanība pret otru cilvēku kā izšķirošs kritērijs.

Konkrētais gadījums skar divus pieaugušos. Sieviete (caur sociālajiem medijiem) iepazinusies ar kādu vīrieti. Sarakste notikusi ilgstoši. Pēc tam vīrietis pieteicies ciemos pie savas vēstuļu draudzenes. Lūdzis arī naktsmājas. Sieviete piekritusi, taču piebildusi, ka nevēlas intīmas attiecības vai seksu ar šo vīrieti. Neraugoties uz to, vīrietis naktī uzmācies un uzskata, ka visas atrunas esot liekas. Ja sieviete uzaicina pārnakšņot, tad vēloties seksu. Pēc sievietes protestiem viņš intīmās attiecības naktī pārtraucis. Divas tiesu instances uzskatīja, ka sieviete nav vēlējusies intīmas attiecības, un tāpēc vīrietis tika notiesāts par izvarošanu. Augstākā tiesa mainīja sprieduma formulējumu, atbilstoši jaunajai normai. Interesanti, ka šo normu tiesa attiecināja uz situāciju, kurā prasītāja un atbildētājs bija vienojušies atrasties kopīgā gultā naktskreklos. Pēc tiesas domām, šāda situācija nedod iemeslu uzskatīt, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka seksuālais akts bijis akceptēts no abām iesaistītajām pusēm. Tātad Augstākā tiesa, izmantojot jauno likumu, samazināja vīrieša sodu. No izvarošanas (3 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā) uz neuzmanīgu, otras puses neakceptētu varmācīgu dzimumaktu (2 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā). Tātad „nē“ ir un paliek „nē“, nevis „iespējams“.

Līdz šim tiesās izvarošanas upurim vienmēr nācās pierādīt, ka ir aktīvi pretojies vai atradies bezpalīdzīgā stāvoklī (alkohola vai narkotiku reibumā).  Jaunajā likumā pietiek ar verbālu noliegumu. Tas nozīmē, ka tagad apsūdzētajam tiesas procesa laikā ir jāpierāda, kāpēc otra puse ir vai nav piekritusi. Tagad par izvarošanu var notiesāt arī tad, ja uzbrucējs nav izmantojis draudus, ieročus vai kā citādi piespiedis fiziski. Kādi ir šā likuma grozījuma konkrētie rezultāti? Kopš 2018. gada 1. jūlija 38% apsūdzēto ir attaisnoti. Tagad vieglāk iegūt pierādījumus procesam un upurim vairs nav jātaisnojas, ko viņš ir vai nav darījis. Tagad jāargumentē uzbrucējam savas rīcības pamatotība.

Vai atkal nesapratīsim?

Pieļauju, ka daudziem šāds likuma pavērsiens Latvijā šķitīs nepieņemams. Vienai sabiedrības daļai „šāda Eiropa“ nav saprotama, jo viņu uztverē intīmas attiecības ar sievieti ir vienīgi varmācības paveids un viss. Tieši tāpat kā islāmistiem Al Holas ieslodzījuma nometnē: sodīt, izvarot un nosist, ja runā pretī. Iespējams, ka tieši varmācības legalizācija normas līmenī attiecībās ar sievietēm ir faktors, kas Ghetto Games līderu domāšanas loģikā traucē domāt civilizēti. Kā tad rīkoties ar nejēdzīgajiem plakātiem. Kārt pie sienas, sadedzināt? Vai tomēr pārdot?

Tas, ka šos pazemojošos plakātus neiznīcina, bet pārdod, liecina, ka nekur tālāk par islāma teroristiem mūsu „getogeimeri“ nav pavirzījušies. Turpat vien mīņājas tepat Rīgā. Nesaprotot, ka Martas centra „nē“ nozīmē konkrētu prasību – neturpināt un laboties. Bez atrunām par jokiem, ironiju, zemtekstiem un taisnošanos par „mākslas“ provokāciju. Jo „viss, kas tiek sasniegts ar varu, var tikt saglabāts vienīgi ar varu” (Mahtama Gandijs), un no pārprastas pārliecības ir tikai viens solis līdz barbarismam. Tam pašam, kas ceļas no nezināšanas, izpaužas bailēs, žonglējot uz robežas ar kalifāta elli.

Laiks nekur neiet. Ejam mēs paši, un virziens ir vienīgi mūsu izvēle – pareizā  vai nepareizā virzienā. Savstarpējās cieņas vai cinisku pazemojumu trajektorijā. Sievietes padevība vīrietim nav laba lieta, jo tā rodas neuzmanības dēļ pret otru cilvēku. „Nē“ ir un paliek “nē“ visos gadījumos. Pamēģināsim to beidzot saprast.

Es eju pār robežām paceltu galvu jeb brīvās pārvietošanās mentālie ierobežojumi

 

Speciāli TVNET

Par iedzīvotāju brīvu pārvietošanos lielās teritorijās pirmais pacilāti vārsmoja Jānis Sudrabkalns. Viņu sajūsmināja iespēja brīvi apceļot Padomju Savienību – no Kauņas līdz Vladivostokai vai no mūžīgā sasaluma zonas līdz Melnajai jūrai. Tātad – valsts robežu ietvaros padomju cilvēks nu varēja nosacīti brīvi pārvietoties „paceltu galvu“ un meklēt laimi vai pārticību legālajā svešatnē, kuru ieskāva dzeloņdrāts žogs. Vai ar to Jānis tolaik mēģināja pateikt, ka Latvija vairs nav dzimtene pēc Otrā pasaules kara? Jā. Vai homos soveticus nebija savdabīgs šodienas migrantu paveids, kurš izvēlas apmesties tikai tur, kur „nauda plūst pa reni“ vai „piens un medus tek“? Jā, tāds bija Kremļa ideologu uzstādījums – anulēt iedzīvotāju etnopsiholoģisko piesaisti dzimtajai teritorijai un ieviest „sovjetisko kosmopolītismu“.

Pēc Berlīnes mūra krišanas pasaule paplašinājās. Pēkšņi ierādīto robežu bijušajam padomju cilvēkam vairs nebija. Vai visi metās bēgt? Jā, ieslēdzot dažādus ātrumus, bēdzēju maratons vairs nebija apturams un turpinās joprojām. Nevis tāpēc, ka atbrīvotajā Latvijā būtu tik ļoti slikti. Nē, tāpēc, ka sovjetlatvietis „arī beidzot gribēja dzīvot kā cilvēks“ un vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs šīs kategorijas ļaudīm ir tikai un vienīgi naudas maciņa biezums. Ja daļa trimdas tautiešu tolaik sapņoja par „dzimteni, kuru atjaunosim kopā“, tad sovjetlatvietis domāja tikai par to, kā labāk „ieraut nāsīs“, privatizējot uz vietas vai nogrābjot treknu kumosu ārzemju darba tirgū. Kopīgās dzimtenes ideja tika deleģēta tiem, kam nav nekā cita ko darīt.

Eiropas Savienības atvērtā telpa

Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu – eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.

Akmens laikmeta migrācija

Visos laikos cilvēki ir ceļojuši, pārcēlušies un meklējuši laimi citur – ejot pa ceļiem, peldot laivās un kuģos. Kurš tolaik bija stāvokļa noteicējs? Tas, kuram bija lielāks cirvis vai šķēps.

Lielākais vairums ceļotāju bija karavīri ar mērķi iekarot un nolaupīt. Cik ātri iekarotāji un laupītāji pārvietojās? Daudz lēnāk nekā šodien. Piemēram Mozus ceļš tuksnesī prasīja 40 gadus, bet šodien mēs pārlidojam apkārt pasaulei vienā mirklī datorā un vienā diennaktī lidmašīnā. Taču, ja izlemsim palikt svešā zemē, tad šodienas noteikumi ir pavisam citi nekā tolaik.

Kas šodien ir citādāk? Kāpēc sovjetcilvēks, kuru Sudrabkalns iemācījis iet lepni pāri robežām paceltu galvu, nedrīkst uzvesties kā akmens laikmeta iekarotājs? 

Tāpēc, ka brīvā pārvietošanās Eiropas Savienībā neatļauj pievākt otra – vairāk pārtikuša cilvēka mantu arī tad, ja tā nav piesieta un īpašnieka paša nav mājās. Policijas dati rāda, ka apmēram 50% laupīšanu vasarnīcās un privātmājās veic organizētas postsovjetisko valstu noziedznieku grupas. Tātad šo „ņemšanas“ jeb peļņas veidu jeb laupīšanas karu šodienas izpausmi mēs neakceptējam. Šis bizness nav legāls, un tā praktizētāji nonāk ieslodzījuma vietās, kuru skaits nemitīgi palielinās. Jo eksistē zināmi sabiedrības slāņi, kas joprojām nesaprot atšķirību starp viduslaiku laupīšanas kariem un šodienas iespēju brīvi pirkt un pārdot savas darba rokas. Cilvēku tirdzniecība turpina eksistēt, tieši tāpat kā nepamatoti konservatīvais uzskats par „vecāko profesiju pasaulē“. Lai gan režisors Lūkas Modisons ar savu „Lilja 4 ever“ pirms 15 gadiem mēģināja parādīt patiesību par kādu lietuviešu meiteni Zviedrijā un viņas traģisko likteni prostitūcijas zaņķī, daudzus šā rūpala nejēdzība joprojām nav sasniegusi. Turpinām piedāvāt tautiešu miesu kā preci un nekautrējamies par savu izvēli tieši tāpat kā ubags pie zviedru lielveikala.

Berlīnes mūris vai Trampa Meksikas siena

Nav noslēpums, ka daudzi attīstīto rietumvalstu iedzīvotāji šodien ar baudu atceras vecos laikus, kad padomju vara pati bija noslēgusi robežas, lai homos soveticus nevarētu izbraukt no valsts un ganītos vienīgi ierādītajās robežās. Padomju vara būvēja mūrus, lai iedzīvotāji nevarētu izkļūt ārā. Tieši tāpat, kā to redzam šodienas Ziemeļkorejā. Ja liela publiskās telpas daļa toreiz juta līdzi solžeņiciniem vai barišņikoviem, tad Staļins un Brežņevs ar šo faktiski „pasargāja“ rietumus no „poļu santehniķa“, “latviešu apkopējas“ vai lietuviešu Liljas ierašanās nelegālā zviedru bordelī. Tā sakot – garantēja drošību, vardarbīgi anulējot migrāciju. To pašu, kuru Lībijas diktators Kadāfi nodrošināja ES Āfrikas ziemeļos.

Tagad Tramps būvēs sienu uz ASV robežas pret Meksiku, lai norobežotos no ienācējiem. Orbans vilka dzeloņstieples uz savas valsts robežām it kā tā paša iemeslā dēļ, un arī Latvijas austrumu robeža tagad labāk spēj uzveikt, piemēram, vjetnamiešu migrantus, kas šķērso mūsu valsti, lai nokļūtu paradīzē Polijā. 2015. gadā arī zviedri atjaunoja robežkontroli pat Šengenas zonas valstu iedzīvotājiem.

Arī Latvijā pastāv satraukums par to, ka mūs noslīcinās migrantu paisums. Pagaidām neviens nav skaidri konkretizējis, kāds tas būs. Taču vairums gandrīz droši zina, ka tas būs briesmīgi. Tie būšot sveši, nepazīstami cilvēki, kas tic nesaprotamiem dieviem un regulāri ēd kebabu.

Taču kā paliek ar „latviešu apkopēju“, kuru mēs paši eksportējam uz Rietumvalstīm, lai gan tā atņem darbu, piemēram, studentiem, kas labprāt tīrītu viesnīcas numuriņus no lekcijām brīvajā laikā? Mēs uzskatām, ka šim tirdzniecības darījumam nav nekā kopīga ar ubagu pie lielveikala Stokholmā vai lietuviešu pusaudzi Lilju netīrā Malmes dzīvoklī. Lai gan labi zinām, ka tautietes, kas veic šo pienākumu, nav profesionāli izglītotas apkopējas darbā. Viņas ir skolotājas, audējas vai tirdzniecības darbinieces, taču šādi piepelnās un pelna sev lielākas pensijas vecumdienām. Tieši tāpat kā „celtnieki“ vai „šoferi“ bieži nepavisam nav skoloti šajos darba pienākumos, taču piedāvā savas darba rokas lētāk par vietējiem. Respektīvi, vai ir atšķirība starp preču, kapitāla un pakalpojumu brīvo tirgu? Jā, ir. Naudai nav gribas, bet cilvēkam tāda ir.

Legālai, apzinātai brīvās pārvietošanās praksei nav nekādas vainas. Tā nevar radīt politiskas vai ekonomiskas problēmas. Turpretī pārprastā staigāšana pāri robežām „paceltu galvu“, kuru dēvē arī par „sociālajiem ceļojumiem“, var izraisīt efektus, kurus varam novērot šodienas Eiropā un ASV.

Vai arī pie mums nav pienācis laiks atklāti runāt par šo tēmu? Par Latvijas pienesumu migrantu krīzei, kurai nav mentālu ierobežojumu joprojām?

Elle ieradīsies pati jeb krievu ruletes spēlēšana klimata kontroles apstākļos

Speciāli TVNET

Elle ieradīsies drīz!“ – brīdina radio kāda pazīstama spāņu meteorologa balss. Pēc tam ziņās vēsta, ka divi cilvēki jau miruši. Tajā pašā Spānijā. Karstuma rezultātā. Tas nozīmē, ka tveice turpina spīdzināt lielāko mūsu kontinenta iedzīvotāju daļu. Spāņiem izdeg vīnogu lauki, draudzenei Dienvidvācijā draud apstāties no karstuma dators un kolēģis Francijā izvairās atstāt savu vēso dzīvokli. Vai šos sutas triecienus var uzskatīt par globālās sasilšanas rezultātu? Jā, zinātne šo domu apstiprina. Cilvēce pati ir ievārījusi to, ko šodien jūtam uz savas ādas.

Pirms 100 gadiem prognozētā nelaime

40 grādu karstums Spānijā un Šveicē šobrīd ir ikdiena. Norma. Bērnus un vecākus ļaudis šonedēļ aicina palikt iekštelpās un nedoties ārā. Pirms vairākiem gadiem Francijā karstuma ofensīva (2003.g.) prasīja 15 000 cilvēku upuru. Tāpēc tagad franču iestādes ņem šo lietu nopietnāk. Ir atvērtas speciālas atvēsināšanās telpas, kurās iedzīvotāji var paglābties no tveices triecieniem, jo tikko atkal reģistrēti karstuma rekordi.

Daudziem svaigā atmiņā palikuši pērnās vasaras karstuma uzplūdi. Jā, šie efekti ir zinātnes prognozēti un pamatoti. To apstiprina arī Berlīnes klimata pētniecības institūta (Potsdam Institute for Climate Research) profesors Stefans Rāmstorfs (Stefan Rahmstorf). Viņš neslēpj, ka karstuma viļņi, kas pārbrāžas zemeslodei pēdējo desmitgadu laikā, ir kļuvuši biežāki. Tveicīgākās Eiropas vasaras (pēdējo 1500 gadu laikā) reģistrētas sekojoši 2018., 2010., 2003., 2016. un 2002. gadā. Mēneša karstuma rekordi tagad tiekot fiksēti piecas reizes biežāk nekā agrāk, t.i. stabila klimata apstākļos.

Profesors Rāmstorfs ir klimata pētnieks.

Taču nav jābūt klimata pētniekam, lai sapratu, ka pastāv zināma kopsakarība starp kaitīgajām izplūdes gāzēm un siltumnīcas efektu, kuru šie izmeši nodrošina. Industriālās sabiedrības attīstības izraisīto negatīvo rezultātu pirms vairāk nekā simts gadiem (1896) prognozēja, piemēram, zviedru zinātnieks Svante Arēnius (Svante Arrhenius). Tas notika ilgi pirms klimata pētnieku parādīšanās zinātnes arēnā. Arī pirms viņa 1861. gadā īru fiziķis Džons Tindals (John Thyndall) pētījumā aprakstīja kā CO2, ozons un ūdens garaiņus absorbējošā tveice veido reakciju, kuru mēs šodien dēvējam par siltumnīcas efektu.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku.

Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku. Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Vai viss ir tikai tā?

Protams, ka neizturamas tveices atkārtošanos nevar šodien 100% piesaistīt tikai un vienīgi klimata pārmaiņu sekām. Kā norāda somu klimata pētnieks Marku Rumukainens (Markku Rummukainen) Lundas universitātē, tad iemesli šādiem dramatiskiem klimata pavērsieniem varot būt dažādi.

Gan sistematizēti, gan gadījuma rakstura. Piemēram, nebeidzamās lietus gāzes Japānā, zemes nogruvumi Islandē, vētras Indijā vai sausums Zviedrijā pērn norisinājās gandrīz vienlaicīgi, taču mums nav konkrētu pierādījumu, ka visām šīm nelaimēm būtu viens un tas pats izraisītājs. Lai noskaidrotu, nepieciešams laiks un pētījumu turpināšana. Taču jau tagad ir skaidrs, ka atmosfēras temperatūra kāpj un tāpēc gaiss kļūst siltāks.

Rezultātā izveidojās vairāk ūdens tvaiku „un tāpēc lietus gāzes un negaisi siro biežāk un dramatiskāk”, – konstatē profesors Rumukainens. Pēc viņa domām, nedrīkstam šodien paziņot, ka pērnās vasaras ekstrēmais sausums un meža ugunsgrēki ir tieši globālās sasilšanas sekas.

Taču redzams, ka pastāv kopsakarība starp vidējās gaisa temperatūras kāpumu un klimata pārmaiņām.

Kategoriskāku viedokli pauž citi klimata pētnieki. Pirms dažām nedēļām tika publicēts šī pētījuma rezultāts, kas pierāda, ka mūsu virtuālajā laikā pastāv 99% risks tam, ka karstuma viļņi turpināsies un pērnā gada sausums tomēr ir izmešu seku rezultāts. Pie līdzīgiem secinājumiem klimata pētnieki nonāca arī iepriekš,pētot 2016. gada karstās vasaras izraisītājus.

Izrādās, ka cilvēce tomēr pati ir vainīga pie savā klimata problēmām. Zinātnieki piedāvā pierādījumus, kurus varam kraut kaudzē. Amerikāņu organizācija Union of Concerned Scientists šajā virzienā prezentē karstuma viļņu analīzi un pierāda, ka ekstrēmās klimata izpausmes tomēr ir un paliek mūsu civilizācijas izraisītas.

Tas nozīmē, ka karstuma un sausuma viļņi turpināsies, gaisa temperatūrai caurmērā paaugstinoties par 2 grādiem.

Aukstuma un karstuma uzbrukumi

Savādos klimata lēcienus pamanām neparasta karstuma uzbrukuma apstākļos. Pie aukstuma uzlidojumiem esam pieraduši, jo dzīvojam salīdzinoši vēsā valstī. Taču karstajās zemēs tieši aukstuma viļņi it tie, kas nepiemērotā brīdī un laikā izraisa neslēptu vietējo nepatiku. Aprīļa komandējums uz Vīni man šogad pārvērtās nepatīkamā pārsteigumā.

Magnoliju un ķiršu ziedēšanas laikā, tur uzbrāzās negants aukstums (+4°), kas noturējās vairāk nekā nedēļu. Vietējie taisnojās, ka tas esot neparasti. Tā nemēdzot notikt. Tagad viss esot galīgi sajucis, „klimats trakojot arī Austrijā“ – apgalvoja Vīnes paziņas. Liekot noprast, ka globālā sasilšana esot vainīga, ja aprīļa beigās Austrijā cilvēkam jāstaigā pa ielu ar cimdiem un cepuri.

To pašu (mēnesi vēlāk – maija beigās) stāstīja Sicīlijas jaunieši, kurus nepatīkami pārsteidza negaidīts dzestruma vilnis Vidusjūras piekrastē. „Nejaukais pavasaris“ – viņi teica, nobaudot kafiju ar grieķu zemenēm un uzvelkot otru silto jaku. Nekas vairs neesot tā kā viņu bērnībā. Viss sajucis – ziema ar vasaru, pavasaris ar rudeni.
Ja austriešiem un sicīliešiem nedraud nekas briesmīgs, tad citur aina ir daudz bēdīgāka.

Pašlaik daudzi pamet savas mājas, jo viņu dzīvesvieta vairs nav apdzīvojama. Precīzāk – liela mūsu planētas daļa vairs nav apdzīvojama un šī neapdzīvojamā zona uz mūsu planētas turpina izplēsties plašumā.

Vai varam nonākt pie apokalipses? To savā runā sprediķoja pensionētais austrāliešu admirālis Kriss Berijs (Chris Barrie).

Viņa ziņojums (Breakthrough) skarbi pareģo civilizācijas beigas un paredz, ka cilvēka dzīvei uz zemes drīz pienāks fināls, kas norisināšoties pavisam nežēlīgā veidā. Iemesls – globālā sasilšana. Turpmāk mēs vairs nepriecāšoties par siltu un jauku vasaru, bet domāšot, kā paglābties no karstuma, kas arī mūsu platuma grādos pavisam drīz varot sasniegt 50 grādus, kā to pašlaik var novērot Indijā. Tālākais šausmu filmas scenārijs ir jau zināms: mūžīga sasaluma izzušana, Amazones ekosistēmas sabrukšana, nespēja apgādāt ar pārtiku planētas iedzīvotājus utt. Nav izslēgts, ka šo procesu rezultātā pastiprināsies migrācijas procesi, jo visiem nepietiks pārtikas un dzeramā ūdens.

Vai klimata krīze var novest pie bruņotiem konfliktiem?

Jā, var. „Nav izslēgts, ka klimata pārmaiņu izraisītie procesi var sākt norisināties daudz straujākā tempā un mēs nespēsim tos prognozēt un sekām sagatavoties”, – konstatē klimata pētnieki Deivids Sprāts (David Spratt) un Jans Danlops (Ian Dunlop).

Kāpēc tā var notikt? Pavisam vienkārši – lielo, industriālo lielvalstu vadītāji un politiķi (tie paši, kas galvenokārt ražo sārņus) nespēj vienoties par kaitīgo izmešu ierobežošanu visur un ilglaicīgi.

Parīzes vienošanās palika uz papīra kā labi domāts, taču nerealizēts projekts. CO2 koncentrācija gaisā, tātad, turpina pieaug. Līdz 2030. gadam tā sasniegs 437 ppm, ziņo žurnāls Nature.

Vai šādam šausmu filmas scenārijam ir jēga noticēt? Laika periodā no 2013. – 2050. daudzās valstīs tomēr vienpusēji tiks samazināti kaitīgās industrijas izplūdes gāzes. Vai ar to pietiks? Jeb esošais ir par maz? Jā, par maz, jo gaisa temperatūra turpinās kāpt. Par to savā ziņojumā raksta arī ANO.

Šodienas ziņojumi par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku dzīvi iedalāmi divās grupās. Konservatīvais klimata modelis (IPCC) ietver vairākus atražošanas mehānismus, kas pēc autoru domām palīdzēs noturēt līdzsvaru. Zinātnei vispār nav pieņemts celt paniku uz aizdomu pamata. Vēl mazāk patieso, kritisko situāciju ir gatavi publiskot politiķi. Sen pārbaudīta patiesība – labāk noklusēt, nekā atzīt patiesību, ir spēkā joprojām. Neaizmirsīsim arī politikas vēlmi kontrolēt zinātnes sasniegumus, sinhronizējot tos ar savām vajadzībām.

Jāpiezīmē, ka pirms IPCC ziņojuma tieši politiķi lielā mērā ietekmēja zinātniskā ziņojuma satura struktūru, jo viņiem nepatīkot pareģot lielas nelaimes. Reāla posta prognozes neiekļaujas politikas leksikona loģikā.

Ceru, ka 2050. gadā civilizācija bojā tomēr neies. Taču klimata problēma pastāv un turpina eksistēt, kamēr nav novērsta.

Ziemas valsts ar vasaras režīmu

Krievijas, Ķīnas un ASV nevēlēšanās pievērsties un risināt klimata krīzes problēmas ir fakts. Tas mazliet atgādina krievu ruletes spēlēšanu par mūsu planētas nākotni ar devīzi: „Manam mūžam pietiks jeb pēc manis – kaut ūdensplūdi!“. Kamēr konservatīvie zinātnieki un politiķi turpina kašķēties ar pārējiem par to, cik lodes ir revolverī, būtu saprātīgāk izbeigt riskēt. Vislabāk noņemt šaujamo no cilvēces deniņiem un sākt risināt problēmas, kas reāli pastāv.

Kā to izdarīt? Šim mērķim nepieciešama plaša un apjomīga resursu mobilizācija nākošās desmitgades laikā, kurai lielvalstis nav gatavas. Tā teikt – negrib to darīt.

Kas draud mums? Rītdien? Jāsāk rēķināties ar to, ka arī mūsu „vēsajā valstī“ ēkas un publiskā telpa nav gatava karstuma uzbrukumiem. Līdz šim darba, dzīvesvietas, transports bija piemērots aukstiem klimatiskajiem apstākļiem. Rēķinoties ar īsu vasaru un garu, aukstu ziemu. Daudzās publiskā lietojuma telpas ir ar lieliem logiem, stikla sienām, bez iespējas vēdināt un nodrošināt svaiga gaisa plūsmu. Iespējams, ka arī pie mums Latvijā jāsāk domāt par ēnu arkādēm un apkures sistēmu, kuru viegli var pārslēgt dzesēšanas režīmā. Līdz šim bija zināma gaisa temperatūra, kuras apstākļos bērniem ziemā nav jāiet uz skolu. Tagad pienācis laiks pretējais galējībai – precizējot cik grādos vasarā bērni un senjori nedrīkst atrasties ārā. Pirms pāris dienām šāda kārtība funkcionēja Francijā. Tagad tas attiecas arī uz mums.

Ziemas valstij Latvijai jāsāk rēķināties ar svelmi vasarā.

Ir pienācis pēdējais laiks restaurēt klimatu. Nobremzējot neapdomības dēstīto elles ceļu pie mums. Vienkārši tāpēc, ka tas ir iespējams. Visiem kopā.

 

 

„Černobiļa“ kā aktuāls klimata krīzes piemērs jeb balsta zara zāģēšana

Speciāli TVNET

Runāt par klimata krīzi mūsu sabiedrībā nav viegli. Krievijas un ASV „trampistu“ mediji to kategoriski noliedz. Tādas krīzes, viņuprāt, vispār neesot. Pasākumi tāpēc nav jāveic. Tikmēr paši uz savas ādas jūtam straujas temperatūras svārstības. Esam spiesti noskatīties postošus meža ugunsgrēkus, plūdus un sausuma periodus kopā ar nepieredzēti skarbām vēja pļaukām. Šopavasar, piemēram, mobilā telefona aplikācija man ziņoja par vienādu gaisa temperatūru Rīgā, Hurgadā un Salalahā. Pēc tam no debesīm bira „Tukuma krusa“ ar graudiem krietna uzpirksteņa lielumā un gāzās koki, izraujot no apbedījumu vietām cilvēku mirstīgās atliekas. Pētnieku ziņojumi liecina, ka klimata pārmaiņas sāk būtiski ietekmēt arī eiropiešu veselību. To pierādot Denges drudža uzliesmojumi mūsu platuma grādos, kā arī sirds-asinsvadu un psihisko saslimšanu pieaugums. Vai vairums no mums apzinās kādas sekas klimata pārmaiņas iecirtīs mūsu veselībai? Lielindustrijas (kā šī procesa izraisītājas) neko par šo dzirdēt nevēlas un maksāt negrasās. Izskatās, ka par šīm tēmām izvairāmies runāt un rakstīt. Jo neredzēt ir ērtāk, vieglāk un patīkamāk. 

Brīdis, kad īsta katastrofa pārvēršas filmā

Mūsu ekrānus jau sabangojušas filmas  „Černobiļa“ sērijas, kas atspoguļo reāli notikušas nelaimes faktu un tā sekas Ukrainas ikdienā.  Filmā dramatizēta visiem zināmā industriālā katastrofa, liekot saprast, ka posts varēja beigties arī vēl sliktāk. Avārija notika 1986. gada 26. aprīlī Padomju Savienībā (Ukrainā). Brīdī, kad uzsprāga ceturtais reaktors. Bija nepieciešami pārcilvēciski pūliņi, lai apturētu radioaktīvā izstarojuma noplūdi dabā. Milzīgas teritorijas vairs cilvēks nedrīkstēja apdzīvot. Filmas sižets liek uzsvaru uz šo sajūtu, ka arī ainava zem mūsu šodienas logiem var kļūt saindēta un piespiest mūs pašus pamest mājas un iedzīvi. Tā liek novērtēt drosmīgu cilvēku ieguldījumu katastrofa brīdī. Tieši viņi riskēja ar savu dzīvību un veselību, strādājot apstākļos, kas bija bīstami viņiem pašiem. Taču šie ļaudis, pakļaudami sevi apstarošanas briesmām, izglāba mūs pārējos.

Katastrofas vienmēr bijušas pateicīga naratīva tēma morāles jautājumu risināšanai kinomākslā. Ārkārtas stāvokļa vide vislabāk demonstrē katra cilvēka patieso seju. Bīstamās situācijās cilvēki paši sadalās gļēvajos un drosmīgajos, labajos un ļaunajos, godīgajos un negodīgajos. Šīs tēmas lieliski risināja pagājušā gadsimta kinolentes: „Poseidona piedzīvojumi“ (1972)un „Ugunsgrēks debesskrāpī“ (1974).  Taču šajos gadījumos stāstu izveidoja uz iedomātu katastrofu bāzes.

Līdz ar „aukstā “ kara kulmināciju 80. gados, kino sāka piedāvāt iedomātas atomkara filmas starp rietumiem un austrumiem. Viena no šādām filmas bija „Nākošā diena“ (1983), kurā parasta amerikāņu ikdiena pēkšņi pārvēršas atomkara ellē. Ciešanas, slimības, bads un radioaktīvie viduslaiki, kas iestājas pēc šāda kara uzbrukumiem, nedeva iemeslu moralizēt par cēlu vai zemisku cilvēku rīcību, par vadoņu un amatpersonu atbildību sabiedrības un planētas priekšā. Tā nostrādāja tikai un vienīgi kā emocionāla pļauka, kuru noskatījās 62% amerikāņu. Toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans pēc filmas demonstrējuma, esot juties satriekts un sācis nopietni domāt par starptautiskā saspīlējuma atslābināšanu attiecībās ar to pašu Padomju Savienību.

Reņģēdāji pret alkatīgu, korumpētu sistēmu

Katastrofu filmām mēdz būt 2 centrālās asis – aizsardzības un iznīcināšanas stratēģijas. Pirmo līniju iezīmēja Rolanda Emeriha (Roland Emmerich) klimata katastrofu filmas „2012“ (2009) un “Diena pēc rītdienas“ (2004). Tajās stāstīts par to kā cilvēce izglābjas no iznīcības izaicinājuma. Emeriha filmu galvenais varonis ir cilvēks, kurš saka patiesību arī nepiemērotās situācijās, riskējot tikt nesaprasts un vajāts par to. Varoņa pretinieks ir varas pārstāvji, kas izvairās saprast notiekošo, grib labāk melot, nekā atzīt reālo situāciju un rīkoties sabiedrības interesēs.  Šo līniju savā filmā turpina arī „Černobiļas“ veidotāji.

Filmas varoņi Valerijs Legasovs  (John Harris) un Ulana Čomjuka (Emma Watson) saprot, ka galvenais katastrofas vaininieks ir korumpēta Padomju Savienības varas kliķe.  Zinātnieku cīņa pret „sistēmu“ arī panāk  mazā cilvēka (zinātnieka, ugunsdzēsēja, ārsta un glābēja) uzvaru pār postu. Tā ir simboliska un lielā mērā sasaucas ar šodienas politiskās un klimata krīzes situācijām. Vienmēr būsim „mēs“ (parastie reņģēdāji) un „sistēma“ (alkatīgs, egoistisks varas aparāts), kas atradīsies opozīcijā.

Tātad „Černobiļa“, atšķirībā no pārējām populārākajā katastrofas filmām, ir balstīta uz reāliem notikumiem, nevis izdomāta stāsta. Tās dramatismu veido sižeta sekvences, kuras rāda katastrofas seku savaldīšanas procesu. Liekot skaidri saprast, ka bez entuziastu un atbildīgu glābēju klātbūtnes, mūsu šodienas dzīve uz zemes varētu izrādīties daudz citādāka.

 Iznīcības romantizēšana

„Černobiļa“ nerāda planētas iznīcināšanu. Tajā dominē aizsardzības stratēģija. Taču eksistē filmas, kas aplūko arī otru – totālās iznīcības stratēģiju, kas piedzimst katastrofas rezultātā. Proti, katastrofa panāk dzīves apstākļu maiņu tik lielā mērā, ka cilvēks vairs nespēj dzīvot jaunajās situācijā. Šādu neiespējamo vidi apraksta Andrejs Tarkovskis savā filmā „Stalkers“ (1979). Viņš rāda pasaulei, kurā eksistē „zonas“, kurām piekļaujas reālā pasaule. Tarkovska pieeja ir orģināla, jo vides (zonu un ne – zonu) ietekme pārmaina cilvēku tik lielā mērā, ka parāda viņa spēju vai nespēju saprātīgi un godīgi rīkoties.

Bieži dzirdēts ka tieši Černobiļas  katastrofa (nevis tikai Reigana zvaigžņu kari) noveda pie ļaunuma impērijas – Padomju Savienības sagrāves.  Māksla ir sabiedrības sajūtu seismogrāfs. Tāpēc uzskatu, ka filma „Černobiļa“ ir alegorisks vēstījums par to, ka mēs no jauna šobrīd atrodamies katastrofas priekšā un riskējam ieraudzīt neapdzīvojamas zonas, kas radīsies globālās sasilšanas rezultātā. Fiktīvās briesmas ir redzamas un mūs ietekmē no ekrāna. Tās brīdina par to kas mums draud, jo klimata krīzes sekas ir jau gandrīz redzamas. Skaidri un gaiši arī uz mūsu pašu ādas.

EASAC  ziņojums

EASAC jeb zinātņu akadēmiju kopīgais analīzes rezultāts par klimata krīzes ietekmi uz pilsoņu veselību, pagaidām visai maz parādīts mediju slejās. Klimata pārmaiņu ietekme tajā ir konstatēta un tāpēc ir pamats ar to iepazīstināt, lai panāktu saskaņotu valstu rīcību kaitīgo efektu novēršanai.

Tātad pavisam īsi par šī zinātniskā ziņojuma saturu: galvenais negatīvo veselības efektu izraisītājs ir pieaugošais gaisa temperatūras kāpums. Ja gaisa temperatūra turpinās pieaugt (par vairāk nekā +2 grādiem, caurmērā), tad karstuma efektu izraisītās saslimšanas palielināsies arī Latvijā. Otrais līmenis – infekcijas slimību pieaugums kā norma. Viens no izraisītājiem – odu populācijas pārmaiņas. Mūsu platuma grādos jau tagad palielinās dienvidu valstīs izplatītāko infekciju pārnēsātāju – odu skaits, kas izplata smagas slimības.

Trešais – gruntsūdeņu līmeņa krišanās un piesārņojuma palielināšanas akās, kuru mēdz izraisīt plūdi un gaisa temperatūras paaugstināšanās.

Ceturtais bīstamības līmenis – nieru slimību skaita pieaugums, kas rodas ķermeņa atūdeņošanās rezultātā. Karstumā palielinās sirds-asinsvadu, kā arī ar alerģiju sirgstošo skaita pieaugums.

Ziedputekšņu blīvuma pieaugums gaisā (kā siltāka klimata rezultāts) ir iemesls alerģijas slimnieku skaita eksplozijai. Gaisa temperatūras paaugstināšanās noved arī pie pazeminātām kognitīvajam un fiziskajām spējām, kas samazinās strādājošo darba produktivitāti par 10 -15 %.

Jau pierādīts, ka gaisa temperatūras celšanās izraisa agresivitāti un noziedzības līmeņa pieaugumu dažādos sabiedrības slāņos.

Ziņojums ir skaudrs. Tas liecina, ka globālā sasilšana nav pasaka vai izdomājums, bet jau tagad būtiski ietekmē mūsu līdzpilsoņu veselību. „Ja mums izdotos panākt, ka sabiedrība beidzot ieskatās spogulī un saprot, kas ar mums notiek klimata krīzes rezultātā, tad  vēl varētu glābties un griezt visu uz labo pusi“, – atzīst medijiem pētnieku grupas dalībniece, Umeo universitātes Epidēmiju un globālās veselības pētījumu institūta docente Marija Nilsone. Viņa uzskata, ka ir strauji jāsamazina izmešu daudzums gaisā, jārūpējas par gaisa tīrību. To var panākt ļoti dažādi: gan ierobežojot industrijas, transporta, lauksaimniecības, gan arī privātpersonu patēriņu. Proti – ēdot mazāk gaļas cilvēks rada priekšnosacījumus labākiem klimatiskajiem apstākļiem uz planētas zemes. Tas pats attiecas uz privāto autotransportu. Tie, kas mazāk brauc ar savu automašīnu un pārsēžas uz velosipēdu, nodrošina tīrāku gaisu apkārtējiem.

Vide ietekmē ikvienu. Sākot no malārijas oda tuksnesī un beidzot ar mums pašiem smoga centrā Rīgā, Dzirnavu ielas ielejā.

Vai turpināsim zāģēt zaru uz kura sēžam, jeb tomēr sāksim domāt kā dzīvot tālāk?

 

 

Kremļa sabiedrotie pret liberālismu un ES ir mūsu vidū. Kā viņi ietekmē EP vēlēšanas?

Speciāli TVNET

Krievijas centieni iejaukties citu valstu vēlēšanu kampaņās, ietekmējot to iznākumu, nevienam vairs nav noslēpums. Tā tas savulaik tika darīts, palīdzot amerikāņiem ievēlēt par prezidentu Donaldu Trampu. Izskatās, ka līdzīgi „tas“ notika arī Latvijas vēlēšanu laikā. Piemēram, piepalīdzot Nilam Ušakovam kļūt par Latvijas galvaspilsētas saimnieku. To pašu novērojām „Brexit“ referenduma aģitācijas perioda laikā Lielbritānijā, kā arī vēlēšanu gaitā Polijā un Ungārijā. Kremlim izdevās tur noorganizēt sev vajadzīgos valsts valdītājus visaugstākajos posteņos. 

Šobrīd putinisti vēlas vājināt Eiropas Savienību, izmantojot priekšvēlēšanu aģitācijas iespējas. Galvenie uzbrukumi šobrīd vērsti Vācijas un Baltijas valstu vēlētāju virzienā. Caurmērā 40 -50 melīgu apgalvojumu zalvju katru nedēļu. Katras dalībvalsts vēlētājiem Kremļa propagandas mašīna izvēlas atšķirīgus melu mītus. To izplatīšanai izmantojot ne tikai savus medijus, bet arī attiecīgās valsts labēji vai kreisi orientētas partijas un šo partiju deputātus.

Putinistu aģitācijas stratēģija

Dezinformācijas tehnikā Kremlis šodien izmanto tos pašus paņēmienus, kas savulaik tika izstrādāti Padomju Savienības melu laboratorijās. Izejas pozīcija ir ļoti vienkārša un melnbalta: „mūsējie“ pret „ienaidniekiem“. Tātad, visa sabiedrība tiek sadalīta labajos un sliktajos. Ja esi kopā ar mums, tad esi labais. Ja ne, tad – sargies. Tas nozīmē, ka saruna medijos un publiskajā telpā notiek tikai un vienīgi ar savējiem. Pretinieki tiek apmeloti, izsmieti, iznīcināti un sagrauti – kā slikti cilvēki. Kurš šodien ir Kremļa “savējais“? Tie ir Krievijas pilsoņi, kas akli kalpo Putina ideoloģijai, apbrīno savu vadoni un ir gatavi Putina=dzimtenes dēļ iet nāvē.

Kas ir savējie jeb sabiedrotie? Agrāk par tādiem tika uzskatīti komunistu režīmi vai vismaz sociālisti. Tagad Kremļa draugu (ideoloģisko radu, labvēļu, fanu, entuziastu un paziņu) loks ir daudz plašāks: tie ir visi, kas ienīst Kremļa ienaidnieku – liberālismu. Tātad nevis domubiedri, bet ienaidnieka ienaidnieki. Loģiski, ka liberālisma ienaidnieku kopsaucējs ir nepatika pret cilvēktiesībām, sieviešu un bērnu tiesībām, atvērtu sabiedrību un demokrātiju un respektu pret katra indivīda vēlmēm un vajadzībām. Tādējādi Kremļa sabiedroto skaitā nonāk konservatīvi, reliģiozi domājoši cilvēki ar izteiktu nepatiku pret citādi domājošajiem, ar pieķeršanos autoritātēm un autoritatīvajiem (diktatūras) režīmiem. Kremļa filozofija (Dugina koncepcija) uztver cilvēku kā bara būtni, kurai obligāti jāpakļaujas bara (vairākuma) loģikai un visas atkāpšanās vai protesti ir pelnījuši sodu. Tātad dogmām jāklausa, vairākumam jāpiekārtojas un pretī runāt nedrīkst.

Lai izveidotu no jauna šādu pārbiedēto PSRS laika sabiedrību, nepieciešams ārējais ienaidnieks. Par tādu tiek definēts liberālisms (sabiedrība, kas veidojas liberālisma filozofijas iespaidā).

Protams, ka kremlini nekad neielaidīsies diskusijās ar liberāļiem par viņu vērtībām un pārliecību. Tas būtu pārāk riskanti, jo šādā diskusijā Kremlim var iznākt zaudēt. Tāpēc sarunas (diskusijas, izskaidrošanas) vietā tiek vienīgi šauts uz liberāļiem kā sliktiem un kaitīgiem cilvēkiem.

Kā to dara? Tieši tāpat kā to dara sadzīvē, kad kāds gudrs cilvēks traucē un ir jānovāc. Proti – izgudrojam melus par šo cilvēku un sākam tos izbazūnēt ar visu iespējamo komunikācijas kanālu palīdzību. Šo dezinformācijas metodi sauc par “birku pielīmēšanu“. Proti – simpātisku cilvēku (partiju, organizāciju, sabiedrisko grupu) apzināti „aplīmējam“ ar melīgiem apgalvojumiem, kamēr viena sabiedrības daļa šiem meliem notic un no attiecīgā cilvēka (partijas, organizācijas, grupas) novēršas.

Šajā darbā ļoti noder neizglītoti, lētticīgi ļaudis, kurus dēvē par „noderīgajiem idiotiem“. Viņi naski uzknābā melus un čakli izplata tos tālāk. Tādējādi pastiprinot apmelojumu efektu.

Jūs teiksiet – nav dūmu bez uguns? Diemžēl ir dūmi bez uguns. Melu vērpēji strādā tieši ar šādas tehnoloģijas palīdzību – jo trakāki un neticamāki ir meli, jo vieglāk cilvēki uz tiem pievelkas.

Tieši šo loģiku izmanto arī Kremlis savā aģitācijas darbā pret Eiropas Savienību. Melu fabrikas Pēterburgā un Maskavā katru nedēļu izplata jaunus informatīvos melus par notikumiem dažādās valstīs ar mērķi kompromitēt ienaidnieku un sumināt savu loģiku. Viena no Kremlim nepatīkamākajām valstīm ir kaimiņvalsts Zviedrija. Tajā pie varas (gandrīz visu laiku!) ir sociāldemokrāti, un vēsturiski PSRS vienmēr ir bijusi salīdzinoši labvēlīga karaļvalstij. Taču šobrīd putinistiem (tāpat kā trampistiem) šī valsts ir kā dadzis acīs, jo tajā ir izteikti liberāla valsts pārvaldes struktūra, kas pieļauj sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanu. Tas putinistiem neder. Tāpēc gandrīz katru nedēļu no Kremļa tiek piegādātas pasakas par: a) it kā nejaukajām skandināvu feministēm, kuras nepārtraukti „dara muļķības“; b) bēgļiem, kas it kā sistemātiski pārpludina valsti un izvaro, pazemo sievietes; c) NATO, kas viltīgi „izplešas“ neatļautā teritorijā un it kā apdraud Krieviju. Tātad trīs signālvārdi: feministes, bēgļi, NATO. Ko jaunu Kremlis saražojis šonedēļ? Jā, ir visas trīs pozīcijas realizētas, un tas izskatās šādi: a) un b) Zviedrijas valdībā esot feministes, kas pieprasījušas policijai neizmeklēt daudzās izvarošanas, kuras pret zviedrietēm veikuši bēgļi (visi šie apgalvojumi ir meli); c) NATO „pa kluso“ izplešas Zviedrijā un vietējā vara ražo filmas, lai sagatavotu SWE iekļaušanos šajā it kā „ļaunajā“ militārajā blokā (meli). Trūkst ziņu par to, ka liberālisma rezultātā Zviedrijas valsts morāli grūst. Tas mēdz būt iecienīts Kremļa informatīvais piedziedājums visādām ziņām. Šonedēļ nav. Nekas, būs jaunnedēļ.

Digitālie pirkstu nospiedumi

Kā tas tiek darīts? Vispirms jau izmantojot savus medijus, kuru saturu 100% kontrolē valsts cenzūra. Piemēram, Sputņik un RT šodien tiek izplatīts daudzās valodās ap 100 valstīs. Lielākā daļa Latvijas krievu mediju arī pieder Kremļa ietekmes zonai. Tā ir redzamā putinistu, tieši kontrolētās propagandas daļa. Taču eksistē arī neredzamā. Proti – sociālie mediji, kuros Kremļa propagandisti izplata savus melus ar svešiem vārdiem un izdomātiem nosaukumiem. Radot iespaidu, ka šādi domā nevis putinists, bet Anna no Latvijas, Mikaels no Zviedrijas vai Rolfs no Vācijas. Piemēram, ja kāds žurnālists Somijā vai Latvijā ilgstoši rakstīs nepatīkamas lietas par putinismu, tad viņu var „nokost“ sociālajos medijos, uzrīdot virsū troļļu armiju. Tātad – radot iespaidu, ka “visi šo cilvēku nemīl“, jo viņš ir „vienkārši slikts cilvēks“. Parasti šie uzbrukumi arī izdodas un kritiskas balsis apklust. Diemžēl atklāt visus kremlinu uzbrukumu veidus nav viegli. Atmaskot – vēl grūtāk. Taču neiespējami tas nav.

Ietekmēšanas darbā nav iespējams meli pieķert pie rokas ar „zaptes burciņu” plaukstā. Kā norāda pazīstamā amerikāņu avīze New York Times, te nākas runāt tikai par tā saucamajiem „digitālajiem pirkstu nospiedumiem“, kurus var tehniski atklāt un reāli noskaidrot. Tas ir detektīva darbs. Noskaidrojot rokrakstu, iespējams saskatīt rīcības shēmas. Arī šodien viņu scenāriji it tie paši – kopējot rīcību, kas bija raksturīga, iebrūkot Ukrainā 2014. gadā un ietekmējot ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu 2016.gadā.

Interesanti, ka kremlinu „virtuve“ (elektroniskie paraksti) noder arī viņiem draudzīgajām labēji ekstrēmajiem politiskajiem grupējumiem. Piemēram, Itālijā vai Vācijā. Šie nacionālisti izmanto tieši tos pašus serverus un idejiskās publikas apstrādes metodes, kuras jau konstatētas un noskaidrotas Kremļa komplektos.

Ir noskaidrots, pa kuriem „logiem“ krievu hakeri ieradās un uzlauza pirmsvēlēšanu periodā ASV Demokrātu partijas datorus, izkratot no tiem it kā kompromitējošas Hilarijas Klintones e-vēstules. Datoru uzlaušanas mēģinājumi un nozagtā informācija bija noteicošā amerikāņu vēlētāju apmuļķošanā. To finālā, it kā atmaskojumu, publicēja Wikileaks, lai Džulianam Asanžam būtu par ko publiski šausmināties sarunās ar Rodžeru Stonu (Roger Stone), kas faktiski nebija nekāds neatkarīgs novērotājs, bet gan Donalda Trampa kampaņas aktīvists, politikas menedžētājs un tuvs draugs (vēlāk viņu FIB arestēja 2019. gada janvārī). Šo shēmu tagad cenšas atkārtot ES vēlēšanu kampaņu laikā. Cerams, ka šonedēļ netiks uzlauzti liberālo partiju vadītāju datori un izzagti dokumenti. Taču izslēgts tas nav.

Kā kremlini rīkojušies līdz šim?

ASV prezidenta vēlēšanu laikā (2016) ar krievu hakeru starpniecību izdevās ar Facebook palīdzību piedāvāt Maskavā un Pēterburgā izstrādātu priekšvēlēšanu propagandu 126 miljoniem amerikāņu vēlētāju kā vietējās idejas. Propaganda ietekmēja balsotāju. Toreiz tā bija melīga informācija, kuru Maskava izplatīja amerikāņiem tādā formā un veidolā, ka vēlētāji to uztvēra kā savējo – iekšējo informāciju. Tieši tie paši ideoloģiskie desantnieki tagad cenšas iespaidot Eiropas Savienības parlamenta vēlētājus Eiropā. To liecina New York Times jaunais pētījums. Kā uzskatāms piemērs tajā tiek izmantots vācu partijas Alternatīva Vācijai (AFD) ideoloģiskais uzlādējums. Šo vācu populistu partiju no Maskavas atbalsta gan tieši – piegādājos naudu, gan ideoloģiski – ar krievu valsts mediju palīdzību. Taču, lai veicinātu spriedzi, Kremlis vienlaikus atbalsta arī šīs partijas oponentu – vācu kreiso aktivitātes. Tātad no Kremļa vāciešiem tiek maksāts konkrēti naudā un vienlaikus arī maksāts par viņu reklāmas ražošanu un izvietošanu Vācijā. Piemēram, mājas lapas internetā, kas sumina kreisos aktīvistus Antifa WestBerlin un Antifa NordOst, lieto tos pašus datoru serverus, kurus izmanto Krievijas valsts hakeri, kas savulaik ielauzās ASV demokrātu partijas štāba datoros, lai „atrastu“ atmaskojošu informāciju par Hilariju Klintoni. New York Times rīcībā ir fakti, kas pierāda simtiem viltotu Facebook un Twitter kontu izmantošanu tieši aģitācijas un propagandas nolūkos. Tiek lēsts, ka ar sociālo mediju palīdzību Kremlim šopavasar ir izdevies sasniegt un iespaidot vismaz 18 miljonus vēlētāju Eiropā. No malas šie konti izskatās, ka dzīves stila diskusiju platformas, klubi, kas apspriež modi un ceļojumus, taču zem ārēji izklaidējošā materiāla ir ieslēpts konkrēts politisks vēstījums. Bieži tas iedarbojas, jo propaganda ir efektīva tikai tad, ja upuris to nepamana.

Kāpēc Kremļa ideologiem patīk ekstrēmi kreisie un labējie politiskie grupējumi?

Šo paradoksu savās intervijās bieži uzsvēris Kremļa galvenais ideologs jeb „Putina smadzenes“ – Aleksandrs Dugins. Pēc viņa domām visi ekstrēmisti ir derīgi, ja tie palīdz sadragāt Rietumos valdošo liberālismu. „Visi, kas pretojas un noliedz liberālismu, ir mūsu draugi. Visi, kas prot izsmiet liberālismu ir mūsu sabiedrotie. Mums ir svarīgi visi, kas atbalsta tradicionālās vērtības. Vienalga, kas viņi būtu – centristi, labējie, kreisie vai ekstrēmisti. Visi ir derīgi. Tie var būt pat kapitālisma nīdēji, galēji kreisie grieķi. Visi noder, ja ir jāuzvar mūsu ienaidnieks – liberālisms,” uzsvēra Dugins intervijā Dagens Nyheter. Pats sevi viņš vērtē kā konservatīvu revolucionāru, taču par sabiedrotajiem pieņem visus, kas ir viņa ienaidnieka ienaidnieki. Pēc Dugina domām, cilvēktiesības ir vecs, nolietots jēdziens. Tas vairs nav spēkā, nav jārespektē un jāievēro. Ja kādreiz Rietumos tika pieņemts, ka katram cilvēkam ir sava vērtība kā personai, tad tagad esot skaidrs, ka visur tā tas vairs neesot. Piemēram, Krievijā un Ķīnā cilvēki neesot indivīdi, kas paši var noteikt savu likteni. Tur visi esot kāda konkrēta klana, ģimenes, partijas vai baznīcas locekļi jeb bara cilvēki, kuru domāšanu un likteni nosaka attiecīgais „bars“, nevis cilvēks pats. Tāpēc abstraktām cilvēktiesībām un to pārkāpumiem šajās valstīs neesot nekādas jēgas. Tādu tur vienkārši neesot, un tāpēc tās nav jāievēro. Tā uzskata Dugins.

Lai izplatītu tālāk savus uzskatus, esot jāatbalsta visi ietekmīgākie rietumu lielvalstu liberālisma ienaidnieki. To skaitā arī Francijas Marina Lepēna. Piemēram, pirms Francijas prezidenta vēlēšanām viņa un viņas nacionālā partija saņēma naudas pabalstus (9 miljonus eiro) no Krievijas bankas (Pirmā Krievijas – Čehijas banka) savu kampaņu pilnveidošanai. Kremlim patīk arī citi bijušie Francijas prezidenta posteņa kandidāti. Piemēram, Fransuā Filons (François Fillon), kuram ir privātas attiecības ar Putinu (viņa republikāņu partijai ir pat telpas Maskavā). Jāpiezīmē, ka Maskavā šobrīd dzīvo ap 4000 franču, kas koncentrējas tieši ap šīs partijas sēdekli un parlamenta deputātu Teri Mariani (Thierry Mariani), kas ir aktīvi atbalstījis Putinu Krimas aneksijas laikā. Pats viņš vairākkārt apmeklējis Krimu. Viņa sieva ir krieviete, un tas, protams, pastiprina franču deputāta intensīvo laipnību pret Putina Krieviju un biežos Kremļa apmeklējumus. Nav nejauši, ka tieši šī partija veido ietekmīgu, Kremlim labvēlīgu lobiju Francijas un Eiropas Savienības politiskajā ainā. Tāpēc nebrīnīsimies par to, ka Rietumos eksistē šādi – Kremlim draudzīgi spēki, kas atbalsta Krimas aneksiju, iebilst pret ekonomiskajam sankcijām pret Krieviju. Tie nav tikai vācu vai franču populisti, bet arī Austrijas (FPÖ), Itālijas (Lega Nord), kas regulāri apmeklē Krimu kā „bezkaislīgi novērotāji“, pārstāvot tieši Eiropas organizācijas. Turpat līdzās ir tuvākais Krievijas draugs – ungārs Viktors Orbans, kas pazīstams ar saviem uzbrukumiem Eiropas Savienībai un liberālajai demokrātijai. Izņēmums nav arī pašreizējā Polijas vadība. Eiropas ēkas uzspridzināšanas interesēs kremlini strādā vairākos taktiskās aģitācijas virzienos: a) izveidojot sev lojālu, uzpirktus aģentu tīklus visaugstākajā politiskajā līmenī, b) izmantojot šos aģentus kā argumentus un ekspertus savu stratēģisko līniju uzturēšanai mediju propagandas kampaņu gaitā.

Pagaidām Kremļa propagandas mašīnai nav izdevies sastapties ar smagiem prettriecieniem no Rietumu puses. Eiropas Komisija it kā pieprasa cīnīties ar sociālo mediju viltus kontiem, melīgu informāciju, taču Sputnik, RT un Ruptly darbojas daudz regulārāk un intensīvāk nekā mūsu ūnijas aizsardzības mehānismi.

ES vēlēšanu iznākums rādīs, ar ko šis uzbrukums Eiropai ir beidzies.

Sadarbība vai karš? Kuru iespēju un kuru deputātu izvēlēsimies?

Speciāli TVNET

Tuvojas Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Kādreiz šis „koptirgus“ tika izveidots kā arēna sarunām un diskusijām. Kā zona kopējiem projektiem, lai atturētu dalībvalstis no bruņotiem konfliktiem un kara. Tieši tāpēc piederu Eiropas Savienības idejas atbalstītāju skaitam. Diemžēl pašreizējā ūnijas koncepcijas realizācija mani neapmierina. Kara nav, bet ir pārāk daudz birokrātu, ierēdņu, funkcionāru un lobistu. Novērojama nepiedodami nevērīga līdzekļu tērēšana, maz redzama labuma no Eiropas Savienības sarūpētā mūsu ikdienā.

Visbeidzot – hronisks dialoga trūkums ar sabiedrību par to „ko vajadzētu„ un „kā vajadzētu”. Man nav nācies izmantot Eiropas Savienības pabalstu sistēmu vai jebkāda veidā izlietot „Eiropas naudu“ darba vai biznesa vajadzībām. Taču visapkārt ir neskaitāmi šīs „naudas apguvēji“, kas raksta projektus vajadzīgajā formātā un tur lietas Eiropas Mājā notiek pašas no sevis. Pāris blēžu arī redzēts, kas prot izkrāpt naudu no Briseles, viltojot dokumentus un parakstus sev par labu. Nevaru apgalvot, ka visi šie realizēti projekti būtu ko būtisku devuši mūsu sabiedrībai vai valstij. Nelāgie novērojumi noved pie nepatīkamā secinājuma, ka nevis ūnija ir radīta mums, bet mēs esam – priekš ūnijas. Nevis ES uzklausa savus pilsoņus, palīdzot jomās, kas sabiedrībai vajadzīgas, bet gan mēs lūdzamies Briseli, apaujot ES birokrātu izdomātos „spāņu zābakus“ (projektu pieteikumus) un pieskaņojamies viņu „jaunrades“ prasībām.  Būtībā visi šie uzskaitītie kaitinošie fakti ir novēršami. Gudras vadības rezultātā. Vai šo sistēmu iespējams mainīt? Pilsoņu un vēlētāju interesēs? Protams, ka ir iespējams. Visu nosaka cilvēki, kas tur nonāks pie varas. Tie paši, kurus mēneša beigās ievēlēsim par deputātiem Eiropas Parlamentā un kuriem būs svarīga vecā kontinenta nākotne, nevis privātā maciņa biezums.

Kurš apturēs nejēdzīgo naudas šķērdēšanu?

Pagaidām nav manīts, ka kāds no Latvijas partiju izraudzītajiem deputātu kandidātiem uzdrošinātos pacelt vienu konkrētu, politiski nozīmīgu jautājumu, piedāvājot tā risinājumu kontinenta politikas līmenī. Vairums pretendentu ir ES veterāni, kas negrasās atstāt „ savu silto, labi apmaksāto krēslu“. Viņi piedāvā abstraktus labumus, kosmētiskus uzlabojumus – tādus, kas nelauž kaulus un nepieprasa liekas darba stundas. Citi (jauno partiju kandidāti) – labi izskatās, ir populāri un piedāvā pilnīgi visu, ieskaitot neiespējamo: zaļāku zāli pļavās, skaļākas putnu balsis krūmos un lielākas pensijas Latvijā. Proti jaunievedumus, kas Eiropas Savienības līmenī nav izdarāmi, taču patīk vēlētājiem. Viņus neinteresē darbs Briselē, bet gan vēlētāju balsu magnetizēšana. Pats svarīgākais tagad ir – tikt ievēlētam. Pēc tam jau redzēs, ko darīs tālāk. Varbūt strādās, bet varbūt atpūtīsies. Taču Eiropas Savienībā ir problēmas, kas vēlētājiem būtu jāzina tieši tagad. Pirms vēlēšanām.

Viena no tādām ir deputātu un birokrātu mūžīgās „pārvākšanās“ apturēšana no Beļģijas un Franciju un atpakaļ. Tas notiek regulāri un pieprasa gigantiskus līdzekļus. Divi valstu valdītāji – Vācijas Angela Merkele un Austrijas Sebastians Kurcs nesen ir pateikuši aizliegto (politiski nekorekto) teikumu par to, ka ir jāizbeidz mētāšanās no Briseles un Strasbūru (434 km) un atpakaļ. Eiropas Savienības vadībai ir jāstrādā tikai vietā. Ikdienas darbs ES notiek Beļģijas galvaspilsētā, taču 1992. gada lēmums paredz ik gadus 12 parlamenta sesijas Francijas Strasbūrā. Sekretariāts novietots Luksemburgā. Tūkstošiem cilvēku (5000) katru mēnesi pārvāc dokumentus, mantas (20 tonnas) un paši sevi pārvelk no vienas vietas uz otru. Tiek sildītas ēkas un vazāti saiņi un ceļasomas (20 smagajās automašīnās), iztērējot šajā nevajadzīgajā „cirkā“ ik gadus ap 125 miljonus eiro un piesārņojot dabu 10 000 CO2 tonnu robežās. Parlamenta deputātu vairums regulāri nobalso pret šo pārvākšanās „karuseli“ (kas tērē mūsu kopējos līdzekļus), taču pagaidām Lisabonas līguma 48. paragrāfs izmantots netiek, lai aicinātu visu dalībvalstu valdības pārtraukt šo šķērdēšanos. Šo iniciatīvu atbalsta, piemēram, The Single Seat Group, taču mūsu parlamentāriešus šajā aktivitāte neatradu. Francija vēlas saglabāt „šo cirku“ principa un darba vietu dēļ. Pat piedāvājot pārcelt visu birokrātisko mašinēriju uz Franciju. Kā domājam mēs? Ko šajā lietā gatavojas panākt mūsu deputātu kandidāti?

Lauksaimniecības pabalsta samazināšana

Nākošā, pašlaik aktuālākā tēma ir ideja par industriālo zemnieku saimniecību pabalsta samazināšanu no Eiropas Savienības līdzekļiem. Šī iniciatīva nepatīk zemniekiem pašiem. Iespējams, ka tāpēc par to maz runā, piemēram Latvijā. Deputātu kandidāti nevēlas zaudēt zemniekus kā vēlētājus. Lauksaimniecības problēmu toņa noteicēji pie mums joprojām ir dūklavieši jeb vecā, pārbaudītā kolhozu priekšsēdētaju plejāde. Taču tagad ir citi laiki un viedokli par to, vai dižzemniekiem vajag vai nevajag dot pabalstus, var izteikt ne tikai sovhozu direktori, kolhozu priekšsēdētāji, bet arī tante Anna Melnsilā, kopā ar savām 2 brūnajām govīm.

Tieši tāpat kā dažās citās nozarēs, arī daudzi lauksaimnieki ir iemācīti un pieradināti pie treknā Briseles kumosa savā darba ikdienā. Gan pašmāju bijušie prezidenti, gan citu valstu bijušie premjeri ir iemācījušies un prot izslaukt Eiropas naudu savām vajadzībām. Mazāk iesvaidītie jeb sīkzemnieki šo rutīnu pārzina sliktāk un tāpēc „uzvārīties“ nemāk. Taču, manuprāt, šāda sistēma – atbalstīt tālāku lauksaimniecības industrializāciju no mūsu nodokļu iemaksām, nav godīgs solis. Iespējams, ka to sāk saprast arī Briselē un tāpēc atbalsts lauksaimniecībai no ES budžeta samazinās. No73% 1985. gadā līdz 39% pērn. Taču tas nenozīmē, ka arī tagad lielsaimniecības laukos neko nesaņemtu. Pērn, piemēram, 56 miljardi Eiropā nonāca tieši zemnieku rokās. Vai šie līdzekļi attīstīja perspektīvās lauksaimniecības jomas, tas ir jau ir pavisam cits jautājums.

Protams, ka būtisks lauksaimniecības pabalsta samazinājuma iemesls ir Lielbritānijas izstāšanās no ES. Brīdī kad briti pametīs ūniju, tie paņems līdzi savas iemaksas koptirgus kasē. Tajā brīdī monopoltiesības šajā jomā vairs nebūs tiem, kas to izmantoja priviliģēti līdz šim – Francijai un Polijai. Pabalstu raža būs liesāka visiem. Lielākie zaudētāji būs lielsaimniecības, kas līdz šim no Eiropas Savienības puses tika atbalstītas visaktīvāk.

Godīgi sakot, nav skaidrs, kāpēc nodokļu naudai jāpalīdz tieši lielsaimniecībai, nevis tantei ar divām brūnajām govīm laukos.

Labi, varu pieņemt priekšnosacījumu, ka ES pabalsts paredzēts tām saimniecībām, kas nodarbojas ar videi labvēlīgu, dabu aizsargājošu produktu ražošanu. Saudzējot ainavu un vidi. Turpretī lielsaimniecību tālāka industrializācija laukos, nevarētu būtu gudrs Eiropas politisks mērķis.  Šobrīd, kad atrodamies klimata krīzes priekšā, kuru lielā mērā veicina tieši lauksaimniecības industrializācija, būtu vairāk jādomā par izeju no situācijas, kas mums nodrošina ekstremālus laika apstākļus.  ES pabalsts lauksaimniecībai būtu jāpārdala citām jomām, kas pagaidām neiegūst pietiekamu atbalstu. To skaitā – atvērtās ainavas nodrošinātajiem, eksistējošo apdzīvoto miestu un klimata investīciju aizstāvībai. Kā domājat jūs? Ko mums šajā jomā piedāvā deputāti?

Nacionālistu atgriešanās

Pie mums nacionālā atmoda nav nekas slikts vai nosodāms. Ar šo mēs latvieši saprotam nacionālās identitātes atjaunošanu pēc trulā un nomācošā PSRS okupācijas laika, kad visiem ar varu tika uzspiests homo soveticus pazemojošais zīmogs un padomju pase, no kuras nebija iespējams atteikties. Taču Rietumos šis vārds „nacionālisms“ un „nacionālistu kustība“ vairāk asociējas ar Hitlera nacionālsociālistiem, kas savas nācijas vārdā, izrēķinājās ar citu tautību cilvēkiem. Sakarā ar to, ka tieši pašlaik „nacionālistu partijas“ ir izveidojušās vairumā Eiropas valstu un to mērķis ir panākt etniski un kulturāli viendabīgāku iedzīvotāju sastāvu, pastāv risks, ka šīs kustības rezultātā Eiropa var  nonākt pie jauna pasaules kara. Šie „nacionālisti“, iespējams, būtiski atšķiras no mums.

Nedomāju, ka mums būtu jājūtas sašutušiem par to, ka mūsu nevainīgo nacionālismu kāds cits saprot kā bīstamu neonacismu. Par to nav jānoskaišas, jo nacionālismam un pašizolācijai nekad nav bijusi veiksmīga, vērā ņemama vēsture. Šādi pašapzināšanās procesi gandrīz vienmēr noveduši pie citu etnisko grupu vajāšanas, brīvības, preses un tiesu varas ierobežošanas un agresīva populisma, kas noslēdzas asiņainu, bruņotu konfliktu formā. Pēc otrā pasaules (1945. gadā) kara šādi ideoloģiskie strāvojumi eksistēt nevarēja, jo karš bija pierādījis to postošo dabu. Šodien (60 gadus pēc pēdējā kara) šādas jaunnacionālistu kustības jau atkal ir samērā izplatītas vecajā Eiropā. Dažviet tās pat nosaka politisko toni. Piemēram, Ungārijā un Polijā. Tās var tikt ievēlētas pat Eiropas Parlamentā. Tiek plānots, ka nacionālisti varētu ieņemt 20% Eiropas Parlamenta vietu.

Vai nacionālistiem varētu izdoties uzspirdzināt Eiropas Savienību? Šo projektu aktīvi atbalsta Vladimira Putina štābs. Viņš visiem spēkiem vēlas atgriezt jaunās dalībvalstis savas „ padomju savienības“ ietvaros. Pirmais trumpja dūzis šajā spēlē ir panākt, lai dalībvalstis atsakās ievērot un respektēt pilsoņu demokrātiskās tiesības, mediju un tiesu neatkarību. Tāpēc būtu loģiski, ja mūsu vēlētājs sāktu atšķirt tos Eiropas Parlamenta deputātus kandidātus, kas atbalsta, piemēram, Francijas prezidentu Makronu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu. Pirmajā gadījumā mēs izvēlamies tālāku Eiropas demokratizācijas ceļu, bet otrajā – atdodam savu balsi nākamā kara bruģētājam. Šo risku izslēgt nevajadzētu.

Eiropas Savienības dalībvalstis ir ļoti dažādas. Taču sadarbība ir lieliska iespēja izvairīties no visbriesmīgākā scenārija, kuru var izraisīt karš. Tam seko posts, trūkums un atpalicība, kuru nesen nācās novērot Bosnijā – Hercegovinā. Šo reģionu par veseliem 30 – 40 gadiem atpakaļ laikā aizgrūda pēdējais 3 gadu karš un genocīds – serbu nacionālisma vārdā.

Nacionālistu partijas nav dejošana tautas tērpā, vainadziņu vīšana Jāņos un Saulgriežu svinēšana jūnija vidū.  Tā ir politiska koncepcija, kas dod priekšroku vieniem un ierobežo citus, ar šo radot priekšnosacījumus bruņotiem konfliktiem.

Kariem, kuru izraisa ticības un nacionālisma iedomas.

Vai mēs vēlamies to atkal redzēt un pieredzēt?

Domāju, ka nē. Tāpēc izsvērsim kādu scenāriju nākotnei mums piedāvā izvēlētais EP deputāta kandidāts. Par šo cilvēku un partiju arī vēlēsim.

%d bloggers like this: