Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla

Liekulības sieviešu diena – ”tulpju svētki” Rīgā jeb 8. marts, kas būtu jāsvin?

2015.gada 8. marts

Pirms četriem gadiem sāku rakstīt par liekulības tulpju svētkiem = 8. martu. Piedāvāju šos tekstus šodien no jauna, jo parkā pie Nacionālā teātra atkal  (arī  2015. gadā) izvietotas afišas ar tekstiem Ušakova gaumē par “sieviešu dienu” + RIMI Alfā tirgo apvītušus lakstus no nosaukumu ‘tulpes priekš sievietēm”.

http://autoskolaripo.lv/sirsnigi-sveicam-visas-damas-8-marta/

8.marts, 2015, Rīga

2011.gada 8. marts

Šodien man negribas būt Rīgā, jo laiks tur pagriezies atpakaļ. Rīgas pašvaldība sveic sievietes (kā dzimumu) 8. martā par 14.000 latiem, tiepīgi turpinot PSRS laika liekulības tradīcijas. Tukšās mucas dobji rīb no jauna. Leta ziņo, ka šodien apsveikumi sievietēm Rīgā izvietoti uz 15 lielformāta horizontālajiem un četriem vertikālajiem reklāmas stendiem, uz astoņiem tiltiem, piecām ēku fasādēm, 20 reklāmstendos un 200 sabiedriskā transporta pieturās. Rīgā piebāzta pilna ar: naftalīna simboliku, tulpju pārdevējiem, paģirainiem večiem ar Laimas konfekšu kastēm padusē un bubinošiem sievišķiem, kas gatavas cienāt un pateikties par to, ka tiek ievērotas vismaz šo vienīgo dienu gadā!

”Daiļā dzimuma” slavināšana no bērnudārzniecēm līdz pat veco ļaužu pansionātiem iet vaļā un mulsina ar savu vulgaritāti un aprobežotību. Varu atviegloti nopūsties, ka nav jāpiedalās, jānoskatās un jāsaņem muļķīgie apsveikumi no ”stiprā dzimuma” un pārmetumi no sievietēm, kurām” patīk Sieviešu diena”!

Nils Ušakovs esot šo svētku iniciators un pēc izdarīšanās spriežot – vecs un konservatīvs cilvēks. Kas atliek mums? Nākas piedot ”veco laiku” cilvēkiem viņu tumsonību un cerēt, ka laiks izārstēs no pagātnes sārņiem smadzenēs. Pārliecība ir bīstamāks patiesības ienaidnieks nekā meli.

Negribas šeit diskutēt par to, ka ir muļķīgi svinēt dzimuma svētkus brīdī, kad sievietes joprojām ir nelīdztiesīgas gan ikdienas dzīvē, gan darbā (piemēram, Eiropā saņem par 17.5% mazāku algu nekā vīrieši, Latvijā šī statistika ir virs 18%). Tām nākas ciest no varmācības ģimenē un karjeras vertikālē. Savādi, ka Rietumos to saprot un ievēro, bet ne pie mums, Latvijā, kur ir tādas pašas problēmas: http://www.guardian.co.uk/world/2011/mar/07/james-bond-video-womens-day (Daniel Craig wears woman’s clothes for a film to coincide with International Women’s Day Link to this video … bet Latvijā no jauna atsāk tulpju dāvināšanu un toršu ēšanu, rallija braukšanu un striptīzu ar kartupeļseksu. Paradoksāli, ka daudzas sievietes Latvijā realitāti nesaprot un ņemas tālāk ”blondīņu gājienu” un citu klaunāžu virzienā, infantili nesaprotot, cik nožēlojami šīs izdarības un ”sievišķīgās sajūtas” no malas izskatās.

Tumsonība ir varens spēks. Ja tas turpināsies, tad ar laiku nāksies izveidot kalendāru ar dienām, kuru laikā Rīgā labāk neatrasties, lai nebūtu kauns par to, kas tur notiek. Savādi, ka Rīgā šodien nav demonstrāciju jauno māmiņu atbalstam, bērnu pabalsta palielināšanas virzienā. Laikā, kad zviedru mamma par katru savu bērnu saņem 15x lielāku naudas pabalstu nekā latviešu mamma, dzīvokļa īres subsīdijas un bezmaksas pārvietošanos ar bērnu sabiedriskajā transportā!

Zviedrietes šodien dodas demonstrācijās ar bērnu ratiņiem, lai pievērstu sabiedrības uzmanību augstajam jauno māmiņu mirstības procentam dzemdībās visā pasaulē, solidarizējoties ar sievietēm citās valstīs. Gājiens Stokholmā sākās 12.00 no Normalmes laukuma, līdzīgas akcijas notiek vēl 17 Zviedrijas pilsētās.

Šodien – starptautiskajā sieviešu solidaritātes dienā patiešām jūtu līdzi sievietēm Irānā, Ēģiptē un Libānā, kas iet demonstrācijās, lai cīnītos par savu tiesību ievērošanu. Patriarhālās sabiedrības normas joprojām traucē sievietēm brīvi pārvietoties publiskajā telpā, iegūt izglītību, līdzdarboties sabiedrības demokratizācijas procesos. Jasmīnu revolūcijas sekas visos gadījumos nav progresīvas, jo krītot vecajiem režīmiem pie varas mēģina nokļūt islāmistu fundamentālisti, kuri uztver vīriešu privilēģijas kā normu. Protams, ka visas Tuvo Austrumu valstis nav identiskas barbarismā pret sievieti. Piemēram, Tunisijā sievietes var šķirt laulību pēc savas iniciatīvas (pēc 1956. gada), likums nepieļauj daudzsievību. Turpretī Saūda Arābijā valda ekstrēms patriarhālisms – meitenes tiek izprecinātas ar varu jau bērnībā, ģimenē pieļaujamas četras sievas un sieviete nevar parādīties publiskajā telpā bez vīrieša – pavadoņa, braukt pie stūres savā automašīnā utt. ”Nezinu ko vīrieši izdarīs ar mani, ja es sākšu protestēt, ” – notiekošo šodien komentē kolēģe, tieslietu docente no Riadas Saūda Arābijā, – ”pazemojumu ir tik daudz, ka trūkst optimisma aizstāvībai”.

Pieņemu, ka viņa šodien drīkst pieņemt arī tulpes un konfektes par to, ka ir sieviete. Tieši tāpat kā to šodien praktizē Rīgā. To pieļauj arī šarijas likumi. Sieviešu apdāvināšana kā grēku atlaide ir laba lieta arī diktatūrās. Taču darba tirgus ir jau pavisam cits jautājums – vīriešu zona. ” Jūs nevarat iedomāties cik grūti man bija noturēties pretī naidam un pazemojumiem darbā -”, konstatē ugandas zvejniece Rebeka Namaijana savā intervijā šodienas SvD,- ” sieviete nedrīkst braukt jūrā un zvejot zivis. Ko jūs, viņa drīkst vienīgi stāvēt krastā un gaidīt savu spēcīgo vīrieti mājās. Man pārmeta ne tikai vīrieši, bet pat miesīgā vecamāmiņa, kas uzskatīja, ka sieviete zvejas laivā nes nelaimi. Mammai likās, ka es kā sieviete fiziski netikšu galā ar tīkliem un zvejas rīkiem. Viņa ieteica man meklēt vieglāku darbu. Vīri blakus laivās mani skaļi apsaukāja un lamāja! Tā bija! Policija sistemātiski piekasījās maniem tīkliem. Mani mēģināja izspiest no šī biznesa, es nepiekāpos.” Rebeka izturēja un tagad viņa vada zvejniecības uzņēmumu ar desmit algotiem darbiniekiem. Nedomāju, ka viņa pieņemtu Ušakova tulpi. Civila nepiekāpība ir lieliska lieta, jo saglabā skaidru skatu uz lietām, parādībā un cilvēkiem.

Turpinām vērot.

Visi gaida vadoņus un varoņus. Kubā, Vatikānā, Venecuēlā un Latvijā

2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.

Kolāža TVNetVadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.

Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu

che piemineklis un Sandra Santa Clara KubaRedz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.

«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.

Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.

Kulta varonis

Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».

Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams,  ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.

Varas varonis

imageVaroņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.

image Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.

Pārliecība un retorika

hugo_chavez«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.

Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».

Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.

Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?

Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).

Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.

Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.

Ideoloģija naftas iesaiņojumā

Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.

Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.

Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.

Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.

Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.

Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.

Vai tā būs?

Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.

Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.

Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.

Kurp mēs ejam?

Vai jūs to zināt?

image

Naivais kiberutopisms. Kas patiesībā notiek internetā?

2012.g 18. septembrī. Speciāli TVnet.

Disidentiem patīk internets. To mēs zinām. Mums arī patīk. Taču sērfojam ne tikai mēs un brīvības cīnītāji, bet to dara arī diktatori, pinkertoni, izsekotāji un ziņu pienesēji. Digitālajai revolūcijai, izrādās, ir arī ēnas puse, un nav izslēgts, ka tur tieši tāpat kā masu medijos ar mums manipulē citi.

Twitter revolūcijas?

Ar šīm idejām nesen nāca klajā Jevgeņijs Morozovs savās provokatīvajās esejās Le Monde un Wall Street Journal un jaunākajā grāmatā, kurā viņš tiepīgi pastāv uz to, ka Tuvo Austrumu valstu «jasmīnu revolūcijas» nav Twitter tīklā organizētās sacelšanās rezultāts. Nepavisam nav.

«Kreatīvisms» baltkrievu un moldāvu 2006. gada publiskajos interneta protestos nosmaka zibenīgi, pateicoties vecās KGB sistēmas «uzraudzības uzlabojumiem» – liekot lietā racionālas mobilo telefonu, sms un tīkla komunikāciju kontrolējošas iekārtas. Tās pašas, kuras atradīs ceļu (ja vajadzēs) arī pie jums. Labāk par visvienkāršāko navigatoru. Čatu forumus, Twitter, Facebook, vēstuļu un citus «bīstamās informācijas» nosūtītājus šodien var atrast strauji un vienkārši. Arī varai ir šīs izsekošanas iekārtas. Tieši tāpēc «tas, kas mums līdz šim šķita vislabākais saistībā ar sociālajiem medijiem – anonimitāte, vitalitāte, spēja iesaistīties -, ir faktiski šo mediju pats lielākais trūkums» (J. Morozow).

Šis viedoklis ir klajā pretstatā Rietumos valdošajai pārliecībai par to, ka tīmekļa iespējas «stiprina demokratizācijas procesus» (Clay Shirky). Vai kiberutopisms šodien iespaido globālās politiskās debates, vai mūsu ticība tehnikas iespējām ir tukša ilūzija bez faktiska seguma?

Vairums demokrātisko valstu politiķu joprojām arī tagad gavilē līdzi «tīmekļa aktīvistiem, kas savā būtībā ir jaunās, modernās demokrātijas īstenie cīnītāji» (Gunilla Karlsone, Zviedrijas valdības ministre). Pēc viņas domām, «sociālie mediji rada pazemes komunikācijas tuneļu sistēmu zem valsts kontrolētajiem medijiem» un tas nozīmē, ka jaunās masu saziņas formas it kā spēj izaicināt un uzvarēt reāli bruņotu varas ešelonu kolonas.

Vai sociālie mediji ir tautas masu slepenie ieroči?

Vai tā ir? Šaubos.

Mūsu laikabiedri un interneta lietotāji ir arī diktatoriskie režīmi. Gan tālāk pasaulē, gan tepat mums blakus – Krievijā. Viņi tieši tāpat kā disidenti izmanto tīmekļa piedāvātās iespējas. Interneta un sociālo mediju resursi nodrošina viņiem un autoritatīviem režīmiem ātri un ērti izplatīt savu propagandu un melus tīmeklī, uzraudzīt līdzpilsoņus un diskreditēt savus nedraugus un ienaidniekus. Tieši un netieši.

Internets netraucē arī apstulbināt, nogurdināt, pārbombardēt ar sēnalu informāciju un lētiem mārketinga trikiem. Krievija, piemēram, finansē pati savu Rutube (savējo Youtube variantu), kas jau šodien noslīcināts lētā pornogrāfijā un saldsērīgās «kaķīšu romantisma» filmās. No šejienes ērti panākams «informatīvā pārsātinājuma» efekts, kad visa pieejamā informācija ar laiku šķiet sķebena un sekla. Cilvēks vairs nespēj atšķirt saturu no bezsatura informācijas. Satura substances trūkums daudzās interneta publikācijās rada priekšnosacījumus skepsei. Šo efektu propagandas teorijā sauca par «automātiskā ieroča zalves dunēšanu». Ausis aizkrīt.

Diktatūras un politiskā vara mēdz arī «izslēgt gaismu» kritiskos brīžos. Skābekļa nogriešanas paņēmiens ir vecs kā vēsture. To varējām novērot Ķīnā Ksinjangas protestu laikā 2009. gadā un Ēģiptē pērn. Internets, kuru mēs paši uzskatām par «ļoti decentralizētu», savā būtībā izrādās «pamatīgi centralizēts».

Tas palīdz režīmiem piekopt arī ļoti izsmalcinātas pilsoņu uzraudzības metodes. Piemēram, Nokia Siemens piegādāja savu tehnoloģiju Irānai, kas vietējai varai palīdzēja izsekot noteiktu mobilo telefonu īpašniekus vai sadzenāt «nepatīkamas informācijas» autorus 2009. gada «revolūcijas» laikā. Ķīnas valsts RTS Technologies, izraēļu – amerikāņu interneta izlūkošanas uzņēmums Narus, atbalsts ēģiptiešu varai, zviedru Rymdbolaget eksporta sadarbība ar Lībijas nesen gāzto varu palīdzēja efektīvi apspiest zemāko slāņu sociālos protestus un bremzēt tīmekļa aktivitātes. Izmantojot melno propagandu un ofensīvas.

Varas kontrole arī tīklā

Mūsu iecienītie sociālie mediji, izrādās, lieliski palīdz varai arī pret dažādām sabiedrības sociālā protesta formām. Piemēram, Izraēlas Hasbara Fellowships un Ķīnas tā saucamā Fifty-Cent Party ir tīmekļa non stop varas kampaņas, kuru uzdevums ir apgūt, sistematizēt, uztvert, apkaut, nomelnot un iznīcināt jebkuru pret varu vērstu protestu.

Šo metodiku liek lietā arī Krievijas propagandas mašīna, izmantojot internetā kompleksu spiegošanas sistēmu, kas kalpo esošajai Kremļa varai un ir faktiski konkrēts esošās politiskas turpinājums globālajā arēnā. Nesen lasījām par slēgtiem valsts iepirkumiem Krievijā, lai izstrādātu jaunas programmas interneta sociālo tīklu monitoringam un informatīvu ziņojumu masveida izplatīšanai sociālajos tīklos, lai veidotu sabiedrisko domu. Viena programma izpētīs sociālos tīklus, otra – izstrādās nepieciešamās informatīvās vadības metodes, trešā – balstoties uz iepriekš apstrādātajiem datiem, sociālajos tīkos iepludinās Kremlim vajadzīgo informāciju. Par iespējām ietekmēt situāciju citās valstīs Krievijā pirmoreiz sākām runāt pēc krievu nemieriem Tallinā 2007.gadā, kad tika pārcelts piemineklis padomju karavīriem. Krievijas laikraksts Komersant nesen konstatēja, ka šīs sabiedriskās domas ietekmēšanas metodes tiek izmēģinātas bijušās PSRS republikās, kas tagad kļuvušas par neatkarīgām valstīm. Tas notiek jau tagad, un par to liecina publiskotās Baltijas valstu drošības dienestu atskaites un mūsu ikdienas prakse Baltijas valstu interneta telpā. Arī šo rakstu droši vien komentēs kāds angažēts komentētājs, kurš parasti mēģina diskreditēt visus, kas kaut ko kritisku izsakās par Krieviju un tās ārpolitiku.

Kas īsti internetā notiek?

«The game has changed» – konstatēja kāds britu policijas šefs studentu protestu laikā Lielbritānijā, jo apkarot studentu manifestācijas kļūst aizvien grūtāk tāpēc, ka tās «ir kustīgākas, mobilākas, impulsīvākas un neprognozējamas» (no policijas ziņojuma). Varai esot jāizseko lielās un «riskantās» sabiedrības grupas sistemātiski jau iepriekš, lai novērstu to protestu uzliesmojumu valstij kritiskos brīžos. Kā to var izdarīt? Kontrolējot sociālos medijus un jūsu profilus tajos.

Protams, šajā sistematizācijas procesā palīdz vispasaules cīņa pret terorismu. Tā lieliski noder kā legāls aizsegs, lai faktiski izsekotu arī savējos – vietējai varai problemātiskos indivīdus.

Vai tas pats notiek arī pie mums Latvijā?

Protams. Ekonomiskā un finanšu krīze ir ievainojusi plašus mūsu iedzīvotāju slāņus. Budžeta pievilkšana, atlaišana, darba vietu iznīcināšana, banku glābšana sistēmas ieviešana un finanšu sistēmas reanimācija, visbeidzot prasība, lai novārdzinātā sabiedrība tomēr pati arī samaksā par «pazudušo naudu» un «atdod» aizdevējiem varas ešelonu sarūpēto valsts kases iztrūkumu, ir spēcīgs detonators gigantiskam pūļa sprādzienam. Valsts leģitimitāte ir sagrauta un sociālo protestu viļņošanās Latvijā jau sākusies.

Masu emigrācija ir pirmā šo pazemes grūdienu izpausme. Tai seko nodokļu nemaksāšana, nevēlēšanās laist pasaulē mazuļus, jauniešu atteikšanās piedalīties politikā, lēkšana no Vanšu tilta utt. Tie ir simptomi.

Latvijas aktuālāko nepieciešamību sarakstā pašlaik pirmā nostājas deficītā «Kārtības partija», kura spētu apturēt aktīvās valsts un nācijas izjukšanas pazīmes.

Pagaidām tas neizdosies, jo arī mūsu politiskā vara rīkosies tieši tāpat kā Mubaraks «jasmīnu revolūcijas» sākuma posmā. Toreiz pret protestējošajām tautas masām tirāns sūtīja nevis policistus, bet «rekrūšus», kuri, maskēti civilā apģērbā, aplaupīja, demolēja, terorizēja miermīlīgo masu protestu dalībniekus ar mērķi iebaidīt. Norobežot, izolēt un ieslodzīt. Pie mums šo lomu psiholoģiska uzbrukuma veidā veiks etablētie un varai pietuvinātie žurnālisti un mediji, cenšoties uzputot tālāk oficiālo viedokli un iestāstīt sabiedrībai, ka «viss ir kārtībā» un ka slīcēju glābšana ir pašu slīkoņu lieta. 

Aizdevēji diktē, mēs atdodam un mediji producē pozitīvos sižetus.

Vai Latvijas sabiedrībā šodien būtu spējīga izvirzīt alternatīvo publisko viedokli? Piedāvājot trešo izeju no esošās krīzes valstī?

Šim nolūkam vajadzīgs vienojošs saslēgums.

Alternatīvie mediji (Indymedia u.c.) pie mums vēl pagaidām nedarbojas. Atliek vienīgi Twitter, Facebook, Draugiem, Skype, taču uz tiem arī progresīvu ideju vārdā paļauties nav iespējams.

To pierāda vairāki piemēri.

Facebook un Twitter cenzūras metodes

Piemēram, pēc Fukušimas avārijas tika nodibināta sabiedriska organizācija Occupy Fukushima (20 000 dalībnieku), kuras sastāvā ir galvenokārt sievietes un bērni. Tie paši, kas cieta no avārijas sekām vissmagāk. Organizācijas mērķis ir panākt, lai Japānas valdība pārņem vadību pār esošajām atomelektrostacijām privātās kompānijas Tepco vietā. Atgādināšu, ka tieši Tepco nolaidības dēļ avārijas sekas izvērtās tik smagas, postošas un valdība visiem spēkiem centās neielaist valstī ārzemju žurnālistus (efektīva black-out politika), lai ārpasaule tā arī neko līdz galam neuzzinātu, kas īsti Fukušimā notika. Patiecoties viena žurnālista drosmei, kas uzdrošinājās slepus nofilmēt slepenas sēdes un pēc tam publicēt šo materiālu Facebook un Twitter, fakti nonāca atklātībā. Taču pagaidām nav zināms, kas pēc tam notika ar šo pilsoniski drosmīgo japāņu žurnālistu. Līdzīgs liktenis piemeklēja aktīvistus, kas ar Facebook starpniecību mēģināja organizēt savu protesta gājienu uz Gazu. Facebook vadītāji izdeva viņus Izraēlas pinkertoniem.

Bez grēka dvēselē nav arī Twitter, kas savos noteikumos solās bremzēt jebkādu informācijas plūsmu, kas runāšot pretī attiecīgās valsts likumiem un noteikumiem.

Agrāk šādu noteikumu nebija. Toreiz «jasmīnu revolūcijai» izdevās izdzīvot.

Tagad ir citādi.

«Jasmīnu revolūcija» ir padarījusi sociālos medijus daudz piesardzīgākus.

Tas pats attiecas uz Silikon Valley jaunbagātniekiem, kas paši sevi dēvē par «brīvības cīnītājiem» un «demokrātiem», taču būtībā ir «pārtikuši tehnokrāti, kas bailēs no teroristu, sadistu vai kādu citu ekstrēmu tipu parādīšanās uz publiskās skatuves ir gatavi nekavējoties, bez domāšanas piedāvāt supercenzūru, jo paši ir pārliecināti, ka tas viss tiek darīts, labu gribot» (J.Morozow, The net delusion. Alen Lane).

Iespējams, ka informācijas plūsma ir jāierobežo un jādisciplinē.

Var gadīties, ka anonīmie čata «šāvēji no krūmiem» jau sen pārkāpuši visus cieņas un cilvēcīgās saziņas pieklājības noteikumus savā tīmekļa komunikācijā. Nav izslēgts, ka mēs pārējie nevēlamies lasīt verbālos vēmekļus, kurus mums joprojām turpina piegādāt niknumā un skaudībā iestiguši anonīmi zombiji. Var gadīties, ka aizliegumi ir vajadzīgi, taču tos nekādā ziņā nedrīkst realizēt politisko lēmumu pieņēmēji.

Mēs vērtējam pasauli un ap mums notiekošo – izejot no sevis.

Protams.

Brīdī, kad Tunisijas «jasmīnu revolūcijas» uvertīras laikā sāka uz ielas liesmot pirmais aizdedzinātais automobilis, Rietumu mediji (Wired) steigšus ziņoja, ka «Tunisija sāk savu uzvaras gājienu, pateicoties neuzvaramajam ierocim, kas saucas Twitter».

Rietumi bija un ir pārliecināti joprojām, ka Tunisijā, Irānā un Ēģiptē visu sacelšanās attīstību noteica Twitter un Wikileaks atmaskojumi, ieskaitot diktatora Ben Alī privātās dzīves noslēpumu publiskošanu.

Galvenais ierocis – mobilie telefoni

Fakti pierāda, ka jaunajai tīkla tehnoloģijai bija «zināma ietekme» uz politiskajiem apvērsumiem Tuvējos Austrumos, taču galvenais ierocis bija modernie mobilie telefoni.

Pateicoties filmējumiem «ar telefonu», Al Jazira varēja raidīt daudzos amatieru videoierakstus, kurus no sacelšanās zonām TV stacijai sūtīja aculiecinieki. Piemēram, Tunisijā tikai 1/3 iedzīvotāju ir pieejams internets, taču 85% ir mobilie telefoni. Līdzīga aina novērojama arī citās Tuvo Austrumu valstīs, un tas nozīmē, ka šajā gadījumā būtu pareizāk runāt par mobilo telefonu un sms revolūciju.

Pagaidām visplašākajā pētījumā, kas veltīts digitālo mediju revolucionārajai dabai un to lomai autoritāro režīmu ikdienā (Blogs and bullets. New media in contentios politics. Institute of Peace, USA) ir secināts, ka zinātniekiem un politiķiem nāktos uzmanīgāk novērtēt mediju lomu sabiedrības demokratizācijas procesā, jo jaunajai komunikācijas tehnikai var būt pozitīvi un negatīvi iedarbības efekti.

Pagaidām izskatās, ka mēs atrodamies komunikatīvās revolūcijas sākuma stadijā un ka saziņas apvērsuma virzienā mums viss vēl priekšā.

Var gadīties, ka arī Latviju gaida pazemes grūdienu kaskāde, jo kurmji savu tuneli joprojām rok!

2011.gada secinājumi. Sprādzienu gads ir garām.

2011.gada 31. decembrī

Neesmu pirotehnikas fanu skaitā. Man nepatīk uguņošana un tā dēvētie ” salūti”, kas asociējas ar manierīgu diktatūru izrādīšanos tautai un aziātisku kaisli ”spert naudu” gaisā pa tukšo, lai izrādītos savam kaimiņam. Zvēriem, mājdzīvniekiem arī nepatīk. Putniem – tāpat.

Taču Zatlera pirotehniski-politiskā zalve (pret Latvijas Saeimu) 2011. gadā bija patīkamo pārsteigumu skaitā.

Liktenīgā marta diena, kad viņš paziņoja par Latvijas parlamenta atlaišanu ir iegājusi valsts un mūsu privātajā vēsturē kā nozīmīgs notikums un pagrieziena punkts.

Latvija tobrīd izkustējās no nāves ”0” punkta.  

Nav svarīgi, ”kuram tas bija izdevīgi” (vecā latviešu postpadomiskā apsēstība). Svarīgi, ka tas reāli notika un tauta pēc tam nobalsoja par ”nīstās” Saeimas atlaišanu.

Rezultātā no parlamenta izlidoja un savu neierobežoto ietekmi zaudēja visi trīs oligarhi.

Viņu ietekme ir samazinājusies (Lemberga partiju ieskaitot).

Taču ”aramzeme” joprojām šūpojas. 

Latvijas politiskā areāla zemestrīce piedzīvo pazemes grūdienus joprojām.

Pat tagad – pusgadu vēlāk, TV ekrānā kompetentie politoloģijas un socioloģijas eksperti nespēj slēpt savu sarūgtinājumu ”par Zatlera nodarījumu” un tiem, kam pietiek pacietības ekrāna ekspertīzi noklausīties, jāuzzina, ”cik viss iznācis slikti” un ”kā Zatlers izgāzies” utt.

Dusmīgi joprojām ir arī politiķi.

Politiskā ”elite” (etablētos, regulāros politikas ekspertus ieskaitot) žāvē aizvainojuma brūces.

Taču no malas raugoties, šis Zatlera solis bija izšķirošs Latvijas modernā laikā vēsturē un, manuprāt, vērtējams kā galvenais 2011. gada notikums Latvijā.

No ”Zatlera pavasara” izriet virkne citu, saistītu notikumu no kuriem galvenais ir etablētas politiskās nomenklatūras konvulsīvie mēģinājumi palikt pie varas par katru cenu, saglabājot esošo status quo.

Kā redzamākā šo centienu izpausme ir Latvijas Prezidenta vēlēšanas, kad amatā tomēr izdevās iebīdīt ”vajadzīgo cilvēku” neharizmātisko Andri Bērziņu, kurš visiem spēkiem cenšas piemērot amatu sev, nespējot pats piemēroties savam amatam. To paveica tautas neakceptētais parlamenta sastāvs, kuram no šīs misijas toreiz jūnijā faktiski vajadzēja atteikties. Tas būtu bijis ētiski un cienīgi.

Morāle un ētika daudziem – vadošajās pozīcijās esošajiem Latvijā joprojām ir nesaprotams svešvārds.

Taču – sabiedrība šo analfabētismu redz! 2011. gads pierādīja, ka tauta vairs nav politiski akla un arī tas ir Latvijas gada notikums!

”Vajadzīgo” personāliju privāti subjektīvu motīvu vadīta bīdīšana amatos Latvijā sparīgi turpinās joprojām un to var novērot ne tikai radio un televīzijas padomes locekļu ”konkursā”, bet arī pašlaik FKTK vadītāja izraudzīšanā, kad Valsts bankas vadītājs strauji stumj savējo cilvēku cauri ”ievēlēšanas šķēršļu” barjerskrējienam un mums atkal tiek piedāvāts ”melnais Pēteris”, kas ”kādam’’ ir trumpja kārts savējo darīšanu nokārtošanai.

Kamēr Latvijā eksistē ”zvans no augšas” amatpersonu virziena un šī spiediena rezultātā var novākt vai iecelt cilvēkus amatos vai ietekmes pozīcijās, tikmēr mēs neesam demokrātiska valsts.

Mums joprojām traucē narcisistu elites ”tauku slānis’, kas turpina zvanīt un ietekmēt ar sava subjektīvā spiediena palīdzību.

Ārkārtas vēlēšanas pierādīja, ka Mūrniecei, Ēlertei un vēl daudziem vēlētājs ”redz cauri” un labi saskata, ka viņu vārdi nesaskan ar darbiem.

Pašai, tikko nācās pārliecināties, ka Latvijas ietekmīgas amatpersonas var izstumt arī mani no akadēmiskas akreditācijas komisijas sastāva, nekautrējoties pat klaji melot. Varas meli kotējas augstāk nekā ierēdņu bezkaislīga godprātība.

Ar to pagaidām jāsamierinās.

Pagaidām.

Šo pašu procedūru lieliski var novērot šonedēļ riņķa dancī ap Latvijas Nacionālā Operas vadoņa krēslu un portfeli. Izrādās, ka Žagars ir svēts cilvēks un viss. Aizkulišu manipulācijas ir nožēlojamas (kā parasti) un konstruktīvisma vietā skan ”zvani” un ripo krokodilu asaras.

Detonācijas 2011. gada sekoja cita citai: referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu (izrādās, ka Latvijā ir tik daudz valstij nelojālu iedzīvotāju!), Antonova kabatas bankas (Latvijas Krājbanka) krahs, panika ap ”it kā Swedbank bankrotu” utt.

Ausis aizkritušas no sprādzieniem….

Starptautiskajā griezumā svarīgākais notikums, protams, – jasmīnu revolūcija Tuvējos Austrumos. Process, kas savu turpinājumu redz arī nākamgad, jo Sīrijas nemieri turpina vērsties plašumā un notikumu attīstība Damaskā būtiski ietekmēs šī reģiona valstu (un arī mūsu) 2012. gadu. Absurdo notikumu klāsts bijis plašs un man visnesaprotamākā ir latviešu lielā aizraušanās ar britu monarhijas atvases kāzām. Vai nu pasaku iespaidā vai turienes ”šampinjonu lasītāju” dēļ šis notikums Latvijas medijos tika pārdozēts. Cerams, ka šovakar televizors Rīgā nepievils un nenāksies (tāpat kā vakar) TV programmas vietā pārslēgties uz DVD filmām.

Vakar, piemēram, LTV piedāvāto teātri neizturēju un noskatījos tā vietā filmu par pazīstamo meksikāņu mākslinieci Fridu Kalo ar Selmu Haijeku, Alfredu Molinu un Antonio Banderas vadošajās lomās. Filma nav jauna, bet ir laba. Īpaši operatora darbs 🙂

Cerams, ka šovakar man vietējais televizors piedāvās ko īpaši labu, jo es tāpat kā pārējie caurmēra eiropieši Jauno gadu sagaidīšu mājās.

Laimīgu Jums visiem jauno gadu! 

Lai veicas un viss izdodas!

 

 

 

 

 

 

Publicēt ievainoto Kadāfi vajadzēja. Diskusijas turpinās.

2011. gada 23. oktobrī

Fotogrāfijas ar ievainoto diktatoru turpina pārpludināt pasaules medijus. Varam noskatīties kā Kadāfi ievainoto ķermeni vazā pa ielu, dauza, apspļauda un iespējams, pat sašauj aculiecinieku klātbūtnē (ANO pieprasa šo eksekūciju izmeklēt sīkāk).

Viņa dzīves pēdējās minūtes ir iemūžinātas vairāku mobiltelefonu atmiņā.

Tīmeklis tās piedāvā aplūkošanai ikvienam, kas to vēlas.

Skaidrs, ka izskatās un ir pretīgi.

Neskatoties uz to, ka tieši Kadāfi bija viens no pašiem asiņainākajiem un nežēlīgākajiem diktatoriem pasaulē.

Vai bija pareizi publicēt šos asiņainos attēlus?

Vakar un šodien Misratas iedzīvotāji turpina stāvēt rindā pie lielveikala ”Āfrika” noliktavām – ledusskapjiem, lai paskatītos uz mirušo tirānu. Organizētāji izveidojuši trīs rindas: viena kara veterāniem, otra ģimenēm un trešā – pārējiem interesentiem.

Vīrs, kuram patika ekstravagance un izgāzīga varas izrādīšana, tagad pats guļ uz bleķa grīdas, virs netīra, dzeltena matrača, ietīts zilā deķī, kas rotāts ar baltiem ziediem.

69 gadus vecais diktators tur izskatās sīks un niecīgs. Diezzin vai viņš sev būtu vēlējies tādu atvadīšanos no Lībijas tautas. 

Skatītāji defilē garām guļošajam ar izsaucieniem – ” Nelietis!”, ” Tu, cūka!”, ” Suns tāds!” un pie viena enerģiski fotografējot ar saviem mobilajiem telefoniem.

Gaisā virmo saldena līķa smaka un sargi grūsta tālāk tos apmeklētājus, kuri pārvietojas pārāk lēni.

Nekas netraucē turpināt šo realitātes šovu. Vietējie gaida rindā uz līķa apskati ilgi, kopā ar maziem bērniem.

Mēs brīnāmies?

Nav ko brīnīties.

Ļeņina mauzolejs Maskavā, Sarkanajā laukumā daudziem, droši vien joprojām ir gaišā atmiņā.

Tur bija un ir tāpat.

Smird arī neganti.

  • Vai tev patika mirušo cilvēku apstatīt? – kolēģi vakar Misratā pajautāja kādam mazam puikam, 11 gadus vecajam Ali pēc iznākšanas no smirdošās telpas ar dzelteno matraci.
  • Jā, man nebija pretīgi! Es jutos priecīgs! Vīrs uz grīdas patiešām bija briesmīgais Kadāfi!

Cilvēks, kurš 1969. gadā pārņēma varu Lībijā (valstī, kurā tobrīd valsts kopprodukts per capita bija augstāks nekā, piemēram, Zviedrijā) un nolaida to ”zemāk par zāli”.

Pateicoties Kadāfi, naftas naudas plūsma mainīja virzienu un Lībija pārvērtās par vienu no trūcīgākajām pasaules valstīm.

Sapnis par sociālismu pārvērtās par murgu. 

Totalitāras un brutālas valsts vadītājs vairs nevar turpināt spīdzināt savus tautiešus.

Tiktāl esam. 

Kas būs tālāk?

Tālāk būs smagas sarunas starp klanu un etnisko minoritāšu vadītājiem par apvienotās valsts nākotni. Tas nebūs viegli. Pa vidu maisīsies naftas spekulanti un pārējie putrotāji.

Taču skaidrs, ka turpināt Kadāfi diktatūras režijā vairs nebija iespējams.

Asiņainās fotogrāfijas liecina, ka viņš ir pagalam. 

Vai mums žurnālistiem vajadzēja šos fotoattēlus publicēt?

Jā, šim solim ir motivācija – Kadāfi nāves dokumentācija ir pasaules sabiedrībai nozīmīga notikuma pasvītrošana. Visiem to vajadzēja redzēt un saprast.

Tik nolemts šos attēlus nepublicēt pirmajās lapās. Tiem jābūt nelielā formātā.

Tā vai citādi – Kadāfi pazušana no šī pasaules ir pirmās lapas ziņa, kas būtu jāiespiež ar ”koka burtiem” kopā ar fotogrāfiju, kuras pretīgā satura brutalitāte šobrīd jau kļuvusi par vēstures faktu.

Mēs to samazinājām formātā, nevis saturā.

Diktatoru apglabāja naktī. Pa kluso, bez tuvinieku klātbūtnes. Anonīmā apbedījuma vietā, kopā ar mirušo dēlu un aizsardzības ministru (kaps tāpēc nekļūšot par piekritēju kulta altāri). Pārejas laika Lībijas valdības pārstāvju klātbūtnē.

Viņi paši pieņēma šarijas likumus, taču (ar šo) paši pieņemto pārkāpa – apglabāja par vēlu (likums atļauj 48 stundu laikā apbedīšanu), tā arī nenoskaidrojot patiesos diktatora nāves apstākļus.

Izraēlas avīzēs Kadāfi brālēns liecina par diktatora pēdējām dzīves nedēļām. Par slapstīšanos Sirtē no viena grausta pie nākamā, bez tīra ūdens, telefona vai elektrības. Pārtiekot no makaroniem un rīsiem. Svaidoties no melanholijas līdz naidam.

Paradoksāli, ka Kadāfi pats atteicies Lībiju atstāt.

Viņš esot juties mīlēts.

Tautas mīlēts.

Mīlestība medz but akla.

Tā gadās.

Muamars Kadāfi izvēlējās kanalizācijas cauruli. Tikmēr Lībija nezina ko izvēlēties tālāk.

2011. gada 22. oktobrī

Lībijas diktators, saukts arī ”trakais suns”, turēja vārdu – ”nomiršu kaujas laukā, Lībijā”.

Tā bija. Tā viņš teica.

Skaidrs, ka Muamars jau vasarā saprata, kas viņu sagaida nākotnē. Tripoles krišana to pateica priekšā. Atlika noturēties vertikāli vēl dažus maniakālas cerības mēnešus Sirtē, ieraujot sev kapā līdzi pāris simtus cilvēku. Pie viena.

Nē, viņš netaisījās aiziet tā kā Sadams, ” kuru jeņķi kā žurku izvilka no alas, lai pakārtu amerikāņu cilpā”. Tā viņš nedarīšot. Nekad.

Protams, ka diktatoram bija iespēja emigrēt.

Ģimene (sieva un daži bērni) kopš augusta atrodas Alžīrijā. Sieva Sofija ar bērniem- Aišu, Hanibalu un Muhamedu, auklē tur tikko piedzimušo mazbērnu. Saīdi esot Nigērijā un ziņas par troņa princi Sifu Alislamu joprojām ir neskaidras.

Kadāfi palika Lībijā, savā dzimtajā Sirtē.

Tur viņu vakar atrada noslēpušos kanalizācijas ”caurulē”, izvilka, sašāva un nofilmēja – puskailu, asiņainu un netīru.

Tuvākajās dienās apglabās, ievērojot muhamedāņu tradīcijas.

Pēc 42 gadus ilgas neierobežotas varas, virspavēlniekam Kadafī izdevās daļēji  ”norežisēt” pēdējo epizodi savā dzīvē.

”Viņš tupēja kanalizācijas caurulē kā žurka, lai gan pats mūs  savā televīzijā līdz šim saukāja par trakām žurkām”, – sarkastiski secināja vakara vakarā kāds pretošanās armijas cīnītājs Sirtē.

Mumamars Kadāfi tagad ir miris. 100%. Ir pierādījumi.

Finālam varam pielikt fermātu.

Taču.

Kas viņš pats īsti bija?

Paradoksāla personība.

No viena puses – nežēlīgs, bet no otras puses-  harizmātisks līderis, kas ar tirāna nežēlību valdīja savā valstī un personificēja Lībiju uz pasaules politiskās skatuves vairāk nekā 40 gadus.

Muamars Kadāfi ir dzimis tuksnesī, nomadu ģimenē, audzis pieticīgos apstākļos. Kā vienīgais bērns ģimenē, ticis nosūtīts mācīties uz pilsētu. Sākumā Kadāfi studē ģeogrāfiju Bengazi universitāte, bet pēc tam izvēlas sev militāru karjeru.

Tobrīd viņa ”bizness” uzņem tempus un jau 27. gadu vecumā Kadāfi gāž karali Idri no troņa, lai 1969. gadā ieraustos viņa vietā.

Jau tobrīd uzzied Kadāfi viņa raksturīgākā īpašība – ekscentrisms.

Nostiprinoties pie varas, viņš uzraksta savu filozofisko traktātu: sociālisma-kapitālisma -musulmānisma kokteili ar nosaukumu ” Zaļā Grāmata”, kas visiem skolas bērniem Lībijā līdz ši bija jāiemācās no galvas.

1977. gadā Kadāfi pārdēvēja Lībiju, nosaucot to par ”Sociālistisko Lībijas arābu džamahirīju (masu valsti)”.

Demokrātija tika nožņaugta, opozīcija iznīcināta.

Asiņaini slaktiņi bija Kadāfi ikdiena un šādi viņš turpināja pārvaldīt savu valsti visus turpmākos gadus oficiāli dēvējot savu valsts pārvaldes formu par ” islamisku sociālismu”.

Lībija (kā hermētiski noslēgta konservu kārba) turpināja netraucēti eksistēt, pateicoties gigantiskajiem  naftas ieņēmumiem. Nauda plūda tieši virspavēlnieka kasē un viņš ar to rīkojās pēc saviem ieskatiem.

Neierobežotā vara savā valstī virspavēlnieku Kadāfi…faktiski…tobrīd… vairs neiedvesmoja.

Viņš nolēma ķircināt rietumus un kļūt par visu pasaules teroristu sponsoru.

Sacīts – darīts. Ar šo brīdi Lībijas naftas nauda (caur Kadāfi rokām) sponsorē Palestīnas Atbrīvošanas Armijas operācijas, Ziemeļīrijas IRA akcijas. 1988. gadā pasauli satricināja Lokerbijas atentāts (par kuru atbildību uzņēmās Lībija), uzbrukumi franču un amerikāņu lidmašīnām. Sekoja kodolbruņošanās ēra Kadāfi režijā. Tobrīd Muamars jau bija gatavs kļūt par Āfrikas savienoto valstu karaļu karali.

Biogrāfi (iespējams) noskaidros vai Muamara Kadafī Kadāfi ekscentriskos izgājienus veicināja lieluma mānija vai pārmērīgā narkotiku lietošana.

Redzēsim.

Viens ir skaidrs – viņš nespēja neko izdarīt normāli.

Ar šo brīdi Muamars Kadāfi sāka ģērbties savādos reprezentācijas paltrakos (kurus viņš pats nodēvēja par tautas tērpiem), lai faktiski slēptu savas ”platformu kurpes”, kas viņu ”pagarināja” par vairākiem centimetriem un kompensēja viņa sīko augumu.

Profesionāli grimēja sevi pirms katras publiskās parādīšanās.

Visas ārzemju vizītes viņš realizēja, vispirms uzslejot svešo pilsētu parkos savu beduīnu telti un tikai tad uzsākot valsts vizītes ārvalstīs.

Runāja viņš gari, ”putraimaini” un nesakarīgi, sieviešu miesassargu neiztrūkstošā aplenkumā.

Sieviešu neiztrūkstošā klātbūtne virspavēlnieka tuvumā ir kārtēja viņa ekscentriskā kaislība.

Viņam bija sava, speciāla, sieviešu – miesassargu grupa, kas sastāvēja no gados jaunām tautietēm.

Šo sieviešu ielenkumā virspavēlnieks esot ”juties vislabāk”.

Otrs bija austrumeiropiešu – medmāsu/masieru/pārtikas ekspertu bataljons, kurā Kadafi bija nolīdzis neskaitāmas Austrumeiropas sievietes kā ”medicīniskā servisa centru” (vairums no šīm sievietēm bija ukrainietes).

Nē, fakti (aiz izskaistinātās fasādes) neliecina par romantiskām attiecībām.

Vairāk par pazemojumiem, cinisku izmantošanu un cietsirdību.

Pieņemu, ka par to mēs pavisam drīz daudz lasīsim medijos.

Vienu brīdi Kadāfi baudīja rietumvalstu naidu un izolāciju, pēc tam (atteicoties no masu iznīcināšana ieročiem un atbalstot NATO karā pret Alkaidu) viņš metās pretējā galējībā – kļūstot par rietumu demokrātiju draugu.

Viņam patika spraigas situācijas.

Savas valsts pilsoņu kara pirmajos mēnešos Kadāfi regulāri uzstājās televīzijā (retranslējot caur Sīriju) saukājoties, klaigājot, jokojot un šķoboties pēc sirds patikas.

Vienlaikus viņš prata manipulēt un ar ierobežotu, sev lojālu kaujinieku saujiņu, noturēties pie varas nenormāli ilgi (divus mēnešus).

Pats Muamars Kadāfi vienmēr ir vēlējies kļūt par revolūcijas varoni.

Viņš nosēdās tronī kā izskatīgs radikālis, bet krita kā uzblīdis, asiņains diktators.

Kas notiks tālāk?

Kadāfi ir pagalam, bet valstij tikai tagad sāksies garš samierināšanās process.

Ir pozitīvas lietas.

Piemēram – Lībijas  gadījumā tirānu gāza paši lībieši (nevis kā Afganistānā 2011. vai Irākā 2003. – ārzemnieki).

Pārejas valdībai Tripolē būtu jāreaģē ātri un jāiesaista atjaunotnes darbā visas daudzās valsts minoritātes (taregus un berberus ieskaitot).

Jārēķinās, ka situāciju Lībijā mēģinās destabilizēt Alkaida.

Protams, ka Lībijas tautai tagad ir vajadzīgs straujš un neatliekams atbalsts.

Kadāfi nāve vēl nenozīmē kara beigas.

Valstī ir daudz ieroču, pa ielām siro bandas ar kalašņikoviem rokās.

Problēmu netrūkst.

Taču pagaidām mēs varam svinēt.

Kadāfi ēra ir beigusies.

Pagaidām – tas ir galvenais.

Taču neaizmirsīsim, ka gāzt nīstu režīmu ir vieglāk nekā uzcelt jaunu, demokrātisku sabiedrību.

To mēs – Latvijā zinām vislabāk.