Mūsu iedzimtā raudāšanas kaite jeb smieklu lapiņas iztrūkums

Bruno Amadios: Raudošais bērns

Tautiešu sabiedrības skumju abstinenci nācies ievērot jau sen. Smieklu vai prieka brīžos Liepājā vai Limbažos jādzird šņācienu, kas  nozīmē: “Smejies vien, kad tikai rīt tev nav jāraud!”. Pat Jēzus dzimšanas dienā dziedam tikai skumjas dziesmas. Īsti priecīgam pieklājīgam latviešu cilvēkam neklājas būt. Arī laimes brīžos mēs regulāri birdinām prieka asaras. Šodien sapratu, ka neesmu  vienīgā, kas novērojusi šo latviešu vajadzību skumt un raudāt. 1862. gadā to savā publikācijā „Kāpēc cēlām dzirksteli” diagnosticējis lieliskais publicists un dzejnieks Juris Alunāns.

Asaru speciālisti

Savu stāstu par latviešu raudāšanas azartu viņš sāk ar apceri par to, kā rakstnieks Viktors Igo (Victor Hugo) ar saviem romāniem esot iemācījis francūžiem raudāt. Latviešu gadījumā viņam to nevajadzētu darīt. „Latvietim raudāt nevajag mācīt, jo tas to prot no gruntes, no bērnu dienām” (Alunāns, 1956:239). Ja sirma māte sagaida mājās savu dēlu no svešuma, viņai no prieka „asaras birst aumaļām” (turpat). Tēvs dara tāpat un pat liela daļa tautas dziesmu mums bēdīgas (turpat). Kā mūs piemeklē liela laime – tā mēs uzreiz raudam.

Asaru sfērā esam speciālisti. Mums, piemēram, ir laimes, prieka un gaviļu asaras. Citiem tādas pār vaigiem laimes brīžos neripo.

Nevienam nav noslēpums, ka laulību reģistrācija ar latviešiem ir pārbaudījums ikvienam ārzemniekam. Man pašai nācies viesoties vairākās kāzās, kurās saviļņojuma brīžos latviešu radi sāk raudāt. Diemžēl šīs gaviļu jeb laimes asaras cittautieši mēdz nesaprast. Viņi sabīstas un pieprasa paskaidrojumus. Argumentus par to, ka „pie mums raud no laimes”, viņiem parasti neizdodas ieskaidrot.

Kāpēc mēs esam „tauta, kas pašus priekus neprot baudīt bez raudāšanas”(turpat, 239). Alunānam šķiet, ka: “Latviešiem ir vajadzīga smieklu lapiņa. Tā tiem ir vairāk vajadzīga nekā citām tautām”- konstatē Juris Alunāns jau tālajā 1862. gadā.

Smieklu lapiņas izaicinājums

Šodienas mehānisko smieklu laikā, kad kolektīvās zviegšanas rutīnas piedāvā tehnika, baloni un jokumāksla, šis jautājums paliek aktuāls joprojām. Vecmamma ierauga baltajā mastā uzvilktu Latvijas karogu un sāk raudāt no prieka. No filmas nāk ārā skatītāji saraudātām acīm. Priekā par olimpiešu uzvarām meitenes no Alūksnes arī raud no laimes. Avīze „Diena” ziņo, ka pie mums arī līgavaiņi raudot no prieka; raud treneris, brīdī, kad audzēknis bija rezultatīvākais spēlētājs un dziesmu piedziedājumos regulāri “raud debesis”, “raud vālodzes” un visbeidzot raud arī kaimiņu bērni pēc pazudušā kaķa atrašanas.

Delfi 2014. gadā bija pat atklājuši šo mīklu, paziņojot, ka prieka asaras palīdzot saglabāt un līdzsvarot cilvēka dvēseles stāvokli un kontrolēt ļoti spēcīgas emocijas. Prieka asaras esot negatīva reakcija, kas līdzsvarojot iegūtā prieka laimes devu. Tātad no prieka raud tie, kas nevēlas būt pārāk laimīgi un apmierināti.

Varbūt ir pienācis laiks saņemties un būt priecīgiem bez asarām? Nodrošinot visus sūros laikabiedrus ar Alunāna „smieklu lapiņām”?

Kā mēs varētu šo akciju iesākt?

 

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

Madara rituāls Ziemupē 22.augustā

Svētki Ziemupē vakar tecēja cauri laikam visu dienu. No rīta – līdz nakts melnumam. Sākumā folklora, ragu mūzika, dzeja un pēcāk ģitāra, pankūkas, Aizputes vīns un lieliskās Daina + Daiga, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu spēj iedvesmot visus tos, kas uz Ziemupi aizbrauc un ir spiesti tur Saulgriežos un Madara svētkos atgriezties no jauna, no jauna, no jauna, no jauna.

Gaidām nākamgad arī Jūs, cienījamo lasītāj! 🙂

Saulgrieži 2015. Cīrava – Ziemupe. Saules pavadīšana.

Saulgrieži aizvadīti un zāļu nakts klāt. Tagad var paskatīties atpakaļ uz Cīravas un Ziemupes saulgriežiem. Ceru, ka tie interesēs arī jūs.

Uz Cīravu Saulgriežos aizbraucām nejauši. Kolēģi ieteica. Neliels miestiņš pa ceļam no Aizputes. Tā centru grezno pamesta, nolaista pils, kas liecina par mūsu kārtējo nemākulību  daiļo ēku pārdošanā. Arī šī pils nonākusi “Ķemeru sanatorijas” statusā. “Kāds itālietis nopircis” un nekas nenotiek. Taču ap to 21.06. šeit kūsāja aktivitātes: bumbās, laivās, kinofilmās un modernajās, laikmetīgajās dejās. Loterejas, alus, vīns parkā, izstāde – dzirnavās. Pa vidu stilīgs vagoniņš ar “Sprīdīša” pielastu un normāla mūzika no skaņuplatēm, kuru atļāva klausīties Dagnis. Lieliski.

“Sprīža garajās” pusdienās spiedāvāja pat veģētāru maltīti angļu valodā, publika pārsteidzošā pacietībā skatījās laikmetīgo deju un vienīgai straucēklis bija pazaudētā Cīravas pils, kuras logi aiznagloti ar skaidu plāksnēm un slieksnis aizaudzis ar nātrām. Vai to vēl iespējams reanimēt?

Tuvojoties tumsiņai, pārcēlāmies uz Ziemupi. Saules pavadīšanas rituāls izvērtās intīms un maģisks. Turpināsim šovakar!

Patīkamu un jauku Jums visiem līgonakti 2015i! 🙂

 

Brīvdabas muzeja gadatirgus zaļās epizodes. 2015. gada 6.jūnijs.

Šodien gājiens uz muzeju bija saulains un silts. Beidzot novilkām virsjakas un rudens kurpes, jo izskatījās, ka vasara Rīgā ieradusies kopā ar gadatirgu Brīvdabas muzejā. Pirms došanās projām brīdi domīgi pētīju jaku – ņemt vai neņemt?

”Nevajag”, – sauca balss no āra,- ”ir ļoti, ļoti silts”.

Tā izrādījās patiesība. Putinot seno kāpu smiltis, čāpojām uz muzeju. Pie Ulža ielas muzeja ”otrās ieejas” drūzmējās ēnā ”saparkotas” automašīnās un divi apmeklētāju bariņi intensīvi pirka biļetes.

Atrādījām savu ielūgumu un devāmies pa galveno ceļu Latgales sētas virzienā. Apmierināta sieviete tautas tērpā tur laistīja ziedus un keramiķis ņēmās ap savu trauku kompozīcijām zālājā, nampriekšā. Kā parasti. Pēc tam satikām pāris ārzemnieku grupas, kas holandiešu, franču un zviedru valodā mēģināja saprast kāda izskatījusies sena latviešu skola.

Tikām Vidzemes sēta mums jau arī bija klāt. No ziemeļpuses plūda gadatirgus apmeklētāju straumes un tālumā ducināja Rīga ar saviem autokorķiem. Kā parasti. Slīpa taka uz augšu nobeidzās pie provizoriska keramikas trauku cepļa un pēc tam ienirām gadatirgus burziņā.

Mantas, kleitas, jakas, grozi, krekli, jostas, bļodas, šasļiks, piņģeroti, šupuļzirdziņi, bungas, saldējums un vēl virkne preču greznoja nebeidzamu ”vitrīnu” un ”stendu” rindu kas kā čūska ar deviņām galvām bija izstiepusies pāri muzeja rietumu teritorijai no šosejas līdz ”kuģīšu laipiņai”. Apmeklētāji ar fotoaparātiem, naudas makiem, štokiem un bērnu ratiņiem airējās cauri šai nebeidzamo piedāvājumu rindai kā zušu spiets, kas ik pa brīdi, piestāj, samaksā, pievāc un peld tālāk. Piedāvāju dažas epizodes: Es gribētu saldējumu, – bikli saku. Palikuši tikai neizkusušie.- Ņemšu tos pašus. Jāņogu. Labi. Kamēr pakalniņa ēnā baudījām neizkusušo jāņogu saldējumu ar kafiju, skatiens slīdēja pāri ēdienu tirgotavu krāsainajiem jumtiem.

Gandrīz visur tirgoja šašlikus, veģetāru ēdienu nebija. Pajautāt kādam kafiju, kurā būtu piens bez laktozes, bija bezjēdzīgi – liela daļa piena produktu tirgotāju Latvijā joprojām nesaprot kas tas ir ”bez laktozes”. Tad nu iznāk bliezt pa savu veselību un ēst jāņogu saldējumu un dzert kafiju ar laktozes pienu. Diemžēl. Vienā tirgotavā pasūtījām ”štovētus kāpostus” ar kartupeļiem.

Pie galdiņa blakus sēdēja jauna ģimene ar trim bērniem un kompānija izveidojās runīga, laipna un patīkama. Šķīrāmies novēlot savstarpēji jauku dienu, kas patiešām piepildījās. Nopirku garšvielas, tautisku ziemas šalli ar pērkona zīmēm, tirkīza linu šallli un smiltsērkšķu sulu. Rīt atliek vēlreiz aiziet uz muzeju un nopirkt ceriņu vīnu, vienu gadu noturētu sieru un vēl šo to noderīgu. Dodoties uz mājām mani uzrunāja kāds laipns cilvēks un pateica paldies par maniem rakstiem TVNET un blogā. Pēc tam uzdāvināja man dāvanu – seno laiku mikseri, kurš noder arī kā zāļu tēju pakaramais mētru tējām un ļaunu domu aizdzenamais pie sliekšņa. Esot no Limbažiem. No Dzirnupes. Paldies! 🙂

Noderēs. Par pēdējo eiro, kas bija palicis naudas maciņā izlēmu nopirkt saldējumu. Pietrūka 50 centu. Vai jums ir saldējums par 1 eiro? – prasīju Nav. OK, – pateicos Pagaidiet, – teica pārdevējs un izlocīja man mazāku vafeli un ielika tajā nesaprotama nosaukuma saldējumu. Par vienu eiro. Paldies.

Lai dzīvo Siguldas saldējums, – viņš teica un man neatlika nekas cits kā piekrist. Saule bija jau sagriezusies uz pēcpusdienas pusi un adīto jaku mežģīnēm cauri spraucās pievakara matētais nogurums. Pelēks kā putekļi uz ceļa, kuros lēkāja divi mazi bērni. Jāiet uz mājām, – teica Anna, kura pārdeva vaiņagus ar rozēm. Jāiet, – es teicu un pagriezos uz vārtu pusi.

Taču rīt, es atgriezīšos.

Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

Omanas pārdomas – meitenes, zēni un daudzsievība. Kurš ieguvējs?

Gatavojoties atvadīties no Omanas, bija jāatrod dāvanas savējiem no šīs mīklainās tuksnešu, naftas un dabas gāzes zemes.

”Šī nav tā valsts, kur kaut ko jēdzīgu var nopirkt”, – man skaidroja filipīniešu oficiante restorānā. Ar viņu mēdzu sarunāties ēdienreižu laikā. Simpātiska, gudra un enerģiska sieviete, kas bija ieradusies Omanā kā viesstrādniece, lai sapelnītu līdzekļus iztikai. ”Man, diemžēl, jāsagādā savai ģimenei nauda un es izvēlējos šim mērķim Salalu, – viņa stāsta. ” Darbs šeit kaulus nelauž, man tas patīk. Taču dzīvot gan še negribētu”, – sieviete secina, noliekot uz mana galda tasi ar melnu arābu kafiju, kas smaržo kā arābu nakts.

  • Filipīnas arī ir musulmaņu valsts, – mēģinu salīdzināt.
  • Jā, ir, bet pie mums Manilā viss nav tik konservatīvs kā šeit, – viņa iebilst.

  • Kādā nozīmē konservatīvs?

-Visās nozīmēs. Šī ir ļoti konservatīva un aizspriedumaina valsts, kurā labi jūtās tikai šīs valsts – dejas autori – vīrieši. Iziet uz ielas vienai šeit neskaitās gudri darīts. Nejēdzīgi. Tāpēc nekur neeju viena pati. Vienkārši nekur neeju un neko nepērku. Krāju naudu, lai būtu ko aizvest uz mājām. Uz Manilu. Labi vien ir – nav iespējas šeit tērēt naudu un tāpēc vairāk iekrājas! – viņa smejas un piedāvā vēl kafiju.

  • Kur es kaut ko varu nopirkt? Ko vērtīgu? – neatkāpjos.
  • Kas jūs interesē? Apģērbs, piemēram.

  • Tad brauciet uz Lulū. Lulū? Jā, jums tur patiks! – viņa smejas un atstāj mūs vienus. Pie galdiņa. Smalkajā restorānā ar romantisko nosaukumu ”Safrāns”.

  • Jāāā, ārzemju viesstrādniecei šeit var būt pagrūti dzīvot, – konstatē kolēģis, zviedrs Oke, – visur ejot vajag kādu vīrieti, kas pavada un aizstāvēt sevi ir praktiski neiespējami. Okem taisnība. Oficiālajos stāstos par Omanu mums nācās noklausīties tekstus par to, ka šeit nav nodokļu, veselības aprūpe un izglītība ir bezmaksas un valsts pat sedz saviem tautiešiem elektrības rēķinus.

  •  

    Par sieviešu stāvokli

    Omana skaitās salīdzinoši progresīva šajā virzienā. Sievietes drīkst strādāt un viņas ir galvenokārt nodarbinātas skolās un valsts pārvaldē. Pamatskolas bērniem ir apvienotas zēniem un meitenēm, bet vēlāk bērni mācās zēnu un meiteņu skolās. Tās apjoztas augstiem mūriem un ieiešana skolās tiek strikti kontrolēta.

    Puikas un vīrieši publiskajā telpā gozējās baltos halātos un sievietes tradicionāli tērpjas melnos mēteļos ar kapucēm. Atkarībā no ģimenes konservatīvisma, meitenes un sievas ir vai nu apsējušas tikai melno musulmaņu galvas lakatu vai arī ietērptas burkā jeb parandžā, kas apskatei atstāj tikai acis. Vīriešu baltie tērpi ir uzkrītoši un eleganti savā vienmuļībā. Tos valkā praktiski visi ”naftas reģiona” valstu pārstāvji , taču atšķirības vērojamas galvenokārt galvasrotās. Katarā tiek lietots modernizēts beduīnu tērps ar melno ”kamieļu cilpu” ap galvu kā dominējošo rotu, kuru ieskauj līgavas plīvuram līdzīga galvassega. Turpretī Omanā kungiem pieņemts izmantot vai nu izšūtu cepurīti vai diva veida galvas lakatus – oficiālo vai brīvā laika. Kā redzat kungu mode ir daudz plašāka diapazona nekā dāmu, kuras uz ielām praktiski neredz un par viņu gaumi spriest gandrīz nav iespējams, jo tās publiskajā telpā gandrīz vienmēr tuntuļojas melnos maisos uz izskatās kā gigantiskas žāvētās plūmes.

    Starp citu, izrādās, ka valsts ir gatava maksāt par savu pilsoņu studijām arī ārzemēs, ja tādas ir nepieciešamas. Taču, ja kāda no Omanas gudrajām meitenēm vēlas studēt, piemēram Amerikas Savienotajās Valstīs vai kur citur, tad viena viņa turpu doties nedrīkst. Viņai jābrauc kopā ar savu brāli. Brāļa (kā pavadoņa) uz turēšanos ārzemēs atkal apmaksās valsts. Taču – ko darīt, ja gudrai meitenei nav brāļa? Tādā gadījumā brāli piešķirs valsts. Izrādās, ka ”brālis” var būt profesija un pat amats, par kuru valsts maksā. 🙂

    Vai arābu sievietes ir apmierinātas ar savu dzīvi? Izskatās, ka kopumā nav apmierinātas, taču iebildumus nedzird tāpēc, ka ”tā ir pierasts” un ”pretī runāt nav pieņemts”. Vīriešiem viņas atriebjas savā, specifiskajā veidā. Tajā pašā, kuru instinktivi prot visas pasuales daiļā dzimuma pārstāves.:)

    Daudzsievība

    Jā, Omanā ir atļauta daudzsievība un maksimālais sievu skaits vienam vīrietim esot četras. Lai apprecētos ar savu nākamo sievu, ir nepieciešama iepriekšējās sievas piekrišana. Tieši šo aspektu arābi uzsver kā būtisku sieviešu tiesību panākumu. Tā teikt – iepriekšējā neatļāva un viss. Ko dara šādos gadījumos? Izrādās, ka no sievas ir ļoti viegli izšķirties. Ir tikai jāatdod viņai atpakaļ pūra nauda un lieta darīta. Spītīgo sievu var nogādāt atpakaļ viņas ģimenei un lieta darīta. Problēmu vairs nav.

    Daudzsievība vēsturiski neesot cēlusies no hiperseksuāla kungu aktīvisma, bet gan kā izeja no krīzes, kad karu rezultātā ļoti daudzas arābu atraitnes bija palikušas vienas, bez apgādnieka. Tad bijis pieņemts ”precēt” vientuļo sievieti un uzņemties gādību arī par viņas bērniem. Parasti šādos gadījumos ”precinieks” bija kāds no bojā gājušā vīra radiem. Kāda izskatās modernā ģimene? Mūsu gids Ismails atzinās, ka viņa esot tikai viena sieva un divi mazi bērni – 3 un 4 gadus veci. Otru sievu viņam nevajagot.

    Kas ir tie, kuriem aiz muguras pa ielu ”tek” divi vai trīs melni maisi? Tie esot bagāti kungi, kuri lepojas ar savām sievām tāpat kā ar automašīnām vai nekaustāmiem īpašumiem. Kamielis un daudzas sievas esot statusa simbols.

     

    Daudzsievības piekritēji

    Viesnīcā bieži varēja redzēt kungus ar vairākām sievām. Pirmajā gadījumā ievēroju pludmalē kādu vīrieti gados, kuram līdzās tecēja meitenīte. Sākumā sapratu, ka tur iet tēvs ar meitu. Meitenes kustības nodeva viņas vecumu. Tikai vēlāk ievēroju, ka šis te nav tēva-meitas atpūtas brauciens, bet gani jaunā pāra medus mēnesis. Arābu bagātnieks ir atvedis uz jūrmalu savu jauno, nepilngadīgo sievu, lai to pieradinātu un izklaidētu. Izskatījās, ka jaunā sieva ar savu likteni nebija apmierināta, jo izskatījās nojaudājusies un nelaimīga. Meitene būvēja smilšu pilis un paklausīgi sēdēja līdzās savam kungam un pavēlniekam, taču sajūsmas vai baudas fluīdi no viņas neplūda. Tikai stress un bailes.

    Pēc tam lenča laikā varēja novērot ”sievas”, kas parasti turējās nomaļus no ”vīriem” un kāri aplūkoja eiropiešu dāmu kleitas. Vīrieši, savukārt, uzvērti uzturējās tikai kungu kompānijās un kāri tvēra katru neticīgo sieviešu neapsegto ceļgalu vai elkoni. Trešie daudzsievības piekritēji bija tukli kungi, kuri parasti maršēja savām sievām un bērniem pa priekšu kā pīļtēviņi karavānā.

    Tā kā līgavainis pirms laulībām savu sievu praktiski nav redzējis un nepazīst, tad nav izslēgts, ka turpmākā laulības dzīve arī ļoti bagātiem arābiem, neizdodas kā deja pa rozēm. No šī viedokļa var saprast viņu tieksmi ”iegādāties nākamo sievu”, cerībā kā otra loze būs laimīgāka. Taču aklo vistiņu spēlēšana laulības dzīvē arī pie četrām sievām var izveidoties par katastrofu. Tieši šo fenomenu varēju nolasīt gan Katarā gan Omanā. Ir ļoti grūti atrast sev piemērotu laulāto arī tad, kad seja nav aizklāta un it kā visas kārtis uz galda, kur nu vēl tad, ja par sievu jāizvēlas ķermenis, kas apsegts no galvas līdz kājām un (pie kam!) nerunā ne vārda. Godīgi? Man žēl arābu vīriešu. Viņi ir centušies iebāzt sievieti melnā maisā, atņemt viņai visas sievišķīgās vājības un pievākt tikai sev. Taču rezultātā cieš tikai idejas autori, jo ir uzkāpuši uz grabekļa, kas non-stopp ir uzbrukuma gatavībā. Sistēma darbojās pret viņiem pašiem. Var jau uzskatīt, ka ģimenes dzīves pamatā ir vienaldzīgas līdzāspastāvēšana un bērnu radīšana bez baudas. Taču tad nepieciešams masīvs reliģiskais fanātisms, lai šo bezizejas situāciju apjūsmotu kā normālstāvokli. Islama valsts fundamentālisti un bārdainie alkaidisti ir lielisks uzkates līdzeklis šī bezcerīgā procesa turpinājumam kad cilvēcīgas laimes vietā nostājas fanātiska kalpošana Dievam. Par Lulū apmeklējumu, deju svētkiem un valsts svētkiem, kas mums ar omaniešiem 18. novembrī ir kopīgi, uzrakstīšu rīt. Gaidu jūsu viedokli par manām Omanas pārdomām.