Vai skopie zviedri nobremzēs olimpisko spēļu projektu?

Speciāli TVNET

Stokholmas pieteikums olimpisko spēļu rīkošanai otrdien oficiāli iekļauts SOK (Starptautiskās Olimpiskās komitejas) izpildkomitejas fināla kandidātu sarakstā. Tātad Stokholma ir pieteikusies rīkot 2026. gada Ziemas olimpiskās spēles, un šajā procesā tās sabiedrotā būs Sigulda, jo sacensības dārgajos renes sporta veidos zviedri vēlas aizvadīt Siguldas trasē. Stokholmas olimpiskās komitejas pārstāvji jau vasarā tikušies ar Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK), Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM), Siguldas novada domes un Siguldas bobsleja un kamaniņu trases pārstāvjiem un vienojušies par sadarbību pasākuma organizēšanā. Latvijas puse jutusies pagodināta. Olimpisko spēļu rīkošana, pēc viņu domām, ir gods. Taču šis gods arī maksās. Siguldas pašvaldība apņemas finansēt pusi, bet 50% jāuzņemas valstij. Nupat izskatās, ka šī iecere var izdoties. Latvijas medijos sporta entuziasti neslēpj prieku par šo apņemšanos, taču Zviedrijā šajā virzienā situācija nav tik rožaina. Šķiet, ka būtu vērts iepazīties arī ar zviedru attieksmi pret olimpisko spēļu rīkošanu, jo šis projekts mums ir kopīgs.

Iebildumu vēsture

Nevarētu teikt, ka zviedru tautai nepatiktu sports. Nē, zviedri ir tikpat lieli sporta entuziasti un piekritēji kā citas tautas. Viņi var lepoties ar slaveniem sportistiem – sākot no Salminga, Borga, Foršberga, Kluftas un beidzot ar to pašu Ibrahimoviču. Taču lielu sporta pasākumu rīkošana maksā naudu. Bargu naudu. Tāpēc šo ieceri nedz Stokholma, nedz valsts nevar realizēt bez lielākā sabiedrības vairākuma piekrišanas. Pagaidām šāda atbalsta ziemas olimpisko spēļu rīkošanai visplašākajos zviedru sabiedrības slāņos nav. Pēdējo reizi Stokholmas politiķi un OK centās atvest pie sevis vasaras olimpiskās spēles 1997.gadā.

Kampaņa toreiz tika rīkota ar vērienu un intensīvi, bet fināla uzvaru par 2004. gada spēļu rīkošanu sagrāba Atēnas. Grūti pateikt, kāpēc. Iespējams, grieķi labāk piekukuļoja SOK, kuras korumpētība tikai retajam ir pārsteigums. Par to plaši raksta medijos un diskutē sabiedrībā. Vēl viens būtisks apstāklis – šādu pasākumu rīkošana maksā izcili dārgi. Tāpēc būs jāpiesaista arī valsts jeb nodokļu nauda. Tā pati, kuru nodokļos maksājam mēs visi. Tieši šis apstāklis ir izšķirošs. Ja kāds grib skatīties sportu, lai maksā pats. Iespējams, ka tieši tāpēc 2014. gadā Stokholmas pašvaldības sēdē ideja par OS rīkošanu tika apturēta. Taču Olimpiskā komiteja bija nenogurdināma un apņēmās panākt vēlreiz to pašu. Otrajā piegājienā šo ideju atbalstīja tikai viena galvaspilsētas domes partija – sociāldemokrāti.

Politiķi aprēķināja, ka pasākums izmaksās 13 miljardus kronu. Divus miljardus nāksies investēt jaunas hokeja halles, bobsleja un kamaniņu trases izbūvēšanai Hamarbijas nogāzē galvaspilsētā. SOK projektā piedalītos tikai ar 8 miljardiem kronu.

„No vienas puses, olimpiskās spēles normālā līmenī ir lieliska lieta. Apsveicama. Mēs varētu rādīt priekšzīmi, ka šo pasākumu var realizēt bez korumpētu būvnieku un kukuļņēmēju politiķu klātbūtnes, kas mēdz šādu pasākumu izmaksas dubultot, pusi iebāžot privātajā kabatā. Taču no otras puses mums jārūpējas, lai stokholmiešu nodokļu nauda netiek iesaistīta šajā projektā, nevajadzīgu un dārgu objektu būvniecībā, kas pilsētas infrastruktūrai nav vajadzīgi,” konstatēja medijiem toreiz liberāļu deputāte Lota Edholma. Noliedzoši pret šo ieceri izturējās kreisā un feministu partija. Liberāļi un centra partija – aizdomīgi. Zaļie jeb vides partija pierādīja, ka šādi apjomīgi sporta objekti sagandēs vidi un atņems līdzekļus ikdienas nepieciešamībām.

Pirms dažiem mēnešiem tika izjautāti arī Stokholmas iedzīvotāji. Uz jautājumu, vai Stokholmā vajadzētu rīkot 2026. gada ziemas olimpiskās spēles, tika saņemtas šādas atbildes: nē – 53%, jā – 34%, nezinu – 14%. Taču zviedru olimpiskās komitejas aktīvisti neliekas mierā un meklē risinājumus, lai panāktu lētākas izmaksas. Viens no šiem risinājumiem ir dārgos renes sporta veidus novirzīt uz Latviju – Siguldu.

Komiskie argumenti?

Zviedru mediji uzskata, ka argumenti par labu spēļu rīkošanai Stokholmā ir komiski. Piemēram, 2004. gada kampaņā tika apgalvots, ka olimpiskās spēles samazināšot rasismu. Tagad uzsver, ka tās uzlabošot zviedru veselības stāvokli, jo būšot vairāk sporta centru. Taču to dārdzība ir pamats skepsei. Nevienam nav noslēpums, ka olimpisko objektu celtniecība ir ļoti dārgs prieks un vairumā gadījumu izraisa milzu zaudējumus. Protams,  sporta entuziasti naudu neskaita un mēdz apelēt pie politiķu un sabiedrības patriotisma trūkuma.

„Ja reiz viena daļa cilvēku tik ļoti atbalsta sportu, ka vēlas šādus pasākumus realizēt, tad ieviesīsim noteikumu, ka viņu pašu nodokļi tiks paaugstināti tieši par tik procentiem, cik olimpisko spēļu budžets pārsniedza plānoto?“ – jautā Dagens Nyheter ievadrakstā. Avīzes komentētājam šķiet, ka „tik viegli un ērti ir spēlēt kazino ar citu cilvēku naudu. Taču, ja jāliek uz galda nauda no paša maciņa, tad šāds spēlmanis pārdomās uzmanīgāk, ko un kā investē, un nenosvilinās pāris miljardus nezināmā virzienā.“

Vai mēs aizmirsām gigantiskās skatītāju un tūristu kolonas, kas plūdīs Stokholmas virzienā? Tūristi un viesi. Visi atbrauks, maksās un slavinās. Diemžēl nav īsti droši, ka šis projekts nostrādās un notērētā nauda „atnāks maciņā atpakaļ“, konstatē autors. Kas tad atliek? Vienīgi patriotisma piesaukšana. Taču šī pozīcija maksā ļoti dārgi. Tikai Putins var atļauties rīkot ziemas olimpiskās spēles kā patriotisma projektu subtropu pilsētā, lai pēc tam zibenīgi okupētu Krimu. Zviedriem vai latviešiem šādu patriotisma uvertīru nevajag.

Siguldas sadaļa

Jau tagad zinām, ka Siguldā šādas pretestības pret šo ziemas olimpisko spēļu projektu nav. Sports pie mums ir patriotisks projekts. Nauda atradīsies, un visi būs apmierināti. Tas, ka 2026. gada ziemas sporta spēļu dārgākā posma rīkošana norisināsies Siguldā, mums nav problēma, un aptaujas Rīgā vai Līgatnē par šo tēmu neviens nerīkos. Trase šeit uzbūvēta PSRS laikā 1986. gadā, un tajā tiek rīkotas bobsleja, kamaniņu un skeletona sacensības. Atliek gaidīt, vai skopie zviedri projektu nenobremzēs.

Mūsu iedzimtā raudāšanas kaite jeb smieklu lapiņas iztrūkums

Bruno Amadios: Raudošais bērns

Tautiešu sabiedrības skumju abstinenci nācies ievērot jau sen. Smieklu vai prieka brīžos Liepājā vai Limbažos jādzird šņācienu, kas  nozīmē: “Smejies vien, kad tikai rīt tev nav jāraud!”. Pat Jēzus dzimšanas dienā dziedam tikai skumjas dziesmas. Īsti priecīgam pieklājīgam latviešu cilvēkam neklājas būt. Arī laimes brīžos mēs regulāri birdinām prieka asaras. Šodien sapratu, ka neesmu  vienīgā, kas novērojusi šo latviešu vajadzību skumt un raudāt. 1862. gadā to savā publikācijā „Kāpēc cēlām dzirksteli” diagnosticējis lieliskais publicists un dzejnieks Juris Alunāns.

Asaru speciālisti

Savu stāstu par latviešu raudāšanas azartu viņš sāk ar apceri par to, kā rakstnieks Viktors Igo (Victor Hugo) ar saviem romāniem esot iemācījis francūžiem raudāt. Latviešu gadījumā viņam to nevajadzētu darīt. „Latvietim raudāt nevajag mācīt, jo tas to prot no gruntes, no bērnu dienām” (Alunāns, 1956:239). Ja sirma māte sagaida mājās savu dēlu no svešuma, viņai no prieka „asaras birst aumaļām” (turpat). Tēvs dara tāpat un pat liela daļa tautas dziesmu mums bēdīgas (turpat). Kā mūs piemeklē liela laime – tā mēs uzreiz raudam.

Asaru sfērā esam speciālisti. Mums, piemēram, ir laimes, prieka un gaviļu asaras. Citiem tādas pār vaigiem laimes brīžos neripo.

Nevienam nav noslēpums, ka laulību reģistrācija ar latviešiem ir pārbaudījums ikvienam ārzemniekam. Man pašai nācies viesoties vairākās kāzās, kurās saviļņojuma brīžos latviešu radi sāk raudāt. Diemžēl šīs gaviļu jeb laimes asaras cittautieši mēdz nesaprast. Viņi sabīstas un pieprasa paskaidrojumus. Argumentus par to, ka „pie mums raud no laimes”, viņiem parasti neizdodas ieskaidrot.

Kāpēc mēs esam „tauta, kas pašus priekus neprot baudīt bez raudāšanas”(turpat, 239). Alunānam šķiet, ka: “Latviešiem ir vajadzīga smieklu lapiņa. Tā tiem ir vairāk vajadzīga nekā citām tautām”- konstatē Juris Alunāns jau tālajā 1862. gadā.

Smieklu lapiņas izaicinājums

Šodienas mehānisko smieklu laikā, kad kolektīvās zviegšanas rutīnas piedāvā tehnika, baloni un jokumāksla, šis jautājums paliek aktuāls joprojām. Vecmamma ierauga baltajā mastā uzvilktu Latvijas karogu un sāk raudāt no prieka. No filmas nāk ārā skatītāji saraudātām acīm. Priekā par olimpiešu uzvarām meitenes no Alūksnes arī raud no laimes. Avīze „Diena” ziņo, ka pie mums arī līgavaiņi raudot no prieka; raud treneris, brīdī, kad audzēknis bija rezultatīvākais spēlētājs un dziesmu piedziedājumos regulāri “raud debesis”, “raud vālodzes” un visbeidzot raud arī kaimiņu bērni pēc pazudušā kaķa atrašanas.

Delfi 2014. gadā bija pat atklājuši šo mīklu, paziņojot, ka prieka asaras palīdzot saglabāt un līdzsvarot cilvēka dvēseles stāvokli un kontrolēt ļoti spēcīgas emocijas. Prieka asaras esot negatīva reakcija, kas līdzsvarojot iegūtā prieka laimes devu. Tātad no prieka raud tie, kas nevēlas būt pārāk laimīgi un apmierināti.

Varbūt ir pienācis laiks saņemties un būt priecīgiem bez asarām? Nodrošinot visus sūros laikabiedrus ar Alunāna „smieklu lapiņām”?

Kā mēs varētu šo akciju iesākt?

 

Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

Madara rituāls Ziemupē 22.augustā

Svētki Ziemupē vakar tecēja cauri laikam visu dienu. No rīta – līdz nakts melnumam. Sākumā folklora, ragu mūzika, dzeja un pēcāk ģitāra, pankūkas, Aizputes vīns un lieliskās Daina + Daiga, kas ar savu neizsīkstošo entuziasmu spēj iedvesmot visus tos, kas uz Ziemupi aizbrauc un ir spiesti tur Saulgriežos un Madara svētkos atgriezties no jauna, no jauna, no jauna, no jauna.

Gaidām nākamgad arī Jūs, cienījamo lasītāj! 🙂

Saulgrieži 2015. Cīrava – Ziemupe. Saules pavadīšana.

Saulgrieži aizvadīti un zāļu nakts klāt. Tagad var paskatīties atpakaļ uz Cīravas un Ziemupes saulgriežiem. Ceru, ka tie interesēs arī jūs.

Uz Cīravu Saulgriežos aizbraucām nejauši. Kolēģi ieteica. Neliels miestiņš pa ceļam no Aizputes. Tā centru grezno pamesta, nolaista pils, kas liecina par mūsu kārtējo nemākulību  daiļo ēku pārdošanā. Arī šī pils nonākusi “Ķemeru sanatorijas” statusā. “Kāds itālietis nopircis” un nekas nenotiek. Taču ap to 21.06. šeit kūsāja aktivitātes: bumbās, laivās, kinofilmās un modernajās, laikmetīgajās dejās. Loterejas, alus, vīns parkā, izstāde – dzirnavās. Pa vidu stilīgs vagoniņš ar “Sprīdīša” pielastu un normāla mūzika no skaņuplatēm, kuru atļāva klausīties Dagnis. Lieliski.

“Sprīža garajās” pusdienās spiedāvāja pat veģētāru maltīti angļu valodā, publika pārsteidzošā pacietībā skatījās laikmetīgo deju un vienīgai straucēklis bija pazaudētā Cīravas pils, kuras logi aiznagloti ar skaidu plāksnēm un slieksnis aizaudzis ar nātrām. Vai to vēl iespējams reanimēt?

Tuvojoties tumsiņai, pārcēlāmies uz Ziemupi. Saules pavadīšanas rituāls izvērtās intīms un maģisks. Turpināsim šovakar!

Patīkamu un jauku Jums visiem līgonakti 2015i! 🙂

 

Brīvdabas muzeja gadatirgus zaļās epizodes. 2015. gada 6.jūnijs.

Šodien gājiens uz muzeju bija saulains un silts. Beidzot novilkām virsjakas un rudens kurpes, jo izskatījās, ka vasara Rīgā ieradusies kopā ar gadatirgu Brīvdabas muzejā. Pirms došanās projām brīdi domīgi pētīju jaku – ņemt vai neņemt?

”Nevajag”, – sauca balss no āra,- ”ir ļoti, ļoti silts”.

Tā izrādījās patiesība. Putinot seno kāpu smiltis, čāpojām uz muzeju. Pie Ulža ielas muzeja ”otrās ieejas” drūzmējās ēnā ”saparkotas” automašīnās un divi apmeklētāju bariņi intensīvi pirka biļetes.

Atrādījām savu ielūgumu un devāmies pa galveno ceļu Latgales sētas virzienā. Apmierināta sieviete tautas tērpā tur laistīja ziedus un keramiķis ņēmās ap savu trauku kompozīcijām zālājā, nampriekšā. Kā parasti. Pēc tam satikām pāris ārzemnieku grupas, kas holandiešu, franču un zviedru valodā mēģināja saprast kāda izskatījusies sena latviešu skola.

Tikām Vidzemes sēta mums jau arī bija klāt. No ziemeļpuses plūda gadatirgus apmeklētāju straumes un tālumā ducināja Rīga ar saviem autokorķiem. Kā parasti. Slīpa taka uz augšu nobeidzās pie provizoriska keramikas trauku cepļa un pēc tam ienirām gadatirgus burziņā.

Mantas, kleitas, jakas, grozi, krekli, jostas, bļodas, šasļiks, piņģeroti, šupuļzirdziņi, bungas, saldējums un vēl virkne preču greznoja nebeidzamu ”vitrīnu” un ”stendu” rindu kas kā čūska ar deviņām galvām bija izstiepusies pāri muzeja rietumu teritorijai no šosejas līdz ”kuģīšu laipiņai”. Apmeklētāji ar fotoaparātiem, naudas makiem, štokiem un bērnu ratiņiem airējās cauri šai nebeidzamo piedāvājumu rindai kā zušu spiets, kas ik pa brīdi, piestāj, samaksā, pievāc un peld tālāk. Piedāvāju dažas epizodes: Es gribētu saldējumu, – bikli saku. Palikuši tikai neizkusušie.- Ņemšu tos pašus. Jāņogu. Labi. Kamēr pakalniņa ēnā baudījām neizkusušo jāņogu saldējumu ar kafiju, skatiens slīdēja pāri ēdienu tirgotavu krāsainajiem jumtiem.

Gandrīz visur tirgoja šašlikus, veģetāru ēdienu nebija. Pajautāt kādam kafiju, kurā būtu piens bez laktozes, bija bezjēdzīgi – liela daļa piena produktu tirgotāju Latvijā joprojām nesaprot kas tas ir ”bez laktozes”. Tad nu iznāk bliezt pa savu veselību un ēst jāņogu saldējumu un dzert kafiju ar laktozes pienu. Diemžēl. Vienā tirgotavā pasūtījām ”štovētus kāpostus” ar kartupeļiem.

Pie galdiņa blakus sēdēja jauna ģimene ar trim bērniem un kompānija izveidojās runīga, laipna un patīkama. Šķīrāmies novēlot savstarpēji jauku dienu, kas patiešām piepildījās. Nopirku garšvielas, tautisku ziemas šalli ar pērkona zīmēm, tirkīza linu šallli un smiltsērkšķu sulu. Rīt atliek vēlreiz aiziet uz muzeju un nopirkt ceriņu vīnu, vienu gadu noturētu sieru un vēl šo to noderīgu. Dodoties uz mājām mani uzrunāja kāds laipns cilvēks un pateica paldies par maniem rakstiem TVNET un blogā. Pēc tam uzdāvināja man dāvanu – seno laiku mikseri, kurš noder arī kā zāļu tēju pakaramais mētru tējām un ļaunu domu aizdzenamais pie sliekšņa. Esot no Limbažiem. No Dzirnupes. Paldies! 🙂

Noderēs. Par pēdējo eiro, kas bija palicis naudas maciņā izlēmu nopirkt saldējumu. Pietrūka 50 centu. Vai jums ir saldējums par 1 eiro? – prasīju Nav. OK, – pateicos Pagaidiet, – teica pārdevējs un izlocīja man mazāku vafeli un ielika tajā nesaprotama nosaukuma saldējumu. Par vienu eiro. Paldies.

Lai dzīvo Siguldas saldējums, – viņš teica un man neatlika nekas cits kā piekrist. Saule bija jau sagriezusies uz pēcpusdienas pusi un adīto jaku mežģīnēm cauri spraucās pievakara matētais nogurums. Pelēks kā putekļi uz ceļa, kuros lēkāja divi mazi bērni. Jāiet uz mājām, – teica Anna, kura pārdeva vaiņagus ar rozēm. Jāiet, – es teicu un pagriezos uz vārtu pusi.

Taču rīt, es atgriezīšos.

Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

%d bloggers like this: