Šā gada Ziemassvētku dāvana pirmajai paaudzei, kas redz un saprot

TVNET
Speciāli TVNET

Klimata pārmaiņu scenāriji nākotnei nav patīkami. Pēdējā pusgadsimta laikā Latvijā ir notikusi klimatisko apstākļu pasliktināšanās un nokrišņu daudzuma palielināšanās. Tas pats novērojams nākotnes prognozēs. Paredz, ka visas tautsaimniecības nozares nākotnē cietīs no klimata pārmaiņu izraisītiem riskiem. (1). Lai gan mums nav leduslāču vai polārlapsu, kas no šīs globālās sasilšanas cieš vissmagāk, tomēr sala trūkums ziemā ietekmēs arī mūs. Līdz 2100. gadam temperatūra Latvijā varētu kāpt vēl par 3,4° – 5,4°. Sala dienu skaits būs īsāks, nokrišņu daudzums – garāks (2). Kā šo scenāriju iespējams novērst? Mēs esam pirmā paaudze, kas reāli cietīs no iepriekšējo paaudžu vides ekspluatācijas bezatbildības. Tāpēc varam apņemties nedarīt pāri dabai un videi. Pārmaiņas te iespējams ievadīt ļoti konkrēti. Piemēram, izvēloties Ziemassvētku dāvanai šogad atražotas mantas. Proti – lietotas vai izgatavotas no atražotām izejvielām. „Kāpēc?“ precizēšu vēlāk, taču tagad ķersimies pie diviem pretpoliem.

Grēta un Donalds

Piektdien vairākās Ziemeļeiropas pilsētās norisinājās manifestācijas, kas bija veltītas klimata regulēšanas pasākumiem un saucās „Piektdienas nākotnei“ (”Fridays for future”). Pasākumu idejas autore ir 15 gadus vecā zviedru skolniece Grēta Tūnberga, kura augustā trīs nedēļas viena pati demonstrēja pie Zviedrijas parlamenta Stokholmā, pieprasot politiķiem noregulēt dabas un klimata aizsardzības jautājumus ar moto „Skolēnu streiks klimata labā!“ (3).

Meitene ietiepīgi sēdēja pie parlamenta, bija gatava kavēt skolu (līdz pat vēlēšanu dienai septembra vidū), lai panāktu, ka valsts politikā ekoloģiju un klimata jautājumus izskatītu pirms ekonomiskajiem un finanšu jautājumiem. „Cilvēki saprot, ka esam krīzē, bet neizprot, no kurienes krīzes ceļas“, – skaidroja skolniece pasaules medijiem, kas neslēpa savu pārsteigumu par bērnu, kas šādi cenšas risināt mūsu kopējās nākotnes jautājumu. Grētai ir pārliecība, ka atbildība par klimatu jāuzņemas visiem – politiķiem, medijiem, pilsoņiem. Tāpēc Grēta turpināja savu streiku arī stundu laikā, jo klimats esot viņas morālā atbildība.

Grēta basto skolu klimata politikas dēļ

Meitenes tētis atradās turpat netālu un pieskatīja, lai Grētas kampaņa klimata labā norisinātos netraucēti. Grētas mamma – pazīstamā zviedru operdziedātāja Malena Ernmane (4) par meitas politisko cīņu sajūsmā nebija. Bērns nedrīkst kavēt skolu politiskas cīņas dēļ, uzskatīja mamma, kas ir visā pasaulē pazīstama operdziedātāja. Viņa nebija mierā ar šo meitas iniciatīvu, bet Grētas tētis meitu atbalstīja. Rezultātā tagad Grētai ir daudz domubiedru, atbalstītāju un sekotāju.

Viņu atbalstīja dažādu profesiju pārstāvji, „finanšu haizivis“ ieskaitot. Piektdienas klimata demonstrācijas ir viņas ideja, kurai daudzi pievienojās arī ārpus Zviedrijas robežām.

Pretējs viedoklis ir citas paaudzes pārstāvim – ASV prezidentam Donaldam Trampam. Viņam ir 72 gadi, un publicētais ANO ziņojums par oglekļa dioksīda emisiju līmeni, kas 2017.gadā atkal paaugstinājies, viņu neuztrauc. Grētas nākotne vairs nav viņa problēma. Tas nozīmē, ka Parīzes līguma vienošanās netiks realizēta. Ir jāveido jauna ilglaicīgā klimata stabilizācijas stratēģija, kurā katrai valstij un nācijai ir jāuzņemas atbildība nākotnes priekšā. Par to tiks runāts gaidāmajā Katovices (COP24) konferencē Polijā. Tā būs Parīzes lēmumu tupinātāja, jo Francijas galvaspilsētā valstis parakstīja vienošanos par globālās temperatūras kāpuma ierobežošanu par 2 – 1,5 grādiem.

Grētu (demonstrācijas laikā pie Zviedrijas parlamenta), intervē avīzes Dagens Nyheter žurnāliste

Pēc kopējā dokumenta parakstīšanas valstis bija spiestas formulēt stratēģiju nospraustā mērķa sasniegšanai. Liekas, ka ceļš uz klimata glābšanu ir vaļā, jo neviens taču nevēlas apzināti atstāt saviem bērniem un mazbērniem vēju plosītu, sakarsušu stepi normālas dzimtenes vietā. Taču vienotības par klimata glābšanas projektu valstu starpā joprojām nav. Jo precīzāk kāda no dalībvalstīm uzskaita vajadzīgos pasākumus un ierobežojumus, jo aktīvāka ir industriālo valstu pretestība.

Liela bremze šeit bija ASV prezidenta nomaiņa. Tagad Baraka Obamas vietā ir Donalds Traps. Viņš prot pretdarboties globālās sasilšanas ierobežojošo pasākumu projektam, ja tas ASV industrijām nav izdevīgs. Pirms nedēļas tika publicēts apjomīgs pētījums, kas apskatīja klimata pārmaiņu ietekmi uz ASV ekonomiku. Prezidents atbildēja, ka viņam „šitas neticoties“. Pārāk briesmīgi izskatoties, tāpēc tam var nenoticēt un nedarīt neko.

Baraks Obama līdzdarbojās savu iespēju robežās. Ja pasaules lielvalstu vadītāji piedalās kopīgā iniciatīvā, tad procesi paātrinās. Ir svarīgi kur „klimata pārmaiņu“ mača tribīnēs nostājas lielvalstu līderi – vai pie līdzjutējiem, vai pie huligāniem. Tā kā Donalds Tramps ir nobremzējis visas ASV aktivitātes klimata regulēšanas iniciatīvu virzienā, tad ASV pašlaik samērā vienaldzīgi izturas pret visām Katovices diskusijām. Tas nozīmē, ka ASV, piemēram, var sākt sekot arī Ķīna, kuras industrija arī ir tikpat apjomīgs piesārņotājs kā amerikāņi. Nav izslēgts, ka viņiem sekos arī citi populisti. Brazīliju ieskaitot.

Eiropas jaunās stratēģijas

Brīdī, kad klimata un enerģētikas jautājumu komisārs Migēls Arias Kaņete (Miguel Arias Cañete) iepazīstināja ar ūnijas jauno stratēģiju, viņš arī konstatēja, ka eiropieši klimata glābšanas jautājumos iet planētas avangardā. Birokrātiem šķiet, ka izmešu, izplūdes gāzu kvotu finansēšanas tiesības (EU-ETS) ir pareizs veids, kā piespiest tirgus ekonomiku uzņemties atbildību par saviem izmešiem un līdz ar to ierobežot globālo sasilšanu (5). Taču ar šādu iniciatīvu ir par maz. Visapkārt ap mums ir vēl pārāk daudz ražotņu, industriju un saimniecību, kas vēlas nopelnīt, nevis izdot naudu par saviem sārņiem un atkritumiem.

Finanšu sektors atbalsta skolnieces demonstrāciju

Tieši tikpat daudz ir ministru, kas nevēlas ieviest mūsu valstī plastmasas pudeļu depo punktus. Pārāk daudz lielsaimniecību, kas nav gatavas maksāt par ganāmpulku saražotajiem CO2 izmešiem, un kur nu vēl atsevišķu cilvēku izdarīšanās, izmetot savas drazas tuvējā Pierīgas mežā, nevis samaksājot atkritumu pārstrādātājam. Pārkāpēju ir pārāk daudz.

ASV var reāli pamest Parīzes vienošanos tikai pēc 2020.gada 4. novembra. Tā ir nākamā diena pēc nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām. Kurš tobrīd valdīs Baltajā namā, arī noteiks, vai amerikāņi uzņemsies atbildību par planētas klimata veselību arī savā okeāna pusē, vai tomēr neuzņemsies. Pagaidām izskatās, ka planētas klimata nākotne rūp galvenokārt eiropiešiem, bet pārējiem joprojām ir spēkā dzīvot pēc principa – „pēc manis kaut vai ūdensplūdi“.

Esam pēdējā paaudze

Aizvadītā bija ceturtā karstākā vasara vēsturē (6). Ziemeļu puslodē novērojām neparasti daudz orkānu un meža ugunsgrēku. Sausums ietekmēja ražas un plūdi slīcināja apdzīvotas vietas. Tas nozīmē, ka ilglaicīgā planētas uzsilšana turpinās arī tepat.

Divdesmit siltākie gadi ir novēroti tieši pēdējo 22 gadu laikā un četri pēdējie bijuši viskarstākie – konstatē Pasaules meteoroloģijas organizācija (WMO) savā 2018.gada ziņojumā. „Izplūdes gāzes ir jaunos, rekordaugstos līmeņos. Ja tas tā turpināsies, tad gadsimta beigās nāksies novērot gaisa temperatūras paaugstināšanos par 3°-5°“, konstatēts ziņojumā.

Paaugstinās ari jūras ūdens temperatūra un līmenis. Piemēram, šogad jūras līmenis paaugstinājies par 2-3 milimetriem (salīdzinājumā ar pērno gadu). Kūst arktiskais ledus, pieaug orkānu skaits. Šogad (līdz 20. novembrim) tika reģistrēti 70 orkāni (vidējais caurmēra skaitlis ir 53), kas pieprasīja arī cilvēku upurus. Visspēcīgāk tie šogad ietekmēja Filipīnas, Hongkongu, Ķīnu un Japānu. Orkāni „Florence“ un „Maikls“ izraisīja smagas ekonomiskas sekas un prasīja pat cilvēku upurus tajā pašā ASV, kas pašlaik nevēlas līdzdarboties cilvēka izraisītās globālās sasilšanas seku novēršanā.

Šogad Indija un Japānas rietumi piedzīvoja lielākos plūdus kopš 1920.gada. 1,4 miljoni iedzīvotāju bija spiesti pamest savas applūdušās mājas. Pat Kenija un Somālija, kas parasti cieš no sausuma, šogad piedzīvoja negantus plūdus martā un aprīlī.

Eiropa savukārt pieredzēja karstuma rekordus un sausumu, kas izraisīja smagus un ilgstošus meža ugunsgrēkus Skandināvijā. Pie ziemeļu polārā loka šogad konstatēti jauni karstuma rekordi. Arī Austrālijas austrumu zona šogad cieta no smaga sausuma (New South Wales, Queensland). Tur nokrišņu daudzums šogad bija tikai puse no normas.

Japānā un Dienvidkorejā šogad tika reģistrēti karstuma rekordi: 41,1° un 41°. Omanā 42,6° un Alžīrijā 51,3°.

Ziemā dažviet bija arī sals, taču tagad tas vairs neierodas un neaiziet pakāpeniski, bet ierodas strauji un piecērt nežēlīgi.

Meža ugunsgrēkus piedzīvoja šogad arī Grieķija (jūlijā), Kanāda un ASV Kalifornijā. Starp citu, šī gada novembra meža ugunsgrēki Kalifornijā bija paši postošākie ASV pēdējo 100 gadu vēsturē.

Visbeidzot – dabas katastrofu dēļ 2 miljoni cilvēku šogad bija spiesti bēgt no savām mājām un meklēt patvērumu citur, lai būtu drošībā.

Katrs gaisa temperatūras paaugstināšanās grāds klimata sasilšanas rezultātā būtiski ietekmē cilvēku veselību, pieeju tīram ūdenim un gaisam. Izraisa floras un faunas pārmaiņas.

Mēs esam pirmā cilvēces paaudze, kas beidzot redz un saprot cilvēka izraisīto klimata pārmaiņu efektus. Mēs arī esam pēdējā paaudze, kas var kaut ko darīt lietas labā (Petteri Taalas, WMO). Tāpēc sāksim ar ļoti konkrētu soli – izvēlēsimies Ziemassvētku dāvanai šogad otrreizējas izejvielas priekšmetu.

Vai nu atražotu, vai lietotu lietu, kas jau reiz kalpojusi un var turpināt savu dzīvi tālāk. Tieši šāda dāvana šogad izvēlēta kā 2018.gada Ziemassvētku dāvana viņpus Baltijas jūrai kā žests, kas „simbolizē patērētāju apzinīgumu un atbildību vides aizsardzības un klimata pārmaiņu priekšā“ (7).

Pirmais solis var būt arī šāds. Pēc tam sekos pārējie.

2018. gada Ziemassvētku dāvana

1 http://www.varam.gov.lv/lat/fondi/grants/EEZ_2009_2014/nacionala_klimata_politika/?doc=18209

2 http://onecrm.lv/lps/meetingsearch/displaydocument.aspx?committeename=Latvijas%20pa%B9vald%EFbu%20izpilddirektoru%20asoci%E0cija&itemid=20636414969428626530&meetingid=1709005K%20%20%20%20%20%20%20&filename=Latvijas%20piel%E0go%B9an%E0s%20klimata%20p%E0rmai%F1%E0m%20strat%BA%BBija%202030.gadam.pdf&cc=Document

3 https://www.dn.se/sthlm/15-ariga-greta-skolstrejkar-for-klimatets-skull/

4 https://en.wikipedia.org/wiki/Malena_Ernman

5 https://www.youtube.com/watch?v=yfNgsKrPKsg

6 https://public.wmo.int/en/media/press-release/climate-change-signals-and-impacts-continue-2018;

http://www.hui.se/arets-julklapp

 

 

Notikums autobusā, pirms Skrundas

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Vakars bija tumšs, drēgns un saskābis. Lipīgais gaiss ķerstījās gar pasažieru apkaklēm un līda aiz šallēm, sagandējot atlikušo komforta sajūtu. Iecirtāmies vējā un mēģinājām nedrebināties pēc katras brāzmas. Būvmateriālu veidojums, kas tēloja autoostas piestātni, patvērumu nepiedāvāja, jo bija izplēties virs galvas, gar sāniem pēc sev saprotamas loģikas. Kāds par šo bija saņēmis honorāru un arhitektūras prēmijas, taču satura šim caurvēja gaitenim nebija. Pēc piecām minūtēm Rīgas ekspresim bija jāatver durvis uz siltumu un miegu salonā. Trīs stundu garumā. Visi to zināja, tāpēc gaidījām, mīņājoties uz vietas.

Šoferis atgriezās ar papīru rokās. Vispirms atvēra bagāžas „plaukta“ ārdurvis, kur īru sēņu lasītāji sabīdīja savu ekonomisko migranta bagāžu un pēc tam pasažieri ar biļetēm lēni, kā pīles, peldēja iekšā situma salā ar nosaukumu ekspresis Liepāja- Rīga, plkst.17.45.

Parādīju biļeti, apsēdos trešajā vietā. Man garām (pa kreisi) turpināja plūst vienmuļa, anonīmu pasažieru rinda, kas žigli iekārtojās mīkstajos krēslos un ieslēdza sev miega režīmu. Rudens dūmaka jau sen bija aprijusi visu pēcpusdienu. Cilvēku sejas nebija saskatāmas un tas nozīmēja, ka kaut kur pavisam tuvu ir sveču laiks.

Salona durvis joprojām bija vaļā. Klusuma nopūta ieklepojās pāris minūšu garumā un to pārtrauca kusla soprāna balss:

  • Šoferīt! Paņem aboļu groziņu mazbērniem Rīgā!-
  • Tūliņ?-
  • Tepatās ir.-
  • Vai sagaidīs?
  • Sagaidīs, sagaidīs. Deviņos.
  • Deviņos desmit.
  • Labi, deviņos un desmit.
  • Liksim bagāžā, – teica šoferis. Nopūtās un izkāpa.

Šajā brīdī sākās dīvainais notikums.

Brīdī, kad šoferis nozuda kopā ar “āboļu vecmāmiņu“, no stūra tumsiņas strauji atrāvās drukns vīrieša stāvs. Zibenīgi, ar līdakas lēcienu, tas ienira autobusa salonā un, ar dzērājam neraksturīgu veiklību, saritinājās piektajā sēdvietā pie loga. Tumsiņā vaibstus saskatīt nebija iespējams, taču smaka izplatījās nekavējoties, diži, uz visām pusēm. Bleķa burka, kuru skalinādams vīrišķis ierāva trokšņainus klunkšķus, pievienoja dvingas cirkulārajām kustībām metāliskus skaņu efektus.

Šoferis atgriezās. Aizvēra durvis un lielais autobuss, gāzelēdamies, kā labi paēdusi govs, devās ārā no vēju pilsētas pa tramvaja ceļu.

Pie Grobiņas smirdošais zaķis sāka atraugāties un pie Durbes žagoties. Neatstāja sajūta, ka būs slikti. Sāks vemt, vajadzēs apstāties un kur nu vēl biļešu kontrolieru šovs, kas giljotinēs šoferi par bezbiļetnieka atklāšanu salonā. Tas viss vēl tikai būs. Taču pagaidām autobuss ripoja un salonu savā tvērienā aizvien noteiktāk pārņēma skāba dzērāja smaka. Klusa mūzika un kašmira šalle uz deguna nomierināja. Pamodos no dunkas sānos.

  • Vai Skrunda jau bija?, – prasīja smaka. Tuvu pie sejas, tumsā.
  • Kas? – prasīju un pamodos. Dzērājzaķis sēdēja man cieši līdzās un atkal ierāva klunkšķi no skārdenes.
  • Bija jau Skrunda? – viņš neatkāpās.
  • Nezinu! Vācies prom! –
  • Labi, labi! – smirdīgais ņurdēja un devās taisni uz priekšu. Pie šofera. Pielecās un mēģināja apsēsties šofera vietā.
  • Dulls esi, vai ? – nošņācās šoferis un mēģināja apvienot stūrēšanu ar uzbrucēja savaldīšanu.
  • Gribu Skrundu!-
  • Tūliņ būs! –
  • Aiz rūts aizjoņoja melni burti: „Skrunda“ un, autobusam strauji samazinot ātrumu, zaķis novēlās uz kāpnēm, saplīstot šķembās, bez skaņas. Tur apakšā viņš tagad omulīgi krekstēja, krukstēja un žagojas līdz brīdim, kad autobuss apstājās un durvis atvērās uz piķmelnu nakti, kurā puisietis ielēca neticamā ātrumā, kā sienāzis tumsā. Vienā rāvienā, kopā ar visu savu skārdeni. Neciešamo smaku atstājot pie mums.
  • Autobuss stāvēs tikai trīs minūtes! – sauca šoferis pakaļ bēdzējam tumsā.
  • Viņš nenāks atpakaļ, – iemaisījos.
  • Kāpēc nē?
  • Tāpēc, ka ir zaķis, – teicu un mēģināju saskatīt bēdzēju tumsā.
  • Kurzemē bezbiļetnieki reti gadās…
  • Citur biežāk?
  • Jā, Latgalē biežāk.
  • Tiešām?
  • Jā, ap Preiļiem.
  • Vidzemē arī gadās?
  • Nē, reti, – nopūtās šoferis un aizvēra durvis. Gribēju pavaicāt arī par bezbiļetnieku biežumu Zemgalē, bet miega autobuss bija jau uzsācis savu gaitu uz Saldu un cītīgi ripoja pāri Ventai.
  • Vai Jūs viņu pamanījāt?
  • Jā, iekāpjot.
  • Kurā brīdī?
  • Kad krāmējāties ar „ābolu omīti“.
  • Nebiju pie durvīm.
  • Nebijāt, jo puisis bija profesionālis.
  • Riktīgs zaķis?
  • Žigls
  • Tādi gadās. Šito viņi prot.
  • Ja iekāptu soda vienība, tad es Jūs aizstāvētu.
  • Kontrolieri?
  • Paldies!
  • Lūdzu!

Autobuss ripoja cauri Kurzemes tumsai kā amfībija zemūdens stepē. Šur tur zaigoja elektrisko spuldžu aukstās acis un pretim braucošo autobusu, traktoru un lidojošo zārku ciešie elektriskie skatieni.

  • Vai jūs būtu ar mieru nākt te sēdēt man līdzās?
  • Kāpēc?
  • Labprāt parunātos. Kamēr ceļš labs, – teica šoferis un mēs vienojāmies turpināt sarunu līdz Rīgai. Viņš ticēja mistikai un apgalvoja, ka nekas nenotiek nejauši. Arī tagad mums priekšā neiznira neviena betona mašīna vai traktors, kas ir tradicionāls braucēju posts uz Liepājas šosejas.
  • Tas tāpēc, lai mēs varētu mierīgi parunāties.
  • Man nepatīk šis ceļš, – atzinos šoferim un apsēdos uz atlokāma soliņa pie durvīm.
  • Kāpēc nē?
  • Pilns ar lielajām mašīnām, kas aizsedz ceļu un ripinās lēni. Apdzīt grūti, jo ceļš līkumains un trešās joslas joprojām nav.
  • Jā, slikta šoseja. Daudz krustu ceļa malās.
  • Te brauc kā dulli. Kā pēdējo reizi mūžā.
  • Jā, tā viņš ir.
  • Stulbeņi tikko remontēja ceļu, bet trešo – apbraucamo joslu tomēr neuzbūvēja.
  • Kāpēc pie mums tā notiek? – jautāja šoferis sev un man.
  • Tāpēc, ka MPV.
  • Kas ir MPV?
  • Muļķi pie varas.
  • Ahā.
  • Tur neko nevar darīt. Latviešiem patīk muļķi.
  • Pie varas?
  • Jā, tieši pie varas.
  • Kāpēc tā?
  • Laikam skaudības dēļ.
  • Kā tā?
  • Gudri un prasmīgi cilvēki izraisa kompleksus un mazvērtības sajūtu.
  • Jā, tas patiešām ir stulbi.
  • Tos gudros vajag salikt amatos un iejūgt darbos.
  • Tā domā igauņi.
  • Es galīgi neesmu igaunis, bet tomēr tā gribētu, – nopūtās šoferis un ar slaidu pagriezienu pa kreisi iebrauca Saldū. Tur stāvējām īsu brīdi. Pēc tam ripojām tālāk uz Rīgu, caur slapju mežu un nogurušiem laukiem. Runājām par politiku, grāmatām, simfonisko mūziku un šofera meitu, kas tagad dzīvo Vācijā. Par izdzisušajiem logiem laukos un par to, ka šodien redz dūmeņus kūpot un ļaudis pie pieturām visvairāk Latgalē un vismazāk Kurzemē. Latvija tagad izskatās ļoti citāda.

Tik negaidīti citāda kā bezbiļetnieka šovs Liepājas autoostā īsi pirms sešiem vakarā.

Tik ļoti citāda ir mūsu valsts un cilvēki tajā.

Ļoti citādi.

 

 

 

 

Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

Meža zemenīšu vieta un GPS. Apmaldīšanās neiespējamība.

2014.gada 29.novembrī

papardes zied

Viņa augstība ”gadījums” izšķir visu.

Vai nu ”tas” notiek vai nē. Vai nu mēs ”kādu” satiekam vai nē. Vai nu mēs nonākam ”tur” kur mums vajadzēja nonākt, vai atkal dzīvojam tālāk savu pelēko, paralēlo dzīvi.

Lai nonāktu savā īstajā vietā vajag vispirms apmaldīties. Tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tā esam iekārtoti.

Tajā liktenīgajā vasaras dienā es apmaldījos mežā.

Gāju viena pati. Saule durstīja zarus cauri egļu jumtiem un sūnas kā atsperes piedāvāja palēcienu uz katra soļa. Mani džungļi bija papardes un ceļa stabi kadiķi. Viss likās liels, vienreizējs un mīklaini vilinošs. Kā jau bērnībā tas notiek. Tad notika neparedzētais. Tas, ko piedzīvo tikai tie, kas apmaldījušies.

Aiz kārtējās paegļu pulcēšanās vietas pēkšņi parādījās neredzēti daiļa pļaviņa krietna galda virsmas lielumā. Apaļa, dzirda, pilna piebērta sārtām meža zemenīšu krellēm. Burvju telpā var pārvietoties tikai piesardzīgi lidojot. Lai nesabradātu brīnumu. Tā arī darīju. Uz pirkstu galiem aplidoju apkārt savam jaunatklātajam noslēpumam un sapratu, ka šī ir mana meža zemenīšu vieta, kuru neviens cits nezina un nekad neatklās. Ūūūh, jāāā! Tā bija manējā! Mans noslēpums. Tas pieder tikai man vienīgajai.

m zemenes

Lidojot lasīju meža zemenes uz garas, zaļas un līganas smilgas kā krelles. Pēc tam aprunājos ar vietējiem viršiem, vienu vaboli un noslēpuma miesassargiem – kadiķiem. Viņi dievojās, ka nekad šo noriņu neatstās un apstiprināja manas īpašuma tiesības uz to. Tu viņu atklāji, tā ir tavējā, – teica ”tas” ar rūsu uz priekšauta. Pārējie paegļi viņam piebalsoja un tobrīd es pat nesāku brīnīties par to kāpēc saprotu viņu valodu.

Tādos brīžos viss notiek pats no sevis. To zina tikai tie, ka paši ko līdzīgu ir piedzīvojuši.

zied meža zemenes

Tagad apmaldīties nav iespējams, jo modernas navigācijas ierīces, kas iebūvētas arī mūsu telefonos, atklās ikvienam mūsu atrašanās vietu. Kuģi, automašīnas, lidmašīnas. Lēkājoši bērni mežā. Visi šodien var noskaidrot savu atrašanās vietu uz zemeslodes. ”You are here: From the compass to GPS, the history and future of how we find ourselves” (Basic Books) zīmē Hiawatha Bray savu verbālo ainavu par to cik ilgi un cik ļoti cilvēki ir vēlējušies precīzi zināt savu atrašanās vietu. To dokumentēt un par to ziņot citiem.

Vai mēs šodien vairs spējam apmaldīties?

Agrāk cilvēki pārvietojās ļoti ierobežotā telpā un viņiem bija milzīgas iespējas atklāt sev ko jaunu, ja kādam tas bija nepieciešams. Kartes vienmēr bija neprecīzas un varēja sagādāt milzuma daudz pārsteigumu un problēmu, rosinot iztēli un fantāziju. Taču cilvēks ir negants, viņš par katru cenu nevēlas neapmaldīties.

Agrāk, senās Ēģiptes un antīkās pasaules laikā orientējās pēc zvaigznēm, pēc tam senais kartogrāfs Claudius Ptolemy pirms 300 gadiem mēģināja aprēķināt zemes apkārtmēru un izveidot ideālu karti. Taču kļūdījās un šī iemesla dēļ Kolumbs sasniedza Ameriku, lai gan viņam bija paredzēts zēģelēt uz Āziju.

Kompasu izgudroja ķīnieši 14. gadsimtā un tobrīd jau bija iespējams sakarīgāk notiekt savu atrašanās vietu un izplānot virzienu.

kompass

Taču arī šajā virzienā kļūdu īpatsvars bija milzīgs. Ttikai vēlāk cilvēks saprata kāpēc tas tā notiek un kāpēc kompasa adata visbiežāk grib norādīt uz ziemeļiem.

Izejot no polārzvaigznes un pārzinot trigonometriju cilvēks varēja noteikt latitūdi jeb ”platuma grādus” – vietu cik tuvu vai tālu ceļotājs atrodas no ekvatora. Grūtāk cilvēcei gāja ar ” garumu” jeb meridiāniem uz austrumiem un rietumiem. 18. gs. soli uz priekšu šajā virzienā spēra Nevil Maskelynes, kas izveidoja tabulas ar norādījumiem par vairāku debesu ķermeņu relatīvajām pozīcijām, raugoties no Grīnvičas. Izmantojot sekstantu un šīs tabulas jau bija vieglāk noteikt ”kur tu atrodies”.

Punktu šiem minējumiem pielika 1760. gads (hronometrs). Beidzot “garuma grādi” kļuva izmantojami praksē. Lai gan instrumenti bija slikti, dažiem ceļotājiem izdevās tos pielietot nevainojami, skat. piemēram James Cook perfektās kartes ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju.

Kamēr cilvēks meklēja karti un zināja, ka var apmaldīties, māksla mums piedāvāja Odiseja sensuālos ceļojumus un Ansīša un Grietiņas dramatiskos piedzīvojumus Vācijas mežā.

Tagad atliek tikai neaizmirst mājās savu mobilo telefonu un policija jūs atradīs jebkurā pagrabā vai bradātāju pamestā tornī.

XX gadsimts uzsāka ražot pozīcijas noteikšanas verķus jau konveijera cītībā. Šodienas satelītnavigācija esot aukstā kara sekas. Amerikāņu militāristi esot iedomājušies izmantot satelītus ienaidnieka pozīcijas noteikšanai arī aiz dzelzs priekškara. Pēc tam piedzima GPS un Google Earth. Tā saucamie tranzīta satelīti bija lieliski savam laikam, taču nespēj konkurēt ar šodienas GPS (Global Positioning System), kas šodien var noteikt mūsu atrašanās vietu ar šausminoši decentu precizitāti. Tehnika, kas palīdz ne tikai karā, bet arī mūsu ikdienā, ja vajag atrast kafejnīcu Starbucks vai Boulangerie. Visus ansīšus un grietiņas visos vācu mežos.

Balto plankumu uz mūsu zemeslodes praktiski vairs nav.

Robinsonam šodien vairs nevajag  trīs gadus, lai izpētītu Kongo upes gultni. ”Slikta orientēšanās” šodien tiek izskausta ar Waze, taču… vai Jums, cienījamo lasītāj, joprojām nav vilinoši apmaldīties svešās valstīs, mežos un ūdeņos?

Wifi saite šodien ir praktiski visos verķos un štrumentos, kurus mēs iegādājamies elektronikas veikalos. Google turpina vākt informāciju par neskaitāmu tūkstiošu telefonu GPS un Wifi pozīcijām, spējot notiekt kur mēs pašlaik atrodamies un ar ko nodarbojamies. Uzraudzības sistēma ir lielā brāļa modrā acs no kura noslēpties šodien nespēj pat tauriņa sapnis.

Google maps šodien aptver 142 miljonus kilometru 187 valstīs. Gadā 30% no pašām populārākajām aplikācijām mūsu iPhone vai androīdos bija tieši tās, kas palīdz noteikt īpašnieka ģeogrāfisko pozīciju. Lai arī esat pārtraukuši spēlēt savu ”Angly Birds”, šie ”motoriņi” turpina čekot Jūsu atrašanās vietu un ziņo par to tiem, kam tas nepieciešams. Šodien nav iespējams būt anonīmam un apmaldīties Brīvdabas muzejā.

Cilvēce ir atrisinājusi ”atrašanās vietas problēmu” ar šo ievaot jaunu ēru – visi ir redzami un viss jau ir atklāts. Noslēpties vai apmaldīties vairs nav iespējams.

Vai esam tāpēc laimīgāki?

vasara būs

Provokatīvais pesimisms -3: dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība.

2013. gada 24. augustā. Turpinājums raksta 2. daļai

h-sapiensDarbības attaisnojums

Dakteri Faustu cauri romāna lappusēm dzen modernās zinātnes principi, kas nozīmē: sistemātisku darbu, upurēšanos zinātnes labā, pedantismu, šaubīšanos, gatavību diskusijām, spēju pierādīt savu taisnību, gatavību aizstāvēties pret iebildumiem un nebeidzamu, bezgalīgu kustību uz priekšu, kurai nebūs beigu.

Fausta neremdināmā zinātkāre un varas alkas noved viņu pie visai kritiskām beigām – pie maģijas un bezprincipu – azartiskās zinātnes, kas cilvēcei atnes vairāk posta nekā prieka. Starp citu, arī Nobela dinamīts ir visai simbolisks kā ”nāves materiāls” un tiek pretrunīgi novērtēts domājošās cilvēces ticībā zinātnes humānismam. Perfektā sprāgstviela pati par sevi ”aizgāja” pa nekontrolējamu attīstības ceļu (nekā sākumā tika iecerēts) un šo – asinīm klāto lielceļu vairs Nobels pats nekādi nespēs kompensēt ne ar kādām prēmijām zinātniekiem un banketiem politiķiem Stokholmā.

Fausta cilvēks cieš, cenšas un tiek pestīts dēļ savas centības, nevis saistībā ar sava darba rezultātu.  Wer immer streben sinch bemuchtet, den können wir erlössen – sludina debesu balss slavenajā pasāžā no visu zinātnieku iecienītās Gētes grāmatas.

Tā Fausta cilvēks ir guvis savas darbības attaisnojumu: cīnies un ceri, lai dzīvē kam deri. Ar šo ”centības taisnību” industriālisma laiks un mūsu postindustriālā sabiedrībā mierina pati sevi.

Morāli centība (tātad) attaisno visu.

Taču dzīves apstākļi arī nav mazsvarīgi. Cilvēku turpina ieskaut serviss, taču joprojām nevienam nav skaidrs, vai industriālā dzīves forma ir cilvēkam bioloģiski piemērotākā. Šajā sakarībā asprātīgs šķiet Einšteina apgalvojums – mūsdienu cilvēka traģēdija, godīgi sakot, meklējama gan tajos dzīves apstākļos, kurus šis cilvēks sev ir radījis pats, gan arī faktā, ka sakarā ar filoģenētisko attīstību šis modernais cilvēks joprojām nav pieaudzis, nav sasniedzis pilngadību. (A.Einstein, Über den Frieden, Weltordnung oder Weltundergang, Bern, 1975).

Apstākļu diktatūra

Managers-300x200Servisa progress nav paātrinājis vai pilnveidojis cilvēka sugas attīstību. Taču tas palīdz aiz vien labāk kontrolēt un uzraudzīt radības kroni, tā domas un rīcību. Tātad – serviss faktiski lieliski noder kā varas svira. Personu reģistri, telefonu sarunu noklausīšanās, neuzkrītoša un neredzama cenzūra internetā mums nodrošina tā saucamo – apstākļu diktatūru. Tās izskats ir humāns, bet rīcība – nelietīga un amorāla.

Cilvēku grupas slāņojas un to priekšgalā nostājas dinamiski, loģiski domājoši administratori, tehnokrāti = Fausta cilvēki. Menedžeri, producenti.

Limonādes leiputrija vairs nav tālu, lai gan Henrik von Wright to sauca īsi: par fašismu.

Tāpēc dvēselei joprojām nav atļauts iet ārā un jāpaliek viduslaiku sprostā. Tās klātbūtne tikai sarežģītu ciparu maršu uz priekšu.

Dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība. Tur, kur visi iet vētrā drāzties uz priekšu, kur bez rezultātu cīņa ir cienīgāka nodarbošanās nekā klusa meditācija.

Dvēsele turpina augt pagrabā un tāpēc joprojām ir ļoti bāla.

Modernajā pasaulē tai nav vietas.

Modernais projekts

Holiday Weekend Travel Expected To Higher Than Last YearKas tad ir šī modernā pasaule jeb ”modernais projekts”. Kants to mēģināja noskaidrot savā pamgletā Was ist Aufklärung?

Bez Kanta norādītajiem trim aspektiem tas ietver, saprotams, arī modernās pasaules galveno nozīmi – tehnoloģiju.

Tas pats cirvis bija dažādi noderīgs gan parastam galdniekam, gan Dostojevska Roskoļņikovam. Tehnoloģija var tikt dažādi organizēta (Jacques Ellul).

Šodienas industriālisms ir citāds nekā tas, kuru piedzīvoja angļi XIX gs. vidū. Tualetes ar ūdeni, aspirīns, penicilīns, automobiļi, vakcīnas un siltas istabas. Saprotams, ka mēs neatteiksimies no tām. Braucot automašīnās un sildot pusdienas mikroviļņu krāsnīs šķiet nepieklājīgi kritizēt zinātnes un tehnikas progresu. Tā piedzimst progresa pesimisms. Provokatīvais pesimisms.

Antimodernisms kā āmurs pret instrumentālo racionālismu. Modernisma pretinieki ir gan kreisie, gan labējiem. Šī pesimisma saknes nestiepjas ne tikai Aristoteļa mācībā.

Saprotot līdzībās

tropiskie augiSers Tomas Hakslijs, Darvina draugs un aizstāvis, savā grāmatā par evolūciju piemin arī dārznieku, kurš ar šķērēm izmaina koku un krūmu ārējo veidolu. Vai dārznieks ir evolūcijas rezultāts vai tomēr tā šķērslis? Mūsu priekšstati par Darvinu ir līdzīgas neizpratnes pilni. Tie ietver sevī sajūsmu, apbrīnu, nosodījumu un izsmiekla kolāžu. Tur leģendārais dabas pētnieks izskatās kā šimpanze+Mozus+Ziemassvētku vecītis.

Darvins izmainīja mūsu priekšstatus par mums pašiem (tāpat kā Ņūtons un Einšteins) un tāpēc viņa mācība ir an intelectual timebomb that is still going of (R.Colp Jr).

Viņa intelektuālo piromāniju atbalstīja domājošie laikabiedri, piemēram, Hūkers, Hakslijs, Hekels u.c., kas Darvinu raksturoja kā dzīvībai bīstamu termītu, kuram piemitusi vārdu akluma slimība. Viņš bijis bez muzikālās dzirdes, vājš matemātiķis, nav pratis nevienu svešvalodu.

Taču Darvinam esot piemitusi instinktīva patiesības izjūta.To pierāda viņa pirmās piezīmju burtnīcas, piemēram: Metaphysics, materialism and the evolution of mind (1838), kurā atzīmēts, ka mīlestība uz Dievu esot smadzeņu organizācijas efekts. Mēs bezkaunīgi un daudz apbrīnojot paši sevi.

Pēc desmitgadīgās meitiņas Annijas nāves 1851. gadā, Darvins kļuva par ateistu un uzsāka savu atriebes cīņu ar dabu. Viņa kauja ir jau krietnu laiku paralizējusi visai lielu bioloģijas zinātņu daļu un jēdziens ”domāt darviniski” šodien daudziem nozīmē nedomāt neko – tikai sekot iemītai takai.

Konrāds Lorencs kādreiz atzīmēja, ka gandrīz visi jauna ceļa lauzēji zinātnē pārspīlē savus atklājumus tikai tajā brīdī, kad tos nepieciešams formulēt, lai aizstāvētu. Tieši šis rāmis bremzē kardināli jaunu ideju ģenerāciju. Vecā forma jāiespiež jauna patiesība.

Nākamā krītambedre ir cilvēku un zinātnes tieksme vispārināt uz analoģiju pamata. Salīdzināt.

Tā rīkojas visi. Piemēram, Jacques Loeb, kurš atklāja augu tropismu – liekšanos pret gaismu, bija pārliecināts, ka vispārinot šo atklājumu varēs nonākt ”loti tālu”. Tā darīja arī Pavlovs, Markss un Freids.

Tāpēc neturēsim darvinismu aizdomās par sakariem ar marksismu. Cīņa par eksistenci ir svarīga, bet nav noteicošā.

Salīdzināt kļuva moderni arī humanitārajās zinātnēs. Neskatoties uz to, ka savā salīdzināšanas kaislībā jau sen samērojam nesalīdzināmas lietas, cilvēkus, likteņus, procesus.

Fausta cilvēki drīz ar varu ietetovēs mums katram uz vaiga personas kodu, pavisam drīz vecākiem vairs nebūs jādod bērniem vārds un no uzvārdiem varēsim mierīgi atteikties. Katram taču ir savs ”ciparu kods” un ar to pietiks.

Taču viņiem neveicas.

Krīzes iestājas, cunami uzbrūk un saule neklausa pavēlēm. Ugunskura dūmos cepta desa garšo labāk nekā restorāna delikateses un tuviem cilvēkiem mēs turpinām izgudrot mīļvārdus.

Laika paātrinājums

Antīko autoru pārliecība, ka viss jau sen ir piedzīvots un atklāts (stoiķi, Seneka) tagad nomainījis aktīvais gars. Šo mesiānisko laiku iezvanīja Amos Comenius, Dekarta Discours de la methode un daudzi citi darbi un autori.

Zinātnes mašīna bija iedarināta, Maksvela un Herca laikā tā kustējās jau ar atzīstamu ātrumu.

Nobela taisnošanās par to, ka viņa atklātā dinamīta ”šausmīgums” noteikti atturēšot cilvēci no jauna kara draudiem, šodien šķiet absurda spītēšanās.

Iespējams, ka tieši tāpat sevi mierināja loka un bultas izgudrotājs, kurš varēja sevi mierināt ar pieņēmumu, ka ir ”laidis tautās” savdabīgu provianta ieguves veidu.

Tieši tāpat arī zinātne – aizmirst, ka ir atbildīga par to ko ir pieradinājusi un neviļus sāk demonstrēt savu mefistofelisko pusi, arī mēs aizmirstam pašrocīgi izraisītās sekas. To aizmirst arī zinātnes spoguļattēls – tehnika.

Zinātnieki jau sen uztver laboratorijas kā savdabīgu sacensību vietas.

Tā fizikas daļa, kas balstās uz mehāniku, lielā mērā veidojusi modernās tehnikas pamatus. Tā ir atnākusi pie mums kopā ar vārdu mechane, kas nozīmē ”triks”. Taču neviens nebūtu gatavs pateikt, ka Dekarts vai Galilejs savulaik nodarbojās ar koloskagathos necienīgu triku taisīšanu. Nē, tas būtu pārāk skarbi.

Faustiskais nemiers ienāca arī mākslā. Impresionistu izrāviens no vecišķās mākslas dzina glezniecību uz priekšu līdzīgi tehnikas nozarei. Ar šo brīdi katra jauna desmitgade atnesa mums kaut ko jaunu. Tagad mākslas attīstību sāka noteikt kosmiskais ātrums. Brīdī, kad tas pārsniegs gaismas ātrumu, mēs vairs nesapratīsim kur atrodamies.

Varbūt, ka atjēgsimies bezgaisa telpā, un tas nebūtu slikti, jo vismaz teorētiski zinām kā tur izskatās.

Varbūt pamodīsimies peldus stāvoklī, pilnīgi bez debess pusēm.

Esam taču palikuši bez ceļa zīmēm un katalogi vairs nepalīdz.

Laiks dzen mūs uz priekšu aizvien trakākā tempā un šajā laika paātrinājuma ir kaut kas velnišķīgs.

Pasaules gala gaidās

pasaules galsVīzijas par pasaules galu nav nekas jauns. Tās parasti uzrodas pārrāvumu laikos.

Jaunu garīgu spēku atraisīšanās notiek nemiera un nedrošības pavadījumā. Uztraukums pāraug haosā, un parādās aizvien vairāk tumsas nospiedumu. Šāds laiks mums ir jau bijis, pārejot no viduslaikiem jaunajos laikos.

Arī toreiz tikām biedēti ar apokaliptisku ”nākotni”. Cilvēce tika baidīta ar ”komētu, kas nāk”, tagad mūs apdraud pašizgatavotas indes un ieroči.

Mēs tagad stāvam uz visjaunāko laiku sliekšņa.

Mūsos ir durvju sajūta.

Šim – tikko piedzimušajam laikam vēl nav vārda. To mēģina izskaidrot ar ekonomikas, politikas kataklizmām, zvaigžņu stāvokli un vispasaules grēcīgumu.

Taču tās visas ir tikai sekas.

Jaunais laiks ir klāt, pilnīgi bez pierādījumiem un visi ir satraukušies.

Vides pesimisti, tāpat kā Godfrey Goodmans, The Fall of Man, or Corruption of Nature (1916) turpinās sludināt cilvēces un pasaules bojā eju visos laikos.

Turpretī tehnoloģijas optimisti, George Hakewills, An Apologie of the Power and Providence of Nature (1627) ir cieši pārliecināti, ka progress glābs cilvēci visos apstākļos.

Trauksmes zvanus gaida daudzi, ieskaitot Tomasu Mannu un Adrianu Leverkīnu, cenšoties nomainīt romantisko mūziku ar disharmonisku, bet loģiski pilnīgāku skaņu mākslas variantu. Līdzīgu darbojās arī leģendārais Arnolds             Šēnbergs (Arnold Schönberg)  ar savu 12 toņu tehniku.

Šo Fausta komponistu rosīšanās  ir racionāla, loģiska un argumentēta kā Keplera likumi.

Visai mefistofeliska šķiet arī talantīgo komponistu dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība.  Kārtīgs komponists rēķina galvā ātrāk par datoru. Šī, dvēselei vistuvākā māksla, balstās uz ciparu un harmonijas loģikas likumiem.

Tāpēc, ieraugot akordu ciparus uz nošpapīra, mani reizēm pārņem drebuļi.

Arī mūzikā Fausts pārdod savu dvēseli velnam, jo vecā harmonija sen sevi ir izsmēlusi, pateicoties Čaikovskim, Māleram un Brukneram.

Leverkūns meklē patiesību tāpat kā visi pārējie Fausta pētnieki.

Patiesības meklējumi ir faustiskās zinātnes un mākslas pamatā. Šis apokalipses reālisms ir diezgan nežēlīgs.

Tagad izskatās, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas iznīks.

Homo sapiens droši vien – nebūs izņēmums.

Ja arī atlikušais laiks nebūs pietiekami garš, to uzgleznot varēs tikai ar dvēseli.

Ar to pašu, ka pagaidām atrodas pagrabā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 3. daļa. Turpinājums sekos.  

Kurzemes krāču krampis

2013. gada 9. jūlijā

Tovakar, pirms došanās laivu ekspedīcijā pa Irbes upi, sēdēju Daugavmalas populārajā kafejnīcā un uzklausīju kolēģus šausmu stāstus par to, kas notiek Latvijas Televīzijas iekšienē. Varbūt, ka par to vajadzētu uzrakstīt, varbūt, ka labāk pagaidīt.

Pagriežamies uz citu pusi.

Uz Kurzemi!

🙂

Strauji sasaiņojot apģērbu, metos gulēt, lai nākamajā rītā ”moži kā gurķīši” mēs dotos garā karavānas braucienā uz dzimtenes rietumkrastu.

Centrā pie biroja, sēžot uz mūrīša (jau septiņos no rīta) kājas šūpoja Mārīte un Evita. Baltais autobuss bija aizkavējies un mēs kopīgi pētījām debesis – līs vai nelīs. Pēkšņi ”kā orkāns no krūmiem” pa iebrauktuvi iedrāzās baltais autobuss, zibenīgi sapildīja savā salonā visus laivot gribētājus un pēkšņi mēs visi jau kolektīvi traucāmies Ventspils virzienā.

Ceļš zem riepām slīdēja gludi, kā slīdošā lente un diezgan drīz ceļmalā parādījās uzraksts ” Kolka”.

Nogriezāmies par kādreiz tik putekļaino ceļu Ventspils – Kolka, kas tagad (man par lielu brīnumu) ir asfaltēts! Redz, ka dzīvē notiek arī patīkami pārsteigumi! 🙂

Tiktāl viss ritēja gludi. Turpretī tālāk sākās ”ķeršanās” jo liktenīgās ”iekāpšanas vietas” atrašana nebija viegls uzdevums. Navigators jāmaina, jo tas nemāk atrast upi ar nosaukumu Rinda. Uzrakstu nav.

Vai jūs zināt šo upi un vietu?

Skaidrs, ka nezināt. Es arī sākumā domāju, ka runa ir par Rendu. Bet nekā!

Rinda.

Ir tāda upe un aiz lielā lokatora mēs to (galu galā!) arī atradām. Tur jau gaidīja laivu cilvēki, kas sadalīja mums braucamos un piešķīra katram glābšanas vestes.

Laivas nedrīkstēja vilkt, tikai cilāt. Smagi.

Izvēlējos dzeltenu laivu (kā citronu), kuru elšot un pūšot aizdabūjām līdz ūdens malai. Yes! Strauji ierausāmies braucamajā, lai pēc tam, viegli gāzelējoties, sāktu slīdēt lejup pa straumi.

Garām celmiem, kalmēm, ņipri peldošiem zalkšiem ar izslietām dzeltenām galviņām. Pārējie laivotāji palika kūņojamies aizmugurē.

Irbe nostājās mūsu priekšā kā mīkla. Šķelmīgi smaidot ar savām straumītēm un savādajām saliņām, kas apaugušas ar garu dekoratīvu zālāju, kā modernās mākslas muzeju ekspozīcijas sastāvdaļu. Līkloči sekoja cits citam eleganti kā tercu sekvences. Neuzmācīgi un bez histērijām.

Jā, bija vietas, kur laiva sāka dauzīties gar abiem krastiem, jo airētājiem nebija kopīga viedokļa (kā parasti!) straujā pagrieziena pārvarēšanas stratēģijā.

Taču noteicošā toņkārta šajā ekspedīcijā bija vizuālā bauda acīm.

Upes krasts esot neapdzīvots, jo PSRS okupācijas laikā šo teritoriju pieskatījuši padomju armijas vīri un tāpēc piekraste izskatās nepagūta un savvaļā palaidusies. Tas protams ir lieliski un dod pamatu mierinošai laimes meditācijai uz ūdens.

Esat pamēģinājuši?

Iesaku.

Mans airis izskatījās kā lāpsta un jau trešajā stundā es sajutu, ka plaukstās būs tulznas. Laikam vajadzēja airēt ar cimdiem?

Kalmju puduri sveicināja mūs pie katra nākamā pagrieziena. Gaisā vēdīja neaizmirstulīšu aromāts. Tuvojoties jūrai upes krasti centās atdarināt kāpas. Smilšainas dzeltenas kraujas.

Pa Irbes krasta nogāzi lejup ”ripoja” gigantiski priežu stumbri, kurus vietējā stihija bija samētājusi kā sērkociņus. Skarbi.

Vējš patiešām bija augstākās priedes nolauzis un tur pat samētājis kā atlūzas.

Pēc tam straumes tecējums izvērsās un Irbe pēkšņi kļuva sekla kā pusaudžu peldbaseins.

Pie nākamā pagrieziena ap 16.30 mūs jau gaidīja baltais autobuss.

Ģirts bija ērti iekārtojies krēslā un malkoja kafiju. Pie viņa kājām rūkdams kūrās neliels ugunskurs. Omulīgi.

Šī bija mūsu gala piestātne. Līdz jūrai atlika vairs tikai 2 stundu airējums, taču mēs bijām izlēmuši palikt Miķeļbākā un pie cipara ”4” rausāmies no laivām ārā.

Izvilkām laivu, pārģērbāmies mežā, pie viena našķojoties ar vietējām meža zemenītēm. Apsēdos uz kraujas malas, lai sagaidītu pārējos.

Ģirts piedāvāja ugunskura kafiju.

Vai var būt labāka kafija par šo?

Nē, nevar būt labāka.

Nepavisam nevar.

Tā sēžot uz augstās kraujas malas un malkojot kafiju es noskatījos kā citi laivotāji dodas jūras virzienā.

–  Klau, latvieši, paldies par šo upi!- sauca kāda balss no laivas apakšā un jau pēc brīža pazuda aiz upes līkuma.

–  Lūdzu, lūdzu! – es cienīgi atbildēju no augšas arī šiem lietuviešiem.

–  Cik tālu līdz jūrai? – vaicāja nākamie laivotāji.

–  Divas vai trīs stundas? – es atbildēju un baudīju tālāk savu kafiju.

–   Paklau, no kurienes jūs esat” – gribēja zināt trešie, kas kuģoja ar pūsli.

–  No Rīgas, – es teicu bez intonācijas balsī.

–  Vai jums tur Rīgā upju nav, ko? –

–  Nav! – es noskaldīju ļoti pārliecinoši, – tā vienīgā, kas mums ir, tā tek zem Rīgas.

Arī viņi (kopā ar saviem rīdziniekus nīstošajiem tekstiem) pazuda aiz asā pagrieziena, upes līkumā.

Pēc 1,5 stundām ieradās pārējie. Tikmēr paguvām iepazīsties ar citu laivotāju grupu, kas mūsu ugunskura vietā gatavojās pārlaist nakti un tāpēc izmisīgi skraidīja pa mežu meklējot malku iekuram.

Beidzot šaipus līkuma parādās arī mūsējie!!!

Pirmie ieradās mūsu puiši, Mārīte un Elvita. Pēc tam Evita, kas bija sajūsmā par Aigara niršanas prasmi. No paša upes dibena viņš bija izglābis Evitas jaunās saules brilles. Varonis!

Bija arī upuri.

Pie tiem pieskaitāms Guntara foršais baltais rokas pulkstenis, kas pats norāvās no rokas un ieslīdēja upē. Laikam gribēja izpeldēties.

Miķeļbākas kempingā Martins bija mums sarīkojis karaliskas vakariņas. Pasūtītā ceptā bute bija lieliska un sekojošais garais vakars pie ugunskura kempingā – piedzīvojums pats par sevi.

Kurzemes krāču krampis bija realizējies enerģijas lādiņā, kuru neatsver visi pasaules C vitamīna krājumi.

Kurzeme! Mēs brauksim vēl!