Baltijas jūras aizsargājamās Ziemupes kāpas ir mūsu kopīgā unikālā vērtība. Vai sabradāsim un piemēslosim arī tās?

Ziemupes kāpas, kuras aizsargā Latvijas valsts un Eiropas Savienība. Foto: autore

Diskutējot par saviesīgu pasākumu rīkošanu jūras krastā =kāpās, man ne reizi nav ienācis prātā šādu atpūtas iespēju neatbalstīt vai ieteikt to aizliegt. Liedagi mūsu valstī ir lieliski un neatkārtojami. Ar tiem sacensties nevar nedz Kata Beach vai Varadero. Protams, ka ir bauda iedzert glāzi auksta vīna vai alus malku liedaga tuvumā, vai vērot saules lēktu ar kafijas tasi rokās. Tas ir piedzīvots un kļuvis par neatgriežamu mūsu vasaras sastāvdaļu.

Taču pavisam cits jautājums ir par vietu, kur to drīkst vai nedrīkst darīt. Majoru vai Saulkrastu pludmalē varat atļauties būvēt teltis un cept pankūkas no rīta līdz vakaram, ja vietējie likumi to atļauj. Taču, piemēram, Ziemupē to visur darīt nedrīkst. Vienkārši tāpēc, ka šīs liedags ir ne tikai viens no tīrākajiem valstī, bet iekļauts dabas lieguma teritorijā. Kas tas ir un ko tas nozīmē?

Sākumā man likās, ka “katrs ezis” to saprot. Taču Twitter komunikācija pierādīja, ka liela lasītāju daļa neizlasa tālāk par vārdu “ballīte” un nesaprot nākamā vārda “dabas liegums” jēgu. Kāpēc nedrīkst ballēties dabas lieguma zonā?

Sāksim ar atbildi uz jautājumu:  Kas tā tāda Ziemupē un kāpēc nav normāli, ja tur pludmalē jebkurā vietā būvē teltis un lēkā ap pankūku pannu?

Ziemupe ir apdzīvota vieta Baltijas jūras krastā, apmēram 17 km uz ziemeļiem no Liepājas. Šurpu jābrauc pa zemes ceļu, kuru regulāri izdangā Latvijas valsts aplaupītāji – mežu izcirtēji. Tātad – atkļūt grūti. Taču ja esat atbraukuši atpūsties, tad izlasiet sekojošo.

Lielākā dabas bagātība šeit ir nevis meži, bet smilšaini grantaina pludmale ar oļiem, kas regulāri pakļauta viļņu triecieniem. Katru rītu skrienot krosiņu gar liedagu jārēķinās ar citādāku segumu, kuru nosaka nakts vēji un viļņi. Piekrastes pļavās un liedagā aug Baltijas šķēpene, kas zied ar sārti violetiem, ļoti smaržīgiem ziediem. Turpat kālija asinszāle ar dzeloni galā, kas pacieš sāļu augsni. Jūras piekraste šeit ir ļoti neparasta. Iepretī Ziemupes vecajai baznīcai, krasts ir stāvs. Stāvkrasta augstums svārstās no 5 līdz 10 metriem. Jūra dragā šos slāņotos krastus kā torti ar nenogurstošu enerģiju un atsedzot aizvien jaunas zilā māla nogulas.  Var paņemt šo zilos mālus, ierīvēties un pēc tam nopeldēties viļņos. Labākā SPA procedūra pasaulē. Iesaku!

Ziemupes jūrmala. Biedrības Ziemupīte Madaras svētki 2016. gada augusts. Foto: autore

Pavasarā piekrastes pļavas nosētas ar bezdelīgactiņām un dzegušpirkstītēm, kreimuļiem un citiem daiļiem savvaļas augiem. Šāda augu sabiedrība jūrmalā ir reti sastopama un šīs unikalitātes izskaidrojums varētu būt apstāklis, ka 50 gadus piekraste bija slēgta apmeklētājiem, jo tā ietilpa PSRS okupācijas armijas kara bāzes teritorijā, kuru parastie mirstīgie apmeklēt nedrīkstēja. Tāpēc arī tagad no zilā māla stāvkrastā iztek dzirdi avoti, nodrošinot florai gan mitrumu gan barības vielas. Ziedi čemuro un putneļi vītero kā nekur citur. Pa vidu rikšo ruda lapsa, kas nebaidās ne no kā.

Krasta posmā starp Ziemupi un Akmeņragu ir izveidojušās pelēkās kāpās, kuras apdzīvo ķērpji, sūnas un sauso pļavu augi: divmāju kaķpēdiņa, jūrmalas pērkonamoliņš, smiltāja neļķe, pusmēness ķekarpaparde. Smilšainākās vietās var uzkāpt skudrlauvas slēptuvei. Paslēpies smiltīs šis skudrlauva gaida savu upuri. Nesabaidiet viņu! Te ir dzīvesvieta arī aizsargājamai putnu sugai stepes čipstei.

Ziemupes kāpas un pludmale. Foto: autore

Te es aprakstu tikai uzkrītošākos un saudzējamos Ziemupes iemītniekus, kuru dēļ ir ļoti jādomā kā ierobežot pārāk aktīvu liedaga ekspluatāciju. Lai šis piekrastes posms saglabātos neskarts, neizbradāts un autentisks. Jo šāda unikāla dabas bagātība ir visu mūsu kopīgā vērtība un īpašums, kas jāatstāj bērniem. Mums jāapzinās, ka tik uniklālai videi ir jānodrošina apstākļi attīstīties tālāk, saglabājot savu specifisko veidolu un neatkārtojamību.

Tāpēc Ziemupes jūrmala ir ietverta Ziemupes dabas liegumā. 1987. gadā tika izveidots Ziemupes botāniskais liegums. Tas nozīmē, ka plēst puķes un zarus te nevajadzētu.

Tā̂ kā turpmākajos pētījumos atklājās, ka augu sugu un kāpu augu sabiedrību ziņā Ziemupes jūrmalai ir unikāla vērtība pasaules nozīmē, tad 1992. gadā Vērgales pagasta padome pieņēma lēmumu par dabas  lieguma izveidošanu arī Ziemupes jūrmalā un liedagā. 1999. gadā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem abas īpaši aizsargājamās dabas teritorijas apvienoja, izveidojot dabas liegumu “Ziemupe” 2470 ha platībā. Ziemupes jūrmalas liedags 300 metru platumā ietilpst krasta kāpu aizsargjoslā. Te aug 10 īpaši aizsargājamās augu sugas, kas unikālas un gandrīz nekur citur nav atrodamas. Gan priekškāpas, gan pelēkās kāpās, gan mežainās jūrmalas kāpas ir aizsargājamo biotopu sarakstā.

Tas nozīmē, ka šī Ziemupes teritorija ir ļoti svarīga un nozīmīga ne tikai Latvijai, bet iekļauta arī NATRURA 2000. Tas nozīmē, ka Ziemupes liedags un kāpas ir Eiropas Savienības līmenī noteikta īpaši svarīga un rūpīgi aizsargājama teritorijā, kādu uz mūsu kontinenta atlicis vairs ļoti maz. Latvija ir uzņēmusies šīs teritorijas saglabāšanu.

Protams, ka šī ir ļoti interesanta Latvijas vieta tūristu apskatei. To var apskatīt paši, ierodoties šeit un apmetoties kempingos, viesu namos vai uzbūvējot savu telti gandrīz kāpās – zonā kur to ir atļauts darīt. Piemēram, Ziemupes stāvlaukumā, kuru apsaimnieko biedrība Ziemupīte. Jums piedāvās gidu un ekskursiju cauri jūrmalas augu daudzveidībai, kāpām un svēto kadiķu birzij. Varēsiet aizbraukt uz Akmeņraga bāku, uzrāpties līdz augšai un pakutināt mākonim pēdas. Pēc tam piekājē noklausīties stāstus par dzintariem un seniem laikiem Kurzemē. Visskaistākie saulrieti novērojami tieši šeit – Ziemupē.

Taču, ierodoties šeit, lūdzu ievērojiet vairākus likumus (Aizsargjoslu likums, Sugu un biotopu likums, likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām).

Tie nosaka, ko nedrīkst darīt Ziemupes liedagā:

  • Pārvietoties ar mehāniskajiem transportlīdzekļiem kāpu zonā.
  • Kurt ugunskurus, celt teltis (ārpus vietām, kur tas atļauts un šim nolūkam iekārtota stāvvieta).
  • Izvietot speciālas dzīvojamās piekabes, saliekamās būves, saules sargus, aizslietņus
  • Bojāt uz iznīcināt dabisko kāpu zemsedzi.

Kāpas pieder pie visvieglāk apdraudētajām zonām.

Saudzēsim tās un nerīkosim ballītes stepes čipstei uz galvas. Lai mazītiņo skudru lauvu neķer trieka. Tik daudz mēs kopīgi varam uzņemties un viņus aizstāvēt pret tiem, kam smadzenēs maz rievu un dabas skaistums ir vārds ar nesaprotamu vērtību. Mūsu valstī ir ļoti daudz liedagu, kas sen jau piesārņoti no augšas līdz apakšai un nekādu iebildumu nevar būt pret kāzu svinēšanu lēkājot, dimdinot, rībinot tur. Tur arī paliksim. Taču Ziemupi atstāsim kā pērli vaiņagā. Lai viz un mirguļo savā autentiskumā mums visiem par prieku un patikšanu.

Ceru, ka nākamreiz tvītojot par pārkāpumiem Ziemupes pludmalē, man vairs nebūs jāskaidro, ka runa nav par parastu ballītī, bet gan par dzīrēm kā ūdeņraža bumbu dabas lieguma zonā. Sagraut visu ir tik viegli. Atjaunot – gandrīz neiespējami.

Pirms vairākiem gadiem Zviedrijas karalis, braucot vizītē uz Latviju, jautāja par Latvijas lielāko vērtību – melno stārķi un neskarto piejūras dabu. Viņš ļoti vēlējās to apskatīt un izbaudīt.

Jā – neskartā Baltijas piejūras daba ir mūsu galvenā eksporta prece, kuru saglabāt ir visu mūsu kopīga pienākums.

PS

Baumas par to, ka ar šo nepatīkamo notikumu ir saistīta SIA Alfor vai Jāņa Zuzāna kungs izrādījās nepatiesas. Labi, ka tā. Atvainojos par sagādātajām neērtībām, taču ir labi uzzināt patiesību. Paldies Antrai Smolenskai no Fenikss Laimētava.

Šodien beidzot izdevās noskaidrot patiesos īpašniekus.

Biedribas Ziemupīte vasaras atvadu pasākums Madara 2015. gada 22. augustā

Advertisements

Rietumsahāras vēja ķeršana

2015.gada 18.marts

Viens no aktuālākajiem Dakhlas izklaides magnētiem ir, protams, kite un vindsērfinga jaunais centrs ideālā lagūnā ar nosuakumu Dakhla Attitude. Tas ir salīdzinoši jauns, piedāvā ļoti plašas ūdens sporta iespējas un pieņemamu dzīvošanu Pūķu ciemā ar gleznainu skatu uz Atlantijas okeānu. Plašāk par šo “kempingu” var uzzināt viņu mājas lapā http://www.dakhla-attitude.ma/EN/ un no dažām manām fotogrāfijām.

Dzīvošana ir ērta un praktiska, nomaļā vietā, pie okeānā.  Apmēram stundas braucienā no lidostas. Non-stopp armijas apsardze. Ceļš no šosejas uz vēja centru stiepjas cauri tuksnesim.

Pūķa ciemats ir ērts nākšņošanai, var izžāvēt hidras un piederumus, atpūsties un izklaidēties.

Publika ir dažāda:

Mana stihija – vindsērfings arī funkcionē šeit pietiekami labi. Šim mērķim var izmantot prakstiski visu Dakhlas piekrasti, dzīvojot arī pieticīgākos apstākļos:

Maltītes mēdz būt ļoti dažādas, sākot no pārspīlētām deliktesēm un beidzot ar augļiem, kas šajos platuma grādos garšo atbilstioši. Austres var nobaudīt īpašā austeru fermā, okeāna krastā.

Paradoksāli, ka šo piekrasti ļoti iecienījuši (ilgākai atpūtai) arī Rietumeirpas pensionāri un visa veida nomadi, kas šurp ierodas savos ripojošajos “guļamvagonos” un pavada laiku ķerot zivis un meditējot tuksnesī. Viņu automašīnas ir aprīkotas ar saules paneļiem, kas nodrošina viņiem “pašiem savu” elektrisko strāvu ledusskapjiem, plītīm un televizoriem. Daudz vāciešu un angļu. Var pabrīnīties par šo ļaužu entiziasmu apmesties “uz dzīvi” skarbā tuksnesī. Klajā laukā, pie okeāna. Ko viņi dara? Sālī noķertās sardīnes, ēd vēžus, brauc safari ceļojumos pa tuksnesi, ” iztīra smadzenes no stresa”. Tā atzīst viņi paši. Vai viņu dzīve šeit nav bīstama, jo nevienam nav noslēpums, ka Polisario turpina kaujas ar Marokas armiju arī tuksneša areālā.”Nē”, – viņi paši tā nedomā. Taču no malas raugoties var redzēt, ka  “Eiropas nomadu” nometnes parasti izvietojušas pie policijas dežūpunktiem.

Pasaule ir raiba kā Lieldienu ola. Vieni dodas ķert vēju vējdēļu centrā gan ar burām, gan pieķērušies pie trosēm. Citi dod priekšroku nekustāmā īpašuma iegādei īpaši norādītās vietās Dakhlā, kas šajā Marokas okupētajā teritorijā šķiet nežēlīgi lēta investīcija. Citi malko kafiju Dakhla Attitude kafejnīcā (3 eiro par tasi, melnu kā Āfrikas nakts). Citi poze pasaules medijiem čempionāta laikā un vēl daži žāve savas hidras un bauda dzīvi meditējot. Katram savs.

Meža zemenīšu vieta un GPS. Apmaldīšanās neiespējamība.

2014.gada 29.novembrī

papardes zied

Viņa augstība ”gadījums” izšķir visu.

Vai nu ”tas” notiek vai nē. Vai nu mēs ”kādu” satiekam vai nē. Vai nu mēs nonākam ”tur” kur mums vajadzēja nonākt, vai atkal dzīvojam tālāk savu pelēko, paralēlo dzīvi.

Lai nonāktu savā īstajā vietā vajag vispirms apmaldīties. Tā tas ir. Tur neko nevar darīt. Tā esam iekārtoti.

Tajā liktenīgajā vasaras dienā es apmaldījos mežā.

Gāju viena pati. Saule durstīja zarus cauri egļu jumtiem un sūnas kā atsperes piedāvāja palēcienu uz katra soļa. Mani džungļi bija papardes un ceļa stabi kadiķi. Viss likās liels, vienreizējs un mīklaini vilinošs. Kā jau bērnībā tas notiek. Tad notika neparedzētais. Tas, ko piedzīvo tikai tie, kas apmaldījušies.

Aiz kārtējās paegļu pulcēšanās vietas pēkšņi parādījās neredzēti daiļa pļaviņa krietna galda virsmas lielumā. Apaļa, dzirda, pilna piebērta sārtām meža zemenīšu krellēm. Burvju telpā var pārvietoties tikai piesardzīgi lidojot. Lai nesabradātu brīnumu. Tā arī darīju. Uz pirkstu galiem aplidoju apkārt savam jaunatklātajam noslēpumam un sapratu, ka šī ir mana meža zemenīšu vieta, kuru neviens cits nezina un nekad neatklās. Ūūūh, jāāā! Tā bija manējā! Mans noslēpums. Tas pieder tikai man vienīgajai.

m zemenes

Lidojot lasīju meža zemenes uz garas, zaļas un līganas smilgas kā krelles. Pēc tam aprunājos ar vietējiem viršiem, vienu vaboli un noslēpuma miesassargiem – kadiķiem. Viņi dievojās, ka nekad šo noriņu neatstās un apstiprināja manas īpašuma tiesības uz to. Tu viņu atklāji, tā ir tavējā, – teica ”tas” ar rūsu uz priekšauta. Pārējie paegļi viņam piebalsoja un tobrīd es pat nesāku brīnīties par to kāpēc saprotu viņu valodu.

Tādos brīžos viss notiek pats no sevis. To zina tikai tie, ka paši ko līdzīgu ir piedzīvojuši.

zied meža zemenes

Tagad apmaldīties nav iespējams, jo modernas navigācijas ierīces, kas iebūvētas arī mūsu telefonos, atklās ikvienam mūsu atrašanās vietu. Kuģi, automašīnas, lidmašīnas. Lēkājoši bērni mežā. Visi šodien var noskaidrot savu atrašanās vietu uz zemeslodes. ”You are here: From the compass to GPS, the history and future of how we find ourselves” (Basic Books) zīmē Hiawatha Bray savu verbālo ainavu par to cik ilgi un cik ļoti cilvēki ir vēlējušies precīzi zināt savu atrašanās vietu. To dokumentēt un par to ziņot citiem.

Vai mēs šodien vairs spējam apmaldīties?

Agrāk cilvēki pārvietojās ļoti ierobežotā telpā un viņiem bija milzīgas iespējas atklāt sev ko jaunu, ja kādam tas bija nepieciešams. Kartes vienmēr bija neprecīzas un varēja sagādāt milzuma daudz pārsteigumu un problēmu, rosinot iztēli un fantāziju. Taču cilvēks ir negants, viņš par katru cenu nevēlas neapmaldīties.

Agrāk, senās Ēģiptes un antīkās pasaules laikā orientējās pēc zvaigznēm, pēc tam senais kartogrāfs Claudius Ptolemy pirms 300 gadiem mēģināja aprēķināt zemes apkārtmēru un izveidot ideālu karti. Taču kļūdījās un šī iemesla dēļ Kolumbs sasniedza Ameriku, lai gan viņam bija paredzēts zēģelēt uz Āziju.

Kompasu izgudroja ķīnieši 14. gadsimtā un tobrīd jau bija iespējams sakarīgāk notiekt savu atrašanās vietu un izplānot virzienu.

kompass

Taču arī šajā virzienā kļūdu īpatsvars bija milzīgs. Ttikai vēlāk cilvēks saprata kāpēc tas tā notiek un kāpēc kompasa adata visbiežāk grib norādīt uz ziemeļiem.

Izejot no polārzvaigznes un pārzinot trigonometriju cilvēks varēja noteikt latitūdi jeb ”platuma grādus” – vietu cik tuvu vai tālu ceļotājs atrodas no ekvatora. Grūtāk cilvēcei gāja ar ” garumu” jeb meridiāniem uz austrumiem un rietumiem. 18. gs. soli uz priekšu šajā virzienā spēra Nevil Maskelynes, kas izveidoja tabulas ar norādījumiem par vairāku debesu ķermeņu relatīvajām pozīcijām, raugoties no Grīnvičas. Izmantojot sekstantu un šīs tabulas jau bija vieglāk noteikt ”kur tu atrodies”.

Punktu šiem minējumiem pielika 1760. gads (hronometrs). Beidzot “garuma grādi” kļuva izmantojami praksē. Lai gan instrumenti bija slikti, dažiem ceļotājiem izdevās tos pielietot nevainojami, skat. piemēram James Cook perfektās kartes ceļojumam uz Jaunzēlandi un Austrāliju.

Kamēr cilvēks meklēja karti un zināja, ka var apmaldīties, māksla mums piedāvāja Odiseja sensuālos ceļojumus un Ansīša un Grietiņas dramatiskos piedzīvojumus Vācijas mežā.

Tagad atliek tikai neaizmirst mājās savu mobilo telefonu un policija jūs atradīs jebkurā pagrabā vai bradātāju pamestā tornī.

XX gadsimts uzsāka ražot pozīcijas noteikšanas verķus jau konveijera cītībā. Šodienas satelītnavigācija esot aukstā kara sekas. Amerikāņu militāristi esot iedomājušies izmantot satelītus ienaidnieka pozīcijas noteikšanai arī aiz dzelzs priekškara. Pēc tam piedzima GPS un Google Earth. Tā saucamie tranzīta satelīti bija lieliski savam laikam, taču nespēj konkurēt ar šodienas GPS (Global Positioning System), kas šodien var noteikt mūsu atrašanās vietu ar šausminoši decentu precizitāti. Tehnika, kas palīdz ne tikai karā, bet arī mūsu ikdienā, ja vajag atrast kafejnīcu Starbucks vai Boulangerie. Visus ansīšus un grietiņas visos vācu mežos.

Balto plankumu uz mūsu zemeslodes praktiski vairs nav.

Robinsonam šodien vairs nevajag  trīs gadus, lai izpētītu Kongo upes gultni. ”Slikta orientēšanās” šodien tiek izskausta ar Waze, taču… vai Jums, cienījamo lasītāj, joprojām nav vilinoši apmaldīties svešās valstīs, mežos un ūdeņos?

Wifi saite šodien ir praktiski visos verķos un štrumentos, kurus mēs iegādājamies elektronikas veikalos. Google turpina vākt informāciju par neskaitāmu tūkstiošu telefonu GPS un Wifi pozīcijām, spējot notiekt kur mēs pašlaik atrodamies un ar ko nodarbojamies. Uzraudzības sistēma ir lielā brāļa modrā acs no kura noslēpties šodien nespēj pat tauriņa sapnis.

Google maps šodien aptver 142 miljonus kilometru 187 valstīs. Gadā 30% no pašām populārākajām aplikācijām mūsu iPhone vai androīdos bija tieši tās, kas palīdz noteikt īpašnieka ģeogrāfisko pozīciju. Lai arī esat pārtraukuši spēlēt savu ”Angly Birds”, šie ”motoriņi” turpina čekot Jūsu atrašanās vietu un ziņo par to tiem, kam tas nepieciešams. Šodien nav iespējams būt anonīmam un apmaldīties Brīvdabas muzejā.

Cilvēce ir atrisinājusi ”atrašanās vietas problēmu” ar šo ievaot jaunu ēru – visi ir redzami un viss jau ir atklāts. Noslēpties vai apmaldīties vairs nav iespējams.

Vai esam tāpēc laimīgāki?

vasara būs

Provokatīvais pesimisms -3: dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība.

2013. gada 24. augustā. Turpinājums raksta 2. daļai

h-sapiensDarbības attaisnojums

Dakteri Faustu cauri romāna lappusēm dzen modernās zinātnes principi, kas nozīmē: sistemātisku darbu, upurēšanos zinātnes labā, pedantismu, šaubīšanos, gatavību diskusijām, spēju pierādīt savu taisnību, gatavību aizstāvēties pret iebildumiem un nebeidzamu, bezgalīgu kustību uz priekšu, kurai nebūs beigu.

Fausta neremdināmā zinātkāre un varas alkas noved viņu pie visai kritiskām beigām – pie maģijas un bezprincipu – azartiskās zinātnes, kas cilvēcei atnes vairāk posta nekā prieka. Starp citu, arī Nobela dinamīts ir visai simbolisks kā ”nāves materiāls” un tiek pretrunīgi novērtēts domājošās cilvēces ticībā zinātnes humānismam. Perfektā sprāgstviela pati par sevi ”aizgāja” pa nekontrolējamu attīstības ceļu (nekā sākumā tika iecerēts) un šo – asinīm klāto lielceļu vairs Nobels pats nekādi nespēs kompensēt ne ar kādām prēmijām zinātniekiem un banketiem politiķiem Stokholmā.

Fausta cilvēks cieš, cenšas un tiek pestīts dēļ savas centības, nevis saistībā ar sava darba rezultātu.  Wer immer streben sinch bemuchtet, den können wir erlössen – sludina debesu balss slavenajā pasāžā no visu zinātnieku iecienītās Gētes grāmatas.

Tā Fausta cilvēks ir guvis savas darbības attaisnojumu: cīnies un ceri, lai dzīvē kam deri. Ar šo ”centības taisnību” industriālisma laiks un mūsu postindustriālā sabiedrībā mierina pati sevi.

Morāli centība (tātad) attaisno visu.

Taču dzīves apstākļi arī nav mazsvarīgi. Cilvēku turpina ieskaut serviss, taču joprojām nevienam nav skaidrs, vai industriālā dzīves forma ir cilvēkam bioloģiski piemērotākā. Šajā sakarībā asprātīgs šķiet Einšteina apgalvojums – mūsdienu cilvēka traģēdija, godīgi sakot, meklējama gan tajos dzīves apstākļos, kurus šis cilvēks sev ir radījis pats, gan arī faktā, ka sakarā ar filoģenētisko attīstību šis modernais cilvēks joprojām nav pieaudzis, nav sasniedzis pilngadību. (A.Einstein, Über den Frieden, Weltordnung oder Weltundergang, Bern, 1975).

Apstākļu diktatūra

Managers-300x200Servisa progress nav paātrinājis vai pilnveidojis cilvēka sugas attīstību. Taču tas palīdz aiz vien labāk kontrolēt un uzraudzīt radības kroni, tā domas un rīcību. Tātad – serviss faktiski lieliski noder kā varas svira. Personu reģistri, telefonu sarunu noklausīšanās, neuzkrītoša un neredzama cenzūra internetā mums nodrošina tā saucamo – apstākļu diktatūru. Tās izskats ir humāns, bet rīcība – nelietīga un amorāla.

Cilvēku grupas slāņojas un to priekšgalā nostājas dinamiski, loģiski domājoši administratori, tehnokrāti = Fausta cilvēki. Menedžeri, producenti.

Limonādes leiputrija vairs nav tālu, lai gan Henrik von Wright to sauca īsi: par fašismu.

Tāpēc dvēselei joprojām nav atļauts iet ārā un jāpaliek viduslaiku sprostā. Tās klātbūtne tikai sarežģītu ciparu maršu uz priekšu.

Dvēselei nav vietas pasaulē, kurā visu nosaka varonība. Tur, kur visi iet vētrā drāzties uz priekšu, kur bez rezultātu cīņa ir cienīgāka nodarbošanās nekā klusa meditācija.

Dvēsele turpina augt pagrabā un tāpēc joprojām ir ļoti bāla.

Modernajā pasaulē tai nav vietas.

Modernais projekts

Holiday Weekend Travel Expected To Higher Than Last YearKas tad ir šī modernā pasaule jeb ”modernais projekts”. Kants to mēģināja noskaidrot savā pamgletā Was ist Aufklärung?

Bez Kanta norādītajiem trim aspektiem tas ietver, saprotams, arī modernās pasaules galveno nozīmi – tehnoloģiju.

Tas pats cirvis bija dažādi noderīgs gan parastam galdniekam, gan Dostojevska Roskoļņikovam. Tehnoloģija var tikt dažādi organizēta (Jacques Ellul).

Šodienas industriālisms ir citāds nekā tas, kuru piedzīvoja angļi XIX gs. vidū. Tualetes ar ūdeni, aspirīns, penicilīns, automobiļi, vakcīnas un siltas istabas. Saprotams, ka mēs neatteiksimies no tām. Braucot automašīnās un sildot pusdienas mikroviļņu krāsnīs šķiet nepieklājīgi kritizēt zinātnes un tehnikas progresu. Tā piedzimst progresa pesimisms. Provokatīvais pesimisms.

Antimodernisms kā āmurs pret instrumentālo racionālismu. Modernisma pretinieki ir gan kreisie, gan labējiem. Šī pesimisma saknes nestiepjas ne tikai Aristoteļa mācībā.

Saprotot līdzībās

tropiskie augiSers Tomas Hakslijs, Darvina draugs un aizstāvis, savā grāmatā par evolūciju piemin arī dārznieku, kurš ar šķērēm izmaina koku un krūmu ārējo veidolu. Vai dārznieks ir evolūcijas rezultāts vai tomēr tā šķērslis? Mūsu priekšstati par Darvinu ir līdzīgas neizpratnes pilni. Tie ietver sevī sajūsmu, apbrīnu, nosodījumu un izsmiekla kolāžu. Tur leģendārais dabas pētnieks izskatās kā šimpanze+Mozus+Ziemassvētku vecītis.

Darvins izmainīja mūsu priekšstatus par mums pašiem (tāpat kā Ņūtons un Einšteins) un tāpēc viņa mācība ir an intelectual timebomb that is still going of (R.Colp Jr).

Viņa intelektuālo piromāniju atbalstīja domājošie laikabiedri, piemēram, Hūkers, Hakslijs, Hekels u.c., kas Darvinu raksturoja kā dzīvībai bīstamu termītu, kuram piemitusi vārdu akluma slimība. Viņš bijis bez muzikālās dzirdes, vājš matemātiķis, nav pratis nevienu svešvalodu.

Taču Darvinam esot piemitusi instinktīva patiesības izjūta.To pierāda viņa pirmās piezīmju burtnīcas, piemēram: Metaphysics, materialism and the evolution of mind (1838), kurā atzīmēts, ka mīlestība uz Dievu esot smadzeņu organizācijas efekts. Mēs bezkaunīgi un daudz apbrīnojot paši sevi.

Pēc desmitgadīgās meitiņas Annijas nāves 1851. gadā, Darvins kļuva par ateistu un uzsāka savu atriebes cīņu ar dabu. Viņa kauja ir jau krietnu laiku paralizējusi visai lielu bioloģijas zinātņu daļu un jēdziens ”domāt darviniski” šodien daudziem nozīmē nedomāt neko – tikai sekot iemītai takai.

Konrāds Lorencs kādreiz atzīmēja, ka gandrīz visi jauna ceļa lauzēji zinātnē pārspīlē savus atklājumus tikai tajā brīdī, kad tos nepieciešams formulēt, lai aizstāvētu. Tieši šis rāmis bremzē kardināli jaunu ideju ģenerāciju. Vecā forma jāiespiež jauna patiesība.

Nākamā krītambedre ir cilvēku un zinātnes tieksme vispārināt uz analoģiju pamata. Salīdzināt.

Tā rīkojas visi. Piemēram, Jacques Loeb, kurš atklāja augu tropismu – liekšanos pret gaismu, bija pārliecināts, ka vispārinot šo atklājumu varēs nonākt ”loti tālu”. Tā darīja arī Pavlovs, Markss un Freids.

Tāpēc neturēsim darvinismu aizdomās par sakariem ar marksismu. Cīņa par eksistenci ir svarīga, bet nav noteicošā.

Salīdzināt kļuva moderni arī humanitārajās zinātnēs. Neskatoties uz to, ka savā salīdzināšanas kaislībā jau sen samērojam nesalīdzināmas lietas, cilvēkus, likteņus, procesus.

Fausta cilvēki drīz ar varu ietetovēs mums katram uz vaiga personas kodu, pavisam drīz vecākiem vairs nebūs jādod bērniem vārds un no uzvārdiem varēsim mierīgi atteikties. Katram taču ir savs ”ciparu kods” un ar to pietiks.

Taču viņiem neveicas.

Krīzes iestājas, cunami uzbrūk un saule neklausa pavēlēm. Ugunskura dūmos cepta desa garšo labāk nekā restorāna delikateses un tuviem cilvēkiem mēs turpinām izgudrot mīļvārdus.

Laika paātrinājums

Antīko autoru pārliecība, ka viss jau sen ir piedzīvots un atklāts (stoiķi, Seneka) tagad nomainījis aktīvais gars. Šo mesiānisko laiku iezvanīja Amos Comenius, Dekarta Discours de la methode un daudzi citi darbi un autori.

Zinātnes mašīna bija iedarināta, Maksvela un Herca laikā tā kustējās jau ar atzīstamu ātrumu.

Nobela taisnošanās par to, ka viņa atklātā dinamīta ”šausmīgums” noteikti atturēšot cilvēci no jauna kara draudiem, šodien šķiet absurda spītēšanās.

Iespējams, ka tieši tāpat sevi mierināja loka un bultas izgudrotājs, kurš varēja sevi mierināt ar pieņēmumu, ka ir ”laidis tautās” savdabīgu provianta ieguves veidu.

Tieši tāpat arī zinātne – aizmirst, ka ir atbildīga par to ko ir pieradinājusi un neviļus sāk demonstrēt savu mefistofelisko pusi, arī mēs aizmirstam pašrocīgi izraisītās sekas. To aizmirst arī zinātnes spoguļattēls – tehnika.

Zinātnieki jau sen uztver laboratorijas kā savdabīgu sacensību vietas.

Tā fizikas daļa, kas balstās uz mehāniku, lielā mērā veidojusi modernās tehnikas pamatus. Tā ir atnākusi pie mums kopā ar vārdu mechane, kas nozīmē ”triks”. Taču neviens nebūtu gatavs pateikt, ka Dekarts vai Galilejs savulaik nodarbojās ar koloskagathos necienīgu triku taisīšanu. Nē, tas būtu pārāk skarbi.

Faustiskais nemiers ienāca arī mākslā. Impresionistu izrāviens no vecišķās mākslas dzina glezniecību uz priekšu līdzīgi tehnikas nozarei. Ar šo brīdi katra jauna desmitgade atnesa mums kaut ko jaunu. Tagad mākslas attīstību sāka noteikt kosmiskais ātrums. Brīdī, kad tas pārsniegs gaismas ātrumu, mēs vairs nesapratīsim kur atrodamies.

Varbūt, ka atjēgsimies bezgaisa telpā, un tas nebūtu slikti, jo vismaz teorētiski zinām kā tur izskatās.

Varbūt pamodīsimies peldus stāvoklī, pilnīgi bez debess pusēm.

Esam taču palikuši bez ceļa zīmēm un katalogi vairs nepalīdz.

Laiks dzen mūs uz priekšu aizvien trakākā tempā un šajā laika paātrinājuma ir kaut kas velnišķīgs.

Pasaules gala gaidās

pasaules galsVīzijas par pasaules galu nav nekas jauns. Tās parasti uzrodas pārrāvumu laikos.

Jaunu garīgu spēku atraisīšanās notiek nemiera un nedrošības pavadījumā. Uztraukums pāraug haosā, un parādās aizvien vairāk tumsas nospiedumu. Šāds laiks mums ir jau bijis, pārejot no viduslaikiem jaunajos laikos.

Arī toreiz tikām biedēti ar apokaliptisku ”nākotni”. Cilvēce tika baidīta ar ”komētu, kas nāk”, tagad mūs apdraud pašizgatavotas indes un ieroči.

Mēs tagad stāvam uz visjaunāko laiku sliekšņa.

Mūsos ir durvju sajūta.

Šim – tikko piedzimušajam laikam vēl nav vārda. To mēģina izskaidrot ar ekonomikas, politikas kataklizmām, zvaigžņu stāvokli un vispasaules grēcīgumu.

Taču tās visas ir tikai sekas.

Jaunais laiks ir klāt, pilnīgi bez pierādījumiem un visi ir satraukušies.

Vides pesimisti, tāpat kā Godfrey Goodmans, The Fall of Man, or Corruption of Nature (1916) turpinās sludināt cilvēces un pasaules bojā eju visos laikos.

Turpretī tehnoloģijas optimisti, George Hakewills, An Apologie of the Power and Providence of Nature (1627) ir cieši pārliecināti, ka progress glābs cilvēci visos apstākļos.

Trauksmes zvanus gaida daudzi, ieskaitot Tomasu Mannu un Adrianu Leverkīnu, cenšoties nomainīt romantisko mūziku ar disharmonisku, bet loģiski pilnīgāku skaņu mākslas variantu. Līdzīgu darbojās arī leģendārais Arnolds             Šēnbergs (Arnold Schönberg)  ar savu 12 toņu tehniku.

Šo Fausta komponistu rosīšanās  ir racionāla, loģiska un argumentēta kā Keplera likumi.

Visai mefistofeliska šķiet arī talantīgo komponistu dēmoniskā matemātiskā apdāvinātība.  Kārtīgs komponists rēķina galvā ātrāk par datoru. Šī, dvēselei vistuvākā māksla, balstās uz ciparu un harmonijas loģikas likumiem.

Tāpēc, ieraugot akordu ciparus uz nošpapīra, mani reizēm pārņem drebuļi.

Arī mūzikā Fausts pārdod savu dvēseli velnam, jo vecā harmonija sen sevi ir izsmēlusi, pateicoties Čaikovskim, Māleram un Brukneram.

Leverkūns meklē patiesību tāpat kā visi pārējie Fausta pētnieki.

Patiesības meklējumi ir faustiskās zinātnes un mākslas pamatā. Šis apokalipses reālisms ir diezgan nežēlīgs.

Tagad izskatās, ka daudzas dzīvnieku un augu sugas iznīks.

Homo sapiens droši vien – nebūs izņēmums.

Ja arī atlikušais laiks nebūs pietiekami garš, to uzgleznot varēs tikai ar dvēseli.

Ar to pašu, ka pagaidām atrodas pagrabā.

No autora arhīva: raksts speciāli laikrakstam Literatūra un Māksla, 1993. Interneta versija. 3. daļa. Turpinājums sekos.  

Kurzemes krāču krampis

2013. gada 9. jūlijā

Tovakar, pirms došanās laivu ekspedīcijā pa Irbes upi, sēdēju Daugavmalas populārajā kafejnīcā un uzklausīju kolēģus šausmu stāstus par to, kas notiek Latvijas Televīzijas iekšienē. Varbūt, ka par to vajadzētu uzrakstīt, varbūt, ka labāk pagaidīt.

Pagriežamies uz citu pusi.

Uz Kurzemi!

🙂

Strauji sasaiņojot apģērbu, metos gulēt, lai nākamajā rītā ”moži kā gurķīši” mēs dotos garā karavānas braucienā uz dzimtenes rietumkrastu.

Centrā pie biroja, sēžot uz mūrīša (jau septiņos no rīta) kājas šūpoja Mārīte un Evita. Baltais autobuss bija aizkavējies un mēs kopīgi pētījām debesis – līs vai nelīs. Pēkšņi ”kā orkāns no krūmiem” pa iebrauktuvi iedrāzās baltais autobuss, zibenīgi sapildīja savā salonā visus laivot gribētājus un pēkšņi mēs visi jau kolektīvi traucāmies Ventspils virzienā.

Ceļš zem riepām slīdēja gludi, kā slīdošā lente un diezgan drīz ceļmalā parādījās uzraksts ” Kolka”.

Nogriezāmies par kādreiz tik putekļaino ceļu Ventspils – Kolka, kas tagad (man par lielu brīnumu) ir asfaltēts! Redz, ka dzīvē notiek arī patīkami pārsteigumi! 🙂

Tiktāl viss ritēja gludi. Turpretī tālāk sākās ”ķeršanās” jo liktenīgās ”iekāpšanas vietas” atrašana nebija viegls uzdevums. Navigators jāmaina, jo tas nemāk atrast upi ar nosaukumu Rinda. Uzrakstu nav.

Vai jūs zināt šo upi un vietu?

Skaidrs, ka nezināt. Es arī sākumā domāju, ka runa ir par Rendu. Bet nekā!

Rinda.

Ir tāda upe un aiz lielā lokatora mēs to (galu galā!) arī atradām. Tur jau gaidīja laivu cilvēki, kas sadalīja mums braucamos un piešķīra katram glābšanas vestes.

Laivas nedrīkstēja vilkt, tikai cilāt. Smagi.

Izvēlējos dzeltenu laivu (kā citronu), kuru elšot un pūšot aizdabūjām līdz ūdens malai. Yes! Strauji ierausāmies braucamajā, lai pēc tam, viegli gāzelējoties, sāktu slīdēt lejup pa straumi.

Garām celmiem, kalmēm, ņipri peldošiem zalkšiem ar izslietām dzeltenām galviņām. Pārējie laivotāji palika kūņojamies aizmugurē.

Irbe nostājās mūsu priekšā kā mīkla. Šķelmīgi smaidot ar savām straumītēm un savādajām saliņām, kas apaugušas ar garu dekoratīvu zālāju, kā modernās mākslas muzeju ekspozīcijas sastāvdaļu. Līkloči sekoja cits citam eleganti kā tercu sekvences. Neuzmācīgi un bez histērijām.

Jā, bija vietas, kur laiva sāka dauzīties gar abiem krastiem, jo airētājiem nebija kopīga viedokļa (kā parasti!) straujā pagrieziena pārvarēšanas stratēģijā.

Taču noteicošā toņkārta šajā ekspedīcijā bija vizuālā bauda acīm.

Upes krasts esot neapdzīvots, jo PSRS okupācijas laikā šo teritoriju pieskatījuši padomju armijas vīri un tāpēc piekraste izskatās nepagūta un savvaļā palaidusies. Tas protams ir lieliski un dod pamatu mierinošai laimes meditācijai uz ūdens.

Esat pamēģinājuši?

Iesaku.

Mans airis izskatījās kā lāpsta un jau trešajā stundā es sajutu, ka plaukstās būs tulznas. Laikam vajadzēja airēt ar cimdiem?

Kalmju puduri sveicināja mūs pie katra nākamā pagrieziena. Gaisā vēdīja neaizmirstulīšu aromāts. Tuvojoties jūrai upes krasti centās atdarināt kāpas. Smilšainas dzeltenas kraujas.

Pa Irbes krasta nogāzi lejup ”ripoja” gigantiski priežu stumbri, kurus vietējā stihija bija samētājusi kā sērkociņus. Skarbi.

Vējš patiešām bija augstākās priedes nolauzis un tur pat samētājis kā atlūzas.

Pēc tam straumes tecējums izvērsās un Irbe pēkšņi kļuva sekla kā pusaudžu peldbaseins.

Pie nākamā pagrieziena ap 16.30 mūs jau gaidīja baltais autobuss.

Ģirts bija ērti iekārtojies krēslā un malkoja kafiju. Pie viņa kājām rūkdams kūrās neliels ugunskurs. Omulīgi.

Šī bija mūsu gala piestātne. Līdz jūrai atlika vairs tikai 2 stundu airējums, taču mēs bijām izlēmuši palikt Miķeļbākā un pie cipara ”4” rausāmies no laivām ārā.

Izvilkām laivu, pārģērbāmies mežā, pie viena našķojoties ar vietējām meža zemenītēm. Apsēdos uz kraujas malas, lai sagaidītu pārējos.

Ģirts piedāvāja ugunskura kafiju.

Vai var būt labāka kafija par šo?

Nē, nevar būt labāka.

Nepavisam nevar.

Tā sēžot uz augstās kraujas malas un malkojot kafiju es noskatījos kā citi laivotāji dodas jūras virzienā.

–  Klau, latvieši, paldies par šo upi!- sauca kāda balss no laivas apakšā un jau pēc brīža pazuda aiz upes līkuma.

–  Lūdzu, lūdzu! – es cienīgi atbildēju no augšas arī šiem lietuviešiem.

–  Cik tālu līdz jūrai? – vaicāja nākamie laivotāji.

–  Divas vai trīs stundas? – es atbildēju un baudīju tālāk savu kafiju.

–   Paklau, no kurienes jūs esat” – gribēja zināt trešie, kas kuģoja ar pūsli.

–  No Rīgas, – es teicu bez intonācijas balsī.

–  Vai jums tur Rīgā upju nav, ko? –

–  Nav! – es noskaldīju ļoti pārliecinoši, – tā vienīgā, kas mums ir, tā tek zem Rīgas.

Arī viņi (kopā ar saviem rīdziniekus nīstošajiem tekstiem) pazuda aiz asā pagrieziena, upes līkumā.

Pēc 1,5 stundām ieradās pārējie. Tikmēr paguvām iepazīsties ar citu laivotāju grupu, kas mūsu ugunskura vietā gatavojās pārlaist nakti un tāpēc izmisīgi skraidīja pa mežu meklējot malku iekuram.

Beidzot šaipus līkuma parādās arī mūsējie!!!

Pirmie ieradās mūsu puiši, Mārīte un Elvita. Pēc tam Evita, kas bija sajūsmā par Aigara niršanas prasmi. No paša upes dibena viņš bija izglābis Evitas jaunās saules brilles. Varonis!

Bija arī upuri.

Pie tiem pieskaitāms Guntara foršais baltais rokas pulkstenis, kas pats norāvās no rokas un ieslīdēja upē. Laikam gribēja izpeldēties.

Miķeļbākas kempingā Martins bija mums sarīkojis karaliskas vakariņas. Pasūtītā ceptā bute bija lieliska un sekojošais garais vakars pie ugunskura kempingā – piedzīvojums pats par sevi.

Kurzemes krāču krampis bija realizējies enerģijas lādiņā, kuru neatsver visi pasaules C vitamīna krājumi.

Kurzeme! Mēs brauksim vēl!

Vidzemes vižņi vīgriezēs. 3.

2013. gada 2. jūlijs

Tālāk mūsu ceļš veda uz Dēliņkalnu, uz Alūksnes augstienes augstāko kalnu, kura absolūtais augstums sasniedz  271, 5 m,  relatīvais – vairāk kā 70 m.

Informācija vēsta, ka no kalna D nogāzes paveroties skaista mežiem apaugušu pauguru un pļavu mozaīkainava.  Kalna virsotnē esot triangulācijas tornis (pirms tam bijis tieši tūristiem domāts koka skatu tornis), kura pakājē atrodoties repers (ģeodēziskais punkts, kas tiek atzīmēts dabā kā metāla aplītis). Pa kalna virsotni ejot robeža starp Jaunlaicenes un Ziemeru pagastiem. Protams, ka šāds dižs kalns nav garām palaižama lieta!

Tad nu mēs cenšamies uzregulēt navigatoru uz Dēliņkalnu, kas (kā izrādās) Alūksnes novada dižo kalnu neatrod.

Nelietis – navigators! Negrib mums palīdzēt arī sievietes balss Ipadā. Esam atkal atstāti kartes un neesošu ceļa zīmju/norāžu varā.

Karte teorētiski rāda, ka jābrauc nost no Vidzemes šosejas par ”trešo ceļu” uz Alūksni. Tālāk, kustoties pa šo ceļu, mēs ”paklupsim” pie Dēliņkalna.

Sacīts – darīts. Braucam, sajūsminoties par vīgriežu pļavām gar šosejas malām. Labajā pusē paliek otrais ceļš ar norādi uz Māriņkalnu. To neņemam galvā, jo mums taču vajadzīgs augstāks kalns un trešais ceļš! Nevar būt, ka Vidzemes šosejas malā nebūs norādes uz Dēliņkalnu.

Nākamais ceļš ir bez norādēm, baltais lielceļš ar bieziem krūmiem kā ierāmējumu, abās pusēs. Pa to arī braucam līdz pirmajai apdzīvotajai vietai, kas izrādās ”stipri garām” vajadzīgajai zonai. Tātad vajadzēja braukt pa Māriņkalna ceļu. OK, mēs nenoskumstam, griežam pa labi. Kartē šāds savienojošs lielceļš eksistē. Dziedādami, dejodami ripojam tālāk un (pēc krietna brīža) apstājamies mežmalā pie dīķa. Tālāk ceļa vairs nav. Kāds pikts vīrs ložņā ar krūmgriezi gar dīķmalu un met mūsu virzienā ļoti neapmierinātus skatienus. Izskatās, ka esam nonākuši ”Vosa medību saimniecībā”, ož pēc nomenklatūras un uzpūtības. Sakām, ka braucam uz Dēliņkalnu. Pļāvējs vispirms sāk smieties, tad apjūk un sāk stāstīt, ka ”te tālāk vairs nekur netiksiet”, tāpēc esot jābrauc atpakaļ un tālāk – pa labi, pa labi, pa kreisi, pa kreisi, pa labi un garām…

–   Labi, – es teicu, mēs stūrējam atpakaļ uz lielo šoseju un vālējam pa iepriekš atraidīto Māriņkalna ceļu?

–   Tieši, tā! Tieši tā! – pļāvējs kļuvis smaidīgs.

Atvadījāmies no darbarūķa, kas turpina pļaut, un metamies atpakaļ. Pa to pašu ceļu, pa to pašu šoseju.

Iegriežoties pa Māriņkalna ceļu, pēc dažiem kilometriem saskatījām ceļa malā apskapstējušu norādi uz Dēliņkalnu. Beidzot mēs redzēsim dižo Latvijas kalnu, par kuru man mācīja skolā Latvijas ģeogrāfijas stundās!!! Griežam iekšā! Garām ganībām, pa šauru zemes ceļu nonācām pie uzraksta, kas liecināja, ka esam īstajā vietā.

Tātad, sena teika stāsta, ka reiz tur bijušas Augstumu mājas, kurās saimniekojis stalts puisis Stipris. Kilometru tālāk mitusi meitene Asne. Abi jaunieši samīlējušies. Zviedru laikos meitenē ieskatījies zviedru karalis. Stipris un Asne vienmēr satikušies starp diviem bezvārdu kalniem. Tiekoties atvadu reizē, Asne izstāstījusi Stiprim savu bēdu –viņai jākļūst par karaļa sievu. Abi bēdājušies un raudājuši. Tad pienācis kāds sirmgalvis un jautājis, kāpēc jaunieši raud. Uzklausījis abu stāstus, vecītis teicis:” Ja jūs gribat, tad varat palikt nešķīrami uz mūžu”. Svešais sirmgalvis trīs reizes piesitis ar nūjiņu pie zemes: puisis pārtapis par Dēliņkalnu, Asne-par Meitiņkalnu. Dēliņkalnā uzaudzis dižozols, Meitiņkalnā- jo stalta priede, un abu koku zari saķērušies ciešā tvērienā uz mūžiem. Sendienās kāzu vakarā līgavas nesušas ziedu klēpjus priedei, puiši-dižozolam…” (Žukova, 2001), http://veclaicene.lv/delinkalns-un-apkartne

Tagad nekā ”tāda” tur vairs nav.

Zviedru karalis nav apprecēts un LV bāleliņi paugura aprūpi ir pametuši.

Viss tur šodien izskatījās pamests un nesakopts. Dēliņkalns faktiski raudzījās uz mums tagad – 2013. gada vasara – pamests un skumjš, kā suns bez saimnieka. Aizaudzis. Tā arī mums neizdevās apskatīt otru virsotni Meitiņkalnu (kas apaudzis ar egļu vēri) kuru bijam iecerējuši apgūt. Padomju laikos šī kalna virsotnē esot bijušas ugunskura vietas un deju laukums. Tagad šeit ir dabas liegums. Labi, tad mēs nekur neejam un nekāpjam un neko neizpētam. Noklājam rūtainu pledu un sarīkojām pikniku Dēliņkalna pakājē. Vismaz kaut kas! Pikniks izdevās labs, jo uz mums ar interesi noskatījās vietējās govis un divas ziņkārīgas cielavas. Tātad par sabiedrību nebija ko sūdzēties.

Pieēdušies Dēliņkalna pakājē, traucāmies tālāk uz Alūksni. Pa ceļam mazliet samulsām Māriņkalnā, kas izrādījās apdzīvota vieta, nevis kalns.

Alūksne mūs sagaidīja mazliet samākusies un uzrakta no vienas vietas. Šķiet, ka pilsētā vairs nav nevienas veselas ielas. Visur kāds piestrādājis ar lāpstu un buldozeru. Žonglējot pa brauktuvju malām, beidzot nokļuvām lielveikalu zonā. Tur beidzot bija kafejnīca! Ar karstu kafiju! Kāda laime! Lielveikalu priekšā mazā būdiņā čakla sieviete tirgoja vietējās zemenes. Nostājos garās rindas galā un klausījos vietējo sarunās. Iepazinos ar mazas meitiņas mammu, noskaidroju zemeņu saldumu un pieberot kasti pilnu ar saldajām ogām nonācu pie secinājuma, ka šīs ogas šogad garšo vislabāk!

Atradām viesnīcu ar nosaukumu Ierullē , mūsu istabā oda pēc pelējuma. Ieslēdzām visus iespējamos ventilatorus un gaisa maisītājus, līdz izdevās piedabūt elpojamo gaisu kaut- cik normālā kondīcijā. Pēc tam āvām kājas, lai apskatītu pirmo galamērķi – Glika ozolus. Tie bija turpat kur parasti – ielas malā, mācītājmuižas sētā. Aug tālāk un nesūdzas.:)

Izrunājušies ar ozoliem par Glika bībeles tulkojumu uz audžumeitu Krievijas tronī, devāmies uz muižas parku. Tas bija patiešām liels un iespaidīgs. Beidzot arī pils bija normālā paskatā (izņemot apbedījumus to piekājē), kas, protams, priecē.

Parks bija liels un nesakopts ( šeit trūkst viena ”maza lemberga”, kas visu saved kārtībā), taču tā veidols kādreiz bijis izcils un tāpēc Alūksnei ir plašas iespējas izmantot šo savu potenciālu tūristu piesaistei nākotnē.

Atradām visas kartē atzīmētās piemiņas vietas, kas daļēji vandalizētas un daļēji atjaunotas. Protams, ka viskrāšņākais ir skats uz ezeru.

Ūdenstilpne patiešām varena un velk uz jūras atvēzienu. Pa viļņiem skrien kaijas un trūkst tikai pāris kuģu, lai okeāna efekts būtu nodrošināts.

Protams, ka pēc parka apskates, mēs nekavējoties metāmies ezera virzienā. Vējš pieņēmās spēkā un gājiens uz saliņu, pāri glītam tiltam, izvērtās nosalis un nedaudz nervozs. Tuvojās tumsa un mums izdevās atrast ļoti piemērotu kafejnīcu ar atbilstošu nosaukumu ”Pajumte”. Apkalpošana nevainojama, vīns – OK, ēdiens labas kvalitātes. Labāku aitas gaļas sautējumu nav nācies nobaudīt pēdējā gada laikā. Iesaku!

Nakts aizlidoja vēja spārniem, ciešā miegā. No rīta mazliet traucēja jauniešu kompānijas, kas skaļi skaidroja attiecības pēc jārēšanās nakts bāros.

Pēc brokastīm mēģinājām izbraukt no Alūksnes. Tas izdevās tikai ceturtajā piegājienā, jo ceļa zīmju un virziena norāžu pilsētā nav. Google ziņoja, ka Alūksnē ir Statoil benzīna uzpildes stacija. To meklējot, cirkulējām ap Alūksni kā lāči ap bišu stropu. Riņķī, riņķī, riņķī. Visbeidzot Nestē mūs informēja, ka Statoil ir ”tikai Gulbenē”. Plāni uzreiz mainījās un metāmies Gulbenes virzienā. Izrakņātajā Alūksnē tas nav viegls uzdevums – atrast Gulbenes virzienu. Jutos kā kara zonā – bez norādēm,  ceļa zīmēm un shēmām. Atkal ieslēdzām ”zviedrietes balsi”, kas komiski izrunājot Alūksnes ielu nosaukumus, izvadīja mūs ārā no pilsētas, Gulbenes virzienā.  Navigators putrojās, kā parasti.

Gulbenei nebija paredzēts pievērst šoreiz lielu uzmanību. Tāpēc pielējām bāku ar dīzeli un joņojām tālāk. Uz Ranku.

Tur visi bija uzcirtušies, laikam svinēja kādus svētkus.

Tālākais ceļš veda uz Jaunpiebalgu (lieliska baznīca!), kur paguvām noklausīties bērnu koncertu un ievērot savādus mākoņus, kas šajā ģeogrāfiskajā punktā bija ”sariktēti” – pa savam.

Tālāk uz Vecpiebalgu, līdz atdūrāmies pret plaši reklamētā krodziņa ”Ūdensrozes” slieksni. Apsēdamies pie galdiņa (uz terases) un pasūtījām jēra gaļas sautējumu (Alūksnes Pajumte mūs bija izlutinājusi, šajā virzienā! 🙂 Atnesa pašķidru zupu bez garšas un smaržas. Adžikas mērcē, ar 4 gaļas gabaliņiem par 4 latiem! Piebaldzēni sarūgtināja. Slikti. Ļoti slikts fināls lieliskajam braucienam.

To vajadzēja labot! Steidzīgi atrodot veidu, kas izgaisinātu sarūgtinājumu par piebaldzēniem!

Pametu skatu pa kreisi – plāksnīte ar uzrakstu Kalna Kaibēni.

Ja neizdodas iegūt labu barību māgai, tad tā jāmeklē smadzenēm. Tāpēc iekāpām auto, lai dotos uz pirmā latviešu romāna autoru dzimtajām mājām – brāļu Kaudzīšu memoriālo muzeju.

Ceļš vijās kā serpentīns, pie katra krustojuma vecveca uzraksta ar norādi, kurp meklējams literātu un tautskolotāju muzejs. Visbeidzot atradām.

Izrausāmies no braucamā un uz līdzenas vietas mūs uzrunāja muzeja saimnieks Aivars, kas savulaik esot strādājis Latvijas Televīzijā. Kolēģis, tātad. Lieliski!

Brīdi vēlāk mūsu grupiņai pievienojās mācību spēki no Rīgas Tehniskās universitātes un fantāzijas brauciens pagātnē varēja sākties. Aivars, kā kārtīgs burvju mākslinieks, mūs vadāja cauri savai ”Disnejlendai” emocionāli aizrautīgi un pārliecinoši. Viņam izdevās, jo stundas aizskrēja kā minūtes. Finālā nostājos maģiskajā vietā, kur Reinim domas raisījušās vislabāk, kur uzrakstīti visi aforismi un ”tāpēc” visiem kokiem trīs galotnes. Ir sajūtas! Ir savādi!

Noteikti pamēģiniet!

Jā, prasās muzejs pēc restaurācijas! Jā, to vajag atbrīvot no padomju laika vulgārās iejaukšanās muzeja eksponātu dzīves stilā! Vajag! Ko visu mums nevajag?

Tikmēr saule tecēja uz vakara pusi un viens dzīves piedzīvojumos bija noslēdzies.

Uz redzēšanos, Vidzeme!

Vidzemes vižņi vīgriezēs. 2.

2013. gada 1. jūlijā

Visas šīs dienas iespaidi un teksti krājās galvā. Tāpēc stāstīšu no vietas, kur apstājās iepriekšējais ieraksts.

Tas notika Vidzemes šosejas malā, Melderu mājās. Piektdienas vakarā. Liepas ziedēja kā trakas un vietējais saimnieks klientu pieņemšanu ”menedžēja” pa telefonu: paņemtiet atslēgu ”tur”, atslēdziet ”tās tur” namdurvis, uzvedieties labi un nākamajā rītā atstājiet naudu ”šūplādītē pie gultas”. Pēc mūsu ”paldies” saruna bija noslēgusies. 🙂

Tikko bijām pārbraukuši no brīnišķīgām, neorganizētām sarunām ar Ivaru, Andri un Guntu Virešos.

Tumsa spiedās iekšā pa logiem. Nakts spokojās ap šoseju un miegs līda virsū kā salda vīgriežu smarža.

Tomēr piesēdos pie Ipad un uzrakstīju iespaidus, kopā ar nogurumu.

Starp citu (!) negaidīju, ka šis mazais miestiņš – Vireši izvērsīsies par notikumu.

Patīsim filmu atpakaļ. Pāris stundas atpakaļgaitā.

Tātad.

Viss notika tā: ap trijiem jau bijām savākuši faktus un (pēc izbraukšanas no Zvārtavas) sākām meklēt apskates objektus. Tobrīd mans auto tika novietots pie lapegļu gatves un ceļš veda pie iežu atseguma. Bija piektdienas pēcpusdiena un apņēmība atrast atklājumus –  uzpūtusies liela kā mūris. Kājas nesa lejup, uz upmalu. Gar krastu stiepās čūkslājs. Tā kā uzrakstu nebija, mēģināju paļauties uz intuīciju. Vienu brīdi man likās, ka ieži ir upītes kreisajā krastā, taču tie izrādījās būvgruži. Uzdūrāmies estrādei ar glīti sazāģētu un saskaldītu malku, kur vietējie nesen bija svinējuši Līgo svētkus. Pēc tam uzgrūdāmies virsū vecām, pamestām dzirnavām, safotografējām tās un tur nejauši mūsu uzrunāja Ivars. To es jau rakstīju.  Viņš arī vēlāk izrādīja visas valdzinošās vietas un pavadīja  ceļu uz Līves ciemu.

Pāris stundas Līves ciema Ceriņos (Andra un Guntas) ģimenes sabiedrībā aizskrēja zibenīgi. Mēs skatījāmies, runājām, dzērām pienu, ēdām zemenes un patiešām brīnījāmies kā ir iespējams iekopt tik ideālu zemes strēli Gaujmalā, tikt galā ar mežonīgajām govīm viņā krastā un aitu ganāmpulku ciema viņā galā. Andris mūs vadāja uz lidojošā paklāja un mēs piesargājāmies, lai egļu zari nesaskrāpē stilbus. Pēc tam devāmies nakšņot uz namu, kuru ”menedžē” pa telefonu. Vienkārši ģeniāli. 🙂

Nākamā diena veda uz Api, gar Raganu klinti.

Kafejnīcas Apē vairs nav, tāpēc vietējie rīko sestdienas tusiņus pie veikaliem. No auto stāvvietas varēju pārskatīt trīs galvenās ”burziņu” grupas. Pirmajā (kas sastāvēja no trim ciema sievām) tika runāts par šaušalīgu slepkavību, kurā: ”māti nosita pie viena un izmeta pa logu”. Skarbi! Otrajā četras dāmas bija sasēdušas pie saimniecības preču veikala galda (pie tā ”normāli” tirgojot zemenes) un sprieda par velosipēdu zagļiem. Viena no viņām pieteicās ”vaktēt” nāburdzes riteni, kamēr notiek iepirkšanās. Ko var zināt – kas notiek pērkot spaini? Mums līdzās – auto stāvvietā sarunājās jaunieši par ”asinsanalīzēm”, ” maitām angļiem”. Mēs ēdām banānus un gatavojāmies klinšu kāpšanai.

Jā, klintis mēs atradām. Ceļmalā. Tā bija paslēpušās zem galvenā ceļa. Mazliet izskalotas, rozā un sadurstītas ar bezdelīgu alām. Kā siets. Savādi, ka galvenais ceļš Apē stiepjas pāri šī lieliskajām klintīm un iespējams tieši tāpēc tur nevarētu atrasties.

Tā jau ir. Vietējie savus daiļumus nesaprot un neredz pat nogruvumu risku.

Savādi.