Kultūrelites aklā seja jeb is it literary or commercial?

Spriedumi ir ļoti subjektīvi. Izriet no nelāgas pieredzes. Tās pašas, kas lēnām noslēdz teātru durvis, izstāžu zāļu gaiteņus un koncertzāļu lieveņus. Turpu nav vērts iet, jo praktiski visi pasākumi ir zemas kvalitātes kultūruzvedumi, kuru dēļ nav vērts tērēt nedz laiku nedz naudu.

Ja PSRS laikā cenzūra nelaida pie teikšanas brīvdomātājus, tad tagad uz skatuves kāpj ikviens kas prot maut, dziedāt kā gailis vai domā, ka spēlē teātri. Nebija labi ļaunuma impērijā, nav labi arī šodien.

Kas noticis ar mākslu un kāpēc tā neļaujas pieradināties arī tad, kad robežas ir vaļā un katrs var teikt ko domā?

Jūs teiksiet – ir vajadzīgs kultūras klimats. Vide, kas labvēlīga unikāliem gara ražojumiem. Protams.Taču “klimats” nenozīmē siltumnīcu. To piedāvā modernais laiks arī Latvijai, taču pērļu kā nav tā nav.

Esot vajadzīgi eksperti, kas spēj atrast un saskatīt šīs vērtības, tā nozvejot. Tās pašas, kuras dzimst šodien un ieradīsies pie mums rīt. Ja valstij būšot pietiekošs skaits augstas kvalitātes mākslas ekspertu, tad talantīgie atradīšoties tepat līdzās.

Pagaidām es šādus ekspertus neredzu. Viņu nav. Vajadzētu sākt tos gatavot. Steidzīgi, kāmēr visi mūsu mākslas baudītāji nav nomainījuši Dzntaru koncertzāli ar Dalarnas vai Vīnes skatuvēm.

Kultūras publiskums pie mums mazliet atgādina balagānu, kurā kultūrelites skribenti un korespondenti izveido savu – tikai viņiem vien saprotamu “vērtību skalu”, lai godalgotu “spēlmaņus”, filmētājus, muzikantus vai literātus. Jo pompozāka izskatās balvu pasniegšanas atrakciju, jo apjomīgāka veidojas ilūzija par to, ka māksla pie mums notiek gan…

Diskusijas par komerciālismu kā mākslas slepkavu ir bijušas aktuālas jau sen, sākot no Frankfurtes skolas un beidzot ar Burdjē.

Iebrienot naudas pelnīšanas purvā, mākslinieks, protams, pārdod Dvēseli pūlim un cenšas izpatikt pircējam. Viņš ražo produktu pārdošanai, nevis substanci gara gaismai.

Cilvēki, kas rosās kultūras lauciņā un mēģina mums ko pārdot, nav mākslinieki. Viņi ir komerciāli apdāvināti produktu ražotāji visplašākajam patēriņam. Iesējumā vai no skatuves.

Daniels tikko te Stokhomā uzrakstījis par grāmatām un aģentiem. Par to, ka aģenti atsakās nodalīt literatūru no komerciālajiem tekstiem. Pēc viņa domām komerciālums grāmatu izdošanā pašlaik sit augstāko vilni, jo literārs darbs izdevējiem vairs nav vajadzīgs. Ir vajadzīgs tikai salds un pieprasīts produkts tirgum. Speķa rausis nogurušajam, kas nespēj daudz izlasīt un pārāk smagi iedziļināties. Literatūras lauku pārņem detektīvromāni, pasakas pieaugušām meitenēm un … parastās grāmatas = tulkotā literatūra.

Kas īsti ir literatūra un vai šādu elitistisku produktu kāds šodien Latvijā ir gatavs iegādāties? Ja pat zviedriem ar saviem pārdesmit miljoniem nav pārliecības, ka literatūras mākslai ir jēga pastāvēt, ja surogātliteratūra gūt tik lieliskus eksporta panākumus un var nosegt autentiskās rakstu mākslas ainavu. Bodlērs uzskatīja, ka ikviens mākslas darba komerciāls panākums ir kauns un negods tā radītājam un autoram. Šodien mēs no mākslas pieprasām tieši pretējo – naudu. Daudz naudas.

Vējrādis ir sašķiebies un virkne autoru zvērīgā nopietnībā pat sāk apgalvot, ka latviešu valodā neko profesionālu lielajā mākslā nav iespējams radīt, jo latviskais “tirgus esot par mazu”. Tātad – mazām nācijām īstas mākslas nav un nevar būt? Nabaga flāmu glezniecība…

Pašmāju kultūrelite saskata panākumus tikai “uzvarās ārzemju festivālos” un pašmāju mārketinga akrobātikas zvaigznājā, kas strādā ar “tukšas mucas” paņēmienu un pagaidām viņiem “tur” viss izdodas. Eksperti tikai māj ar galvu un ēd raušus ar dillēm baltvīna pavadījumā.

Vai beidzot nebūtu jāsāk nopietni runāt par dziesmu svētku koncepta eroziju un par to, ka deju svētku atgādina Ziemeļkorejas vai PSRS masu pasākumus? Šie formāti ir gauži novecojuši, pārāk slikti atbilst latviešu dejas būtībai un anulē greznos tautas tērpus līdz armijas karodziņu līmenim.

No protesta formas (šo svētku izpildījumā) nāktos steidzīgi pāriet pie jauna, produktīvā latviešu unikālā mākslas žanra, kuram strauji nepieciešama moderna arēna Zaķu salā ar nosaukumu: “Latviešu dziesmu un deju svētku arēna”.  Ir vajadzīga gigantiska, unikāla, neatkārtojama skatuve, kurā deju un dziesmu svētki tiek apvienoti un jaunā vide veido jaunus šo lielisko svētku izpaudumus. Sovjetistu odu mežs Mežparkā lai paliek pagātnei, kopā ar visu “tautsaimniecības sasnieguma izstādes” anturāžu.

Laiks klauvē. Tas ir jau klāt, taču ekrānā rēgojas kultūrelites aklā seja.

Neko neredzošā seja.

 

Veco mediju #fake news un auditorijas neuzticība publiskajai informācijai

Ekrānšāviņš no SVT Aktulellt ziņu izlaiduma vakardien. plkst.21.00

Vakardienas nevainīgā zviedru ziņu izlaiduma “Aktuellt” intervija ar diviem žurnālistiem: sabiedriskās TV programmas direktoru un Gēteborgas avīzes publicisti par veco mediju informācijas ticamību, šodien sašūpojusi zviedru sabiedrību Twitter un Facebook formātos. Diskusijai pievērsies arī “Expressen” diskusiju centrs un katrs izsaka savas domas kā nu māk un prot. Līdz šim sabiedriskajiem medijiem bija ļoti augsts publiskās domas atbalsts un tās ziņojumi tika uzskatīti kā korekti un pieņemami. Tagad aina mainās. Vainīgie ir mediju ziņojumi par bēgļu un migrantu plūsmu un to adaptāciju valstī. Daļai auditorijas šķiet, ka ziņu “politiskais korektums” jau sen pārkāpis pieklājības robežas un jau sen iestidzis aizspogulijā =melos. Tāpēc parasta medmāsa vairs neskatās televizoru un var to izmest pa logu. Paradoksāli, ka arī mediju eksperti tiecas šajā mediju satura erozijas procesā saskatīt vairāk publikas un alternatīvo mediju kļūdas. Mazāk pievēršoties reālajai žurnālistikas erozijas problēmai tīmekļa komunikācijas apstākļos. Kas īsti notiek ar žurnālistiku? Vai arī to var izmest pa logu?

Mediju satura erozija

Tas, ka tīmekļa komunikācija ir nojaukusi tradicionālās žurnālistikas modeli ir skaidrs kā diena. Papīra avīzes vairs neiekrīt mūsu pasta kastēs, žurnālos nav ko lasīt, radio ēterā plosās diletanti pārvērstās balsīs, kuļot tukšus salmus un televīzijas ekrāns visiem spēkiem cenšas nogalināt mūs, izklaidējot līdz nāvei ar “zeltiņu šoviem”, infantiliem bērnu atklāsmes raidījumiem pieaugušajiem un neciešamu sporta vāvuļošanu uzvilktu piecgadnieku stilā. Kur tad ir ko lasīt, uzzināt, noklausīties un saskatīt. Pagaidām šāda piedāvājuma vairs nav. Latviešu valodā aina ir īpaši skumīga, jo vadošie mediju vadītāji nav studējuši mediju zinātni un viņu izpratne par mediju specifisku izriet vienīgi no ārzemju avotu (angļu, krievu) atdarināšanas. Latvijā nav arī mediju uzraudzības sistēmas, kas aizliedz koncentrācijas un monopolizācijas procesu (radio un TV padome un politiskā elite centrējas tieši pretējā virzienā – savulaik piekrītot LNT pārdošanai  zviedru Kinnevik grupai, kas tagad tiek pārdota tālāk +  sabiedriskā radio un TV apvienošanai). Visi šie lēmumi ir pretēji modernās Eiropas mediju attīstības loģikai. Taču mēs turpinām rīkoties neloģiski un neviens no aprobežotajiem ekspertiem un nejēgām lēmējiem no amatiem vēl nav novākts.

Domāju, ka liela problēma ir apvienotas žurnālistu organizācijas neesamība Latvijā. “Dienas grupas” sarīkotā žurnālistu asociācija joprojām neveic šo konsolidējošo lomu, jo uzvedas kā elitārā grupa, kura zina visu labāk nekā pārējie. t.i – tie, kas nav Sorosa stipendiju saņēmēji un viņu piekritēji. Taču neaizmirsīsim, ka sabiedrībā žurnālisti mēdz būt samērā vientuļi un ne vienmēr iekļaujas spiediena grupās. Tāpēc par Žurnālistu savienības līderim jābūt ļoti neitrālai personai, lai tā spētu apvienot un konsolidēt valsts publicistus. Pagaidām tā tas nav.

Mediju vadība, tātad, ir diezgan neizglītota mediju konverģences un satura izdzīvošanas problēmu izpratnē. Patiešām žēl, ka vadošos amatus šajā jomā joprojām dala mafijas draugiem, nevis norisinās piemērotas kompetences selekcionēšana mediju attīstības un mūsu visu interesēs.

Vai mediji melo?

Domāju, ka nemelo. Kļūdas var ieviesties neuzmanības, pārpratumu, steidzīgas rosības vai paviršības pēc. Pats svarīgākais ir tas, ka medijs nedrīkst būt atkarīgs no politikas. Nekādā veidā. Zviedru žurnālistu konflikts ar savu publiku lielā mērā izskaidrojams ar kreisuma tendencēm, kas pēckara periodā dominējušas publiskajā telpā un zviedriem raksturīgo “lagom (pieticības) loģiku”, kad ikviena asa domā jeb skaudrs atklājums tiek retušēts un klusināts, lai neskatītos skarbi. Kā jau visās sabiedrībās eksistē dominējošie strāvojumi un mazāk akceptētie. Otrā pasaules kara nacisma vēsmas pieder visvairāk apkarotajai tēmai zviedru pēckara žurnālistikas praksē. Tāpēc uzkrītoši tiek klusinātas visas skarbās tēmas, kas skar imigrantu problēmas publiskajā telpā.  Nav noslēpums, ka visās Rietumeiropas valstīs pastāv plaši izplatīta ārzemnieku nīšana jeb ksenofobija. Tā tas bijis vienmēr. Diemžēl. Tikai zviedri (atšķirībā no, piemēram, Latvijas), nav piedzīvojuši situāciju, kad imigranti paņem varu un sāk noteikt visu (tā kā tas bija Latvijā vācu un pēc tam boļševiku okupācijas laikā).  Zviedriem imigranti nekad nav bijuši arī okupanti. Viņiem nav šādu baiļu no lielām “ienācēju plūsmām” un nav sajūtas, ka šīs “vilnis” varētu sapostīt viņu iedibinātās valsts kārtību. Vēsturiskā pieredze šeit ir noteicošā.

Protams, ka nav korekti salīdzināt krustnešus un Padomju Armiju ar 2015.gada bēgļu plūsmu Zviedrijas un Vācijas virzienā. Tās ir ļoti atšķirīgas lietas. Taču visiem zviedru sabiedrības locekļiem nav vienāda vēsturiskā atmiņa šādu norišu interpretācijā. Bez tam – mums visiem nav pieredzes kā šāds bēgļu uzņemšanas process beidzas. Viena daļa no mums tāpēc krīt panikā un nekā laba bēgļu uzņemšanā neredz. Citi apzinās, ka valsts noveco, ir vajadzīgas darba rokas darba tirgū un miera apstākļos šie cilvēki nekā slikta “zviedru sistēmai” nevar izdarīt.

Zviedrijas mediju lielākā nelaime ir bailes un nespēja par šīm lietām runāt atklāti un argumentēti ar visplašāko publiku. Situācija nedaudz atgādina Latvijas prezidenta vēlēšanas diskusijas, t.i. zināma Rīgas elites daļa uzskata, ka “tauta ievēlēs nepareizu prezidentu”, tāpēc tai šādas tiesības nedrīkst deleģēt. Tā teikt – tauta nesapratīs, ja mēs būsim šajā jautājumā atklāti. Līdzīgi domā arī zviedru žurnālistikas elite – ja runāsim atklāti – nonāksim līdz neonacismam. Taču tā nenotiks, ja sarunāsimies ar tautu godīgi, atklāti un pats svarīgākais – profesionāli.

Kamēr mēs žurnālisti atklātas un kaismīgas publicistikas vietā piedāvāsim izklaidi, publikas neapmierinātība augs augumā un neticība mediju darbam turpināsies.

Diemžēl.

 

 

 

Bērni mirst badā un sadeg, bet eksprezidente iegūst elitāru kapa vietu

Speciāli TVNet

 

 

dobeles-virtuve

Foto TVNet

Janvāra bilance nav no patīkamajām. Dobelē, 17 kvadrātmetru dzīvoklī, tika atrasti bojā gājuši vecāki un viņu deviņus mēnešus vecs zīdainis. Mazulītis mira no bada. Turpat līdzās nosaluši un novārguši tika evakuēti vēl trīs (trīs, četrus un piecus gadus veci) bāreņi. Rēzeknē koka grausta nakts ugunsgrēkā gāja bojā maza, čakla 12 gadus veca skolniecīte, kas dzīvoja viena pati. Šie šausmīgie notikumi formāli parādījās mediju telpā, taču publikas sašutumu vai sabiedrības masveida iesaistīšanos problēmas risināšanā neizraisīja.

 

Daudz lielāku rezonansi ieguva ziņa par to, ka bijusī valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga «pa blatu» kārto sev un ģimenei ekskluzīvu kapa vietu Pirmajos Meža kapos. Kas mēs esam par sabiedrību, ja mazu bērnu nāve tepat līdzās vairumam šķiet vienīgi neinteresants, trokšņains «fakts» (par kuru jārūpējas tikai institūcijām)? Turpretī turīgas eksprezidentes ekskluzīvas ģimenes kapu vietas iekārtošanas problēmas daudziem šķita daudz tuvāka, nozīmīgāka, svarīgāka un atbalsta cienīgāka aktivitāte. Vai šķirojam cilvēkus un viņu problēmas pēc to prestiža vai humānisma skalas?

Šīs traģēdijas nav negaidīti notikumi

Tas, kas notika Dobelē un Rēzeknē, ir signāls visām Latvijas institūcijām un sabiedrībai kopumā. Protams, pirmā pļauka tiek mērķēta nevarīgo, neprofesionālo sociālo dienestu un to vārgulīgo darbinieku virzienā. Dobeles bāriņtiesa sākotnēji publiski izteicās, ka par riska ģimeni neko neesot zinājuši. Taču vēlāk izrādījās, ka bāriņtiesas locekle esot piedalījusies sociālā dienesta rīkotajās sanāksmēs, kurās ticis runāts par konkrētās ģimenes problēmām. Rīcība nav sekojusi. Interesanti, ka «dienestus» interesējušas tikai vecāku savstarpējas ķildas, tēva vardarbības lēkmes, nevis bērnu tiesību ierobežojumi.

Dobeles traģēdiju izdzīvojušie bērni, kas veselu nedēļu vieni paši pavadīja līdzās saviem mirušajiem vecākiem un badā mirstošajai māsiņai zem gultas, ir ieguvuši traumu visam savam mūžam. Vai tāpēc, ka vecāki izrādījās nespējīgi rūpēties par saviem bērniem? Ne tikai tāpēc. Vainīgie ir arī kaimiņi un mēs – visas sabiedrība kopumā, kas turpina respektēt «vecāku varu» bērnu tiesību priekšā. Ja katram no mums liksies svarīgi pasniegt roku pakritušam cilvēkam, uzklausīt satraukto un nomierināt izmisušo, tad posta rēgs atkāpsies. Sociālais dienests šo ģimeni ar četriem bērniem Dobelē raksturo kā labvēlīgu (pieaugušie ir pratuši sabiedrības priekšā izlikties priekšzīmīgi un kārtīgi) un kā vienīgo riska faktoru min trūkumu, turpetī policija (tajā pašā Dobelē) nekautrējas konstatēt, ka ģimenes tēvam bija piemērota piespiedu nošķiršana no ģimenes, lai aizsargātu māti no vardarbības. Tātad ģimene tomēr nebija labvēlīga bērniem. Tas bija jāredz kaimiņiem, vecvecākiem, paziņām, medicīniskajām iestādēm, kas seko grūtniecēm pēc dzemdībām.

Arī Rēzeknē, Viļānu ielas ugunsgrēkā bojā gājušās meitenes ģimene nebija sociālo dienestu uzmanības centrā. Mazās Taņas pienākums aprūpēt savu tēvu un samierināties ar biežu nakšņošanu mājās vienatnē pat kaimiņiem šķitusi normāla lieta. Arī agrāk bērns esot mēnešiem dzīvojis vientulīgi un vecākais brālis esot meitenīti reizēm apmeklējis pa dienu. «Normāli» – tā šo situāciju raksturo interneta diskusijās. Piebilstot, ka ārzemēs šādos gadījumos viesstrādnieku vecāki esot spiesti meklēt «aukli», kas pieskata bērnus vecāku prombūtnes laikā. Citādi vietējā vara varot bērnus viņiem atņemt. Taču Latvijā cilvēkiem neesot naudas aukles finansēšanai un tur bērniem jāprot dzīvot pašiem. «Tur» (Latvijā) neesot «tik drakonisku sociālo dienestu» (kā Lielbritānijā vai Zviedrijā), kas Taņu pārceltu uz internātskolu vai atrastu kādu citu patvērumu pirms liktenīgā ugunsgrēka. «Tur» (Rēzeknē) Taņa tāpēc sadega dzīva.

Šodien visām Latvijas atbildīgajām institūcijām vajadzētu sēsties pie viena galda un noskaidrot, kāpēc nav kārtībā komunikācijas ķēde. Kāpēc institūciju aktivitātēm nav sazobes. Kāpēc šādi notikumi var notikt.

Protams, sociālais dienests nevar stāvēt klāt visām nelabvēlīgajām ģimenēm krīzes situācijās. Taču visām nelabvēlīgajām ģimenēm ir nelāgas izpausmes, kuras kaimiņi, skolotāji, draugi un labvēļi redz un saprot. Tieši šeit parādās sabiedrības loma šādu bērnu glābšanā. Vai mums rūp raudošs bērns pie kaimiņu loga?

Latvijā nemīl bērnus?

Konkrētā problēma ir daudz dziļāka nekā sākumā šķiet. Tā saskatāma mūsu Latvijas sabiedrības salīdzinoši cietsirdīgajā un ciniskajā attieksmē gan pret saviem, gan arī pret svešajiem bērniem. «Ja manējie ir paēduši, apģērbti un izgulējušies, kāda daļa man gar citu bērniem?» ciniski vaicā jauna māte ar dvīnīšiem pie rokas. Viņa auklē viena, pelna viena un valsts viņas dvīņiem palīgā nenāk. Neesot spēka domāt par citu cilvēku problēmām. Pietiekot ar savējām.

Vardarbība pret bērnu nereti asociējas ar fizisku izrēķināšanos – pēršanu vai sišanu. Taču ļoti izplatīts un «legalizēts» bērnu spīdzināšanas veids ir to atstāšana vienatnē, pamešana novārtā. Par šo bērnu mocīšanas veidu mūsu sabiedrībā runā maz. Drīzāk – nerunā nemaz. Tas ir izplatīts visos sabiedrības slāņos – gan nabadzīgās, gan pārtikušās ģimenēs. Ja vecākiem «kaut kur jāiet» (uz veikalu, uz darbu, pie draugiem), tad bērni vieni gaida mājās, un tas nav akceptējami. Mani paziņas, akadēmiskā kora dziedātāji, mēdza atstāt savus mazos bērnus vakarā, koncerta laikā aizmigušus gultiņās. Noklausoties aizrādījumus, ka tā nedrīkst darīt, viņi atgaiņājās ar argumentiem, ka «nekas slikts vēl nav noticis, kāpēc tad lai notiktu šoreiz» un visbeidzot sita galdā trumpja dūzi – «auklei mums nav līdzekļu».

Līdzīgi reaģē arī trūcīgajās un nelabvēlīgajās ģimenēs. Neņemot vērā to, ka pamešana novārtā kā emocionālā vardarbība atstāj nopietnas sekas uz bērnu psihisko veselību, kas vēlāk var izpausties depresijā vai smagos psihes traucējumos. Šādi bērni nereti nespēj veidot tuvas emocionālas attiecības ar citiem cilvēkiem, savus nākamos mazuļus ieskaitot. Viņi mēdz turpināt varmācības ķēdi, demonstrē antisociālu uzvedību un cenšas parūpēties tikai par sevi, «braucot pāri» pārējiem.

Radīt bērnus prot gandrīz visi, taču tos apgādāt un audzināt spēj tikai neliela sabiedrības daļa. Kamēr mūsu sabiedrībā nebūs 100% skaidrs, ka «tā tas diemžēl ir», un netiks meklēta izeja šīs problēmas novēršanai kolektīvi, tikmēr šīs traģēdijas pie mums turpināsies: zīdainītis nomirs badā zem vecāku gultas un skolniecītes sadegs ugunsgrēkos tukšajās tēva mājās.

Pēdējo dekāžu laikā daudz nācies lasīt un noskatīties, kā ekonomiskajiem emigrantiem no Latvijas atņem bērnus Lielbritānijā, Īrijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā un citur. Šiem «nabaga» izceļotājiem nekavējoties un nekritiski jūt līdzi Latvijas mediji. Tiek ieviesti speciāli juridiskās palīdzības dienesti, kas ierobežotu ārzemju sociālo dienestu iespējas atņemt bezatbildīgiem austrumeiropiešu vecākiem aizbildņu tiesības pār saviem bērniem. Ārzemju sociālie dienesti skaitās «tie ļaunie», bet imigrantu nolaidība pret saviem bērniem esot «laba un piedodama», jo «vecākiem ir vara pār saviem bērniem» un viņi to «var realizēt kā vien vēlas». Taču norvēģu vai zviedru sociālie darbinieki šos apgalvojumus neņem vērā un bērnus vienkārši izņem no nevērīgām ārzemnieku ģimenēm. Rezultāts ir acīmredzams. Imigranti tagad nopietnāk izturas pret atvasītēm un saviem vecāku pienākumiem. Darba laikā maksā auklēm par atvasīšu pieskatīšanu. Tas nav viss, ko varam prasīt no vecākiem, bet tas ir vismaz sākums.

Latvijas sociālie dienesti šķiet gļēvi, to ierēdņi – nevarīgi un negribīgi. Pat uzkrītoši nelabvēlīgās ģimenēs bērni tiek atstāti apstākļu saplosīšanai. Tautībai nav nozīmes. Iespējams, ka jau pirms 20 gadiem vajadzēja sākt plašāk publiski runāt par to, ka daudzu mūsu valsts vecāku audzināšanas rutīnas (atstāt bērnu vienu pašu mājās, fiziski sodīt, kliegt uz bērnu, to iedunkāt un apsaukāt u.tml.) ir nevis normāla audzināšanas norma, bet gan skarbs bērnu tiesību pārkāpums. Var gadīties, ka šodien upuru būtu mazāk.

Sabiedrības aktivitāte kā ietekmes svira

Vainīga ir arī sabiedrība kopumā. Ir jābūt signālam, lai informācija par bērnu tiesību pārkāpumiem nonāktu pie sociālajiem dienestiem. Ikviens no mums ir atbildīgs, lai šāds ziņojums sasniegtu adresātu un mazas meitenes nesadegtu bez uzraudzības un nenomirtu bez ēdiena. Tas mums ir jādara, ja vēlamies būt civilizēta sabiedrība. Neraugoties uz to, ka šādi rīkoties nav ērti, var iedzīvoties atriebībās un dažāda veida klapatu sekvencēs. Ja dzirdam, ka kaimiņos ilgstoši raud bērns, mums jāpiezvana un jānoskaidro, kas par lietu. Ja redzam, ka mazs bērns klaiņo pa ielām bez pieaugušajiem, jāpainteresējas, kā varam palīdzēt. Ja nesāksim interesēties par šīm neaizsargātajām būtnēm, tad nebūsim izpildījuši cilvēcības pirmo bausli: uzdrošināties palīdzēt nelaimīgajam. Pagaidām šo publiskās ietekmes sviru izmantojam pārāk pieticīgi, jo zināma sabiedrības daļa šo pilsonisko aktivitāti jauc ar PSRS «stukaču būšanu» un baidās informēt valsts dienestus par svešu cilvēku problēmām.

Taču šādu kompleksu mūsu sabiedrībā nevar pamanīt brīdī, kad problēmas rodas turīgo un ietekmīgāko sabiedrības slāņu līmenī. Tad publiskajā telpā strauji pieaug spriedze un viena sabiedrības daļa kļūst aktīva savu varoņu tiesību aizstāvībā. Par šādu piemēru pirms nedēļas kļuva ziņa par to, ka valsts eksprezidente vaira Vīķe-Freiberga cenšas izkārtot sev kapa vietu kapsētā, kurā «dabūt kapavietu no malas nav iespējams» (TVNET, 2017.10.01.). Taču viņa savu ir panākusi, mīklainā veidā. Ar bijušā Valsts prezidenta kancelejas priekšnieka, Ventspils ārsta Gundara Daudzes svētību un Rīgas pilsētas administrācijas palīdzību Vaira Vīķe-Freiberga rezervējusi sev «divus zemesgabalus Rīgas 1. Meža kapos», kas esot 21 kvadrātmetra apmērā. Turklāt «apjomīgi pamati šīm mūža mājām jau uzbūvēti» (turpat). Tas noticis pretēji likumam un noteikumiem. Vadošie mediji publicēja šo materiālu ar kritisku piesitienu, norādot, ka nav ētiski izmantot savu ekspolitisko ietekmi savu privāto, sadzīvisko privilēģiju nokārtošanai. Taču sabiedrības krējums bija citās domās. Internetā uzliesmoja gigantisks protesta viedokļu ugunsgrēks, kas steidzās palīgā bijušajai amatpersonai nokārtot sev «cienīgu kapa vietu». Vairums bija pārliecināti, ka «ir cilvēki, kuri ir pelnījuši» to, kas parastiem iedzīvotājiem nepienākas. «Viņai jādod», «viņa ir pelnījusi» – bija viena līnija, un otra pauda protestu pret tiem, kas uzdrošinās piemērot cienījamajai eksprezidentei tos pašus likumus, kas attiecas uz mums visiem pārējiem. Viņa drīkst, mēs pārējie – nedrīkstam.

Būtībā šeit nav runa par parastu kapsētu, bet gan par latviešu Panteonu, kurā atdusas ievērojamu latviešu personību mirstīgās atliekas. Šie kapi izveidoti 1913.gadā un kā «Meža kapi» aizstāja Rīgas «Lielos kapus» Miera ielas rajonā. Ainavu arhitekts Georgs Fridrihs Kūfalts izveidoja Rīgas Meža kapus kā parku ar Čakstes aleju centrā un sānceliņiem atzaru formā. Padomju Savienības okupācijas laikā pirmā Latvijas prezidenta aleju iznīcināja, izbūvējot tās centrā rakstnieka Viļa Lāča monumentu un izdalot kapu vietas alejas zonā. Kāpēc šie kapi ir svarīgi? Tāpēc, ka Padomju Savienības okupācijas laikā šeit (katru gadu, svecīšu vakarā) norisinājās lielākā politiskā manifestācija valstī. Iedzīvotāji novietoja degošas svecītes ne tikai tuvinieku atdusas vietās, bet arī «pie Meierovica», «pie Baltajiem krustiem», «Mātes Latvijas» (Brāļu kapos) un, protams, «pie Čakstes» . Tā bija lielākā, regulārā masu politiskā akcija okupētajā Latvijā, kuru PSRS vara nespēja iznīcināt un aizliegt. Šī tradīcija saglabājusies līdz mūsu dienām. Tauta liek degošas svecītes saviem varoņiem.

Protams, Vaira Vīķe-Freiberga ir pelnījusi atdusēties šajos kapos pēc aiziešanas aizsaulē, saņemot novembra svecīšu jūru. Taču nav pieņemams veids un stils, kādā šis jautājums no viņas puses ticis kārtots. Par šo problēmu viņa un mēs varam runāt plaši, rosināt attiecīgu politisku un administratīvu lēmumu pieņemšanu. Varam aicināt pieņemt likumus par to, ka bijušajiem Valsts prezidentiem tiek dota iespēja atdusēties tuvu Čakstes alejai galvenajos valsts kapos. To var un vajag darīt. Tā, lai noteikumi godīgi attiektos uz visiem. Tieši tāpat varam rosināt domu, ka beidzot pienācis laiks atteikties no apartamentu, automašīnu un sekretāru piešķiršanas bijušajiem valsts prezidentiem uz valsts rēķina. Viņi visi nedzīvoja «zem eglītes», pirms stājās amatā. Viņiem visiem bija savi dzīvokļi vai mājas, automašīnas un iedzīve pirms augstā amata pieņemšanas. Lai viņi visi arī atgriežas tajā pašā dzīves standartā, no kura ieradās amata dienestā. Politisks amats nedrīkst kļūt par iedzīvošanās līdzekli, lai iegūtu izremontētos apartamentus Brīvības ielā, sekretāri, mašīnu un citas privilēģijas no valsts, kurai nepietiek, piemēram, naudas vientuļu bērnu aprūpei.

Tieši tāpat bijušais politiskais amats nedrīkst kļūt par spiediena sviru, kas šoreiz tika izmantota, iekarojot 21 kvadrātmetru Meža kapos sev un savai ģimenei, kurus atkal kopsim uz valsts rēķina. Savādi, ka šis ietekmīgas bijušās amatpersonas izlēciens privātiem mērķiem daudziem no mums šķiet attaisnojama, piedodama un pat uzteicama lieta.

Likumi nepieciešami, lai nodrošinātu augstu morāli. Tieši tāpat ir nepieciešama augsta morāle, lai ievērotu šos likumus.

Femignorance kā līdzeklis pret ”maskulīno vāku” jeb ”Miķeļa sindromu”

rothman_mansplain_post-300x146Ar šo universālo un starptautisko fenomenu (mansplaining), kuru es simboliski apzīmēju ar nosaukumu ”maskulīnais vāks”, esam saskārušas gandrīz visas.

 

Tas notiek šādi: kāds vīrietis nāk klāt publiskā telpā un sāk skaidrot ”kā īsti lietas Ir, Notiek un Funkcionē”.

Piemēram sievietei, kas ir visu mūžu pētījusi medijus un komunikācijas teoriju, laipns galda biedrs (svinību laikā) nenogurst gari un ūdeņaini paskaidrot kas ir mediji, kā tie funkcionē sabiedrībā. Kāds cits kungs, turpat līdzās skaidro blakussēdētājai, kura tikko izdevusi monogrāfiju par Hēgeli, filozofijas pamatus. Trešais pamāca sievieti – automehāniķi kā nepieciešams nomainīt ziemas riepas ar vasaras riepām. Ceturtais – amatieris un šlāgerģitārists pamāca simfoniskā orķestra vijolnieci par stīgu instrumentu specifiku un mēs visas pieklājīgi klanām galvas un klausāmies.

Kas īsti ir šī ”maskulīnais vāks”? Vīriešu dziņa pamācīt sievieti par lietām un procesiem, kuros paši neko nesaprot. Taču runāt un izteikties viņiem dikti gribas. Īpaši tad, ja kāda sieviete ir ko lielisku sasniegusi jeb prefekti pierādījusi savā profesijā.

Sava ikdienā es šo fenomenu saucu par ”Miķeļa sindromu”, jo man ir kāds draudzenes pusbrālis, kurš kopš ģimnāzijas laikiem vienmēr ir centies manā priekšā spīdēt ar saviem intelektuālajiem dotiem, kuru viņam ir pamaz. Piemēram, pēc manas disertācijas aizstāvēšanas, viņš man skaļi un atklāti atzinās, ka jūtot man līdzi. Daudz jāmācās esot tikai tiem, kam Dievs neesot piešķīris spožu prātu. Viņam (kā jau vīrietim) gudrība esot piešķirta automātiski un tā ļaujot visu saprast un novērtēt arī bez akadēmiskām zināšanām. Viņš tāpēc esot vieds pats no sevis bez skolām un disertācijām. Turpretī es (kā jau sieviete) esot spiesta mācīties augstskolās un doktorantūrās, jo man ”gudrības” neesot tik pat daudz kā viņam. Pēc šiem atklātības uzplūdiem centos visiem spēkiem izvairīties no turpmākās Miķeļa uzbāzības. Taču viņš turpināja vajāt mani un meklet visas iespējas, lai atkal nostātos manā priekšā un nodziedātu gaiļa dziesmas.

Kāds cits – manas draudzenes vīrs vēl tagad nesaprot kāpēc es nekad neaicinu viņu ciemos un neeju ciemos pie viņiem, ignorējot to, ka viņam tik ļoti griboties man ”visu kārtīgi paskaidrot”.

  • Tu tik daudz raksti savos rakstos un Gunārs taču varētu Tev visu paskaidrot!”, – cenšas mani pierunāt sena darba kolēģe.
  • Man nevajag viņa paskaidrojumus, – saku.
  • Nekad nav par skādi vīrieti uzklausīt, – viņa neatkāpjas.

Rebecka Solnit šo vīriešu dziņu apraksta ”Men Explain Things To Me”.

Pats fakts, ka vīrietis kaut ko domā, vēl nav iemesls, ka viņam ir ko teikt. Vēl mazāk – tas nav iemesls paust savu “gudrību” publiski.

Miķeļa sindroms eksistē visās tautās un mēs sievietes to akceptējam. Brīdī, kad kāds no kungiem pie galda, TV studijā vai konferences diskusijās sāk pamācīt kādu sievieti, mēs nolaižam galvas un klausāmies. Ar savu gļēvulību faktiski eļļojam šo akceptēto, publiskās pazemošanas mehānismu.

Kāpēc sieviete, kas ir Hēgeļa eksperte, nerunā pretī muļķim, kurš dzied kā gailis uz mēslu kaudzes? Tāpēc, ka esam pieklājīgas un taktiskas. Kopš bērnības mums ir skaidrots, ka puišeļi ir delverīgi, trausli ziedi pret kuriem jāizturas ar cieņu un uzmanību. Tāpēc mēs piešķiebjam savas glīti frizētās galviņas, smejamies par muļķīgiem jokiem, cenšamies noklausīties vīrieša pamācības un tekstus par lietām, kuras sen jau zinājām pašas daudz labāk.

Mēs spēlējam līdzi sadzīves teātrī muļķītes lomu, kas mums iedalīta kopš senseniem laikiem.

mansplaining 2

Vai nevajadzētu vienreiz beigt ar to nodarboties? Nožāvāties? Pārsēsties? Palūgt lai apklust? Varbūt vislabākais ir ignorēt šo ”Miķeļa fenomenu” aktīvi novēršoties? Vai tas būs ļoti nepieklājīgi? 🙂

Es piedāvāju aktīvu femignoranci.

Ko piedāvājat jūs?

Vai 8. marta pašiznīcināšanās vēl tālu?

Pirmskara Latvijas ārzemju paseSkatos uz savu veco pasi. Līdzās manai fotogrāfijai ar vārdu, uzvārdu un pārējiem pases datiem ir lapa, kurā norādīta “mana sieva” un viņas dati. Pirms šī pases saņemšanas deviņdesmito gadu sākumā  Londonā mani jau brīdināja Latvijas emigrācijas valdības pārstāve, uzsverot, ka vecā Latvijas pase būšot nedaudz savāda .“Neapvainojieties par to, lūdzu!” – viņa teica. Tikai saņemot šo dokumentu (pa pastu) sapratu kas tur “tāds jocīgs”. Izrādās, ka pirms otrā pasaules kara, ārzemju pases ir bijušas tikai Latvijas vīriešiem. Sievu vīra pasē toreiz ierakstīja kā bērnu, trusi vai suni. Tad iznāk, ka mana vecmamma pirms kara un trimdas gados ceļoja pa Eiropu tikai kopā ar vectēvu?
60 gadus vēlāk, man šo pašu pasi jau piešķīra kā vīrietim. Beidzot es (kā sieviete) saņēmu to pašu, kas agrāk pienācies tikai vīrietim, t., i. savu Latvijas pasi.  Vismaz šajā pozīcijā mēs tagad esam līdztiesīgi: es un vīrietis. Viņam sava pase un man savējā.
Liekas loģiski, taču visām sievietēm pat tas šodien vēl netiek piešķirts. Arī tagad pasaulē pastāv valstis, kurās sieviete nedrīkst iziet uz ielas bez vīrieša pavadoņa, strādāt ārpus mājas un ceļot pa pasauli bez laulāta drauga, tēva vai brāļa. Nedomāju, ka man vajadzētu nosaukt šīs valstis, jo mēs visi labi tās zinām un atpazīstam. Tās nemēdz atrasties Eiropā.

Sieviešu nīšana Latvijā
Taču viena no sievieti pazemojošām valstīm ir arī tepat Eiropā. Tās nosaukums ir Latvija. Šajā valstī sievietes joprojām nedrīkst kļūt par mācītājām luterāņu baznīcā. Tāpēc, ka vietējais valsts arhibīskaps neuzskata sievietes par cilvēkiem. Tas nozīmē, ka Latvija ir vienīgā “luterpasaules” valsts, kurā šāda netaisnība turpina notikt. Parastie Eiropas luterāņi skatās uz mums ar neslēptu neizpratni un rāda ar pirkstu uz Zviedriju, kurā pat arhibīskape Antje Jakelēna ir sieviete, par mācītājām nemaz nerunājot. Nez kā sieviešu nīdējs = Liepājas vanags jūtas brīžos, kad kādā sapulcē viņam līdzās, uz blakus krēsla sēž sieviete, kurai zviedru baznīca piešķīrusi tādu pašu titulu kā viņam pašam. Vai vanags tad met krustus? Spļauj pār kreiso plecu? Iznīcina ar skatienu vai lāstiem?

Tāpēc skatos tagad uz savu veco pasi un saku viņai, ka viss Latvijā vēl nav beidzies. Latvija ir arī viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas nav pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu (tā saucamā Stambulas konvencija). Pret šo dokumentu Latvijā “vanaga stilā” pērn un šogad tiek vērptas absurdas un konspiratīvas teorijas, ka parakstīšana atvēršot ceļu uz “netikumību un poligāmiju”. Tāpēc Latvija partiju nevienošanās rezultātā šo konvenciju 2016. gadā nav parakstījusi. Bakstot ar pirkstu uz visām nebūtiskajām debess pusēm, tiek juridiski noliegts pats galvenais – sievietes tiesību aizstāvība un varmācības apkarošana.

Cilvēki mēdz būt dažādi
Par sievietes cilvēktiesībām mēs vēsturiski varam runāt tikai samērā jaunos laikos, jo dažādās valstīs vīrieši savam “daiļajam dzimumam” tiesības iet skolā, studēt, būt pilngadīgām, šķirt laulību, strādāt algotu darbu ārpus mājas, mantot vecāku īpašumu ir piešķīruši atšķirīgi. Taču pazemojoši, ka par šīm tiesībām – būt cilvēkam, sievietei (vēstures gaitā) vienmēr ir bijis jācīnās.

Zviedri tikai 1845. gadā piešķir meitenēm tiesības mantot vecāku īpašumu un tikai 150 gadus vēlāk karaļa meitai (kā vecākajam bērnam) mantot valsts troni. Līdz tam to mantoja tikai un vienīgi dēls. Vairums monarhiju troņa mantošanas tiesības nav reformējušas joprojām. Arī tur kā cienīgs ģimenes un valsts troņa mantotājs, skaitās tikai vīrietis. Līdzīgi (arī šodien) reaģē daudzas ģimenes. Piemēram, Indijā un Ķīnā nedzimuša mazuļa embrija apskates deva iespēju daudzām ģimenēm atbrīvoties no nedzimušām meitenēm abortu rezultātā, lai gaidītu īsteno mantinieku – dēlu. Laimīgās mātes tur gadu desmitiem dzemdēja tikai zēnus un tagad jūtama panika, jo nav vairs dzemdētāju, kuras precēt, lai “ražotu” nākamos vīriešus. “Otro dzimumu”, tagad iepērk Ķīnā ar kontrabandas metodēm un indieši grasās aizliegt nedzimušu meitenīšu “iepriekšēju, apzinātu iznīcināšanu” ar abortiem pēc skanēšanas.

Cilvēks vai sieviete?

1861.gadā carisms Krievijā piešķīra daļēju pilngadību pieaugušām, turīgām, precētām sievietēm. Elitei. Šajā laikā Ziemeļvalstīs sākt atļaut sievietēm strādāt par skolotājām pamatskolā, tirgot saldumus savos veikaliņos un klausīties kursus, kurus Krievija uzreiz arī dāmām aizliedz jau 1883. gadā. Šajā laikā pirmajām sievietēm atļauj studēt universitātēs un augstskolās izņēmuma kārtā. Tas notiek: Dānijā 1894; Itālijā 1865; Zviedrijā 1870; Nīderlandē 1874, Lielbritānijā 1876, Francijā 1880; Norvēģijā 1884; Spānijā 1888; Polijā 1897; Bulgārijā 1901; Islandē 1905, Krievija un Latvija 1908, bet Ķīnā abu dzimumu studenti drīkst iet uz universitāti tikai 1920. gadā.
Interesanti, ka 1923. gadā Ēģiptē tiek pieņemts likums par to, ka augstāko šķiru sievietes var attiekties no burkas vai nosedzoša tērpa valkāšanas, taču uz universitāti studēt iet viņām tomēr nav atļauts. Tikai 1935. gadā Irāna pirmā atver universitātes durvis abu dzimumu pārstāvjiem un likvidē sieviešu parandžu.
Tikai pirms 50 gadiem vairumā Eiropas valstu sieviete, kas ir precējusies tiek uzskatīta par juridiski pilngadīgu (Zviedrijā, Francijā 1938, Beļģijā 1950. gadā). Novēlotas ir arī sieviešu tiesības piedalīties vēlēšanās. Piemēram, Šveicē sievietes balsstiesības vēlēšanās iegūst tikai 1971. gadā.

Feminisms kā jēgpilna nākotne
Protams, ka visi šie sieviešu tiesībām labvēlīgie pārkārtojumi, bija iespējami tikai saprotošu un progresīvu vīriešu aktīvas rīcības rezultātā. Ieslodzītie vergi nevar paši atvērt sava cietuma durvis. To var paveikt tikai cietumsargi, jeb šajā gadījumā vīrieši, kuri ir pie varas attiecīgajā valstī un sabiedrībā. Noteiktā laika posmā.
Tas, cik strauji vai novēloti sieviešu tiesības tiek ievērotas katrā no valstīm kurās dzīvojam, liecina par vīriešu spēju saprast feminisma jēgu un atbalstīt to. Tagad, kad zinātne, māksla, literatūra vai politika jau sen pierādījusi praksē sievietes spējas un tiesības līdzdarboties, vairs nav nepieciešams skaidrot daiļā dzimumu novēloto ienākšanu sasniegumu olimpā ar “nespēju” vai “nevarēšanu tik vīrietim līdzi”. Jautājumiem par šo tēmu vairs nevajadzētu būt. Taču konkurenci nevēlas neviens un tāpēc viena daļa kungu, priekšnieku un lēmēju turpina “malt veco dziesmu”, ka sievietes vieta ir vienīgi pie plīts, baznīcā un bērnistabā, kurā vīrs nosaka galveno un sieva pakļaujas.
Nedomāju, ka Latvijas progresīvākā sabiedrības daļa šajā viduslaiku refrēnā ieklausās. Taču nevar pieprasīt, lai visi izprot savu privāto aprobežotību modernā laika priekšā. Demokrātija nevienam neaizliedz būt par muļķi un to lieliski var novērot, piemēram, Twitter komentāros = rējienos arī latviešu valodā. Taču atstāsim rejošos un iesim tālāk.

8. marta jēga
Jau iepriekš rakstīju, ka starptautisko sieviešu dienu jeb 8. martu dibināja 1910. gadā kreiso spēku starptautiskā internacionāle. Šī diena nav paredzēta, lai visas sievietes saņemtu apsveikumus ar tulpi un šņabi, kā tas bija pieņemts Kremļa iedibinātajos vistu kūts svētkos. 8. marts nepieciešams, lai pievērstu uzmanību netaisnai, negodīgai sabiedrības rīcībai pret sieviešu tiesībām visā pasaulē. Idejas autore bija vācu komuniste Klāra Cetkina. Viņa aicināja panākt vēlēšanu tiesības visām sievietēm, visās pasaules valstīs. Sava mūža laikā viņa to nepanāca. Taču Padomju Savienībā un Latvijā vara šo dienu strauji pārvērta par sieviešu dzimuma slavināšanas dienu. Par kaut ko līdzīgu mātes vai mīlētāju dienai. Protams, ka diktatūras varai PSRS patika šāda būtiska 8. marta svinēšanas akcentu nomaiņa. Sieviešu tiesību regulēšanas vietā ir ērtāk pabarot mazāk pelnošu līdzstrādnieci, vientuļo māti ar pavītušu tulpi nekā domāt par to vai viņas tiesības atbilst cilvēcības normām.

Vai šo dienu vajadzētu svinēt un vai tai jābūt brīvdienai?
Par to domas dalās. “Vistu kūts” gaida šo dienu kā vienīgo dzīru brīdi, kurā “otro dzimumu” godina “pirmais dzimums”. Tāpēc Kremļa ieviestā 8. marta svinēšanas aura būs saskatāma Jelgavā vai Daugavpilī tieši tāpat kā 23. februāra armijas svinību postsovjetiskās atraugas nesen bija pamanāmas Rīgā. Pieradums un Kremļa televīzija spokosies pie mums arī 8. martā uz ielas tieši tāpat kā Staļina laikā.
Zīmīgi, ka 8. marts šodien ir nacionāli svētki un brīvdiena valstīs, kurās sieviešu tiesības netiek respektētas vai tiek ievērotas pieticīgi. Tās ir: Angola, Armēnija, Azerbaidžāna, Burkinafaso, Kipra, Eritreja, Gruzija, Gvineja Bisau, Kazahija, Kambodža, Kirgīzija, Laosa, Madagaskara, Moldāvija, Mongolija, Nepāla, Krievija, Serbija, Tadžikija, Turkmēnija, Uganda, Ukraina, Vjetnama, Baltkrievija, Zambija. Ķīnas diktatūra piešķir dzimuma slavinātājiem brīvu pēcpusdienu. Rietumeiropa mediji akcentē 8. martu kā būtisku sieviešu līdztiesības jautājumu forumu. Tas arī viss. Tulpes vai citādus lakstus sievietēm šajā dienā Stokholmā, Oslo vai Halmstāde vīrieši nedāvina.
Kā norādīja Viviane Redinga:“ Ja reiz mēs svinam 8. martu, tad tas nozīmē, ka sieviešu tiesības netiek respektētas visās dzīves jomās. Mērķis ir sasniegt 100% līdztiesību, lai šāda diena mums vairāk nav jāatzīmē”.
No manas vecās, labās pases uz mani turpina raudzīties mana, nabaga “sieva” atgādinot, ka cīņa nav galā un nebeigsies.

pase 2
Vai Lāčplēsis Spīdolai palīgā ies?
Vai mēs panāksim brīdi, kad par šiem jautājumiem vairs nebūs jārunā?

Dejojam kopā ar sauli, karstumu un pārsteidzošo vēju priedēs.

Orienta priedes, Žocene 2015

Orienta priedes, Žocene 2015

Pagaidām tveicīgākās šīsvasaras dienas aizvadītas. Šogad tās izdevās pavadīt pie jūras. Žocenē. Tālu no politikas un žurnālistikas, tālu no augstskolas vai medijiem. Projām no ierastās vides. Tur, kopā ar enerģiskiem un dejotgribošiem cilvēkiem, dejojām brīvā dabā, līča vēja pavadībā. Gundega mani uzaicināja (tieši Žocenē pie jūras!) mācīt dejot arī citus. Tos, kas dejot neprot. Izvēlējāmies orienta deju, ar kuru nodarbojos jau krietni sen (vairāk nekā 15 gadus). Sākumā orienta deju un orienta flamenko mācīju pa vakariem dejotgribētājiem Zviedrijā, tagad to mācu arī šeit –  Rīgā.

Sestdien nodejojām Žocenē visu dienu – no rīta līdz vakaram. Kāda no “audzēknēm”  nebija īstā skaidrībā ar manu nodarbošanos: – Jūs taču esat “tā žurnāliste”, kas ziņo “no Stokholmas” ?

-Jā, – piekritu. – Kā tad tā? Kāpēc Jūs arī dejojat? Kādēļ mācat dejot?

  • Patīk to darīt.  Tā ir mana pasija, – atzinos.

  • Es gan vairāk lasu Jūsu rakstus, man tie patīk, tikai…neiznāju, ka Jūs arī dejojat, – viņa teica ar sarežģītu intonāciju balsī. Kā pārmetot vai iebilstot. Taču, var gadīties, ka jūras vējš man traucēja pareizi saprast viņas jautājumu. Varbūt, ka tas nemaz nebija pārmetums. Iespējams, ka tas bija pārsteigums, kas viņu okupēja ieraugot deju, kas spēj magnetizēt praktiski visus. Arī mani. Jauku mums visiem vasaras turpinājumu! Žocenes jūrmala

Ziemeļvidzemes skumjās muižas. Krīzes sekas vai kas cits?

Aumeisteri, reklāma

Aumeisteru muižas bēdīgais stāvoklis, 2015. g. jūnijs

Atgriežoties no zinātniskas konferences Tartu universitātē, nolēmām aplūkot Ziemeļvidzemi.

Tuvāk.

Naktsmājas še grūti atrodamas, jo “Lauku ceļotājs” šo Latvijas reģionu nav lutinājis ar klātbūtni pietiekami dāsni. Atlika vien pilis un muižas, ar kurām Vidzeme ir patiešām bagāta. Par Zvārtavas pils bojā eju Mākslinieku savienības pārvaldībā pārliecinājāmies jau agrāk un braukt uz turieni, lai apskatītu tās tālāko deģenerāciju, nebija nekādas vēlēšanās. Pievērsāmies Aumeisteriem, kuru lieliskā reklāma internetā bija uzrunājoša un aicinoša. Uzzinājām, ka varēsim apmesties 1533.gadā celtā muižas kompleksā, un, ka ”ik uz soļa šeit jūtams seno laiku maģisks valdzinājums” – solīja mājas lapas teksts. Tas neslēpa, ka ” ”Aumeisteru muiža ir Latvijas Republikas valsts nozīmes kultūras un arhitektūras piemineklis. 3 ēkas aptver 7,4 ha liels valsts aizsargājamais dabas parks ar daudzām retajām augu sugām”. Izlasījām arī, ka ”Aumeisteru muižas parks toreiz un šodien papildina muižas ēku apkārtni gan vizuāli, gan estētiski. Parkā tiek saglabāts vēsturiskais plānojums no 1880. gada beigām, kad 19. gs. beigās  to veidoja terases un jauno parku. Dažādie terasējuma līmeņi pavēra plašu skata perspektīvu. Jauno pastaigu celiņu tīklu paredzēts veidot pēc 19. gs. ainavu dārzu jeb parku principiem. ” Tas viss izklausījās grandiozi un daudz sološi. Lieliski!

Jāāā! Tas mūs uzrunāja un tāpēc devāmies no Igaunijas ”pa taisno” tieši uz Aumeisteriem, jo bija skaidrs, ka dzīvosim ”gleznainākajā kompleksa ēkā – Pārvaldnieka mājā”, kas būvēta no vietējiem ķieģeļiem un uz jumta spāres esot uzraksts 1896 un vēl – ēka esot celta neorenesanses stilā. Interneta reklāmā kompleksa īpašnieki mums piedāvāja: braucienus pa dīķi ar laivu, makšķerēšanu, par saunām un banketiem nemaz nerunājot. Taču atbraucot uz Aumeisteriem reāli aina izskatījās pavisam cita – ēka nolaista, iekštelpas bezgaumīgi remontētas un pavirši sakoptas, nakšņošanai paredzētās istabas žēlīgā stāvoklī, televizori istabās jau sen nestrādā, WiFi nav, parks 100% aizlaists nezālēs. Tik ļoti, ka nekāda braukšana ar laivām vai krosiņa skriešana te neizdevās, jo balandas iestiepjas līdz padusēm.

Jā, vajadzētu tagad griezties Patērētāju tiesību aizsardzības birojā un pieprasīt sodīt Aumeisteru īpašnieku par maldinošu reklāmu. Taču vēlāk apskatot SIA Aumeisteri īpašnieku buķeti no Daugavpils, kopā ar SIA Aumeisteru muižas trim tiesas prāvām (sakarā ar Daugavgrīvas cietokšņa privatizācijas mēģinājumu) un visbeidzot – aplūkojot 2003. gada SIA maksātnespējas procesa sākumu un beigas, kļūst skaidrs, ka arī šīs daiļās Vidzemes ēkas tomēr ir nolemtas bojā ejai. Kārtējo reizi vēsturiskas ēkas, nozīmīgas valsts kultūras kapitāla daļas pārvalda cilvēki, kas ar savu iegādāto īpašumu nespēja atbildīgi tikt galā. Protams, ka šo seno un nozīmīgo ēku atjaunošanas un pilnvērtīgas izmantojuma iespējas ir svarīgas šim reģionam. Te ir daudz darba vietu vietējiem, kas nav mazsvarīgi. Taču pagaidām šis potenciāls Aumeisteros netiek izmantots. Mazliet vīlušies devāmies uz Palsmanes muižas kompleksu.

Studējot tekstus, atklāju, ka mani faktiski neinteresē ”kurš” un ”kam” vēstures gaitā šo muižu ir pārdevis un cik liels ir bijis attiecīgā muižas īpašnieka bagātības potenciāls. Diemžēl, gandrīz visur Latvijā, apmēklējot vēsturiskos kompleksus, jārēķinās vienīgi ar “īpašniekus aprakstošu” informāciju.

Jā, mani neinteresē šo īpašnieku biogrāfija, bet gan celtnes arhitekta un celtnieku raksturojums, jo ēku taču cēla ar vietējiem spēkiem, nevis ar īpašnieka uzvārdu kā kaltu vai āmuru.  Taču Latvijā atrodamie avoti turpina piedāvāt tieši pretējo – ”barona tāda” un ”barona šitāda” aprakstu, tekstus par ieķīlāšanu, izpirkšanu un ”nodošanu”, it kā tam būtu kāda nozīme ēkas un pārējo celtņu apskates procesā. Vienīgais ko izdevās uzzināt sakarīgu ir tas, ka Palsmanes centrā līdz mūsdienām ir saglabājusies astoņstūru baznīca (1817) ar ozolkoka paneļu iekšējo apdari, kura atzīta kā valsts arhitektūras piemineklis. Palsmanes pils pabeigta 1880. gadā un viss. Pašreiz tajā turpina darboties speciālā internātskola (tāpat kā Rubas pilī un citur) un viss. Nav informācijas par celtni. Mazliet minēts par parku, kas esot 5,4 ha liels un tur esošās egles šobrīd esot 100 gadus vecas, ozoli pat 150 gadu veci. Staigājām, pētījām. Aizbraucām vīlušies. Diemžēl.

Kas notiks tālāk?