Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

Vive la republique, vive la France jeb Donžuana parādīšanās!

Speciāli Tvnet

 

francijas prezidents TVNet

Attēls no TVnet 

 

Francijas 2017. gada prezidenta vēlēšanās ar negaidīti lielu pārsvaru uzvarējis ienācējs «no malas», liberālis Emanuels Makrons (Emmanuel Macron). Viņa uzvara jau iepriekš tika prognozēta. Taču pastāvēja iespēja, ka netīrā aģitēšana (Dirty campaigning), kurai nesen izdevās panākt Brexita un Trampa triumfus, sasniegs vēlamo efektu arī Francijā.

Taču Vladimira Putina sabiedrotajai un Krievijas intensīvi finansētajai Nacionālās frontes vadītājai Marinai Lepēnai (Makrona pretiniecei) arī šoreiz nācās palikt bešā. Uzvarēja Francijas pilsoņi un viņu ticība valsts nākotnei modernā laika kontekstā. Lai gan vēlētāju aktivitāte svētdien bija neparasti zema un vēlētāju korpuss uzkrītoši sašķelts un polarizēts, Francija tomēr nepadevās. Pretēji britiem un amerikāņiem viņi pierādīja, ka republikas ideja, pilsoniskums un ticība ideāliem ir un paliek piektās republikas greznība. Liberté, Égalité, Fraternité!1

Netīrās kampaņas kā moderno vēlēšanu aizliegtais paņēmiens

Politikā mēdz izmantot apmelošanas kampaņas. Tas nav nekas jauns. Tieši tāpat kā mūsu ikdienā, kad talantīgākais, glītākais un gudrākais tiek skaudības dēļ iemīdīts zemē ar zemisku ikdienas demagoģijas paņēmienu palīdzību, viduvējībām par labu, arī politikā manipulētāji rīkojas līdzīgi. Ja cilvēkam nav grēku, kļūdu vai pārkāpumu, tos var izdomāt un piekārt klāt smirdošu apmelojumu piku pat visnevainīgākajai un labestīgākajai personai. Liela novērotāju daļa tam noticēs un apmelojums pielips pie apvainotā ādas kā nenoplēšama etiķete. Smirdēs pa gabalu, un mēs novērsīsimies, riebumā viebdamies. Paši zinām šādus gadījumus, jo esam tos piedzīvojuši. Līdzīgi mēdz rīkoties arī politikā, taču civilizētas valstīs nav pieņemts nepamatoti vai pārspīlēti skarbi apmelot un blefot.

Turpretī Padomju Savienības mantiniekiem šāds piegājiens pretinieka publiskā tēla sagraušanai nav nekas svešs, jo tā rīkoties ierasts kopš PSRS dzimšanas, kad ārpolitika tika formēta ar skaldi un valdi principa palīdzību un ideoloģiskie draugi ārvalstīs atbalstīti, bet ienaidnieki apmeloti un vajāti. Arī putinistu Krievija seko šīm padomisma tradīcijām un aktīvi piedalās ārzemju valdību formēšanās procesā, palīdzot sev tīkamiem un traucējot netīkamajiem politiķiem. Tas notiek, ne tikai atbalstot ar naudu un propagandas akcijām: 1) sējot vēlētāju bažas par to, ka pie varas nonāks «politiskā krējuma» pārstāvji, kas jau sen kompromitējuši sevi ar neveiksmīgajiem politikas rezultātiem (Brexit un Trampa gadījums), 2) izplatot melīgas ziņas par Krievijai nevēlamiem kandidātiem ar hakeru, nenonacistu, prokremlisku interneta portālu un sociālo mediju palīdzību.

Lielbritānijas un ASV vēlēšanu sistēmu šiem paņēmieniem izdevās iedragāt, taču Francija pret tiem noturējās kā klints, jo tai bija lielāka pieredze šo paņēmienu atmaskošanā publiskajā telpā un augstāka vēlētāju politiskā kompetence, patiecoties aktīvai etabēto mediju (Le Monde, Figaro) līdzdalībai.

Piemēram, solīdā Le Monde priekšvēlēšanu spurta laikā konstatēja un analītiski publiskoja 19 konkrētus apmelojumus, kas tika virzīti kā šķēpi pret Emanuelu Makronu, lai viņš zaudētu vēlēšanās pret Lepēnu2. Demagogiem no ārzemēm neizdevās izsist Francijas dienaskārtības loģiku: 1) publicējot «dokumentus» par it kā Makrona neētiskajiem finanšu darījumiem, kurus anonīmi autori šonedēļ piegādāja mediju redakcijām; 2) publicējot melus it kā beļģu Le Soir rakstā par to, ka Makrona kampaņu finansējot Saūda Arābijas emīri3; 3) neizdevās kremlīniem arī ofensīva #macronleaks, kas bija paredzēta kā slepenu dokumentu publicējums ar izdomāta «faktu» materiāla piemaisījumu. Šis ir vecs putinistu un neonacistu uzbrukuma stils, kad patiesiem faktiem tiek piemaisīti klāt izdomājumi ar mērķi it kā «atmaskot» velēšanu kandidāta «neglīto» morāli un netikumus. Šādi deformējot pretinieka veidolu, Vladimira Putina un viņa troļļu, vērpēju armijas plānos bija panākt draudzenes Marinas Lepēnas uzvaru Francijas prezidenta vēlēšanās. Taču tas tomēr neizdevās.

Mediju principialitāte

Lepēna priekšvēlēšanu kampaņas laikā un pat vēlēšanu dienā valdonīgi cīnījās ar valsts etablētajiem medijiem, kas netaurēja vienā stabulē ar viņas politisko pasūtījumu. Līdzīgi Trampam, arī Lepēna savā kampaņā aktīvi izmantoja mediju vajāšanas un bloķēšanas shēmu, taču – bez panākumiem, jo žurnālistu solidaritāte viņai sabojāja visu iecerēto mediju sodīšanas akciju. Viss sākās ar to, ka Lepēnas kampaņas fināla apartamentos Chalet du Lac, Bois de Vincennes preses centrā svētdien netika ielaisti Buzzfeed, Mediapart, Les Jours, Rue89, StreetPress, Politico, Bondy Blog, Explicite, Brut, Konbini, Politis un Quotidien. Solidaritāti pēkšņi bija gatavi demonstrēt arī kolēģi žurnālisti no Libération un Les Inrock, boikotējot Lepēnas partijas forumu kampaņas finālā. Punktu pielika Eiropas kvalitatīvākās, elitārās avīzes Le Monde pievienošanās Lepēnas partijas foruma boikotam. «Ar šo asi nosodām attieksmi, kas Lepēnai raksturīga attiecībās ar medijiem. Šī nav pirmā reize, kad viņas priekšvēlēšanu kampaņas laikā noteiktiem medijiem netiek atļauja pieeja priekšvēlēšanu sapulcēm. Tas norāda, ka viņai ir vāja izpratne par preses brīvību,» rakstīja avīzes galvenais redaktors, piebilstot, ka ar šo arī Le Monde atsakās no Lepēnas partijas Nacionālā Fronte priekšvēlēšanu kampaņas procesu atspoguļošanas, jo nav pieļaujams, ka viena partija neakceptē žurnālistikas darba prasības, kas pārējām partijām demokrātiskā valstī ir norma. Mirkli vēlāk boikotam solidāri pievienojās arī L’Obs un L’Humanité. Tas nozīmē, ka mediju profesionālismam un darba principialitātei ir būtiska nozīme svarīgos valsts demokrātisko procesu realizēšanas brīžos, kuru skaitā, protams, ir arī vēlēšanas4.

Makrons un viņa iespējas

Pirmais secinājums pēc šīs uzvaras ir konstatācija, ka Francija neizstāsies no Eiropas Savienības un Frexit nebūs nākamo sešu mēnešu jautājums. Ja Lielbritānijas pazušana no ūnijas sastāva nav liktenīgs Eiropas Savienības «būt vai nebūt» jautājums, tad Francijas gadījumā šos process būtu ļoti dramatisks vecajam kontinentam. F vēlētāji nobalsoja gudrāk par UK.

Makrons nav laipns eirobirokrātijas ucinātājs, un šajā virzienā acīmredzot gaidāmas pārmaiņas, taču grāvējs viņš nav, un par to paldies franču vēlētājiem. Pašlaik izskatās, ka jaunais Francijas prezidents ir politikas Donkihots, jo labprātīgi aizgājis no ērta krēsla valdībā, labi apmaksāta darba bankā, lai sāktu savu liberālo politisko kustību un glābtu dzimteni. Pasaka tieši latviešu gaumē: «Mums arī tādu «Makronu» vajadzētu jau nākamajās jūnija vēlēšanās!» – domā šodien daudzi arī Rīgā, Jelgavā un Valkā. Puisis ar zilajām acīm, ieradies no laukiem jeb no nekurienes un pa taisno devies uz Elizejas pili. Tāds ir bijis viņa straujais ceļš augšup. Jaunākais Francijas prezidents (39 gadus vecs). Viņš nav nedz lielo partiju politikas inventārs, nedz neizskatīgs līdējs, kas ieguvis amatu, pakalpojot oligarhiem vai «masoniem». Emanuels Makrons izstaro: maternitāti, progresu un jaunību. Nav nostājies nedz labējo, nedz kreiso pozīcijās un tā vietā saputo makroekonomikas reformas ar uzņēmumu nodokļu pazeminājumu un elastīgu darba laiku. Viņš ir Eiropas sadarbības entuziasts un sociālliberālis. Izskatās, ka Makrons ir jaunā laika politiķis, kas saskata robežu nevis starp labējiem un kreisajiem, bet gan starp izolacionistiem un globālistiem, vecās un jaunās pasaules piekritējiem. Lai gan Francijā joprojām funkcionē un eksistē vēlētāju politiskās simpātijas tradicionālajā stilā un šajā skalā Makronam pagaidām nav skaidras lokācijas vietas.

Francijas skandālu presi jau sen vairs neinteresē arī jaunā prezidenta privātā dzīve un laulība ar sava mūža lielo mīlestību – ģimnāzijas franču valodas skolotāju Brigitu. Jā, neparasts pāris. Skandālu nav, visas troļļu «piekarinātās smirdbumbas» (pat homoseksuāli mīļākie) nav sabiedrības akceptēts kompromats jaunā prezidenta virzienā. Cilvēks, kas uzdrošinās iemīlēties sievietē (kas ir vairāk nekā 20 gadus vecāka par viņu) un pretēji sabiedrības pieņēmumiem apprecas ar šo savu mūža mīlestību un dzīvo laimīgi. Cilvēks, kas pamet labi apmaksātas siltas naudas siles, lai dotos cīņā par savu valsti. Vai tas ir normāli? «Nē, nav! Viņš ir Donžuans, kuram nepieciešami aseksuāli, jauni izaicinājumi ik dienu. Politisku iekarojumu formā!» raksturo jauno prezidentu žurnāliste Anne Fulda avīzei Gala.

Šo izaicinājumu viņam netrūks.

Tas ir droši.

Atsauces:

1 – Brīvība! Vienlīdzība! Brālība!

2 –

LASI CITUR: Dix-neuf intox de Marine Le Pen dans son débat avec Emmanuel Macron (franciski)

(3) Izrādījās, ka tas nav pazīstamais beļģu medijs, jo adrese domēna .be vietā bija .info. un pats publicētais materiāls bija 100% izdomājums. Tātad melu informācija un melīga izlikšanas par beļģu mediju. Totāla dezinformācija.

(4) Starp citu, rakstot šo komentāru, izlasīju rakstu par to, ka Rīgas mērs Ušakovs savā tuvumā arī nelaiž kritiski noskaņotus medijus, piemēram, Latvijas sabiedrisko televīziju. Acīmredzot šī prakse viņa štābā aizgūta no Krievijas.

 

32 Latvijas, kas staigā pa pasauli un meklē sev mājas. Bankas, Eiropa un bēgļu krīze

Speciāli TVNet

kale-francija-begli

Kalē, Francija. 22.oktobris, 2016, Foto: EPA/ScanPix/LETA , TVnet

2015.gada laikā 70 000 ārzemnieku bērnu ieradās un pieprasīja politisko patvērumu Zviedrijā. Puse no viņiem atbrauca vieni, bez vecākiem. Nepilngadīgajiem nemēdz atteikt patvērumu. Arī tad, ja nav skaidrs vai šie cilvēki ir vai nav pilngadīgi un vai visas migrantu daudzbērnu ģimeņu atvases patiešām ieradušās savu vecāku pavadībā. Šie pusaudži un bērni ir tikai viena no dramatiskās aizvadīto divu gadu migrantu plūsmas izpausmēm, kas paguvusi nopietni sašūpot attīstītāko rietumvalstu publisko diskusiju telpu.

Visi, ieskaitot zviedrus, steigšus pieņēma jaunus likumus, kas būtiski ierobežo ieceļotāju iespējas apmesties uz pastāvīgu dzīvi izredzētajās valstīs. Arī Brexit balsojums lielā mērā sakņojās tajā pašā vēlmē – aizcirst deguna priekšā durvis «Eiropas Savienības valstu migrantiem» un visiem pārējiem, kas joprojām cer uz savas labklājības standarta uzlabošanu, iekārtojoties bagātajās rietumvalstīs uz dzīvi.

Veidojas absurda situācija: bēgļi no Sīrijas mēģina izdzīvot bēgļu nometnēs kaimiņvalstīs, bet ekonomiskie migranti tikmēr veikli forsē un ieņem bēgļiem paredzētās miera zonas labklājības valstīs. Pa vidu šim haosam islāmistu fundamentālisti producē grautiņus un pašnāvnieku spridzināšanas abās pusēs frontes līnijai. Neraugoties uz šo notikumu dinamiku, ap 65 miljoniem cilvēku visā pasaulē pašlaik pamet savas mājas un dodas bēgļu gaitās (SvD, 22.12.2016.). Tas nav maz. Tās ir «32 Latvijas», kas staigā pa pasauli (ar visu savu mantību ceļa somā), meklē sev mājas un naudu.

«Kloķu» piegriešana neko nedos

Atvērtās Eiropas robežas atļauj meklēt laimi citās zemēs, kur maksā labāk, vairāk un dzīvot ir ērtāk. Tas ir normāli, saprotami, jo valstis ir «priekš cilvēkiem» (demokrātijās), nevis «cilvēki priekš valstīm» (diktatūrās). Naivi iedomāties, ka iespējams nokaunināt ekonomiskos emigrantus par to, ka viņi vēlas būt pārtikuši svešumā. Bērnišķīgi cerēt, ka dzimtenes ilgas sauks viņus atpakaļ uz Cēsīm, Rūjienu vai Liepāju deklaratīvu aicinājumu veidā. Viņi tur paliks tikmēr, kamēr dzimtenē būs labāk. Tieši šis pēdējais apstāklis ir ļoti būtisks – panākt, lai valstīs, kas «ražo ekonomiskos migrantus», celtos algas un dzīves līmenis, kas reducētu cilvēku vēlēšanos meklēt laimi un pārticību citur. Šim mērķim veltīti vairāki ANO projekti, taču pagaidām tie nefunkcionē. Tāpēc cilvēki turpina bēgt no trūcīgajām valstīm uz pārtikušajām.

Ja durvis būs vaļā, tad izsalkušie nāks. Ja durvis aizvērsim, viņi turpinās klaudzināt, jo «bads» (viņu pusē) turpināsies. Nacionālistu partiju idejas par jauna Eiropas mūra būvēšanu, lai paglābtos no migrantiem un spridzinātājiem, nav produktīvs priekšlikums. Pēdējo gadu agresīvās retorikas pieaugums debatēs par bēgļiem un migrantiem rada bažas par mūsu sabiedrības cinisma kāpinājumu. Cilvēki, kas bēg no mājām kara vai trūkuma dēļ, tiek traktēti kā ekonomisks apgrūtinājums un posts, lai gan šīs debates vairāk atspoguļo mūsu publiskās domas humānisma eroziju un empātijas trūkumu. Bēgļu un migrantu problēma nav atrisināma ar durvju aizslēgšanu vai aicinājumu fiziski izrēķināties ar tiem, kas ierodas pie mums bez ielūguma. Vēl nožēlojamāka ir vadošu Latvijas politiķu sajūsma par to, ka Latvijas iedzīvotāju bēgļu pabalsti (lasi – labklājības standarts) ir tik zemi, ka pie mums neviens bēglis nepaliks. Paši aizbēgs. Aizmirstot, ka mūsu pašu iedzīvotāji arī bēg projām no Latvijas tieši to pašu iemeslu dēļ.

Nākotnes izredzes un banku lāsts

Šķiet, ka pats svarīgākais ir mūsu iedzīvotāju nākotnes izredžu apzināšanās. Pagaidām tādu nav. Lai cilvēki justos līdzsvarā, viņiem ir jāredz un konkrēti jāsaprot, kā dzīve Latvijā izskatīsies pēc 5, 10 vai 20 gadiem. Kamēr šāda pamatota projekta nav, iedzīvotāji ir stresā un neuzticas valstij, kurā ir piedzimuši. Pēc ekonomiskās krīzes sabiedrības stress turpina eksistēt. Islandiešu pētniece Arna Vardardotira ir pierādījusi, ka pēc valsts banku bankrota stresā Islandē bija ne tikai noguldītāji un valdība, bet pat bērni dzemdību namos dzima ar mazāku svaru nekā parasti. Avantūrisms politikā un finanšu krīze var novest pat pie jaundzimušo stresa, kas ir traģisks un simbolisks depresijas rādītājs visās nozīmēs. Tas liek saprast, ka pēc Parex bankas «izglābšanas» (ar valsts bankrota līdzekļiem) Latvija nekad vairs nebūs tā pati vecā dziesmotās revolūcijas zeme, kuru mums piešķīra pārmaiņu laiks. Mēs vairs nevaram rēķināties ar caurmēra nacionālo pieaugumu, pat Lielbritānijā un ASV kopprodukta pieaugums pašlaik ir daudz zemāks nekā pirmskrīzes līknēs.

Ja Zviedrijā nebūtu bijušas divas finanšu krīzes (90. gadi un 2008. gads), tad katrs zviedrs šodien gadā pelnītu par 10 000 eiro vairāk. Lai iedarbinātu ekonomikas motorus, centrālās bankas turpina nodarboties ar monetāriem eksperimentiem un manipulācijām, kas nereti atgādina cirka trikus. Ja pirms 10 gadiem kāds būtu mēģinājis šodienas finanšu procesus iesniegt kā projektu Nobela prēmijai ekonomikā, tad būtu saņēmis norīkojumu pie psihiatra. Tieši tāpēc ir muļķīgi paļauties uz tirgus ekonomiku autopilotā un cerēt, ka ekonomika iedarbosies pati arī Latvijā. Pat naivam vērotājam jau 2008. gadā bija skaidrs, ka problēmas saknē bija banku sektora kļūdas. Jā, bankas ir svarīgas un politiskā vara tās metās glābt, nepadomājot ko tas mums visiem kopā maksās. Latvijas un arī Eiropas vadītāji izrakstīja čeku, un centrālās bankas samaksāja jebkādas summas, kas tika pieprasītas. Ko šīs bankas «tādu» mums ir palīdzējušas, ka politiskā vadība ir gatava tās glābt jebkurā brīdī par jebkādu summu? Nevienam privātam, peļņas uzņēmumam valsts šādi nepalīdz. Nevienam nav šādu privilēģiju. Kāpēc bankām šādas privilēģijas piešķir? Tāpēc, ka tām pieder vissvarīgākā ekonomikas izejviela – nauda. Sākumā politiskā «naudas lutināšana» deva labus rezultātus, bet pēdējos gados sistēma vairs nedarbojas. Vissliktākais, ka mūsu politiskā sistēma ir kļuvusi tik ļoti atkarīga no finanšu pasaules, ka vairs to nespēj kontrolēt. Tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir bez stabiliem pieturas punktiem un tiek pieņemts, ka bankas būs godīgas un rīkosies atbildīgi, lai gan līdzšinējā pieredze šo pieņēmumu neapstiprina.

Tāpēc Latvijā, tāpat kā Islandē (un pārējās krīzes traumētajās valstīs) dominē politiskā nedrošība, polarizācija, minoritāšu konflikti un labējo populistu uznākšana uz politiskās skatuves. Tieši viņi ir tie, kas izmanto situāciju un sludina naidu pret ārzemniekiem un minoritātēm kā «vainīgajiem» visās problēmās (ar šo riebīgi atgādinot pagājušā gadsimta 30.gadu noskaņojumu). Demokrātija, atklātība un savstarpējā pieklājība vairs nav modē. Humānisms, ko civilizētā sabiedrība ar pūlēm tika uzbūvējusi, tiek nojaukts vienā rāvienā un izkaisīts kā konfeti vējā. Barbarisms tagad nostājas normālo normu vietā, un labējie populisti gavilē, lai gan vainīgs nav viss liberālisms, bet gan bankas.

Mūri un mēs

Uz dienvidiem no Aleksandra laukuma Berlīnē var redzēt vecā mūra paliekas. Tas nav bēdīgi slavenais «komunistu mūris», bet viduslaiku atmiņas. Toreiz mūris viņus pasargāja no haosa ārpusē. Berlīne izturēja 30 gadu karu un atgaiņājas no uzbrucējiem, zviedrus ieskaitot. Arī toreiz cilvēki karoja cits pret citu ticības dēļ (tāpat kā tagad), un arī toreiz bija svarīgi noskaidrot, kura ticība ir pareizāka un kura kultūra vērtīgāka (tāpat kā tagad). Kara rezultātā Berlīnes iedzīvotāju skaits saruka līdz 800 (ja neskaita kazas, kas ganījās uz ēku jumtiem). Mūris bija palīdzējis pēdējo reizi. Norobežoties tālāk nebija gudri. Atvēra vārtus un panāca, ka pilsētu atjaunoja imigranti. Berlīne atvēra savas durvis tiem, kas citur tika vajāti. Tā kļuva pievilcīga Vīnes un Antverpenes ebreju kopienas locekļiem, franču hugenotiem, protestantiem no Silēzijas un visu veidu politiskajiem bēgļiem, brāļus Grimmus ieskaitot. Viņi visi apmetās ārpus pilsētas mūriem. Visi bija imigranti un tāpēc nešķiroja kaimiņus «vietējos» un «ienācējos». Jūdu kapi bija blakus protestantu baznīcai, un tai pretī uzcēla pat katoļu slimnīcu. Tautas valodā šo kvartālu nosauca par «Tolerances šķērsielu», un tāpēc nav nejauši, ka nacisma laikā tieši šajā reģionā kaimiņi glāba vajātos, nevis nodeva cits citu varai. Jo «mēs» esam visi tie, kas esam gājuši kopā skolā, spēlējuši kopīgas spēles pagalmos un izdzīvojuši laiku, kas mums piederēja kopīgi. «Viņi» ir demagogi uniformās un partijās, kas cits citu apbalvo ar ordeņiem, paceļ sev algas un alkatības vārdā sarūpē savai tautai neciešamu likteni, kas «mums» ir jāiztur.

Šī tradīcija ir dzīva joprojām vecajās Berlīnes šķērsielās, neraugoties uz režīmiem, kurus šai pilsētai ir nācies pārciest. Tāpēc labējiem populistiem tur izredžu maz. Cilvēcība tur vēl ir spēkā.

Insekti gatavojas revanšam

Brīdī, kad medijus pārlidoja ziņa par katastrofu Ziemassvētku tirdziņā pie Kurfürstendamm (Šarlotenburgā), gribējās ticēt, ka noticis negadījums. Ka braucējs iemalkojis daudz karstvīna ar piparkūkām, ka upuru nebūs un ka viss beigsies labi. Taču patiesība izrādījās skarbāka. No apstākļu smoga (ciešanu šoka) kā Kafkas laikā uzreiz izlien insekti jeb tie, kuriem atvērtā pasaule nešķiet pieņemama, izdevīgais brīdis spokoties ir klāt un visam ir savs risinājums. Sākot ar islāmistu fundamentālistiem un beidzot ar mūspašu konservatīvo, «ģimenisko tikumu» sludinātājiem. Viņi tagad berzē rokas, jo revanšs esot tuvu. Turpmāk notikšot tā: logi, durvis ciet, rokas gar sāniem, pie sienas rāmī īstenais tautas vadonis, bet aiz muguras drošībnieki. Mums visiem skarbiem ģīmjiem unisonā būšot jādzied viena un tā pati dziesma ar cenzētiem vārdiem. Tā esot drošāk.

Populistu partija Alternatīva Vācijai (Alternative für Deutschland) traģiskajā naktī reaģēja tieši tā un pirmā. Izmantojot sociālos medijus. Policija un glābšanas dienests vēl nebija atgriezušies no nozieguma vietas, kad viens no šīs partijas pārstāvjiem mikroblogā Twitter jau piedāvāja upurus saukt par «Merkeles nogalinātajiem». Gaisā cirkulēja tēze: «Vai mēs «to» jau neteicām?!» Beidzot bija noticis tas, ko viena sabiedrības daļa ļoti gaidīja. Bēgļi «sāka atriebties» pamatnācijai. Politiskie insekti pacēlās uz pakaļkājām un zibenīgi aicināja uz referendumu pret kancleri Merkeli viņas «bēgļu simpātiju» dēļ. Būtiski akcenti tika nomainīti ar mazāk būtiskiem. No vienas puses jātēlo, ka «mīlam Berlīni», bet no otras jāforsē cinisms pret atvērto demokrātijas standartu, jo, aizverot durvis, problēmu vairs nebūšot. Populistu lielākā krītambedre ir tā, ka viņi dod priekšroku tai pašai izejai, kuru prioritē musulmaņu fundamentālisti vai putinisti. Teroru, naidu un varmācību. Lai demonstrētu savu spēku skatītājiem un iebiedētu pretinieku.

Šis nav pirmais islāmistu terorisma akts Vācijā. 2016.gadā fiksēti seksuāli uzbrukumi jaungada sagaidītājiem Ķelnē, traģiski notikumi Minhenē un Freiburgā. Līdz šim uzbrukumi vērsti galvenokārt pret sievietēm. Vācietes šogad vakaros izvēloties braukt uz mājām ar taksometru, nevis šķērsot pilsētas ielas pa tumsu (tāpat kā agrāk). Pagaidām tas arī viss. Kādu izeju piedāvājat jūs? Masveidā izkauties? Zobs pret zobu? Ķersim ieročus un sāksim izrēķināties ar visiem, kas atgādina migrantus? Vācu partija Alternatīva Vācijai piedāvā līdzīgu reakciju, fantazējot par nostalģijas un fantastisko romānu hibrīdu, kas uzbur etniski tīru valsti (Reigana 80. gadu stilā) un kaut ko tādu, kas atgādina Putina sapņu valsts karikatūru: vācu kalifātu, kurā it kā nav valsts, taču tās kontrolē tomēr ir visa publiskā informācija, masu medijus ieskaitot. Kā rāmis šo gleznu grezno miljoniem smagi apbruņotu žandarmu. Nav nejauši, ka vācu populisti, tāpat kā latviešu un krievu populisti, ir smagi slimi ar antifeminisma infekciju. Viena no tendencēm ir mēģinājums atņemt sievietēm balsošanas tiesības vēlēšanās. Par to pavisam nesen bazūnēja kāds AfD (Alternative für Deutschland) politiķis Facebook. Nedomāju, ka publika šo priekšlikumu uztvēra kā joku. Vācija vairs nav 50.gadu sabiedrība, kurā uzticama sieva katru dienu gaida savu kungu un pavēlnieku ar trauklupatu rokā pie plīts. Tāpēc nepārsteidz, ka brīdī, kad vācu sievietei jāizvēlas starp islāmistu sieviešu pazemotājiem un vācu sieviešu nīdējiem, viņa atbild īsi abiem: «nein»!

Ceru, ka insektu uzbrukums neizdosies un Vācija nākamajās vēlēšanās nelaidīs viņus pie varas. Turklāt terorismu Vācija pazīst arī modernajā laikā, kopš RAF* (nejaukt ar Rīgas Autobusu fabriku!) un Bādera – Meinhofas bandas asiņainajiem 70. gadiem. Toreiz viena daļa sabiedrības pieprasījusi atjaunot nāves sodu. Spriedzes stīga bija uzvilkta līdz galam, un valsts varēja sākt pūt no iekšpuses. Taču noturējās un tika melnajai svītrai garām. Brīvība un demokrātija ir gaumes jautājums, un par to nestrīdas. To vai nu akceptē, vai izlaiž no rokām.

Tāpēc labāk domāsim par Latvijas nākotnes konstrukciju, banku labāku uzraudzību un cilvēcisku attieksmi pret tiem 65 miljoniem, kas pašlaik meklē sev mājas. Varbūt daži no viņiem ir mūsējie un var palīdzēt uzbūvēt Rīgu tieši tāpat, kā savulaik imigranti palīdzēja uzcelt Berlīni, Stokholmu un Ņujorku. Sagatavosimies uzņemt no viņiem tos, kas ir mūsējie (kamēr mūsu pašu ekonomiskie migranti jūtas labāk citur un atgriezties negrasās). Visi ienācēji (tāpat kā visi aizbraucēji) nav nelieši. Mūsu valsts laiks vēl ir priekšā.

Ekonomikas izejviela ar nosaukumu «nauda» ir savārījusi pārāk daudz problēmu. Mācīsimies to pieradināt.

  • Rote Armee Fraktion

Karš sācies. Ideju nevar nogalināt, taču var apžilbināt ar gaismu. Sāksim?

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.15Mediji (RTBF) ziņo, ka pašnāvnieki un spridzinātāji Briseles lidostā vakarrīt bijuši divi brāļi: 27 gadus vecais Khalid el Bakraoui un viņa vecakais brālis Ibrahim el Bakraoui (30). Kopā ar viņiem (novērošanas kameru fiksētajā attēlā) redzams arī trešais aizdomās turētais, terorists Najim Laachraoui, 24 g.v. Viņi saspridzināja Zvantem pasažieru reģistrācijas halli pie American Airlines stenda, bet šo masu slepkavu domubiedri nedaudz vēlāk plkst. 09.11 detonēja lādiņu metro stacijā Maalbeek Briseles centrā. Rezultātā bojā gājuši 31 cilvēks, ievainoti ap 200. Atbildību par notikušo uzņēmusies terora organizācija ar nosaukumu  Islāma valsts jeb IS. Bojā gājušie vēl nav identificēti, taču ievainoto skaitā ir arī četri mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas iedzīvotāji: vīrietis un trīs sievietes. Viena no viņām joprojām ir ļoti smaga stāvoklī slimnīcā.

Lidostas pasažieru slepkavas – abi brāļi gājuši bojā pašnāvības akcijā, bet trešais – 24 gadus vecais Nadžims, kas fotogrāfijā redzams baltajā jakā pa labi, ir dzīvs un slēpjas.

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.45

Skatos uz šo 24 gadus veco teroristu (policijas publiskotajā fotogrāfijā) un cenšos saprast, kas viņam liek doties iekšā cilvēku pūlī, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus.

Smadzeņu kļūda? Kas viņam liek meistarot bumbas, kas satur stikla lauskas un naglas, lai maksimāli efektīgi ievainotu nevainīgus cilvēkus, kuri gaida savu lidmašīnu lidostā vai metro staciju pazemes tunelī? Bumbas, kuras tika izmantotas vakar Beļģijas galvaspilsētā, bija tieši šādas: pilnas ar stikla lauskām, naglām, šķembām un skrūvēm. Tāpēc tās “ izraisa tik nežēlīgus bojājumus cilvēka ķermenī, kādus līdz šim nav nācies novērot” – konstatē Beļģijas veselības aprūpes ministre Maggie de Block (VTM Niewus).

Apzinātās cilvēku kropļošanas akcijas autori ir teroristu sekta, kas sevi dēvē par Islāmistu valsti. Uz lidostu ar taksometru viņi aizveduši tikai trīs somas somas, jo visas piecas neesot ietilpušas taksometra bagāžniekā (liecina taksometra vadītājs). Par to pasažieri trakojuši. Divas lielas somas nācies atstāt (VRT). Var gadīties, ka šaurā taksometra bagāžas telpa, ir paglābusi no nāves vēl daudzus cilvēkus, jo divas somas arī varēja sprāgt lidostā. Pie dzīvojamās mājas Briseles Schaarbeek rajonā, kurā teroristi krāmēja iekšā savas somas taksometrā, ir atrastas naglām piestūķēti spridzekļi, ķīmiskas vielas un melnais karogs ar IS simboliem.Viņi ir uz viļņa. Viņi ir organizēti un bīstama banda.

Kas īsti notiek un vai tas attiecas arī uz Latviju?

Vakardienas uzbrukumi Briselē bija mērķēti uz svarīgu mūsu sabiedrības infrastruktūras punktu – Eiropas Savienības centrālajām organizācijām. Tas ir simboliski un nepārprotami. Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk – kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus. Viņi vēlas panākt mūsu dzīves stila maiņu. Atklātas, liberāli domājošas, sekulāras sabiedrības vietā mums uzspiež slēgtu, cenzētu, iebaidītiem cilvēkiem dominējošu, reliģiozu dogmu diktatūru. Cenšas mūsu iebaidīt un tādējādi panākt pakļaušanos.

Šeit redzama divu pasaules uzskatu cīņa : tie, kas dod vienlīdzīgas tiesības izpausties visiem un tie, kas “visus” pakļauj dažu drakoniskajām interesēm. Piemēram – Omanas provinces pilsētās uz ielas nevarēju pamanīt (pat pusdienlaikā!) nevienu sievieti vai bērnu. Pilsēta pieder vīriešiem. Tiem – ar kalašņikovu rokās un musulmaņu fundamentālistu ideoloģiju smadzenēs. Grūti iedomāties ko tamlīdzīgu, piemēram, Pāvilostā vai Rojā.

Taču tieši to viņi cenšas panākt, jo pašlaik vairs nav runa par  “atriebību” rietumiem “vecu noziegumu” vārdā, bet gan par “partizāņu karu” ienaidnieka neaizsargātajā teritorijā.

Tāpēc šie notikumi attiecas uz mums visiem. Arī aizmigušajiem jāpamostas un jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo karš ir sācies. Tas izsāktās citāds nekā otrais pasaules karš, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Tas ir cits karš – ideoloģiju un partizāņu taktikas karš, kas jau notiek, taču mēs Šķēdē vai Alūksnē to vēl neesam pamanījuši.

Kas īsti notiek?

Eiropā darbojas ar IS ideoloģiju apveltītu teroristu šūniņas, kas kā tīkla struktūras, rosās viena mērķa vārdā – sagraut rietumu atvērto demokrātiju un liberālisma garantēto sekulāro dzīves stilu. Kā ieročus viņi izmanto savas kaujas brigādes un to satelītus – vietējos grupējumus, kas atbalsta līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, Latvijas gadījumā tie varētu būt tādi kā bēdīgi slavenā organizācija “Ģimene” un tai līdzīgi ultra-konservatīvie, tā saucamie “nacionālpatriotu” vai kristiešu fundamentālie ideoloģiskie grupējumi, kuru garīgās un politiskās nostādnes daudzās pozīcijās saskan ar musulmaņu fundamentālistu stratēģijām.

Eiropā ir sācies partizāņu karš.

No vienas puses to uzjunda Vladimira Putina vadītā Kremļa propagandas ofensīva un zaļie vīriņi ar savu politisko nomenklatūru Latvijas politiskajā elitē, kas sastāv gan no Kremlim labvēlīgām partijām, gan politiķiem narcisistiem, kuriem vajadzīga nauda un ienaidnieka aizsardzība pret savējiem.

No otras puses Eiropai “nāk virsū” islāmistu fundamentālistu brigādes ar savu ideoloģiju karogā. Arī viņu ienaidnieks (tāpat kā Putinam un Latvijas ultra-konservatīvajiem) ir: liberāļi, “gejropa”, lezbietes, feministes, sekulārisms, vienlīdzība utt.

Tātad ideoloģisks karš no divām pusēm. No divu ticību pārspīlējumiem. Ar vienādiem motīviem.

Ideoloģiskais karš ir ļoti nopietna lieta, tas “jāņem par pilnu”, citādi var attīstīties nekontrolējami kā meža ugunsgrēks.

Vai Eiropa var atbildēt uz šo sejā iemesto cimdu” ar dueli?

Tātad ar tankiem, kājniekiem utt. Domāju, ka nē, jo ideoloģiju nevar nogalināt fiziski.

Vai ir veidi kā uzvarēt ideoloģiskajā karā?

Jā, ir. Pretinieka ideja jāpadara nejēdzīga un smieklīga, muļķīga un nevajadzīga.

Kā to izdarīt?

To var izdarīt, taču vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība. Vispirms jāaptur vietējā sabiedrības radikalizācija un jāprot=jāspēj= jāuzdrošināst to paskaidrot visai sabiedrībai kopumā. Publiskās attiecības ir mūsu pats svarīgākais stratēģiskais ierocis cīņai gan pret putinistu idoloģiskajiem murgotājiem gan pret islāmistu fundamentālistu bandām.

Ideju nevar nogalināt.

To var izgaismot un apžilbināt ar gaismu.

Sāksim?

 

 

 

Atvērtās durvis uz Paradīzi jeb atjaunosim arī savus robežkontroles punktus?

Dagens NyheterMediji ziņo, ka Zviedrijas un Vācijas ”laivas” ir pārpildītas un draud nogrimt…, jo bēgļu paisums ir tās gandrīz noslīcinājis. Ūdens smeļoties jau mutē. To paveicis tas pats ”devītais vilnis”, kurš Eiropā ieradās jau rudenī.

Ar ko viss sākās?

Bēgļu paisuma iemesls esot bijusi ”džungļu telefona” ziņa par to, ka ”bagātās valstis” beidzot atver savas robežas un iekļūšana Pārticības Leiputrijā tagad ir nieka lieta. Tā šodien ziņo Zviedrijas Imigrācijas pārvalde rīta avīzei Dagens Nyheter. Tas, protams, nav nekas jauns. Jau jūlijā cauri Turcijai sāka velties bēgļu straume no Sīrijas. Rudenī viņiem pievienojās irākieši un afgāņi, jo ceļojums pa jūru no Turcijas uz Grieķiju (pa bēgļu iecienīto jūras maršrutu) ir samērā īss. Vasarā cilvēku kontrabandisti samazināja ”biļetes cenu” piepūšamajā laivā līdz 1000 eiro. Cenas krišanās palielināja ”pasažieru” plūsmu un tāpēc katru dienu vecajās koka un piepūšamajās laivās no Turcijas uz Grieķiju kuģoja simtiem migrantu. Uz rudens pusi to skaits palielinājās un oktobrī šo pašu ceļa posmu jau šķērsoja ap 39 200 migrantu. Tas nozīmē, ka tieši septembrī Tuvo austrumu iedzīvotājiem bija skaidrs, ka Paradīzes durvis beidzot ir vaļā. Brīdī, kad sīrieši ieraudzīja savos televizoros, kā viņu tautieši ceļo un pārvar jūras robežu starp Āziju un Eiropu, viņi saprata, ka liktenīgais brīdis ir klāt; tagad vai nekad. “Tā izveidojas sniega pikas efekts – bēdzējiem pievienojas nākamie”- konstatē imigrācijas pārvaldes ierēdnis M.Maslo.

Turcijas politiskā situācija šobrīd nav stabila un robežapsardzība nav šīs valsts valdības galvenā prioritāte. Grieķi arī nav gatavi aizvērt ceļu migrantiem un viņi pavisam legāli drīkst neapsargāt Eiropas Savienības ārējo robežu. Kā paātrinošs moments šiem procesiem kalpoja Rietumeiropas sabiedrības labvēlība pret bēgļiem no Sīrijas, kas šoruden izpaudās humānā reakcijā, saistībā ar sīriešu trīs gadus vecā puisēna Alana Kurdī nāvi. Noslīkušā bērna fotogrāfijas pārpludināja Rietumeiropas medijus un ”iežēlināja” pat visciniskākos rietumeiropiešus. Bēgļu problēma (pēkšņi!) bija ieguvusi konkrētu izpausmi un tauta gāja ielās, lai pateiktu šādiem bēgošiem cilvēkiem: ”Laipni, lūdzam!”. Īpaši aktīvi šo pozīciju pauda Vācijas un Zviedrijas politiskā vadība un liberālā sabiedrības daļa. Vai tie bija kompleksi par Otrā pasaules kara komplikācijām, jeb vienkārši humāns žests?

Piekrītu, ka principā šis žests ir simpātisks. Ir jāpalīdz vajātiem cilvēkiem. Tā tas ir. Taču nedz Angela Merkele nedz Stefans Lovēns, šķiet, tobrīd neiedomājās, ka, pateicoties sociālajiem medijiem, afgāņi, kurdi, irākieši un sīrieši, pakistānieši un tunisieši šo simbolisku žestu uztvers kā konkrētu ielūgumu. Kā degviela ugunī šeit kalpoja arī bēgļu stāsti par saviem piedzīvojumiem Rietumeiropā intensīvi lietotajā Facebook. Palicēji mājās bez masmediju palīdzības tagad varēja uzzināt bēgšanas detaļas un saņemt lieliskus bēgšanas ieteikumus ar instrukcijām. Divu mēnešu laikā Vācija un Zviedrija ir piepildītas ”līdz augšai”. Bēgļus šobrīd vairs nav kur likt. Pat kādreiz tik aicinošajiem zviedriem tagad tos nākas izvietot teltīs, izstāžu zālēs uz grīdas, meža būdiņās vai pamestu kantoru gaiteņos.

Kas notiks tālāk? Zviedru valdība apgalvo, ka valstī saplūdušie bēgļu būs jānosūta uz ”pārējām ES valstīm”. Skaidrs, ka Latvija neizspruks no šīs problēmas. Ar to jārēķinās mums visiem. Pagājušajā nedēļā ES noslēdza (beidzot) līgumu ar Turciju par skarbāku robežu apsargāšanas taktiku. Rezultātā jau pirmdien turki uz robežas aizturēja 1300 migrantu, kuri gatavojās ceļot uz Eiropu pa to pašu īso jūras ceļu.

Vai turkiem izdosies ”nelaist cauri” visus migrantus? Nezin vai, jo turki nav vienīgie šajā bēgļu kontrabandas sistēmā. Taču pagaidām bēgļu skaits samazinās. Iespējams, ka vainīgs ir vētru laiks, aukstums un skarbākas imigrantu kontroles Balkānu valstīs. Zviedrija jau ieviesusi robežkontroles. Tāpat arī Vācija un Austrija. Prezidējošā valsts Luksemburga piedāvā to pašu darīt arī pārējām dalībvalstīm – uzsākot savu robežu kontroli divus sekojošos gadus. Pagaidām to neatļauj likumi, bet ir ziņas (Statewatch), ka ūnija tiešām gatavojas pagarināt patlaban atļautos 6 mēnešus līdz diviem gadiem. Ir ziņas, ka ES piespiedīs Grieķiju sadarboties ar Frontex (grieķi to nedarīja līdz šim) un šādi tiks aizsargāta ES ārējā robeža, kas pašlaik ir vaļā. Nav izslēgts, ka tāpēc (tuvāko mēnešu laikā) pastiprināsies migrantu spiediens uz Latvijas austrumu robežas un ar dzeloņdrātīm vai labiem solījumiem tur nepietiks.

Zviedri tagad plāno ieviest robežkontroli arī uz Ēresunda tilta, pārbaudot visus transporta līdzekļus. Tie, kas ceļos bez pases vai personu apliecinoša dokumenta, Zviedrijā netiks ielaisti. Pagaidām nav ziņu, cik skarbi zviedri gatavojas pārbaudīt ostu, kurā pienāk kuģi no Baltijas, taču to nevajadzētu izslēgt.

Kā ar mums? Atjaunosim arī savus robežkontroles punktus? Jau rīt?

Kā Krima pārvērtās par Krievzemes šūpuli

ABC news.com

 

 

 

 

 

2015.gada 7.februāris

Tieši tajā liktenīgajā brīdī, kad Kremlis okupēja Krimu, zibenīgi tika pārvietots arī Krievzemes šūpulis un tā dislokācijas vieta krievu vēstures grāmatas. No Kijevas uz Krimu. Tāpēc, ka Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam vienmēr noder ”pareizi noformēta vēsture”: gan propagandai medijos gan pašreizējās valsts politikas attaisnošanai līdzcilvēku galvās.

Vēsture kā politikas mārketinga līdzeklis

Krievijas valdošā elite vienmēr uzsvērusi savas valsts vēstures nozīmi modernā laika politikā. To pašu mēdz akcentēt arī Latvijas politiskie pesimisti, mēģinot iegalvot, ka “nekas uz šīs zemes nav jauns”, “viss iet pa loku” un “ir jau iepriekš noteikts”. Putinisti iet krietni tālāk par pašmāju vulgārajiem materiālistiem un reāli falsificē vēsturi, piekārtojot to sev un savām vajadzībām.Tieši tāpat kā saskrūvējamu krēslu sēdētājam. Īpaši uzkrītoši tas novērojams patlaban, pēc Krimas okupācijas un Ukrainas hibrīdkara laikā. Apzināta vēstures falsifikācija no Krievijas vadošo politiķu puses ir kļuvusi par radiikālu aktualitāti. Nevienam nav noslēpums, ka krievu vadītāju tieksme izmantot vēsturi kā sev ērtu un praktiski izmantojumu ”naratīvo elementu” izskaidrojama ar autoritāro valsts pārvaldi, kur pat zinātni izmantos tā kā Putinam vajag. Tas ka vēstures doktora zinātniskais statuss jau PSRS laikā bija cieši saistīts ar kompartijas ideoloģiju + vēstures ”pētījumi” un disertācijas lielā mērā bija vadošās partijas nostādņu ideoloģiski noteiktas, nevienam nopietnam pētniekam jau sen vairs nav noslēpums. Jau sen ir skaidrs arī tas, ka katras valsts vēstures traktējums ir lielā mērā saistīts ar valsts politiskā režīma tipu un to cik lielā mērā valdošās aprindas ir gatavas izmantot vēsturiskos mītus savā labā.

Mītus izmanto praktiski visas valstis.

Visas politiskās sistēmas, mediji un māksla. Stabilas, liberālās demokrātijas ir daudz mazāk atkarīgas no patriotisma un ”kopības veidotājiem” = vēsturiskajiem naratīviem, turpretī diktatūras dzīvo tikai uz patriotisma superlatīvu bāzes. Krievijas ikdienā tas šodien sajūtams īpaši skarbi un ofensīvi. Nesen Putins uzsvēra, ka vēsture esot zinātne, kuru neesot iespējams pārrakstīt. To viņš uzsvēra savas tikšanās laikā ar jaunajiem krievu vēsturniekiem. Lielā publikas daļa ir pārliecināti, ka vēsturi neviens nevar ”nepareizi pierakstīt” un ”kļūdaini izstāstīt” un tā ir objektīva. Taisnīga un patiesa tā esot bijusi PSRS un vēlāk Krievijā. Visu laiku. Jaunākie Krievijas publiskās domas pētījumi liecina, ka 60% krievu ir pārliecināti, ka līdzšinējās vēstures versijas nav nepieciešams pārskatīt, ja ir parādījušies jauni pētījumi un liecības. Tikai 31% aptaujāto domā, ka vēstures interpretācija ir nepārtraukti notiekošs process un to vajag revidēt. 79% uzskata, ka skolās jāizmanto tikai viena vēstures grāmata, lai ”nesamulsinātu skolēnus” ar citām interpretācijām par to ”kas tāpat 100% ir skaidrs”. Šis primitīvais vēstures uztvērums lieliski noder propagandistiem brīdī kad jāpiedāvā iedzīvotājiem vienkāršota simbolika un ”vienvirziena ceļš” elites plānu realizācijai. Lai iestāstītu pilsoņiem teiku par to, ka tikai spēcīga roka (vadonis, līderis) spēj celt valsti no posta un apakšslāņiem tas nekurnot jāpacieš, nepieciešams falsificēt pagātni un iestāstīt caurmēra krievam, ka ”tā vienmēr Krievijā ir bijis”. Putina variantā var redzēt, ka viņa pieredze KGB palīdz nesaudzīgi realizēt īpaši nežēlīgu kaujas metodi ar sabiedrisko domu – cilvēkus var nomanipulēt sev vajadzīgajā virzienā tikai pēc tam tad viņiem ir iedēstīts smadzenēs pats galvenais – ko viņi vēlas.

Pašlaik Putina vara nav demokrātiska, tā ir sagrāvusi virkni brīvas valsts mehānismu un Vladimira Putina nākotnes redzējumā nav ne miņas no krievu labklājības, pārticības vai valsts progresa. Tā vietā tik būvēta murgaina nākotne politiskā un ekonomiskā pašizolācijā, zem fanātiska ortodoksās ticības karoga. Normālam krievu cilvēkam šāda nākotnes versija sajūsmu nevarētu izraisīt. Tā kā Putins nespēj un negrib piedāvāt saviem tautiešiem labklājību, progresu un demokrātiju, tad nākas ķerties pie totāliem meliem – sagrozot vēstures stāsta versiju sev par labu, tā piešķirot Kremļa politikai leģitimitati. Tāpēc Putinam nākas iebaidīt krievus ar agresīviem, netikumīgiem kaimiņiem + draudēt ar postu un iznīcību, ja viņi vārds vārdā neticēs savam līderim un nepielūgs viņa nosprausto Krievijas faktiskās deģenerācijas trajektoriju. Pati galvena Putina problēma šodien ir tā, ka Kremļa režīmam faktiski nav nekāda projekta Krievijas nākotnes attīstībai. Valsts atrodas grāvī, kur šoferis Putins to ir iestūrējis. Tā kā loģiski šo stāvokli nekādi nevar attaisnot un aizstāvēt, tad viņam neatliek nekas cits kā iestāstīt saviem vasaļiem, ka šādi rīkoties viņu piespiež valsts vēsturiskā pieredze. Te novērojami divi galvenie atbalsta punkti: 1) visa pagātne ir jāstāsta tā, lai tā stiprinātu krievu nacionālo lepnumu, 2) nekādā ziņā nedrīkst pieļaut tādu vēstures versiju, kas radītu krieviem vainas sajūtu. Pēc Putina receptes krieviem jārada ilūzija, ka viņi vienmēr rīkojušies nemaldīgi, godīgi taisnīgi un realizējuši atbrīvotāju misiju.

Ukrainas meli

Neraugoties uz krietno PSRS laika pieredzi šajā jomā, tomēr jāuzsver, ka nekad agrāk Kremlis nav melojis saviem vasaļiem tik nekaunīgi kā tagad – Ukrainas krīzes laikā. Pirmā fāze šajā propagandas totalitārismā bija novērojama Krimas aneksijas laikā, kad vilki tika saukti par aitām. Tagad šī pati līnija tiek turpināta Austrumukrainā, dēvējot Doņeckas teroristus par ”antifašistiem” un uzgrūžot vainīgā statusu Rietumu pasaulei nevis konflikta patiesajam iniciatoram Kremlim.

Grieķu vēturnieks Tukidīds piedalījās Peloponēsas karā un uzrakstījā šī kara vēsturi. Patiecoties šai grāmatai viņš joprojām tiek uzskatīts par vēstures zinātnes tēvu, jo centās attēlot notikumus tā, kā tas bija patiesībā. Senais vēsturnieks nodala divas pieejas kara izskaidrošanai: pirmā tā, kuru izdomā valsts, lai attaisnotu savu līdzdalību karā: (proschêmata) un otra – patiesais kara līdzdalības iemesls (prosphaesis). Pirmā pieeja parasti tiek izskaidrota ar reliģiju, vēsturi vai ideoloģiju. Lai gan īstie kara izraisīšanas iemesli mēdzot būt vieni un tie paši gandrīz vienmēr: savtīgas intereses, bailes vai gods.

To paši mēs šodien redzam Ukrainas krīzes situācijā. Krimas karš (1853.- 1856) starp krievu un Otomāņu imperiju tika traktēts kā cara Nikolaja Pirmā svēts pienākums, aizstāvēt savus pareizticīgos padotos Jeruzālemē (kas tai laikā atradās sultanāta jurisdikcijā), kas tobrīd atradās konflikta situācijā ar katoļiem cīņa par privilēģijā izmantot vairākas kulta celtnes/baznīcas svētajā pilsētā. Pašreizējā Krimas krīze no Kremļa puses tiek argumentēta līdzīgi: Maskavai esot pienākums aizsargāt krieviski runājošus cilvēkus visā pasaulē, to skaitā arī Krimā, kurā atrodoties Hersonas, krievu garīgumam tik svarīgā strūklaka. Tieši tur princis Vladimirs 900. gadā esot kļuvis par īstenu pareizticīgo un uzsācis kristietības izplatību savā valstī. Tāpēc tagad Krima pēkšņi ir kļuvusi krieviem par kaut ko līdzīgu musulmaņu, ebreju tempļa kalnam vai raudu mūrim. Tātad Krimā tagad pēkšņi atrodas kaut kas tik izšķiroši svarīgs, ka ”tā dēļ” var nekavējoties pat uzsākt svēto karu. Putins, tieši tāpat kā cars Nikolajs, tiecas uzsvērt, ka tiek aizstāvētās krievu vai pareiztīcīgo intereses aiz Krievijas robežām. Tātad – visur tur, kur dzīvo krievi, Kremlis drīkst iebrukt un šī rīcība jāuztver kā palīdzība savējiem. Tas nozīmē, ka Krievijas impērija drīkst iebrukt citās valstīs, ja tai šķiet, ka tur krieviem dara pāri. Lai gan Nikolaja Pirmā laikā kara patiesais iemesls bija cara pretenzijas uz Konstantinopoli, lai iegūtu kontroli arī pār Vidusjūru. To paši mēs šodien redzam Putina ambīcijās un viņa vēlmē kontrolēt Melno jūru, nostiprinot savu flotes bāzi Sevastopolē. Te labi redzams no cara mantotais plāns= vīzija – pārvērst Krieviju par jaunu pasaules supervaru, iekarojot aizvien jaunas teritorijas. Taču patiesais iemesls, protams, ir šauru ekonomisku grupu intereses, bailes + goda un cieņas apdraudējums. Pašlaik Putns ir zaudējis Kijevu – slāvu identitātes šupuli un Dņepru kā kopīgo kristību upi. To vietā tagad tiek bīdīta Krima ar visām savām strūklakām un Bezdelīgu ligzdām. Pārdislocējot slāvu dzimšanas vietu uz Krimu, Putins pamazām mēģina izdzēst Ukrainu un Kijevu kā krievu vēstures svarīgus un nozīmīgus simbolus. Tagad sāk izskatīties, ka Krima vienmēr ir bijusi krievu teritorija un Krimas tatāriem un turkiem jāstāv ”pie ratiem”, jo Putina tā vajag.

Nebrīnīšos, ka pavisam drīz uzzināsim Putinam nepieciešamus jaunus vēstures sagrozījumus, kas ”liecinās” par to kā pie Glika ozoliem faktiski atrodas carienes ”asaru ezers” un Karostā Putina ”opolčencus” jau sen gaida katedrāles liktenīgie gravējumi jūrmalas smiltīs. Kā redzat – vēsture pacieš visu. Arī falsifikācijas politiskā mērcē.

Atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere

2014.gada 31.decembrī

meža zemenīšu krelles

Un atkal viens gads paskrējis garām kā vāvere. Zibenīgi un negaidīti dinamiski. Kā parasti.

Nogāzto lidmašīnu, okupētās Krimas un supervēlēšanu gads, kura rezultātā esam kļuvuši nedaudz nomākti, jo progress nenotiek tik strauji kā varētu vēlēties. Kauliņi ir mesti, bet viesuļi nebrāž uz priekšu.

Tātad.

Ukraina

Gads sākās Kijevas revolūcijas krāsās

un visi turējām īkšķi, lai ukraiņiem ”viss izdodas”. Paši zinām, cik grūti tas notiek. Janukovičs aizbēga no valsts un šis apstāklis bija starta signāls Krievijas prezidenta Vladimira Putina ofensīvai pret Ukrainu. Krievija anektēja Krimu. Motoriski un ciniski, kā PSRS laikos. Turpinot graujošas, militāras operācijas pret Ukrainas austrumu teritorijām. Maijā notika ukraiņu vēlēšanas, taču mieru nodrošināt jaunajiem vadītājiem neizdevās. Tautu naids Putina agresīvā ārpolitika noveda līdz būtiskai plaisai starp ukraiņiem un krieviem. Kaut kas tik traģisks tautu attiecībās modernajā laikā nav piedzīvots. Vārds ”krievs” atkal kļuva par lamu vārdu gan rietumvalstu iedzīvotāju gan arī ukraiņu leksikā. Diemžēl.

Vēl vakar, skatoties zviedru TV dokumentālo filmu (kas radīta leģendārās rakstnieces Astrīdas Lindgrēnas piemiņai) ekrānā izlasīju viņas rakstītu tekstu piezīmju burtnīcā, pēc otrā pasaules kara. Tur bija rakstīts, ka krievi ir nelāgi cilvēki un no viņiem ir jābaidās. Cik nepatīkami, ka mēs atkal sākam šķirot cilvēkus pēc to tautības un šis ”sistematizācijas veids” paredz homo sapiens iedalīšanu ”labajos” un ”sliktajos”. Mani Krievijas draugi ir tagad automātiski nonākuši ”slikto cilvēku” grupējumā. pateicoties Putina agresīvajai ārpolitikai. Tas ir ļoti skumji. Ļoti

Tautība kā sociālās grupas apzīmējums

Februārī Salvadora un Kostarika centās ievēlēt savus jaunos prezidentus, bet Taizemes priekšvēlēšanu gaisotne pārvērtās demonstrācijās.

Šveice ķērās pie kārtējā referenduma un nobalsoja pret ārzemnieku ieplūšanu valstī. Ieskaitot Eiropas Savienības dalībvalstis. Mūsu ”šampinjonu lasītāji” to, protams, neņēma vērā un turpināja plūst Īrijas, Lielbritānijas, Skandināvijas un Vācijas darba tirgus virzienā. Nostiprinot vārdam ”latvietis” nelāgu nekvalificētā strādnieka auru. Ja agrāk mana meita zviedru skolā uzzināja, ka vārdam ”poliete” sinonīms ir ”apkopēja” un ”kalpone”, tad tagad to pašu zviedri un norvēģi saka par ”latvieti”. Prostitūcija, kas Latvijā tiek dēvēta par ”studēšanu ārzemēs”. Celtnieka darbs, kas tiek skaudri kritizēts vietējo ārzemju mediju ”brāķa atmaskojumu” raidījumos un kompromitē cilvēkus ar kopīgo segvārdu – ”austrumeiropieši”, daudziem – “kā pīlei ūdens”  Mēs arī tur tiekam pieskaitīti. Diemžēl. Skumji.

Mums, tiem, kas arī strādā ārzemēs, ar šo faktu nāksies rēķināties. Varētu gaidīt, ka Latvijas valdība reiz nopietni ķersies pie darba vietu nodrošinājuma valstī, uz vietas. Tāpat kā zviedri to darīja pēc 90. gadu krīzes. Diemžēl, nekas tamlīdzīgs nenotiek. Ja politiskajai elitei pašai kaut ko nevajag, tad to nevajag nevienam. Elementāri, Vatson!

Desu Končita un geju mednieki

2014.gads gads jau iegājis vēsturē ar strauju homofobijas uzliesmojumu. Histērisko naidu pret citādas seksuālas orientācijas cilvēkiem menedžēja Ugandas prezidents Yoweri Museveni, kas 2014. gada 24. februārī parakstīja nejēdzīgo likumu, kurš paredz mūža ieslodzījumu visiem homoseksuāli orientētiem cilvēkiem. Rietumvalstis nekavējoties uzsāka ekonomiskā pabalsta iesaldēšanu Ugandai.

To pašu – geju vajāšanas līniju, turpināja arī Krievijas Vladimirs Putins, formāli it kā cīnoties pret ”bērnu ietekmēšanu” homoseksuālisma virzienā, taču faktiski ejot Ugandas valsts šefa pēdās, viņš panāca geju un lezbiešu “izsaldēšanu”.

Mūsu Latvijā šo pašu ugandiešu līniju turpina valsts prezidents un praktiski visas vadošās partijas. Baznīcu ieskaitot. Diemžēl. Skumji, ka arī Latvijā esam tik tumsonīgi.

Igauņiem izdodas

Gaišāks skats pavedas uz ziemeļiem – uz Igauniju. Nez kāpēc 1 miljonam igauņu viss padodas labāk nekā mums. Kā parasti. Martā pie valsts stūres nostājās ES jaunākais premjerministrs, 34 gadus vecais Tāvi Roivas. Uz rudens pusi igauņi pat sāk izskatīt partnerattiecību tēmu, kas traki satrauc pat Latvijas ultrākonservatīvos. Visi Latvijas TV kanāli cenšas par to ziņot no Tallinas ekrānā, bet ēters rāda, ka pat žurnālisti nesaprot šo jautājumu: jauc partnerattiecības ar laulību un putrojas piecās priedēs.

Jā, mediju standarts pie mums Latvijā nav formā. Diemžēl.

Nauda, nacionālisms, Grigule un desu Končita

Martā miljonārs kļūst par Slovākijas prezidentu. Cilvēks bez politiskā darba pieredzes, bet ar naudas kuli azotē. Afgāņi seko slovāku piemēram. 58% balso un to varot uzskatīt kā protestu pret talibaniem. Latvijā šogad balsojā vēl mazāk un pagaidām neviens no etablētajiem politiķiem nav skaidrojis medijiem ko šis protesta balsojums nozīmē pie mums.

Nacionālisma gaisotnē uzmirdz Ungārija ar Fidesh uzvaru 7. aprīlī un līdzīgā toņkārtā krievu Doņeckā pieprasa ”savas teritorijas” pievienošanu Krievijai. Pa labi pārvirzās arī Indijas parlaments, pateicoties hinduistu nacionāļu partijas BJP uzvarai. Kādreiz tik fundamentālā Kongresa partija atkāpjas un pagātnē nozūd kopā ar Gandiju ēna. Laiks iet. Reizēm uz atpakaļ.

Conchita

Maijā visa Eiropa iebalso savu politisko parlamentu un popmūzikas karali. Pirmajā pozīcijā Latvija pārsteidz ar savu balsojumu, iebalsojot deputāta krēslā sievieti, kas kampaņas laikā rēgojās uz sabiedriskā transporta fotogrāfiju izskatā un viss. Muti viņa nedzesē un par saviem projektiem Briselē nevienam neko nestāsta. Tādejādi notiek uznikālais – Grigule iekļūst parlamentā neko nepaskaidrojusi ko viņa tur darīs. Lemberga elektorāts ir panācis savu – laiks Latvijā atkal pagriezies uz atpakaļ. Bēgļu plūsma uz ārzemēm pastiprinās. To var saukt arī par Grigules efektu.

Otrajā pozīcijā notiek gaidītais – Eiropa iebalso šlāgerfinālā vīrieti, kas pārģērbies par sievieti. Normāls protesta balsojums pret Putina homofobiju. Neraugoties uz to, ka Krievijas TV arī Latvijā translē TV savus muzikāļos šovus, kurus gados vecāki aktieri tēlo tantiņas, dzied, dejo un lēkā pa skatuvi svārkos ar galvaslakatiņiem galvās, Končitas uzvara šokē Maskavu un mūsējos Kremļa līdzskrējējus. Savējās ”končitas” Ostankono TV ekrānos viņi nepamana, bet austrietim met ar mēslu paciņām.

Karalis un lidmašīna

Tikmēr no troņa pagūst atkāpties skandalozais Spānijas karalis Huans Karlos un Sīrijā no jauna Asadu ievēl prezidenta amatā, kara apstākļos. Asads, tāpat kā Vienotības Āboltiņa, turas krampjaini pie sava krēsla. Normāla dzīve nav priekš viņiem.

Spāņiem izdodas sagaidīt jaunu karali, bet krieviem Doņeckā misējas un naidnieka lidaparāta vietā viņi notriec Malaizijas pasažieru lidmašīnu. 298 cilvēki iet bojā. Prokrievu separātisti mēģina izdomāt melus, tos izplata krievu mediji, taču fakts paliek fakts – Putins pārsteidzās, iedodot saviem ”pielūdzējiem” Doņeckā pārāk spēcīgus ieročus. Šī incidenta rezultātā rietumi sāk bloķēt Krieviju ekonomiski. Sankcijas sāk uzņemt apgriezienus un Krievijas aptur importu no rietumiem. Latvijas piena ražotājus šī notikumu attīstība ievaino un piespiež domāt par citiem noieta laukiem.

Augustā ASV sāk bombardēt islamistu marodierus Irākā. Pēc tam arī Sīrijā.

al shababI

Izdodas nogalināt Alšabiba līderi Somālijā, kur kaujinieki kā ķīlnieces ”ņem” simtiem mazas meitenītes no pirmās klases.

Skotija nobalso par palikšanu Britānijā un arī Jaunzēlandes vēlēšanās uzvar nacionāļi, kas arī zviedriem kļūst par trešo lielāko partiju ar ambicijām apturēt darba spēka imigrāciju Zviedrijas virzienā. Konservatīvā Polija piekrīt sievietei premjerministres amatā. Eva Kopac nostājas Donalda Tuska vietā, kas ”aiziet” uz Beļģiju, lai kļūtu par pirmo personu ES parlamentā. Dombrovskis ”dabūn” tikai komisāra amatu un Latvija gavilē, BrIseles PR naudas nopirkto mediju iespaidā.

Latvijas politiķu piruetes

Oktobrī noskaidrojas, ka Latvijas valdība paliek savos krēslos. Premjērministri Straujumu (kā mehānisku lelli) turpina raustīt partijas Vienotība vadītāja, narcisistiskā līdere Solvita Āboltiņa. Tā pati, kas pati nespēj uzņemties valdības vadītājas posteni, taču neslēpj savas ambicijas kļūt par Latvijas prezidenti.

Neraugoties uz lielo svītrojumu skaitu vēlēšanās, Vienotības līdere tomēr saglabāja savu vietu Latvijas parlamentā, pateicoties cilvēku pārbīdīšanai un politiskām manipulācijām, kas nedara godu nevienam politiķim. Kā norāda ārzemju mediji: ”tikai un vienīgi bailes no Krievijas iespējamās agresijas piespieda latviešus balsot tā kā viņi balsoja – par tiem pašiem”.

Ušakovs ar savu krievu partiju palika aizdurvē un turpina izdomāt sev jaunus nosaukumus. Nosaukt sevi tā kā tas ir patiesībā – par ”Putina partijas filiāli Latvijā” viņš negrib. Nav grūti uzminēt kāpēc! 🙂 Tāpēc tagad Saskaņa sevi cer pārkristīt par Sociāldemokrātiem. Pagaidām unisona starptautiskajā internacionālē viņiem nav un Bruno Kalniņš par to debesīs nav sajūsmā. To jūt.

Vakar, braucot cauri naksnīgai Rīgai, klausījos kolēģa interviju ar otru Latvijas prezidenta kandidātu, bijušo Eiroparlamentārieti, tagad Vienotības valsdes locekli – Piebalgu. Izvairīgs, bailīgs, luncīgs, bez skaidras nostājas. Tieši par to viņu smagi kritizēja Briselē kā komisāru un tagad ar šo pašu ”profilu” viņš gatavojas būvēt politisko karjeru pašmājās. Nabaga Vienotība. Infekcija nav laba lieta. To redz.

Nacionāļi nav spējuši piepulcināt savām rindām intelektuāļus. Viens pats Zīle nevar atrisināt šo problēmu. Paskumji izskatās kultūras ministres prātuļojumi par mākslu un kultūru, īpašii klīniski – mediju attīstības jomā. Sfērā, kas Latvijai pašliak izšķiroša un svarīga. Jābrīnās kur ministre smeļas savas “atziņas” par medijiem… 🙂

Tikmēr bijušās Dienas redaktores un kultūras ministres Sarmītes Elertes iestartētais Latvijas TV iznīcināšanas projekts = savējo iebīdīšana atbildīgos amatos ir sācies. To realizē radio un TV padome.

TV Rīgā, Rūjienā un Liepājā var vairs neslēgt uz LV viļņiem. Ekrānā nav ko skatīties un dzirdēt. Tikai Čiekurkalna tirgus izklaide, kopēti bērnu raidījumi un gaudena reklāma. Toties ir Vienotības ”savējie” atslēgas pozīcijās. Diemžēl. Skumji.  Izskatās, ka 2014. gadā līdzīgs liktenis gaida Latvijas Radio, kuru izmetīšot no telpām Doma laukumā (jo šo ēku kādam vajag) un palielināšot jauniešiem paredzēto programmu skatu (lai gan pētījumi pierāda, ka jaunieši radio neklausās).

Kultūras, politiskā ”elite” un mēs

Kultūras elites 2014 jeb “kultūras galvaspilsētas gads”  beidzot ir garām. Personīgi es nepamanīju šo kultūras galvaspilsētas gadu. Tas aizritēja viņiem un priekš viņiem. Mums atlika vienīgi aplaudēt.

Tagad būšot prezidentūras gads, kas atkal kļūs par politiskās un administratīvās ”elites” superaktivitātes laiku.VIņiem būs brīvbiļetes uz koncertiem un ielūgumi un “ietīto žurnālistu” gaviles.

Ko mēs pārējie? Noskatīsimies, bet neaplaudēsim lūdzu.

Pirms pusgada Jāņos bija ļoti auksts. Tagad – Ziemassvētkos sniega nebija. Vakar tas uzsniga un šodien nokusa. Mūs gaida jauns gads. Daudz labāks par iepriekšējo. Dzīvosim tik tālāk! 🙂

Meža zemenītes