Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Vai kūlas dedzinātāji atkal iebalsos mums korumpētus oligarhus?

Speciāli Tvnet

 

slazds Leta

Attēls no TVnet/Leta

 

Pēc dažām dienām ieradīsies vēlēšanas. Kopā ar biļeteniem, pasēm, balsošanas urnām, mediju ieteikumiem un vēlētāju stresu. Daudzi nav izšķīrušies, kā rīkoties. Politiķi pārāk bieži neattaisno savu eksistenci ar godprātīgu darbu sabiedrības labā gan šeit, gan tur, gan citur Latvijā. Taču vēlēt jāiet. Demokrātija to pieprasa, jo šī ir vienīgā iespēja pateikt, ko domājam, un ietekmēt, kā spējam. Vai atstāt pašvaldību stagnācijai, ar esošajiem pie varas? Vai nomainīt esošos ar jaunajiem?

Cerīgāka šķiet pēdējā izvēles iespēja, lai nāk jauni cilvēki un jaunas vēsmas arī reģionālajā politikā. Bez tam vēlams svītrot sarakstos pirmos piecus vai septiņus uzvārdus, lai «ceļas uz augšu» tie, kas ārpus partiju nomenklatūras. Sliktāk tāpēc nebūs.

Labi nobarotie pašvaldību veterāni

Tas, ka dedzināt kūlu nav labi, humāni, godīgi un videi labvēlīgi – to zina visi. Taču tantiņas un tēvoči, kas turpina iesākto svilināšanu katru gadu, kliedz, ka pļaušanai viņiem nepietiekot līdzekļu. Tāpēc vieglāk ir svilināt, par blakusefektiem nedomājot. Tā ir ērtāk.

Tas, ka sēdēt pašvaldību vadībā visu mūžu līdz pensijai nav labi, humāni, godīgi un sociālajai videi veselīgi, zina visi. Taču vīri un sievas, kas ieriktējušies pašvaldību politikā, vēlas saglabāt vēlētos amatus līdz pensionēšanas vecumam un uzvedas kā lokālie karaļi, kurus novākt nevienam neizdosies. Tā arī ir ērtāk.

Ir patīkami bez sviedriem uz muguras tērēt nodokļu naudu, iemetot bonusus arī savā kabatā un pelnot ar «kickback» vai «otkatiem» no zelta publisko ateju celtniecības, sporta monstriem vai no «konservatorijām» un luksusa bibliotēkām. Šie cilvēki ir iemācījušies veidus, kā nemanāmi zagt, atrodoties tuvu nodokļu naudas plūsmai un periodiski pagrābjot no šīs naudas plūsmas sev.

Ko gan citu šie pašvaldību pašreizējie vadītāji spēj paveikt reālajā dzīvē? Bez vajadzīgā un ierastā pašvaldību amata, draudzības korupcijas = «blata» (kuru nodrošina tieši amats) un nomenklatūrai raksturīgas izaicinošās alkatības? Neies taču strādāt atkal par skolotāju skolā vai gāzes inspektoru laukos, ja pierasts staigāt Armani žaketē un braukāt ar tumšpulētiem direktoru automobiļiem? Tas, kurš par «kungu» uzkalpojies, par tādu arī paliks visu savu atlikušo mūžu. Nebrīnīšos, ja drīz Pašvaldību Savienība oligarhiem un mūžīgajiem «priekšsēdētājiem» piedāvās mantot šos amatus bērniem un bērnubērniem, lai turpmāk mazinātu varas stresu un naudas izdošanu vēlēšanu organizēšanai. Tad nevajadzēs vairs rīkot vēlēšanas un attiecīgā ģimene, kas reiz jau tikusi pie pašvaldību kloķiem, turpinās mūžīgi valdīt Ventspilī, Liepājā, Valkā, Jēkabpilī vai Jelgavā. Āmen.

Jā, aizvākt ir gandrīz neiespējami, jo ar likumu un demagoģijas palīdzību esam atļāvuši viņiem sakampt vadības sviras un sūknēt peļņu no amata. Likumi to atļauj un tiesa nenosoda. Izmantojot nodokļu naudu un valsts finansējumu, «viņi» kopā ar mūžīgajām, mafiozajām latviešu politikas iekšējām struktūrām liek lietā maksimāli iespējamo, lai nostiprinātu savu status quo vēl četrus un 9 x 4 gadus uz priekšu. Uz mūsu rēķina. Mūžīgi. Šo pieeju politikai raksturo egoisms un elitārisms, un to sauc nevis par stabilitāti, bet gan par stagnāciju, jo purva loģikai nav nākotnes izredžu.

Ikvienam «citam» vai «jauniņajam», kas nāk no malas (ar vislabākajām idejām galvā), nav iespēju uzvarēt ilgstoši nobarotos pašvaldību oligarhus. Taču mēs varam palīdzēt. Drīkstam svītrot partiju sarakstos pirmos piecus vai septiņus pretendentus, nosmeļot politikas korumpēto tauku kārtu. Tāpēc dosim iespēju citiem pacelties uz augšu, tikt pie varas un mēģināt taisīt politiku uz jaunas bāzes, jo veco stagnantu laiks patiešām ir garām. Tas būs taisnīgāk, godīgāk videi un sabiedrībai.

Zinātne piedāvā egalitārismu

Cilvēce vienmēr tiekusies pie taisnīguma. Arī politikā. Vēl 1971. gadā Džons Rovls (John Rawl), publicējot savu grāmatu par «Taisnīguma teoriju» politikā un publiskajā telpā, mēģināja atrast šo publiskās telpas egalitārisma jeb godprātīga pārvaldījuma atslēgu, kā pretstatu egoismam un elitārismam. Lai sabiedrība veidotos taisnīga, tai jānodrošina līdztiesība un brīvība ikvienam sabiedrības loceklim. Īpaši pievēršoties grupām, kas dzīvo vissliktāk. Tieši neveiksmīgajiem jāiet palīgā pirmām kārtām un pārējiem šī iniciatīva ir jāatbalsta. Šī teorija ietekmēja politisko filozofiju, praktisko ētiku un izraisa diskusijas joprojām. Pers Sundmans savā jaunākajā grāmatā (Egalitarian liberalism revisited. On the meaning and justification of social justice, Uppsala Studies in Social Ethics) piedāvā kreiso pozīciju, kurā katram iedzīvotājam ir tiesības pieprasīt sev nodrošinātu un cienījamu dzīvi no valsts. Kaut kas tuvs Ļeņina idejai, kur katram pienākas pēc vajadzībām (nevis nopelniem). Ideja nav slikta, taču pagaidām nav funkcionējusi praksē, jo visas labās ieceres nojauc privātīpašums, kas neļauj visiem sadalīt «konfektes» taisnīgi cilvēcīgās alkatības dēļ. Papīrs iztur teorijas, bet prakse tās nogalina reālajā izpildījumā.

Roberts Noziks Roula teoriju sazāģēja gabalos, aizstāvot tieši privātīpašumu. Ikviens no mums taču grib savu mantu. Piemēram, mūsu pašvaldību vadītāji, kas iegāja politikā kā pelēksejaini padomju nomenklatūras kalpotāji ar dzīvokļiem blokmājās un salauztu zapiņu nampriekšā, šodien reprezentē naudīgākos un bagātākos Latvijas iedzīvotāju slāņus ar muižām piepilsētā un pāris Jaguāriem stallī. Amats viņiem ir palīdzējis labi nopelnīt un kļūt turīgiem uz mūsu rēķina. Vispār jau politikā tā darīt aizliegts, jo tautas kalpa darbs nedrīkst kļūt par amatpersonas peļņas avotu. Tieši tāpat kā tiesnesis nedrīkst piespriest lielāku sodu tam, kas viņam nav samaksājis par spriedumu, arī politiķis nedrīkst pieskaņot sev likumus un noteikumus tā, lai pašam būtu ērtāk un celt būves tikai ar «atrites» jeb rollback efektu. To sauc par varas alkatību. Viņi ir bagāti amata dēļ. Tieši tāpēc nedrīkst atrasties šajos amatos arī turpmāk.

Teorija deklarē, ka šādi sapelnītais ir jāatņem un iegūtais jāizdala vietējo bērnunamu, sociālo māju un slimnīcu vajadzībām. Ja olimpiskajā spēlēs godīga cīņa nozīmē demonstrēt labāko rezultātu un par to saņemt olimpisko medaļu, tad godīga līdzekļu sadale sabiedrībā nozīmē dot tiem, kuriem visvairāk vajadzīgs. Diemžēl godprātīgas sadales vietā demokrātija viņiem atļauj demagoģiju ar tirgus loģikas argumentiem. Tā sakot, samaksā, un tu dabūsi. Piemēram, biznesa puiši samaksā kādai partijai priekšvēlēšanu kampaņas vajadzībām un par to nopērk direktora vai ministra amatu valdībā. Tumšo ielu apgaismojuma ierīkošanas vietā tiek celtas nekam nevajadzīgas sporta zāles, no kurām iznāk labākas atrites, un ielas var bruģēt ar pašvaldības vadītājam piederošās fabrikas saražoto bruģi. Tātad ir divas izvēles: vai nu godprātīga naudas sadalīšana, vai tās nomaiņa ar tirgus loģiku pašvaldību vadītāju privāto interešu labā. Tieši šajā brīdī, kad veca un slima vēža pacienta vietā ārsts dod priekšroku veselības ministram, kuram jāizvelk no īkšķa skabarga, nākas novērot tirgus darījuma afēru godīga resursu sadalījuma vietā. Skumji, ka tā notiek. Elitārums joprojām grūž ārā no segliem egalitārismu.

Legalizētie meli jeb ķirurgs – zārcinieks

Ja lielas slimnīcas ķirurgam ienāks prātā iedibināt zārku ražošanas cehu, sākt apbedīšanas tērpu šūšanu, pasākumu pārdošanu un kapličas rituāla piedāvāšanu saviem pacientiem, tad nebūs ilgi jāgaida līdz brīdim, kad skalpelis darbosies daktera privātā biznesa, nevis pacientu veselības interesēs. Tādā slimnīcā mirs vairāk nekā izveseļosies, jo tirgus loģika nāvi pieprasīs vairāk nekā veselību. Slimniekiem te nebūs balss, un viņos neviens neklausīsies. Izlems tie, kas nosaka tirgus situāciju šajā ārstniecības iestādē. Tā tas ir. Nav godīgi vai taisnīgi, bet tā notiek, jo ētika šiem darboņiem ir svešvārds.

Līdzīga situācija šodien izveidojusies arī vairumā Latvijas pašvaldību. To vadītāji ir iekārtojuši savu privāto biznesu, kas saņem pasūtījumus no paša. Labā roka sagādā biznesu kreisajai rokai, un lietas notiek tieši tāpat kā ķirurga – zārcinieka biznesā. Pat vēl vairāk – pašvaldības attīstības stratēģija tiek konkrēti pieskaņota vietējās politiskās elites biznesa vajadzībām.

To lieliski varēja novērot Krišjāņa Barona ielā Rīgā, kas jau ilgāku laiku atgādina nemākulīgi bruģētu gruvešu kaudzi ar vārgulīgiem žagariem dekorācijā, kur rakāšanās turpinās on-line joprojām. To apliecina arī svaigi izbūvētā, aklā «promenāde» gar padomju armijas ekoloģiski noziedzīgi aizbērto Juglas kanālu kādas citas, daudz vajadzīgākas rekonstrukcijas vietā. Kur nu vēl vēl virkne projektu, kas rāda, kā: 1) labā roka vienmēr maksā tikai kreisajai, 2) nauda tiek investēta jomās, kas lutina valdošās partijas vēlētāju vajadzības. Vai mums pārējiem skauž? Nē, neskauž, taču ir acīm redzami, ka projekti netiek veidoti godīgi. Bez tam atrodas personas, kas tiecas pat legalizēt nenormālību kā normu ar moto «nauda tā dara». Nē, nedara vis. Tā dara negodīgi cilvēki. Viss atkarīgs no amatpersonām, kas šo naudu lieto. Tāpēc alkatīgos pašvaldību vadītājus vajag novākt no siles, kurā ražo naudu, nevis taisnīgu politiku sabiedrībai.

Ja mums valsts līmenī un pašvaldībās būtu konsekventi funkcionējoša rokošā žurnālistika, tad jau sen būtu liecības ar pierādījumiem par «ķirurgu – zārcinieku» biznesu pašvaldībās un sabiedrība šos večus no kloķiem novāktu. Taču izdevēji minēto disciplīnu neatbalsta. Tāpēc šodien Latvijas ainavā varam novērot Ventspils mēra Lemberga nenogurstošo bugi-bugi deju ar valsts tiesu sistēmu un brīnīties par postsovjetistu loģikas izturību modernā laika apstākļos.

Ja redzam, kā pašvaldību vadītāji un amatpersonas pērk sev jaunus braucamos, kašmira mēteļus, dzen bērnus uz ārzemju privātskolām un ceļ aizvien «krutākus» jumta dzīvokļus vecpilsētā, tad varam secināt, ka Latvijas pašvaldībās ir nauda, kuru var stūrēt savam maciņam par labu. Tā sakot – sev par labu. Tas nozīmē, ka alkatīgos nedrīkst atstāt pie varas, jo būtu jābūt pavisam citādi. Ievēlētajam pašvaldību līderim pirmām kārtām jācenšas uzlabot vistrūcīgāko sabiedrības slāņu (nevis savas) vajadzības, jo viņš taču ieiet politikā, lai kalpotu mums, nevis uzbarotos pats. Taču: 1) trūcīgajiem nav kanālu, lai publiski deklarētu savu postu, 2) pārāk skaļi skan viltus brēcēju balsis (piemēram turīgie, kuri uzskata, ka viņu nodokļi jāsamazina un tml.), 3) ne vienmēr tie, kuriem visvairāk vajag palīdzību, spēj to pieprasīt.

Tie, kas pieraduši pie mazumiņa, ir iemācījušies ar to samierināties. Tieši tāpat kā tie, kuriem vajag daudz, nekad nepārstās zagt, ja seifa durvis stāvēs vaļā.

Zvejnieki ar laivām dārzā

Viena no vispretīgākajām īpašībām ir liekulība. Tā novērojama arī patlaban publiskajā telpā, kad pašvaldību līderi dekoratīvi pielien vēlētāju kaprīzēm, lai «nopirktu» balsis. Saskaņa pērk Rīgas iedzīvotājus ar bezmaksas sabiedriskā transporta solīšanu. Turpat līdzās ar to pašu solījumu mīņājas arī Lemberga kabatas politiskā organizācija ar oficiālo nosaukumu zaļo zemnieku partija. Trūcīgākie rīdzinieki balsos par tiem, kas sola lētu vizināšanos tramvajā. To sauc par «kumosiņa vilinājumu», kad būtisku pārkārtojumu vietā piedāvā konfekti. Taču pastāv arī citi pielīšanas veidi, kas ir daudz nepatīkamāki par šo «burkānu ēzelītim». Viens no tādiem ir «izpatikšanas tradīcija» jeb bruģa zemnieku godināšana. Man ar šo efektu tikko nācās saskarties gan kādā piejūras pašvaldībā, kurā vietējo intereses (lasi – valdošās partijas vēlētāju intereses) tiek stādītas pāri valsts interesēm, gan Rīgas reģionā, kurā notiek tieši tas pats ar tā saucamās Rīdzinieka kartes palīdzību. Vietējiem pielien, lai iegūtu balsis vēlēšanās. Tā vietā nejēdzīgi devalvējot pārējos valsts iedzīvotājus (kas nav vēlētāji attiecīgajā pašvaldībā).

Saksim ar pirmo – neskartā dižjūras piekraste ir mūsu valsts bagātība. To zina visi, kas brauc šurp to apraudzīt (maksājot vietējo viesnīcām), un pašnieki, kas lepojas ar savu neskarto un daiļo piejūras dabu – floru un faunu. Te liedagā dzīvo reti sastopamais, aizsargājamais smilšu krupītis, kura izplatība samazinās cilvēka darbības rezultātā un pašlaik ir uz iznīcības robežas. Maija beigās un jūnijā skan krupīša dziesmas, kuras klausīties dodas ne tikai pētnieki, bet arī tūristi. Man šis krupis ir simbols neskartajai un tāpēc tik vērtīgajai piekrastes dabai. Taču tā eksistenci regulāri apdraud liedaga dangātāji. To skaitā arī, piemēram, vietējie zemnieki, kas nodarbojas ar zvejniecību (kā hobiju) un, vedot laivas uz jūru, samaļ kāpas un piesārņo liedagu.

Mola nav, piestātnes nav, bet ar zvejniecību esot jānodarbojas. Pirmskara tradīcija to prasot. Ja reiz tradīcija, tad būtu jāiekārto piestātne, laivu novietne, nevis jāuzskata par normālu lietu, ka katrs «zvejnieks» divas reizes dienā brauc ar traktoru un piekabi uz jūru, lai tur iemestu un savāktu pustukšos tīklus. Protams, pāris hobija «zvejnieki» ar savām riepām un ikdienas eļļas sliedēm liedagā ne tikai iznīcina smilšu krupja eksistenci, bet arī visu mūsu kopīgo dabas bagātību – krāšņo Kurzemes piekrasti. Viņu trūcīgā «nozveja», protams, valstiski un tālredzīgi raugoties, neattaisno esošā hobija eksistenci. Taču pašvaldībai šie cilvēki ir vēlētāji, un tāpēc mums pārējiem (kopā ar smilšu krupi, kas arī nebalsos pašvaldības vēlēšanās) ir jāpacieš. Priekšroka tiek dota liekulībai vietējo vēlētāju priekšā, nevis loģikai.

Tas pats novērojams arī Rīgā. Rīdzinieka kartes ieviešana sabiedriskajā transportā ir rupjš pliķis pārējiem Latvijas iedzīvotājiem no galvaspilsētas pašvaldības puses. Arī jelgavniekiem vai alūksnietei ir jāpārvietojas pa Rīgu darba, mācību vai citu vajadzību dēļ. Rīga ir galvaspilsēta, te atrodas slimnīcas, ministrijas un citas iestādes, kas jāapmeklē arī tiem, kas galvaspilsētā nedzīvo. Turpretī partija Saskaņa un Gods kalpot Rīgai tagad ar šo karti cenšas uzpirkt Rīgas = savus vēlētājus kā privileģētu grupu, cerot uz sev simpātisku balsojumu trešajā jūnijā. Šāda dekoratīva lišķība, liekulība ir šķebinoša, jo visās pasaules pilsētās vietējiem mēdz piedāvāt mēnešbiļeti vai gada karti ar būtiskiem cenu atvieglojumiem, kas ir normāli. Taču Ušakova-Amerika režijā Rīdzinieka karte ir politiskās aģitācijas lozungs vēlētāju savaldzināšanai.

Ir jāprasa

Vēlēšanas tuvojas. Cerēsim, ka mūsu velētāji beidzot atgūsies no iedomas par to, ka «bagātajiem pietiek» un tāpēc «viņi vairs nezags», atceroties, ka apetīte rodas tieši ēdot. Tieši tāpat kā cirka dresūrā par pareizu triku dzīvnieks saņem našķi, arī Rīgā valdošā partija dresē sev Rīgas iedzīvotājus vajadzīgajā režijā. Tādējādi trūcīgā pensionāre, kurai Ušakovs iedod atlaidi trolejbusā, pat nespēj iedomāties, ka viņai citā valstī un pilsētā pienākas vēl daudz vairāk atvieglojumu un pakalpojumu nekā Rīgas dome piedāvā šodien. To pašu nesaprot sirmgalvis Ventspilī, kuram Lembergs uz svētkiem regulāri piegādā nelielu naudiņu kā cukurgraudiņu, lai tas vēlēšanās nobalsotu pareizi.

Taisnīgums pieprasa, lai mēs nevis privileģējam tos, kas balsos par mums vēlēšanās, bet gan izturamies pret katra vajadzībām kā unikālu kategoriju. Tātad – nevis privilēģijas pret noteiktām vēlētāju grupām, bet pret katru atsevišķi (skat. Axel Honneth, Nancy Fraser, Iris Marion Young).

Taisnīgā sabiedrībā katram jāspēj apzināties savas iespējas un vajadzības, tāpēc jānovāc politiskie un ekonomiskie šķēršļi, kas šo pieeju grauj. Katram cilvēkam ir tiesības būt brīvam, ietekmīgam, saprastam un akceptētam. Pagaidām tā nenotiek. Tirgus ekonomika mums demonstrē nepārtrauktu habitus cīņu par varu un vietu hierarhijās. Vēl neesam nonākuši pie sliekšņa, kur sākas ceļš pie godīgas un taisnīgas sabiedrības. Taču šis ceļš eksistē. Mums atliek to izvēlēties un iet.

Tāpēc vēlēšanās rīkosimies atbildīgi un piedāvāsim mūsu valstij jaunas iespējas jaunu un atbildīgu cilvēku vadībā. Ievēlēsim tos, kas nav bijuši pie varas.

Svītrosim pirmos septiņus. Citādi kūlas dedzinātāji par cukura graudiņu mums atkal iebalsos oligarhus pašvaldību vadībā.

Svītrosim un dosim ceļu svaigam gaisam.

Latvijas dēļ.

Vai tiešām ar liberālismu un demokrātiju ir cauri?

Speciāli TVnet

 

eudemokratatija

Attēls no TVnet

 

Kremļa ideologs Dugins intervijā Ziemeļvalstu medijiem kļuvis pielaidīgāks un «maigāks» savās deklarācijās par cilvēces «pagrimuma iemesliem». Trampa uzvara viņu iedvesmojusi savas «ceturtās politiskās teorijas» attīstībai. Liberālisma un globālisma uzplaukuma laiks esot garām. Pasaule sašķīstot ideoloģiskos blokos (tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā savulaik Hruščova komunisma uzcelšanas sapnis, arī liberālisms esot izrādījies ideoloģiska halucinācija. Ar liberālismu un demokrātiju tagad esot cauri, jo cilvēki neesot gatavi būt individualitātes un paši pieņemt svarīgus lēmumus. Viņi esot bara ļaudis (piemēram, kā ķīnieši un krievi) un jūtoties komfortā vienīgi grupā ar vadītāju. Kā redzat, esam atpakaļ pie «tautu cietumiem», un atrodas ideologi, kas šo pieņēmumu mēģina argumentēt filozofiski.

Donalds un Rihards

Pēc Dugina domām, amerikāņi esot izslāpuši pēc robežu aizvēršanas, mūru celšanas un norobežošanās. Tagad visi vārti aizvēršoties, dzelzs priekškari atkal nolaidīšoties. Paši dzīvosim sava nacionālā ideālisma cietoksnīti, kā spēsim un pratīsim. Katrs savējā. Tāpat kā viduslaikos.

Viņa idejām ir diezgan daudz sekotāju arī Latvijā. Lielākā daļa no tiem ir Krievijas televīzijas kanālu cītīgie skatītāji Liepājā, Rūjienā vai Rīgā. Citi, salasījušies interneta troļļus – sludinātājus un tāpēc pārliecināti par globālā nacionālisma ausmu un gatavi sekot pat Rihardam Spenseram (Richard Spencer), lai kur viņš ietu. Kas viņš tāds?

Viens no jaunajiem alternatīvo labējo grupējumu līderiem ASV jeb «jaunais labējais».

Šodien nav jābūt nacionālistam, lai noenkurotos labējo «pašā attālākajā labajā stūrī». Pietiek ar to, ja esat «baltais vīrietis» (vai šīs ideoloģijas paudējs vai tās klasificētais «otrās šķiras» cilvēks), ienīstat minoritātes, sievietes, melnādainos u.c. iedzīvotāju grupas, esat gatavs tās vajāt, noliegt un pat iznīcināt, ja vajag. Pazīstama aina. Ož pēc koncentrācijas nometnēm un Otrā pasaules kara. Spensera grupējums šodien ir uzairējies salīdzinoši augstu Donalda Trampa piekritēju politiskās hierarhijas skalā, jo deklarē tieši šīs «vērtības» kā savējās. Pašlaik viņš cenšas kļūt par ietekmīgāko lobistu Vašingtonā un neslēpj savas alternatīvās kustības alt right idejas.

Pats sevi Spensers raksturo kā «intelektuālu pionieri», kas atklāj jauno konservatīvo ceļu aiz okeāna ar mērķi saglabāt balto, konservatīvo vairākuma kultūru ASV. Pēc viņa domām, esot jāpārtrauc multikulturālisma process, un viņš darīšot visu, lai to panāktu Trampa ēnā. Donalda Trampa ievēlēšana ASV prezidenta amatā esot apstiprinājusi viņa ideju aktualitāti tieši šodien.

Rihards Spensers ir pabeidzis studijas divās ASV augstskolās (University of Chicago un University of Virginia), bērnību pavadījis pārtikušā ģimenē Bostonā, kurai esot britu un vācu saknes. Neizglītots vai bezdarbnieks viņš nav. Arī frizūra atbilstoša – «fashy haircut» (kā viņš pats savu matu sakārtojumu raksturo). No kurienes ceļas šādu jaunu vīriešu neiecietība un niknums pret visiem tiem, kas nav tādi kā viņš?

Pirms sešiem gadiem Rihards sāka savas aktivitātes internetā (AlternativeRight.com, Reddit un 4chan), kas iecementēja pamatus alternatīvai labējo politiskai kustībai. Tā savu politisko aizraušanos sauc viņi paši. Domubiedrus Rihardam izdevies sarūpēt, pateicoties mikroblogam Twitter. Liela nozīme bijusi tieši Trampa nākšanai pie varas. Viņa vēlēšanu kampaņas vadītājs Steve Bannon pats aktīvi vadīja labēji konservatīvo saitu Breitbart, kas funkcionēja kā tilts starp klasiskajiem konservatīvajiem un galēji ekstrēmajām kustībām. Riharda piekritēju lokā ir arī prezidenta Trampa dēls Donalds. Pazīstamais mediju analītiķis Marshall Kirkpatrick kādā pētījumā uzsver, ka puse no prezidenta Trampa tvītiem sakņojas labējo ekstrēmistu koncepcijās un pauž tieši šo – labējo ekstrēmistu populisma viedokli.

Taču atgriezīsimies pie Riharda Spensera. Viņš ir pārliecināts, ka baltie cilvēki jānošķir no melnajiem un ASV esot tikai un vienīgi balto valsts. Melnie nevēloties dzīvot starp baltajiem un otrādi, jo «niggers just want to be niggers» (DN, 22.11.2016.), uzsver Spensers Eiropas žurnālistam privātā sarunā, it kā tas būtu joks. Viņam krīt uz nerviem sievietes, kas vēlas tikt uzskatītas par cilvēkiem, un «krāsainie», kas nedod priekšroku baltajiem. Viņu spārno labējo populistu panākumi Rietumeiropā un ASV, kas sen jau aizstūmuši mēslainē parastos konservatīvos, tādus kā Bush vai John McCain. Interesanti, ka alternatīvo labējo populistu grupējumi sastāv lielākoties no jauniem vīriešiem. Paši viņi nav izmesti no darba, viņiem nedraud trūkums, taču viņi visi ir nikni. Lielākoties programmētāji un IT industrijas pārstāvji.

Pēc Spensera domām, šie ļaudis ir tipiski tīmekļa sabiedrības pārstāvji – individuālisti, tāpēc galveno viņa partijas kodolu veido «vīrieši no tehnikas sektora» (turpat). Viņi nav izpildītāji, kas dara to, ko priekšnieks liek. «Viņi paši strādā aktīvi internetā, nepārtraukti. Zina un saprot, kā atlasīt ziņas, nevis pārtikt tikai no New York Times» (turpat). Tāpēc arī Alt right strāvojums radās tieši tāpat kā Eiropas neolabējo kustības (Generation Identitaire, Sverigedemokratisk Ungdom u.c.). Visas šīs jaunradītās nacionālo partiju kustības šodien veido nacionālistu internacionāli. Viņi ir apbēdināti par «nacionālas valsts izzušanas procesu», lai gan paši ir guvuši izglītību, kontaktus, zināšanas un priekšrocības, tieši pateicoties demokrātijai, globalizācijai un atvērtajām robežām.

Riharda partija kā paraugs atdarināšanai

Spensers savu kustību dēvē par «atlernatīvu», t.i., pretēju tradicionālajiem konservatīvajiem. Viņš plāno reanimēt nacionālismu, mazināt armijas līdzdalību ārzemju operācijās, apturēt ASV atbalstu Izraēlai. Tāpēc šai kustībai pieslejas arī antisemīti. Nav nejauši, ka vairums alt right manifestu (kas ik dienu cirkulē internetā) pauž vienu un to pašu domu par «ebreju kontroles samazināšanu medijos» vai arī aicinājumus «pretoties ebreju elites aktivitātēm». Tātad – klasiskas antisemītisma nostādnes, kuras realizē arī Trampa kampaņas šefa Steve Bannon vadītais portāls Breitbart. Tas nozīmē, ka nekādas jaunas kustības vai «alternatīvā konservatīvisma» faktiski nav. Šis ir tas pats rasisms jaunā iesaiņojumā, jo būtība nemainās, ja vergus nosaucam par lauksaimniecības darba izpalīgiem.

Otra jauno rasistu īpatnība ir profesionālo troļļu ieviešana (Pepe The Frog) partijas ideoloģiskajā darbā. Īpaši aktīvi tas notiek mikroblogā Twitter, kurā varde, ietērpta Trampa naģenē, sola padarīt ASV lielu un varenu. Tas notiek izaicinoši, vīzdegunīgi un ciniski, tāpēc Anti-Defamation League (sabiedriskā organizācija, kas apkaro antisemītismu) nesen izvirzīja tieši šo vardi nelāgajai naida kurinātāja galvenajai balvai. Otra platforma ir agresīvo interneta troļļu armijas ieviešana, kuras uzdevums ir apkarot ienaidnieku, vajājot ietekmīgus žurnālistus un politiķus. Katram «ienaidniekam» tiek paredzēts presings, kas sastāv no vairākiem vajātājiem – troļļiem, kuri uzbrūk visās iespējamās pieejās – blogos, čatos, cenšoties diskreditēt sev nepatīkamās personas divos virzienos: 1) kompromitēt šo cilvēku kā kompetentu, saprātīgu būtni ar melīgiem apgalvojumiem, apmelojumiem, lamām (tā kā internetā cenzē noteiktus vārdus, tad pieņemts latīņamerikāņus saukt par «Yahoo», melnos par «Google», musulmaņus par «Skittles» un ebrejus par «Skype», lai izvairītos no cenzūras); 2) mēģināt iebaidīt cilvēku, kas pauž citus uzskatus, lai tas pazustu no publiskās telpas. Jāpiebilst, ka nevar nemanīt – šo taktiku izmanto arī Latvijas nacionālās alianses karojošie troļļi tā saucamā «Sproģa» menedžmenta ietvaros.

«Alternatīvo labējo» kodols nav liels – ap 100 cilvēku, kas parādās visās konferencēs un pauž vienus un tos pašus sinhronizētos viedokļus. Tiekas ar citu valstu labējiem populistiem (Geert Wilders) un jūt vēju savās burās. Spensers atzīst, ka viņa labākie idejiskie skolotāji esot Staļins, Trockis un Putina Krievija, kas esot valsts, kura šodien spēj formulēt «ideālu balto nacionālismu». Viņš saprot, ka ASV šī mācība tik strauji neiekaros, jo sabiedrība sastāv no indivīdiem, kam mācīts domāt un spriest kritiski. Kustības mērķis neesot iekarot politisko varu, bet gan mainīt domāšanas kultūru. Tas prasot laiku. Pēc desmit vai divdesmit gadiem šodien nepieņemamais būšot norma arī ASV.

Ekonomisti un bankas ir vainīgie

Amerikas Savienotajās Valstīs pastāv arī liels bezdarbs un posts, kas skar samērā plašu sabiedrības daļu. Diemžēl šie procesi reti tiek atspoguļoti Latvijas medijos, tāpēc ka mums nav profesionālu reportieru vai komentētāju, kas ziņotu par reālo notikumu gaitu Štatos. Informāciju mediji parasti paņem no lielajiem ziņu piegādātājiem, kas informē tikai par amerikāņu politiskās un ekonomiskās elites aktualitātēm, bet neizgaismo faktu, ka būt trūcīgam nav viegli arī Amerikā. Mazizglītotie baltie vīrieši, kuru darbavietas tika slēgtas jau pirms divdesmit gadiem, veido neapmierināto vēlētāju kodolu. Susan Faludi (Stiffed) šo procesu lieliski raksturoja ar frāzi «tie ir cilvēki, kas zaudējuši kompasu šajā pasaulē», jo jūtas «mazāk ietekmīgi, vērā ņemti un nozīmīgi nekā agrāk». Arī Michael Lewis, analizējot republikāņu priekšvēlēšanu periodu 1996.gadā, precizēja: «Tie ir cilvēki, kurus pārņēmusi panika par savu bezspēcību.»

Jāpiezīmē, ka šo efektu var lieliski novērot, piemēram, tepat pie mums Juglā, kur vienmuļajās PSRS industriālā uzplaukuma perioda daudzstāvu barakās dzīvo VEF, Vagonu rūpnīcas, Alfas, Rīgas auduma un Sarkanās Zvaigznes bijušie strādnieki un viņu pēcnācēji. «Dodiet man smaržu, kas ražota Krievijā!» lūdz man aiz muguras klusa vīrieša balss kosmētikas veikalā, kur piedāvā Ukrainā, Krievijā un Baltkrievijā ražotas preces. Pagriežos un ieraugu, kā viņš sajūsmināts osta mazo zaļo flakoniņu, kuru pārdevēja iespiedusi pircēja rokās. «Smaržo kā vecie labie laiki!» saka klients gados jaunajai pārdevējai, kas spiesta uzklausīt garu sirds izkratīšanu par to, cik labi bija agrāk, kad Latvija bija Padomju Savienībā: visiem bija darbs, maize uz galda, bezmaksas ārsts un sakārtota ekonomika. Šis Juglas flakoniņa ostītājs Latvijā ir ļoti līdzīgs Trampa vēlētājam ASV. Viņam ir tieši tās pašas problēmas, kas bijušajam Detroitas konveijeru strādniekam: statusa, pārticības un ietekmes izzušana sabiedrībā.

Tātad šo cilvēku agresīvās depresijas iemesls nav liberālisma vai globalizācijas reālās sekas, bet gan ekonomikas izgāšanās brīvā tirgus apstākļos. Lielai cilvēku grupai pazuda darba vietas, ko ekonomisti (pat ar Nobela prēmijām azotē!) nespēja paredzēt un laikus novērst reālajā dzīvē un valsts attīstības projektos. Masu bezdarbs nav orkāns vai tuksneša vētra, kas piezogas negaidīti. To var prognozēt un laikus novērst, ja ir izpratne par šo procesu attīstību. Tāpat arī bankas nav un nebūs ētisks naudas darījumu nokārtošanas veids. Kamēr nav nomainīta norēķināšanās sistēma, mums visiem jārēķinās ar jauniem «banku krahiem» un nelaimīgiem noguldītājiem, kuru ietaupījumi pazuduši līdz ar kārtējās privātās bankas bojāeju.

Domāju, ka šodien jāsatraucas nevis par postu, kuru izraisījušas liberalizācijas vai globalizācijas sekas, bet gan par izcili neveiksmīgo, kļūdaino un nevarīgo ekonomistu un finansistu pienesumu savu valstu pārticības garantēšanai. To lieliski apliecināja starptautiskās jauno ekonomistu elites izcili neveiksmīgā programma Krievijai Jeļcina laikā, kas noslēdzās ar valsts bankrotu un Putina stāšanos amatā. To pašu (mazākā mērogā) redzam arī Latvijā, kad bijušo fabriku vietā atklāj aizvien jaunus un jaunus lielveikalus, bet cilvēki (darba meklējumos) klīst uz rietumvalstīm, kurās šie jautājumi sakārtoti labāk.

Ja reiz liberālisma politiķi nav spējuši piesaistīt valsts attīstīšanai derīgus pārticības nodrošinājuma projektus, tad šī politiskā līnija tiek apšaubīta. Diemžēl var notikt tas pats, kas norisinājās 30.gados, – bezdarbs un pesimisms nobruģē ceļu diktatoriem.

Sievietes kā vajātā minoritāte

Priekšvēlēšanu kampaņas laikā CNN (kādā piektdienas vakarā) mums piedāvāja 2005.gada 16. septembrī ieskaņotu sarunu autobusā ar Donaldu Trampu. Tajā viņš atzīstas, ka esot zvaigzne un tāpēc sievietes viņam visu atļaujot. Ieskaitot pieskaršanos savu ķermeņu intīmām zonām un tml. (And when you’re a star they let you do it. You can do anything. Grab them by the pussy)/1/. Nauda nosakot vīrieša erotisko magnētismu (pikantām detaļām nepievērsīšos). Taču vienlaikus Tramps atzīstas, ka vienmēr viņam neizdodas pieveikt visas. Gadoties arī tādas, kas atsaka dzimumaktu, jo esot precējušās vai grasoties laulāties. To visu nekautrīgi atklāj nākamais prezidents, kas tobrīd ir jau precējies ar glīto uzvelkamo lelli no Slovēnijas, vārdā Melānija. Sieviete, kas viņam atteica kopošanos, ir televīzijas reportiere Nancy O`Dell. Vēlāk medijiem viņa atzinās, ka ir nepatīkami noklausīties šādas nejēdzības par sievietēm, kuras pauž cilvēks, kas pašlaik ieņem augstāko politisko amatu Ziemeļamerikā. Viņa uzskata, ka sieviete pirmām kārtām ir cilvēks, tāpēc sarunas tonim ir jāmainās. Neviens sava dzimuma, tautības vai rases dēļ nedrīkst būt pakļauts baltā patriarhālā vīrieša pazemojumiem kā normai.

Nav noslēpums, ka Donaldu Trampu kritizē par viņa attieksmi pret sievietēm. No vienas puses dāmām (darba apstākļos) publiski adresēti pazemojumi par nepietiekami labu izskatu, lieko svaru vai nespēju būt seksuāli atraktīvām, bet no otras puses Trampam raksturīga augstu amatu piešķiršana izredzētām personām savā organizācijā. Pats savu seksismu viņš, protams, neatzīst un tā vietā akcentē meitas Ivankas panākumus tēva biznesa industrijā (lai gan vairākas reizes publiski pats ir uzvērsis, ka meita esot ļoti seksīga). Grūti iedomāties, ka mēs akceptētu, ka līdzstrādniekam vīrietim uzņēmuma sapulces laikā priekšniece publiski paziņo, ka viņa svars ir par lielu un jānotievē (Machado), vai kādam citam vīrietim norādītu, ka esot grūti iztēloties, «kā jūs rāpojat uz ceļiem» (The Apprentice). Taču sievietei izteikt šādas piezīmes publiski joprojām nav nekas īpašs. Tā dara. Ne tikai ASV, bet arī pie mums.

Jāuzsver, ka lielai sieviešu daļai (kas nevēlas saņemt salauzto tulpi «vistu kūts svētkos» 8.martā) šie izpaudumi nešķiet normāli. Tāpēc Teresa Shook no Havaju salām satraukumā par Trampa uzvaru vēlēšanās aicināja domubiedrus uz sieviešu maršu inaugurācijas dienā. Process izvērtās par starptautisku notikumu visā pasaulē. Vašingtonā prognozēja 20 000 dalībnieču, bet ieradās pusmiljons ar rozā cepurītēm, kuras dēvē par «pussyhats». Šāda galvasrota bija reakcija uz Trampa izteikumiem 2005.gadā («grab them by the pussy»), un tāpēc manifestācijas laikā daudzi demonstrantu plakāti bija nesaprotami tiem TV skatītājiem ārzemēs (arī Latvijā), kas nebija informēti par šā marša jēgu un būtību, dekorācijas ieskaitot.

Protams, ka maršs bija demonstrācija, kas pieprasīja sievietēm tiesības pašām lemt par savu dzīvi, ķermeni un likteni. Patriarhālā sabiedrībā, kuru pārstāv «alternatīvie» un Trampa grupējums, vēlas pretējo un sievietes tiesības reāli apdraud ar jauniem likumiem, ierobežojumiem un tiesām. Te vairs nav runa par ekonomisko traumu efektiem, bet gan par atklātu uzbrukumu taktiskumam, tolerancei, empātijai. Protams, ekstrēmi konservatīvie (ar, uz, bez baznīcas karoga rokās) kā populistiski demagogi parādās uz publisko attiecību skatuves brīžos, kad aizvadīts saspringts periods ar trūkumu, bezdarbu un stresu. Krīzes atplūdu laikā labējie ekstrēmisti George Wallace un Strom Thurmond ASV sasniedza savus popularitātes kalngalus 50. un 60. gados, kad valsts piedzīvoja savu ekonomisko uzplaukumu. Interesanti, ka Thurmond un Wallace piekritēji satraucās tieši par sieviešu un melno tiesību pieaugumu sabiedrībā. Šodien Latvijā ir līdzīgi. Nedz labējie (nacionālais bloks), nedz tie, kas izliekas par sociāldemokrātiem (Saskaņa), nespēja piedāvāt Latvijai radikālu un produktīvu ekonomiskās attīstības modeli. Tā vietā viņi pieprasa ierobežot cilvēktiesības vajātajām sabiedrības grupām, atdarinot Krievijas atklājumus un shēmas.

Tur aizvadītajā nedēļā parlamentā 358 deputāti nobalsoja par likumu, kas legalizē sieviešu un bērnu piekaušanu ģimenē. Iniciatores bija divas sievietes, deputātes Olga Batalina un Jeļena Miruļina. Viņas, kā Putina vienotās Krievijas pārstāves, aicināja legalizēt fizisku izrēķināšanos ģimenē, tā «nostiprinot krievu ģimeni». «Galu galā neviens nevēlas mest cietumā cilvēku uz diviem gadiem par to, ka iepļaukājis savu sievu,» uzskata Muzūļina (DN, 25.01.2017.). Likumam svētību dod arī krievu pareizticīgo baznīca, kas neslēpj prieku par to, ka tagad atkal varēs legāli pērt bērnus, jo miesas sodi esot «tiesības, kuras dievs piešķīris visiem vecākiem» (turpat).

Krievijas statistika ziņo, ka 40% noziegumu notiek ģimenē, un neatkarīgās organizācijas (Annas Centrs) atzīst avīzei Moscow Times, ka faktiskais piekauto sieviešu un bērnu skaits ģimenēs esot daudz lielāks, jo vairāk nekā 14 000 krievu sieviešu tiekot ik gadus nogalinātas tieši ģimenē /2/. Oficiālie Kremļa mediji apgalvo, ka vairums krievu vēlas atgriezties pie vecas un pārbaudītās metodes – fiziska soda ģimenē, kuru parasti realizē tikai vīrieši. 50% krievu to atbalstot. /3/

Krievu sieviešu maršs pret šo Putina un varas iniciatīvu pagaidām nav izdevies tādos mērogos, kā to varējām novērot sieviešu marša laikā Vašingtonā, jo Maskavas pašvaldība iniciatīvas iesniegumu neatbalstīja.

Karen Stenner savā grāmatā «The authoritarian dynamic» (2005) pierāda, ka naids pret sievietēm, melnādainajiem, invalīdiem un simpātijas diktatūras (autoritārisma) virzienā uzplaukst tieši brīžos, kad sabiedrībā sāk iesakņoties pieklājība, izpratne un laipnība pret «citādiem cilvēkiem». Acīmredzot neiecietība, nepieklājība, rupjība, vīzdegunība un nicīgums pret tiem, kas nav «baltie vīrieši labākajos gados», ir tomēr nākotnes problēma.

Arī pie mums.

1.

LASI CITUR: Trump recorded having extremely lewd conversation about women in 2005

2.

LASI CITUR: “If He Beats You, It Means He Loves You”

3.

LASI CITUR: В Госдуме объяснили декриминализацию насилия заботой о крепких семьях

Vai nākošais solis būs Worldvision Song Contest?

Monsa dziesma festivāla ievadāŠīgada festivāls noslēdzies ar Ukrainas uzvaru. Ukrainietes uzvara bija gaidīta. Otra iespējamā uzvaras pretendente – Dami Im no Austrālijas palika otrajā vietā, signalizējot, ka festivālam jāiet plašumā. Producenti Martins Osterdāls un Juhans Berghāgens šodien medijiem atzīst, ka fināla tiešraidi no Stokholmas sestdien noskatījušies 200 miljoni televīzijas skatītāju un pasākums jau sen ”pāraudzis” Eiropas robežas.  Kas notiks tālāk?

Tiek pieļauts, ka ”broadcast TV” šādi tomēr var atrast savus specifiskos attīstības ceļus un iekarot jaunas teritorijas.

Kā nākamās rindā uz līdzdalību gaida Ķīna un ASV. Iespējams, ka nākotnē mūs gaida ceturtdaļfināli Eirovīzijas, ”Āzijas vīzijas” un ”Amerikas vīzijas” izskatā un fināls sauksies Worldvision.

Ķīnas translācija-Jā, šādi plāni mums ir un EBU strādās tālāk, lai šo ieceri īstenotu. Redzēsim vai tas izdosies, – atzīst Martins Osterdāls.

Šogad pirmo reizi fināla tiešraidi translēja Ķīna online, akreditēti bija arī 12 ķīniešu žurnālisti Stokholmas preses centrā. Interese par šo pasākumu Ķīnā esot liela un doma par līdzdalību patiešām nopietna.

Flirtēt ar Stokholmas pasākumu mēģināja arī ASV prezidents Baraks Obama, savas Vācijas vizītes laikā.

-Tas, ko Jūs Eiropā esat panākuši, kad 500 miljoni cilvēku, kas sarunājas 24 valodās 28 dažādās valstīs tomēr spēj sadarboties vienotā ūnijā, ir viens no lielākajiem modernā laika politiskas sasniegumiem, – prezidents konstatēja, piemetinot, ka Eirovīzijas finālā katrs, protams, balso atšķirīgi. Baraka Obamas runa bija veltīta centieniem panākt Lielbritānijas palikšanu Eiropas Savienībā.Festivāla apbalvošana

Visbeidzot par 2016 gada fināla rezultātiem. Divas galvenās favorītes – ukrainiete un austrāliete (kā tas iepriekš bija paredzēts) izvirzījās avangardā. Pēc žūriju balsojuma pirmajā vietā bija austrāliete un mēs jau sākam (pie saviem televizoru ekrāniem mājās) apspriest, kurā no lielajām EBU valstīm Austrālija sarīkos nākamgad 2017. gada festivālu. Skaidrs, ka tā būs ”mātes valsts – Lielbritānija”. To ko paši briti ar savu mūziku nespēj Eiropā panākt, tagad būs sasniegusi dienvidkorejiete no Austrālijas. Taču nākamais jauninājums – tautas balsojums, izsita šo ideju no sliedēm.

Sākumā izskatījās, ka Kremļa troļļi, no kuriem katrs var balsot 20 reizes, būs apsteiguši Džamalu un Dami, taču fināla taisne salika visu atpakaļ savās vietās – uzvarēja smeldzīgā ukraiņu orientālā balāde, atstājot otrajā vietā austrāliešu klusuma skaņas. Starpība starp pirmās un otrās vietas ieguvējām ir neliela ; 531 punkti (1.vieta)  – 511 (2.vieta) = 20 punkti.  Krievijas Sergejs Lazarevs no korejietes atpalika arī par 20 punktiem, bet no ukrainietes par 41 punktu. Tas nozīmē, ka pirmais trijnieks cīnījās cieši līdzās un pamatīgi atrāvās no pārējiem, izmantojot arī politisko balsojumu.

Mākslinieciski no šīs trijotnes vispārliecinošākā bija Džamala no Krimas, kas harizmātiski, ar lielu iekšēju spēku dziedāja savu skumjo balādi un iespiedās Eiropas atmiņā. Dami Im finālā bija labākā nekā pusfinālā, taču audiovizuāli tēls nebija rāmjos un statiskā poza tik masīvai balādei kā ”Sound of Silence” izskatījās par šauru: samāksloti stīvā “nāriņas poza”, stīvinātā kleita un kičīgā rokasprādze, kas simbolizē skumjas izskatījās pēc pušķojumiem nevis nepieciešamības.  Austrālieši, tāpat kā latvieši, nav sapratuši, ka šeit visu nosaka audiovizuālais tēls (nejaukt ar šovu!) nevis vokālā meistarība kā ASV talantu šovos.

Krievijas Lazarevs ņēmās ko spēja, bet skanēja sliktāk nekā Jaunajā Vilnī. Iespējams, ka vainīgs bija stress, bailes novelties no sienas. Tā saucamais ”krievu hokejistu sindroms”, kas nozīmē – ”nedrīkst zaudēt nekāda gadījumā” – darīja savu. Dziedātājs kadrā izskatījās garīgi apātisks, lai gan mehāniski darīja visu, kas bija jāizdara. Starp citu – iecerētā varoņa poza augšpēdus lāzera viļņos nebija pārliecinoša, neraugoties uz grandiozajiem akordiem fonā. Zviedru PR biroji (kuriem  Krievija labi maksā) ņēmās kā traki pirms festivāla, mēģinot pierunāt zviedrus balsot tikai par Lazarevu un Azarbaidžānu, kas ir zviedru mūzikas eksporta pērkošākie klienti līdz šim. Taču Eiropa izdomāja citādi.

Mani mīluļi – bulgāriete ar zviedru dziesmu palika ceturtā un lietuvietis (arī ar zviedru dziesmu) – devītais.  Labi! 🙂 Latvijas 15.vieta ir liels Justa sasniegums. Justs ir ļoti cerīgs investējums Latvijas popmūzikas paletē. Novēlu nākotnē iemācīties ”draudzēties” ar televīzijas kameru, jo bez šīs īpašības skatītājs jūtas mākslinieka ignorēts. Paldies Aminatai, patiešām labi, tikai vairāk basus lūdzu dramatiskajās vietās :)!

Francijas Amirs lielajā Globena skatuvē nozuda kā mārenīte siena kaudzē. Žēl. Turpretī dēmona-šļaktiča un admirāļa stila paudēju Mihailu no Polijas laikam iebalsoja daudzi poļu  emigranti ārzemēs, jo tik superizcils viņa dziedājums tomēr nebija.

Nepelnīti zemu noslīdēja Itālijas Frančeska, kas arī bija manu favorītu skaitā. Tieši šī iemesla dēļ uzskatu, ka Eirovīzijas dziesmu festivālā vietas būtu jāiešķir tikai pirmajiem  trim. Pārējie lai veido nesistematizētu rindu, jo tieši daudzveidībā slēpjas modernās, audiovizuālās māksla spēks un pievilcība.

JT un Franss

ASV megaslavenā Džastina T parādīšanās bija fona izklaide un likās, ka piedaloties šajā pasākumā, viņš diezin vai iekļautos pat pirmajā desmitniekā.

 

-You did great! – teica kadrā Džastins zviedru Fransam. Taču par pašu megazvaigzni, diemžēl, nevaru konstatēt to pašu.

Tā viš ir. 🙂

Melnie lakati, rudens tuvums un mēs

Sandra Veinberga Damaskā, SīrijāManas attiecības ar radio kļūst ar katru gadu komplicētākas. No rīta ēteru piegružo tukša muldēšana (konstruktīvas informācijas vietā) un atliek tikai brīnīties, kurš bija tas, kas ieveda “tusiņu šmigā” iekšā radio studijā agrā rīta stundā. Kāds paģirains cilvēks? Kāds joku producents? Nezinu. Var gadīties, ka šis cilvēks neko nesaprata no radio misijas un domāja tikai par vienu – izklaidi līdz nāvei.

Pat agri no rīta. Piedodiet, bet es (šādos brīžos) nogriežu skaņu un pārmetoši skatos uz savu radioaparātu – “kā tu tā vari rīkoties!”, – es viņam saku. šķiet, ka viņam par to arī ir kauns (daudz vairāk nekā bēdīgi seklo radiostaciju direktoriem). Taču, var jau būt, ka ir arī “kādi radioklausītāji”, kas šo klausās un “tas” viņiem uzlabo omu.

Savukārt vakarā televizors man piedāvā – bērnu raidījumus no rīta līdz pat tumsiņai. Tātad līdz brīdim kad iestājas “Šerloka” vai nebeidzamo “Midsomeras slepkavību” stunda. Dienas avīzes ir nogalinājušas sevi pašas Latvijā jau sen. To vairs nav. Žurnāli turpina savu čaukstēšanu – skaistuma un nepiepildītās mīlas virzienā, kurus vairs studē tikai neglābjami romantiķi vai naivi bibliofili.

Tad nu es pievēršos ārzemju kanāliem, jo ir noticis tieši tas no kā es (kā mediju pētniece) baidījos visvairāk – latviešu mediji pārvērtušies lētā, bezsatura drazā, kurā noslīkst nedomājošie. Pārējie – nelielā domātgribētāju minoritāte, pārslēgušies uz ārzemju medijiem.

Diemžēl. Ir tikai daži raidījumi, kurus es noklausos. Tie ir: Latvijas radio pusdienu programma un tai sekojošie “Krustpunkti” (ja tiek apskatīta kāda mani interesējoša problēma). Šodien mani uzrunāja diskusija par muslimu sieviešu tērpiem un to iespējamo aizliegumu Latvijā. Raidījumā piedalījās Austrumu eksperti, juriste, etnopsiholoģijas pazinēji un klausītāji.

Nav tā, ka es šajā raidījumā būtu uzzinājusi ko jaunu.  Nē, neko jaunu es diemžēl neuzzināju. Ar orienta tēmām nodarbojos jau sen, mācu orienta dejas un flamenko. Tāpēc man šī joma ir samērā pazīstama lieta. Arī attiecīgajās valstīs ir iznācis būt un runāties ar vietējām sievietēm gan par apģērbu gan par patriarhālismu kopumā. Taču viens kļuva skaidrs –  vajadzēja parunāt arī ar cilvēkiem, kas dzīvo Rietumvalstīs un saskaras ar šīm kultūras konflikta problēmām savā ikdienā. Nevis ar sievieti, kura pati ieprecējusies Turcijā vai vīrieti, kuram viss pasaulē notiek teorētiski.

Piekrītu Sedliniekam, ka mūsu sabiedrības nemaz nav tik atšķirīgas – gan šeit gan tur = orientā toni nosaka patriarhāts. Jaunava ir prece, kuru vecāki dārgi pārdod vīra ģimenei un (kā jau precei) tai jābūt nevainīgai segacītei. Tā ir bijis vienmēr (gan agrāk, gan tagad) arī pie mums un to var redzēt arī šodien mūsu tautas tērpos ar sievām kurām lakats ap galvu (aube) ir obligāti. Iedomājieties kas notiktu ja pusmūža dejotājās saliktu sev galvā “jaunavu vaiņagus” un nodejotu Rucavieti! Oj, būtu sašutums. Vai ne? Tad ko mēs brīnāmies par austrumu sievietēm, kurām sabiedrība pieprasa apsegt galvu tikumības un kārtības dēļ?

Nesākšu tagad attīstīt tekstus par to, kā visas sievietes vēlas “tikt zem aubes” un cik universāli ir sievietes “tikumības priekšraksti” visām tautām un nācijām uz zemes un cik vienlīdz vaļīgi tie ir kungiem un puišiem visās valstīs un reliģijās.

Jā neesam mēs tālu šajā jomā tikuši – patriarhāts tā izlēmis un sievietes atbrīvošanās tēma dažādos pasaules nostūros ir dažādi attīstītā līmenī. Tāpēc mums tagad atliek noskaidrot pašu galveno – vai mēs paši savām sievietēm visu atļaujam darīt jeb tomēr – nē?

Nē, sieviete pie mums pagaidām vēl nav 100% līdztiesīga vīrietim. Diemžēl nav.

Bet.

Mēs esam tikuši tālāk sievietes atbrīvošanāa procesā, turpretī “viņi’ (orientā) ir pamatīgi atpalikuši šajā jomā.

Ko darīt – palīdzēt “viņiem” saprast, ka sieviete ir cilvēks, jeb tomēr palikt pie vecā un pārbaudītā modeļa, ka sieviete ir tikai vīrieša servisa institūcija un viss?

Jā, mēs zinām, ka sieviešu līdztiesības jautājums Latvijā nav pilnībā atrisināts, taču mēs apzināmies šo problēmu un cešamies to atrisināt. Tieši šajā pozīcijām būtiski atšķiras austrumu un rietumu civilizācijas pasaules uztvere. Pie mums meitenes var mācīties peldēt skolas baseinos kopā ar puikām, bet muslimu vecāki Zviedrijā bieži neatļauj savām meitām mācīties peldēt, ja baseina iekštelpās ir vīrieši – sporta bāzes direktoru ieskaitot. Tāpēc šīs meitenes biežāk slīkst. Diemžēl.

Muslimu meitenes un zēni tiek saderināti ar radu bērniem jau bērnībā un bieži bēg no piespiedu laulībām, kuras viņiem uzspieduši vecāki. Viņi lūdz valstij palīdzību noslēpties, vai mēs Latvijā šo patvērumu viņiem piedāvāsim, jeb vecāku vara tomēr lielāka par valsts svirām?

Ko mēs darīsim brīdī kad muslimu vecāki pieprasīs mūsu veselības aprūpei “apgraizīt” zēnu un meiteņu intīmās ķermeņa daļas, lai samazinātu viņu seksuālo apetīti. Tādas esot daudzu orienta tautu tradīcijas un tā esot darīts visos laikos. Vai mēs piedāvāsim viņiem ķirurģisko pakalpojumu? Arī tad, kad vajadzēs “sašūt kopā” kādu jaunkundzi, kura “vairs nav nevainīga” un nākamajam vīram tiek pārdota kā tikla segacīte? Skandināviem šīs operācijas tiek veiktas uz sabiedrības rēķina, taču tās nav slimības un faktiski neapdraud precēties kārās pacientes veselību!

Tātad tomēr sekss, kurš ir jāieliek rāmjos. Pēc austrumu shēmas.

Ko mēs darīsim ja muslimu sieviete tērpusies melnā tērpā gribēs strādāt par audzinātāju bērnu dārzā, taču mazuļi kliegs, ka viņa ir spoks, jo skolotājas seju taču nevar redzēt.

Raidījumā izskanēja doma, ka pašas sievietes tā vēlas, ka “tā” viņas pasargā sevi no sabiedrības. Zināmā mērā pievienojos šim viedoklim, jo vīrieši tajā pašā Sīrijā vai Omanā ļoti nekautrīgi blenž uz sievieti, aizskar to uz ielas, ja “kāda” ir iedomājusies pastaigāties viena pati bez melnā lakata vai hidžaba. Jā, tur ir vieglāk, ja uniforma – lakats tiek uzvilkts galvā. Tad pretīmnācēju skatieni nav tik aizkaitināti un replikas tik aizvainojošas. Taču manuprāt nav pieļaujams, ka  man ir jāapsien ap galvu lakats tikai tāpēc, ka kādam tā skaitās piedienīgāk. Vēl – nevienam nav noslēpums, ka gandrīz katrā musulmaņu ģimenē ir kāds tēvs, omīte vai tēvocis, kas vēlas lai jaunkundze, kundze staigā satinusies melnā maisā, ar melnu lakatu ap galvu. To man apliecinājušas daudzas manas orienta paziņas. Ģimenes spiediens ir pamatīgs tieši uz meitām. Ja mēs aizliegsim lietot melnos, maksimāli nosedzošos lakatus telpās, skolās, slimnīcās, augstskolās, institūcijās, tad panāksim Ataturka rīkojumam līdzīgu efektu – ģimene vairs nevarēs aizliegt meitai atvērt seju.

Protams, lai katrs ģērbjas kā vēlas. Protams.

Kā būs ar mums?

Kā jums šķiet?

Dejojam kopā ar sauli, karstumu un pārsteidzošo vēju priedēs.

Orienta priedes, Žocene 2015

Orienta priedes, Žocene 2015

Pagaidām tveicīgākās šīsvasaras dienas aizvadītas. Šogad tās izdevās pavadīt pie jūras. Žocenē. Tālu no politikas un žurnālistikas, tālu no augstskolas vai medijiem. Projām no ierastās vides. Tur, kopā ar enerģiskiem un dejotgribošiem cilvēkiem, dejojām brīvā dabā, līča vēja pavadībā. Gundega mani uzaicināja (tieši Žocenē pie jūras!) mācīt dejot arī citus. Tos, kas dejot neprot. Izvēlējāmies orienta deju, ar kuru nodarbojos jau krietni sen (vairāk nekā 15 gadus). Sākumā orienta deju un orienta flamenko mācīju pa vakariem dejotgribētājiem Zviedrijā, tagad to mācu arī šeit –  Rīgā.

Sestdien nodejojām Žocenē visu dienu – no rīta līdz vakaram. Kāda no “audzēknēm”  nebija īstā skaidrībā ar manu nodarbošanos: – Jūs taču esat “tā žurnāliste”, kas ziņo “no Stokholmas” ?

-Jā, – piekritu. – Kā tad tā? Kāpēc Jūs arī dejojat? Kādēļ mācat dejot?

  • Patīk to darīt.  Tā ir mana pasija, – atzinos.

  • Es gan vairāk lasu Jūsu rakstus, man tie patīk, tikai…neiznāju, ka Jūs arī dejojat, – viņa teica ar sarežģītu intonāciju balsī. Kā pārmetot vai iebilstot. Taču, var gadīties, ka jūras vējš man traucēja pareizi saprast viņas jautājumu. Varbūt, ka tas nemaz nebija pārmetums. Iespējams, ka tas bija pārsteigums, kas viņu okupēja ieraugot deju, kas spēj magnetizēt praktiski visus. Arī mani. Jauku mums visiem vasaras turpinājumu! Žocenes jūrmala