Kādu lomu esam gatavi spēlēt informācijas kara apstākļos?

Krievu diplomātu (spiegu) masveida izraidīšana no Rietumvalstīm ir nebijis notikums pēckara vēsturē.  Protams, ka Maskava atbildēs ar to pašu, jo starptautisko attiecību jomā patlaban konstatējams sasalums, kas stipri vien atgādina aukstā kara laikus. Protams, ka reakcija ir pamatota, jo dubultaģenta un viņa meitas noslepkavošana Lielbritānijā ar ķīmisko kaujas ieroču palīdzību gaišā dienas laikā (miera apstākļos), ir skandāls. Jauniņais jeb Novičoks ir ekstrēmi spēcīga inde, kuras izmantojums pakļāva nāves riskam arī garāmgājējus.

Nevienai citai valstij šī inde nav noliktavās. Tā tas ir. Neatkarīgi no tā ko bazūnē pašlaik Kremļa propagandas taure.

Putinistu konspirācija sit augstu vilni. Kremļa polittehnologi tagad izdomā pasakas, lai pārliecinātu savus vēlētājus un naivos ārzemju skatītājus tuvējās ārzemēs, ka „ja ņe vinovataja” (vainīgā neesot viss Krievija, bet gan atkal ārzemnieki).

Rietumpasaules solidaritāte Lielbritānijai ir apsveicams žests. ASV, Kanāda un pavisam 17 valstis šobrīd izraida krievu spiegus, kas darbojas ārzemēs ar diplomātu masku un pasēm. Protams, ka šai iniciatīvai un rīcībai ir simboliska nozīmē.  

Saprotams, ka šajā saspringtajā situācijā nepatīkama ir neaprēķināmā Trampa rīcība, kas vienu brīdi draud Eiropai ar tirdzniecības karu un jau nākamajā minūtē apšauba NATO kolektīvās drošības garantijas. Putins Trampam patīk, jo pateicoties krievu palīdzībai, viņš uzvarēja prezidenta vēlēšanās un tika pie kārotā ASV prezidenta krēsla.  Tramps, tieši tāpat kā Putins, savu vainu nekad neatzīst. Pēc Putina uzvaras prezidenta vēlēšanās Krievijā, Tramps nekavējoties zvanīja uz Kremli un apsveica Krievijas diktatoru ar plānoto uzvaru. Tūliņ pēc tam ASV izraidīja 60 krievus. Turklāt tas esot noticis ASV prezidenta (nevis ierēdņu) iniciatīvas vārdā. Tātad – runājam vienu, bet darām citu.

Eiropas Savienība saglabās sankcijas pret Krieviju. Tās pašas, kuras tika ieviestas pēc Krimas okupācijas. Protams, ka pretī burkšķ Itālija, kas nevēlas kaitēt Putinam. Nav sajūsmā Austrija, Grieķija un Kipra, kas neizraidīja no savām valstīm krievu diplomātus – spiegus. Paradoksāli, ka vācu sociāldemokrāti, kas parasti dzied unisona ar krieviem, tagad ir spiesti apzināties, ka “Jauniņais” var ierasties arī Reinas zemē, ja krieviem tā vajadzēs.

Brexits ir noticis un briti pazudīs no ūnijas. Taču tas nenozīmē, ka līdz ar to pazudusi arī  solidaritātes sajūta. Protams, ka britu izstāšanās no Eiropas Savienības bija muļķīgs solis, taču tas iemācīja nopietnāk izturēties pret populistiem un nopietni aizsargāties pret krievu ideoloģiskajām torpēdām.

Krievijai var traucēt ar gāzes un naftas eksporta sankcijām. Šāda iespēja pastāv. Lai Krievijas prezidenta bagātie draugi Londonā vairs nejustos tik komfortabli kā līdz šim un pats Kremļa saimnieks vairs nespētu sūknēt tālāk naudu ideoloģiskajām diversijām.

Paldies Guardian, Observer un New York Times, kas atmaskoja Cambridge Analytica mahinācijas ar 50 miljonu Facebook lietotāju kontiem.  Tas nozīmē, ka krievu un Trampa manipulatori varēja izmantot ¼ ASV vēlētāju  kontus savās interesēs. Starp citu, Steve Bannon, tolaik bija Cambridge Analytica valdes loceklis.

Facebook droši piegādāja Trampa priekšvēlēšanu kampaņas stratēģiem ziņas par vēlētāju uzskatiem, raksturu, interesēm, draugiem, vājībām un profesijām, lai manipulētu ar šīm personībām Trampa interesēs. Nosaukums šim uzņēmumam patiešām atgādina zinātnisku iestādi, taču darbi – klaju politisku prostitūciju.

Tagad Facebook ber pelnus sev uz galvas un sola laboties. Taču šādas akcijas tupina notikt un netīrā propaganda jau sen pietuvojusies arī mūsu nama slieksnim. To apliecina  pētījums par Latvijas baznīcu kampaņošanu pret Stambulas konvenciju, izmantojot melnās propagandas metodes. Nožēlojami, sekli un zemiski.

Tagad vairs nav tik svarīgi kāda ir katra cilvēka pārliecība, bet gan ētikas un morāles norma. Kādu lomu katrs no mums ir gatavs spēlēt informācijas kara apstākļos. Godīgu vai negodīgu. 

 

 

 

 

Karš sācies. Ideju nevar nogalināt, taču var apžilbināt ar gaismu. Sāksim?

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.15Mediji (RTBF) ziņo, ka pašnāvnieki un spridzinātāji Briseles lidostā vakarrīt bijuši divi brāļi: 27 gadus vecais Khalid el Bakraoui un viņa vecakais brālis Ibrahim el Bakraoui (30). Kopā ar viņiem (novērošanas kameru fiksētajā attēlā) redzams arī trešais aizdomās turētais, terorists Najim Laachraoui, 24 g.v. Viņi saspridzināja Zvantem pasažieru reģistrācijas halli pie American Airlines stenda, bet šo masu slepkavu domubiedri nedaudz vēlāk plkst. 09.11 detonēja lādiņu metro stacijā Maalbeek Briseles centrā. Rezultātā bojā gājuši 31 cilvēks, ievainoti ap 200. Atbildību par notikušo uzņēmusies terora organizācija ar nosaukumu  Islāma valsts jeb IS. Bojā gājušie vēl nav identificēti, taču ievainoto skaitā ir arī četri mūsu kaimiņvalsts Zviedrijas iedzīvotāji: vīrietis un trīs sievietes. Viena no viņām joprojām ir ļoti smaga stāvoklī slimnīcā.

Lidostas pasažieru slepkavas – abi brāļi gājuši bojā pašnāvības akcijā, bet trešais – 24 gadus vecais Nadžims, kas fotogrāfijā redzams baltajā jakā pa labi, ir dzīvs un slēpjas.

Skärmavbild 2016-03-23 kl. 10.43.45

Skatos uz šo 24 gadus veco teroristu (policijas publiskotajā fotogrāfijā) un cenšos saprast, kas viņam liek doties iekšā cilvēku pūlī, lai nogalinātu nevainīgus cilvēkus.

Smadzeņu kļūda? Kas viņam liek meistarot bumbas, kas satur stikla lauskas un naglas, lai maksimāli efektīgi ievainotu nevainīgus cilvēkus, kuri gaida savu lidmašīnu lidostā vai metro staciju pazemes tunelī? Bumbas, kuras tika izmantotas vakar Beļģijas galvaspilsētā, bija tieši šādas: pilnas ar stikla lauskām, naglām, šķembām un skrūvēm. Tāpēc tās “ izraisa tik nežēlīgus bojājumus cilvēka ķermenī, kādus līdz šim nav nācies novērot” – konstatē Beļģijas veselības aprūpes ministre Maggie de Block (VTM Niewus).

Apzinātās cilvēku kropļošanas akcijas autori ir teroristu sekta, kas sevi dēvē par Islāmistu valsti. Uz lidostu ar taksometru viņi aizveduši tikai trīs somas somas, jo visas piecas neesot ietilpušas taksometra bagāžniekā (liecina taksometra vadītājs). Par to pasažieri trakojuši. Divas lielas somas nācies atstāt (VRT). Var gadīties, ka šaurā taksometra bagāžas telpa, ir paglābusi no nāves vēl daudzus cilvēkus, jo divas somas arī varēja sprāgt lidostā. Pie dzīvojamās mājas Briseles Schaarbeek rajonā, kurā teroristi krāmēja iekšā savas somas taksometrā, ir atrastas naglām piestūķēti spridzekļi, ķīmiskas vielas un melnais karogs ar IS simboliem.Viņi ir uz viļņa. Viņi ir organizēti un bīstama banda.

Kas īsti notiek un vai tas attiecas arī uz Latviju?

Vakardienas uzbrukumi Briselē bija mērķēti uz svarīgu mūsu sabiedrības infrastruktūras punktu – Eiropas Savienības centrālajām organizācijām. Tas ir simboliski un nepārprotami. Viņi necīnās tā, kā to karavīri un armija darīja agrāk – kaujas laukā ar konkrētu pretinieku. Ar lokiem, bultām, ieročiem, lielgabaliem vai lidmašīnām. Nē, viņi uzbrūk sievietēm, bērniem, dzeramajam ūdenim, elpojamajam gaisam, padarot pretinieka dzīves apstākļus neizturamus. Viņi vēlas panākt mūsu dzīves stila maiņu. Atklātas, liberāli domājošas, sekulāras sabiedrības vietā mums uzspiež slēgtu, cenzētu, iebaidītiem cilvēkiem dominējošu, reliģiozu dogmu diktatūru. Cenšas mūsu iebaidīt un tādējādi panākt pakļaušanos.

Šeit redzama divu pasaules uzskatu cīņa : tie, kas dod vienlīdzīgas tiesības izpausties visiem un tie, kas “visus” pakļauj dažu drakoniskajām interesēm. Piemēram – Omanas provinces pilsētās uz ielas nevarēju pamanīt (pat pusdienlaikā!) nevienu sievieti vai bērnu. Pilsēta pieder vīriešiem. Tiem – ar kalašņikovu rokās un musulmaņu fundamentālistu ideoloģiju smadzenēs. Grūti iedomāties ko tamlīdzīgu, piemēram, Pāvilostā vai Rojā.

Taču tieši to viņi cenšas panākt, jo pašlaik vairs nav runa par  “atriebību” rietumiem “vecu noziegumu” vārdā, bet gan par “partizāņu karu” ienaidnieka neaizsargātajā teritorijā.

Tāpēc šie notikumi attiecas uz mums visiem. Arī aizmigušajiem jāpamostas un jāsāk domāt par civilo aizsardzību, jo karš ir sācies. Tas izsāktās citāds nekā otrais pasaules karš, kuru piedzīvoja mani vecāki un vecvecāki. Tas ir cits karš – ideoloģiju un partizāņu taktikas karš, kas jau notiek, taču mēs Šķēdē vai Alūksnē to vēl neesam pamanījuši.

Kas īsti notiek?

Eiropā darbojas ar IS ideoloģiju apveltītu teroristu šūniņas, kas kā tīkla struktūras, rosās viena mērķa vārdā – sagraut rietumu atvērto demokrātiju un liberālisma garantēto sekulāro dzīves stilu. Kā ieročus viņi izmanto savas kaujas brigādes un to satelītus – vietējos grupējumus, kas atbalsta līdzīgu ideoloģiju. Piemēram, Latvijas gadījumā tie varētu būt tādi kā bēdīgi slavenā organizācija “Ģimene” un tai līdzīgi ultra-konservatīvie, tā saucamie “nacionālpatriotu” vai kristiešu fundamentālie ideoloģiskie grupējumi, kuru garīgās un politiskās nostādnes daudzās pozīcijās saskan ar musulmaņu fundamentālistu stratēģijām.

Eiropā ir sācies partizāņu karš.

No vienas puses to uzjunda Vladimira Putina vadītā Kremļa propagandas ofensīva un zaļie vīriņi ar savu politisko nomenklatūru Latvijas politiskajā elitē, kas sastāv gan no Kremlim labvēlīgām partijām, gan politiķiem narcisistiem, kuriem vajadzīga nauda un ienaidnieka aizsardzība pret savējiem.

No otras puses Eiropai “nāk virsū” islāmistu fundamentālistu brigādes ar savu ideoloģiju karogā. Arī viņu ienaidnieks (tāpat kā Putinam un Latvijas ultra-konservatīvajiem) ir: liberāļi, “gejropa”, lezbietes, feministes, sekulārisms, vienlīdzība utt.

Tātad ideoloģisks karš no divām pusēm. No divu ticību pārspīlējumiem. Ar vienādiem motīviem.

Ideoloģiskais karš ir ļoti nopietna lieta, tas “jāņem par pilnu”, citādi var attīstīties nekontrolējami kā meža ugunsgrēks.

Vai Eiropa var atbildēt uz šo sejā iemesto cimdu” ar dueli?

Tātad ar tankiem, kājniekiem utt. Domāju, ka nē, jo ideoloģiju nevar nogalināt fiziski.

Vai ir veidi kā uzvarēt ideoloģiskajā karā?

Jā, ir. Pretinieka ideja jāpadara nejēdzīga un smieklīga, muļķīga un nevajadzīga.

Kā to izdarīt?

To var izdarīt, taču vispirms ir jāapzinās situācijas nopietnība. Vispirms jāaptur vietējā sabiedrības radikalizācija un jāprot=jāspēj= jāuzdrošināst to paskaidrot visai sabiedrībai kopumā. Publiskās attiecības ir mūsu pats svarīgākais stratēģiskais ierocis cīņai gan pret putinistu idoloģiskajiem murgotājiem gan pret islāmistu fundamentālistu bandām.

Ideju nevar nogalināt.

To var izgaismot un apžilbināt ar gaismu.

Sāksim?

 

 

 

“Panikas telpa” un mirstošie mediji

 

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Lionel Cironneau / TT / NTB Scanpix

Charlie Hebdo ir preses brīvības simbols visā pasaulē. Ikvienam no mums bija un ir svarīgi, lai šis skandalozais izdevums turpina iznāk. Pretējā gadījumā uzvarētāji būtu bijuši teroristi, fundamentālisti un visi tie, kas arī tepat pie mums Latvijā, cenšas pagriezt  laika vektoru atpakaļ – totalitārisma politiskās sistēmas virzienā. Ungārijas un Polijas (pēdējā mēneša) politiskās attīstības tendences to pierāda un rada bažas, ka arī pašmāju “putinisti” var mēģināt pagriezt mūsu vēsturi absurdistānas virzienā. Bez automātiskajiem ieročiem, taču tik pat fundamentali.

Pavisam drīz būs pagājis gads kopš asiņainā atentāta Charlie Hebdo redakcijā. Kas tur notiek pašlaik?

Sāksim no sākuma.

Viss sākas ar to, ka pērn, trešdienā, 7. janvārī divi brāļi Chérif un Saïd Kouach maldījās pa ēku Parīzē ar adresi 6 Rue Nicolas-Appert. Abi meklēja Charlie Hebdo redakciju, bet nevarēja to atrast. Līdz beidzot viņiem izdodevās noskaidrot pareizo telpu. Ar automātiskajiem ieročiem rokās brāļi pāris minūtēs paguva nošaut galveno redaktori Stéphane Charbonnier , vadošos karikatūristus: Jean Cabut, Bernard Verlhac, Georges Wolinski un Philippe Honoré, apskatniekus Bernard Maris un Elsa Cayat, kā arī korektoru Mustapha Ourrad.

Atentāta rezultātā gāja bijā 12 cilvēki, 11 tika ievainoti.

Viss notika “Allāha vārdā”, ar cerību, ka uzbrukuma rezultātā satīras žurnāla redakcija tiks slēgta.

Taču tā nenotiek. Redakciju neviens neslēdz, jo notiek pretējais: žurnāls kļūst populārāks nekā jebkad agrāk. Ielās iziet simtiem cilvēku solidaritātes demonstrācijās.

Kolēģi atbalsta žurnāla sagrauto redakciju praktiski, garīgi un lietišķi. Piemēram, dienas avīze Libération uz sešiem mēnešiem aizdod savas telpas, bet Le Monde – datorus, lai darbs satīras žurnāla redakcijā neaprautos.

Nākamais Charlie Hebdo numurs tiek publicēts 14. janvārī un sasniedz metienu 8 miljoni eksemplāru (agrāko 30 000 vietā). Uz vāka redzams raudošs pravietis Muhameds ar uzrakstu ” Je suis Charlie”, zem rubrikas ” Viss tiek piedots”.

Žurnāls, kura ekonomiskā situācija ilgstoši bija nestabila, pēkšņi saņēma no Francijas valsts un privātiem dāvinātājiem atbalstu 4 – 6 miljonu eiro apmērā un izslējās.

Tiktāl notikušais atgādina veiksmes stāstu. Taču pateicoties naudas injekcijām notika negaidītais – žurnāls sāka stagnēt.

Bertrand Guay / TT

Bertrand Guay / TT

Nebija jāgaida ilgi, lai bijušie atbalstītāji sāktu iemīļotajam franču satīras žurnālam pārmest rasismu (Teju Coles, ”Unmournable bodies”, The New Yorker), PEN kluba balvas piešķiršanas brīdī, to sāka boikotēt seši aktīvie kluba biedri. Daudzi no mums sarauca pieri brīdī, kad Charlie Hebdo publicēja karikatūru, kas atgādināja noslīkušo, trīs gadus veco bēgļu puisēnu Vidusjūrā. Kas īsti ar viņiem notika sagrautajā redakcijā? Apjukums, pārprasta satīras izpausme vai vienkārši talantīgu cilvēku trūkums “pie kloķiem”?

Izskatās, ka šīs izpausmes bija tikai pirmās vēja brāzmas lielākām jukām. Jau pavasarī franču presē noplūda informācija par iekšējiem konfliktiem satīras žurnāla redakcijā. Intervijā žurnālam Vice viens no spēcīgākajiem karikatūristiem Renald Luzier uzsvēra, ka “ visa šī nauda, ko mēs saņēmām bija absurda. Tāpat lasītāji. Arī atbalsts ir ģeniāls, bet vienlaikus absurds. Nezinu, kā mēs tiksim ārā no šīs absurdā staignāja”.

Pēc tam “Luc” pameta darbu žurnālā, taču publiski savus atkāpšanās iemeslus nekomentēja. Kā jau tas pieņemts smalkās sabiedrībās – labāk klusēt, nekā runāt.

Kā kolēģi jūtas?

Visi Charlie Hebdo līdzstrādnieki joprojām dzīvo 100% policijas apsardzē līdz pat šodienai un nav izslēgts, ka šāds dzīves stils, viņiem būs vēl ilgi un ilgstoši. Redakcijas adrese Parīzē ir slepena un tajā izveidota arī “panikas telpa”, kurp redakcijas darbiniekiem jābēg, ja pēkšņi notiek nākamais atentāts.

Būt par izteikšanās un preses brīvības karognesēju nav viegli.

Kam īsti pieder šis izdevums?

Mediju īpašnieku tēma arī Latvijā ir daudzu “ekspertu” jājamzirdziņš, lai gan no mana viedokļa šim jautājumam nav tik liela nozīme mediju darbā kā daudziem “tas” joprojām liekās.

Charlie Hebdo redakcijas galvenajam redaktoram Laurent Sourisseau pieder 70% izdevuma akciju. Pārējo 30% īpašnieks ir izdevuma ekonomikas šefs  Éric Portheault. Tas nozīmē, ka teroristu uzbrukuma rezultātā abi kļuva par miljonāriem, jo akcijas, kas agrāk nenozīmēja gandrīz neko, tagad bija kļuvušas ļoti vērtīgas. Paradoksāli, ka šo procesu varēja novērot redakcijā, kas savos tekstos vienmēr cīnījusies pret kapitālu, naudu un republiku, jo vairums līdzstrādnieku bija 68. gada paaudzes aktīvisti.

Tāpēc nevienam nebija pārsteigums, ka martā Le Monde parādījās raksts, kurā Charlie Hebdo līdzstrādnieki pieprasīja sev tiesības iegūt savā īpašumā žurnāla akcijas un “caurspīdīgu” peļņas sadali. Daļēji prasības tika apmierinātas, taču arī šie pasākumi krīzi nenovērsa. Žurnālam bija grūti atrast labus karikatūristus bijušo līdzstrādnieku vietā un zaudējot šīs leģendārās personas, pamazām izgaisa arī paša izdevuma leģendārums.

“Sešu mēnešu likums” bija sevi pierādījis kārtējo reizi. Pēc ļoti dziļas traumas seši mēneši ir pārbaudes laiks. Pēc tam upuris vai nu nogrimst vēl dziļāk vai pārtop jaunā veidolā un dzīvo tālāk. Franču satīras žurnāla gadījumā laikā noticis pirmais – nepatīkamākais scenārija inscenējums: žurnāls vienā rāvienā kļuva bagāts naudas izteiksmē, taču bija zaudējis intelektuālo kapitālu, kuru nespēja aizstāt nekas. Arī nauda ne.

“Pēc atentāta mums bija jāturpina. Nedrīkstējām padoties. Taču būt spēcīgām nozīmē gatavību mainīties. Pieļaut, ka arī citiem var būt taisnība. To mēs nemācējām. Tāpēc Charlie Hebdo ir miris. Šodien mums vairs nav žurnāla Charlie Hebdo,” (no Patrick Pelloux intervijas BBC).

Šī pasaka ir ar bēdīgām beigām. Fināls apraujas un ir nepatīkami apzināties, ka līdzīgi mediju miršanas gadījumi novērojami arī mūsu pašu Latvijā pilnīgi bez preses brīvības karoga rokās.

Talantīgi cilvēki ir gandrīz neaizstājami.

Tā tas ir.

Mediji mirst, taču skaļi par to neviens nerunā arī pie mums.

Vai mirstošajiem tas palīdz?

 

 

 

Kā uzvarēt Islāma valsts (IS) ofensīvu?

50-nordbor-kopplas-till-jihadisterIS jeb ISIS (nelietošu arābu abreviatūru Daesh, kas tagad modē Latvijā) ir daudz ienaidnieku, bet maz draugu. Gandrīz visa pasaule šodien nostājusies pret viņiem, lai tos sagrautu. Taču, kāpēc tik grūti viņus iztriekt no Sīrijas un Irākas?

Pirms pusotra gada viņi (ar zibenskara palīdzību) pakļāva Sīrijas daļu un Irākas ziemeļus. Neliela islāmistu fundamentālistu sekta, kas dzimusi Sīrijas pilsoņu kara apstākļos, zibenīgā ātrumā pārvērtās bruņotā ešelonā ar 10 000 – 30 000 kaujiniekiem (dažādas CIP versijas). Taču ar to nepietiek, lai paturētu savā kontrolē ”Lielbritānijas lieluma” teritoriju, kas sastāv galvenokārt no tuksneša. Viņiem paveicās tāpēc, ka kritiskā brīdī to rindās iekļāvās sunnītu irākiešu bruņotajās vienības, kas agrāk bija Sadama Huseīna armijas sastāvā. Taču arī ar to arī ir par maz. Tāpēc viņi steigšus deklarē savu jauno valsti kalifātu un pagūst iedibināt tikai dažas valsts institūcijas, to skaitā šariāta tiesu.

Finansiāli IS sevi nodrošina:

1) ar nodokļiem, kurus iekasē no okupētu zonu iedzīvotājiem (8 – 10 miljoni iedzīvotāju);

2) ar naftas pārdošanu no okupētajām teritorijām;

3) pateicoties ziedotājiem no Saūda Arābijas (lai gan oficiāli SA neatbalsta ISIS).

Ja 100% visi nostātos pret IS, tad šiem teroristiem izredžu nebūtu. Taču ir ”daži”, kas spēlē dubultspēli:

1) Turcija, kas teorētiski nostājas pret IS, bet reāli izmanto šos grupējumu, lai neļautu attīstīt kurdu ofensīvu;

2) Saūda Arābija, kas tikai teorētiski apkaro IS. Viņu ticība vahabisms ir ļoti tuvs ISIS ticībai un Saūda Arābijas valsts vadītāji nevēlas atklāti nostāties pret grupējumu kaimiņvalstī, kas daudziem saudiešiem šķiet simpātisks. Starp citu 15 no 19 Ņujorkas ”taranētājiem” bija lidotāji no Saūda Arābijas.

Praktiski viņus novākt militārā ceļā nav neiespējami. Tehniski tas varētu norisināties ļoti ātri. Taču lielvalstu politiskie vadītāji ir ”sabijušies politiski”, baidoties, ka ar šādu rīcību var iznākt vēl vairāk liet ūdeni uz džihādistu ideoloģijas dzirnavām. Vai šodien – pēc Francijas palīgā sauciena būs citādi? No ”tehniskā viedokļa” ar bombardēšanu nepietiks, vajadzīga arī armija ”uz zemes”. Kura valsts ir gatava sūtīt savējos pretī šiem ”rīkļu griezējiem”?

Pret teroristiem nav iespējams cīnīties tikai militāri, nepieciešama arī ideoloģijas ofensīva. Šodien tas ir pat svarīgāk, citādi ”fenikss” pēc iegrimšanas pelnos, atdzims no jauna kādā citā valstī un problēmas sāksies no gala. Rādās, ka pašlaik mums Eiropā nav politiķu, kas ar šo problēmu būtu spējīgi tikt galā.

Mums pārējiem atliek gaidīt. Diemžēl.

Bēgļu problēmas greizais spogulis rietumu medijos

Dagens Nyheter 2015.10.10

Dagens Nyheter 2015.10.10

Pēdējo nedēļu laikā zviedru medijus sašūpojušas ziņas par to, ka Baltijas valstis nevēlas uzņemt bēgļus. Žurnālistus pārsteidz apstāklis, ka latvieši, igauņi, lietuvieši un ungāri ir mazāk laipni pret bēgošajiem sīriešiem un somāliešiem nekā vācieši vai zviedri. ”Vai Igaunija ir patiešām toleranta valsts”, – savā reportāža jautā Niklas Orrenius. Viņš stāsta par vienīgo bēgļu nometni estiņos, ”kas atrodas padomju laika sešdesmitajos gados celtā ēkā, ” un tika aizdedzināta, uzlejot degvielu, piemetot sērkociņu un finālā ”pataurējot” ar automašīnas signālu. Pašlaik šajā nometnē izvietoti bēgļi no Ukrainas, Pakistānas, Kongo, Afganistānas, Sudānas, Irākas, Irānas un Dagestānas. Ēka nenodega. Liesmas izdevās apdzēst, taču pelni palika.

”Bēgļus nemīl neviens” – reportāžā žurnālistam atzīstas 27 gadus vecais Sators Abdulvalohs no Pakistānas, – ” Tos nemīl arī pie mums Pakistānā. Nekur nemīl. Visā pasaulē. Kāpēc gan igauņiem šie būtu jāmīl?”. Tāpēc viņš neesot bijis pārsteigts, ka ”kāds” mēģina aizdedzināt bēgļu patversmi Igaunijā Vao, kurā mitinās arī viņš pats. Reizēm pie ēkas stūra sapulcējoties veči un metot pudeles pa patversmes logu rūtīm. Izdauzīt izdodas. Dažreiz tie paši vai citi veči aicina vientuļus bēgļus, kas smēķē : ”panāc šurp!”. Aicinātais, protams, uzreiz aizbēg un pēc tam atkal plīst stikli.

Bēgļu vajāšanā Vao piedalījušies arī 400 melni motocikli, kas svinīgi ripinoties gar bēgļu nometni demonstrējuši ”vēja brāļu” solidaritāti ar protestējošajiem vietējā ciemata iedzīvotājiem. Uz dažu protestētāju krekliņiem bijis uzdrukāts norvēģu slepkavas Anderša Breivika portrets.

Pēc tam žurnālists stāsta par rasismu Igaunijas politiskajās aprindās un nonāk pie secinājuma, ka Igaunija nav toleranta valsts un uztver bēgļus kā savus jaunos ienaidniekus. Viņš atgādina laikus pēc otrā pasaules kara, kad zviedri uzņēma bēgļus no Baltijas. Taču aizmirst latviešu leģionāru izdošanu.

Lasot šo rakstu pārņem dīvaina sajūta. Es tam visam noticētu, ja pati nebūtu pavadījusi pusmūžu Zviedrijā un nebūtu ar savām acīm novērojusi zviedru neiecietību pret imigrantiem. Viņu tendenci sistemātiski norobežot iebraucēju no pamatiedzīvotājiem gan ar likumiem, gan nosaukumiem – ”invandrare” (ieceļotājs) gan ar praktisku izsaldēšanas taktiku sadzīvē. Šī neiecietība ik uz soļa eksistē tajā pašā Zviedrijā, kuras sociāldemokrātiskā vadība tagad ar putām uz lūpām tēlo visas pasaules bēgļu draudzeni. Esmu piedzīvojusi, redzējusi un sapratusi, ka Zviedrijā eksistē dubultā morāle oficiālā līmenī: sākumā skaļi tiek pausts atbalsts bēgļiem, bet brīdī, kad viņi iedzīvosies un nopirks no zviedra pirmo lietoto automašīnu, ieslēgsies atpakaļgaita publiskajā labvēlībā pret to pašu agrāk cildināto imigrantu. Šī plakātiskā ”labvēlība” ir atbaidoša. Tā izskan daiļi, bet slēpj sevi to pašu atbaidošo rasismu, kuru demonstrē Vao bēgļu nometnes dedzinātājs. Jā, Niklasa Orreniusa un Anderša Hansona reportāža no Igaunijas piedāvāja zviedru lasītājām patiešām šokējošus rasisma piemērus no Igaunijas, taču es varu aizbraukt uz Zviedriju un sagādāt laikrakstam Dagens Nyheter tādus pašus piemērus arī no Zviedrijas skarbās bēgļu ikdienas. Jo rasisms eksistē arī tur. Jau sen. Tāpēc mana atbilde uz jautājumu – kāpēc baltieši, ungāri un čehi nav tik ”laipni” pret Vidusjūras bēgļu paisumu kā vācieši vai zviedri ir sekojoša – centrāleiropieši atklātāk pasaka to pašu, ko rietumeiropieši domā aizklāti.

Kāpēc valsts līmenī mēs esam sabijušies? Tāpēc, ka:

1) vecajai Francijai un Lielbritānijai, Vācijai un Zviedrijai (kā jau koloniālajām valstīm pagātnē) ir dekolonizācijas pieredze un viņi jau sen ir iemācījušies absorbēt miljoniem ieceļotāju, kas pakāpeniski pierod pie jaunās mītnes zemes dzīves noteikumiem. Viņi prot integrēt. Protams, ne visus, bet vairumu. No šejienes bravūra.

2) Dzelzs priekškara laikā migrācija no ārpasaules Latvijā vai Igaunijā nebija iespējama, jo neviens no ārzemēm nevēlējās apmesties ”komunistiskajā paradīzē” (izņemot Dinu Rīdu un pāris ”čegevaras” ) un viss, kas saistās ar migrāciju, bija faktiskā rusifikācija zem komunisma ideoloģijas karoga. Nav nejauši, ka ”vietējie iedzīvotājiem”  radās milzīga nepatika pret visa veida ieceļotājiem, prognozējot iespējamo ieceļotāju uzkundzēšanos pēc PSRS praktizētās shēmas.

3) Sakarā ar to, ka Padomju Savienībai izdevās etniski iztīrīt Baltiju, Poliju u.t.t., nevar sagaidīt, lai ar migrācijas palīdzību varmācīgi izretinātās valstis pēkšņi liekulīgi mainītu toņkārtu un sāktu dziedāt unisonā ar Lofvēnu vai Merkeli. Visdīvainākais, ka pati Vācijas kanclere Angela Merkele, kas dzimusi un augusi PSRS okupētajā Vācijas Demokrātiskajā Republikā, tagad publiski uzbrūk saviem partijas biedriem Austrumeiropā un pārmet: ” jūs paši esat dzīvojuši aiz dzeloņstieplēm un tieši jums būtu vislabāk jāsaprot šie bēgošie cilvēki” (Politico).

4) Jā, es uzskatu, ka šī ”Austrumeiropas antipātija pret bēgļiem” ir tikai laika jautājums. Rēta sadzīs. Ar laiku. Taču pagaidām PSRS varmācīgās migrācijas politikas izraisītā trauma vēl nav sadzijusi. Putinistu ālēšanās Kremļa televīzijā, kas iesniedzas katra latvieša, lietuvieša vai igauņa mājas televizorā, atveseļoties no boļševiku rusifikācijas stresa nepalīdz. Tieši pretēji – uzskrūvē spriedzi vēl augstākā līmenī. Pagaidām Merkeles aicinājums nav ietekmējis Ungāriju, Čehiju un Slovākiju. Poļi mēģina samierināt dominanti – Vāciju ar saviem skeptiskajiem kaimiņiem.

Varbūt vajadzētu parādīt medijos vāciešu un zviedru patieso seju bēgļu jautājumā? Nav normāli, ka miljoniem cilvēku jāpamet savas mājas un tūkstošiem diplomātu neko nedara lai situāciju normalizētu.

Neesmu pret bēgļiem. Pati esmu bijusi bēglis un zinu (tieši tāpat kā Sators no Pakistānas), ka bēgļus nekur nemīl. Arī Zviedrijā un Vācijā nē.

Esmu par to, ka bēgošajiem cilvēkiem ir jādod pajumte, jāpalīdz. Taču uzņemt Eiropā visu Āzijas, Āfrikas vai Dienvidamerikas kontinentu bēgošos iedzīvotājus nav iespējams un nedrīkst kaut vai tāpēc, ka ”tur ” paliks sirotāji ar vienu likumu rokās, kura nosaukumus ir ”kalašņikovs”.

Pagaidām izskatās tā  – pieņemsim visus un atbrīvosim trīs kontinentus militarizētām bandām un marodieriem. Visi sarūmēsimies Eiropā un nobarikadēsimies pret islamistiem un pārējiem marodieriem.

Vai tā ir izeja?

Laivu bēgļi, mafijas un laiks. Kurp un kā bēgtu mēs?

2015.gada 26.aprīlis

Tuksnesis Apmēram viens miljons cilvēku pašlaik, šovakar (!) gaida savu vietu laivā, kas viņus pārcels no Lībijas uz Eiropu. Tas viss vēl būs. Pavisam drīz.

Viņi – (viens miljons) jau stāv un gaida rindā. Tunisijā. Neraugoties uz to, ka simtiem laivotāju – bēgļu jau zaudējuši dzīvību liktenīgajā ceļā no Āfrikas uz Eiropu un ciniskie Lībijas cilvēku kontrabandisti turpina skaitīt naudu, kuru dāsni piegādā viņu ienesīgais bizness.

Kāpēc ”tas viss notiek”?

Kas ir šie cilvēki, kas riskējot ar dzīvību, kāpj iekšā caurumainajās laivās un atļauj alkoholizētiem večiem viņus pārvest pāri Vidusjūrai uz pārticības krastu? Bandīti, miljonāri, musulmāņu fanātiķi, BinLadina gara-radinieki, jeb tomēr naivuļi? Tādi paši, kas no LV meklē darbu šampinjonu plantācijās Rietumeiropā?

Viņi pulcējas Lībijas piekrastē, jo ieradušies no kara plosītās Sīrijas, Dienvidsudānas un Afganistānas, no apspiestās Eritrejas un Rietumsahāras reģioniem. Lai dotos no tradicionāli trūcīgajiem dienvidiem un tradicionāli bagātajiem ziemeļiem. No Āfrikas uz Eiropu.

Modernā laika bēgļi

Tas, ka ļaudis mēdz bēgt no tirāniskiem režīmiem, nabadzības un kara nav nekas jauns. Mēs – tie, kas dzīvojam pie Baltijas jūras, to simboliski atceramies no otrā pasaules kara laika. Mēs zinām ko nozīmē laivu bēgļi. Mūsu vecvecāki bēga tieši tāpat. Projām no vāciešu un PSRS okupētās Latvijas teritorijas. Uz Zviedriju. Vietās, kur viņi gaidīja savu vietu laivā ”pāri jūrai”, šodien izvietoti piemiņas monumenti.

Tagad, kad Vidusjūras zonā notiek tas pats, mēs neesam sajūsma un nav nekādu indikāciju tam, ka Lībijas piekrastes bēgļu laivu pieturas ar laiku tiks greznotas ar piemiņas plāksnēm un pieminekļiem. Vienkārši tāpēc, ka agresors pagaidām nav skaidri redzams un bēgļu ”kustības motīvi” ir daudz izplūdušāki un neskaidrāki nekā tie bija latviešiem un igauņiem otrā pasaules kara beigu situācijā 1944. -1945.gados. Taču mēs – baltieši neesam bijuši vienīgie ”laivu bēgļi”. Līdzīgi bēga arī simtiem vjetnamiešu Ķīnas jūrā septiņdesmitajos gados un simtiem kubiešu deviņdesmitajos gados okeānā, pa ceļam uz Floridu.

Tagad bēg no Tunisijas.

Sahāra, gans. S.Veinbergas foto

Apmēram 85% no visiem laivu bēgļiem sāk savu ceļu pretī Eiropai tieši tur. Lībija Šī valsts ir ceturtā lielākā kontinenta zeme. Tās sabiedrībai raksturīga koloniālas valsts konstrukcija (Itālijas kaklakungi to atkaroja Otomaņu impērijai). Robežas Sahāras virzienā tika nospraustas tā kā kungiem (savulaik) bija vēlēšanās (ar lineālu) un jebkura pretošanās paverdzinātājiem tika apspiesta nežēlīgi. Starp citu, Musolīnī 30. gados Lībija izveidoja koncentrācijas nometni El Ageila, kuras robežās tika iznīcināti apmēram ceturtdaļmiljons iedzīvotāju.

Lībija atbrīvojās tikai 1951. gadā un naftas iegulas + Kadāfi aplaimoja šo valsti tikai pēc tam.

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

Kadafī, Pier Paolo Cito:AP

1969.gadā beduīna dēls Muamars Kadāfi ieguva varu valstī asiņaina, militāra apvērsuma rezultātā un bija iecerējis izveidot Āfrikas Savienotās Valstis. Šī idejas vārdā viņš izveidoja savu politikas teoriju, kas saucas ”Trešā universālā teorija”, kuras koncepcija lielā mērā atgādina sociālisma un islāma fundamentālistu doktrīnu rasolu. Rezultātā izveidojās trūcīga, uz dogmām būvēta valsts, kurā dominēja soda sistēma un liekulība, nabadzība un elites apbrīnojama bagātība (naftas peļņa) uz vispārējā posta fona.

Klani jeb grupējumi, oligarhi un superlīderis Kadāfi zaudēja pamatu zem kājām tikai 2011. gadā, kad jasmīnu revolūcijas sasniedza arī Lībijas piekrasti. Pēc NAT, kārtējā NATO uzlidojuma Lībijai tika atrasts arī pats Kadāfi viņa slēpnī – vientuļā kanalizācijas caurulē. Lauka vidū. Viņu nogalināja vietējie. Nosita ar koku. Kā čūsku.

Diemžēl brutalitāte kopš šī brīža dominē Lībijā, kas formāli tagad skaitās brīva valsts. Cerētās demokrātijas vietā, valsts ieslīga pilsoņu karā, kura laikā divi vadošie klani uzsāka cīņu par politisko un ekonomisko varu Tripolē. Cilvēku kontrabanda viņiem bija tika papildu nodarbošanās. Taču tagad šis bizness pieņemas apjomos un ir jau izveidojies par ļoti ienesīgu rūpalu tieši valdošajai kliķei.

Lībijas ”laivu bēgļu bizness”

Šī nelegālā biznesa nozare sāka attīstīties jau Kadāfi laikā. Diktators Kadāfi šo ”satiksmi” izmantoja kā šantāžas sviru, lai izspiestu sev iespējami izdevīgāku līgumu ar Eiropas Savienību, kas arī tika parakstīts 2010. gadā un no ūnijas puses to parakstīja zviedru bēgļu komisāre Cecīlija Malmštrēma. Par to, ka Kadāfi bija gatavs nelaist ”laivu bēgļus” pāri šaurumam uz Itāliju, valsts saņēma no Briseles pabalstu 50 miljonu eiro apmērā. Taču ”jasmīnu revolūcijas” rezultātā Kadafī zaudēja varu un Eiropas durvis vairs Lībija nebija gatava turpmāk apsargāt. Tur tagad valda posts un viss. Lidostas nedarbojas, starptautiskās organizācijas/vēstniecības valsti ir pametušas un pie Vidusjūras liedaga – uz robežas ar Eiropas Savienību vējā šūpojas pārgrieztas dzeloņdrātis.

Islama valsts, Boko Haram un ebola

Šobrīd Lībija kā valsts piedzīvo smagāko humāno katastrofu kopš otrā pasaules kara (ANO dati). Tur pat līdzās, kaimiņvalstīs plosās islāmistu fundamentālistu teroristi, kas dinamiski veicina cilvēku bēgšanu projām no ”galvugriezēju” – IS un Boko Haram okupētajām teritorijām. Pašlaik – pēdējo nedēļu laikā dramatiski pasliktinājusies arī drošības situācija Afganistānā un Jemenā. Šo pašu efektu forsē arī ebolas epidēmija Rietumāfrikā, kas paralizējusi slimības ievainoto valstu ekonomiku un vecinājusi bēgļu plūsmas palielināšanos. Neaizmirsīsim arī Sīrijas karu un tos astoņus miljonus bēgļu, kas jau atstājuši savu valsti un turpina meklēt pajumti ārzemēs. Ko lai šie cilvēki iesāk? Mēs viņiem paciņas, naudu un maizi nesūtām. Mums pašiem nepietiek līdzekļu. Protams, ka sīrieši neredz citu paglābšanās iespēju kā bēgšanu. Viņi sakrāmē somas un bēg. Tieši tāpat kā mēs bēgtu, ja Putina armija sāktu maršēt atkal Latvijas robežas virzienā.

Kurp bēg tie, kam nav kur iet? 

Lībijas piekraste šodien ir organizēta bēgļu eksporta centrāle, kurā bēgļu kontrabandisti: 1) izmanto kara šaustīto cilvēku bezcerību, 2) labi nopelna uz izmisuma rēķina, 3) neatbild par savas rīcības sekām. Lielisks bizness, kā redzat. Par laivu bēgļu ceļojuma mērķi lībiešu mafija izvēlējusies Maltu, Grieķiju vai Itālijas salas. Mazāk Spāniju vai Balkānu valstis (zvērīgākas robežkontroles dēļ). Pašlaik galvenie bēgļu organizētāji tuksnešainajā piekrastē ir lībiešu nomadu tauta – tubu, kas nekad nav pakļāvusies centrālajai varai un neņem vērā nekādus starptautisko organizāciju iebildumus. Precīzāk sakot – tā ir mafijai līdzīga struktūra, kas lieliski nopelna sūtot laivbēgļus pāri jūrai un, vienlaikus sadarbojoties ar islamistu fundamentālistu grupējumiem, no kuriem vajātie bēgļi faktiski bēg. Militārā grupējuma ”Islama Valsts” slepkavas pašliak brīvi siro Lībijā un nopelna ne tikai sametot sabaidītos bēgļus laivās un sūtot tos pretī nāvei, bet ”pa vidu” nododas arī savām ierastajām nodarbēm – piemēram, nogalina publiski 28 kristiešu bēgļus no Somālijas tieši jūrmalā. Netālu no bēgļu laivām.

Lielākā bēgļu daļa ir gados jauni vīrieši. Taču netrūkst arī sieviešu un bērnu. Biļetes cena mafijas bēgļu laivā ir 1200 – 2000 dolāru. Maksāšana notiek ar ”hawala” sistēmu, kurā transakcijas nav iespējams izsekot un atmaskot. Turklāt šīs summas ir gigantiskas. Pēc ANO aprēķiniem pērn apmēram 150 miljonu eiro.

Bizness ir tik ienesīgs, jo laivas ir sliktas kvalitātes, pārlādētas un gatavas nogrimšanai jebkurā brīdī.

” Bēgļiem nav jēgas kur viņi kāpj iekšā un cik sliktā stāvoklī ir laivas. Viņiem ir iestāstīts, ka pārcelšanās uz Eiropu ir ļoti ērta, viegla un droša lieta. Bez riska. Process stipri vien atgādina vergu laivas, taču toreiz melnādainajiem vergiem no Āfrikas vismaz nelika maksāt par biļeti”- konstatē medijiem kāds anonīms tunisiešu krasta apsardzes patruļnieks.

Kāpēc bēgļi nebēg ar lidmašīnām? Tāpēc, ka viņiem nepieciešama vīza, kuru kara plosītajās teritorijās neiespējami iegūt. Lidsabiedrības šodien ir atbildīgas par to, lai lidmašīnā neiekāptu cilvēks bez atbilstošas pases un vīzas tajā. Taču dažiem izdodas nokļūt Eiropā arī pa gaisu, iegādājoties viltotu pasi par 10.000 USD.

Kurp bēgtu mēs, ja pienāktu līdzīga situācija? Vai pasaule mūsu ciešanas saprastu labāk nekā sīriešu bēgļu šodienas ciešanas Tunisijas piekrastē?

Vai mēs prastu, spētu, mācētu bēgt labāk?

Krāsains logs, Dakhla

Poļitkovska, Ņemcovs. Kurš nākošais?

2015.gada 28.februārī

Tauta kā aitu barsZiņa par krievu opozīcijas līdera Borisa Ņemcova noslepkavošanu Maskavas centrā mūs sasniedza naktī. Pirmais par to ierūcās Twiters un ārzemju TV ziņas. Skatījos tiešraides no naksnīgās Maskavas : priekšā pūlis un tālumā cilveka ķermenis. Puskails. Opozīcijas vadonis, harizmātisks cilvēks, nošauts kā klaiņojošs suns. Kremļa mūru priekšā. Tā arī iznīcinātā politiķa miesa tur gulēja uz pielijušās ietves. Ilgi. Lietū. To apsedza krietni par vēlu. 

Pusnaktī tikai CNN nežēloja komentārus. Pārējie klusēja, jo “kam gan ienāks prātā! (!) paredzēt “karstu ziņu” piektdienas vakarā, visnepiemērotākajā laikā. Mediju muļļāšanās lai paliek citai reizei. Tagad par, manuprāt, galveno.

Notikušais ir ļoti slikta zīme Eiropai. Pateicoties šai politiskajai slepkavībai “Absurdistānas”robežas Krievijā vēršas plašumā un rāda, ka misters Putins vairs netiek galā ar dresētajiem, pašdarinātajiem, zombētajiem vampīriem, kurus pats palaidis ārā no pagātnes zārkiem. Turpat līdzās kā gigantiska ēna spokojās pareizticīgo baznīca, kas savās akcijās sāk aizvien vairāk atgādināt islama armijas zombijus. Zem ticības karoga tagad nogalināts arī Ņemcovs.

Irākā un Sīrijā “kaujunieki” = “islama opolčenci” slepkavo mierīgos iedzīvotājus kā jērus kūtī un pie viena filmē muzeju izlaupīšanu un sagraušanu. Austrumukrainā un Maskavas centrā siro pareizticīgo ekstrēmisti ar Putina kalašņikoviem un šauj nost tos, kas viņiem nepatīk. Putina ideoloģija to piesedz ar savām doktrīnām ” par nodevējiem” (kas ir jāiznīcina) un tāpēc viena krievu sabiedrības daļa vakar notikušo neuztvers kā nejēdzību, bet gan kā svētkus. “Jau sen to vajadzēja izdarīt, kurš būs nākošais” –  apkopo sabiedriskās domas nostāju portāls “Obozrevateļ”. Palasiet šajā saitā pārpublicētos twiterotāju vīterojumus, kas nekautrējas atzīt, ka “paldies Dievam, ka “Ņemcovu nogalināja”, jo “sen jau to vajadzēja izdarīt”.

Kas īsti  notiek? Kā lai domājošs cilvēks iztur dzīvot līdzās ļaudīm, kuri dzīro un svin domājoša krievu opozīcijas līdera nogalināšanu? Tepat Eiropā? Mums līdzās? 

Vieni griež rīkles upuriem TV kameru priekšā Sīrijā, bet otrie sistemātiski izšauj Krievijas galvaspilsētas centrā opozicionārus ar ieročiem un tauta = aitas par to sajūsminās mikroblogos.

Manā izpratnē Islama Armija= Islama valsts  ir tas pats kas Donbasa separātisti.

Tieši tas pats. Lai gan Kremļa TV ekrāns cenšas savējiem pākrāsot vilku par aitu.

Cietsirdības un īpaši zvērīgas izrēķināšanās  paradigma ir klāt.

Tos, kas domā un dara citādāk no jauna var novākt. Idejas un pārliecības vārdā. Vismaz Maskavā var. Tā nav laba zīmē arī mums pārējiem. “Ideoloģijas vēzis” jau tuvojās arī mūsu robežai un nav izslēgts, ka Ņemcova slepkavības svinētāji dzīvo arī Rīgā un Liepājā. 

Raugoties uz nogalināta krievu politiķa līķi pie Kremļa mūriem, es nezkāpēc iedomājos mūsu sabiedrības neseno sajūsmināšanos par Ulmaņa “varoniskumu” un ilgām “pēc stingras rokas”, kas vienai lielai sabiedrības daļai joprojām ir ideālas nākotnes priekšnosacījums. Taču reāla situācija ir pavisam cita  – ikviena “stingrā roka” nāk kopā ar dogmām un sabiedrības pārvēršanu par aitu baru. Iespējams, ka Pasaules Radītājs ir paredzējis arī šos neko nedomājošos cilvēkus ar politisko mazohismu iekodētu asinīs. Iespējams. Taču tagad – 21. gadsimta sākumā, dzīvojot attīstītā sabiedrībā Latvijā= Eiropā, zombēto + nedomājošo līdzpilsoņu skiats nedrīkstētu būt tik liels kā pagājušā gadsimta 30. gados.

Arī es negrasos pagriezt pulksteņa ciparnīcu uz atpakaļ un reanimēt vecus sabiedrības pārvaldes standartus a la HItlera vai a la Staļina garā un sākt atkal (PSRS stilā) riet korī kopā ar valsts ideoloģiskajiem stūrmaņiem.  Nav vairs tie laiki.  Ņemcovu nogalināja tieši par to. Arī viņš nevēlējās turpināt dzīvot paklausīgu aitu barā. Taču vadoņiem ir vajadzīgas tieši nedomājošas aitas. Savu ambīciju dēļ  “vadonis” = Putins ir gatavs pazudināt pat savu tautu, padarot to par garīgu kropļu baru. Ļeņins saka, Staļins turpināja un Putins piebeigs krievu tautu ar savu ideoloģiju un kalašņikoviem.

Ko mēs varam darīt lietas labā?

Darīt visu, kas ir mūsu spēkos, progresīvās un domājošās krievu sabiedrības daļas atbalstīšanai. Mana vecmāmma savulaik, nolūkojoties uz Brežņeva izplūdušo viepli televīzijas ekrānā, teica: ” Nabaga krievu tauta ar kuru neskaitāmus gadus viņu vadoņi  veic nežēlīgus eksperimentus. Nesodīti. Krieviem vajag just līdzi un palīdzēt!”

Pie tā arī paliksim.