Visi gaida vadoņus un varoņus. Kubā, Vatikānā, Venecuēlā un Latvijā

2013. gada 19. martā. Speciāli TVNet.

Kolāža TVNetVadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče.

Par personību kultu, varu, pārliecību, retoriku un naftu

che piemineklis un Sandra Santa Clara KubaRedz, cik skaista bilde! – secināja kubieši Viktors un Karelia, apskatot attēlu ar grandiozo Če Gevaras monumentu netālu no Santaklāras Kubā. Tajā dominēja gigantisks «komandante» un negaisa debesis. Mani monumenta piekājē vispār nevarēja pamanīt.

«Sandra kā maza skudra, bet mūsu komandante, lūk, – liels un varens!» – priecājās kubieši. Gigantiskais varonis kā milzīgs dinozaurs ar saviem apmēriem deklarēja bronzā savu pārcilvēcīgo spēku un ietekmi uz mūsu dzīvi un likteni.

Vadonis vienmēr valdzina ar savu lielumu un neatkārtojamību. Tā tas arī ir iecerēts. Šim nolūkam arī ceļ monumentus, rīko masu pasākumus un pielūdz kolektīvi. Nomācot visu parasto un normālo. Manifestējot pārdabisko un pārcilvēcisko. Ticība un pārliecība esot lielāki patiesības ienaidnieki nekā meli – tā uzskata Nīče. Viņa apgalvojumā ir liela daļa patiesības, taču «parastajam reņģēdājam» patīk lieli, stipri vadoņi un gribas viņiem ticēt. Arī mēs latvieši rakstām par viņiem operas un stutējam augšā pieminekļus, kas izmēros gan nevar sacensties ar Hose Marti vai neskaitāmu kara uzvarētāju monumentiem bezgalīgi daudzās pasaules valstīs, taču šis process turpinās arī pie mums. Varoni un vadoni turpinām gaidīt arī mēs.

Kulta varonis

Tikko līdzīgu varoņa-vadoņa piedzimšanas procesu piedzīvojām mēs visi, noskatoties ziņu translācijas no Vatikāna, kad mums tika pavēstīts par kārtējā Romas pāvesta ievēlēšanu pēc piektā balsojuma. Franču kardinālam Jean-Louis Pierre Tauran, paziņojot slaveno frāzi «Annuntio vobis, gaudium magnum: Habemus Papam!» (ar prieku varu paziņot – mums ir jauns pāvests), aizlūza balss. 300 000 ticīgo Romā gavilēja lietū. Latīņamerikā sāka zvanīt baznīcu zvanīt, taurēja automašīnas uz ielām Argentīnā, Meksikā un Čīlē. Argentīniešu futbola zvaigzne Lionel Messi uzreiz bija gatavs veltīt «savam pāvestam» argentīniešu uzvaru 2014. gada pasaules čempionātā. Pieticība grezno pirmo jezuītu un latīņamerikāni jaunajā baznīcas amatā. Francisks esot taisnīgs un askētisks. Par to nav šaubu, lieliski! Taču savā dzimtenē Bergoglio nebūt netiek uztverts vienīgi cēli un pozitīvi. Vainīga ir viņa konservatīvā nostāja sekulārajai pasaulei svarīgos jautājumos (sieviešu stāvoklis, abortu jautājums, celibāta atcelšana, viendzimuma laulības) un aizdomas par jaunā pāvesta sadarbību ar kādreizējo militāro huntu septiņdesmitajos gados. Argentīnas prezidente Kristīna Kiršnere jau 2010. gadā uzsvēra, ka kardināla Bergoglio «domāšana ir iesprūdusi viduslaikos un tiecas atgriezt mums inkvizīciju». Tāpēc var saprast Kiršneres aktuālo novēlējumu jaunajam pāvestam – «ceru, ka vedīsiet baznīcu patiesas līdztiesības virzienā».

Katoļu varonis ir piedzimis. Taču šobrīd viņa virzienā raugās ne tikai apmēram miljards katoļticīgo, bet arī mēs pārējie, kas uzskatām katoļu baznīcu par ļoti ietekmīgu varas faktoru. Mūsu vidū ir naivie, kas uztver «baznīcu» kā «firmu» un cer, ka jaunais «ģenerāldirektors» stūrēs to modernā laika strāvojumu virzienā. Pāvests nav nedz partijas, nedz uzņēmuma šefs, nedz valsts vadītājs. Viņa misija ir cita. Garīga. Tieši tāpēc šīs baznīcas «attīstības ātrums» ir viens mēnesis 100 gadu laikā. Protams,  ir saprotama katoļu sāpe par mediju fiksēšanos uz «pedofilu skandāliem» katoļu baznīcā un nevēlēšanos saskatīt katoļu lielo ieguldījumu dvēseļu glābšanā un sociālajās aktivitātēs. Taču tieši iekšējo problēmu satūkums un nevēlēšanās/nespēja/negribēšana/nevarēšana tās atšķetināt atbilstoši modernā laika prasībām ir iemesls Vatikāna «labās slavas» krīzei Ziemeļamerikā un Rietumeiropā. Laiks dzen uz priekšu arī garīgumu. Neizbēgami. Ar to jārēķinās. Tikmēr tūkstošiem katoļu gavilē, jo «bija tik nepatīkami dzīvot bez pāvesta. Briesmīgi! Cilvēks var iztikt bez valdības savā valstī, bet bez pāvesta mēs patiešām nevaram iztikt,» skaidroja trešdien medijiem Anna Romā pie Pēterbaznīcas, noslaukot saviļņojuma asaru no vaiga. Dieva mīlestība ir viņas dzīves telpa.

Varas varonis

imageVaroņa pielūgsme esot pacilājoša garīga aktivitāte. Par to nav jāšaubās, noraugoties, kā, piemēram, kubieši joprojām tic savam «politiskajam svētajam» Če. Viņa nogalināšana (ASV specdienestu veikums) kā vēsturisks un politisks fakts vēl košāk akcentē šā revolucionāra varonības nimbu. Monuments viņam Kubā tika izveidots tikai 30 gadus pēc leģendārās kaujas pie Santaklāras. To atklāja 1988. gada 28. decembrī (arhitekts Jorge Cao Campos, tēlnieks José Delarra). Piemiņas kompleksā ietilpst Če Gevaras muzejs un varoņa statuja. Varoņa privātās lietas Kubai no Bolīvijas tika «atdotas» tikai 1998. gadā. Greznojot kubiešu vadoņa kulta vietu ar mūžīgo uguni un garām ikdienas rindām revolucionāra muzeja virzienā, kubieši «pauž savu mīlestību atbrīvotājam no trūkuma, analfabētisma un slimībām» (pēc revolūcijas valstī tika likvidēta rasu diskriminācija, ieviesta bezmaksas veselības aprūpe, skola bērniem ar bezmaksas brīvā laikā aktivitātēm, sportu un mākslu ieskaitot). Brīdī, kad Ernesto Gevaru de la Sernu amerikāņu CIP nogalināja Bolīvijā (kur viņš tobrīd mēģināja eksportēt Kubas revolūciju), viņš bija 39 gadus vecs. Tāds arī viņš iegājis kubiešu varoņu galerijā – jauns, trauksmains, nemierīgs, temperamentīgs, perfekcionists, kas palīdzēja Fidelam uzvarēt Batistas režīmu Kubā un pārvērst Kubu par «brīvības salu». Fotogrāfa Kordas leģendārais fotoattēls šodien grezno neskaitāmus kubiešu suvenīrus un ir dziļi iespiedies viņa tautiešu sirdīs (lai gan viņš faktiski bija argentīnietis un goda pilsonību Kubā ieguva pēc revolūcijas). Kubiešiem viņš ir varonis – ārzemniekiem terorists.

image Mīlestība esot akla visās nozīmēs. Šodien, kad Kubā nav iespējams parastā veikalā nopirkt pat pienu (to var iegādāties tikai konvertējamās valūtas veikalos), kubieši turpina godināt savu «komandanti» kā atpestītāju no posta. Šajā situācijā ir grūti izsvērt, ko viņi ir zaudējuši un ko ieguvuši (ar rietumpasaules mērvienību mērot), taču viens ir skaidrs – liela daļa no kubiešiem joprojām ir laimīgi un dzīvo mīlestībā pret savu valsti. Neraugoties uz to, ka pat periodo especial nav panācis ekonomikas atjēgšanos, degvielas importa palielināšanos vai «kartīšu sistēmas» atcelšanu pārtikai, valsts un varoņu mīlestība ir viņu dzīves telpa.

Pārliecība un retorika

hugo_chavez«El monstruo ha muerto!» (monstrs ir miris). Tā Venecuēlas prese 1830. gada 17. decembrī aprakstīja Simona Bolivāra nāvi. Desmit gadus vēlāk «monstrs» jeb briesmonis pārvērtās nacionālajā varonī un tika iekļauts svēto kārtā. Viņa klātesamība Venecuēlā arī šodien ir pamanāma ik uz soļa, tieši tāpat kā Hose Marti šodien jūt Kubā, Mao Ķīnā vai Ataturku Turcijā.

Tikko Dienvidamerikas «politiķu – svēto» galerijai pievienojies arī Ugo Čavess (Hugo Rafael Chávez Frías), kas vieniem nozīmē «briesmoni», bet citiem – «varoni».

Čavesa bērēs Karkasā tūkstošiem raudošu cilvēku stāvēja trīs stundu garās rindās, lai atvadītos no sava mirušā vadoņa. Čavess tiks pielūgts arī pēc «netaisnās nāves», kuru pēc Venecuēlas naftas ministra Rafaela Ramiresa domām ir sarūpējuši «ārvalstu imperiālistu spēki» (ASV, Izraēla). 2011. gadā Čavesam tika diagnosticēts vēzis. Pret to Venecuēlas prezidents cīnījās kubiešu ārstu uzraudzībā. Tagad izrādās, ka pie visa vainīgi ir ideoloģiskie ienaidnieki.

Kāpēc šis politiķis ir kļuvis savai tautai tik tuvs, pielūdzams un dievināms? Kāpēc venecuēliešu vairums vēlas viņu kanonizēt?

Čavesa reālais ieguldījums valsts attīstībā nav tik grandiozs, lai viņu kā galveno stūrmani glorificētu. Atgādināšu, ka valsts parāds Venecuēlai ir sasniedzis gigantiskus apmērus, ekonomika iegāzusies krīzes aizā, noziedzības līmenis valstī ir ārkārtējs (katru gadu bruņotie grupējumi nogalina ap 21 000 cilvēku).

Agrāk Venecuēlu uzskatījām par vienu no relatīvi drošām Latīņamerikas valstīm, turpretī tagad tā ir viena no visbīstamākajām Dienvidamerikas zonām. Mafijai līdzīgi grupējumi terorizē vietējos iedzīvotājus un sistemātiski nodarbojas ar ārzemnieku kā ķīlnieku nolaupīšanu. Galvaspilsēta kļuvusi par tik bīstamu vietu, ka pat skandināvu ārlietu ministrijas neiesaka saviem pilsoņiem apmeklēt šo valsti, jo bruņoto grupējumu sirojumu dēļ pēc deviņiem vakarā uz ielas atrasties Karakasā nav ieteicams, un ārzemniekiem tiek ieteikts apmesties tikai īpaši apsargātās viesnīcu teritorijās. Skarbi!

Taču, neraugoties uz šiem faktiem, vietējie paliek pie sava: valsts investīcijas bezmaksas veselības aprūpē, bezmaksas izglītībā un bērnu aprūpē (bezmaksas maltītes bērniem skolās) panāk savu. Tieši tāpat kā Kubā arī šeit daudziem «El Comandante» šķiet veiksminieks un valsts sakārtotājs. Pretēji kritiskajiem faktiem.

Ugo Čavess bija ļoti harismātiska persona un kā personība vairāk atgādināja rokmūzikas superzvaigzni, nevis pragmatisku politiķi. Viņš cēla savu politisko postamentu uz pieņēmumiem un deklaratīviem, emocionāliem apgalvojumiem, kurus tauta vēlējās dzirdēt. Traktēja sevi kā «21. gadsimta sociālisma autoru», «atbrīvotāju», pieskaņojot sev vēlamos vēstures faktus un manipulējot ar skaitļiem, vārdiem, citātiem savās interesēs. Kā norāda Enrique Krause – «līdz šim Kubai piederēja vēstures izkropļošana rekords Latīņamerikā. Tagad Venecuēla šo rekordu ir pārspējusi» («El poder y el delirio», 2008.). Čavesa komunikācijas stils: uzbrūkošs (kā Kastro), hronisks aizdomīgums pret ārzemniekiem un cilvēkiem ar augstāku izglītību, liekot vienlīdzības zīmi starp sevi un valsti. Tātad visi Čavesa ienaidnieki automātiski kļūst par Venecuēlas ienaidniekiem (šo paņēmienu viņš aizņēmies no Perones Argentīnā). Viņš aktīvi meklēja kontaktu ar visiem «revolucionāri un diktatoriski noskaņotajiem» vadītājiem (Lukašenko, Asads, Irānas vadība, Rauls Kastro u.c. ). Viņš finansēja «pretošanās kustības» ārzemēs (Farc Kolumbijā) un lieliski izmantoja retoriku, liekot lietā verbālu ekvilibristiku, kas neprasa pierādījumus («esmu revolucionārs, nevis demokrāts», «esmu Kastro dēls»), nostājoties vienā rindā pat ar Jēzu Kristu.

Ideoloģija naftas iesaiņojumā

Neraugoties uz to, ka Venecuēlu International Transparency iekļauj korumpētāko valstu sarakstā un Human Rights Watch liecina par cilvēktiesību ierobežojumiem tieši Čavesa valdīšanas laikā (pēc šo faktu publicēšanas prezidents izraidīja nevalstisko organizāciju pārstāvjus no Venecuēlas), varonis joprojām paliek tronī.

Viņu nepārtraukti apsargāja kubiešu drošībnieki, kas savulaik tika skoloti VDR slepenā dienesta Stasi režijā. Ārstēja kubiešu ārsti. Politisko nomenklatūru viņš veidoja galvenokārt no kubiešu padomniekiem. Tie izrādījās lojālāki par savējiem.

Čavess pats personīgi kontrolēja valsts parlamentu, tiesu varu, televīziju un draudzējās ar saviem tuvākajiem draugiem: Putinu Krievijā, Ortegu Nikaragvā, ajatollām Irānā, Asadu Sīrijā un klanu līderiem kara plosītajā Sudānā. Viņš veidoja «savējo kaimiņu» (Unasar) savienību, finansējot ar naftu Nikaragvu, Bolīviju, Ekvadoru, Argentīnu, Brazīliju un Kubu. Šādi viņam izdevās iedzīt ķīli starp liberāli orientētajām valstīm Čīli, Peru, Kolumbiju, Meksiku un autoritāri pārvaldītajām – Bolīviju, Ekvadoru, Nikaragvu un Venecuēlu. Šis «ķīlis» bija «ideoloģija naftas iesaiņojumā». Par naftu viņš pirka lojalitāti.

Kas notiks tālāk? To rādīs laiks un mūsu gatavība akceptēt vai neakceptēt varoņus un vadoņus. Pagaidām cilvēce turpina ticēt mesiju enerģētiskajai jaudai, un tāpēc tikko Kenijā ar 50,07% pārsvaru par prezidentu tika ievēlēts starptautiski vajāts noziedznieks. Uhuru Keniata. Hāgas tiesā viņš ir gaidīts viesis joprojām, taču vēlētāji to «neņem galvā» un dod iespēju noziedzniekam kļūt par savas valsts prezidentu.

Politika dod iespēju apšaubāmām personām kļūt par varoņiem un piešķir tām grēku indulgenci joprojām.

Ar Austrālijas politiķa mandātu šoruden no Lielbritānijas gatavojas izkļūt Asanžs, un mūsu Aivars Lembergs, protams, startēs nākamajās pašvaldību vēlēšanās Latvijā, bez kompleksiem.

Vai tā būs?

Laime esot mīlestībā. Vieniem uz Dievu, citiem uz vadoņiem, trešajiem uz tuviniekiem un vēl ceturtajiem – uz sevi pašu. Mīlestība ir mūsu dzīves telpa, un istabu tajā daudz.

Mīlestība dara mūs laimīgus arī tad, ja mīlam vienpusēji: savus vadoņus un varoņus un nesaņemot pretī ilgi gaidītos dzīves uzlabojumus labklājības izteiksmē.

Skatos vēlreiz Kubas fotogrāfijā un skaidri zinu, ka man nevajag Če Latvijā, jo es zinu, no kā mēs bēgam, bet pagaidām nav skaidrs, kurp mēs steidzamies.

Kurp mēs ejam?

Vai jūs to zināt?

image

Uzvaru Eirovīzijā var nopirkt Zviedrijā, bet vai tas demokratizēs Azerbaidžānu?

Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs un LR premjers Valdis Dombrovskis. 17.janvāris, 2011, Foto: Aivis Freidenfelds, Valsts kanceleja. Kolāža: TVNET, Toms Ostrovskis

2012. g. 22. maijā. Speciāli TVNet.

Eurovision Song Contest ir viens no lielākajiem popkultūras notikumiem Eiropā. Katru gadu šo dziesmu konkursu noskatās apmēram 120 miljonu auditorija. Daudzi hokeja vai cita sporta čempionāti netiek šiem skaitļiem līdz. Savas ietekmes dēļ šis festivāls ir kļuvis arī par pateicīgu līdzekli, lai paustu arī politiskus vēstījumus.

To pēdējos gados sāk izmantot bagātas un totalitāras valstis ar sliktu politisku tēlu. To mērķis ir nopirkt uzvaru Eirovīzijas konkursā, lai gūtu iespēju rīkot konkursu savā valstī, un, slēpjoties aiz populāra un pozitīvas emocijas raisoša pasākuma, demonstrēt pasaulei skaistu fasādi, aiz kuras noslēpts brutāls despotisms un tautas apspiestība.

Šādi rīkojās arī Azerbaidžānas prezidenta Ilhama Alijeva un viņa sievas nomenklatūra. Pagājušajā gadā viņiem beidzot izdevās izcīnīt uzvaru Eirovīzijas konkursā, nopērkot no jauna kārtējo labo dziesmu no zviedru popmūziķiem. Tādējādi, zviedri par milzīgu naudu producēja dziesmu – uzvarētāju, realizēja PR kampaņas un nodrošināja Azerbaidžānas publisko un skatuvisko tēlu. Šī prakse tagad sāk nepatikt zviedru Eirovīzijas rīkotājiem, jo labākās dziesmas zviedru komponisti tagad pārdod tiem, kas vairāk maksā, un pati dzimtene … paliek tukšiniekos. Šogad vien Baku skanēs 10 Zviedrijā producētas dziesmas (Īrijas, Lielbritānijas, Maltas, Itālijas, Norvēģijas, Spānijas, Grieķijas, Kipras, Zviedrijas dziesmu autori ir zviedri).

Tiem, kas nezina, kas ir Azerbaidžāna un šīs valsts uz mūžu ieceltais valdnieks Alijevs, varu ieteikt apskatīties filmu Borats, kas ir trāpīga parodija par šā reģiona valstīm un to valdniekiem. Tur filmas beigu kadros ir redzams arī Azerbaidžānas prezidenta foto.

I. Alijevs savās ārzemju vizītēs, tostarp pirms gada Latvijā, mēdz runāt par demokrātiju un Azerbaidžānas vēlmi tuvināties Rietumiem, taču praksē šīs valsts vadītājiem nav nekādas politiskās gribas šos solījumus īstenot dzīvē.

Tas, ko tagad dara Ilhama Alijeva klans Azerbaidžānā, izmantojot prestižo Eirovīzijas dziesmu konkursu, ļoti atgādina to pašu praksi, kuru realizēja Brežņevs 1980. gadā, kad Maskava rīkoja savas Olimpiskās spēles. Mēs to labi atceramies. PSRS režīms toreiz, izmantojot sportu, spodrināja savu valsts tēlu, lai gan cietumi un psihiatriskās klīnikas bija pilnas ar politieslodzītajiem (nesen Latvijā par to stāstīja PSRS laiku disidente Novodvorska, kas visus šos «jaukumus» izjuta uz savas ādas), valstī valdīja totāla cenzūra medijos, nebija nekādas vārda brīvības un citu cilvēktiesību, PSRS armija (kurā dienēja arī latvieši no okupētās Latvijas) bija tikko iebrukusi Afganistānā. ASV un citas Rietumu valstis tāpēc boikotēja Olimpiādi Maskavā.

Vēsture atkārtojas, un kolēģis Kārlis Streips nav vienīgais «guy in the village», kas aicina Latviju un citas demokrātiskās valstis boikotēt Eirovīzijas konkursu mūsdienu diktatūras valstī Azerbaidžānā, kurā joprojām valda Brežņeva līdzgaitnieka un Hejdara Alijeva atvase Ilhams Alijevs, kas rūpīgi kopē 1980. gada PSRS režīma metodes.

Alijeviem nav viegli «tikt galā» ar Eirovīziju. Spiediens ietekmē valsti gan no iekšienes, gan arī no ārienes. «Eirovīzijas dziesmu festivāls ir murgs visiem musulmaņiem. Sātana spēks, perversie un homoseksuālie šā festivāla entuziasti no visas pasaules var nesapņot, ka viņiem izdosies ierasties mūsu valstī nesodītiem, bez asins izliešanas. Mēs viņiem noteikti uzbruksim, asinis tecēs!» – šādi jau aprīlī festivālā dalībniekiem säka draudēt teroristu interneta saite ummanews.ru

Rakstā uzsvērts, ka azerbaidžāņu drošības dienests MNB jau aprīlī sācis vajāt musulmaņu kaujinieciskos grupējumus. Aprīļa vidū aizturēti jau 17 kaujinieki, no kuriem viens gājis bojā, uzspridzinot sevi kopā ar policistu.

Ir pamats bažām, vai Baku drošībnieki tiks galā ar savām iekšpolitiskajām problēmām.

Nākamais jautājums ir iedzīvotāju neapmierinātība ar ambiciozo projektu.

Pasākums paredzēts jaunajā koncertzālē ar nosaukumu »Kristāla halle» vai »Kristāla pils», kas tiek pabeigta pēdējā brīdī.

Vēl pagājušajā nedēļā bruģētāji bruģēja un «jumta strādnieki» rāpoja pa jumtu kā insekti, skrūvējot klāt jumta šķautnēm 45 000 gaismas diožu, kas radīšot ēkai liela kristāla efektu.

PSRS kara flotes bāzes ēkas vietā tagad būs kristāla daiļums ar pasaulē lielāko nacionālo karogu (162 m masts) fonā un ar ambīcijām pārvērst Azerbaidžānu par Dubaiju Nr. 2 pie Kaspijas jūras.

Valdošā dinastija Baku pašlaik cenšas darīt visu, lai Rietumu pārstāvji Eirovīzijas galvaspilsētā 2012 justos labi un komfortabli.

Viss ir tikko uzbūvēts, smaržo pēc krāsām, iedzīvotāji ģērbjas eiropeiski, krogi jauni un lielākā daļa jaunu cilvēku atbild angliski.

Alijeva sieva Mehribana pati piedalās Eirovīzijas festivālā organizēšanā un ieņem organizācijas komitejas priekšsēdētājas amatu.

Alijevu meita Leila izdod modes žurnālu «Baku» Maskavā angļu un krievu valodā.

Tikmēr lielākā daļa Azerbaidžānas iedzīvotāju dzīvo uz pusi sliktākā pārticības līmenī nekā krievi Krievijā. Vainīgi nav tikai Alijevi, bet arī pārējais sabiedrības krējuma slānis, kas izmanto valsts dabasgāzes un naftas naudu savas privātās labklājības forsēšanai.

Taču žurnālistiem laikam nāksies rūpīgāk papētīt, kas īsti notiek Baku, un aizbraukt pāris 100 km nost no uzpucētā centra, lai apskatītu, kā īsti Azerbaidžānā izskatās pa īstam.

Cilvēktiesību aizstāvības organizācija Human Rights Watch jau ziemā vērsa bargu kritiku pret Azerbaidžānas vadītājiem par to, ka neskaitāmi galvaspilsētas iedzīvotāji tika ar varu izmesti no savām dzīvesvietām tajās galvaspilsētas zonās, kas bija paredzētas Eirovīzijas pasākuma norises apbūvei. Piemēram, Jasamanas Karimovas un Ali Raznas ģimenei tika atņemta darba un dzīves vieta Baku centrā. Viņu nama vietā tagad greznojas kristāla pils, un kompensācija par zaudēto īpašumu (no valsts puses) esot bijusi vairāk nekā nepietiekama. Tiem, kas atteikušies atstāt savas mājas, klājies vēl sliktāk – ēkas nolīdzinātas līdz zemei ar varu, bez atlīdzības.

Statistika liecina – kopš valsti vada Ilhams Alijevs, stāvoklis demokrātijas un cilvēktiesību jomā pastāvīgi pasliktinās. Economist Intelligence Unit (EIU) iedala valstis četrās grupās – pilnīgās demokrātijās, demokrātijās ar trūkumiem, jauktos režīmos un autoritāros režīmos. Pēc šā indeksa Azerbaidžāna ir autoritāro režīmu grupā 140. vietā no 167 valstīm, ierindojoties starp Ķīnu un Baltkrieviju.

Azerbaidžāņu disidents Fatullajevs intervijā portālam Reportieri bez robežām uzsver, ka Ilhams Alijevs ir pārvērtis savu valsti politiskā tuksnesī, sevišķi pēc 2009. gada, kad Alijevs nodrošināja sava posteņa saglabāšanu līdz mūža beigām. Tagad autoritārais režīms pārvēršoties par diktatūru, nevis par proletariāta diktatūru kā PSRS, bet gan par valdošā klana un mafijas diktatūru.

Ja uzskatām, ka Eiropas pēdējā diktatūra ir Baltkrievija, tad kāpēc mēs aizmirstam Azerbaidžānu? Vai tāpēc, ka Rietumiem vajadzīgi Azerbaidžānas naftas un gāzes resursi un tāpēc oficiālie Rietumi neuzdrošinās gāzt Alijeva režīmu? Pat Eiropas Padome, kuras locekle ir arī Azerbaidžāna, nav iepīkstējusies par plašām vēlēšanu falsifikācijām un demokrātijas pārkāpumiem šajā valstī.

Diplomāts Gunārs Andēns uzskata, ka daži Rietumu politiķi uzvedas kā Baku režīma lobisti un tiek turēti aizdomās, ka tos uzpērk Alijeva režīms.

Kāpēc gan ne, ja šīs valsts vadošais klans par katru cenu dara visu, lai nopirktu uzvaru Eirovīzijā? Taču vai tas palīdzēs mainīt valsts tēlu un Eirovīzijas konkursa dalībnieki un viņus pavadošie žurnālisti būs manipulējamas aitiņas Alijeva režīma rokās? Režīms pagaidām ļoti cenšas, lai Anmary un citus dziedātājus vadātu uz uzfrišinātiem tirgiem un citām valsts propagandas fasādēm un mūsu pavadošie žurnālisti tur paklausīgi visu iecerēto scenāriju arī atspoguļotu, neiebilstot nevienu kritisku vārdu pret šo politisko teātri un to, kas aiz tā slēpjas.

Tikmēr Azerbaidžānas valstī šajās dienās notikumi pamatīgi mutuļo. Diemžēl to nevar redzēt oficiālajās EBU pārraidēs no Baku, bet var izlasīt Human Right Watch mājas lapā, kas ir speciāli veltīta Eirovīzijai http://www.hrw.org/azerbaijan-eurovision , kurā varam uzzināt, ka šonedēļ Baku notiks vairākas demonstrācijas un citi pret režīmu vērsti pasākumi.

Starptautiskajam presingam uz Alijeva režīmu ir jau panākumi. Tikko atbrīvots kāds politieslodzītais, kuru aizturēja par dalību demonstrācijā 2. aprīlī un kuram draudēja divu gadu cietumsods.

Gan starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Right Watch, gan Amnesty International aicina dziedātājus nepievērt acis uz procesiem, kas notiek šajā valstī, un izmantot katru iespēju, lai izteiktu savu atbalstu tiem, kas Azerbaidžānā netiek laisti pie vārda un tiek turēti cietumos.

Zviedrijas dalībniece Loreen paziņoja, ka viņa tiksies ar turienes sieviešu organizācijām, lai paustu tām atbalstu viņu cīņā par savām tiesībām.

Ko darīs Latvijas pārstāve Anmary? Rīkosies?

European Broadcasting Union (EBU), kas rīko šo pasākumu, nevar aizliegt māksliniekiem un žurnālistiem paust savus uzskatus pasākumos, kas notiek ārpus skatuves. To izmanto visi, kas zina, kāda vērtība ir demokrātijai un cilvēku tiesībām, un nežēlo spēkus, lai atbalstītu tos, kas Azerbaidžānā cieš no režīma diktatūras.

Tā ir vienīgā iespēja, lai panāktu, ka diktatora Alījeva klans nevar ciniski izmantot Eirovīzijas pasākumus un māksliniekus Azerbaidžānā sava režīma nostiprināšanai. Reaģējot mēs varam palīdzēt veicināt brīvību un demokrātiju šajā valstī.

Stiprinot vērtības, pie kurām mēs Eiropā jau sen esam pieraduši kā pie svaiga gaisa.

Raksta versija TVNet .

Pārpatērētāji, atkarīgie vai tomēr apsēstības upuri? Nāves rulete.

2012. gada 13. martā. Speciāli TVnet.

Pērn ārvalstīs aizturēts 71 narkokurjers no Latvijas. Mediji ziņo, ka pēdējo gadu laikā Latvijas valstspiederīgajiem pieaugusi tendence iesaistīties narkotiku pārvadāšanas biznesā. Eksperti šo jauno riskantā biznesa veidu izskaidro ar ekonomisko krīzi un iedzīvotāju vēlmi «vienkārši un ātri nopelnīt», aizmirstot, ka riska stress ir modernā laika pašnāvības veids.

Par narkotiku biznesa morālo pusi pagaidām runāts netiek, jo frāze «business as usual» darbojas kā parasti (profesionāļi dara to, ko prot, amatieri – to, ko neprot) un «lietas notiek».

Šie narkokurjeri, kas ir «vecumā no 18 līdz 40 gadiem, pārsvarā no Vidzemes reģiona» (LETA, 07.03.2012.), joprojām enerģiski pārvadā indi starp valstīm un kontinentiem.

Tikmēr mēs pārējie (sabiedrība) nejaudājam iedziļināties šajā problēmā, uzskatot, ka slīcēju glābšana ir pašu slīkoņu lieta.

Policija lēš, ka aizturēto narkokurjeru (slīcēju) skaits no Latvijas nupat jau sasniedz vairākus simtus.

Izmeklēšanā noskaidrots, ka vairums kurjeru pārvadā narkotikas savā ķermenī (kuņģī), tāpēc trīs no šiem «piegādātājiem» nesen miruši (maisiņiem pārplīstot kurjera vēderā).

Par šo riska biznesu var nopelnīt 1400 līdz 2100 latu.

Nesen varējām novērot, kādas izskatās policijas konfiscētās narkotiku kapsulas, kuras mūsu narkokurjers bija pārvedis savā māgā no Latīņamerikas uz Rīgu.

Izvadītas no kurjera zarnām, tīri nomazgātas no izkārnījumiem, tās bija apskatāmas arī mūsu televīzijas ekrānā ar tualetes grīdu fonā.

Lielākā daļa skatītāju tobrīd iztēlojās visu šo procedūru – norīt, izturēt, pasēdēt uz poda un amats rokā.

Jā, ciniski elementāri – cilvēks norij (cerams – uz laiku) indi, un tālāk šis pats cilvēks funkcionē kā parasta kārba vai koferis, vai soma. Galvu nevajag. To var atstāt mājās. Atvilktnē.

Japānā aizturētam narkokurjeram no Latvijas draud nāvessods.

Pieļauju, ka nākotnē novērosim daudz nāvessodu cilvēkiem, kas apzināti pārvērtuši savu ķermeni par riska atkritumu konteineru. Bez galvas.

Drūmi.

Mani notiekošajā fenomenā pārsteidz šo «kurjeru» tendence un gatavība devalvēt savu ķermeni līdz indes konteinera, tauku noliktavas vai atkarību pārslodzes vraka standartam.

Kāda jaunkundze (nesen) manā blogā ierakstīja jautājumu: «Kur es varu pārdot savu nieri? Esmu vesela un gatava operācijai! Man vajadzīga jauna automašīna un pulkstenis! Ziņojiet – kurp man jāiet!»

Tobrīd nopriecājos, ka orgānu pārdošana nav bizness un jaunkundze (pārdodot savu iekšējo orgānu) Eiropā bagāta nekļūs.

Nauda ir lielisks kalps, bet slikts kungs. Pielūgt to nevajag

Liela daļa no mums pavada pusi mūža, lai tiektos pēc iekārotajām mantām, kuras «mums noteikti nepieciešamas», konkurējot ar draugiem un kaimiņiem pārticībā. Tikmēr aiztek laiks, kuru varēja lietderīgi likt lietā, lai reāli nopelnītu.

Lielākā daļa cilvēku šodien cieš no «rokzvaigžņu» kaites – dzīvo pāri saviem līdzekļiem. Otrie – birokrāti «ar ietekmi» – iedzīvojas un korumpējas uz citu cilvēku nopelnīto grašu rēķina, un tikai maza daļiņa no mums atzīst, ka pieticība grezno.

Tikmēr «cilvēki-konteineri-rezerves daļu noliktavas» – nav loģiski apstādināmi.

Viņi paši rullē tālāk un atrod savējos «orgānu gangsterus», kuriem atdoties.

Piemēram, nesen avīzes ziņoja, ka kāds vīrietis no Moldāvijas, bija pārdevis savu nieri Indijā, lai iegādātos… saksofonu.

Laba veselība kā visvērtīgākā manta vairs neskaitās?

Dzīve ir īss sapnis, kurā liktenis mums piedāvā lielisku kredītu – laiku, kas mums piešķirts priekš visa, ko sirds vēlas.

Vai «cilvēki-cisternas-orgānu noliktavas» to nesaprot?

Iespējams, ka runa tomēr ir par slimniekiem, kuru kaiti mēs nesaprotam?

Par cilvēkiem ar diagnozi – pārpatērētāji? 
Tie ir atkarīgie no alkatības, seksa, ēšanas, spēlēm utt.?

Taču vispirms maza atkāpe par visspēcīgākajām sajūtām, kas mums pieder.

Mīlestība un aizraušanās ir vecākās no dvēseles vājībām. Bībelē sacīts, ka mīla esot stiprāka par nāvi. Tāpēc nav jocīgi, ka mēs ikdienā neredzam atšķirību starp kaisles pasiju un seksa pārdozēšanu līdz slimības līmenim.

Dons Žuans bija pirmais ekstremālais piemērs pasaules literatūrā, kas pierādīja, ka spēj enerģiski mīlēt sievietes, tās pat neievērojot un nenovērtējot.

Viņš kolekcionēja «uzvaras», taču laimīgāks no tā nekļuva.

Visas baudas nenes laimi.

Izrādās, ka Seviļas pavedējam bija diagnoze «seksa atkarība». Kaite, kuru nereti (kļūdaini) mēģina traktēt arī kā apdāvinātību.

Tagad izrādās, ka šī «spēja» faktiski ir slimība ar pagaidu nosaukumu «seksa atkarība» un neko daudz neatšķiras no alkohola vai narkotiku atkarības. Iemesli tie paši un sekas tieši tādas pašas. Stress, neapmierinātība, apburtais loks.

Stokholmā nesen atvērta «poliklīnika» šiem atkarību slimniekiem, kuru skaits nepārtraukti pieaug, jo palielinās sabiedrības kompetence par minētās saslimšanas iemesliem.

Stokholmas «atkarību klīnikā» pašlaik ir 355 aktīvo pacientu, kas regulāri ārstējas. Vēl daudzi gaida rindā, kurā pacietīgi drūzmējas tikpat liels ar seksa atkarībām slimo cilvēku skaits.

Klīnikas vadītājs Ēriks Sundbijs klientu pieplūdumu izskaidro ar «coca-cola efektu»:

«2004. gadā (līdz ar klīnikas atvēršanu) apmeklētāju sākumā praktiski nebija. Taču pēc sabiedrības izglītošanas par šo problēmu notika negaidītais – pudele bija sakratīta, korķis norāvās un šampanieša šalts pārņēma telpu. Jauni klienti sāka ierasties šeit katru nedēļu. Tagad vairs nespējam tikt ar darbiem galā.»

Klientu skaitā ir galvenokārt stokholmieši. Taču daudz ir arī ārzemnieku, piemēram, no Dānijas, Honkongas, Saūda Arābijas un Holandes.

Seksa atkarību pagaidām ārstē maz.

Nepietiekoši.

Klientu esot vairāk, nekā aprūpes personāls spēj apkalpot.

Pietrūkstot sabiedrības kompetences šajos jautājumos. Nepietiekot atkarības ārstēšanai nepieciešamo speciālistu. Tāpēc Stokholmas klīnika ar šo gadu sāk ierobežot klientu uzņemšanu tieši šajā virzienā.

Seksa un mīlas «atkarība» ir salīdzinošai jauna joma zviedru veselības aprūpē (salīdzinājumā ar sen atzītajām atkarības formām – aptaukošanos, spēļu vai iepirkšanās atkarību), un akadēmiskā medicīna uzņemt šo pacientu pieplūdumu vēl nav gatava, konstatē klīnikas vadītājs Ēriks Sundbijs.

Pagaidām ar seksa un mīlas atkarīgajiem pārpatērētājiem strādā psihologi, līdzīgi kā ar narkomāniem un alkoholiķiem.

Mīlas un seksa atkarīgie pacienti no parastiem, veseliem cilvēkiem atšķiras ar to, ka viņu dzinuļi ņem virsroku pār jūtām un rada priekšnosacījumus iekšējam nemieram, neapmierinātībai. Viņi atrodas pastāvīgā stresā un cenšas apmierināt savu diskomfortu ar seksa ofensīvu. Slīcinot savu kautrību un nožēlu alkoholā, narkotikās vai agresijā. Būtībā tā ir sava veida pašpazemošanas forma, kas finālā noved pie ciešanām un depresijas, – konstatē vadošais zviedru atkarību psihologs Tūrbjorns Felštroms.

«Mēteļa virinātāji», hroniski partneru mainītāji un onanētāji, eksibicionisti, seksa saitu nepārtraukti lietotāji, izvarotāji, pedofili ir tikai daļa no klīnikas pacientu klāsta.

Sieviešu vidū dominē prostitūtas un sievietes, kas nespēj nodzīvot ne dienu bez jaunas iemīlēšanās un kaislību orkāna, nespējot izkļūt no apburtā loka. Te pieskaitāmas arī personas, kas ieslīgušas nekonstruktīvā pašpazemojumā, pārdodoties prostitūcijā un apzināti darot sev pāri.

Kāpēc mēs tikai tagad sākam par šīm tēmām runāt atklāti?

Kāpēc tikai tagad sākam to apspriest publiski?

Vispirms jau tāpēc, ka sekss mūsu sabiedrībā no vienas puses ir tabu tēma (par to nerunā skaļi sabiedrībā).

No otras puses mediju uzforsētais «seksa atlētikas» efekts panācis, ka seksuālā dzīve modernajā laikā ir vienīgais legālais baudas veids (kas visiem obligāti jāpārvalda), un tajā dominē tieši vīrieša seksualitāte.

Tās redzamākā izpausme pornogrāfija mēdz izraisīt dažādus pretrunīgus viedokļus, taču pētījumi rāda, ka porno nevis atslābina sabiedrību, bet gan veicina vēl lielāku norobežošanos un pacientu atsvešināšanos no reālās dzīves.

Pornogrāfija un kibersekss internetā esot panākuši (pēdējos gados) strauju seksa atkarīgo pacientu skaita pieaugumu, padarot šo atkarību par nopietnu sabiedrības problēmu.

Internets ir kļuvis par kokaīnu seksa atkarīgajiem.

Ekrāns piegādā pornogrāfiju, baudas iluzorā un reālā veidolā.

Maksā un ņem.

Pietiek ar viena taustiņa nospiešanu uz tastatūras, lai nopirktu to ilūziju, kuru gribas.

Daudzi arī pērk, tupot pie datora cauru dienu.

«Es biju kļuvis par vraku. Nevarēju pastrādāt. Treniņa vidū man bija nepieciešams, steigšus aizskriet uz kabinetu pie žurnāliem vai datora un mazliet paskatīties porno vai kiberseksu. Puikas tikmēr spēlēja bez manis. Tā tas turpinājās 30 gadus. Tas nebija normāli!» atzinās medijiem pazīstamais dāņu futbola treneris Ēriks Rasmusens.

Šīs atzīšanās uzjunda sabiedrību. Šokam seko apmulsums un nākamās atzīšanas.

Tikmēr kopējā sabiedrības neizglītotība šajos jautājumos joprojām ir liela.

«Lielākā daļa zviedru domā, ka seksa atkarīgie ir «mēteļa virinātāji» parkā vai pedofili. Taču šo pacientu skala ir daudz plašāka,» apgalvo Ēriks Sundbijs.

Jautāts par visplašāk izplatītajiem seksuālās atkarības veidiem viņš nosauc šādus: vīriešiem – vojerisms (nepārtraukta sekošana internetam), kibersekss, apsēstība seksuālo pakalpojumu pirkšanā, slimīgs azarts iekarot un pakļaut, negūstot apmierinājumu. Sievietēm – atkarība no spoguļošanās cilvēkos, kuras tās izvēlas kā iekarojamus objektus, hroniska tieksme iemīlēties vai pārdot seksu, sagādājot sev ciešanas.

Pētījumi ASV rāda, ka apmēram 5% iedzīvotāju cieš no seksuālās uzvedības traucējumiem un ir pamats pieņemt, ka šī atkarība daudzos gadījumos ir iedzimta.

Noskaidrojies, ka seksa atkarība ir cilvēka nespēja realizēt dziļus intīmus kontaktus. Tā vietā slimais kompensē savu nervozitāti ar forsētu varmācību vai virspusēju kvantitāti.

Starp citu – trešdaļa Stokholmas seksa atkarības klīnikas pacientu ir sievietes.

Lai konstatētu šo slimību, pacienta rīcībai ir jāatbilst šādam kritērijam – savu apsēstību pacients pats nespēj novērst un regulēt (ieskaitot negatīvu iznākumu) un lielā mērā traumē ar savu rīcību ne tikai apkārtējos, bet arī pats sevi.

Tuvinieki šo novirzi parasti pamana pēdējie, jo atkarīgie prot un spēj ilgstoši slēpt savu atkarību no ģimenes un draugiem.

Pirmie novirzes parasti pamana kolēģi.

Tāpēc 30% no Stokholmas klīnikas pacientiem šeit ieradušies ar darbavietas norīkojumu (nevis ģimenes vai draugu iespaidā).

Nereti seksa atkarīgie slēpj savu pārpatēriņu no ģimenes un tuviniekiem ar darbaholismu. Pārvēršoties darba narkomānos. Kauns un neērtības sajūta no savējiem tiek kompensēta ar pārspīlētu naudas pelnīšanas tieksmi.

– Pagaidām seksa atkarību Zviedrijas Sociālā pārvalde neakceptē kā atzīstamu diagnozi, taču, kā norāda psihologs Ēriks Sundbijs, šis atzīšanas laiks pavisam drīz iestāsies.

Atgriežoties pie mūsu cilvēkiem – konteineriem

Tiem pašiem, kas ir gatavi pārvadāt savā ķermenī narkotikas, lai nopelnītu vienu trešo vai ceturto daļu no mūsu pašreizējā Valsts prezidenta Andra Bērziņa viena mēneša pensijas.

Vai šāds solis ir šīs riska alkatības vērts?

Vai dzīvība nemaksā dārgāk?

Dārgāk par visu pasaulē?

Šķiet, ka mūsu Latvijas iedzīvotāju – «narkotiku konteineru» mode lielā mērā sakņojas PSRS laika tradīcijās, kad tika uzskatīts – «darbs nav zaķis – neaizbēgs» un cilvēkam maksāja naudu par to, ka viņš vispār atnāca uz darbu.

Par strādāšanu nācās maksāt īpaši un papildus.

Slinkajam ziema vienmēr ir pa tumšu, lai strādātu. Vasarā viņš tāpat visu nevar pagūt izdarīt un rudenī atkal vējš pārāk pūš, lai strādātu. Pavasarī? Tad visur slapjas peļķes un prāts pārāk noguris. Slinkam ruksim zeme vienmēr būs sasalusi.

Ja cilvēks skatās uz pasauli tikai caur mikroskopu, tad viņš palaidīs garām, visu, kas ir lielāks par mikroskopa segstikliņu.

Tāpēc nedomāju, ka 18 – 40 gadus veciem vidzemniekiem šodien Latvijā nav iespējams nopelnīt iztiku sev un ģimenei, strādājot ar galvu, nevis pārvēršot savu ķermeni indes konteinerā.

Neakceptēju, ja jauna un uzņēmīga sieviete ir gatava pārdot jaunībā savus iekšējos orgānus par godu luksusa mantu iegādei.

Atkarību važas vai sabiedrības materiālā statusa spiediens?

Pieļauju, ka arī mūsu sabiedrībā vismaz 5% iedzīvotāju cieš no atkarībām, kuras mēs pagaidām neesam apzinājuši un publiskojuši kā slimības.

Pa to laiku nāves rulete ir jau ienākusi pa mūsu valsts durvīm.

Izvēdināsim telpu un legalizēsim atkarības?

Lai palīdzētu ar atkarībām sirgstošiem pacientiem atbrīvoties no kauna, apsēstības un vainas sajūtas?

Ārstēsim, lai sirgstošajiem izmisumā nebūtu jāpārvērš savs ķermenis konteinerā? Ar noskrūvētu galvu uz naktsskapīša?

Nekas nav brīnišķīgāks, lieliskāks un daiļāks par cilvēcīgām attiecībām starp cilvēkiem.

Tāpēc atstāsim galvu rumpim klāt.

Tā mums vēl noderēs.

Cilvēks nevar kļūt laimīgs, ja viņa ticība un pārliecība neatbilst darbiem.

Indes kurjeri to pierāda

Par referendumu: We Didn’t Start The Fire

 

 

 

Latvija. 2012. gada 18. februāris. Referendums. 

Mēs negribējām referendumu par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā.

Kas iekūra šo ugunskuru Latvijā? 

Staļins, Hruščovs, Kenedijs, Merlina Monro,Gorbačovs,Ulmanis, Eiropas Savienība, NATO, Krievija, Vīķe- Freiberga, Putins, Alfrēds Rubiks, laikraksts Diena, prezidents Bērziņš, Dzintars, Zatlers, Āboltiņa, Lindermans, FSB, CIA, Novodvorska, Tv5, LTV, Čas, Viesturs Dūle, Raimons Pauls, zviedru bankas, Ušakovs…?

 Jūsu atbildes?

Jūsu versija šai populārai un joprojām aktuālai Billija Džoela (Billy Joel) dziesmai?

Dziesmas We Didn’t Start the Fire  teksts šeit.

Viņas telefonu noklausās. Lidija Kāčo.

2012. gada 26. janvāris

Jā, viņas telefonu noklausās drošībnieki un ”iesaistītie”. Kopš 2005. gada, kad žurnālistei izdevās atmaskot Meksikas pedofilu grupējumu, kura locekļi izrādījās situēti un ietekmīgi valsts politikas un ekonomiskās elites pārstāvji.

Vajāšanu un arestu noorganizēja Pueblas domes priekšsēdētājs, kuram kalpo uzticīgi drošībnieki un vietējā policija.

Lidija Kāčo (Lydia Kacho) ir septiņu grāmatu autore. Zviedriski tulkota tikai viena no šīm grāmatām ar nosaukumu – ”Mani neiebaidīsiet” (2009).

Pašlaik Lidijai ir priviliģēta meksikāņu žurnālistikā, t.i., viņai tiek dota iespēja publicēt katru dienu savu sleju ” Plāns B”, kas ir ļoti populāra lasītāju vidū (skat. Laikrakstu El Universial).

Kopš 2000. gada Lidija finansē sieviešu patversmi Kankūnas pilsētā, kur vientuļām sievietēm un bērniem tiek nodrošināta elementāra pajumte un ārstēšana.

ANO cilvēktiesību komisariāts ir piedāvājuši Lidija iespēju emigrēt no Meksikas, kur viņai joprojām draud linča tiesa. Taču Lidija atsakās atstāt Meksiku.

Jā, viņa ir ļoti populāra žurnāliste, taču cena par to ir visaugstākā – viņas dzīvība.

” Es labāk dzīvoju godīgu dzīvi riska zonā ar slepkavības draudiem, nekā padevībā un drošībā, – apgalvo žurnāliste kolēģiem.

Viņu ”sadabūt ciet” Mehiko ir grūti.

Intervēt viņu – gandrīz neiespējami, jo viņas telefonu noklausās un visas sarunas tiek dokumentētas.

”Anonīmie vīri”, kas joprojām cenšas viņu ”nomedīt”, viegli lokalizētu žurnālistes atrašanās vietu ar telefona starpniecību.

Tā nav paranoja, bet skarba realitāte.

Diemžēl.

Kopš 2000. gada Meksikā ir nogalināti jau 20 žurnālisti (dati: Bezrobežu Reportieri).

Meksika šodien skaitās viena no pašām bīstamākajām valstīm žurnālistiem.

Viss sākās 2005. gadā, kad Lidija izdeva savu reportāžu grāmatu ” Los Demonios del Edén” (Paradīzes dēmoni), kurā atmaskoja pedofilu tīklu valstī.

Protams, ka viens no atmaskotajiem un politiski ietekmīgajiem uzņēmējiem- pedofiliem pieprasīja Lidijas novākšanu. To realizēja ar Pueblas gubernatora Mario Marīna pavēles palīdzību. Lidiju arestēja un iespundēja Pueblas cietumā.

Negaidīti spēcīgs sabiedrības protests izglāba žurnālisti no cietuma spīdzināšanas un viņu atbrīvoja pret drošības naudu.

Vēlāk Kāčo ”parakās zem” gubernatora mafijas un, pateicoties ” La Joranda”  piegādātajai informācijai, noskaidrojās, ka uzņēmēji maksā Mario Marīnam krietnas summas par ”pareizu politisko lēmumu” pieņemšanu. Korumpētība sasniedz pat valsts Augstāko tiesu un partijas PRI spici.

Materiāli tika publicēti un reakcija nebija ilgi jāgaida.

Situāciju žurnālistu darbā pašreiz krietni sarežģī Valsts Prezidenta Filipes Kalderna cīņa pret narkomafijām.

Valstī plosās varmācība visos līmeņos un valdība pieprasa žurnālistu lojalitāti.

Ja vēlies būt labs žurnālists un patriots, tad tev jāatbalsta viss ko dara vara.

Tik vienkārši.

Ja žurnālists domā citādi – tad ”neesi mūsējais”.

Latvijā notiek apmēram tas pats.

Medijos ir jāstāsta par varonīgiem likuma sargiem, kas cīnās pret mafiju.

Vara ir varonis.

Ja arī ”varas varoņi” izdara ko sliktu, vai pārkāpj noteikumus, tad…par to labāk nerakstīt.

Mīļā miera labad.

Taču Lidija neliekas mierā un uzskata, ka starp varu un mafiju nav robežas.

Karojušās puses neievēro demarkācijas līniju un…nereti sadarbojas.

Īpaši uzskatāmi tas redzams cilvēku tirdzniecības, prostitūcijas un bērnu pornogrāfijas gadījumos.

Lidija Kāčo cīnās ar mačo tipāžiem.

Tas nav viegli, un savā grāmatā ” Esclavas del Poder” (Varas kalpi) viņa analizē valsts iekšpolitiskā problēmas kā priekšnosacījumu varmācībai un prostitūcijai.

Pēdējo gadu laikā Lidijai Kāčo par viņas pašaizliedzīgo darbu žurnālistikā ir piešķirtas vairākas prēmijas.

” Es visu izlemju pēdējā brīdī. Pērku paralēlās biļetes un pēdējās sekundes lidojumu. Tiem, kas man seko ir nauda un vara. Es cīnos tālāk”.

Rīt abi kolēģi Līdija un Roberto saņēms Stokholmā Ulofa Palmes prēmiju par drosmi žurnālistikā.

Apsveicam!

🙂

Žurnālista dzīve – bez mājām un ar miesassargiem.

2012. gada 25. janvārī

Pēc ”Gomorras” izdošanas tās autors Roberto Saviano dzīvo nomada dzīvi – katru trešo nakti nakšņojot citā vietā, apsargu pavadībā. Naktsmītnes un apsargus viņam apmaksā Itālijas valsts.

Problēmas izraisījusi viņa grāmata, kas atmaskoja neapolitāņu mafiju un tās saistību ar kriminālajām un augstākajam politiskajām un ekonomiskajām aprindām valstī.

Pašlaik viņš strādā pie ”banku tēmas”, kuras pēc Saviano domām esot ” zaudējušas imūno aizsardzību” t.i. ņem pretī ”melno naudu”. Iemesli – ekonomiskā krīze, kuru katrs cenšas pārvarēt ”kā nu var”.

Pret bankām esot jāiet.

OK, lai viņam veicas.

Itālijas mafijas (vairāki grupējumi) tieši ietekmē banku sektoru, jo gadā apgroza apmēram 123 miljardus latu un liek lietā apritē apmēram 53 miljardus skaidrā naudā.

”Mafija kontrolē visu celtniecības sektoru. Nevis piespiežot lēmējiem pistoli pie deniņiem, bet gan izmantojot citus ceļus” – konstatē Roberto Savieno.

Viņam ir konkrēti piedāvājumi kā rīkoties.

Piemēram, neatļaut ”nodokļu paradīzēs” reģistrētiem uzņēmumiem investēt Eiropā.

Lai gan skaidri zināms, ka pašreizējās krīzes apstākļos neviena Eiropas valsts šādu iniciatīvu neuzņemsies.

Saviano atbalsta Monti nākšanu pie varas Itālijā.

Ar šo valdības vadītāju varot sarunāties, ar Berluskoni šī iespēja netika dota.

Pateicoties Berluskoni pazušanai no politiskās skatuves, izzuda arī visi viņa mēģinājumi ierobežot prese brīvību Itālijā.

Lielākā bēda žurnālistikā (pēc Roberto domām) esot pašcenzūra.

Tie publicisti, kas uzdrošinās pateikt patiesību vai iet pret tabu pieņēmumiem, vai arī nostaties ”pret vēju” – tiek izsaldēti un aprieti.

Viena sabiedrības daļa viņus nevar ciest un cītīgi apkaro.

Nav grūti uzminēt – kura tā ir….

Protams, ka ne visi žurnālisti iztur šo psiholoģisko slodzi ”būt publiskam nemīlulim”.

Tāpēc arī atsakās no savas misijas.

Itālijā ir sena kreisās preses tradīcijas un tāpēc sabiedrībā kopumā saprot kāda ir žurnālista darba sūtība.

Pašlaik Roberto Saviano gatavojas saņemt Stokholmā Ulafa Palmes prēmiju (par ieguldījumu rokošajā žurnālistikā) un turpina lasīt lekcijas vairākās pasaules universitātes.

Viņa monologi TV raidījumu ciklā Itālijā drīz tiks izdoti grāmatā ar nosaukumu ”Pievienojies!” un tas ir lieliski.

Nesen, vizītes laikā ASV Roberto juties vislabāk, jo amerikāņu miesassargi esot ļoti profesionāli un ļāvuši viņam brīvi pārvietoties pat metro, iepirkties lētos veikalos un pastaigāties pa pilsētu ilgi, bez traucējošās apsargu klātbūtnes (sargi turējušies pa gabalu). Rezultātā esot radusies grāmata par Ņujorku. Pagaidām nav skaidrs, kad un kur tā iznāks.

To vajadzēšot pirmo reizi publicēt ārzemēs.

Izdevniecība vēl neesot atrasta.

Pašlaik Roberto ir atpakaļ savos bunkuros Itālijā, kur viņu apsargā valsts finansēti tautieši un katru trešo nakti (drošības dēļ) jāpārguļ citā vietā.

Gomorra viņu ievietojusi kā pirmo ”likvidējamo personu sarakstā”.

Tāpēc savā dzīvoklī viņš uzturēties nedrīkst.

Kur viņš nakšņo?

Armijas kazarmās, dažādos dzīvokļos Ziemeļitālijā, reizēm arī Sardīnijā.

Roberto Saviano dzīvo šādi kopš 2006. gada 13. oktobra, kad itāliešu ”mafija” viņu nolēma ”fatvai” =  nāves sodam. Žurnālists bija atļāvies pateikt pārāk daudz, ”aizrokoties” pārāk dziļi korumpētības purvā.

Kā viņš jūtas?

Mēģina izturēt.

Rīta ”apskatīsim” nākamo prēmijas laureāti meksikānieti Lidiju Kaho.

Dzīvībai bīstamā žurnālistika un bailīgais komisārs Andris Piebalgs.

2012. gada 24. janvāris

Publicista darbs nav viegls. Ja dara savu darbu godīgi – pieskaras jūtīgiem un sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, tad jārēķinās ar nemīluļa statusu un risku zaudēt brīvību vai pat dzīvību.

Šodien aprit 208 diena, kopš divi zviedru žurnālisti Martins Šibijs un Juhans Pēršons tika aizturēti un apcietināti Etiopijā.

Vietēja vara viņus uzskata par teroristiem, jo žurnālisti bija veikuši savu darbu un kontaktējuši ar valdībai naidīgu bruņoto grupējumu, nebija nokārtojuši vīzu lietas un rezultātā ir iesprostoti cietumā.

Cilvēku un valstu izpratne par žurnālistu misiju atšķiras.

Etiopijā tā ir stipri savādāka nekā Rietumeiropā.

Tagad uz Etiopiju brauc neskaitāmi zviedru politiķi, amatpersonas, apcietināto tuvinieki un cenšas panākt, lai etiopiešu tiesa saprot, ka ”medmāsai injicējot ir jāizmanto šļirce”.

Mazliet nepatīkami, ka iedur, taču tā ir normāla profesionāla darbība.

Par to māsiņu nevajadzētu spundēt cietumā.

Tieši tāpat kā nevajadzētu saukāt un apcietināt žurnālistu tikai par to, ka viņš veic savu bīstamo darbu valstī, kuru plosa etniski konflikti un valdība ir korumpēta līdz viszemākajam punktam.

Nepārspīlēšu, ja apgalvošu, ka lielākā sabiedrības daļa šeit atbalsta un aizstāv žurnālistu darbu.

Par ”žurnaļugām” ( kā Latvijā) šeit drosmīgus žurnālistus nesaukā.

Parastie cilvēki zina un saprot, ka žurnālists ir mazā cilvēka advokāts.

”Reņģēdāju” sargs. 🙂

No izpratnes par mūsu darbu ceļas arī ”caurmēra svensona” atbalsts žurnālistiem.

Starp citu, ir izveidots speciāls fonds ar nosaukumu ” Brīvību Juhanam un Martinam”, kura ziedo un atbalsta ne tikai kolēģi medijos, bet arī lasītāji, skatītāji un klausītāji.

Var iemaksāt naudu arī Martina un Juhana advokātu honorāriem, ieskaitot zināmu summu bez robežu reportieru kontā 5567-3818.

Vakar šajā lietā dzima cerība. Šodienas Dagnens Nyheter  virs virsraksta ” Viņš izglābs mūsu  terorismā apsūdzētos zviedru žurnālistus”,  publicējusi Andra Piebalga fotogrāfiju.

12 stundas zviedriem likās, ka Eiropas Savienības komisārs tiek sūtīts uz Etiopiju un pie viena palīdzēs izpestīt no cietuma Martinu un Juhanu.

”Latvietis palīdzēs”, – šodien raksta vairākas avīzes.

Taču ap pusdienas laiku Sveriges Radio ziņoja, ka ”nepalīdzēs viss”.

ES preses ierēdne no Briseles – Maja Kocijančiča uzstāj, ka ir ”nepareizi saprasta” un, ka ” Piebalgs braukšot uz Adisabebu un viss”.  Nekādu palīdzības aktivitāšu nebūšot. Viņai piebalso arī Andra Piebalga preses sekretāre Ketrina Reija, uzsverot, ka Piebalgs piedalīšoties ”tikai un vienīgi Āfrikas ūnijas sanāksmē. Tas arī viss.”

Neko vairāk viņš nedarīs.
Protams.

Kāda gan augstam komisāram daļa gar divu ieslodzīto žurnālistu likteņiem?

Labāk nedarīt nekā darīt!

Kas guļ – tas negrēko un ”akselerē” savu karjeru tālāk.

Protams, ka diplomātija ir iespēju māksla!

Var pamēģināt palīdzēt.

Tieši tāpat kā to darīja Vallenbergs vai Lipke apstākļos, ka nepalīdzēt bija vieglāk.

Taču var arī nedarīt neko.

Drošāk ir klusēt un pamācīt, ka ” šādas lieta valstij pašai jādara caur saviem diplomātiskajiem kontaktiem”, kā deklarēts laiskajā Briseles stilā.

Jāpiezīmē, ka Juhans un Martins ir notiesāti uz 11 gadiem Adisabebas cietumā par darbu, kas normālā valstī ikvienam žurnālistam ir jādara.

Jārunā pretī, jāmeklē patiesība un jāuzdrošinās to paziņot sabiedrībai, rēķinoties, ka ziņnesi var arī nošaut.

Jārēķinās.

Skumji Brisele…

Pilsoniska drosme jūs tikai greznotu.

Rīt turpināšu par šo pašu tēmu – par Ulofa Palmes prēmijas laureātiem kolēģiem Roberto Saviano un Lidiju Kaho.

Prēmiju (75 000 USD) abiem pieškirs 27. janvārī Stokholmā.

Par to – rīt.

Līdz šim šo prēmiju ir saņēmuši: Haviers Peres, Vaclavs Havels, Hans Blikss, Anna Poļitkovskaja, San-Sučī.