Datums: 25.05.2000
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Ārzemēs

Okupācijas laiks Latvijas valstij un sabiedrībai ir smaga nasta. Izpostīta ekonomika, izglītības un veselības aprūpe, mediju sistēma un daudz citi valstij svarīgie sektori joprojām gaida, kad tiks sakārtoti, un tiem pievienojas arī ārpolitika – joma, kas PSRS gados bija vienīgi šauras izredzēto elites, nomenklatūras darba lauks. Parastajai tautai jeb reņģēdājiem gar to nebija nedz zināšanas, nedz darīšanas.

Tagad ir cits laiks, un arī no parastajiem pilsoņiem modernais laiks pieprasa saprast savas valsts ārpolitiskās problēmas. Mediju uzdevums ir izglītot auditoriju jautājumos, kas vairs nav tikai elites kompetencē. Viens no šādiem svarīgiem jautājumiem ir valsts ārpolitisko principu noteikšana, ievērošana un demonstrēšana. Visos laikos vēsture valstīm ir piedāvājusi pārbaudījumus šajā jomā, un patlaban šāds lakmusa papīriņš ir Tibetas jautājums. Tagad tas aktualizējies Skandināvijas valstīs, un tieši tāpēc ir pamats šajā virzienā paraudzīties arī Latvijai.

Tibetas jautājums

Aizvadītajā nedēļā dalailamas vizītes laikā Skandināvijas valstīs no jauna aktualizējies Tibetas jautājums. Fakts, ka Zviedrijas premjerministrs Jērans Pērsons oficiāli ielūdza un drosmīgi pieņēma Tibetas garīgo vadītāju brokastīs Zviedrijas valdības rezidencē, liecina par daudz noteiktāku šīs valsts nostāju Tibetas okupācijas jautājumā.

To apstiprina arī oficiālie Ķīnas protesti, kas jau iepriekš tika iesniegti Zviedrijas valdībai sakarā ar gaidāmo dalailamas vizīti Stokholmā, kurus Zviedrijas ārlietu ministre Anna Linda tomēr nosauca par «nekaitīgiem Zviedrijas turpmākajām attiecībām ar Ķīnu».

Svētdien dalailama tikās ar Dānijas premjerministru Polu Nirupu Rasmusenu, tiesa, daudz piesardzīgāk – Kastrupa lidostā. Kaut gan apmēram stundu garā apspriede norisinājās «savstarpējas sapratnes gaisotnē» un «abas puses ar sarunām bija apmierinātas», Dānijas premjerministrs izgāzās preses konferencē. Uz jautājumu: «Vai Tibeta, vadoties pēc Dānijas likumdošanas, ir Ķīnas sastāvdaļa?» premjerministrs atbildēja: «Jā, neapstrīdami!»

Nepiesardzīgā valdības līdera atbilde izraisīja sašutuma vētru žurnālistos, jo līdz šim Dānijā Tibeta tika traktēta kā «faktiska Ķīnas sastāvdaļa», piesargājoties novērtēt politisko Tibetas statusu. «Nirupa Rasmusena izteikums anulē tibetiešu emigrācijas grupu paveikto jautājumā par to, ka Ķīna būtu jāpiespiež sākt sarunas par Tibetas statusu. Ķīnai tagad būs iemesls noraidīt visu Tibetas jautājumā pret sevi vērsto kritiku, no jauna paskaidrojot, ka Tibetas jautājums ir Ķīnas iekšējā lieta,» konstatē Tibetas atbalsta komitejas priekšsēdētājs Dānijā P. D. Andersens.

Līdz šim neviens Dānijas premjerministrs nav atļāvies šādi izteikties par Tibetu, tāpēc Rasmusena sacītais uzskatāms par ļoti nopietnu akcentu. Premjerministru kritizējis arī Dānijas ārpolitisko jautājumu eksperts Pērs Stīgs Millers, kurš uzskata: nav pieļaujams, ka Dānijas valdības galva pēkšņi atļaujas publiski paziņot – «Tibeta ir likumīga Ķīnas sastāvdaļa, jo šāds izteikums runā pretī 20. gadsimta vēsturei un daudzām ANO deklarācijām, par kurām mēs, dāņi, esam balsojuši!» Nepiesardzīgie P. N. Rasmusena izteikumi var kļūt par nopietnu iekšpolitisko krītambedri Dānijas sociāldemokrātu līderim, un ir pamats prognozēt viļņošanos šajā jautājumā Dānijas iekšpolitikā, kaut vai tāpēc, ka tieši pirms nedēļas viņš atgriezās no oficiālās vizītes Ķīnā.

Demokrātijas tests

Taču Tibetas jautājums nav tikai Dānijas premjerministra demokrātijas tests. Tas lielā mērā attiecas arī uz Latvijas ārpolitiku, par kuras nostādni pagaidām ir visai maz politiski korektas publiskas informācijas. Līdz šim bijuši dzirdami samērā optimistiski Latvijas ārlietu ministra I. Bērziņa izteikumi, kas pauduši enerģisku prieku par attiecību uzlabošanos ar Ķīnas Tautas Republiku. Turpretī principiālā Latvijas nostāja joprojām ir neskaidra, taču tāpēc – ne mazāk svarīga.

Atgādināšu lasītājiem, ka Tibetas teritorija ar varu tika iekļauta Ķīnas Tautas Republikas sastāvā 1950. gadā (pēc komunistu uzvaras pilsoņkarā) un ar to brīdi ķīniešu komunistu vadībā tika sākta varmācīga tradicionālās tibetiešu sabiedrības ķinizācija. Visus tibetiešu nemierus ķīniešu okupācijas režīms kopš 1950. gada varmācīgi apspieda, tāpēc apmēram viens miljons tibetiešu nomira bada nāvē smagas okupācijas apstākļos.

1959. gada tautas līderis un garīgais vadonis dalailama emigrēja uz Indiju un cīnās par Tibetas konflikta atrisināšanu mierīgā ceļā. Starp citu, par nopelniem šajā lomā dalailama ir saņēmis 1989. gada Nobela miera prēmiju Oslo. Ķīniešu okupācijas varas terora dēļ, kultūras revolūcijas laikā tika iznīcinātas tibetiešu kulta celtnes, klosteri, valoda, kultūra un tautas pašcieņa, sagrauta valsts ekonomika un infrastruktūra. Tibetiešiem joprojām ir aizliegts publiski paust savus uzskatus un izvietot redzamās vietās dalailamas ģīmetni, Tibetas teritorijā joprojām ir koncentrēti ievērojami ķīniešu armijas spēki, un ārzemnieku iebraukšanu un uzturēšanos Lhasā un visā Tibetā Pekina visādi apgrūtina.

Ētiskie ārpolitikas principi

Tibetiešu vēlme pēc savas neatkarīgās valsts atjaunošanas varētu būt latviešiem labi saprotama: pavisam nesenā pagātnē ir pašu neatkarīgas valsts atgūšana dziesmotā revolūcijāu. Tibetas teritorija ir daudz lielāka nekā Latvijas, taču šajā kalnainajā Himalaju reģionā dzīvo tikai aptuveni 2,3 miljoni iedzīvotāju; gandrīz tikpat daudz kā Latvijā. Tāpēc ir pamats pieņēmumam, ka mūsu tautai varētu būt savs solidārs un principiāls viedoklis Tibetas jautājumā, un mēs varētu pieprasīt, lai šo principiālo nostāju paustu arī mūsu ārpolitisko jautājumu Āzijas reģiona stūrmaņi, panākot, ka svarīgas attiecības ar citām tautām un nācijām ir ne tikai pēc tirgus un izdevīguma veidotas attiecības (kuras arī ir svarīgas), bet arī ievērojot ārpolitiskajā stratēģijā ētiskus principus, kas ir daudz svarīgāk. Tieši tāpēc Tibetas jautājums būtu noskaidrojams arī Latvijas valsts ārpolitisko principu traktējumā.

Lai gan visplašākie Latvijas sabiedrības slāņi pagaidām vēl ārpolitiskajos jautājumos nav tik iesvaidīta kā caurmēra dāņi vai zviedri un mūsu sabiedrība pagaidām brīdinoši neierūcas brīdī, kad Latvijas ārlietu ministrs publiski paziņo savu prieku par lielisku attiecību izveidi ar Ķīnu, šo jautājumu nevar atlikt uz priekšdienām.

Vienkārši tāpēc, ka latviešu tautai par savu brīvo valsti lielā mērā ir jāpateicas arī citu solidāru un labvēlīgu pasaules valstu atbalstam. Latvijas kļuva neatkarīga arī tāpēc, ka citas valstis tā gribēja un piedalījās Latvijas atsvabināšanas ceremonijā principiāli un noteikti. Tāpēc arī tagad neatkarīgajai un brīvajai Latvijas valstij būtu jāpauž noteikta attieksme pret Ķīnu, kas joprojām uzskata, ka Tibetas jautājums ir šīs valsts iekšēja lieta, tieši tāpat kā savulaik PSRS Latvijas jautājumu uzskatīja par savu iekšējo lietu.

Tibetas dilemma ir vairāk ētikas un solidaritātes izpausme un mazāk izdevīgs darījums. Taču tas negaida, jo Tibeta ir okupēta joprojām.