Datums: 13., 14., 15.02.2006
Autors: Sandra Veinberga Stokholmā, LTV Panorāmas un Radio SWH korespondente Stokholmā, speciāli Neatkarīgajai
Rubrika: Viedoklis

Gatavojot radio un TV informāciju no Skandināvijas, daudzas svarīgas tēmas paliek ārpus ziņu ētera laika. Problēmu analīzi, kas pieprasa analītisku izklāstu, var piedāvāt vienīgi pētnieciskas reportāžas vai analītiski raksti.

Tāpēc redakcija aicināja žurnālisti Sandru Veinbergu, Radio SWH un LTV raidījuma Panorāma korespondenti Stokholmā, padziļināti pievērsties sarežģītu ārpolitisku situāciju analīzei, kurai Latvijas medijos nav atainojuma vai arī ja viedoklis dzimtenē būtiski atšķiras no versijām ārzemēs.

Šis ir pirmais raksts jaunajā ciklā Tēmas – ārpus ētera rāmjiem. Tas veltīts Zviedrijas arodbiedrību konfliktam ar Latvijas būvfirmu. Nesaprašanās 2004. gada rudenī starp darba devēju no Latvijas SIA Laval un partneri (L&P Baltic Bygg AB) un Zviedrijas celtnieku arodbiedrību (Byggnads) pāraugusi starptautiskā konfliktā un nodarbina Eirokomisiju un ES tiesu. Šai tēmai paredzēti trīs turpinājumi NRA slejās.

Februāra saule sniegā atstaro spēcīgāk par prožektoru. No apakšas. Kā jau ziemeļos. Latvijā horizonts ap saulgriežiem nekad nenolaižas tik zemu. Zviedru operatore, augumā mazāka par mani, ar kameru uz pleca, pastiprina spožumu un negaidīti noprasa: “…starp citu, ko tu par to stāstīsi šodien Latvijā?” Saku, ka mēģināšu paskaidrot “procesu un lietu situāciju” un teikšu, ka “Zviedrijas arodbiedrību šefi un sociāldemokrātu valdība nenozīmē visu zviedru tautu”.

“Tā arī pateiksi?” viņa netic, smagi ceļot nost kameru. Apstiprinu, ka tā arī būs, jo šogad aprit 60 gadu kopš latviešu leģionāru izdošanas PSRS varai un tāpēc tautieši ir pikti.

“Nevar būt, ka Tu tā teiksi! Tas ir par traku!” viņa apšauba. Taisnība, patiešām ir par traku. Taču kopsakarības eksistē. Atkal mazā kaimiņvalsts Latvija noder lielākām zviedru politikas “lapsu spēlēm” un tiek upurēta bez pārmetumiem karalistei (šajā gadījumā – sociāldemokrātu partijai) vajadzīgā propagandas vudū rituālā.

“Nu neticu, ka pateiksi!” viņa saka spītīgi, dūšīgi stiepjot kameru un uz balto automašīnu.

Mazajai operatorei izrādījās taisnība. Nepateicu, jo Latvijai šī tēma vairs medijus neinteresē un auditorija par to nevēlas neko dzirdēt. Lavala konflikts Rīgai ir pagātne. Toties Zviedrijā šī tēma aktualizējas ik dienas. Par to nenogurstoši jau divus gadus vārās mediji, runā cilvēki darbavietās, viesībās un uz ielas. Vaksholmas konflikts (kā šeit sauc Lavala lietu) izpelnījies īpašu statusu ikdienas komunikācijā; sabiedrība pat sadalījusies grupējumos – tajos, kas aizstāv Lavalu, un Latvijas būvfirmas pretiniekos. Lai gan būtībā runa ir par pavisam citām vērtībām.

Pagājušajā nedēļā Vaksholmas konflikts Zviedrijā aktualizējās no jauna, jo bija pienācis sūdzēšanas finišs. Pēdējā argumentu iesniegšana Eiropas Savienības tiesai Vaksholmas lietā. Konferences un publicitātes akcijas Stokholmā bira kā no pilnības raga. Šajā pirmstiesas finiša taisnē pārņēma sajūta, ka Latvijas būvfirmas SIA Lavals un partneri konflikts ar Zviedrijas celtnieku un elektriķu arodbiedrībām pašlaik kļuvis par jēdzienu Eiropas politikā. Atkal tika filmētas intervijas, avīzes nenogurušas ziņoja par Zviedrijas izredzēm, un “lietu un procesu stāvoklis” vairāk atgādināja sporta reportāžu, nevis argumentētas pārdomas pirms tiesas.

Lavala lieta pašlaik ir vairāk Zviedrijas un Eiropas Savienības iekšpolitiskā dilemma, mazāk strīds starp Latviju un Zviedriju. Tas ir konflikts starp veco un jauno Eiropu un daudz svarīgākiem principiem, nekā no malas izskatās, jo karalistes novecojušais darba tirgus regulēšanas modelis piedzīvo hamletisko izšķiršanos par tiesībām eksistēt nākotnē. Būt vai nebūt. Tāpēc strīdam šim līdzi kā piekabe velkas Eiropas Savienības vadītāju izšķiršanās par drosmi vai gļēvumu – atbalstīt jauno un progresīvo vai pieslieties vecajam un ērtākajam attīstības ceļam Eiropas darba tirgū.

Reiz dzīvoja…

…būvfirma, kas rekonstruēja ēkas Latvijā un turpināja šos darbus arī Stokholmā (pārbūvējot ASV, Austrijas un Šveices vēstniecību ēkas). 2004. gadā tā saņēmās uzsākt arī skolu remontus Zviedrijā. Vispirms vienu mēnesi 2004. gada vasarā remontējot skolu Ekero salā, bet pēc tam ķeroties pie Vakshomas skolas rekonstrukcijas. Bija iecerēts pilnveidot trīs ēkas. Latvijas celtniekiem gada laikā nācās pārbūvēt divas no tām. Pasūtījumu SIA Laval un partneri, izmantojot savu Zviedrijas filiāli L&P Baltic Bygg AB, ieguva atklāta konkursa kārtībā, apsteidzot konkurentus zviedrus. “Mūs izvēlējās tāpēc, ka mūsu cena bija viszemākā un pašvaldībai pieņemama,” 2004. gada rudenī intervijā Stokholmā skaidroja projektu vadītāja Regīna Purva. Pirmā ēka bija apmēram simts gadu veca celtne, bijušais jūras spēku virspavēlniecības centrs. Otrā – nesen uzceltā biroju ēka bija jāpārveido skolas vajadzībām. bet trešo nācās uzcelt no pamatiem. 2004. gada rudenī celtnieki ķērās pie trešās ēkas pamatiem un, kā uzsver arhitekts un būvdarbu vadītājs Jēkabs Kalniņš, zemes darbu veikšanai nāksies īrēt tehniku un speciālistus uz vietas. Elektriķim arī jābūt vietējam, jo šos darbus Zviedrijā drīkst veikt vienīgi elektriķis ar Zviedrijā izdotu amata sertifikātu. Tāpēc jaunbūvē strādāja ne tikai celtnieki no Latvijas, bet arī divi zviedri elektriķi un pāris strādnieku, kas ar savu tehniku veica zemes darbus.

Konflikts ar Zviedrijas arodbiedrību sākās rudenī, – Latvijas būvfirmas vadītāji nebija ar mieru parakstīt Zviedrijas arodbiedrības pieprasīto zviedriem paredzēto kolektīvo darba līgumu. Viņiem bija pašiem savs darba līgums. Arodbiedrības Stokholmas reģiona ombudsmens Larss Jērans Brumanders uzstāja, lai celtniekiem no Latvijas tiek maksātas 145 Zviedrijas kronas par stundu, taču lavalieši bija gatavi maksāt par darbu tikai 109 kronas. Tātad arodbiedrības pieprasīja par 39 kronām jeb 2,7 latiem stundā vairāk.

Lavala celtniekiem, strādājot Zviedrijā, nebija jāmaksā par ēšanu, dzīvošanu un regulāriem braucieniem uz mājām. Šos izdevumus uzņēmās darba devējs. Taču Zviedrijas ombuds L. J. Brumanders ar to nebija mierā un norādīja, ka “prēmijas un bonusi nav iemesls algas nelīdzsvarojumam”. Ēdiens, mājoklis un braucieni uz mājām lavaliešiem jāfinansē pašiem, uzskatīja L. J. Brumanders un pieprasīja, lai maksā ragā – par 2,7 latiem vairāk par katru stundu, un tad darbus varēs turpināt. Vaksholmas būvē toreiz sastaptie celtnieki Jānis Vanags un Oskars Strods apgalvoja, ka ar algu un darbu esot apmierināti. To pašu gadu vēlāk intervijā Zviedrijas avīzei Dagens Nyheter apstiprināja arī Ļevs Nogins, kuru Zviedrijas žurnālists Marcejs Zaremba bija intervējis Rīgā. Toreiz – 2004. gada rudenī – Vaksholmā Larss ombuds un arodbiedrība neatkāpās no savām prasībām, un jau 2. novembrī būve tika strauji pakļauta blokādei.

Zviedrijas arodbiedrību blokāde nozīmē, ka uz vārtiem un pie ēkas tiek saspraustas koši sarkanas lapiņas un tuvumā dežūrē to funkcionāri, kas uzrauga, lai streiklauži nepiedalās darbu turpinājumā. Sākumā darbi (par spīti sarkanajām lapiņām, kas plīvoja vējā), netika pārtraukti, bet no 29. novembra celtniecības objektu bija solījušās bloķēt arī citas – draudzīgās arodbiedrības, un rosība apsīka.

3. decembrī blokādei pievienojas zviedru elektriķi, transporta darbinieki un visi pārējie būvniecības profesiju cilvēki. “Jā, streiks ietekmēs skolas būvēšanu, taču mūsu prasības būs jāakceptē,” deklarēja Gunnars Ēriksons, neuztraucoties, kas notiks tālāk. Prasījās pēc sarunu turpinājuma, bet zviedri pagrieza muguru.

Karnevāls celtnieku maskās

Brīdī, kad decembra vidū darbi pie Vaksholmas skolas celtniecības blokādes dēļ jau bija apstājušies, sakās nevis jaunas sarunas, bet… negaidīti neparasti priekšnesumi. Līdz 13. decembrim jeb Lūcijas dienai vēl šķita, ka konflikts ir nesaprašanās rezultāts. Zviedri sevi uzskata par atzītiem konfliktu atrisinātājiem starptautiskajā politikā, un šķita loģiski, ka arī šajā gadījumā tiks atrasts kompromiss un lavalieši turpinās būvēt Vaksholmas skolu līdz pavasarim. Taču notika citādi.

Lūcijas rītā, kad zviedri svin svētkus un visur smaržo pēc kafijas un smalkmaizēm, Vaksholmā pie skolas sākās brīvdabas teātris. Medijiem un sabiedrībai. Agrā rīta stundā pie skolas ieradās vīri, kas tērpušies celtnieku darba tērpos, sāka tēlot sašutušus darbarūķus. Košo darba tērpu reflektori un ķiveres šķēla tumsu, – televīzijas kameras iemūžināja zviedru darbaļaužu uzbrukumu streiklaužiem no Latvijas. Taču retais pamanīja, ka demonstrācijas sastāvā galvenokārt ir arodbiedrību līderi jeb papīru tārpi, kas ikdienā nevis ceļ, mūrē, metina vai rok, bet gan funkcionē varas gaiteņos. Notiekošais atgādināja karnevālu ar neiztrūkstošo pārģērbšanos. Celtnieku maskās. Īpaši jocīgi palika brīdī, kad druknie vīri sāka klaigāt “Ejiet, mājās! Ejiet mājās!” visiem, kas pēc viņu domām neiederējās ainavā. “Uz mājām!” tika sūtīti visi, ieskaitot žurnālistus, kuru automašīnām bija Latvijas reģistrācijas zīmes.

Mītiņa kustības atgādināja 100 gadus vecu amerikāņu vai britu proletāriešu streiku, kas šķita izkāpis no vēstures putekļiem vai senas filmas. Tikai retais pamanīja, ka, piemēram, ombuds Torgnijs Juhansons ieradās Vaksholmā ar savu Volvo S 50, lai kliegtu korī “Go home!” uz cilvēkiem, kas mājās Rīgā pelnīja vienu desmito daļu no viņa algas. Taču šeit viņiem bija iespējams nopelnīt vismaz vienu trešo daļu. Cerētais izdevās. “Šie” aizbrauca uz mājām. (DN, 11.11.2005).

Pēc tam tika rīkots “spontāns solidaritātes” mītiņš Stokholmas centrā, kurā – kā vēlāk noskaidrojās – bezdarbnieku birža lika ierasties zviedru celtniekiem bezdarbniekiem. Obligāti, – pretējā gadījumā draudot ieturēt pabalstu.

Šie teatrālie uzvedumi, kas spītīgi sekoja cits citam sarunu vietā, lika aizdomāties par to, ka Zviedrijas arodbiedrība nemaz nevēlas vienošanos, bet gan pavisam ko citu.

Pēc tam Laval griezās Zviedrijas darba tiesā, pieprasot atcelt blokādi. Taču tiesā pirmajā instancē uzvarēja arodbiedrības. Skolu uzcelt neizdevās un latviešu būvfirma lauza līgumu. Celtnieki atgriezās Latvijā. Taču Zviedrijas darba tiesa procesu turpināja, nosūtot jautājumu izskatīšanai ES tiesai Luksemburgā. Bijā jānoskaidro, vai Zviedrijas arodbiedrības sarīkotā blokāde pret celtniekiem no Latvijas nav pretrunā ar ES likumiem. Tiesa nebija skaidrībā, vai Zviedrijas arodbiedrības drīkst bloķēt ārzemju strādnieku darbu arī tad, ja šiem strādniekiem ir noslēgts kolektīvais darba līgums dzimtenē. Latvijas izdevumus tiesāšanās laikā apņēmās segt Zviedrijas Rūpniecības apvienība.Taču šovs nebeidzas. Arodbiedrību līderiem Zviedrijā tobrīd jau bija skaidrs, ka Vaksholmas masku balle izgāzusies, jo Zviedrijas sabiedrība par šo “priekšnesumu” lielākoties nebija sajūsmā. Demokrātiskā sabiedrība alerģiski uztver operetiskas izrādes sabiedriskās domas iešūpošanai. Tāpēc lomu sadalījums un rekvizīti apvienoto arodbiedrību namā (pilī) Stokholmā tiek strauji nomainīti. Ieskaitot sižeta dramaturģiju. n

Spoka vajāšana

Notikumi pēc zviedru arodbiedrību karnevāla pie Vaksholmas skolas 13. decembrī nodevīgi signalizēja, ka lietišķu sarunu vietā tiek izmantota pompoza izrādīšanās, kas tālāk iekļaujas kādā lielākā kopsakarībā. Pārāk mērķtiecīgi attīstījās situācijas dramatisms ar ārišķīgu efektu izmantojumu.

Laval ceļ skolu – runā pretī vietējām arodbiedrībām – pēc 2 mēnešiem sākas blokāde – to grezno arodbiedrību līderu teatrāla protesta akcija – tiesa lemj par labu tautiešu arodbiedrībai – būvfirmas Zviedrijas uzņēmums bankrotē, un latviešu celtnieki atgriežas dzimtenē.

It kā vienkārši un loģiski. Loks noslēdzies. Nav jēgas svešā baznīcā savu ticību sludināt. Zviedriem nevajag palētinātus viesstrādniekus. “Saņēma, ko bija pelnījuši,” tolaik secināja daudzi arī Latvijā. “Pareizi saka zviedru arodbiedrības! Visiem kārtīgi samaksāt. Šie savējos sargā un pareizi dara.” Pret to nav ko iebilst. Visiem patīk lielāka alga. Šeit aprakstu par Laval piedzīvojumiem Zviedrijā varētu beigt. Pieliekot punktu, jo abas strīda puses gaida spriedumu no Luksemburgas, un beigta balle. Taču tālākie notikumi Zviedrijā pierādīja, ka Vaksholmas lietai ir āķis.

Viss notika pārāk strauji, par daudz labā režijā un pār mēru spēcīgi. Konflikta teatrālisms piespieda sākt meklēt aizdomu apliecinājumu faktos. Izrādījās, ka no mazās latviešu būvfirmas bija pieprasīta alga, kas pārsniedz caurmēra zviedru celtnieku izpeļņu šajā laikā (kuru arodbiedrības pieprasīja zviedru darba devējiem). Spēlēts bija pret noteikumiem. Nācās sekot notikumu attīstībai, lai noskaidrotu, kur āķim aukla.

2005. gada pavasarī lavalieši jau bija atstājuši Zviedriju un skolu Vaksholmā būvēja tālāk zviedru firma. Taču notikumi Laval lietā negribēja rimties arī pēc pašu lavaliešu aizbraukšanas. Tie turpinājās, pat vēl straujāk nekā līdz šim, jo spoks bija palicis turpat Zviedrijā.

Runa ir par to pašu poļu santehniķi, kas pērn referenduma laikā spēja pārbiedēt Francijas iedzīvotājus. 150 Francijā reģistrēto poļu santehniķu tā satrauca Širaka republikas iedzīvotājus, ka tie nobalsoja pret Eiropas Savienības konstitūciju, jo ienīst globalizāciju. Santehniķa rēgs tagad klejo pa Eiropu un baida vecā kontinenta pārtikušos iedzīvotājus. Tas simbolizē viesstrādnieku bez amata, cilvēcīgās cieņas un profesijas iemaņām. Rēgs jeb spoks ir nesimpātisks tips, kas draud atņemt darbu un pārticību pārtikušajā Eiropā.

2004. gada pavasarī zviedru celtnieku arodbiedrība piešķīra šim tipam vizuālus vaibstus. Fotogrāfija rāda, kā viesstrādnieku iztēlojas zviedru celtnieku arodbiedrība. Vīrietis ķiverē. Puspliks guļ zemē. Kājas saslējis gar sienu. Seja nav redzama. Tiem, kas joprojām neko nesaprot, varu paskaidrot, ka šajā pozā 90. gados pazīstamā manekene Anna Nikola Smita pozēja dāmu apakšveļā, greznojot afišu stabus Zviedrijā. Pozētājas poza bija piedauzīga jeb lēta. Tieši tāpat arī celtnieku arodbiedrības viesstrādnieks ar savu pozu simbolizē lētumu. Tādus zviedri iztēlojas arī darba imigrantus no Latvijas – “lētus, gļēvus, bezmērķīgus, bez vārda, amata, darbarīkiem” (DN, 17.11.2005.). Neiztrūkstoši šajā tēlā ir arī seksisma aizspriedumi (“biju nedaudz pārsteigts par to, ka celtnieku arodbiedrībai Austrumeiropa asociējas galvenokārt ar lētām sievietēm. Acīmredzot tas saistās ar arodbiedrību priekšnieku seksa ekspedīcijām uz Tallinu”, DN, turpat).

Šo tēlu arodbiedrības piedāvāja zviedriem 2004. gada pavasarī. Dažus mēnešus pirms Laval krīzes. Toreiz premjerministra Jorana Pēršona valdība centās panākt valsts robežas slēgšanu viesstrādniekiem no jaunajām valstīm. Tika draudēts ar sociālo tūrismu, kas vēlāk neīstenojās, taču bailes no imigrantu plūdiem karalistē bija iesētas. Šajā brīdī arī piedzima celtnieks jeb spoks kas vēlāk emocionāli un ideoloģiski tika pielīmēts lavaliešiem. Kampaņa bija sākusies. Taču kā ar solidaritāti, kur palikusi visu zemju proletāriešu savienošanās?

Izrādās, ka uz viesstrādnieku spokiem un rēgiem tā neattiecas. “Viņi te ieradās jau vasarā, kādu mēnesi remontēja skolu Ekero salā, tur mēs šos piespiedām parakstīt kolektīvo līgumu,” man stāstīja ombuds Larss Jorans Brumanders pa ceļam uz Vaksholmu 2004. gada rudenī. Viss liecināja, ka šoreiz šie neizspruks sveikā. Arodbiedrības preses sekretāre Monika Svērda avīzē Arbetaren (6/04) paziņo, ka nav vajadzības būt solidārai ar cilvēkiem, kuriem “ir dīvaini vārdi un viņi mēdz braukt pa brīvdienām uz mājām”. “Ar tādiem mēs nebūsim uz tu,” uzsvēra ierēdne. Vārdu sakot – jums te nav jābūt jeb mēs nevēlamies jūs šeit redzēt bija sākuma uzstādījums brīdī, kad zviedru arodbiedrībām bija jāsāk sarunas ar latviešu būvfirmu. Sarunu vietā tika uzstādīts ultimāts. “Tika uzstādīta prasība, kuru latviešu uzņēmums nebija spējīgs izpildīt. Bankrots bija neizbēgams. Vispirms viņiem bija jāpiekrīt parakstīt līgumu, apņemoties maksāt vismaz 10 kronas stundā vairāk, nekā saņem vairums celtnieku Zviedrijā. Tikai pēc tam varēja parakstīt šo līgumu ar arodbiedrību,” konstatēja Marcejs Zaremba novembra Dagens Nyheter un ar šo sacēla vētru zviedru sabiedrībā. Pēkšņi Monika Svērda atteicās no saviem izteikumiem un Larss Jorans Brumanders medijiem vairs nebija pieejams. Līguma uztiepējs bija pārkāpis zviedru noteikumus (vispirms vienošanās, tikai pēc tam sarunas par algu). Diskusiju vietā bija deklarēts ultimāts. Taču šī nebija vienīgā zviedru amatpersonu izgāšanās, piedāvājot sarunu vietā šantāžu.

…pieradināšana

Arodbiedrības nepatīkami pārsteidza zviedru sabiedrības nosodījums. Vispirms kauns par izrādi Lūcijas naktī un neizpratne par to, kāpēc arodbiedrības (kas parasti aizstāv darbaļaužu intereses) nav pat sarunājušas ar SIA Laval un partneri strādniekiem Vaksholmā. Teatrālajiem gājieniem acīmredzot bija jānovērš uzmanība no faktiem, bet grabulis cerēto efektu nebija devis.

Tredjūnisti taisnojās, ka neesot bijis tulku, tāpēc latvieši un krievi Vaksholmā neuzzināja, ka jezga (formāli) notika tieši viņu interešu aizstāvībai. 2004. gada decembrī, kad zviedru arodbiedrību līderi Lūcijas rītā kliedza “Go home!”, tas esot nozīmējis solidaritāti ar viesstrādniekiem. “Nē, to es nezināju, ka 1,2 miljoni zviedru mēģina man palīdzēt,” intervijā zviedru avīzei vēlāk atzinās viens no lavaliešiem Ļevs Nogins, piebilstot, ka neturot uz zviedriem ļaunu prātu. Neviens viņam to neesot paskaidrojis. Arodbiedrībai nācās konstatēt, ka šādu solidaritātes veidu nesaprot arī citi, jo klaigas vairāk atgādina padzīšanu.

Tāpēc tika mainīts tālākais kurss. Bija vajadzīgs latviešu celtnieks. Pateicīgs, nevis skumjš un aiztriekts. Ar lavaliešiem savārīto vajadzēja labot. Lieliski noderēja Erebrū celtniecības firmas Bygg Lett AB kārtējās problēmas ar arodbiedrību. Firmas nosaukumu var saprast divējādi – gan kā firmu, kas ceļ ātri un viegli, gan ar latviešiem saistītu uzņēmumu. Te patiešām strādāja arī 20 latviešu, no kuriem divi puiši 2005. gada pavasarī pēkšņi skaļi liecina par nelikumībām darba samaksā un pēc skaļas preses konferences Stokholmā kļūst par zviedru celtnieku arodbiedrības biedriem. Preses konferences laikā viņi uzstājas atklāti un publiski. Ar savu vārdu un uzvārdu, un atmaskoja latviešu darba devēju nelikumības: algu nemaksāšanu, vajāšanu un fiziskus draudus. Zviedru arodbiedrības glāba nelaimīgos. Piešķirot darba vietu, algu un pajumti, jo “abi jaunieši pastāstīs par savu smago situāciju un visu, kas ar viņiem noticis brīdī, kad viņi vēlējās kļūt par arodbiedrības biedriem, un tāpēc viņus atlaida no darba un pēc tam draudēja” (skat. Byggnads paziņojums presei 30.06.). To, ko nepiedāvāja lavaliešiem, tagad arodbiedrības pieķīra diviem citiem latviešiem. Šeit stāstu par arodbiedrībām varētu beigt. Byggnads bija sapratis, ka solidaritātei ir jābūt. Var vajāt darba devēju, bet uz strādniekiem kliegt “ej mājās!” tomēr nedrīkstētu. Latviešu avīzes publicēja zviedru aicinājumu viesstrādniekiem stāties zviedru arodbiedrībās, un likās, ka konfliktu vairs nebūs.

…un izpirkšana

Taču pēc mēneša zviedru presē parādījās informācija par to, ka abi drosmīgie latviešu celtnieki par iestāšanos arodbiedrībā ir saņēmuši no arodbiedrības samaksu. Zviedriem nemaksā par to, ka viņi iestājas arodbiedrībā. Tieši otrādi, par to jāmaksā pašam biedru nauda. Zviedru mediji bija satraukti, ka tieši šī biedru nauda tiek izlietota politiskai aģitācijai, samaksājot abiem latviešiem. Nevarējām arī noskaidrot, ko un kur abi strādā. Arodbiedrība steidzās sabārt Zviedrijas TV žurnālistus, kas šo faktu bija uzošņājuši. Ombuds Larss Oke Soderholms telefoniski apstiprina, ka arodbiedrība “neizmanto biedru naudas savu politisko akciju veikšanai”, par to SVT reģionālajai redakcijai spēcīgās arodbiedrības pamatīgi uzrūkšot. Kas ir nepareizi? L. O. Soderholms uzsvēra, ka latviešu celtniekus nevarot salīdzināt ar zviedriem, tāpēc viņiem tiekot maksāts no naudas, kas nolikta “konflikta kasē”. Jā, summas esot lielākas nekā zviedru celtniekam – bezdarbniekam, taču maksāšana esot arodbiedrību iekšējā lieta un datus viņi medijiem neizsniegšot.

Uzrūca arī uz mani, jo abus latviešu celtnieku vārdus un uzvārdus biju nosaukusi savos ziņojumos uz Rīgu. Viens no abiem latviešiem man Stokholmā piezvanīja un draudēja izrēķināties. Latvijā “par šito lietu” nekas neesot jāzina, jo abiem esot draugi un ģimenes dzimtenē, tāpēc neērti. Abiem celtniekiem tagad esot spēks, jo aiz viņa stāv “lielās arodbiedrības”, kas līdzēs tiesāties ar zviedru darba devēju un pie viena varot “izpurināt arī žurnālistu”. Zviedri spokam bija labi samaksājuši. Var gadīties, ka abi par rēga vai spoka eksistenci neko nezina. Taču nezināšana neatbrīvo no atbildības.

Vai vārdiem un uzvārdiem ir nozīme?

PR kampaņā uzbrēcienu vietā bija iestājies etaps – glābējs nelaimē. Bija vajadzīgi konkrēti rēgi. Par tādiem kļuva abi Bygg Lett AB dezertieri, kuru vārdiem Latvijā nozīmes nav. Patlaban liels skaits darbaroku emigrē, lai strādātu ārzemēs. Arī guļoša rēga izskatā, jo “nauda nesmird”, un ja zviedri maksā “kāpēc tad neņemt”.

Pirms tam 50 zviedru publicēja Latvijā atvainošanos par notikumiem Vaksholmā. Tas notika 6. jūnijā, Zviedrijas karoga dienā. “Cilvēki Latvijā, lūdzu, atcerieties, ka visi zviedri nav vienādi,” teikts paziņojumā. Pēc tam atsākās vētra. Zviedrijas darba tirgus ministrs pauda sašutumu par savu tautiešu nodevību. Konflikts starp labēji un kreisi orientētajiem grupējumiem izvērsās plašumā. Uguni eļļā ielēja deputāta Kristofera Fljelnera uzstāšanās Eiroparlamentā. 27 gadus vecais ES parlamenta deputāts paziņoja, ka Zviedrijas valdība un arodbiedrības Laval gadījumā ir veikušas “valsts sankcionētu, izteiktu diskrimināciju pret cilvēkiem no jaunajām dalībvalstīm”. “Šāda rīcība nav akceptējama, tāpēc vēlos noskaidrot, kā komisija rīkosies, lai apturētu šādu rasismu un protekcionismu Eiropā,” retoriski jautāja zviedrs. Taču viņa dzimtenē dominēja citas nostādnes: “visi atbalsta zviedru modeli”, “LO palielina savu balstu celtnieku arodbiedrībai”, “Eiropa mūs sapratīs” – ziņoja mediji, pārvēršot juridisko strīdu par patriotisma manifestāciju.

Patriotisku pacēlumu varēja pamanīt arī nesen nedēļā pirms argumentu iesniegšanai ES tiesai Vaksholmas lietā. Zviedrijas valdības 46 lappušu biezais iesniegums bija smags. “Neatkāpsimies ne soli, aiz mums dzimtene!” solīja Zviedrijas darba tirgus ministrs Hanss Karlsons. 90 lappušu bija arī Zviedrijas arodbiedrības iesniegumam Luksemburgas tiesai, kuru publiskoja divas dienas vēlāk. Par trešo – Eiropas Komisijas “papīru kaudzes biezumu” Stokholmā izsmeļošas informācijas nebija. Pavīdēja pretrunīgi viedokļi. Dagens Nyheter deklarēja, ka “Eirokomisija atbalsta kolektīvo līgumu” (DN, 2006.02.02.) bet Eko SR bikli taisnojās, ka “signāli no Briseles ir pretrunīgi”. Otrdien savu iesniegumu Vaksholmas lietā iesniedza arī Francija. “Mēs atbalstām oficiālo Zviedrijas nostāju. Uzskatām, ka zviedru modelis saskan ar ES likumdošanu,” informē zviedru avīzi Dagens Nyheter “droši avoti no Francijas valdības” (DN, 02.02.2006.).

Preses konferences, semināri par uzvaras izredzēm Luksemburgas tiesā Zviedrijas galvaspilsēta turpinās. Taču var gadīties, ka zviedru celtnieku arodbiedrībai ir taisnība?

Vai arī lielais kaujas spars liecina par zaudējuma priekšnojautām?

Alga par darbu

Zviedrijas celtnieku arodbiedrības vēsture sākas 1889. gadā, līdz ar nemainīgu slēdzienu, ka “neviena uzvara nav nākusi bez cīņas”. Visi lēmumi arī šodien ir politiski. Astoņi arodbiedrības pārstāvji ir Zviedrijas parlamenta deputāti.

Šobrīd celtnieku arodbiedrība ir visbagātākā un ietekmīgākā arodbiedrība valstī. Tās īpašumi veidojušies ilgstoši, investējot ieņēmumus nekustamos īpašumos un uzkrājot. Byggnads rīcībā ir apjomīgs konfliktu fonds, kas ļauj visus arodbiedrības biedrus vajadzības gadījumā izņemt no darba tirgus pat uz vienu mēnesi, pilnībā kompensējot algu. “Jā, mums līdzekļu netrūkst. Nevis tāpēc, ka mēs gribētu streikot, bet lai ziņotu, ka mēs spējam sevi aizstāvēt,” atzīstas priekšsēdētājs Hanss Tilijs. Celtnieku arodbiedrība iekļaujas apvienoto arodbiedrību asociācijā LO.

Diemžēl arī lieliem kokiem ir ēnas. Gigantiskais birokrātiskais aparāts neaprobežojas ar strādnieku tiesību aizsardzību un ietekmes manifestāciju. Medijos parādās materiāli par mantrausību, arodbiedrību īpašuma vai naudas piesavināšanos. Piemēram, Annas Juhansonas Visborgas piemiņas fonds paredzēja vasarnīcu izīrēšanu vientuļām mātēm. Taču arodbiedrības (kas pārvaldīja šo fondu) piešķīra vasarnīcas pašu priekšniekiem. LO priekšsēdētāja Vanja Lundbija Vedīna nekautrējās saņemt dzīvokli Stokholmas centrā, greznā namā, kas pieder celtnieku arodbiedrībai. “Strādnieku kustība šodien būtībā vairs nav kustība strādnieku interesēs. Tā stagnē un grimst alkatībā,” saka bijušais LO ombuds Ulle Salštroms avīzei Aftonbladet (18.11.2004.), norādot, ka arodbiedrību līderim patīk tēlot notiekošo pozitīvāk, nekā patiesībā ir, un būtisku trūkumu noliegums liecinot par “īpašas, tikai pašai arodbiedrībai vien saprotamas taisnības veidošanos”. Paštaisnums piemīt varas īpašniekiem ne tikai Zviedrijā.

To jūt arī zviedru sabiedrība, tāpēc 2004. gada oktobrī Sifo, aptaujājot 1000 zviedru par viņu attieksmi pret arodbiedrību un sociāldemokrātiskās partijas vadītājiem, noskaidroja nepatīkamas lietas. “Vai mūsu zviedru sociāldemokrāti ir vairāk uzpūtīgi un iedomīgi birokrāti vai tomēr galvenokārt sociālisti, sabiedrības reformētāji maznodrošināto un trūcīgo slāņu interesēs?” Toreiz 63% aptaujāto pieslējās pirmajam raksturojumam. Šodien skepse pret darbaļaužu tiesību aizstāvjiem ir vēl lielāka.

Taču var gadīties, ka zviedru arodbiedrības tomēr cīnās par darbaļaužu tiesībām?

Nauda vai princips

“Vispirms atzīsim, vai tas vispār ir naidīgums pret latviešu celtniekiem, ka pieprasījām, ka viņiem jāsaņem alga 145 kronas par stundu apsolīto 109 kronu vietā?” prasa žurnālists Brors Perjuss, norādot, ka zviedri, kas pabeidza Vaksholmas skolas būvniecību, saņēma pat 163 kronas (!) stundā. To zina visi, un, pēc viņa domām, senais zviedru kolektīvā līguma modelis ir cienīgs izplatīties tālāk, ja “pasaulē ir būvfirmas, kas spēj samaksāt tik daudz!”. Tas esot demokrātijas stūrakmens. Darba devēji ir mazākumā, daudz vairāk ir darba ņēmēju, un tāpēc vairākumam ir tiesības noteikt darba algas lielumu, uzskata Brurs Perjuss (Dagens Nyheter, 1.12.2005.). Tieši tāpēc Zviedrijā nav minimālās algas un samaksas lielumu nosaka darba devēju un darba ņēmēju gadskārtējo sarunu rezultātā. Tātad – visu varu firmām, kas maksā daudz, un ar to demokrātija ir garantēta.

Visi, kas kritizē arodbiedrību rīcību, pēc šā zviedru žurnālista domām, nevis rūpējas par kolektīvo labklājību, bet “izspēlē zviedrus pret latviešiem, poļus pret vāciešiem, eiropiešus pret ķīniešiem” un šādas kritikas būtība konkrētajā gadījumā esot “ziņojums latviešu nacionālistiem un labējiem ekstrēmistiem, ka zviedru strādnieki ienīst latviešus! Tāpēc latviešiem jāsāk ienīst zviedru strādniekus!”.

Arodbiedrības nevēloties sakūdīt tautas, bet gan turpināt cīņu par darbaļaužu tiesībām. OK, no latviešiem tika prasīta augstāka summa, nekā mazais Latvijas uzņēmums varēja samaksāt, tas nekas. Par to pašu darbu latviešu celtniekam jāmaksā tā pati alga, ko saņem zviedrs. Piemēram, lielie zviedru uzņēmumi par to pašu Vaksholmas skolas celtniecību varēja samaksāt pat vēl vairāk, nekā tika pieprasīts no Laval. Kā Laval savilkt galus, nav arodbiedrību problēma. Ja nevar konkurēt ar dažām lielajām zviedru celtniecības firmām (kas sadala visus pasūtījumus valstī), tad nav ko līst iekšā tirgū, kur ietekmes sfēras ir sadalītas.

Arodbiedrībai ir ko atbildēt arī uz pārmetumu, ka zviedru celtnieka alga ir nesamērīgi augsta. Tā reizēm pārsniedz pat valdības padomnieka algu un jau sen kaitina lielu sabiedrības daļu, kas pelna daudz mazāk… taču “vai šis darbs nav bez riska?” – argumentē arodbiedrības interneta mājas lapā Ingvara Perosna tikko iznākušās grāmatas Vaksholmas konflikts – Zviedrijas darba tirgus pārmaiņu priekšā uzsvērtos jautājumus. “Tie, kam sāp sirds par to, ka algu atšķirība starp celtnieku un ierēdņu algām nav pietiekami liela (tikai apmēram 20%), lai zina, ka celtnieku algas ir vienīgās, kas Zviedrijā visu laiku tiek pieskaņotas ierēdņu algu progresam” (Expressen, 12.08.2005.). Tāpēc 80% zviedru cer, ka zviedru modelis ir jāsaglabā, un 70% domā, ka šie noteikumi jāattiecina arī uz ārzemju uzņēmumiem, kas mēģina strādāt valstī.

Tā secina arodbiedrības, taču Zviedrijā eksistē arī citi viedokļi. Darba problēmu institūta profesors Niklass Bruns uzskata, ka pēdējo desmit gadu laikā notikušas būtiskas izmaiņas zviedru darba tirgus sistēmā. Lēmumus vairs nevar pieņemt uz vietas, un konflikts starp darba tiesībām un tirgus spiedienu pastiprinās (Svenska Dagbladet, 20.01.2005.).

Vācijas tirdzniecības kameras juriste Stokholmā Eva Hoislinga uzsver, ka blokāde nav pieņemams sarunu paņēmiens. Aizstāvot strādnieku tiesības, vispirms ir jārunā ar pašiem strādniekiem. Neakceptējami, ka zviedru arodbiedrība savā līgumā pieprasa nodevas par pakalpojumiem, kurus ārzemju uzņēmumi nevar izmantot. Piemēram, pensiju apdrošinājumu (ko daudzi sev nodrošina dzimtenē), samaksu par kursiem, kas viesstrādniekiem nepienākas u. tml. Arodbiedrības tas neinteresē, anketas visiem vienādas.

Joel Kotkin no Wall Street Journal iet vēl tālāk un deklarē, ka Eiropas darba tirgus sistēma ir izveidota tā, ka tā nodrošina tikai tos, kam jau ir darbs, un pensionārus. Šī sistēma garantē labklājību solīda vecuma iedzimtajiem, pārējiem – imigrantiem un jauniešiem – nākas palikt aiz borta. Tie nav tredjūniju biedri, un gar viņiem LO nav daļas.

Arodbiedrības Zviedrijā turpina iet roku rokā ar sociāldemokrātu valdību, kas Zviedrijā valda gandrīz nepārtraukti un netraucēti. Mazliet pārsteidz, ka Zviedrijas darba tirgus ministrs Hanss Karlsons valdības kancelejā Rozenbāde uzvedas tieši tāpat kā savā vecajā darbavietā arodbiedrību LO. Neslēpjot ciešu attiecību kultūru starp sponsoru un partiju. No šejienes arī ārpolitikas svira, kas izpaužas ķēdē: arodbiedrības = valdība = ārpolitika.

To īpaši labi varēja redzēt Eiropas Savienības komisāra Čarlija Makrīvija vizītes laikā Stokholmā pērnā gada oktobrī. Komisārs atļāvās pateikt, ka “izrīkošanās ar latviešiem bija ES likumu pārkāpums” (Svenska Dagbaldet, 6.10 2005.), un par šiem izteikumiem Zviedrijas valdība piespieda atvainoties visus, ieskaitot Hosē Manuelu Barrozu (Dagens Nyheter, 14.10.2005.). Pēc tam aizstāvībai tika mobilizēti ārvalstu arodbiedrību vadītāji, panākot, ka pat Latvijas LBAS ieradās Stokholmā, lai vienotos par kopīgu cīņu (Dagens Nyheter, 15.10.2005.) pret Laval.

Taču, neraugoties uz ietekmi, zviedru interese par iestāšanos tredjūnijās turpina samazināties. Zviedrijā joprojām ir visvairāk arodbiedrību biedru, tomēr to skaits sarūk (-5%). Vismazāk ieinteresēti ir jaunieši.

Paralēli notiekošajam plašumā vēršas melnais tirgus. Nodokļu inspekcija informē, ka katru gadu vismaz 56 miljoni kronu pazūd nelegālajā darba tirgū. Tas ir vairāk nekā pērna pavasara budžets. Pie vainas šajā gadījumā nav vienīgi viesstrādnieki, kas strādā valstī bez darba atļaujām. Daudzi zviedri izmanto bezdarbnieku pabalstus, vienlaikus piepelnoties bez deklarēšanas būvēs Zviedrijā un Norvēģijā. “Galu galā reizēm taču ievajagas jaunu dīvānu vai televizoru. Tam nav iespējams sakrāt,” atzīstas ne viens vien zviedru celtnieks – bezdarbnieks (Dagens Nyheter, 19.11.2005.). Šāda piestrādāšana nav nekas jauns zviedru pilsētās un laukos, taču celtnieku arodbiedrībai par to nekas neesot zināms. Pie nelegālā tirgus vainīgi esot vienīgi viesstrādnieki.

Kas ir Laval?

Būvuzņēmums, kas kļuvis slavens Briselē un Luksemburgā. Tiesības celt skolu Vaksholmā oficiāli ieguva L&P Baltic Bygg (Ilgvars Jegorovs, Hatto Prauns, Hanss Eris Hillebrinks un Guntars Tiltiņš) – zviedru akciju sabiedrība, kas dibināta 1999. gadā, rekonstruēta 2003. un pirka pakalpojumus no Rīgas rajona Mārupē reģistrētās SIA Laval un partneri (dib. 1998, Guntars Tiltiņš).

Lavaliešu nostāju tiesā Luksemburgā aizstāv ne tikai Zviedrijas industrijas apvienība un zviedru advokātu birojs, bet arī jauno ES dalībvalstu pārstāvji, žurnālisti, ieskaitot Latvijas ārlietu ministru, prezidenti un sabiedrību dzimtenē.

Atbalsts iespaidīgs, taču daudzi jautājumi no Laval puses joprojām ir bez atbildes. Īpaši tagad, kad šie tiesu darbi vairs nav tikai viņu problēma, bet jaunās un vecās Eiropas jautājums.

Līdz šim nav īsti skaidrs, kas un kādi viņi bija šeit Zviedrijā. Piemēram, vai viss, kas tika deklarēts dokumentos, atbilst patiesībai. Jo zviedru arodbiedrības jau izspēlējušas nākamo kārti – Laval esot mānījies, nemaksājot saviem celtniekiem pat oficiāli deklarēto summu, bet trīsreiz mazāku dienas naudu. Par to it kā liecinot strādnieku nodokļu deklarācijas. Taču man nācās redzēt šo vienu (!) izziņu par ienākumu saņemšanu no Ieņēmumu dienesta Rīgas teritoriālās iestādes 29.11.2004. Secinājumus plaši izmantoja zviedru arodbiedrību mediji, un tagad šis atklājums pievienots kā arguments Zviedrijas celtnieku arodbiedrības iesniegumam Eiropas Savienības tiesai.

Viens dokuments nevar būt pamatā tik plašiem vispārinājumiem, taču Latvijas VID Smilšu ielā pagaidām citus dokumentus latviešu žurnālistiem neizsniedz. Tāpēc publiskai aizstāvībai Laval lietā pagaidām nav uz kā nostāties.

Taču, ja zviedru tredjūnistiem izrādīsies taisnība un arī šeit rēgojas dubultās grāmatvedības pārsteigumi, mums visiem nāksies rēķināties ar situētās pasaules kārtējo smīnu.

Tikmēr Latvijas VID Smilšu ielā turpina glabāt šo – patlaban tik svarīgo argumentu savās šūplādēs. Mums pārējiem atliek cerēt, ka no nākamā pliķa jauno Eiropu pasargās SIA Laval un partneri godīgums darba attiecībās un Luksemburgas tiesas spriedums, kuru uzzināsim tikai nākamgad. Taču, kamēr Rīgā gaida spriedumu, teātris Stokholmā turpinās.