Mediji – valsts vara nr. 1

Datums: 01.10.2007
Autors: Sandra Veinberga, filozofijas zinātņu doktore, docente žurnālistikā
Rubrika: Viedokļi

Pieņemot sabiedrības deleģēto uzdevumu – būt negantiem, realizēt šo misiju nav nemaz tik viegli

Kamēr mediju praksē neiesvaidīti cilvēki turpina konferencēs un valdēs izteikties par ceturtās varas tiesībām, iespējām un pienākumiem, reālais mediju plosts jau aizpeldējis projām no nokavētu pieņēmumu imperatīvi deklarētajiem dokiem. Mediji ir pirmā vara valstī arī Latvijā. Riskantā pieķeršanās varas stūrei liek rūpīgāk uzlūkot masmediju misiju un pieprasa sabiedrības debates par preses, radio un TV īpašnieku un žurnālistu atbildību nācijas nākotnes priekšā. Aktuālās diskusijas par LTV sabiedriskošanu, politisko spiedienu uz žurnālistiem ir universāla problēma ar dubultām sienām greizo spoguļu zālē, kurā ne viss ir zelts, kas spīd.

Mediji – nācijas baznīca

Tikko publicētais mediju ietekmes pētījums Zviedrijā (Den svenska journalistkeren) pierādījis, ka žurnālistiem ir daudz lielāka ietekme valsts politiskajās debatēs nekā politiķiem vai partijām.

Grāmatā apkopotais materiāls aptver sabiedriskās domas pētījumus laika periodā no 1989. līdz 2005. gadam, konstatējot septiņu varu ietekmes efektus valstī. Vēl 1989. gadā sabiedrība Zviedrijā par ietekmīgāko spēku politiskajā darba kārtībā uzskatīja valdību un ministrijas, otrajā vietā atstājot politiskās partijas un trešajā vietā ierindojot žurnālistus. Toreiz žurnālisti kā ietekmīgs spēks tika nostādīti līdzās parlamenta deputātiem. Valstiskās un nevalstiskās organizācijas, iestādes un institūcijas nostumjot ietekmes ēnā.

2005. gadā pirmo reizi konstatēts krass izrāviens. Žurnālistika ar asu finiša spurtu nostājusies politiskās un ekonomiskās ietekmes priekšgalā. Tas nozīmē, ka sabiedriskā doma beidzot pauž to, kas bija zināms jau salīdzinoši sen – mediji ir valsts pirmā un ietekmīgākā vara. Kancele, no kuras iespējams diktēt un noteikt procesu attīstību.

Zviedru sabiedrības puse ir pārliecināti, ka žurnālistiem ir “ļoti liela ietekme uz politiskajiem procesiem valstī”, tikai 22% ir pārliecināti, ka politiskajām partijām ir tikpat daudz spēka ietekmēt lietu un procesu norisi. Paradoksāli, ka mediji ir vienīgā no septiņām varām, kas aizvadīto gadu laikā ir spējusi izrauties fināla taisnē, nonākot valsts ietekmīgākā spēka pozīcijā. Efekts atbalsojas arī Latvijā

Šis paradoksālais fakts, no vienas puses, uzkrauj žurnālistiem un mediju īpašniekiem gigantisku ētisku un morālu atbildību tautas un pilsoņu priekšā, kas būtībā nav savienojama ar komerciālās loģikas kritērijiem (diemžēl visi masmediji Latvijā ir komercuzņēmumi un atkarīgi no peļņas), un tieši tāpēc tirgus spiediens apdraud satura kvalitāti. “Tirgus ir okupējis mūsu areālu un iznīcinājis mūsu profesiju, tāpēc mediju garīgais sabrukums būtībā ir pats galvenais politikas un demokrātijas darba kārtības jautājums.” (Maria Pia Boētiusa, DN, 2007.15.04.) No otras puses – mediji ir pievākuši varu, kurai neviens viņus nav deleģējis. Tauta nav mūs ievēlējusi. Mēs paši esam sevi iecēluši varas tronī.

Neatkarīgi no tā, cik lielā mērā zviedru pētījuma rezultātu iespējams projicēt uz Latvijas masmediju situāciju, no demokrātijas viedokļa raugoties, šis atklājums rada priekšnosacījumus satraukumam.

Varmācības leģitimitāte

Centrālais jautājums ir par to – vai žurnālistiem ir tiesības valdīt šajā valstī. Pētījumi rāda, ka sabiedrība caurmērā neuzticas nedz politiķiem, nedz žurnālistiem, taču pieprasa, lai mediji drosmīgi cīnītos ar valsts politisko un ekonomisko eliti. Nevis rej no sargsuņa būdas (kā pēdējā laikā Latvijā ierasts formulēt), bet gan aktīvi un līdztiesīgi reaģē uz varas izpaudumiem publiskajā arēnā. Tātad – vienā laukuma pusē politiskā un ekonomiskā vara, otrajā – žurnālisti. Jo negantāki ir žurnālisti – jo lielāki priekšnoteikumi demokrātijai valstī. Tā vēlas tauta, un 56% zviedru sabiedrības uzskata, ka medijiem ir ļoti kritiski jāšausta politiķi. 29% vēlētāju domā, ka žurnālisti politiķus un ierēdņus pļaukā pārāk nežēlīgi, un tikai 5% uzskata, ka medijiem būtu vara jāslavē un jāglauda pa spalvai.

Tas nozīmē, ka mediju kritikas pozīciju sabiedrība akceptē un pieprasa. Taču, no otras puses, nevar nepamanīt, ka zviedru sabiedrība pauž bažas par mediju varas kāri un nereti savtīgu varas kanceles izmantojumu. Idejas vai pārliecības vietā šodien TV ekrānā, radio ēterā un avīzes slejā zīmējas mediju personība, kas vairāk atgādina superzvaigzni, nevis publicistu. Ēters un avīžu areāls pamazām pārvēršas par skatuvi, kurā paši pūš un paši deg. Pieticība no šova žurnālistikas baušļiem ir izmesta kā desumaizes ietinamais papīrs. Bariņš ļaužu: mediju vadītāji, līderi un žurnālisti – viedokļa noteicēji – šodien diktē, ko un kā raidīsim, drukāsim vai rādīsim. Pēc tam bezkaislīga vētījuma vietā žurnālists pamanās uzbīdīt savu pārliecību, reizēm izdodas rokošā žurnālistika no zemletes piegādātā materiāla, un nevienam nav noslēpums, ka mediju karaļvalstī Latvijā viss tomēr… nav īsti kārtībā. Intelektuālās konfektes rītā, pusdienā un vakarā mediju variantā draud ar tautas smadzeņu aptaukošanos, padarot latviešus par amerikāņiem, kas ir pasaules visizklaidētākā, taču apšaubāmi kompetenta nācija.

Pieņemot un akceptējot sabiedrības deleģēto uzdevumu – būt negantiem, realizēt šo misiju nav nemaz tik viegli. Lai spļautu pret vēju un raktos apakšā politiķu viltus konstrukcijām, ir vajadzīga drošība, stabilitāte, vides izpratne un saprātīgas kontroles (uzraudzības) klātesamība. Latvijā joprojām nav šo apstākļu.

Zviedrija pieder mediju vides attīstītāko valstu grupai, kurā vadošo rīta avīžu komentētāji pelna caurmērā 2500 latu mēnesī (Maria Abrahamson, SvD), to pašu saņem arī TV analītisko raidījumu vadītāji (Karin Hubinette, SVT), vai mazliet vairāk tiek samaksāts par darbu žurnālistikā superzvaigznēm, piemēram, Larsa Adaktusona gadījumā – 4800 LVL. Zviedrijas sabiedriskā radio ģenerāldirektores Kerstinas Brunbergas gada ienākums ir 91 000 LVL, SVT jaunā ģenerāldirektore Eva Hamiltone pērn nopelnījusi apmēram tikpat daudz. Visvairāk nopelna žurnālisti, kas raksta arī grāmatas, un komercmediju vadītāji.

Arodbiedrības – Žurnālistu savienības bufera misija aizsargā tos, kas ir jau stabili un gaida pensiju. Mazāk labuma no šīs iestādes ir jaunajiem un iesācējiem, kam zviedru mediju darba tirgū iekļūt iespējams, tikai akceptējot 11 mēnešu vikāra statusu. Lielākā daļa ētera mediju žurnālistu ir spiesti akceptēt šādu periodisku pieņemšanu darbā, gada beigās nokļūstot atkal uz ielas. LAS (likums par darba aizsardzību) sargā tikai seniorus, kas jau iekļuvuši sistēmā.

Sabiedrības kompetence par medijiem ir apmierinoša, pateicoties mediju mācībai skolās un specializētajiem izdevumiem, radio un TV pārraidēm, kas izglīto tautu par aktuālajiem mediju attīstības jautājumiem. Latvijā šī joma vēl nav pat piedzimusi.

Žurnālistu aiziešana un audimata devalvācija

Latvijai aktuālā problēma par spēcīgu žurnālistu aiziešanu no sabiedriskās TV ir pazīstams fenomens arī zviedriem. Pēc 20 nostrādātajiem gadiem SVT public service TV tikko atstāja viena no spēcīgākajām zviedru televīzijas personībām Larss Adaktusons. Formālais iemesls – “politiskais spiediens” un iebildumi pret politiķu ietekmi uz sabiedriskajiem medijiem. Pēc L. Adaktusona domām, būtu steidzami jānomaina visi Zviedrijas radio un TV valžu locekļi pret cilvēkiem, kas ir kompetenti mediju specifikas jautājumos. Līdzīgā situācijā šobrīd nonākuši arī Latvijas sabiedriskie mediji, kuru īpašnieki – valsts un sabiedrība – joprojām nespēj atteikties no radio un TV padomes institūcijas kā novecojušas un savu laiku nokalpojušas struktūras. Konkurence mediju vidē palielinās, un tieši tāpēc sabiedrisko mediju liktenis būtu jāuztic profesionāliem, nevis politiski korektiem regulētājiem. Neko neatrisinās arī sabiedriska padome pie LTV vai LR. Ir pienācis laiks reāli raudzīties uz krīzi, kas skaidri parādās skatītāju skaita jeb audimata kritumā.

Aizvadītajā vasarā Zviedrijas televīzija zaudēja 13% skatītāju, neraugoties uz to, ka SVT raidījumi uzvar visos valsts un starptautiskajos TV pārraižu mačos (Kristallen ieskaitot) un kanālu tīkla piedāvājums ir saturīgāks nekā komerstacijām.

Audimata maitātāji ir sīkie, specializētie nišu kanāli, kuru rašanos noteikusi pāreja uz digitālo tīklu. Šie sīkie kanāli ievāc it kā nelielu skatītāju daļu, taču pietiekami noteikti, lai ietekmētu arī tādus ētera gigantus kā SVT un SR. Jaunais fenomens trāpījis arī komerciālajiem – TV3 un TV4. Vienlaikus samazinājies TV reklāmas ienākumu pieaugums (tikai +3%), jo uz ētera mediju skatuves parādās Non Stop Television, kas piedāvā on demand pakalpojumus caur mājas lapām, panākot, ka skatītāja my time – is prime time. Konkurence ir nežēlīga, un Skype autora zviedra Niklasa Zenstrema jaunais garabērns Joost jau signalizē, ka ētera formātu sinerģijas efekts ir realitāte, bez kuras gan presei, gan radio vai TV drīz pietrūks skābekļa.

“50 gadu garumā mēs esam izteikušies brīvi, stāvot pāri politiskām un ekonomiskām interesēm. Mūsu situācija ir bijusi unikāla. Citur tā nav. Tieši tāpēc tagad ir tik svarīgi nepieļaut, ka politiķi sāks noteikt ētera medijiem, kas ir pareizi un kas nav, cenšoties norādīt, kurš un ko drīkst raidīt. Mēs paši turpināsim kvalitatīvas publicistikas kursu, jo zinām, kas ir mediju kvalitāte un kas nav. Tikai tā sabiedriskie mediji izdzīvos laikā,” uzsver Eva Hamiltone. Viņas oponenti smīkņā un ironizē, ka neko nedod rādīt Normu pa televīziju, ja tauta nesaprot, novēršas, iet agrāk gulēt vai pārslēdz kanālu.

Sekot vai nesekot komercstaciju pavadai – tas ir hamletisks jautājums. Zviedri jau izšķīrušies par satura padziļinājumu, palielinot programmas apjomu uz analītisko un ziņu raidījumu rēķina. Izklaides apjomi programmā palielinās ierobežoti. Šī tendence izpaužas gan programmā kopumā, gan prime time laikā (19.00 – 21.59).

Tikmēr pirmā vara valstī turpina meklēt valsts pārvaldes formu, zinot, ka iespēju, kuru piedāvā gadījums, nekad nevajag palaist garām. Divreiz vienu un to pašu iespēju liktenis nemēdz piespēlēt… atliek cerēt, ka arī Latvijas politiķi beidzot izvilks nagus no sabiedrisko mediju miesas un valsts pirmā vara nepaliks bez galvas, jo “nekas nav tik nepatīkami kā tikt pakārtam tumsā un klusumā…” (Voltērs).

Advertisements

2 thoughts on “Mediji – valsts vara nr. 1

  1. Politologs Roberts Dāls ir teicis: “Demokrātijā vēlētājiem jābūt ar apgaismotu izpratni.” Un pirmām kārtām tādiem jābūt medijiem.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s