Sabiedriskā televīzija – politiķu ķēdes suns

Sabiedriskā televīzija – politiķu ķēdes suns?

NRA

Datums: 12.06.2001
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Brīdī, kad līdz Eiropas Savienības augstākā līmeņa apspriedei atlikušas vairs tikai stundas, žurnālistu akreditācijas rindas Stokholmā aug augumā. Tāpēc kolēģi no dažādām valstīm, dokumentus gaidot, mēdz īsināt laiku savstarpējās sarunās.

– Vai pie jums arī sabiedrisko televīziju dresē un dīda vietējie politiķi? – negaidīti noprasa Polijas televīzijas korespondente.

– Mjāā… – es cenšos izvairīties no atbildes.

– Vai Latvijā arī televīzijas un radio uzraudzības un vadības sistēma ir slima pašos pamatos? Tāpat kā Polijā? – viņa jautā.

Es pamāju ar galvu un nezin kāpēc novēršos.

– Vai pie jums Latvijā politiķi arī izmanto sabiedrisko televīziju un radio savās iekšpolitiskajās kaujās un kā savu privāto publicitātes biroju? – viņa turpina vaicāt.

– Jā, – es saku, – tā izskatās.

Mans tonis joprojām nav pārliecinošs.

– Jums arī sabiedriskajā TV un radio visu nosaka politiķi? – es savukārt prasu.

– Protams, – poļu kolēģe māj ar galvu un smaida, – tāpat kā visur Austrumeiropā.

– Radio un TV padomi ieceļ politiskās partijas?

– Jā, politiķi un trīs cilvēki no prezidenta puses.

– Vai poļu politiķi arī iedomājas, ka tāpēc viņi var diktēt televīzijas raidījumu saturu?

– Protams! Tāpat kā padomju laikos. Varšavas politiķi ir pārliecināti, ka ar sabiedrisko televīziju viņi var rīkoties kā ar savu privāto suni. Dresēt pēc saviem ieskatiem. Tieši tāpēc jau ir iekārtota šī slimā ētera mediju pārvaldes sistēma.

Uz mirkli saruna pārtrūkst. Pienāk mana kārta rindā. Akreditācijas dokumentos Latvijas vietā rakstīts – Lietuva. Dodu atpakaļ un saku, ka papīrs neder, jo valsts nav pareiza.

– Redzi, zviedri pat ģeogrāfiju nemāk, – mana sarunu biedrene pukojas un paliek gaidīt, kamēr vietējie birokrāti visu pārtaisīs. – Tikai šie savas kļūdas spēj un prot izlabot. Mūsu politiķi sabiedriskās TV un radio sistēmu gan nepārtaisīs. Jo tās ir viņu intereses. Politiķiem vajag paklausīgu televīziju un radio, un tauta ir iemācīta priecāties par viņu runām un solījumiem.

Polijas kolēģe pagriežas promiešanai un negaidīti no jauna pavaicā:

– Vai jums Latvijā arī nav naudas televīzijai?

– Nav, – atbildu braši un pārliecinoši.

– Skatītajiem nepatīk ideja par abonentu maksu sabiedriskajai televīzijai?

– Nē, nepatīk.

– Latvieši negrib neatkarīgu televīziju?

– Laikam negrib…

Manā balsī izskan šaubas.

– Politiķi nepiešķir naudu televīzijai komandējumiem, bet paši ņem līdzi savos ārzemju ceļojumos žurnālistus – galma apdziedātājus?

– Jā, tā viņi ir iemanījušies.

– Tāpat kā Polijā, – saka kolēģe un piebilst: – Viss novedīs pie amerikāņu sistēmas, kad televīzija būs privāta kā liela Kanzasas stepe ar izklaidēšanos līdz nāvei un pie varas nonāks tikai klonēti berluskoni. Tauta vēl mazāk sapratīs, kas ar to notiek.

Mūsu saruna ir beigusies. Taču problēma paliek, jo tagad nevienam vairs nav noslēpums, ka Austrumeiropas public service jeb sabiedriskā televīzija un radio cīnās ar dziļām un nopietnām problēmām. Par to aizvien plašāk raksta Rietumeiropas mediju žurnāli un rīta avīžu kultūras pielikumi.

Sabiedriskā televīzija – politiķu megafons

Nevienam vairs nav noslēpums, ka «Austrumeiropas politiķi cīnās par to, lai padarītu valsts televīziju par savu privāto megafonu», zviedru avīzes Svenska Dagbladet svētdienas kultūras pielikumā konstatē Stīvs Sems Sandbergs, uzsverot, ka aizvien uzkrītošāk parādās tendence atlaist no darba sabiedriskajā televīzijā neatkarīgus žurnālistus, aizvietojot viņus ar paklausīgiem un iztapīgiem, t. i. – valdībai labvēlīgiem kolēģiem.

Nesenais Prāgas televīzijas piemērs, kad valsts politiķi mēģināja maksimāli politizēt divus tā saucamās sabiedriskās televīzijas kanālus, nebūt nav unikāls gadījums, kas raksturīgs vienīgi Čehijai. Visās bijušajās PSRS satelītvalstīs un arī bijušajās padomju republikās novērojama vienota tendence – padarīt valsts public service radio un televīziju no neatkarīga medija par politiski kontrolētu ruporu.

Ungāru krīze

Ungārijas valsts jeb sabiedriskā TV, kuru finansē no abonentmaksām, jau sen pārvērtusies par vietējo politiķu kaujas lauku. Starta signāls batālijām bija 1989. gadā, taču kārtīga frontes nostabilizējās no 1990. līdz 1994. gadam, kad konservatīvā partija MDF (Ungārijas demokrātiskais forums), nokļūstot pie varas, atlaida no darba ļoti daudzus neērtus televīzijas žurnālistus, vienlaikus nododot vadošos amatus TV un radio valdībai tuvām personām. Pēc tam kaujas aprima, taču ar nākamās koalīcijas nākšanu pie varas plūkšanās televīzijas frontē uzliesmoja no jauna. Jauna konservatīvo alianse ar bijušo jaundemokrātu Fidesu priekšgalā nolēma «atjaunot līdzsvaru» sabiedriskajā televīzijā. Jaunā premjerministra Viktora Orbana vadībā sākās jauns žurnālistu atlaišanas vilnis un jaunu priekšnieku iesēdināšana televīzijas vadības krēslos. Šīs politiskās tīrīšanas akcijas noveda ungārus līdz katastrofālai situācijai – vairāk nekā 1000 žurnālistu bija atlaisti no darba, bet tie, kas palika strādāt sabiedriskajā televīzijā, nesaņēma algu. Tā tika iesaldēta uz astoņiem mēnešiem sakarā ar TV likviditātes krīzi.

Niecīgie ieņēmumi no abonentmaksas, sarūkošie reklāmas ieņēmumi un vājais programmas piedāvājums (salīdzinājumā ar privātstacijām) 1999. gadā noveda MTV līdz ekonomiskajam kraham un 20 miljonu forintu zaudējumiem (aptuveni 45 000 latu). Krīze, kuru televīzijā sāka politiskais spiediens, padziļinājās. Skatītāju skaits jeb reitings krītas gandrīz vertikāli, piemēram, 2000. gada augustā visi trīs valsts TV kanāli – MTV1, MTV2 un Duna TV – spēja piesaistīt tikai apmēram 14% ungāru TV skatītāju. Patlaban lejupslīde turpinās un reitings ir apmēram desmit procentu. TV vadība mēģina izkļūt no finansiālās krīzes, izīrējot TV ēkas telpas, tehniku, spiežot radošajām grupām meklēt finansējumu utt.

Toreiz, kad kādreizējais premjerministrs Jozefs Antals deviņdesmito gadu sākumā veica televīzijas personāla tīrīšanas akcijas un, izmantojot vecu likumu (kas nodrošina valdības neierobežotas iespējas rīkoties ar TV resursiem), stūrēja sabiedrisko TV un radio pēc saviem ieskatiem, viņš vēl, iespējams, neapzinājās, kādu lāča pakalpojumu ir izdarījis savam megafonam. Krīzes sekmēšanai valdība izveidoja valdes un padomes, kuru uzdevums bija «sekmēt TV un radio attīstību», taču 1994. gadā parlamentā pieņemtais mediju likums faktiski ir panācis pretējo. Toreiz radio un TV padome tika izveidota no četriem valdības un četriem opozīcijas pārstāvjiem, taču politiskais spektrs Ungārijā, tāpat kā citur Austrumeiropā, parasti ir ļoti krāsains un nesamierināms, tāpēc tā vietā, lai sekmētu TV un radio progresu, politiskās partijas cīnās par vietu skaitu un ietekmes zonu palielināšanu radio un TV padomē – prezidijā. Visas partijas vēlas stūrēt TV un radio, taču vietu nepietiek. Sociālisti un brīvie demokrāti jau vairākkārt ir pieprasījuši radio un TV prezidija demisiju, jautājums ir nonācis pat līdz Augstākajai tiesai un Konstitucionālajai tiesai. Nemieru dēļ kopš 1998. gada valdība ir iecēlusi savu pārstāvju grupu, kas paralēli šim prezidijam uzrauga to pašu sabiedrisko televīziju un radio. Palielinoties politisko uzraugu skaitam, neuzlabojas TV un radio kvalitāte. Novērojams tieši pretējs process.

Žurnālistu legālā linčošana patriotisma vārdā

Starptautiskā žurnālistu federācija (IFJ) noskaidrojusi, ka pēdējos desmit gados Ungārijā politisku motīvu vārdā darbu zaudējuši apmēram 70% ungāru žurnālistu.

Ziņojumu var izlasīt arī IFJ aprīļa izdevumā (Televison on the Brink – The

Political and Professional Crisis of Public Broadcasting in Hungary). Ziņojumā, starp citu, uzsvērts, ka MIEP jeb Ungārijas radio un TV padome ar savām absurdajām prasībām mediju ietekmēšanas jomā apzināti bloķē valdes darbu, pieprasot apmaiņai ietekmīgas vietas TV vadībā un vajadzīgu reakciju no TV ētera puses.

Ziņojumā norādīts, ka sadarbība starp Ungārijas valdību un radio un TV padomi pirmām kārtām esot stratēģiska. «Atjaunot līdzsvaru» sabiedriskajos medijos nozīmējot attīrīt radio un TV ēteru no neērtajiem žurnālistiem. Pirms neilga laika Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans parlamentā esot lasījis priekšā slikto žurnālistu sarakstu. Sarakstā bijuši uzskaitīti vietējie un ārzemju žurnālisti, kuru kopīgais grēks esot tas, ka «viņi runā sliktu par Ungāriju». «Premjerministram ir jāvada valsts, nevis pilsoņi,» konstatē zviedru kolēģis S. S. Sandbergs, komentējot šo piemēru. Lai gan uzmanīgam lasītājam jau sen ir skaidrs, ka Austrumeiropas jauno valstu valdībām jau sen ir tendence likt vienādības zīmi starp jēdzieniem valdība un patriotisms, uzsverot, ka kritizēt valdību nozīmē «runāt sliktu par savu valsti».

Turpinājums nākamjā numurā.

Sabiedriskā televīzija – politiķu ķēdes suns

Datums: 13.06.2001
Autors: Sandra VEINBERGA
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Nobeigums, sākums 12.06. numurā

Televīzija kā politiķu skatlogs

IFJ savā ziņojumā piemin arī nākamo Austrumeiropas politiski centrēto mediju kaiti. Ungārijas sabiedriskās televīzijas ziņu pārraidēs apmēram 80% laika veltīts valdības, parlamenta kustību atspoguļošanai un tikai 20% gadījumu tiek pausts opozīcijas viedoklis. MTV raida arī nedēļas notikumu apskatu ar nosaukumu Nedela, kurā dominē valdībai labvēlīga nostāja.

Ziņu žurnālistikas laiks vēl nav iestājies, jo politiķi joprojām uzlūko TV kā savu skatlogu.

«Ungāru mediji ir kara zona, kurā cīnās dažādas politiskas un ekonomiskas intereses,» uzskata ungāru kolēģi. Bieži šīs intereses sakrīt, taču gadās, ka politiķi paliek vieni un mēģina izmantot savus ieročus, lai anulētu tirgus ekonomikas loģiku. «Kamēr politika būs izdevīgs bizness, politiķi neatkāpsies no iespējas brutāli izmantot sabiedrisko TV un radio, neraugoties uz to, ka jau tagad ir redzams to bēdīgais gals.» Jau tagad MTV ievērojami zaudē privātajiem TV kanāliem TV2 un RTL Klub, kas piesaistījuši 70% ungāru TV skatītāju.

Politiski paverdzināta sabiedriskā TV ir tuvu savām beigām ne tikai Ungārijā. Amerikanizācija jeb ētera mediju privatizācija nav eiropiešiem cienījams ceļš – par to nešaubās ne poļu, ne arī ungāru vai čehu kolēģi. «Draudi sabiedriskās televīzijas principiem ir draudi demokrātijai,» uzskata ungāru TV žurnālists Mihails Hardi, uzsverot, ka «katram eiropietim ir tiesības saņemt lietišķu un neatkarīgu informāciju, kas ir brīva no komerciāla spiediena, un to var nodrošināt vienīgi neatkarīga sabiedriskā televīzija». Ungāru kolēģi domā, ka politiķu jeb politiskās elites vietā valsts radio un TV padomē jeb prezidijā būtu jādarbojas profesionāļiem – žurnālistiem un redaktoriem jeb, kā to jau paredz nosaukums sabiedriskā televīzija – sabiedrībai. «Tas nozīmē, ka ir jāatrisina sabiedriskās TV finansēšana un jāpaskaidro tautai, ka abonementa maksa ir neizbēgama, jo naudai dejo televīzija,» uzskata ungāru kolēģis. «Tad mēs varēsim samaksāt normālas algas, pieņemt darbā kompetentus cilvēkus, jo sabiedriskās TV lejupslīdē ir vainīgi tieši tie, kas politiskā ceļā nonāca pie kuģa stūres,» uzskata M. Hardi.

Politikas tramplīns

Televīzija ir vistaisnākais ceļš pie politiskās varas. To pierāda mediju magnāta Silvio Berluskoni kārtējā nostabilizēšanās Itālijas valdības galvas lomā. Viņam pieder TV stacijas, kas katapultas cienīgā trāpījumā nosēdinājusi īpašnieku valsts politiskās varas krēslā. Nav šaubu, ka TV šajā procesā ir daudz lielāka nozīme nekā Berluskoni politiskajai programmai.

Taču Austrumeiropā, kā izrādās, televīzija var arī nepiederēt politiķiem. Pietiek, ja valstī ir sabiedriskā televīzija ar pietiekami slimu likumdošanu ētera mediju jomā. Tad politiķiem ir legālas tiesības to izmantot savās interesēs. Kā savu privāto staciju. Kā savu sētas suni. Nevienam nav noslēpums, ka politiskā ilgdzīvotāja un Slovākijas prezidenta Vladimira Meciara panākumu pamatā ir abu valsts jeb sabiedriskās TV kanālu STV1 un STV2 uzticīga kalpošana savam kungam.

Komentārus neprasa arī notikumi Krievijā un Gazprom akciju majoritātes iegāde NTV – vienīgajā līdz šim neatkarīgajā TV kanālā Krievijā, kā arī Miloseviča nesenā agresija TV kanāla Studio B slēgšanā. Taču tajā pašā laikā jāatzīst, ka politiķi televīzijai nav pateicīgi par nodrošināto servisu. Skatītāju reitings Austrumeiropas sabiedriskajai televīzijai turpina kristies un patlaban atrodas uz kritiskās robežas. Finansējuma sistēma nedarbojas atbilstoši sabiedriskās televīzijas ideāliem.

Sabiedriskā televīzija piedzīvo grūtus laikus visā Eiropā, un privāto staciju «izklaide līdz nāvei» nav sabiedriskās televīzijas cienīgs ceļš no šo problēmu biezokņa.

Jautājums ir principiāls un attiecas uz visiem, citādi pie horizonta draud poļu kolēģes piesolītā mediju Kanzasas stepe ar visām no tā izrietošajām sekām, kad pašmāju berluskoni turpinās spoguļoties ne tikai sev piederošajās privātajās TV stacijās, bet arī sabiedriskajā televīzijā, kas pagaidām ir politisko partiju ķēdes suns.

Varbūt beidzot ir pienācis laiks pamosties arī Latvijā?

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s