No Kremļa un suņu būdas līdz Saeimai

Speciāli TVNET

Tikko noslēgušās Latvijas parlamenta jeb 13. Saeimas vēlēšanas. Rezultāts nav viennozīmīgs. Tas rāda, ka 1/3 balsotāju pakļāvušies populistu atbalsta modei, kuru mums demonstrēja Donalda Trapa iebalsotāji ASV un „breksita“ atbalstītāji Lielbritānijā. Francijas un Zviedrijas balsošanas stilu niknais latviešu vēlētājs šogad nav izvēlējies. Iespējams, ka vēlāk precīzi uzzināsim, cik lielā mērā šāda vēlētāja uzvedība ir lielās kaimiņvalsts  aģitācijas sekas, taču viens ir skaidrs – vecās partijas Latvijā ir zaudējušas. Jaunās ir atnākušas. Dažas uz palikšanu, bet citas tikai uz četriem gadiem.

Vēlētāju skaits arī šogad tupināja sarukt. Balsojuši tikai 54% balsstiesīgo (iepriekš 59%, 60%, 63%). Tas nozīmē, ka pie urnām devies katrs otrais balsstiesīgais. Iemesli te dažādi: neticība partiju piedāvājumam, nepietiekami aktīva pilsoniskā pozīcija un vienaldzība kā masveida emigrācijas sekas. Neaizmirsīsim, ka valsti joprojām turpina atstāt desmitiem darba un labklājības laimes meklētāju. Traukšanās uz labāku dzīvi ārzemēs lielā mērā ietekmējusi arī šā gada latviešu vēlēšanu iznākumu. Tā nu tas ir.

Latvijas lielākā partija – Kremļa trompete

Lielākā Latvijas partija arī šoreiz ir krieviem adresētā ar nosaukumu “Saskaņa”. Tai arī šoreiz izdevies mobilizēt vairumu krievu iedzīvotāju. “Saskaņas” pienesums Latvijas politikai parasti ir neproduktīvs. To raksturo centieni atgriezt atpakaļ “mazo Baltijas valsti” Krievijas ietekmes zonā. Šī nolūka vārdā “Saskaņa” sistemātiski cenšas kritizēt visu, kas Latvijā notiek, pierādot, ka Latvija nevar un nespēj veiksmīgi eksistēt ārpus Krievijas impērijas sastāva. Apgalvojot, ka tai nav izredžu attīstīties kā neatkarīgai, demokrātiskai valstij un tāpēc veiksmes risinājums ir atgriezties atpakaļ pie PSRS modeļa. Lai realizētu šo ideju, tiek kritizēta neatkarīgās Latvijas politiskā virzība un pati neatkarības ideja.  Līdzdalība ES un NATO pagaidām tiek pieciesta kā zobu sāpes, jo jācīnās arī par latviešu balsīm.

Lai gan iniciatīva par krievu kā otro valsts valodu referenduma rezultātā Latvijā izgāzās, “Saskaņas” vadībā tomēr tiek turpināta praktiskā pāriešana uz divvalodību Latvijā. Tas arī izdodas.

Turīgie krievi iepērk īpašumus Latvijā, jo šeit “visi runā krieviski”, taču krieviski nerunājošam latvietim vai ārzemniekam šodien ir sarežģīti iekļūt darba tirgū Rīgā vai lielākajās Latvijas pilsētās. Tur krievu valoda turpina dominēt publiskajā saziņā. Liela nozīme šajos procesos ir bijusi valsts finansēto krievu skolu masīvajai klātbūtnei un Krievijas mediju ietekmei vietējā komunikācijas tirgū. “Saskaņa” arī šeit cenšas traucēt skolu pāriešanu uz latviešu mācību valodu, cenšoties saglabāt krievu bērnus izolētajās skolās kā ķīli savā propagandas karā pret Latviju un Rietumiem. “Saskaņa” palīdz Krievijas televīzijai saglabāt kontroli pār Latvijas krieviem, uzburot pasaku par lielisko tikumības zemi Krieviju, kurā neviens nekritizē valdību un Vladimiru Putinu. Tāpēc rietumu vērtību nosodījums un masīvā putinistu propaganda (ar “Saskaņas” atbalstu) turpina brīvi palot Latvijā un atļaujas netraucēti slīcināt vietējo informatīvo telpu. Tā kā TV Rīgā neko produktīvāku šai kremlinu propagandai pretim likt nespēj, tad propagandas buldozers tupina malt iedzīvotāju uzskatus. Diemžēl gandrīz visi iespiestie un audiovizuālie mediji krievu valodā šeit atrodas Kremļa vai “Saskaņas” vairāk vai mazāk slēptā kontrolē. Tāpēc Rīgā un Liepājā pat 9.maiju svin tieši tāpat kā Maskavā. Par uguņošanu maksā Kremlis, bet šāvienus regulē satelītpartija Latvijā. Latvijā (kā brīvā valstī) mediji nesaudzīgi kritizē valstī notiekošo un nežēlo pašmāju politiķu kļūdas, turpretī Ostankino ziņo, ka Krievijā nekas “tāds” nenotiek. Naivie notic.

Tāpēc “Saskaņa” arī šajās vēlēšanās ir “uzvarējusi” un skaitās lielākā Latvijas partija, taču valdību neveidos. Vienkārši tāpēc, ka tai nav nekā produktīva, ko piedāvāt Latvijas kā neatkarīgas, suverēnas valsts attīstībai. Tā ir Kremļa taure, un viss.

Tas, ka Kremļa propagandistiem joprojām izdodas saliedēt krieviski runājošos Latvijas iedzīvotājus savu mērķu realizēšanai, ir nepatīkams un Latvijas valstij neglaimojošs fakts. Tas liecina par valdības nespēju moderni integrēt mazākumtautību vēlētāju latviskā vidē. Taču ir arī pozitīvi procesi. Proti, partijas “Saskaņa” balsotāju skaits pēdējo četru vēlēšanu laikā ir samazinājies no 26,4% (10. Saeimā) līdz 20% šogad, un šāds atbirums no “Kremļa trompetes” ziņo, ka pārmaiņu laiks ir klāt un pavisam drīz arī krievi balsos nevis par “tautiešiem”, bet par politiku.

Suņu būdas cirka ierašanās

Lielākā latviešu partija šogad ir cirka atrakcija. Izklaidējoša un izaicinoša. Tā ir jaunā un nesen nodibinātā politiskā kopa ar nosaukumu “Kam pieder valsts.LV” (KPV LV). Fenomena radītājs ir aktieris Artuss Kaimiņš, kurš iepriekšējā sasaukuma laikā iekļuva parlamentā no citas partijas, jo kā radio izklaidētājs raidījumā “Suņu būda” kļuva populārs, aprejot savus viesus. Pēc tam Artuss pameta savu partiju un kļuva par parlamenta “politisko mežoni”, filmējot pārējo deputātu darbu un ziņojot sabiedrībai par nelikumībām varas gaiteņos. Artuss Kaimiņš ir aktieris, un viņam padevās izraudzītā Robina Huda loma, kā skatuvi izmantojot sociālos medijus. Pēc Donalda Trapa nākšanas pie varas ASV, Artuss Kaimiņš vēlreiz lomu mainīja un pieskaņojās Trampa stilam. Jaunajam pavērsienam tika pieskaņota nākamā partija un piemeklēti domubiedri politiskajam kabinetam. Līderpozīcijās te izvirzījās jurists un bankrotu menedžētājs Aldis Gobzems, kas uzņēmās intelektuālās sarunas misiju ar medijiem un sabiedrību. Turpretī pats partijas līderis turpināja spēlēt Trampu savā interpretācijā. Šī ir šobrīd otra lielākā Latvijas parlamenta partija ar  14% balsu.

Kā tas varēja notikt, ka 16 deputāti Latvijas parlamentā ieradīsies bez kompetences valsts politiskajā pārvaldīšanā un saņems algu par darbu, kuru neprot? Kāpēc vēlētāji paši savā valstī iecēla āzi par dārznieku?

Tas varēja atgadīties divu iemeslu dēļ: 1) visās valstīs ir neapmierinātie un naivie, kas notic populistu neiespējamajiem solījumiem; 2) ekonomiskā krīze izraisīja nepatiku pret “baltajām apkaklītēm”, un šāds balsojums ir protests pret varas eliti.

Liela daļa no “āža iecēlējiem” ir neapmierinātie, niknie latviešu viesstrādnieki ārzemēs. Ar šo viņi atriebjas Latvijai par saviem parādiem un naudas trūkumu. Nepārbaudīta informācija liecina, ka vairums “KPV LV” balsotāju patiešām bijuši galvenokārt vīrieši, kas nikni par politiku, politiķiem, valsti, naudas trūkumu un visu pārējo. Dusmas nav skolotājs. “Jo sliktāk, jo labāk” nav risinājums. Konstruktīvas programmas, manuprāt,  šai partijai nav, tāpēc neticas, ka ierastās protestēšanas vietā “KPV LV” spēs konstruktīvi veidot Latvijas valsts politiku.

“Profesionālie protestētāji” prot riet, bet nespēj konstruktīvi celt un būvēt, akceptējot kompromisus, bez kuriem politikā neiztikt.

Ar saviem 14% šiem populistiem nav vairākuma. Tāpēc cerīgāks šķiet sekojošo partiju komplekts: Jaunā konservatīvā partija (14%), “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%). Visas trīs šīs partijas ir jaunas, taču to kodolu veido izbijuši, manuprāt, līdz šim nekorumpēti un neuzpirkti, parlamenta profesionāļi. Lai izveidotu stabilu valdību, kura spēj pieņemt lēmumus un rīkoties, jaunajām partijām nāksies sadarboties ar vecajām. To skaitā arī ar Nacionālo apvienību (11%) un Zaļo un zemnieku savienību (10%). Abas pēdējās šajās vēlēšanās piedzīvoja lejupslīdi. Pamatoti un pelnīti.

Konservatīvisma vilinājums

Konservatīvisms Latvijā kopš Padomju Savienības sabrukuma tiek uzskatīts par pretstatu dullajiem komunistiem un nejēdzīgajiem kreisajiem strāvojumiem, kas šeit valdīja un dominēja 50 gadus pēc Otrā pasaules kara. Lai gan komunisti, kas vadīja Ļeņina-Staļina-Brežņeva impēriju, nebija nedz kreisie, nedz liberāļi (un tāds nav arī viņu šodienas sekotājs Vladimirs Putins), tomēr liela daļa latviešu viņus tomēr uzskata par „kreisajiem“ un tieši tāpēc nevēlamiem. Šis iemesls liek dot priekšroku vienīgi konservatīvajām partijām. Kārtīgs latvietis esot konservatīvs. Tā apgalvo laukos. Tur esot gatavi balsot par visu, kas “ir konservatīvs”, ieskaitot fundamentālistus. Pagriezienu “pa labi” sekmē arī Krievijas propagandas kanālu ietekme, kas trampismu transformē postsovjetiskajiem eiropiešiem saprotamākā veidolā, jo Krievija pati šodien strikti nostājas arhikonservatīvajās, pat reliģiozā fundamentālisma pozīcijās. Latviešu vēlētājs šo ietekmi bieži pat nepamana. Bailes no sovjetisma reanimācijas ir lielākas par gatavību iedziļināties modernā laika politiskās loģikas ābecē. Baiļu dēļ Latvija pašlaik ir labējo partiju pārblīvētāka zeme. Daudziem vēlētājiem pat prātā neienāk, ka konservatīvo politika nav trūcīgā, konservatīvā latvieša interesēs. Tieši pretēji.

Aizvadītās vēlēšanas kārtējo reizi demonstrēja Latvijas mīņāšanos. Pirms pagriešanās pa labi – konservatīvisma un pašizolācijas virzienā. Vēl mazlietiņ, un mūsu valsts sāks atteikties no visa, ko esam ieguvuši ES un NATO ietvaros, tuvojoties Krievijas, Polijas, Čehijas un Ungārijas destruktīvajam kursam.

Baidos, ka šāda politiskā pagrieziena rezultātā var nākties novērot brīvu mediju aizvēršanos, žurnālistu vajāšanu, cenzūras pastiprināšanos skolās un augstskolās, sieviešu tiesību tālāku ierobežošanu un abortu aizliegumu.

Iespējams, ka tie vēlētāji, kuri ievēlēja ZZS un NA vietā “Jauno konservatīvo partiju”, šo pagriezienu nevēlējās. Diemžēl politiskās skatuves realitāte ir tāda, kāda tā ir: labējās partijas pārstāv turīgos slāņus, baznīcas dogmas un vertikāles neaizskaramību. Ar to turpmāk nāksies rēķināties arī Latvijā, ja vēlētājs turpinās nesaprast, ka cilvēka līdzsvaram nepieciešamas divas puses: labā un kreisā. Ar valstīm ir tieši tāpat.

Veco partiju padzīšana

Vecajām partijām ir parādītas durvis. Sapļaukāto skaitā ir Ventspils oligarha esošo un bijušo kabatas partiju duets – Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), nacionāli orientēto partiju bloks (Nacionālā Apvienība) un liberāli demokrātisko partiju grupējums (Vienotība). Sagrāves iemesls – viņu realizētā līdzšinējā politika valdības partiju līmenī. Pie vainas arī nespēja komunicēt ar sabiedrību, paskaidrojot savu lēmumu pamatotību, kā arī vāju un neieinteresētu priekšvēlēšanu kampaņu realizācija. Tas nozīmē, ka Aivara Lemberga diriģētais Māris Kučinskis vairs nevadīs valdību un līdz šim ietekmīgais oligarhs zaudēs ierasto tvērienu pār Latvijas politiku. “Nacionālā apvienība” arī zaudējusi dažas deputātu vietas un sākusi slīdēšanu ārā no politikas. Iemesls ir rasnačistu pārspīlējumi Latvijas “tikumības politikas” jomā un viņu pielabināšanās ekstrēmi konservatīvajām starptautiskajām kustībām. Tām pašām, kas sinhronizējas ar Vladimira Putina, Donalda Trampa un Lepēnas ideoloģiju. Kategoriskums un fanātisms nav modernā politiskā laika attīstības kopsaucējs, drīzāk gan bremze. Zaudētāju ložā nokļuvusi arī lielākā liberāli demokrātiskā partija “Vienotība”. Sliktas partijas vadības un iekšējo nesaskaņu rezultātā šī vienība sašķēlās. Tās “atlūzas”: “Attīstībai/Par!” (12%) un “Jaunā Vienotība” (7%) tikko piedzīvoja atšķirīgu vēlētāju akcepta līmeni, taču līdz otras lielākās Latvijas partijas statusam šiem latviešu liberālajiem grupējumiem vēl tāls ceļš ejams.

Panākumi un cerīgie sākumi

Protams, vēlēšanās bija arī patīkami pārsteigumi. Ziemeļvalstu sociāldemokrātijas iedvesmotie un atbalstītie “Progresīvie” ir interesants un pieminēšanas vērts grupējums.

Šoreiz neizdevās sasniegt nepieciešamo 5% līmeni, taču pati partijas veidošana, komunikācija, kampaņa un saites ar sabiedrību liecināja, ka šeit darīšana ar politisku spēku, kura dalībniekus apvieno ideja, nevis biznesa vajadzības vai bagāts oligarhs.

Turklāt šajā politiskajā spēkā apvienojās dažādu vecumu un nacionālās identitātes cilvēki, kuri saprot politikas kopsaucēju. Viņi zina, kādas idejas atbalsta, un šī nostāja nav protesta balsojums. Cerams, ka šī politiskā kustība saglabās kompaktumu un pabalstītājus līdz nākošajām vēlēšanām, tad startējot ar lielākiem panākumiem. Manas simpātijas šai kustībai izskaidrojamas ar prieku par to, ka beidzot Latvijā veidojas stabilas politiskās partijas, kuru fundaments ir ideoloģija, nevis personas vai grupas merkantilais aprēķins.

Patīkami, ka arī otra jaunpartija, Jaunā konservatīvā partija, kas tikko kļuvusi par trešo lielāko Latvijas partiju, iet līdzīgu ceļu. Attīstoties šī kopa varētu izveidoties par stabilu sociāldemokrātu pretpolu, tādējādi stabilizējot valsts politisko areālu un balstot saprātīgu labējo politiku Latvijā.

Kopumā ņemot, aizvadītās vēlēšanas pierādīja vairākus efektus:

1) Latvijā joprojām eksistē neizglītoti „niknie vēlētāji”, kas ar savu protesta balsojumu spēj atdot valsts stūri politiskajiem populistiem (“Saskaņa” un “KPV LV”), ar šo apdraudot Latvijas valsts stabilitāti;

2)  Prokremliskās “Saskaņas” panākumi krievu vēlētāju vidū turpina izraisīt latviešu nacionālistu pretreakciju. Kamēr “Saskaņai” būs panākumi, tikmēr Nacionālā apvienība turpinās pretoties ar sev saprotamiem līdzekļiem. Pateicoties Kremļa ietekmei Latvijā, viena trešā daļa vēlētāju paliks nacionālo politisko batāliju nišā un balsos par tautību nevis politiku;

3) Vēlētājs vairs nav tik nespējīgs orientēties partiju piedāvājumā, kā tas bija agrāk, un ir gatavs balsot par savu politisko pārliecību arī tad, ja izvēlētā partija var palikt aiz 5% robežas un netikt parlamentā (“Progresīvie”);

4) Vienas personas partijas piekritēju skaits samazinās (ZZS) uz ideoloģisko kustību partiju rēķina (“Jaunie konservatīvie”, “Attīstībai/Par!” un “Progresīvie”).

Vēlēšanas ir notikušas. Tauta savu viedokli pateikusi. Tas ir labāks, nekā varējām gaidīt.

Labi, ka tā.

P.S. Raksts nav ziņu žanra publikācija, bet literārās žurnālistikas formā veidots autora viedoklis.

Vēlēšanās uzvarēja imigrantu loģikas vienotība un latviešu sašķeltība. Mēs, vēlētāji, – uzvarējām!

Šodien, kad deputātu svītrošanas maratons balsošanas kabīnēs jau aiz muguras, varam lepni secināt, ka esam uzvarējuši. Radio ziņo, ka «Āboltiņa, visticamāk, neiekļūs Saeimā», un tas nozīmē, ka kurzemnieki ir savu pateikuši: «Mēs nevēlamies redzēt pie varas cilvēkus, kas respektē tikai savas, nevis kopējās valsts un sabiedrības intereses.»

Līdzīgu ainu var novērot arī citos reģionos un pārējo partiju modeļos, taču «Vienotības» lokomotīvju sagrāve šajās vēlēšanās izskatās visiespaidīgāk. Arī otrs spēcīgākais zaudētājs (pa šo līniju) ir bijušo premjerministru partija (0,9%) ar odiozo Aināru Šleseru spicē. Politiskā pagātne nogrieza ceļu arī viņu politiskajai nākotnei.

Saskaņa kā neokolonizatoru ass

Saskaņas iegūtie 23% aizvadītajās vēlēšanās nav nekas negaidīts vai šokējošs. «Divdesmitprocentu» līmenī ušakovisti ir atradušies arī iepriekš, un vēlētāju aktivitāte (kā parasti!) bijusi vislielākā tieši valsts galvaspilsētā Rīgā, kur tradicionāli atrodas arī šīs partijas atbalsta centrs. Vienīgais negaidītais pārsteigums ir tas, ka šai prokremliskajai partijai ar atbalstu Krievijas prezidenta Vladimira Putina stallī, ir izdevies apvienot tos Latvijas iedzīvotājus, kas joprojām dzīvo pašizolācijas stāvoklī ar tā saucamo «imigrantu sindromu», redzot un atbalstot Ušakova vadītajā partijā tās centienus iekļaut Latviju Putina Krievijas impērijas sastāvā. Tas nozīmē, ka šis fakts ir kārtējais apliecinājums PSRS mantojuma kolonizatoru loģikai Latvijā un uztverams kā laika noteikts. Pūles integrēt Latvijas publiskajā telpā šos kolonizatoru loģikas piekritējus ir bezcerīgas vienkārši tāpēc, ka Ušakova vēlētāji nevēlas tikt integrēti un turpinās pārstāvēt Putina piekto kolonu Rīgā, Liepājā, Daugavpilī un Jelgavā.

Šāds «imigrantu fenomens» nav nekas jauns un eksistē arī citās Eiropas metropolēs, taču mūsu gadījumā tas nav ticības, bet gan lielkrievu šovinistiskās ideoloģijas noteikts un tieši tāpēc bīstamāks Latvijas neatkarības saglabāšanai. Tie, kas vēlas būt ārzemnieki Latvijā un negrasās iekļauties Latvijas politiskajā ikdienā produktīvi un nesavtīgi, nemainīs savu nostāju arī tad, ja visi latviešu mediji sāks raidīt krievu valodā. Ar to būtu jārēķinās tiem «ideologiem», kas šodien pieprasa ētera raidlaika palielināšanu krievu valodā uz nodokļu maksātāju rēķina sabiedriskajos medijos. Vienkārši tāpēc, ka «kolonizatoru pašizolācija» ir laika jautājums un šo kaiti var izārstēt tikai laiks, tieši tāpat kā iesnas.

Bez tam neaizmirsīsim, ka par Saskaņas centru balsoja arī pensionāre, kurai bezmaksas braukšana Rīgas tramvajā šķiet svarīgāka par savas valsts neatkarību, tieši tāpat kā šampinjonu lasītājam Īrijā šis bija «veids», kā atriebties dzimtenei, no kuras viņš jau ir sen un kašķīgi atvadījies.

Saskaņa ir un paliek protesta balsojuma partija Latvijā, un ir labi, ka aktieris Artuss Kaimiņš ar savu «Suņu būdu» nerēja šīs partijas interesēs. Paldies, Artus, vismaz par to!

Galvenais vēlēšanu zaudētājs – partija Vienotība

Protams, galvenais vēlēšanu zaudētājs ir apvienotā partija Vienotība, kurai faktiski bija jāapsteidz Saskaņa, taču tas nenotika. Vienotības zaudējums ir liela mūsu Latvijas vēlētāju uzvara, jo populārā akcija «svītrosim pirmos piecus», kuras publiskošanā aktīvi līdzdarbojāmies arī mēs TVNET slejās, ir nesusi rezultātu – vēlētājiem ir izdevies izsvītrot no deputātu kandidātu sarakstiem pašu «ietekmīgāko personu» – parlamenta spīkeri un Vienotības vadītāju, juristi Solvitu Āboltiņu. Tas ir liels Latvijas vēlētāju vienotības apliecinājums. Tas nozīmē, ka mēs varam ietekmēt politiskos procesus šajā valstī – ja vēlamies, un mēs to arī izdarījām. Kāpēc parlamenta spīkeres masveida izsvītrošana no sarakstiem ir panākums? Pirmkārt tāpēc, ka ar šo aktivitāti vēlētāji pierādīja, ka vēlas aizvākt no Latvijas parlamenta varas pārstāvjus, kas neiztur varas+naudas pārbaudi. Nav noslēpums, ka Solvita Āboltiņa šo simbolisko testu politikā nav izturējusi un pie savas nepopularitātes tautā vien pati ir vainīga (starp citu, mani nepārliecina lielais «plusiņu» skaits pie viņas uzvārda, bet tā jau ir tēma citam pētījumam!).

No partijas Vienotība gaidīju daudz vairāk, jo šā politiskā spēka rindās ir samērā daudz valstij vērtīgu politiķu, kas ir pelnījuši pārņemt vadības stūri. Taču «tauku kārta» partijas augšgalā nevēlas atkāpties, un to pierādīja arī leģendārās trīs sievietes, kas reāli pazudināja Vienotību: augstprātīgā, narcisistiskā partijas vadītāja Solvita Āboltiņa + nevarīgā, retoriski vārgā, nepārliecinošā «rezerves premjerministre» Laimdota Straujuma ar savu nespēju pieņemt lēmumus krīzes situācijā + viņas preses sekretāre ar savu pagātnes pornogrāfijas skandālu.

Jācer, ka vēlēšanu rezultātā Vienotība beidzot saņemsies un spēs atvadīties no savas postsovjetiskās domāšanas paliekām, atbrīvojoties no «vajadzīgiem» cilvēkiem, «inventāra», un pavērs plašāk durvis jaunām, modernām vēsmām, dinamiskiem strādātspējīgiem cilvēkiem, kas ir ļoti svarīgi šīs Latvijai tik nozīmīgās liberāli demokrātiskās partijas attīstībai.

Tāpēc ir pamats cerēt, ka Solvita Āboltiņa atkāpsies no sava politiskā statusa pēc neveiksmīgajām vēlēšanām pati (tāpat kā zviedru F. Reinfelds) un nepretendēs arī uz ministres amatu nākamajā valdībā.

Latviešu partiju uzvarētājs – Aivars Lembergs

Neraugoties uz to, ka Ventspils mēram hroniski turpina draudēt tiesu procesi un sabiedrībā ir nostiprinājies viedoklis, ka šis klasiskais pašmāju oligarhs nebūtu cienīgs iesēsties Latvijas valdības vadītāja krēslā, viņš turpina savu airēšanos aizvien tuvāk valsts formālajai varai (reālā/aizkulišu vara viņam lielā mērā kā «melnajam kardinālam» jau ir). Protams, priekšvēlēšanu kampaņas TV raidījumos Aivars Lembergs «auroja kā uz lauka», «plosījās kā negudrs», «nelaida nevienu pie vārda» (citāti no tvitera komentāriem), mēģinot pārvērst politisku diskusiju par savu monologšovu. Tas viņam lielā mērā arī izdevās, jo verbāls viņš ir un demagoģiju kā retorikas tehniku (šķiet) ir attīstījis savus neskaitāmajos tiesas procesos. Treniņš ir bijis, un tāpēc izrāde uz priekšvēlēšanu kampaņas skatuves viņam izdevās gandrīz spīdoši. Īpaši eleganti izskatījās viņa performance Latvijas Televīzijas priekšvēlēšanu pārraižu maratonā. Brīdī, kad pārraides vadītāji Inga Spriņģe un Jānis Geste pieprasīja sākt visiem premjerministra amata pretendentiem uzstāties angļu valodā, Aivars Lembergs atteicās to darīt ļoti pamatoti un šarmanti, neļaujot raidījuma vadītājiem turpināt izklaides stilu. Tas bija efektīgi, un ar šiem «priekšnesumiem» viņš, protams, demonstrēja vēlētājiem harismātiska līdera tēlu, kā joprojām pietrūkst Vienotības un NA partijām. Izlikšanās, ka Ventspils oligarhs varētu būtu patiešām gatavs apvilkt Latvijas premjerministra mantiju, nepārliecina. Viņš nospēlēja šovu, noenkurojot savu partiju ZZS trešā lielākā Latvijas politiskā spēka statusā. Tālākā politika atkal turpinās «no Ventspils», kā parasti un ar suflieriem no Kremļa. Taču šovu viņš piedāvāja, un Latvijas vēlētājam patīk «Žirinovska efekti» varas gaiteņos, kas arī nostrādāja gan latviešu, gan krievu auditorijā. Kādu efektu «Lemberga aurošana televīzijā» atstās uz Latvijas politisko realitāti, nav grūti paredzēt – pagrieziens uz austrumiem tiks ieeļļots vēl uzkrītošāk.

No suņubūdas uz parlamentu

Otrs spēcīgākais «latvju Žirinovskis» jeb «vietējā Čičolīna» ir aktieris un brīvmākslinieks, kas tēlo žurnālistu, – Artuss Kaimiņš. Viņa izredzes nodrošināja LTV žurnāliste Inga Spriņģe, piedāvājot viņam piedalīšanos savā šovā «1:1», kurā viesis «pievāca galdu», uzrāpās uz tā ar kājām un dejo tur joprojām. Par to liecina viņa uzvara 12. Saeimas vēlēšanās, pārceļoties no 35. vietas uz pirmo savas Reģionu partijas sarakstā (7%).

Savs klauns Latvijas parlamentā tagad būs arī mums. Tiktāl ir skaidrs, ka visām Latvijas partijām turpmāk vajadzēs savus «kaimiņus no suņubūdas», lai ar viņu palīdzību piedabūtu vēlēt jauniešus, kas mēdz nebalsot. Viņš ir vēlētāju «svītrošanas maratona» uzvarētājs un priekšvēlēšanu skandālu čempions. Kādu ietekmi «Suņu būdas» (viņa vadītā populistiskā radioraidījuma nosaukums) iemītnieka ienākšana parlamentā atstās uz Latvijas politiku, vēl grūti prognozēt. Šķiet, ka kādu laiku Artusam pietiks dūšas trobelēt un jandalēties pa Jēkaba ielas telpām. Kas būs pēc tam? Šķiet, ka pēc tam būs klusums, jo «Spriņģes efekts» viņam palīdzēja uzrāpties uz skatuves, taču lomas viņam tur joprojām nav.

«Suņabūdas» triecienspēka šogad iztrūka Nacionālajai apvienībai, kas nespēj vēlētājiem piedāvāt nobriedušu kompromisa līderi un tā vietā turpina investēt nepārdomātās akcijās un personālijās. NA mēģinājums pievākt kristīgās partijas auru no šleseristiem neguva panākumus. Kamēr šajā politiskajā spēkā dominēs «enerģiski puišeļi», uz nopietnām politiskajām izredzēm nav ko cerēt.

Ingūnas Sudrabas partijas (7%) mīklainie finansētāji ir tikpat savādi kā viņas «neredzamie» lidojumi uz Maskavu. Rodas iespaids, ka kādreizējā valsts kontroliere nav atmodusies no hipnotiska miega un tagad dzīvo bezrobežu «Putina telpā» bez dimensijām. Ušakovs viņai noteikti pados roku. Viņš ir pieklājīgs pret kaķiem un sievietēm.

Vēlētāju procentu spoki

Vēlētāju aktivitāte Latvijas 12. Saeimas vēlēšanās esot bijusi 58,78% robežās. Vairums balsotāju liecina, ka sestdien iecirkņos bijušas rindas, taču statistika ziņo, ka balsot gājis tikai «katrs otrais». Man šķiet, ka arī šajā virzienā būs jāveic pētniecība, jo visi deklarētie un nedeklarētie pases īpašnieki varēja arī ilgstoši neatrasties valstī un «izejas skaitļi» šiem mērījumiem varētu būt arī neprecīzi tieši necaurspīdīgās Latvijas iedzīvotāju masu emigrācijas dēļ. Procenti spokojas un rada nepamatotu depresiju par to, ka «visiem nerūp Latvijas nākotne», kas var izrādīties maldīgs secinājums.

Tāpēc mums ir pamats optimismam, jo balsojām aktīvi, svītrojām dūšīgi un vismaz 40% no nākamā parlamenta deputātiem būšot jaunpienācēji. Tas ir labi. Par to arī apsveicu mūs visus!

Lai mums visiem veicas arī turpmāk!