Smaidošās zivis stila siltumā – 2: cilvēks kļūst par džentlmeni, kad spēj izsprukt no algota darba važām

2013. gada 19. augustā

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.  Šis ir otrais turpinājums. Sākums te.

The Beatles

Veca patiesība izrādās jauni meli. Nezin vai mēs kļūstam bagātāki ar mākslas ekspertīzes ”mašīnu” atlasītajām augstas kvalitātes Rembranta gleznām, ja tikpat labi jūtamies

šķietami ”falšo” Rembranta darinājumu sabiedrībā?

Sajūtas nav dokumentējamas un nepakļaujas analīzei.

Vai patiesība bija nosaukta nepareizā vārdā, ja kādam tā bija jāpārbauda?

Kurš nosauca The Beatles par mūziķiem?

Visi?

Tāpēc, ka tā bija mūzika?

Nē, neesot tik vienkārši.

Ekspertīze noskaidrojusi, ka ”viņi” esot bijuši drīzāk revolucionāri nevis mūziķi!

Šie četri puiši no Līverpūles, kuri pareizā laikā un veidā esot sacēlušies pret Londonas diktatorisko nostāju attiecībā pret Britānijas provincēm. Viņu misija esot bijusi vairāk socioloģiska nevis mākslinieciska. Tā vismaz apgalvo Entonijs Bērdžess, cilvēks, kurš ir zinošs un kompetents un tāpēc ietekmīgs.

Es tagad klausos Yesterday un mēģinu iedomāties to revolūcijas gaismā. Man neizdodas…

Jau grupas nosaukumā beetles parādās angļiem tik raksturīgais mazohistu humors, t.i., šeit nākam mēs, mazās vabolītes, kuras katrs no jums var samīt, ja jums tā labpatīkas. The Beatles, protams, sasaucās ar ritmu un Līverpūles vietvārdu Bootle, kas bija grupas izejas punkts. Visiem četriem (Lennon, Mc Cartney, Starr, Harrison) bija vienāda nemuzikāla izglītība. Viņi visi bija tikai (!) mākslas skolas audzēkņi (Liverpool College of Art) un prata saglabāt savu stila siltumu, arī uzkāpjot populārās mūzikas mākslas augstumos.

Pērnā gada oktobrī apritēja grupas The Beatles 50 dzimšanas diena. Ir pagājuši 45 gadi kopš dienas gaismu ieraudzīja viņu populārais albums ”Sergeant Pepper´s Lonely Hearts Club band”. Jau albuma noformējums rāda Beatles profesionālismu reklāmas mākslā. Vēlmi tikt intelektuāli akceptētiem. Tiktāl ar mākslu viss kārtība.

Tagad nu izrādās, ka visi četri esot bijuši ļoti vāji mūziķi. Mēs pārējie – 40 gadus esam sajūsminājušies par viņu vājo mūziku. Diletantu kvartets panāca vairāk nekā izglītotu mūziķu masas. Sašūpoja mūs visus un izlauza ceļu popmūzikai kā maksās fenomenam. Vai esam sarūgtināti uzzinot, ka bītli bija mūzikas diletanti?

Nē neesam. Galvenais, ka viņu mūzika piedzima un palika pie mums. Tā bija un ir. Pilnīgi  neatkarīgi no recenzentu novērtējuma un kritiķu nosodījuma mēslu kravām. Dzīva un mūžīga tā skan joprojām.

Sešdesmitie gadi iegājuši Britānijas vēsturē kā laiks, kad visiem pietika naudas un darba.

”Nekad agrāk mums vēl nebija klājies tik labi kā toreiz”, – uzsver Harolds Vilsons. Arī jauniešiem. Tas bija minibrunču, disko, skaņuplašu un Bītlu laiks. Viņi piedzima ļoti labvēlīgā laikā. Džona Lenona (John Lennon) nogalināšana noslēdza The Beatles ēru un noder kā ilustrācija Oskara Vailda apgalvojumam, ka katrs cilvēks nogalina to, ko neprātīgi mīl.  

       

Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko

crome yellowTikmēr tradicionālais britu ekscentriskums ir apdraudēts. To jūt arī Zviedrijā, kuru ar britiem saista salu cilvēku domāšana. Drīz vairs nebūs neviena mākslinieka, kurš spēj atšķirt trīsdesmit pelēkās krāsas nianses (kā to spēja Sesils Bitons (Cecil Beaton)), vai arī tāda, kurš spētu nogriezt sava smokinga piedurknes pieņemšanas laikā, kad zālē kļuvis pārāk karsti (kā to spēja izdarīt Džons Kristijs).

Lai koptu savu ekscentrismu un dīvainības, ir nepieciešami divi priekšnosacījumi: pašapziņa un neatkarība. Nauda, laba veselība un pareizais laiks.

Pavērojot britu un Ziemeļeiropas aristokrātiskos dīvaiņus un pavisam parastus mākslas īpatņus, jāatzīst, ka daļa no viņiem nekad nav liekuši muguru, pelnot maizi. Vairāku paaudžu gaitā, viņi kā marcipāna rozes ir dekoratīvi sēdējuši sabiedrības tortes neapdraudētajā augšgalā. Putukrējuma ietverti.

Savā 1921. gada romanā Crome Yellow Oldess Hakslijs (Aldous Huxley) apraksta ekscentriskumu apmēram šādi – ”ir ļoti svarīgi, lai sabiedrībā būtu cilvēki, kuriem nav nepieciešams notriekt savu laiku tik bezjēdzīgā un nevajadzīgā nodarbībā, kuru sauc par derīgu darbu. Ir liela nepieciešamība pēc tādas ļaužu kārtas, kura spēj attīstīt pati savu ekscentriskumu un labvēlīgi balstīt šo pašu īpašību savā apkārtnē un līdzcilvēkos. Tas ir civilizētas sabiedrības noteikums”.

Anglijā tas ir bijis iespējams. Kontinentālajā Eiropā, saprotams, laimei ir pavisam citi priekšnoteikumi – tā ir karjera un panākumi darbā. Turpretī Anglijā lielākā laime ir nedarīt neko.

Harolds Makmilans (Harold Macmillan) tā arī nekad nespēja saprast, kāpēc bezdarbs ir daudzu cilvēku traģēdija. Viņa izpratnē cilvēks kļūst par džentlmeni tikai tad, kad spēj izsprukt no algota darba važām. Kaut arī bezdarbnieku pabalsts ir visai trūcīgs atspaids džentlmenim, bezdarbs tomēr piedienot labāk katram kārtīgam gara aristokrātam.

Arī šodien Lielbritānijā ir jābūt visai piesardzīgam, satiekoties publiskās vietās ar lupatās ieģērbtiem cilvēkiem, nekad tā īsti nevar zināt, vai jums darīšana ar lupatlasi vai augstdzimušu hercogu. Starp citu, vairums premjerministru nekad nav sevi uzskatījuši par īstiem politiķiem, bet gan par elegantiem diletantiem. Valdības galvas pienākumu pildīšana esot bijusi tikai viena no viņu brīvā laika pavadīšanas formām. Tā teikt – sava veida ”haltūra”. Dizraeli rakstīja romānus, Čērčils bija rakstnieks un gleznotājs, bet Teds Hits diriģēja simfonisko orķestri.

Ar Margaretu Tečeri un viņas astoņdesmitajiem gadiem zaļajā salā viss sametās otrādi. Aristokrātiskā vieglprātība viņu uzbudināja un tracināja. Tečere cienīja centību un kārtību. Normāli – tas nozīmēja ”pareizi”.

Viņas līniju briti turpina arī šodien, un par viņu ideālu tagad tiek uzskatīts japāņu darbīgums un strādīgums. Mazā sala jūras vidū viļņojas koptirgus jūrā un baidās pieairēties klāt kontinentam. Politiķi pat neapgalvo pretējo.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa

delfīni  -smaidošās zivisNemierīgais pārmaiņu laiks liek meklēt kaut ko stabilu – un kaut kas stabils ir, piemēram, oža – vissenākais un drošākai maņu orgāns.

Smaržai nav vajadzīgi nedz tulki nedz argumenti. Katru mēnesi mēs esot gatavi sajust smaržas no jauna (šūnas mūsu degunos nomainoties katru trīsdesmito dienu).

Zinātnieki ir pierādījuši, ka smaržas cilvēki izjūtot visspēcīgāk tieši pirms vētras.

Ar ieelpu mēs sasveicināmies ar pasauli un ar izelpu atvadāmies no tās. Taču šis biežums mums nav palīdzējis labāk saprast pasauli, kurā dzīvojam.

Ko mēs saprotam no tiem pašiem delfīniem?

Cilvēki joņo pāri visai zemeslodei, lai stundām spēlētos ar šīm smaidošajām zivīm. Šīs zivis izārstē no depresijām un liek nomāktajiem pasmaidīt, neredzīgajiem tās palīdz ieraudzīt krāsas. Nopietnus cilvēkus delfīni iemāca atteikties no vispāratzītiem priekšstatiem un tādējādi zaudēt savu cienījamo statusu etablētā sabiedrībā.

”Uzvelku gumijas tērpu un ienirstu desmit grādu aukstajā Atlantijas okeāna ūdenī. Neceru, ka kāds delfīns šeit ieradīsies. Man ir dusmas un es salstu. Pēkšņi izdzirdu klikšķošu skaņu un pārsteigts ieraugu delfīnu. Tas jau labu laiciņu atrodas rokas stiepiena attālumā un klusi skatās uz manu pusi. Aiz pārbīļa es sastingstu, un sirds sit tā, ka to pat pāri jūrai var dzirdēt. Taču delfīns saglabā savu vienu metru plato smaidu un turpina skatīties uz mani. Jūtos kā rentgena caurskates aparātā, kurā izmeklē nevis ķermeni, bet dvēseli!”, – šādi savu tikšanos ar savvaļas delfīnu apraksta daudzi. Satiekot delfīnus, mēs izjūtam jaunu komunikācijas formu, kas nekad agrāk mūsu sabiedrībā nav tikusi izmantota. To apgalvo ārsts un zinātnieks Oress Dobss. Viņš uzskata, ka, lai saprastos ar šīm zivīm, ir jāaizmirst viss, kas mums zināms līdz šim.

Komunikācija ar smaidošajām zivīm ir pavisam cita veida saziņa. Tas ir kas pilnīgi jauns un zinātnē nepierādīts savstarpējās saprašanās veids.

Izrādās, ka delfīniem nepatīk sacensības. Tāpēc viņi apzināti traucējot dažāda veida jahtu regates un visa cita veida organizētas cīkstēšanās uz ūdens.

Tās ir zivis ar stilu.

Zinātne (joprojām) studē dažnedažādus brīnumus, saistībā ar delfīniem. Pirms tikšanās ar šīm zivīm, neredzīgā Šerila Hačinsa krāsas nepazina. Viss sākās pēc tikšanās ar delfīniem. Toreiz viņa paziņoja, ka šī krāsa ir violeta un laternas stabs vakaros deg sarkanā krāsā. Asfalts esot zils, bet ļoti mīksta zāle – dzeltena. Meitene nevar izskaidrot kā viņa to iz sapratusi, taču analīze pierāda, ka viņas sajūtas ir pilnveidojušās pēc tikšanās ar smaidošajām zivīm.

Orientēties šajā – mūsu saplosītajā pasaulē viņai palīdzēja zivs, kas redz ar ausīm.

Rietumeiropas morālfilozofija izriet no cilvēka kā civilizācijas augstākā pakāpiena. Pārējām dzīvajām radībām mūsu sabiedrībā vienmēr bijusi pakārtota loma.

Nupat mēs sākam mazliet šaubīties vai cilvēks ir radības kronis. Franču žurnāls ”Le Point” (1992,4/7) tāpat kā L.Veiskrancs grāmatā Animal intelligence (1985) vairs nešaubās, ka par mums ir norūpējušies ne tikai delfīni.

Ir jau par ko.

Cerams, ka mēs pamazām sasildīsimies un atgūsim pareizā stila sajūtu smaidošo delfīnu aizgādībā.

Tas mums patiešām ir vajadzīgs.

Tagad.

Smaidošās zivis stila siltumā – 1

2013. gada 9. augustā.

Esmu nolēmusi publicēt vēlreiz savus sen uzrakstītos rakstus, kas nav pieejami internetā. Sākšu ar 1993. gada 5. martā laikrakstā Literatūra un Māksla publicēto rakstu, kuru internetā publicēšu vairākos turpinājumos. Domāju, ka tēma un problēmas ir aktuālas arī tagad – 20 gadus vēlāk.

vesture

Pēc aizvadītās humanitāro disciplīnu krīzes arī Zviedrijā iestājies patiesības noskaidrošanas laiks. Kreiso politika pieklususi un tabu mūri ir krituši. Cilvēki raugās pāri žogiem un cer noskaidrot sen skaidrus jautājumus.

Vēsture pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā

Pirmais no tiem, protams, ir vēstures jautājums. Kādreiz Heidena Vaita (Hayden Whites) grāmata ”Metavēsture”  ”Metahistory” (līdz ar savu iznākšanu 1973. gadā) sacēla kājās etablēto amerikāņu vēsturnieku sabiedrību. Toreiz, aizkaitināto pētnieku dusmas nokaisa līdz baltkvēlei, un autors tika pasludināts par vēsturisko pētījumu kapraci. Jo viņš apgalvoja, ka vēsturnieki nestāstot saviem lasītājiem patiesību par vēsturi. Tie izmantojot pazīstamas literāras formas, šablonus un retoriskus štampus, lai jebkuru versiju ievīstītu pazīstamā un ierakstā ”iesaiņojumā” un pasniegtu kā patiesību.

White-MetahistoryLoģika un štampi ir veci un pārbaudīti. Vēstījums un argumentācijas principi arī. Vaita tēzes apdraudēja vēstures disciplīnas statusu. Tāpēc arī viņu izsvilpa. Eiropa ironiski klusēja, taču vēstures aprakstu atkarība no literārajām normām vairs nebija noslēpjama. Šo jautājumu Eiropā pirmais izvirzīja franču filozofs Pols Rikērs (Paul Ricoeur) savā trīssējumu darbā ”Temps et recit”, kas iznāca 1983.-85.gadā un piesprauda šo problēmu pie laikmeta aktualitāšu sludinājuma dēļa. Rikērs izsakās daudz piesardzīgāk, taču sludina to pašu, par ko desmit gadus agrāk tika izsvilpts Vaits, t.i., ka katrs, kurš vēsta par notikumiem laikā, nav brīvs no vēstījuma, t.i., interpretācijas, kas nepieciešama, lai paziņotu auditorijai saprotamā veidā notikumus to secībā un kopsakarībās. Nedz Vaits, nedz Rikērs nav postmoderni relatīvisti, taču viņi pirmie atzina, ka vēsture atrodas savu pieņemto tradicionālo literāro formu gūstā.

 

Harvardas profesors Saimons Šema (Simon Schama) nolēma sākt ar pretējo. Viņš vēsta aizraujošā formā, tālu atkāpjoties no pieņemtās vēsturisko aprakstu tehnikas un tradīcijām. Viņš raksta monologos un dialogos, stāsta par galveno vēsturisko varoņu piedzīvojumiem un vidi, izmantojot visplašāko literārās izteiksmes formu skalu (dzeju ieskaitot). Lasīt ir viegli un aizraujoši, taču šīs vēstures grāmatas būs grūti sagremojamas tradicionālistiem, kuri pieraduši lasīt vēstures grāmatas tajā bezpersoniskajā interpretācijā, kas ir objektivitātes mirāžas pamatā. Līdzīgs piemērs visai nesenā pagātnē atrodams zviedru rakstniecībā – tas ir Petera Englunda (Peter Englund) populārais vēsturiskais romāns Poltava, kas iznāca pirms pāris gadiem. Vēstures stāstnieks Englunds joprojām turas pie vēsturisko notikumu hronoloģijas, Pie laika kā pie nūjas, kas nodrošina stabilitāti. Šema, turpretī, nebalstās uz laiku un tradicionālo vēstījuma tehniku. Viņa teksti atgādina moderno romāna formu. Šodien mūsu tradicionālās vēstures grāmatas joprojām līdzinās 19. gadsimta romāniem. Tās ir reālistiskas, hronoloģiski saistītie vētījumi ir virknēti noteiktā secībā, autors paskaidro, argumentē un vēsta patiesību, t.i., tāpat kā savā laikā to darīja Dikenss un Balzaks. Mūsu vēstures grāmatas ir dzimušas 19. gadsimtā un tādā izskatā dzīvo vēl šodien. Iespējams, ka Dos Pasos, Džonsons, Fuentess, Folkners un citi modernisti ietekmēs 21. gadsimta vēstures grāmatu rakstītājus. Taču labāk vēlāk, nekā nekad.

Eiropas spoguļattēls Atlantijas okeāna otrajā pusē

ColumbusAmerikas atklāšanas gadadiena saviļņoja arī skandināvus. Kaut arī vikingu sirojumi esot apsteiguši Kolumbu, tas netraucēja zviedrus vērienīgi atzīmēt jaunās pasaules atklāšanu pēc Dienvideiropas piedāvātā modeļa. Svinības rādīja, ka ar šo notikumu saistītu neskaidrību vēl ir daudz. Jau 1990. gada oktobrī amerikāņu avīzes US News & Worls Report redakcija tika pārpludināta ar dažādu vēsturnieku minējumiem par Kolumba īsteno izcelšanos un dzimšanas vietu. Viena no versijām (Fredriks Farrans) apgalvo, ka Kolumbs esot dzimis Culom Katalonijā (culom kataloniešu valodā nozīmē ”cūka”). Šis ebreju izcelsmes nākamais jūras ceļotājs esot pieņēmis kristīgo ticību, mainījis vārdu, jo citādi viņa grandiozie jūras braucienu plāni nebūtu varējuši realizēties. Henrijs Ristorčelli (Henry Ristorcelli) turpretī apgalvo, ka viņam pieejamie dokumenti rādot, ka Cristofero Colombo esot dzimis 1446. gadā Calavi miestiņā Korsikā. Dzimšanas dokumenti joprojām atrodoties Itālijā. Esot pierādījumi arī viņa uzņēmīgajai darbībai Itālijā. Manuels Lučiano da Silva ir pārliecināts, ka slavenais jūras braucējs noteikti ir portugālis, kurš dzimis pilsētiņā Kubā, kas atrodas Portugāles dienvidos. Tāpēc arī savu pirmo atklāto salu Kolumbs nosaucis dzimtā mietiņa vārdā, t.i., par Kubu. Kā papildu argumentu savai teorijai Da Silva izmanto arī faktu, ka visos savos četros jūras ceļojumos Kolumbs ir izmantojis tikai portugāļu vārdus, lai apzīmētu atklātos kalnus, salas vai pilsētiņas (aptuveni 40 nosaukumu). ”Ja Kolumbs bija itālis, tad kāpēc viņš neizmantoja itāliskus vietvārdus”, – jautā Da Silva. Līdzās šim amatieriskajiem minējumiem Kolumba sakarā iznākušas vairākas, visai tradicionālas pētnieciskas monogrāfijas, kas veltītas 1492. gada 12. oktobra atklājumam un vispasaules eiropeizācijas procesam, kura pirmais cēliens noslēdzies jau 16. gadsimta vidū ar visai asiņainām un necilvēcīgām sekām (skat. Carmen Bernand, Serge Gruzinski, Histoire du nouveau monde/ De la decouverte a la conquete. Fayard, Paris, 1992. un norvēģa Kāres Pritca, Vestover for Columbus, Oslo, 1991).

Īsā laikā eiropiešiem izdevās iznīcināt Dienvidu un Centrālās Amerikas civilizācijas. Eiropa bija izveidojusi savu spoguļattēlu Atlantijas okeāna otrajā pusē. Šis spoguļattēls joprojām nav pievilcīgs…

Mākslas ekspertīze kā ienesīga biznesa nozare

rembrandt

…tāpat kā mākslas priekšmetu ekspertīze, kas kļuvusi par ienesīgu biznesa nozari. Pēdējā laikā ekspertīzes cirvis ir atvēzēts pret Rembranta galvu, kura darbu visai plaša ekspozīcija bija atvērta Stokholmā. Tas notiek tieši 300 gadus pēc mākslinieka nāves. Zinātnes un tehnikas palielināmais stikls uzmanīgi vērtē Rembranta gleznas no sava viedokļa, ignorējot tādus niekus kā māksliniecisko kvalitāti, kuras nav, ja to nevar izmērīt vai nosvērt. Atkāpei mazliet no antīkās pasaules. Tiek vēstīts, kas divi gleznotāji Zeukss un Parrasijs reiz Atēnās (400 gadus pirms Kr.dz.) bija nolēmuši sacensties. Abi sākuši gleznot vienlaicīgi. Zeukss pabeidzis darbu pirmais. Novietojis to pie savas mājas un pasaucis sāncensi, lai novērtē. Gleznā bija redzams zēns ar vīnogu ķekaru rokās. Vīnogas esot bijušas tik lieliski gleznotas, ka putni no visām debesu pusēm steigušies klāt tās nogaršot. Taču glezna nav bijusi pietiekami laba, jo putni nav baidījušies no zēna! Parrasijs apņēmības pilns devies mājās un ātri pabeidzis savu darbu. Tad aicinājis savu sāncensi darba novērtēšanai. Glezna atradusies pie molberta, kas bijis pavirši pārklāts ar audumu. Zeukss, aizvainots par sāncenša nevērību, kategoriski pieprasījis noņemt pārklāju no gleznas, lai to varētu apskatīt un novērtēt. Parrasijs bija uzvarējis, jo audums, kurš bija it kā pārmests pāri gleznai, faktiski izrādījās pats gleznojums.

Mazs, bezkaunīgs stāstiņš , kas vēsta par mākslinieka misiju, kurai neticēja Gēte, bet kuru pielūdz 16. gadsimts, kurš akceptēja ilūziju mākslā un grieķus kā visu laiku lielākos iluzionistus.

Iluzionista zvaigzne mirdzēja arī virs Rembranta galvas. Kāda franču diplomāta un mākslas pētnieka Rožē de Pila (Roger de Piles grāmatā vēstīts, ka viņš, neskatoties uz savu labo gaumi, tomēr cienot arī Rembrantu, kuram neesot bijis laimes piedzimt Francijā.  Diplomāts uzsver, ka kādu dienu Rembrants esot sācis gleznot savas kalpones portretu ar nolūku apmānīt savu līdzcilvēkus. Ievietojis meitenes portretu sava nama logā, viņš no cita loga vērojis, vai garāmgājēji pamanīs, ka nolūkojās uz gleznojumu nevis uz dzīvu kalponi logā. Vairākas dienas gleznotājam esot izdevies apmānīt garāmgājējus, kuriem licies, ka loga redzama dzīva meitene. Vēlāk mākslinieks esot bijis spiests gleznu no loga izņemt, jo tas nevienu vairs neesot interesējis. Tieši tad de Pils šo gleznojumu esot no Rembranta nopircis, aizvedis uz Franciju un piekāris savā kabineta pie sienas. Mākslas nevis ilūzijas dēļ.

Notikums ar kalponi logā ir visai pamācošs un rāda, ka franču snobs atrada Rembranta gleznā to, ko holandiešiem pašiem tobrīd nepavisam nevajadzēja, t.i., ģeniālu gleznojumu un vāju ilūziju.

Daudzas zviedru mākslas grāmatas apgalvo, ka gleznojums, kas atrodas Nacionālajā muzejā Stokholmā saucas ”Rembranta virtuvene” un karalis Gustavs III 18. gs. septiņdesmitajos gados to esot iegādājies Parīzē. Tā esot tā pati glezna, kuru savulaik bija iegādājies diplomāts Rožē de Pils.

Tieši tāpat domā vēl divi muzeji: Vašingtonas Nacionālā galerija un Dalvičkolēdžas galerija Londonā. Abām arī pieder Rembranta gleznojumi ar kalponi jeb virtuveni logā.

Amerikāņi pašlaik jau atteikušies no apgalvojuma, jo ekspertīze pierādījusi, ka viņiem piederošā glezna faktiski ir nevis Rembranta, bet gan viņa talantīgā skolnieka Karela Fabriciusa darbs (par šo secinājumu atliek paraustīt plecus, jo šis darbs patiešām ir neizteiksmīgs).

Rudenī, Stokholmā visi trīs gleznojumi bija novietoti blakus.

Tomēr diskusijas par Rembranta gleznu autentiskumu turpinās.

1913.gadā tika uzskaitīti pavisam 1000 Rembranta darbi, pēc divdesmit gadiem to skaits jau saruka līdz 630  un 1969.g. H. Gersons (De Schilderijen van Rembrandt) apgalvo, ka tikai 130 darbu autors patiešām esot pats Rembrants. Interesanti kas notiks ar atlikušajiem   500 ”daļēji īstiem” Rembranta darbiem, kas apmierina dažādas publikas dažādajās publiskajās un privātajās izstāžu zālēs?

Diskusijas par šo tēmu sit joprojām augstu vilni. Te ož pēc naudas. Nav noslēpums, ka turīgi cilvēki jau sen sāk ieguldīt savu ”netīro” naudu mākslas priekšmetu iepirkumos. Viens īsts Rembranta darbs ir faktiski ienesīgāks investējums nekā konts Šveices bankā vai GM akciju pakete. Tāpēc Rembrants kļuvis par investīciju superkārti un uzbrukums viņa darbiem patreiz piedzīvo vēl nebijušu intensitāti. Lai pretotos investoriem, tika izveidota RRP (Rembrandt Research Project). Ekspertu organizācija, kurai izdevās izveidot ”tā saucamās” Rembranta gleznas sekojošās grupās: 1) Rembrants, 2) otrā grupa, 3) Rembranta skola, 4) Rembranta laiks.

Lai sistematizētu, tika izmantoti tehnikas lekāli, tika izveidots šablons, kas nostūma malā mākslas neformulējamo burvību. Daudziem joprojām šķiet, ka mākslinieka darbu var standartizēt, ka to var pakļaut datora analīzei.

Ar šo brīdi cenzūrai tika pakļauti visi Rembranta darbi, visos muzejos. Arī Stokholmā. To skaitā arī Vecā vīra portrets (1655), kurš tomēr… neesot īsts. Tāpēc izstādes veidotāji bija novietojuši šo portretu kā ”uzkrītošu kļūdu” līdzās atzītiem oriģināliem. Taču laboratorijas konstatētā kļūda nepārliecina manas acis.

Tas ir Rembrants!

Pavisam īsts Rembrants, ārpus datora izstrādātā standarta.

Tādos brīžos kļūst neizsakāmi viegli dzīvot, jo var sākt skatīties uz ekspertīzi no augšas.

Mašīnas tomēr ir un paliek tikai mašīnas, kuras izgudrojis cilvēks!

Mēs zinām un redzam labāk!

Avīzi drukā – “neatejot no kases”. Nākotnes avīžu kiosks ir klāt.

2012. gada 8. novembrī

Digitālais avīžu kiosks, Meganews, DN

Digitālais avīžu kiosks, Meganews, DN

Gadu mijā Zviedrijā tiks atklāts pirmais nākotnes avīžu kiosks.

Modernais avīžu automāts aizņem četrus kvadrātmetrus. Ir dekorēts ar datoru ekrāniem un satur tehnisko aprīkojumu, kas nodrošina izvēlētās avīzes vai žurnāla papīra versijas izdrukāšanu divu minūšu laikā. Papīra kvalitāte ir laba (80 gr.) un daudzos gadījumos apsteidz pašreizējo papīra avīžu kvalitāti. Samaksa par pasūtīto avīzi notiek ar bankas kartes palīdzību.

Idejas autors ir pazīstamais zviedru televīzijas žurnālists un daudzu populāru zviedru sabiedriskās televīzijas autorraidījuma vadītājs Laršs Adaktusons.

Kāpēc radās šī ideja?

Avīžu un žurnālu piegādes valsts avīžu kioskiem, veikaliem un citām tirdzniecības vietām izmaksā dārgi. Bez tam, puse no piegādātajiem laikrakstiem un žurnāliem netiek izpārdota un tās jātransportē atpakaļ uz redakciju vai pārstrādes cehiem. Tātad ir liekas izmaksas un tiek piesārņota vide.

Aktuālā print-on-demand tehnoloģija nodrošina avīzes papīra kopiju izgatavošanu uz vietas. Brīdī, kad pircējs ir gatavs pirkt.

-Ideja radās kāda tumšā un garā vakarā, sarunas laika ar brāli. Mans brālis ir privātuzņēmējs finanšu kapitāla tirgū un viņam ir pieejami vajadzīgie kontakti. Es protu piegādāt tikai idejas un izklāstīt mediju vajadzības, taču tālāko organizē brālis. Ideja ir mana, bet realizāciju veiksim kopīgi, – atzīstas medijiem šodien Larš Adaktusons.

Jaunais projekts pieprasa investīcijas un ir riskants. Pagaidām idejas īstenošanu atbalsta zviedru avīžu un žurnālu izdevēji, taču brāļi redz iespējas arī eksporta virzienā. Nav izslēgts, ka lielo izdevumu izdevēji saskatīs šajā projektā iespēju ietaupīt uz transporta izmaksu rēķina un paredzēs iespēju īpaši populāru izdevumu papildu tirāžu piegādē brīžos, kad pircējs izķer avīzi kāda skandaloza raksta dēļ.

Jaunā kioska klientūra varētu būt arī žurnāli ar mazu metienu (māksla, kultūras, intelektuālie, zinātnes izdevumi), kuru izplatīšana tradicionālajā izplatīšanas tīklā līdz šim nebija rentabla. 

Tehnisko nodrošinājumu idejai garantē tehniskas konsultācijas birojs Sweco, industrijas dizaina uzņēmums La plus B un koncerns Ricoh.

Jau nākamgad šie kioski tiks izvietoti ”biezi apmeklētās vietās”, kurās pagaidām nav avīžu kiosku. Piemēram – lidostā Skavsta, viesnīcās, supermārketos, Akadēmiskajā Karolinska slimnīcā Stokholmā un citur.

Nākamais solis būs ”kioska” eksports uz ārzemēm. Saruna šajā virzienā jau notiekot.

Laiks rādīs, vai mēs turpināsim lasīt papīra avīzi Ipad ekrāna vietā. Laiks rādīs.

Latviešu mediji ir nacionālā bagātība

2012. gada 5. oktobrī. Speciāli TVNet.

Beidzot arī kāds Latvijas politiķis ir nācis klajā ar konkrētu priekšlikumu, kas stiprinātu latviešu kultūras un latviešu valodas pozīcijas pret Krievijas kultūras imperiālismu, par kura ietekmi Latvijā rakstīju vasarā pāris publikācijās saistībā ar Jauno Vilni.

Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

Rietumu vai Krievijas ietekme – kas vairāk apdraud Latviju?

Raivis Dzintars ir mēģinājis formulēt  valsts  atbalsta nepieciešamību latviešu valodā drukātai presei, pamatojoties uz domu, ka krieviski rakstošā radikālā prese Čas un Vestji  Segodnja  sludinot Osipova un Lindermana idejas, kas demontējot valsts identitāti.

Jā, viņi to dara. Taču šāda šaura un politiska argumentācija var tikai nogremdēt labu ideju. Nezin, vai  demokrātiskā  sabiedrībā  mēs  uzdrošināsimies  kādu mediju  daļu diskriminēt tikai par to, ka tas pauž citai sabiedrības daļai nepieņemamas idejas, ja vien tās, protams, nav pretrunā ar likumu. Jo tad nonāksim pie tā, ka Dzintara kungs ierosinās ierobežot arī kādu latviešu valodā rakstošu mediju, kas, viņaprāt, darīs to pašu, ko viņa pieminētie krievu mediji, vai nebūs  pietiekoši konservatīvs  vai baznīcas vērtības atbalstošs. Vārda brīvībai ir jābūt mūsu neaizskaramai vērtībai, vienalga, kādā valodā tā tiek īstenota Latvijā.

Taču mediji latviešu valodā, gan drukātie, gan elektroniskie, būtu noteikti jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas tāpēc, ka tie ir mūsdienās kļuvuši par būtiskākajiem latviešu kultūras un latviešu valodas nesējiem, kas ir garants latviešu nacionālās valsts – Latvijas eksistencei. Tieši tāpat kā valsts atbalsta krievu valodu Krievijā, zviedru valodu Zviedrijā, somu valodu Somijā, dāņu valodu Dānijā, islandiešu Islandē. Valsts valodā drukātās dienas preses valsts subsīdijas nav nekas neparasts Skandināvijā.

Latviešu valodā rakstošie un raidošie mediji ir mūsu nacionālās  kultūras svarīgākā  sastāvdaļa, tie kopā ar operu, teātriem, literatūru, tēlotājmākslu, arhitektūru, dziesmu un deju svētkiem utt. veido Latvijā dzīvojošo cilvēku identitāti, attīsta un nostiprina pasaules kultūrā tik unikālo latviešu valodu.

Tiem politiķiem, kas runā, ka, atbalstot latviešu medijus, notikšot tirgus deformācija, gribu atgādināt, ka mediju bizness nav desu bizness, jo medijiem ir arī kultūras attīstīšanas misija, sevišķi mazās valstīs un sevišķi ja šīs mazās kultūras apdraud blakusesošo lielvalstu kultūras imperiālisms. Turklāt valsts atbalsts medijiem latviešu valodā palīdzēs veicināt šo mediju publicistisko kvalitāti, rokošo žurnālistiku un līdz ar to veicinās sabiedrības informētību un latviešu mediju  konkurētspēju iepretim Krievijas mediju spiedienam.

Savu kultūru, kas izpaužas ar valodu, un nacionālos medijus atbalsta ne tikai mazās valstis, bet arī lielvalstis. Pēdējos gados to aktīvi dara arī Krievija ar valsts atbalstītu fondu, mediju palīdzību un ne tikai savās mājās, bet arī ārzemēs. Tikko lasījām, ka Krievijas  valdība par krievu valodas un kultūras veicināšanu  apbalvojusi divus Latvijas medijus Vestji Segodņa un žurnālu Lilit.

Nepieņemami, ka nevis latviešu valodu, bet gan krievu valodu Latvijā nostiprina un atbalsta Latvijas nodokļu maksātāju finansēti uzņēmumi, tādi kā Lattelecom.

Lattelecom savās virszemes TV paketēs pārdod pamatā krievu valodā raidošus un dublētus kanālus, par kuriem ir spiesti maksāt arī tie, kas krieviski nesaprot vai nelieto šos kanālus krievu valodā. Latviešu valoda ir minoritātes valoda Lattelecom un arī zviedru MTG piedāvājumā, jo pēc kanālu skaita, kas tiek raidīti krievu valodā, rodas iespaids, ka valsts valoda Latvijā ir krievu valoda. Nebrīnīsimies, ka Krievijas valdība savas balvas par krievu valodas nostiprināšanu izsniegs arī Lattelecom un zviedru koncernam MTG, un noteikti Saeimas ievēlētai NEPLP, kas neko redzamu nedara, lai Latvijas rusifikāciju, kas tiek veikta ar mediju palīdzību, ierobežotu.

Turklāt atbalsts latviešu valodas presei nekādā ziņā nekropļos Latvijas preses tirgu, jo latviešu un krievu preses tirgi ir divi dažādi tirgi. Turklāt krievu preses tirgu Latvijā jau atbalsta Krievija.

Latvijas valsts atbalsts nelatviešu medijiem, protams, arī nav izslēdzams no Latvijas valsts atbalsta saraksta, taču pašlaik krievu valodai un krievu kultūrai pasaulē nav to iekšējo un ārējo draudu, kas latviešu valodai.

Ņemot vērā masīvo Krievijas kultūras imperiālisma ietekmi Latvijā un lielo krievu  minoritāti Latvijā, visu Latvijas iedzīvotāju interesēs ir ar nodokļu  maksātāju  naudu  stiprināt latviešu valodu medijos, kas dos lielākas  iespējas krieviem labāk apgūt un lietot latviešu valodu, izprast latviešu kultūru un labāk integrēties Eiropā un Rietumu civilizācijā, kurai Latvija un latviešu kultūra pieder.

Mazo valstu valodas un kultūras ir jāaizstāv ar protekcionismu, un tās nedrīkst  pakļaut tirgus likumiem, jo tad šīs valodas un kultūras un līdz ar to arī valstis tiek  apdraudētas. Jo mazāka un unikālāka ir valoda, jo tā ir vērtīgāka  pasaules kultūrā. Šai politikai ir jābūt Latvijai un latviešu nācijai  draudzīgu politisko spēku dienas kārtībā, ja tie nevēlas Latvijā veidot sašķeltu latviešu un krievu sabiedrību, kas katra dzīvo savā civilizācijā.

Jēzus nepazīstamā sieva. Mācekle vai mīkla?

2012. gada 20. septembrī

Papiruss ar mīklaino tekstu. 1997. gadā iegādājies anonīms kolekcionārs.

Papiruss ar mīklaino tekstu. 1997. gadā iegādājies anonīms kolekcionārs.

Mazā, papirusa strēmelīte ar tekstu astoņās rindās uzjundījusi lielu satraukumu kristiešu un vēsturnieku vidū.  Šis 300 gadsimta teksts paziņo, ka Jēzus esot informējis par savas sievas eksistenci. Protams, ka šāda notikumu attīstība liek pievērst uzmanību baznīcas attieksmei pret sievietēm un katoļu baznīcas celibātam.

Šajā, jaunatklātajā tekstā Kristus informē par 2 lietām: viņš ir precējies un sieva ir viņa mācekle.
Havardas profesore Karena Kinga uzskata, ka šis dokuments ir ”Jēzus sievas evaņģēlijs” . Ar šo tekstu profesore kā agrīnā kristietības pētniece iepazinusies pirms dažiem gadiem, kad kāds kolekcionārs lūdzis viņu iztulkot senu koptiskā teksta strēmeli. Tā šī patiesība nāca gaismā.

Preses konferences laikā profesore uzstāja, ka šis teksts vēl neesot pierādījums Jēzus ģimenes stāvoklim. Viena daļa kristiešu esot uzskatījuši, ka viņš ir precējies. Turpretī citi domājuši pretējo.

Taču neraugoties uz šīm atrunām, teksts izraisīs diskusijas, jo katoļiem ir pieņemts celibāts kā Jēzus dzīves parauga atkārtojums.

Tagad rodas jautājums, vai katoļu mācītāji ir veltīgi dzīvojuši un dzīvo celibātā?

Skandināvu bīskapam Tuliki Bīlundam neliekas, ka šis fakts no Jēzus dzīves kaut ko mainīs viņa attieksmē pret kristietību. Viņam šķiet, ka sabiedrībā pastāv pārspīlēta interese par Jēzus seksuālo dzīvi. ”Man ir vienalga, vai viņš bija precējies, neprecējies vai gejs. Man pats svarīgākais ir viņa vēstījums. Protestantu baznīcai šis fakts šoku neizraisīs. Taču tiem, kam šie jautājumi ir sensitīvi, šiem ļaudīm var rasties problēmas” –  uzskata bīskaps.

Kas viņš bija Jēzus?

Faktu par šo personu nav daudz. Domas dalās jau par viņa dzimšanas laiku 4 vai 6 gadus Pirms Kristus un esošie avoti (Pāvils, Josefs, Plinius) ir nepilnīgi. Uzaudzis Nācaretē, guvis ebreju izglītību. Zināms tēva un mātes vārds, pieci brāļi un vismaz divas māsas. Amatnieki, tātad ģimene nav bijusi trūcīga. Notiesāts kā pretendents uz Mesijas lomu. Nogalināja – romiešu karavīri.

Viss.

Tikmēr Marija Magdalēna turpina rosināt mūsu iztēli un

kāds nākamais ”Davinčī koda” autors jau raksta romānu par Jēzus pēcnācēju dzīvi mūsdienās.

Kāpēc ne Latvijā?

Māksla – mūzika – politika. Pussy Riot nav vienīgās, kas izaicina politiku.

2012. gada 28. augustā. Speciāli TVNet.

Cik lielā mērā māksla (mūzika) spēj un drīkst būt politiska?

Viena daļa no mums ir pārliecināti, ka mūzikai jāsaglabā neatkarība no politiskā konteksta, kurā tā rodas un jāeksistē nesaistībā ar procesiem, kas notiek visapkārt.

Šādi ”gribēt” nevienam nevar aizliegt, taču reāli mākslas izpausmes rodas ciešā kopsakarībā ar sava laika kontekstu un tāpat kā ābols bez mizas ilgi neiztur palikt balts un tīrs. 

Otri (savukārt) uzreiz skaidri redz, zina un apzinās mūzikas publicistisko misiju – ”par” vai ”pret”, bez vidusceļa kompromisa kā Juanes ar Fijante Bien mūzikā vai Rirkrit Tiravanija postkoloniālajās skulptūrās.

Brehtam liekas, ka ”cilvēce var dzīvot tālāk tikai tāpēc, ka tā spēj paturēt savu cilvēcību apspiestībā”, jo mums esot tikai divas izvēles – vai nu barbarisms vai sociālisms (Roza Luksemburga).

Tas, ka māksla var kalpot politikai kā propagandas rupors, ir skaidrs jau sen. ”Uzlādējuma piesātinājums” apgrūtina tās klasificēšanu un neļauj nodalīt atsevišķu darbu ielīmēšanu – ”politiskās mākslas” albūmā, jo līdzšinējie iedalījumi tiecas ( tieši tāpat kā Roza Luksemburga) nodalīt tikai divus politiskās mākslas veidus – ”par” un ”pret”. Fenomens savā būtībā ir daudz plašāks.

Šeit nepalīdzēs arī virzienu ierāmējums, jo viss sirreālisms (kas dzimis kā politiska protesta forma) nav un nebūs tikai opozicionārs varai tieši tāpat kā viss baroks nekad nebūs tikai un vienīgi par excellence.

Pieskaitīsim arī ”politisko efektu”, kas mākslas darbu piemeklē pēc tam, kad ”tinte uz papīra jau nožuvusi”, jo ikvienu spēcīgu mākslas darbu var izmantot dažādiem politiskiem mērķiem. Viena lieta kā liberāļi lasa un izprot George Orwell romānu 1984 un cita – kā to izmantoja savām vajadzībām Pols Pots.  Vienus secinājumus izdara Gēbelss pēc tam, kad bija izstudējis Freida mācību nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometņu vajadzībām un cita lieta kā šo pašu psihoterapiju šodien uztveram mēs. Tas nozīmē, ka autors nevar noteikt sava darba politisko pielietojumu nākotnē.  

Trešais aspekts – politiska māksla vienmēr satrauc pastāvošo valsts varu un tāpēc diktatūras vienmēr ģenerē „savējo mākslu“ kā pretpolu nepieradinātajiem mākslas strāvojumiem. Lai iebaidītu nepakļāvīgos pilsoņus, mākslu mēdz iedalīt „ sliktajā“ un „labajā“. Tā nacisti un Staļins baidīja savus iedzīvotājus ar moderno, avangarda mākslu, labējie ASV politiskie slāņi apkaroja erotisko piesitienu mākslā ar baznīcas līdzdalību (pazīstamākais šajā virzienā ir tiesas process pret Robert Mapplethorpes fotogrāfijām) un Mali valstī (Mujao džihadistu kustība) tikko šonedēļ aizliedza visām radiostacijām spēlēt jebkādu mūziku.

Tātad nākas atzīt, ka māksla (mūziku ieskaitot) nevar būt politiski neitrāla, jo ikviens mākslas darbs ir subjektīvi apgalvojošs, neatkarīgi no tā, cik tas savā formā ir abstrakts, minimālistisks, grūti izprotams, vai tieši pretēji – primitīvs kā klišeja.

Visos gadījumos māksla reprezentē ideju un tās laika kontekstu.

Jau Mocarta simfonijās mēs varam saklausīt tā laika Vīnes sabiedrības polus, politiskos procesus un strāvojumus, kas valdīja brīdī, kad ģēnijs apzināti savija kopā ap sevi esošās pastorālās melodijas ar polonēzēm. Starp citu, kādā no savām vēstulēm tēvam, Volfgangs Amadejs rakstīja, ka vēlas uzrunāt plašākus klausītāju slāņus, ne tikai aristokrātus un ar šo norāda politisko vektoru savā mūzikā.

– Es spēlēšu jums! Tiem, kas sēž tur augšā, vislētākajās vietās! Jūs esat manējie! , – savā pēdējā Stokholmas koncerta laikā skaļi deklarēja Pols Makartnijs. 

Vēl krasāk šo politisko mērķējumu var novērot šodienas popmūzikā. Panki ar savām trīs akordu dziesmām, Chicago House ar saviem amatierdiskžokeju starpsaucieniem ir muzikāls protests pret pārelitāru un snobiski pieķemmēto komerciālās mūzikas formātu, kas dominē radiostacijās un koncertzālēs.

Sinerģija var izpausties dažādi. Brīdī, kad ”Seši mazi bundzinieki” vijoles partijā satiekas ar basģitāras ”Piemaskavas vakariem”, mēs jau redzam nākošo soli un skaidri zinām, ka ir notikusi melodiju ”politiskā konverģence”, kas savij kultūras un grib mums kaut ko skaidri un gaiši pateikt. Vai to var pārprast? Var vai nevar?  

Par mūzikas saistību ar politiku ir uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, disertācijas un pētījumi ar dažādām versijām, taču viens ir skaidrs – ”no māksliniekiem tauta visos laikos ir gaidījusi un cer sagaidīt politisku apzinīgumu un māksla vienmēr visos laikos tiek traktēta kā politiska rīcība caur tai piemītošo estētisko funkciju” (Alf Arvidson, Musik och politik hör ihop. 2008).

Kā tas nākas, ka tieši mūzikai pašlaik ir izdevies piesavināties tik nozīmīgu politisku lādiņu?

Tas sākās pagājušā gadsimta vidū. Brīdī, kad mūzika uzņēmās modernā laika spēcīgākā kultūras un mākslas virziena lokomotīves lomu. Jauniešu iniciatīva – atbrīvot savu mākslu no vecajām formām ar elektrisko mūzikas instrumentu, pastiprinātāju, ieskaņošanas tehnikas palīdzību, palīdzēja šai mākslai aptvert neierobežoti lielu klausītāju grupu uz kardināli jauna dialoga pamata.  Roka vēstījums jau dzimšanas sekundē bija imperatīvs un paši izpildītāji – politiski aktīvās personībās, jo rokmūzika ir publicistika.

Roka politiskais uzlādējums sakņojas blūzā, kas attīstījās gadsimta sākuma melnādaino amerikāņu geto rajonos un urbanizācijas apstākļos to atveda uz lielpilsētām strādnieki. Elektroinstrumenti piešķīra jaunu komunikācijas iespēju. Rhythm and blues ieveda arēnā rock and roll un ar šo maisam gals bija vaļā.

Jeņķu popmūzika sešdesmitajos gados attīstījās dažādos virzienos, taču dominējošā politiskā trieciena autori toreiz bija eiropieši ar The Beatles un viņu ” The British invasion”  (The Animals, The Rolings Stores, The Pacemakers). Protams, ka arī Jimi Hendrix, kas prata spēlēt ģitāru tā kā neviens cits un ar šo brīdi mēs jau sākam nodalīt vēl politizētāku sfēru – hārdroku. Vēlāk arī funk, kura spēcīgākais politiskais akcents funkrokā redzams Red Hot Chili Peppers, Mr. Bungle un Faith No More. ASV karš Vjetnamā noasfaltēja ceļu.

Septiņdesmitajos  gados rokmūzika bija izteikti politiska un orientācija pa kreisi tiek saglabāta praktiski visās Rietumvalstīs. Dziesmu teksti, kas cīnās ”par taisnību” un aizstāv izteikšanās brīvību, kļūst par roka karogu un paši mūziķi regulāri izsakās par sabiedrībai svarīgāk tēmām no skatuves. Hard rock (Led Zeppelin, Deep Purple, Uriah Heep, AC/DC vai Aerosmith, Kiss un Alise Cooper) bruģē ceļu pankiem, kuru idejas pamatā ir viegli izspēlējama agresīva mūzika ar mērķi šokēt un provocēt sabiedrību. Tagad mūzikas izpildītāju politiskā aktivitāte ir jau ir atvērta visplašākajam protesta spektram.

Ar šo brīdi mūzika nekautrīgi demonstratīvi stāv ar vienu kāju politikā.

Britu panku izpausmes kļūst politizētākas un provocējošākās, apsteidzot amerikāņus. Konservatīvā Britānija ar savām tradīcijām un sociālo slāņu strikti iedalīto vertikāli rosināja plosīties The Damned, The Clash un The Sex Pistols.  Antimode, anarhisms, flirti ar nacistu simboliku un klaji izteikta tendence – izlēkt un maksimāli provocēt sabiedrību kļuva par normu.  Muzikālais materiāls šai kustībai nebija sarežģīts un ar kredo ”DIT = Do It Yourself” jaunieši strauji dibināja savas panku mūzikas grupiņas un ar ekstrēmi vienkāršām melodijām. Svarīgākais bija vēstījums ar ietekmes jēgu. Tātad – politika. Tas var izpausties kā performance jeb kā deja, kā muzikāls skaņdarbs vai pantomīma. Nav svarīgi kā – galvenais iespaidīgi un šokējoši. 

Pretstatā šiem enerģiski politiskajiem populārās mūzikas strāvojumiem, protams, pastāvēja arī komerciālais virziens – ”saķemmēta mūzika” (new wawe), populārā mūzika, kura arī praktiski vienmēr bijusi politiski sensitīva, lai gan formāli dzied tikai par mīlu, ciešanām vai zemeņu laukiem.

Roka pieaugošā komercializācija (mūziķu un producentu centieni labi nopelnīt), visiem spēkiem cenšas aizbīdīt tālākā plāksnē mūzikas ”vēstījuma”  politisko skaudrumu, kas „kādam pircējam varētu nepatikt!“ Tā teikt notiek cenšanās atbrīvoties no politikas mūzikā (kas būtībā ir neiespējami).

Komerciālisms kā milzu dzēšamgumija tiecas nodzēst „viņas augstības“ politisko trajektoriju un pārvērst roku par mainstream mūziku. Šo piejaucēšanu pie mums laikam pagaidām nav pieņēmuši tikai Līvi.

Te jāuzver, ka tradicionālā roka ”kreisi orientētā” retorika (parastās tautas aizstāvja loma) cieši sasaucās ar mūziķu solidaritātes misiju. No skatuves vēršoties pret jebkādām pazemošanas un mākslas ierobežošanas akcijām pasaulē.

Dixi Chicks ir amerikāņu kantrīmūzikas trio. Meičas kļuva slavenas ar to, ka, sākoties Irākas karam (10 dienas pirms kara sākuma), savā koncertā Londonā (2003. gada martā) paziņoja, ka viņām ir kauns par to, ka ASV prezidents ir novadnieks (teksasietis, tāpat kā ansambļa dalībnieces). Šis izteikums bija publisks protests pret gaidāmo  ASV bruņoto uzbrukumu Irākai. Nākamajā dienā Baltais nams deva komandu un  Dixi Chicks mūziku aizliedza spēlēt amerikāņu raidstacijās, vienai no trijotnes tika izteikti nāves draudi un vienīgais, kurš šajā  ”patriotiskā brīdī” metās aizstāvēt, bija kolēģis Brūss Springstīns (Bruce  Springsteen).

Springstīns paziņoja, ka Dixi Chicks ir tiesības ”brīvi paust savu viedokli” un, ka ”politiskais spiediens no valdības un mūzikas industrijas puses cenšas pakļaut mūs visus domāšanas konformismam, īpaši tad, ja runa ir par politiku vai karu un šīs pozīcija apdraud šīs valsts pamatvērtību – brīvību. Tagad, ka mēs dodamies cīnīties Irākā, lai nodrošinātu tur izteikšanās brīvību, vienlaikus šeit pat uz vietas citi mēģina iebaidīt un sodīt cilvēkus, kas vēlas izpaust savu viedokli par mums pašiem”, – konstatēja savā publiskajā paziņojumā Springstīns. Viņš nebaidījās no Baltā nama. Vienīgais. Ar šo brīdi progresīvie jeņķi sāka skatīties BBC, lai uzzinātu par kara notikumiem Irāka, jo CNN paguva atlaist no darba arī veselu rindu „ varai nepaklausīgu“ žurnālistu.

Protams, ka šis Springstīna solidaritātes akts palīdzēja, jo amerikāņu patriotiskie mediji jau bija uzsākuši masīvu uzbrukumu Dixi Chicks meitenēm visās frontēs, ieskaitot apmelošanas kampaņu (publiski apsaukājot dziedātājas par ”Sadama Huseīna piegulētājām”, reāli vandalizējot viņu dzīvesvietas ASV, boikotējot mūziku radiostacijās un veikalos). Seksisms sita augstu vilni.           

Vai mākslinieki mēdz aizstāvēt cits citu kritiskā brīdī arī pāri robežām?

Jā, protams.

Kīniešu mākslinieka Ai Veivei (Ai Weiwei) atbalstam aizvadītā gada laikā ir pulcējušies neskaitāmi rietumu mākslinieki. Ai Veivei ir vairāku politisku kampaņu un hepeniningu autors Ķīnā un ārzemēs. Viņa mākslas apšaudes mērķis ir izteikšanās brīvības ierobežojumi un korumpētība Ķīnā.  2011. gada janvārī mākslinieku arestēja Pekinas lidostā (pēc atgriešanās dzimtenē), aizveda nezināmā virzienā, ilgstoši turēja ieslodzītu cietumā. Pret šo notikumu nekavējoties sāka protestēt mākslinieki, mūziķi, aktieri daudzās pasaules valstīs. Pēc pusgada ķīniešu varas iestādes Ai Veivei atbrīvoja, taču aizliedza viņam atstāt Pekinu un lietot internetu. Sekoja Ķīna nodokļu inspekcijas uzbrukums, ”piesienot” māksliniekam 15 miljonu jēnu lielu parādu par it kā nenomaksātajiem nodokļiem. Šajā brīdī sākās masīva naudas vākšanas kampaņa ārzemēs, lai palīdzētu Ai Veivei iemaksāt vismaz pusi no pieprasītās summas un līdz ar to palīdzēt viņam pārsūdzēt spriedumu, kas arī izdevās. Pēc tam turpinājās apsūdzības par pornogrāfiju mākslinieka instalācijās, tāpēc atbalsta process no ārzemēm Ķīnas virzienā turpinās joprojām. Tikko Pekinā apcietināti divi Fine Art Solutions mākslas menedžeri, kas līdz šim sadarbojušies ar apcietināto ķīnieti (ziņo NRK un NYT). Arī viņus Pekina apsūdz nodokļu nemaksāšanā, bet faktiski ar šo tiek reāli nobremzēta apcietinātā mākslinieka darbu pārdošana ārzemēs.

Bez kolēģu starptautiska atbalsta no ārzemēm Ai Veivei šodien būtu nezināma persona Ķīnas gulāga arhipelāgā.

Līdzīgu piemēru ir daudz, to skaitā arī atbalsts, kuru savulaik ārzemju rakstnieki Latvijas okupācijas apstākļos sniedza mūsu Vizmai Belšveicai.

Tagad solidaritātes jautājums aktualizējies no jauna totalitārās Krievijas virzienā, taču daļa sabiedrības (arī Latvijā) uztver Pussy Riot akciju krievu pareizticīgo baznīcā ar sašutumu. To var saprast, jo modernā māksla vienmēr ir izaicinoša. Līdz ar to Pussy Riot meiču izskats, uzvedība un performances formas visnepiemērotākajās vietās izraisa vienas publikas daļas agresīvu pretreakciju. Kas īsti ir tas, ko trīs krievu meičas maskās pauda baznīca?  Atbildei būtu vajadzīgs atsevišķs raksts, kurā nāktos gari un plaši izklāstīt, kas ir modernā māksla un viena no tās izpausmes formām – performance. Vairāk vai mazāk provocējošs, inscinēts scēnisks izaicinājums. Visos gadījumos negaidīts un kaitionošs, ar mērķi pievērst uzmanību kādai būtiskai problēmai. Parasti pēc performances seko skandāls, satraukti prāti, publikācijas medijos un rokas berzējoši juristi, kas gatavi izlemt vai par šo „mākslas aktu“ sodīt autoru vai nē.

Pirms dažiem gadiem Stokholmā divi Mākslas akadēmijas diplomandi ar savā performancēm tā satracināja zviedru publiku, ka no amatiem lidoja augstskolu rektori un mākslas procesu vērtēšanā tika iesaistīti vairāki juristi, kas „ novērtēja mākslas akadēmijas studentu radošās izdomas atbilstību likumiem un ētikas normu ievērošanu tajos“ (DN, 2009.03.03).  „ Mūsu mākslas augstskola ir nonākusi unikālā situācijā, nekur pasaulē tādas lietas nenotiek, ka juristi un birokrāti sāk izvērtēt kas ir māksla un kas nav. Nekad agrāk nekas tāds nav noticis. Tas ir skandāls! Stokholmas pašvaldība tagad draud atņemt mākslas augstskolai finansējumu tikai tāpēc, ka mani studenti atļaujoties par daudz. Ja tā turpināsies es iesniegšu atlūgumu!“- deklarēja rektors Mons Vrange.

Divi studenti bija atļāvušies satracināt publiku. Pirmā Anna Odela bija tēlojusi, ka sajūk prātā un vēlas nolēkt no Liljeholmas tilta un pēc tam turpinājusi savu performanci psihiatriskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Otrs diplomdarbs Territorial pissing bija veltīts grafiti krāsojumiem metro vagonos un šis mākslas akts tika filmēts. Sekoja tiesas, draudi, kompensācijas pieprasīšana, kaunināšana un visbeidzot …diskusijas par cenzūru un par mākslinieka ētisko atbildību sabiedrības priekšā.

Modernais laiks un modernā māksla nav etablēta fenomena statusā. Tie ierodas pēkšņi un šokē negaidīti. Strādājot ar studentiem – nākamajiem ekrāna režisoriem Rīgas starptautiskās ekonomikas augstskolā Pārdaugavā, es ikdienā redzu šos ļoti spēcīgos mūsu jaunos māksliniekus, kuriem oficiālā un esošā skatuve un ekrāns joprojām netiek piešķirti. Tāpēc nav izslēgts, ka viņi ķersies pie hepeningiem.

Saturieties. Mums Latvijā viss vēl priekšā.     

Pazīstamais krievu rakstnieks Boriss Akuņins šonedēļ publiski kritizēja krievu varas iestādes par to, ka tās uzņemas lemt, ” kas ir māksla un kas nav māksla” un tāpēc aicina Krievijas kultūras eliti protestēt pret tiesa spriedumu Pussy Riot Maskavas performances lietā. 

Pēc Akuņina domām, nav pieļaujams, ka birokrāti tiesās sāks izlemt šādu jautājumus. Viņu atbalsta arī vairākas citas krievu kultūras personības, kas līdz šim bija Putina ”kultūras galma” sastāvā.

Tiesas sprieduma nolasīšanas brīdī pagājušajā nedēļa pankgrupa Pussy Riot publicēja jaunu dziesmu ar nosaukumu ” Putins ir aizdedzinājis revolūcijas uguni”. Šo skaņdarbu ansambļa dalībniece mēģināja izplatīt pie tiesu nama Maskavā, kur viņu, protams, aizturēja Krievijas policija. Tas pats notika ar jauniešiem, kas mēģināja publiski dejot jaunās dziesmas iespaidā. Tekstā Pussy Riot izsmej prezidenta Putina plastiskās operācijas un aicina viņu precēties ar Baltkrievijas diktatoru Lukašenko. Ar šo tiek publiskotas baumas par bijušā KGB aģenta it kā homoseksuālo noslieci un piedziedājumā visi tiek aicināti cīnīties pret režīmu. Pussy Riot priekšnesums un maskas pašlaik tiek izvirzītas gadskārtējai Kandinska prēmijai.  

–   Es esmu rakstnieks, biju rakstnieks un būšu rakstnieks, nevis politiķis, – uzsver Boris Akuņins, aizstāvot Pussy Riot. – Tagad Krievijā ir iestājušies laiki, kad dažādu profesiju cilvēkiem ir jāiet un jāpiedalās politisko procesu ietekmēšanā. Agrāk bija jācīnās pret 70 gadu ilgo diktatūru. Tagad jāturpina, jo režīms nav vienkārša lieta. Lai pret to cīnītos ir vajadzīga liela drosme, nebūt ne mazāka par to, kas mums bija pirms 20 gadiem” – uzsver rakstnieks.

–   Tas ir tieši tāpat kā Jevgeņija Švarca lugā ”Pūķis”. Mēs esam jau cīnījušies pret šo pūķi simtiem gadu. Tauta iziet kaujā ar nezvēru no jauna, bet pūķis nepadodas. Tagad mēs esam sasnieguši pēdējo – trešo kaujas stadiju, jo pašlaik pūķis ir tik smagi ievainots, ka no viņa mutes nāk garaiņi, taču viņš joprojām izliekas dzīvs un sūta pasaulei savus uzvaras ziņojumus. Tas turpināsies kamēr pēdējās nāves konvulsijas viņu nogalinās neatgriezeniski. Taču pagaidām viņš draud ikvienam, kas kaut pavisam nenozīmīgi cenšas viņu apdraudēt. – konstatē Akuņins ārzemju medijiem.

Vienlaicīgi ar pazīstamo krievu rakstnieku Akuņinu, Pussy Riot apcietināšanu un nesamērīgi lielo soda mēru nosoda arī dzejnieks Levs Rubinšteins, starptautiskās mūzikas zvaigznes Madonna, Bjorka, Pols Makartnijs, Stings, Patrick Carney no The Black Key, Ana Matronic no Scissors Sisters, Franz Ferdinands u.c.

Tai pat laikā pret Pussy Riot nostājas viņu pašu tautietes – Valerija un virkne dziedātāju, kas baidās izteikties un kurus varējām apskatīt Kremļa galma pasākumā Jaunais Vilnis Jūrmalā. Piemēram, ESC uzvarētājs Dima Bilans. „Acīm redzot tāpēc, ka baidās zaudēt iespēju uzstāties Krievijā īpaši lielos, Putina akceptētos pasākumos un saņemt par savu dziedāšanu krietnu naudu”, – secina SR, Kultūras ziņas, (21. augusts 2012.)

Mirstošā pūķa garaiņi sajūtami arī Latvijā.

Vai mūsējiem arī bail?

Mūzika ir politika un politika ir mūzika.

Paslēpes nevar spēlēt – aizverot acis un aicinot – „meklē mani!“

Reālā īstenība nepakļaujas likumiem. Nebēgsim no tās. Tā vienalga mūs panāks visur.

Vēl par šo pašu: Krievijas smagais laiks un Tolstojs, Politkovska un Pussy Riot.

Krievijas propagandai izdevies izskalot latviešu popmūziķu smadzenes.

Latviešu režisors Alvis Hermanis velta izrādi Pussy Riot.

Dainis Īvāns par Pussy Riot un Latvijas drošību

Pussy Riot tiesa 

Rietumu zvaigznes atbalsta Pussy Riot

Plīša lācīšu desants un kultūru mirāžas

2012. gada 14. augustā. Speciāli TVNet.

Ja «kaut kas» nepazīstams, negaidot sāk krist no debesīm uz galvas, tad dūša daudziem saskrien papēžos. Jumti nepalīdz. Nedz skārda, nedz arī politiskie.

 Baltkrieviem šādu «lietu» nācās piedzīvot pirms mēneša – kad varonīgo plīša spēļu lācīšu desants metās ārā no mazās vienmotora lidmašīnas, lai izkarotu vārda brīvību Baltkrievijai. 

Ikviens no mums šodien tīmeklī var aplūkot filmiņu, kurā redzama drosmīgo plīša lācīšu lēkšana ārā no lidmašīnas, un tāpēc varam sekot mīlīgo desantnieku izraisīto notikumu attīstībai uz zemes – medijos un diplomātijā. 

Kā tika organizēts lācīšu desants

Tātad, vispirms baltkrievu varas iestādes noliedza notikušo. Pēc tam Lukašenko gvarde metās sodīt visus, «kas nebija modri» un «ļāva» lācēniem nolēkt ar mazajiem izpletņiem Minskas centrā. Pa pirkstiem jau dabūjuši (apcietināti) divi baltkrievu žurnālisti, kas bija atļāvušies lācēnus nofotografēt. Viņus aizturēja un no viņiem vara iekasēja soda naudu 400 USD «par nelikumīga protesta akcijas realizēšanu». Vēl divi (Antons Šurjapins un Sergejs Bašarimovs) apcietināti par to, ka it kā esot sadarbojušies ar akcijas autoru Malmes reklāmas biroju «Studio Total». Finālā no valsts tika izraidīts Zviedrijas vēstnieks. Zviedri atbildēja ar to pašu, un mazo lācīšu lēciens bija jau pārvērties kara kurināšanas akcijā.

Diskusijas diplomātija gaiteņos sita augstu vilni, iesaistoties Eiropas Savienībai.

Kā reaģēja zviedri, kuru valdību Lukašenko tagad apsūdz sabotāžā pret Baltkrieviju?

Andersonu, svensonu, jakobsonu un karlsonu reakcija uz notikušo raksturojama kā aizdomīgums un plecu paraustīšana. Protams, ka spēļlācīšu desants nav Stokholmā sēdošās valdības, ārlietu ministra Karla Bilta vai zviedru drošībnieku sarīkota terorisma akcija pret Baltkrieviju. To saprot katrs, kurš zina kas ir publiskās attiecības, «partizānu mārketings» un pazīst arī šo metožu aktīvo izmantotāju PR aģentūra «Studio total».

«Ilgi gatavojāmies šai akcijai. Apmēram gadu. Mūsu rīcības iemesls ir vēlēšanās paust simpātijas pret Baltkrievijas tautu, pret cilvēkiem, kas savu uzskatu dēļ ir ieslodzīti baltkrievu cietumos,» medijiem atklāj privātās publisko attiecību kompānijas pārstāvis. Lācīši esot simbolizējuši labsirdīgu humoru. Izsmiekls esot visbriesmīgākais ierocis pret diktatoriem, un tieši tāpēc tika prognozēts, ka Lukašenko cīņa ar ļaunākajiem ienaidniekiem – spēļu lācīšiem zaudēs un «soda bataljonu» ārdīšanās Minskā izskatīsies komiska.

Tā arī notika. Lukašenko savos kareivīgajos uzbraucienos plīša lācēniem nelieto jēdzienu «lāči», bet gan «plīša akcija». Lai nebūtu smieklīgs. Viņš (tātad) pašlaik cīnās pret «plīša» uzbrucējiem.

«Studio total» šo reklāmas akciju esot gatavojusi veselu gadu. Plānā iekļāvušies vairāki līdzstrādnieki, kas mācījušies lidot ar Cesnām un tāpēc arī ieguvuši lidotāju apliecību (sertifikātu). Paralēli akciju palīdzējuši sagatavot arī baltkrievi Minskā (daļa no viņiem tagad ir arestēti).

Protams, šāds pasākums varēja arī izgāzties. Mazo zviedru lidmašīnu baltkrievi varēja notriekt, un abi lidotāji varēja iet bojā kopā ar spēļu lācīšu vezumu.

«Mēs centāmies maksimāli novērst šo risku. Taču, ja ņemam vērā, ka jauni cilvēki – žurnālisti un opozicionāri Baltkrievijā katru dienu pakļauj savu dzīvību riskam, konfliktējot ar Lukašenko režīmu, tad ir skaidrs, ka mūsu risks nav lielāks par viņu risku,» konstatē «Studio total» pārstāvis zviedru medijiem.

Tagad, kad akcija ir galā, var izsekot kā īsti viss notika.

Mazajai zviedru vienmotora lidmašīnai agri no rīta lietuvieši deva atļauju pacelties no Lietuvas lidostas Pociūnai, netālu no Kauņas. Lietuviešiem lidotājs esot ziņojis, ka lidos uz Gotlandi, bet gaisā uzņēmis kursu uz Minsku. Lidojuši 100 m augstumā virs zemes, uzmanoties no baznīcu torņiem. Šādi izdevies sasniegt Minskas centru, neviena nepamanītiem. Gandrīz vai atkārtojot leģendāro vācieša Matiasa Rusta taktiku, lidojot uz Sarkano laukumu Maskavā 1987. gadā. Uz ielas viņi esot redzējuši cilvēkus, policistus. Pēc tam izdevies izmest mazos lācīšus. Apmēram 800. Akciju apgrūtinājis zibens un spēcīgas vēja brāzmas. Tāpēc nācies lidot ātrāk nekā parasti. Pēc trim stundām lidmašīna jau nosēdusies mājās – Visbijas lidostā.

Vai akcijai bija kāda jēga? Bez starptautisko attiecību turbulences?

Idejas autori uzskata, ka bija un ir jēga. Projekts «Runā patiesību», kas kopš gada sākuma tiek realizēts Minskā, sadarbībā ar baltkrievu jauniešu opozīcijas līderiem, tagad ejot plašumā, un plīša lācīšu izmantojums esot simbolisks. Tas pierādīšot, ka izteikšanās brīvība ir tik svarīga, ka cilvēki tās dēļ ir gatavi riskēt ar savu dzīvību.

7 stundu riskants lidojums, 800 lācīši pār Baltkrieviju un cerība, ka baltkrievi sapratīs, «par ko ir stāsts».

Konkrētais piemērs izraisa dažādas pārdomas. Var analizēt «Studio total» pieeju publiskajām attiecībām un reklāmai un viņu rīkoto kampaņu ētiku. Piemēram, 2005. gadā viņi piedāvāja sabiedrībai jaunu partiju ar nosaukumu Kultūras partija, izvirzot priekšplānā interesantas personības kas savaldzināja zviedru vēlētājus, bet vēlāk izrādījās, kā jaunā partija faktiski ir lielisku aktieru uzvedums. Tātad nevis reāla partija, bet perfekta aģitācijas akcija ar mērķi pievērst uzmanību valsts kultūras politikas neatrisinātajām problēmām. 2009. gadā «Studio Total» piedāvāja bijušajai politiķei Gudrunai Šīmanei publiski sadedzināt «dzīvu naudu» 100 000 zviedru kronas (ap 7,5 tūkstošus latu), kas publiski tika izdarīts. Nauda dega uz skatuves ar liesmu, pievēršot uzmanību vīriešu un sieviešu darba algu atšķirībām valstī. Šogad janvārī viņi ar lielu troksni medijos «atklāja» «pasaulē pirmo seksa skolu» Austrijā, kurai mediju un sabiedrības lielākā daļa patiesi noticēja. Šo savādo akciju sarakstu mēs vara turpināt, taču mani notikušajā interesē pavisam cits virziens.

Kā jutās baltkrievi, kad viņiem uz galvas sāka krist mazi lācīši ar izpletņiem?

Visticamāk, ka Ķīnā ražoti, zviedru iesaiņojumā un noformējumā, taču jautājums ir plašāks par plīša izcelsmi vai PR aģentūras bravūrību.

Lācīšu desants Latvijā

Līdz šim daudz runāts par kultūras un ideoloģiju eksporta nozīmi cīņās pret diktatūrām un totalitāriem režīmiem. Ar diktatūrām shēma ir skaidra. Dānija savulaik Gorbačova perestroikas laikā pirmā atvēra okupētajā Latvijā «Kultūras institūtu», kuru tolaik vairāk atbalstījām kā «lidmašīnu, no kuras izlido brīvo lācīšu desants», nevis kā dāņu mākslas, literatūras vai kultūras ruporu. Kopenhāgenā to saprata, un paldies viņiem par šo periodu.

Toreiz tas palīdzēja.

Tagad Latvija ir brīva valsts, taču tās teritorijā joprojām darbojas vadošo pasaules lielvalstu kultūras atašeji, kultūras institūti, fondi, raida to pašu lielo valstu radio, TV kanāli.

Formāli tās veicina savas kultūras atpazīstamību, kas PSRS diktatūras gados bija cenzēto tēmu sarakstā. Tāpēc neskaitāmi angļu, franču, vācu, ķīniešu, skandināvu vai krievu valodu pratēji varēja un var turpināt saņemt iespējās papildināt zināšanas šajās svešvalodās, uzturēties lielajās kultūrvalstīs un popularizēt savus radošos atklājumus šeit Latvijā.

Rezultātā mūsu grāmatveikali vai lūst no tulkotiem literāriem darbiem, kuru tulkošanu un izdošanu finansējuši ārvalstu kultūras institūti un fondi. Oriģinālā latviešu literatūra nereti tiek noenkurota aiz kulisēm.

Mūsu koncertzālēs, izstāžu un kino zālēs viesojās šo pašu fondu menedžēti mākslinieki, režisori, kori un orķestri.

Mūs slīcina lielvalstu kultūras paisumā.

Noklausoties no jauna The Clasch piedziedājumu «I’m so bored with the USA» (1977) tagad 25 gadus vēlāk arī pie mums Latvijā nācās secināt, ka taisnība vien ir. Katru dienu televīzija un kino baro ar jeņķu filmām un mūziku. Protams, nav jēgas traktēt šo procesu kā Vašingtonas vai Kalifornijas «slepenu sazvērestību» pret ārpasauli ar mērķi diktēt pāri palikušajai pasaulei savējo popkultūru. Šķiet, ka viss ir daudz vienkāršāk – esam pārbaroti ar amerikāņu kultūru pārāk lielās un treknās devās. «Lācīši» mūs bombardē kā krusa, bet viņā pusē dīķim par mūsu kultūru nojausma «viņiem» ir vairāk nekā niecīga. Atgriezeniskās saites te nav.

The Clasch leģendārajam refrēnam varam tagad pievienot jau nākamo frāzi – «I’m so bored with the UK too» jo arī anglosakšu popkultūrā jūtamies iegrimuši kā mārkā. Esam kolektīvi smējušies par britu melno humoru, izlaiduši caur sevi Holivudas un BBC filmu kilometrus un lēkājuši līdzi britu popam un jeņķu rokam. Pat lēdijas «Betas» aizvadītā godināšana Londonā (tronī jau 60 gadus!), translēta pa visām iespējamām televīzijas stacijām pasaulē, mūs vairs nespēj saviļņot, tāpat nez kāpēc arī «lācīšu desants», kas nesen izpaudās Latvijā translētajās Viljama kāzās ar glīto Keitu, kas mūs neuzrunāja. Mūsu Latvijas televīziju aktīvā pieslēgšanās Hilarijas Klintones zibensvizītei Latvijā vai kāda cita lielvalsts kultūras vai politikas dižgara uzniršanai pie mūsu apvāršņa pastiprina «lācīšu kultūrdesanta» efektus.

«Mēs esam mazi un nekādi», bet lielās nācijās, tur viss ir Yes un OK! Aizmiegtām acīm jāseko pakaļ un jājūsmo.

Skandināvu tulkoto grāmatu kilometri mūsu grāmatveikalu plauktos liecina, ka zviedru, dāņu, norvēģu vai somu kultūras eksporta investīcijas ir bijušas pienākumu augstumos, jo mēs par skandināvu literatūru zinām gandrīz visu, bet viņi par mūsējo … nezina joprojām gandrīz neko. Atgriezeniskā komunikācija = 0.

Visbeidzot to pašu var teikt par krievu masu kultūru, kuru mums Latvijā uzbāzīgi piegādā televizors, radio, Dzintaru skatuve un piebrieduši Rīgas afišu stabi ar karnevāliski izkrāsotiem Krievijas izklaidētājiem. «Nadojela Rosija». Fakts bez bumeranga efekta.

Vai sekosim sliktajai anekdotei, kas optimistiem iesaka pāriet 100% uz angliski runājošajiem avotiem un tālredzīgajiem pesimistiem jau šodien sākt mācīties ķīniešu valodu, jo viņu taču ir uz šīs zemeslodes visvairāk?

Dzīvojot Rīgā un ik dienas sajūtot Krievijas masīvo propagandas elpu, var neizturēt. Tāpēc gribas protestēt pret to, izvēloties «Go West».

Ejam prom? Kravājam Samsonite ultravieglos koferus (kas der Ryanair) un bēgam?

Taču, pirms dodamies ceļā, ir vērts paanalizēt, kāpēc mūsu kultūras ēdienkartē ir tikai lielo, dominējošo nāciju «ēdienkartes piedāvājums» un kādā ceļā tas vienmēr atrod mūsu intelektuālo maltīti.

Lielo, industrializēto valstu (Francijas, ASV, Lielbritānijas, Ķīnas u.c.) eksporta buldozera sastāvā ietilpst ne tikai savas industrijas eksporta, bet arī kultūrpropagandas sadaļa, kura ar vēstniecību kultūras atašeju starpniecību un īpaši ar šim nolūkam izveidoto kultūras institūtu starpniecību realizē savas valsts kultūras tēla eksportu ārzemniekiem. Uzmanības novēršanai to sauc arī par globalizāciju.

Vai mazo valstu kultūra ir mazāk vērtīga?

Ja salīdzinoši lielo kaimiņvalstu virzienā šis kultūras eksporta triecienvilnis nav īpaši pamanāms (jo lielajās valstīs pašās ir intensīvs iekšējās kultūrdzīves areāls), tad mazās valstīs, tādās kā Latvija, lielvalstu kultūras institūtu, fondu un dāsnu mecenātu kultūras misionārisms funkcionē kā strūklaka Sahāras vidū.

Gandrīz visi vēlas padzerties, nopelnīt, pakalpot un pieslieties.

Rezultātā izveidojas mirāža. Ilūzija par to, ka tikai lielajām valstīm ir liela un vērtīga kultūra un māksla. Turpretī mazajām valstīm – maza un tātad attiecīgi arī it kā mazāk vērtīga.

Par šo absurdo pieņēmumu nemēdz runāt skaļi, taču tas eksistē.

Šeit var novilkt paralēles ar 19. gadsimta fenomenu, mākslīgi izveidoto kultūras virzienu ar nosaukumu «orientālisms», kas izveidojās lielvalstu kolonizācijas rezultātā un nozīmē kolonizatoru izpratni par sev svešo kultūras zonu – Austrumiem. Toreiz, tāpat kā tagad postkomunistiskajā zonā, vadošās pasaules lielvalstis centās pakārtot sev Austrumus, integrējot tos eiropiešu pasaulē. Multikulturālā impērijā, kurā noteicošā pozīcija bija tikai eiropiešiem, visi centieni «civilizēt» un «modernizēt» jaunapgūtās valstis nenodrošināja cerēto rezultātu, un teritorija no Ziemeļāfrikas līdz Austrumāzijai ieguva izplūdušu nosaukumu «orientālisms», kuru profesors Edvards Saids (Edward Said) arī apskata kā «no imperiālisma izrietošu efektu». Lakoniskā izteiksmē šis skaidrojums nozīmē – lielvalstīm ar eirocentrismu ir tendence vai nu ignorēt, vai šablonizēt sev pakārtotos kultūras areālus, uzskatot, ka «šīs barbariskās zemes plosa iekšējie kari, posts, nelaimes, mēris, revolūcijas, zemestrīces, kas seko cita citai» (C.G.Löwenhielm), un tāpēc neko labāku tās nav pelnījušas, kā «mūsu augstās kultūras adopciju». Edvards Saids uzsver, ka «rietumu izdomātais orientālisms nav visaptverošs jēdziens. Tas ir ierocis, kā iekarot okupēto zemju publikas apziņu teritorijas vietā.» (Edward Said, Orientalism, 1987).

Tas nozīmē legālu atziņu, ka kultūra ir labāks ierocis nekā tanks, bruņumašīna vai bumbvedējs.

Globālā kultūra šodien ir «globālu» parādību kopsumma, jo transnacionālā telpa ir neviendabīga. Policentrisms, transnacionālo institūciju diametrāli atšķirīgie darba principi veicina situāciju, ka cilvēki pārtop sociālajos dzīvniekos, kas visiem spēkiem cenšas pielāgoties esošajām sabiedrības normām.

Būtībā šeit nav runa par kultūru kvalitāti, bet gan par vairāk vai mazāk veiksmīgu kultūras un mākslas mārketingu, bez kura šodien neko nevar «pārdot», un tieši lielās valstis un industrijas šajā virzienā spēj investēt vairāk.

Dialogs starp kultūrām līdz šim pastāvējis tikai no spēka pozīcijām, un diemžēl arī mēs brīvajā Latvijā turpinām dzīvot mirāžā un ticam, ka laba popmūzika vai attīstīties tikai Londonā, mode Milānā, bet fotomāksla Kopenhāgenā. Pērkam kultūras krustnešu sarūpēto sortimentu un bikli iebīdām tumšā stūrī savējos spīdekļus – Regīnas Ezeras «Zooloģiskās noveles» vai Sigismunda Vidberga Art Deco.

Vai esam noguruši no svešu lidmašīnu kultūrlācīšiem, kas mūs turpina bombardēt ik dienas, vai jau sen iemiegam kopā ar viņiem uz spilvena?

I’m so bored with the … ?