Nokavētā atvainošanās

Datums: 26.09.2003
Autors: Sandra VEINBERGA
NRA

 

Dagmāra Hurlīna*: man ir ļoti kauns par to, ko Zviedrijas valdība izdarīja ar šiem cilvēkiem tajā šausmīgajā ziemā

Tas, ka šis telefona zvans bija neparasts, noskaidrojās vēlāk. Viss sākās pirms divām nedēļām, brīdī, kad kāda nepazīstama zviedriete vēlējās telefoniski uzzināt, vai man ir «kāds sakars ar Latviju». Pēc tam smaga nopūta caur vārdu «beidzot» un lūgums satikties «kādas atvainošanās sakarā», jo runa būšot «par lielo politiku un mazā cilvēka iespējām to labot». «Tas man ir ļoti svarīgi, jo noteiktas lietas cilvēkam jānokārto viņa dzīves laikā,» viņa teica nosvērtā balsī.

Pašā Stokholmas centrā, nelielas baznīcas trešā stāva kafejnīcā, pie atvērta loga, starp tasēm un kafijas maizītēm vienos un piecās minūtēs man pretī nosēdās sirma, kalsnēja dāma vislabākajos gados.

«Es esmu Dagmāra Hurlīna, pensionēta prokurore,» viņa teica, piebilstot, ka visu mūžu strādājusi Stokholmas apgabaltiesā, bet tieši TOREIZ esot bijusi vienīgi juridiskās fakultātes studente. Toreiz nozīmē baltiešu leģionāru izraidīšanas brīdi no Zviedrijas, un pensionētā juriste bija sagatavojusies nozīmīgam solim TAGAD.

«Es vēlos, lai jūs kā žurnāliste pavēstāt man ļoti simpātiskajai latviešu tautai, ka man ir ļoti, ļoti kauns par to, ko Zviedrijas valdība izdarīja ar šiem cilvēkiem tajā šausmīgajā ziemā. Es to visu redzēju un visu atceros, un visu mūžu man ir vainas apziņa par šo neglīto valdības rīcību. Nevaru to aizmirst, tāpēc vēlos atvainoties visiem latviešiem par šo notikumu, jo mūsu valdība, šķiet, to vēl nav izdarījusi!» viņa pateica, nopūtās un izskatījās atvieglota.

– Kāpēc tieši tagad? – mēģināju noskaidrot.

– Labāk vēlāk nekā nekad!

– Žēl, ka jūs neesat valdības, parlamenta pārstāve vai vismaz amatpersona, – atzinos, neslēpjot nelielu vilšanos, pie viena mēģinot noskaidrot, kāda īsti bijusi sirmās kundzes saistība ar baltiešu bēgļiem traģiskajā 1945./46. gada ziemā, kad Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai latviešu leģionārus, kuri bija lūguši patvērumu neitrālajā kaimiņvalstī Zviedrijā.

Izrādījās, ka D. Hurlīna un viņās nākamais dzīvesbiedrs (vēlāk apgabaltiesas tiesnesis) jau TOREIZ pretojušies valdības nostājai, bet viņu iniciatīvas aprobežojušās tikai ar praktisku palīdzību un psiholoģisku atbalstu.

«Toreiz parastu cilvēku viedokli valdība ņēma vērā vēl mazāk nekā tagad!» atzinās Dagmāra, skatoties ārā pa plaši atvērto logu, un nez kāpēc apklusa.

Liktenīgo, pirmo pēckara dienu dokumenti faktiski apliecina Dagmāras teikto. Tajā ziemā īsi pirms baltiešu izdošanas «apmēram puse no visas zviedru tautas bija absolūti nezinoši par elementāriem faktiem šajā jautājumā»* un valdības nostāja esot bijusi strikta un noteikta, t. i., «visi bēgļi, kas dienējuši vācu armijā, ir jāizdod PSRS», tāpēc baltieši «nevar būt nekāds izņēmums». Kaut arī starp internētajiem «ir samērā liels skaits latviešu», pēc ārlietu ministra domām. esot «saprātīgi viņus uzreiz, bez kavēšanās izdot krieviem vai citai alianses institūcijai»**. Vienīgais valdības loceklis, kas iebilda, «bija Sanders, kas pieprasīja baltiešiem izņēmuma situāciju» šajā lietā, taču pēc tam vairums uzskatīja, ka «baltiešiem, kas dienējuši vācu armijā, ir jāpiemēro tāda pati norma, kas parastiem kara gūstekņiem, un ar šo valdība cerēja, ka PSRS valdība šādu nostāju novērtēs».***

Ārlietu ministrs Ostens Undēns tolaik ir sašutis par parlamenta un valdības «zināmu opozīciju» baltiešu izdošanas lietā un ironizē, ka zviedriem esot «nepamatots, sens un romantisks priekšstats par to, ka Zviedrijai ir jāuzņemas atbildība par to, kas notiek Baltijā», viņam pašam šādu romantisku izjūtu neesot, jo «baltiešiem nav ko baidīties no PSRS, tā ir tiesiska valsts», uzskata O. Undēns. Pēc tam parlamentāriešu debates apklusa, taču turpinājās sabiedriskās domās viļņošanās valstī. Tas Undēnam nepatīk – viņu satraucot daudz «muļķīgu protestu un nepamatotas histērijas, aģitācijas un emociju, kas bija raksturīgas pēdējo nedēļu laikā», jo, pēc viņa domām, baltiešu tautu nākotne bija tieši tur, kur šīs tautas bija nokļuvušas Otrā pasaules kara rezultātā. «Šo valstu neatkarības laikā nebija novērojams politisks briedums, tās bija iestigušas situācijā, kuru nevar citādi raksturot ka diktatūru. Cerības, ka šo valstu nākotne varētu vaiņagoties ar suverēnu, neatkarīgu valstu statusu ir tukša ilūzija,» uzsvēra ārlietu ministrs, iesakot baltiešiem pavisam citu nākotnes scenāriju – «ir jāakceptē jaunā Krievija un tās politiskais veidols, kas tagad piešķirts arī baltiešu republikām, kas ir iekļāvušās Padomu Savienībā».****

Citādās domās bija Zviedrijas karalis, kas pret valdības gribu nosūtīja Staļinam vēstuli ar lūgumu atlikt baltiešu izdošanu. Straujā atbilde no PSRS valdības (nevis no Staļina) bija ļoti īsa – «nē».

Dagmāras viedoklis toreiz sakritis ar karaļa viedokli. «Man toreiz bija 26 gadi, taču es nebiju pietiekami drosmīga, jo nezināju, kā palīdzēt. Gājām, protestējām, un nekā. Beidzot lūdzām Dievu par šiem cilvēkiem, kurus mūsējie briesmoņi izdeva Krievijai. Ostena Undēna vārdu es neaizmirsīšu, man tas ir iesprūdis galvā, un tas man saistās ar kaunu, skumjām un sāpēm. Nezinu, vai latviešiem arī kādreiz ir bijis tik traki kauns par saviem politiķiem, kā mums bija šķebinoši lasīt un redzēt visu, ko darīja šis ārlietu ministrs,» teica Dagmāra un nopūtās. «Un tā arī neesam oficiāli palūguši latviešu tautai Latvijā piedošanu par to, kas TOREIZ notika?» viņa jautāja. Es paraustīju plecus. Viņa ietiepīgi turpināja: «Mums ir parāds viņu priekšā. Nejēdzīgie politiķi toreiz sūtīja šos cilvēkus šurpu turpu, un kāpēc bija jāsūta šie cilvēki atpakaļ pāri jūrai tieši postā? Viņi taču bēga uz Zviedriju! Ne jau labas dzīves dēļ. Tā arī tas ir palicis. Dīvaini, ka tagad sajūtas ir tikpat spēcīgas kā toreiz. Acīmredzot mums, zviedriem, daudziem šis notikums joprojām ir atvērta brūce, kas nesadzīst.»

D. Hurlīna atkārtoja vēlreiz, ka ar šo viņa vēlas atvainoties latviešiem par nodarīto savas valdības vietā. «Ja tie, kam tas ir jādara, to nespēj izdarīt, tad to paveikšu es!» viņa teica, rūpīgi saraustot uz leju žaketes atlokus. Zviedru prokurore un pilsone bija izvēlējusies šādu ceļu pie latviešu tautas dzirdes. «Tas, ko latviešiem nodarīja pēckara zviedru valdības, ir cūcība. Es to pasaku skaidri un gaiši, tā domā daudzi zviedri, kaunoties no šo valdību gļēvulības un neglītās spēles ar lielvarām. Man ir kauns no šīm kompromisu spēlēm, un piekrist šādai nostājai arī ir gļēvulība.»

Jāpiebilst, ka Dagmāra Hurlīna nav vienīgā, kas kautrējas no savas valsts pēckara politikas. Pērs Almarks savā grāmatā Kreisie un tirānija vairākas reizes atzīmē bijušā Zviedrijas ārlietu ministra Ostena Undēna cinismu attiecībās ar Baltijas valstīm, piebilstot – «ir paradoksāli, ka arī brīdī, kad Baltijas valstis beidzot raisījās vaļā no okupācijas, Zviedrijā ārlietu ministrs Stens Andersons bija nākamais visdogmatiskākais antibaltietis aiz Ostena Undēna», kas atklāti atzina, ka baltiešu centieni atbrīvoties no PSRS, panākot neatkarību, nav atbalstāms process. Žurnālists Tomijs Svensons savās deviņdesmito gadu sākuma reportāžās bija spiests atzīt, ka «Zviedrijas ārlietu ministri daudz labāk jūtas pie Kremļa saimniekiem, nevis pie brīvības cīnītājiem Baltijā». Tagad liekas nevajadzīgi apspriest, kā zviedru ārpolitiskais trijnieks Karlsons–Andersons–Šorī (Sverkera Oštroma vadībā) stabilizēja nestabilitāti 1989. gada Baltijas jautājumā. Tika liktas lietā vecas nostādnes, klišejas, apgalvojumi, kamēr laiks aizstūma sociāldemokrātu fundamentālistus malā, taču zināmu laiku šie ļaudis Undēna stilā paguva «nolaist dūmu priekškaru», lai pasaules publika nepagūtu ieraudzīt mēbeļu pārstumšanu uz politiskās skatuves. Nācās noraudzīties uz Undēna–Palmes līnijas koroziju. Šodien tiek rakstītas grāmatas par to, kāpēc šie politiķi «nekritiski pielūdza PSRS» un kāpēc netika piedotas romantiskas atkāpes politikā Baltijas virzienā, bet nevienam nebija un nav joprojām liegts sajūsmināties par Polu Potu, Staļinu vai Fidelu Kastro.

Tagad, izrādās, Ostena Undēna «naivums un romantisms PSRS pielūgsmē» nav aprobežojies tikai ar «kaitinošajiem baltiešiem». Izrādās, ka viņam traucējuši arī diplomāta Raula Valenberga tuvinieki, kas tajā pašā 1946. gadā aizkaitinājuši ministru, skaidrojot pazudušā zviedru diplomāta Raula Valenberga likteni čekas pagrabos. «Ko jūs iedomājaties! Višinskis melo?» esot toreiz satraucies Zviedrijas ārlietu ministrs. Tas bija jautājums, kas neprasa atbildi, jo pats Undēns arī atbildējis: «Tas nu ir par daudz!»

Tikai tagad noskaidrojies, ka Raulu Valenbergu toreiz institūcijas nemaz nemeklēja, jo zviedru ārlietu padomnieks Maskavā (Stafans Soderblūms) 1946. gadā šajā jautājumā esot mierinājis Staļinu ar vārdiem: «Es pats personīgi esmu pārliecināts, ka Valenbergs ir kļuvis par upuri laupītājiem vai cietis nelaimes gadījumā.» Tikai pēc apmēram 45 gadiem beidzot diskusijas par šo tēmu atsākās no jauna. Taču arī tagad ierēdņi un funkcionāri nevēlējās atklāt dokumentus, kas faktiski pierādīja vairāk zviedru prasītāju bailes un zemošanos PSRS lielvaras priekšā nekā pazudušā diplomāta konstruktīvus meklējumus.

Ostens Undēns 17 gadu pēc kara bija Zviedrijas ārlietu ministrs.

Taču tikai tagad Raulam Valenbergam (vienam no Zviedrijas pēckara politikas un Ostena Undēna upuriem) beidzot atklāj ielas un pieminekļus dzimtenē. Viņam veltī monumentus Stokholmā un Līdingē, piederīgajiem atvainojās Krievija un viņa ģimenei zviedru ārlietu resors.

Šķiet, ka beidzot pienācis laiks arī otram pēckara politikas un Ostena Undēna upurim – varmācīgi izraidītajiem latviešu leģionāriem. Neatkarīgi no tā, vai viņi ieradās Zviedrijā kara mundieros un vai tolaik bija vai nebija pieņemti likumi nr. tādi un tādi, kurus «toreiz nevarēja neievērot», bet tagad par tiem var atvainoties, tieši tāpat kā to tikko izdarīja Dagmāra Hurlīna Stokolmas centrā privāti, «uz savu roku», jo «cilvēkam savas dzīves laikā ir jānokārto tas, ko var nokārtot» – teica Dagmāra atvadoties.

Tāpēc jācer, ka neparastais 2003. gada telefona zvans ir tikai sākums psiholoģiskā tilta atjaunošanai, jo brūču sadziedēšanas laiks sen jau ir iestājies ne tikai tāpēc, ka Latvija tagad būs tāda pati Eiropas Savienības dalībvalsts kā Zviedrija, bet pie varas joprojām ir Undēna partijas biedri. No viņiem arī gaidīsim nākamo telefona zvanu, šoreiz – nedaudz augstākā līmenī.

* Vilhelm M. Calgren, Sverige och Baltikum. Publica, 1993.

** turpat

*** turpat

**** Calgren, 1973,

***** Par Ahlmark, Vanster och tyranniet. 1994.

—

Fakts

1994. gadā divi dzīvi palikušie latviešu leģionāri tika ielūgti uz pieņemšanu pie Zviedrijas karaļa, Neatkarīgo informēja Ārlietu ministrijā. Vizītes laikā leģionāri apmeklēja arī nometni, kurā, glābdamies no padomju represijām, viņi uzturējās.

*Dagmāra Hurlīna (Huerlin) mira 2008. gadā.