Datums: 01.04.2008
Autors: Sandra Veinberga, speciāli Neatkarīgajai no Stokholmas
Rubrika: Viedokļi

Latvija nav vienīgā valsts pasaulē, kuras iedzīvotāji cer sagaidīt harismātisku politisko līderi. Ilgās pēc politiskā mesijas dzīvo arī pakistāņi. Izvēles ir divas: vai nu sekulārs bijušais ģenerālis ,vai arī reliģiozs fundamentālists. Pastāv risks, ka, bēgot no pašmāju militāristiem, var atkārtoties Irānas 1979. gada notikumi. Mušarrafa partija vēlēšanās zaudēja opozīcijai, un revanša triumfā politiskā teātra kulisēs jau gaida fundamentālistu ideologi. Vēsture mēdz atkārtoties.

Eļļu krīzes ugunij pielej arī bijušās premjerministres Benaziras Bhuto noslepkavošanas jautājums.

Līdz šim Pakistānas vadība nākusi klajā ar pretrunīgām versijām par šo notikumu. Neskaidrības turpina rosināt publikas iztēli, veicinot izdomātas teorijas.

Pakistāna jeb “tīrā zeme” dzimusi mokošā karā ar Indiju, kas nav noslēdzies joprojām. Kašmiras konflikts ir nedzīstoša brūce jau 60 gadus. Tāpat asiņo robežu strīds ar Afganistānu. Pakistāna, tāpat kā Afganistāna sastāv no neskaitāmām etniskām kopienām, klaniem un minoritātēm, kas nav lojāli pret savu valsti un dod priekšroku islāmam.

Mēdz uzskatīt, ka Pakistāna ir nestabila valsts sabrukuma priekšā un ka kulisēs jau rokas berzē džihādisti. Līdz šim šausmu scenāriji nav īstenojušies. Mušarrafa militārais režīms mēdz periodiski nonākt konfliktā ar islāmistiem un tiek sveikā cauri. Pēdējā iekšzemes kauja norisinājās aizvadītajā vasarā, kad mediji ziņoja par “studentu nemieriem”, kam nebija nekā kopēja ar universitāšu censoņu protesta akcijām mūsu izpratnē. Protestos piedalījās trūcīgie, korāna skolu audzēkņi – madrasas, kuru vienīgais mācību priekšmets mošejā ir korāna iemācīšanās arābu valodā (ko šie skolnieki parasti nepārvalda). Puštunu valodā viņus sauc par tālibiem, tie ir trūcīgi, neizglītoti, reliģiozi indoktrinēti jauni cilvēki ar vienu vienīgu misijas izjūtu – ieviest pasaulē musulmaņu ticību ar svētā kara jeb džihāda palīdzību, kurā noder ne tikai kalašņikovs, bet arī viss pārējais, kas nogalina un iebiedē cilvēkus.

Džihādistiem pretī nostājās Pakistānas valsts vara militārās diktatūras veidolā. Mušarrafs un citi Pakistānas militārie oligarhi savulaik skolojušies koloniālās Indijas britu dresūrā. Ideoloģijas vietā viņi dod priekšroku islāmiskam nacionālismam, lai etniski sadrumstalotajā valstī būtu kaut cik pieņemams nacionālās identitātes kopsaucējs.

Bijušais islāmists Mušarrafs (kura nākšanu pie varas savulaik finansēja džihādisti un islāmisti), mēdz uz zināmu laiku mainīt pārliecību un kauties pret savējiem. Tieši viņa vadībā tika sagrauta vietējo tālibu sacelšanās aizvadītajā vasarā. Mušarrafa rīcību, protams, izskaidro ASV spiediens. Pēc 2001. “gada 11. septembra notikumiem Pakistānas vadītājam amerikāņi izvirzīja ultimātu, un militārā hunta bija spiesta pievienoties “cīņai pret teroristiem”. Šī nostāja nav populāra, jo vairums armijas cilvēku tomēr ir musulmaņi fundamentālisti.

Stāvokli bendē arī ASV hroniski neveiksmīgās kaujas operācijas Afganistānas dienvidos, kas pārsviedušas Al Qaeda centrālās bāzes pāri Pakistānas robežai un padarījušas arī šo reģionu par frontes zonu.

Pakistāna ir pagaidām vienīgā musulmaņu valsts, kuras rīcībā ir atomieroči. Pēc Bhuto slepkavības ārpasaule neslēpa bažas par atomieroču nonākšanu teroristu rokās. Baltais nams un Pentagons visus mierina, uzsverot, ka situāciju Pakistānā kontrolē Mušarrafa režīms. Taču nervozē tas, ka kodolfiziķis Abduls Kvaders Kāns (musulmaņu atombumbas tēvs), kas savulaik apgādāja ar kodoltehnoloģiju Irānu, Ziemeļkoreju un Lībiju un kam šobrīd būtu jāatrodas mājas arestā Pakistānā, esot izlaists brīvībā. Pastāv versijas, ka Kāns pirms 2001. gada 11. septembra uzbrukumiem ASV ir ticies ar Al Qaeda vadītājiem. Tāpēc tagad, pēc opozīcijas uzvaras vēlēšanās, var gadīties, ka Pakistāna krīzes situācijā var attīstīt Irānas revolūcijas 1979. gada scenāriju. Proti – mēģinot novākt no troņa proamerikānisko Mušarrafu, var pārlieku aizrauties un iegrūst valsti tieši islāmistu rokās. Brīdī, kad irāņiem vajadzēja izvirzīt no sava vidus “irāņu Gandiju”, šo troni okupēja ājatolla Homeinī. Irānas intelektuāļi zaudēja varu valstī lielā mērā… savas vientiesības dēļ.

Protams, ir fundamentālas atšķirības starp 70. gadu Irānu un šodienas Pakistānu. Islāmistu partijas līdz šim nav spējušas savākt vēlētāju balsu vairākumu. Pēdējo vēlēšanu rezultātā pie varas faktiski nonāca opozīcija. Taču 40 procenti iedzīvotāju dzīvo dziļā trūkumā, ir analfabēti, un viņu vienīgā izglītība ir vahabītu korāna skolu zinības.

Bin Lādens daudziem ir pozitīvs ideāls, amerikāņi – ienaidnieki.

Irānas, Libānas, Palestīnas un Irākas piemērs rāda, ka islāmistiem izdodas sagrābt politisko varu, ja valstī valda varmācība un haoss.

Tagad, pēc trīsdesmit gadiem, šo mācību ir vērts ņemt vērā, pietiekami augstu novērtējot sekulāros Pakistānas militāristus, kuriem pagaidām ir izdevies saglabāt Pakistānu vienotā veselumā un nobloķēt islāmistiem ceļu pie atomieroču vadības pults.