Kubas iespaidi 4: Socialismo o muerte. Trīs pelikāni okeānā.

2013. gada 28. februāris. Varadero. Kuba.

Gaisma ir tik spēcīga, ka ārā neko nevar uzrakstīt.  Savācu savu datoru un grasos iet iekšā. Kaimiņi, ielas pretējā pusē jau sapulcējušies un vēlas uzzināt ko es ”tur rakstu”. Kubā iela saplūst ar māju un dzīve notiek vienlaicīgi visur. Siltais klimats dara savu – visur ir silti, jauki un omulīgi un sociālā dzīve ievelk savā apritē visus. !Hola! Tāpēc kubieši sarunājas viens ar otru no saviem balkoniem, sabrēcās pāri ielai vai sāk dziedāt visnepiemērotākajās vietās.
Tikko iegāju vietējā veikaliņā, lai pusdienlaikā iegādātos ”grande” ūdens pudeli. Pēc ārdurvju aizvēršanas ievēroju, ka veikala telpu ir okupējios kāds tumšādains kungs, kas bija sarīkojis pārdevējām negribētu koncertu un rāva vaļā klasisko Besame mucho. Par mīlu, protams! Pārdevējas – divas jaunas kubiešu meičas smējās un bozās aiz letes stūrī.  Mēģināju koncertu pārtraukt, palūdzot ūdeni. ”Dziedātājs” nebija miera un vēlējās arī man nodziedāt par mīlu. Saskaitos un nodziedāju viņam pretī spāniski to pašu dziesmas frāzi uz ff. Tam sekoja skaļi pārdevēju smiekli un uzslava man! Kas to būtu domājis, vai ne? 🙂  Dziedātājs brīdi sapīka, bet pēc tam sāka dziedāt citu dziesmu Guntanamera, arī ”par mīlu”. Tikmēr paguvu nopirkt pēdējo lielo ūdens pudeli un divas vietējās kolas burciņas. Nekā cita veikalā nebija – klasiskās baltmaizes ”bulkas”  un sāls paciņas. Viss.
Pārtikas krīze šeit jūtama ļoti spēcīgi. Īpaši piena izstrādājumu jomā. Saimnieces pie kurām šeit dzīvojam parasti īpaši uzsver, ka ir gatavas mums sagatavot brokastis 5 CUC, lenču un vakariņas par 10 CUC un, ka ”tur būs arī piens pie kafijas un īsts sviests”! Sviestu un pienu te dod kā zilumzāles – mazās paciņās un ierobežotās devās. Nez kāpēc visu laiku prātā nāk lielā sviesta un pienā izvēlē Latvijā un apsurds, ka mūsu zemniekiem nav kur pārdot pienu, bet šeit pulverpiens ir zelta cenā.
Vai šeit nav govju?
Ir.
Dažas kārnas un skaudrai dietai pakļautas brūnaļas vakar nofotografēju. Tās ganās lielceļu malās un pamanās ielīst arī cukurniedru laukos (jo pļavu te nav). Pieņemu, ka govs, kas ēd cukurniedres dod ļoti saldu pienu. Taču šo govju ir dauz par maz lai apgādātu ar brokastu tasi visu 11 miljonu lielo valsts iedzīvotāju kopgaldu un Fidelam ar Raulu nepietiek naudas, lai iegādātos piena produktus no ārzemēm pietiekošā daudzumā.
Situācija ir simboliska un liecina, ka pārmaiņu laiks ir klāt.
Piena produktu deficīts šeit ir tikai neliela Kubas iekšējās politiski ekonomiskās krīzes izpausme. Ir vēl arī citas.
Tikko Kubas valdības vadītājs Rauls Kastro publiski paziņoja, ka pēc pieciem gadiem atkāpsies no amata un nodos varas grožus jaunākas paaudzes politiskajiem vadītājiem. Aina atgādina Beržņeva laikus Padomu Savienībā. Arī toreiz ”atkušņa” priekšvakarā tika meklēts jauna tipa vadītājs un šādā ceļā uz politiskās skatuves nonāca Gorbačovs. Tam sekoja ”grožu vaļīgāka palaišana”, ko varam tagad novērot arī šeit – beidzot ir atļauts emigrēt uz ārzemēm, ja izbraucējiem pietiek naudas ”šim pasākumam”. Tas nozīmē, ka kubiešiem vairs nav jāriskē ar dzīvību, bēgot pāri ar plostiem no Havannas uz Maiami.
Tiek atļautas minimālas privātuzņēmēju iniciatīvas. To atbalstam arī mēs, šeit dzīvojot kubiešu ”lauku ceļotāja” viesnīcās (nevis valsts intūristu hoteļu sistēmā).
Protams, ka atsakoties no ārzemju viesa dzīves luksa Kubas viesnīcās var iegūt divas priekšrocības – labāk saskatīt kubiešu dzīvi un iepazīt vietējos cilvēkus, kā arī ietaupīt ceļojuma paredzēto naudu, jo uzturēšanās casas particulares izmaksā vismaz uz pusi vai trīs – četras reizes lētāk nekā mitināšanās vietējā viesnīcā.
Mūsu pašreizējie nama saimnieki ir Viktors un viņa sieva Karelia. Nē, sinjora Karelja neko nezina par to, ka viņas vārds atgādina Somijas reģionu. Nē, viņa nezina, ka Krievija Karēliju okupēja otrā pasaules kara laikā un, ka karēļu bēgļi ir atklāts kara seku jautājums joprojām. Viņa ir kubiete ar skaistu vārdu Karēlija un dūšīgi vada savu ”lauku ceļotāja” biznesu kopā ar dzīvesbiedru Viktoru un 3 bērniem. Mums ierādītās telpas Varadero ir lielisks 2 istabu dzīvoklītis ar atsevišķu ieeju, labierīcībām, ledusskapi un terasi. Ar visām ērtībām un lielākām brokastu porcijām nekā Havannā! Tikko knapi uzvarējām pusdienas, kas sastāvēja no zupas, salātiem, zivs ar piedevām, deserta, sulas un kafijas ar pulverpienu! Rīt lūgšu saimniecei pusporciju, lai gan joprojām nav skaidrs kā tas var būt, ka veikalos nekā nav, bet saimnieces pamanās mūs pārbarot.
Klasiskā sociālisma mīkla. Vai ne?
Vakar skatījāmies Kubas televīzijas galveno vakara ziņu izlaidumu. Arī šeit kadrā sēž diktors (Ostankino stilā) un ar ciešanu izteiksmi sejā ziņo, cik slikti klājas visai apkārtējais pasaulei. Galvenais notikums vakar ir demonstrācijas Kolumbijā un Čavesa operācijas Kubā. Galīgi nekā neiet arī Peru, par ASV vispār nerunājot.
Pašlaik pusdienu karstums nolaidies pār Varadero, kas stipri vien pārsteidz ar savu ”pieticību”. Biju gaidījusi ieraudzīt pasaules labāko pludmali attiecīgā līmenī – ar nejēdzīgi daudz viesnīcām, nepiedodami tuvu pludmalei, izklaides tingentangeļus Palangas stilā un saldējumu kioskus uz katra stūra.
Nē, nekā tā te nav.
Mūsu pašu Majori te būtu Rivjēra un tirdzniecības centrs Alfa – Lasvegasa. Tik krimināla ir sociālisma saimniekošanas atšķirība: tirdzniecības centru nav, esošo veikalu plaukti tukši, aiz letes niknas pārdevējas.  Par servisu nerunājot. Pa televizoru runājošas galvas apgalvo ka nevienam citam nav tik labi kā kubiešiem.
Protams. Kas sunim asti cels, ja ne pats!
Vakar vietējā veikalā (kas paredzēts vienīgi ”cietās valūtas” pircējiem – tātad izredzētajiem) mums izdevās iegādāties vienu cietu baltmaizes klaipu, kaut ko desai līdzīgu (kas vēlāk izrādījās pastēte), tomātu sulu un kukurūzas plāksnītes. Viss.
Vairāk nekā tur nebija.  Par augļiem vai salātiem nesapņojiet!
Šorīt brokastojot Karēlija bija sarūpējusi mums vietējos augļus, banānus un papaijas ieskaitot. Brokastojām šorīt zem saimnieces banānkoka, viņas virtuvītē un mēģinājām saprast kā kubieši ”savelk galus kopā”. Kur un kā viņi sagādā visus šos ”deficītus”, kas parastā kubiešu veikalā nav nopērkami pat par cieto valūtu.
Smalkākais ēdiens šeit ir kūkas.  Mūsu latviešu eklēri vai ”vecpilsētas” te būtu superstāri. Pēc tiem te kautos ar mačetēm.
Taču atgriezīsimies pie vietējo krēma kūku piedāvājuma.
Pie pretējā galdiņa man šodien kafejnīcā (ielas malā) iekārtojās kāda kubiešu mamma ar savu mazo meitiņu. Bērnam par ”cieto valūtu” bija nopirkta viena kūka ar krēmu. Māte jutās pacilāta, ka viņa ”kaut ko tādu” (!) var nopirkt savam sapucētajam bērnam. Tā nebija parasta kūkas ēšana ielas malā. Nē tie bija mammas svētki, jo CUC nav viegli iegādājama nauda parastam kubietim. Turpat līdzās sēdēja tumšādainas sievietes un ar cieņu noskatījās, kā mazā kubiešu lellīte notiesā ārzemniekiem paredzēto kūku. Uz mana šķīvja bija 3 kūkas (nekā cita te nav ko ēst!) un man pēkšņi bija briesmīgi kauns, ka es ēdu kūkas (kas citiem nav pieejamas) un publika šajā ”kūku ēšanā” noskatās kā teātrī.
Kas traucē kubiešiem attīstīt lauksaimniecību? Komendante? Jā, cukurniedres aug kā smilgas un pa ceļmalām izvietotās kārnās govis vietējie politiķi varēja pabarot sātīgāk! Mazie Fidela naftas sūkņi kas cītīgi pumpē melno zeltu tepat jūrmalas kāpās. Ko tie sūknē un kam pārdod?
It kā būtu pamats un priekšnosacījumi plaukstošai ekonomikai, taču …rezultātu nav.
Politiskās važas spiež pārāk neizturami.
Kāpēc kubieši neprotestē? Kāpēc uz sienām joprojām greznojas saukļi, kas sola laimīgu nākotni komunismā un pie stadioniem neiztrūkstoši izvietotas Čegevaras ģīmetnes, kas draud – ”vai nu sociālisms vai nāve!”?
Tāpēc, ka šajā valstī joprojām ir bezmaksas veselības aprūpe visiem kubiešu pilsoņiem, zāles bez maksas un viss, kas attiecas uz bērniem (veselības aprūpe, hobiju pulciņi, mūzika, sports, mācību materiāli skolā) bezmaksas.
Iedomājieties, kas notiktu, ka mūsu pašu populists Ušakovs pēkšņi tagad atvēzētos un ieviestu ”Kubas kārtību” veselības un bērnu aprūpē arī Rīgā!? Par viņu nobalsotu ne tikai visi rīdzinieki, bet arī ventspilnieki, liepājnieki un daugavpilieši.
Jā, kubiešu ārstiem ir izdevies šeit izskaust tropu slimības, kas kaimiņvalstīs ir liels posts un nelaime.
Jā, bērni šeit dzimst griezdamies un daudzās skolas darbojas uz ielas, parkos laukumos un nav pamata bažām, ka kubieši varētu izmirt.
Jā, jaunie tēti staigā pa pilsētu ar saviem bērniem pie rokas un nav pamata uzskatīt, ka mačo piegājiens ir dzimstības labākais nodrošinājums.
Acīmredzot, no kubiešiem var arī daudz ko mācīties.
Pagaidām viņu vadošais bizness ir tūrisma industrija.
Pludmalēs vēršas plašumā posts ar nosaukumu ”par visu samaksāts”, kas savā būtībā ir cilvēku fermas (all inclusive), kuros ganās pus apdzērušies ārzemnieki, kas nodarbojas ar ēšanu none – stopp režīmā. Jā, man ir nācies piedalīties šajās ”ēšanas orģijās” un es labi zinu, kā šie hoteļi iznīcina vietējo virtuvi, kā šie cilvēki ēd bez sāta, vairāk atgādinot kaušanai paredzētus dzīvniekus, nevis tūristus.
Tikko šķērsoju šādu hoteļu ķēdi, klaiņojot gar piekrasti. Tā kā alkohols šajā režijā ir iekļauts   brīvi pieejamā ēdienkartē, vairums šo viesnīcu apmeklētāji ir šmigā cauru dienu. Par to liecina plastmasas glāzīšu atkritumi jūrā šo hoteļu tuvumā, gaļīgi vīriešu ķermeņi seklā ūdenī ar slīkšanas pazīmēm, pārpucētas freilenes, kas vairāk lūkojas savā spogulī, nevis uz pelikāniem jūrā.
Cilvēku: dzīvnieku ferma man paliek aiz muguras ar visu savu tūristu tingeltangeli.
Piegružotā vide paliek aiz muguras.
Tepat uz priekšu, uz steķiem jūrā tup trīs pelikāni.
Maza ķirzaka tikko aizskrien zaļu asti mētādama.
Kuba, ejam tālāk!

Kubas iespaidi – 3: Havannas šķēršļu skrējiens.

2013. gada 24. februāris. Havanna. Kuba.


Ietves ir normāli nelīdzenas un reizēm pārtrūkst, atduroties gružu kaudzē. Pat pilsētas centrā. Jāuzmanās arī no debesīm, jo kubieši mēdz liet no balkoniem ārā ūdeņus uz ielas. Var sanākt nepatīkama duša. Ja kāds sāk kaut ko liet no otrā stāva balkona.
Jāuzmanās no suņu mēsliem, peļķēm, plaisām un pārdevējiem, kas, cīnoties par savu CUC (kovertējamais peso) pienesumu ir gatavi jums pārdot visu. Sākot ar riekstu tūtiņu un beidzot ar veloriču kruīzu pa pilsētu un jeņķu gigantiskajiem takšiem, kas sakrāsoti kā Lieldienu olas dīdās pie centra hoteļiem un taurē uz ielām, ieraugot garāmejošu tūristu.
Pašā centrā, iepretī Kapitolijam, ir parks. Tur palmu ēnā pulcējas seksa tirgotāji. Puiši, kungi, meitenes un kundzes. Ar ģeniālu mārketingista skatienu viņi nomēra garām dreifējošos tūristus, izvēloties sev upuri. Turpat dreifē arī dekoratīvi sataisījušies fotogrāfiju magnēti un klaiņojoši suņi ar nogurušo skatienu. Pa palmu zariem lēkā putni ar neparasti skaļām balsīm un no ”cauruma sienā” var nopirkt baltmaizi ar desu un cukurūdeni.
Havanna, Tu esi lieliska!
Šodien, svinot šeit Igaunijas neatkarības dienu, gatavojos iet uz vecāko salsas klubu Havannā. Vakar iesildījos krodziņos un kafejnīcās, kur nebeidzu klausīties superīgo kubiešu mūziku. Ir gan talantīgie šie cilvēki, muzikāli un artistiski.
Tradicionālā kubiešu mūzika ietver vairākus stilus: rumba, guanguanco, son, danzon, bolero, punto guajiro.
Muzicēt te var ar visu: ar claves, guiro, tumbadura. Nazi, dakšiņu un šķēres ieskaitot. Vakar krodziņā kubiešu ritma grupa grabināja visus iespējamos grabekļus un klabekļus, sasniedzot vienkārši grandiozu ritma rezultātu. Viņi dzied un spēlē visur – uz ielas, autobusā un pludmalē. Nav svarīgi vai kāds klausās vai nē. Var muzicēt arī savam sunim, papagailim vai garāmgājējam. Klaiņojošie suņi, starp citu, ļoti labprāt un profesionāli klausās sambu.
Jā, es varu Jums nosauktu komponistu uzvārdus (ja vēlaties) taču atcerieties, ka te ir runa par folkloru, kas pati teciņus attīstās uz priekšu laikā. Tā ņem sev līdzi somā spāņu melodiskumu, afrikāņu ritmus un kubiešu ritmiskumu.
Vispirms uzmanību tāda fenomenam kā mambo un ča-ča-ča, kas ieradās šeit pirms 60 gadiem un tiem sekoja son, rumba un salsa.
Dejot ir svarīgi.
Ja cilvēks nav nekad kārtīgi dejojis, tad viņš vispār nav dzīvojis! Tik vienkārši tas ir! 🙂
Dejot var visādi: ar gaisu, ar putniem, ar partneri ar rītdienu un vakardienu un ar tumsu. Pats galvenais to darīt no sirds, pa īstam, ar temperamentu un laimīgi.
Rumbu pazīst visi (arī tie, kas dejo tās paveidu – zumbu). 🙂
Tā ir kubiešu mūzikas afrikāņu dvēsele. Protams, ka rumba savā būtība ir protesta deja – pret verdzību, pazemojumiem un apspiestību. Vēlāk tā pievērsās politiskais satīrai un un sociālo izpausmju kritikai. Šodien mēs varam dejot dažādi – lauku rumbu (Columbia) vai pilsētas švaukstu rumbu (yambu, guagančo). Dejas ritms var būt gan sensuāls, seksīgs un   dinamisks, gan skumjš un apcerīgs. Visizlaidīgākais paveids ir guagančo, kas nozīmē pavedināšanu un seksuālu kaislību priekšspēli. Oj, uzmanieties!
Ejam šovakar uz Casas de Trova. Tas ir klubs ar dzīvo mūziku un vietējo kontingentu.
Rums, glezniecība, arhitektūra, Santeria, Guantanamo un Hemingveja nospiedumi?
Par tiem rakstīšu rīt, kad mūs gaida pārbrauciens uz valsts centrālo daļu.
Tagad ejam tālāk.
Kā iziešu ārā uz ielas un pārkāpšu robežu starp Kubu un šī luksusa hoteļa vēsinošo vidi (te ir interneta pieslēgums!), tā pa galvu iegāzīs liela saules svelme un degunā iecirtīsies sviedru, ruma un papaijas smārds.
Esmu atradusi vienu sirmu kungu, kurš pa kluso spiež no apelsīniem svaigu sulu. Ja jums ir līdzi plastmasas pudele, tad var ”iepumpēt” sev pret samaksu cietajā valūtā. Viņš stāv uz Obispo, iepretī Compostello. Nevienam citam te sulu spiedes nav.
Kubas apelsīnus te visi pārējie pārdod ķerrās un ielu stūriem. Pārdevēji mēdz tos nomizot ar īpaša verķa palīdzību un tad ar nazi pārgriež uz pusēm un piedāvā kā sulu. Grauz pats ar saviem priekšzobiem. Asprātīgi! Kubas ”oranži” ir nesmuki, bet garšīgi. Taču man nepatīk ”sulas dzeršanas” tehnika un es labāk lietoju vienīgās šeit parastajiem mirstīgajiem (nevis interhoteļa viesiem!)  pieejamās sulas – mango un tomātu sulu. Maksā 2 CUC paka.
Vakaros nogurdina ubagi un krogu iekšā rāvēji. Tādos brīžos gribas uzvilkt melnu parūku un iekļauties kubiešu straumē. Lai justos netraucēti un autentiski.
Tieši tāpat kā viņi!
🙂
Līdz rītam!

Kubas sociālisma zīmogs. Havanna spēle trombonu.

2013. gada 23. februāris. Havanna. Kuba.
Beidzot!!! Ilgi gaidītā bagāža ir ieradusies! 🙂
Koferi vakar pēcpusdienā bija iestumti istabiņā un saimniece aizgūtnēm stāstīja, ka lidostas personāls tikko esot aizbraucis. Svarīgais notikums norisinājās piektdien pusdienlaikā. Cik maz cilvēkam vajag!? Ja 3 dienas jānodzīvo ar ziemas drēbēm mugurā tropos, jāiztiek ar vienu zaļu kubiešu ziepju gabalu un kolektīvo zobu birsti, tad savējā kofera parādīšanās izvēršas par globālas nozīmes svētkiem. To suminājām ar indiāņu dejām un gavilēm par to, ka dzīve ir skaista!!! Tas notika tieši pēc iepriekšējā bloga pabeigšanas un ievietošanas internetā.
Redz kā labas domas dzimtenē palīdz!
Paldies par pozitīvām domām! Dzīve atgūst krāsas ar savām ziepēm, apģērbu, tehniku un privāto zobu birsti. Cik maz gan cilvēkam vajag. 🙂
Šorīt viss sāk notikt normāli. Krosiņš gar okeāna malu var sākties. Kubas radio piedāvā runas programmas un lasa virsū dzeju labai mūzikai. Uzgriežu raidstaciju ar smeldzīgu ģitāras solo. Spēlē Rafhael Schmith un samierinos, ka var arī septiņos no rīta klausīties smeldzīgu pievakares mūziku. Skrienu, sviedri līst uzreiz. Kā privātā dušiņa. Man līdzi mēģina skriet pāris vietējo ”simtlatnieku”. Tie ir braši, muskuļoti puiši, kas (protams!) spēj aizjoņot man garām. Saule ceļas austrumos. Aiz muguras paliek militāristu apsargātais rietumu krasts ar 180 km attālumā esošo okeāna ceļu uz Maiami. Pa kreisi okeānā šūpojas zvejnieku laiva ar nosaukumu ”Ana”, uz tās lepni stāv pelikāns. Izskatās kā izbēdzis no zvēru dārza, bet faktiski ir vietējais. Tumšādains vīrs izvelk no svītrainas somas trombonu un sāk spēlēt odu saulei. ”Simtlatnieki” atkal sāk spietot un es skrienu atpakaļ. Tuvumā uz kāda Havannas balkona sāk dziedāt gailis. Sākumā, viens un pēc tam piebalso citi. Man pretī nāk kubietes un smaida. Sasveicināmies. Forši! Ausīs skan Rafaēla smeldzīgā ģitāra. Citos kanālos muld pa tukšo. Havanna mostas. Saule iepļaukā National, kas majestātiski slejas tālumā. Tur esot dzīvojis Čērčils un Disnejs. Tagad tur bliež saule.
Pēc dušas seko normālās brokastis par 4 CUC un kafija ar pienu!
Kafijas izvirtības sākās jau vakar, kad atradu otrā stāva kafejnīcu, pie Havannas centrālā parka. Savējo. Lai tur nokļūtu jāuzkāpj otrajā stāvā pa šaurām marmora kāpnēm. Pēc tam oficianta pavadībā jāiziet cauri divām lekciju telpām, trim kabinetiem un jāšķērso maza virtuve. Pa ceļam jāsasveicinās ar sirmām kundzēm, pāris priekšniekiem un jātiek ar visu galā, izmantojot elementāru spāņu valodu, brīžos kad viesmīlis vai kāds cits nesaprot angliski. Šis ir andalūziešu kultūras centrs un flamenko klubs. Noderēs pusdienām un vakariņām.
Lenča laiks tobrīd ir klāt. Saule zenītā. Apakšā taurē visa veida automašīnas, vecos un pēc izplūdes gāzēm smakojošos jeņķu pagājušā gadsimta piecdesmito gadu vāģus ieskaitot. Smogs kā ellē un iešana pāri brauktuvēm  – ar pašnāvības risku.
Tagad par Havannas savādībām.
Pārejas ar luksoforiem Havannā ir tikai pie Centrāla Parka hoteļa, visur citur jāmetas pāri brauktuvei, riskējot ar  savu dzīvību. Jāatzīstas, ka man (kā auto vadītājai) tas ir smagi. Nepanesami. Zebru te gandrīz nav un tāpēc katrs šķērso brauktuves kā nu māk.
Iešana pāri galvenajai ielai Malecon krastmalā ir kā krievu ruletes spēlēšana. Risks pakļūt zem riteņiem ir nopietns. Trīs joslas katrā pusē un tu meties pāri  motorizēto šakāļu straumei kā valis, ienirstot automašīnu orkānā. Cerot, ka viss beigsies labi.
Kubieši lieliski pieprot šo ielas šķērsošanas rituālu un tāpēc es pamazām iemācos iet pāri ielai kopā ar kādu kubieti. Guntars šajā ziņā ir drosmīgāks, viņš skatās uz luksoforiem un pamēģina noteikt risku virzienu teorētiski, jau iepriekš.
Pēc ielas pāriešanas mēdzu kubietēm pieklājīgi pateikties un viņas smaida. Laipni, bez ironijas.
Kubieši ir fantastiski. Maniakāli optimisti. Smaida un ir laipni visur un vienmēr. Mana zumbas skolotāja Stokholmā ir kubiete un viņas enerģētiskais izstarojums (izrādās!) nav nekas neparasts vai unikāls. Izrādās tādi ir gandrīz visi. Te Havannā vietējie staigā riņķī kā C vitamīnu ūdeņraža bumbas vai enerģētiskas katapultis. Ļaudis uzsmaida, visos vecumos un jautā ”vai tev patīk Kuba”?. Yes, man patīk kubieši.
Kā ir ar pašu Kubu?
To grūti īsi aprakstīt.
No vienas puses Havanna ir fantastiska arhitektūras pērle, no otras puses ir sāpīgi redzēt, ko sociālisms spējis nodarīt šim dārgakmenim, kas jau iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā.
Tas, ka Havanna vienmēr ir bijusi bezgala skaista pilsēta ir zināms jau vismaz pēdējos 400 gadus. Tātad – tas nav nekas jauns. Pavisam cits jautājums – kāda ir sociālistu laika ieguldījumi šo vērtību saglabāšanā un tālāk attīstīšanā.
Mūs romantizētie priekšstati par Kubas revolūciju, kas pašlaik svin savu kārtējo jubileju (afišas ar suminājumiem sarkanā tekstā sastopamas uz katra stūra) ir samērā naiva maldīšanās. Sekas ir skumjas – daiļie nami sabrukuma stadijā, nolaisti līdz kliņķim un vēl zemāk. Iedzīvotāji nevar nopirkt pienu savam bērnam (veikalu plaukti ir gandrīz tukši), infrastruktūra nefunkcionē un bezdarbs turpina pieaugt ģeometriskas progresijas stilā.
Paradoksāli ir redzēt burvīgi daiļas telpas, namus, fasādes un konstatēt, ka visus šos sociālisma gadus nekas netiek darīts, lai ēkas saglabātu. Tajās dzīvo dzīvespriecīgi cilvēki, kas savulaik (pēc revolūcijas) okupēja šos luksusa dzīvokļus un pielāgoja savām pieticīgajām vajadzībām. Šo procesu mēs PSRS laikā redzējām 50 gadu garā Alberta ielas, Rundāles un visu citu piļu un patriciešu ēku deģenerācijas procesos. Te šis vandalizēšanas akts turpinās 45 gadus un kādreizējie glīto ēku okupanti – analfabēti, turpina postīt šīs ”valsts ēkas” pēc vecā sociālisma patērētāja principa: ne mana cūka, ne mana druva. Komunālā dzīvokļa mēris plosās arī šeit.
Fidela laikā Havanna ir ieguvusi dzelzsbetona bluķus ēku vietā, neskaitāmas viesnīcas a la  ”hotel Latvia” stilā un pieminekļus visiem revolucionāriem pēc kārtas. Hose Martī, Čegevara un visādi bruņinieki, kas uz postamentiem savalda satrakojušos kumeļus. Sieviešu pieminekļu parādē nav.
Tās parādās tikai kā izvarotas daiļavas ģeogrāfiskos nosaukumus, mūķenes vai skolu patroneses.
Es pašlaik esmu apmetusies savā Casa Prado Colonial uz centrālā Havannas bulvāra Paseo Marti  (Paseo Prado) tieši pie šādas kubiešu smalkas skolas, kas nosaukta Emmas Rozas vārdā. Katru rītu mūs pamodina skolnieku starpbrīža čalas blakus ēkā. Mazie ir ar ziliem kaklautiņiem, pusaudži pionieri ar sarkaniem kaklautiem un lielie – ģimnāzisti gaišbrūnās biksēs un svārciņos, baltos kreklos un blūzēs. Stilīgi.  Viņi maršē ierindās, plivina Kubas karodziņus un no rītiem dzied himnu.
Pats lielākais paradokss un neatminētā mīkla ir kubiešu maniakālā optimisma un gigantiskā patriotisma avots?
Ticība Fidelam?
Sociālismam?
Pārliecība, ka tikai Kubā ir labi?
Kā viņi spēj būt laimīgi bez tās brīvības un komforta pie kura esam pieraduši mēs?
Apzinos, ka īrējot istabu privāta hotelī casa particular, neuzturu tieši Fidela režīma interhoteļus (lai gan privāto hoteļu apsaimniekotāji katru mēnesi valstij maksā nodokli 300 CUC apmērā), bet veicinu kubiešu privāto iniciatīvu. Vai tirgus ekonomika šeit ienākot sakārtos Kubu jeb šejienieši (līdz ar investīciju ieplūdumu) zaudēs savu optimismu?
 Smaidi no kubiešu sejām pazudīs līdz ar masīvu ārzemju naudas ieplūšanu valstī?
Uz katra stūra pie sienām ir taksofoni jeb telefoni. Ar tiem var zvanīt lokālās sarunas. Aparāti nav salauzti. Tur pat līdzās sarkani uzraksti, kas atgādina, ka svinam revolūcijas 45 gadskārtu!
Sirmi pensionāri, bijušie revolucionāri mēģina tūristiem uz ielas piedāvāt lielāko valsts avīzi, komunistu Granma. Komunistu centrālais orgāns tagad tiek drukāts arī angļu valodā – Granma International. Avīžu kioski šeit nav vajadzīgi, jo mazais avīžu daudzums iztiek bez mārketinga. Ja ir tikai divas galvaspilsētas avīzes un obligātā valsts ”orgāna” abonēšana iestādēs (kā mums savulaik ar Cīņu) tad nevar būt runa par piedāvājumu. Grāmatnīcās – tas pats. Tikai ideoloģiski teksti par revolūciju un tās nemirstīgajiem, romantiskajiem varoņiem.
Televīzija? Manējais istabas televizors neko nerāda, jo ir dekorācija. Vispār valstī it 4 kanāli (Cubavision, Tele Rabelde, Canal Educativo 1, Canal Educativo 2). Pamatā: ziņas, ziepju operas, sports un koncerti. Alfonso stāstīja, ka ar šogadu Fidela TV rādot divas amerikāņu sērijas nedēļā, tāpēc arī kubiešu vecāki saviem bērniem vairs neliek ”parastos”, bet gan amerikāņu vārdus. Masu kultūras imperiālisms ir sācies arī šeit.
Cik daudz nepieciešams cilvēka laimei?
Pazaudētās bagāžas atgriešanās, regulāra Mojito vai Daiquiri nobaudīšana, ikdienas telefona sarunas ”no telefona būdiņas” vai piens Havannas kafijā?
Kāda ir ikdienas laimes cena?
Cik maksā smaids?

2013. gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

2013.gada 22. februāris. Havanna. Kuba.

Pirmās dienas Havannā: klapatas, saule, piena deficīts un labo nodomu līkne

Ir nejēdzīgi tumšs. Svelmains, vēls vakars. Visos stūros dimd kubiešu mūzika. Muzikālās tēmas klājas virsū cita citai kā zemeņu krēms mušpapīram.
Ap mums: koloniālās celtnes uz sabrukšanas robežas. Smaidoši un bezgala laipni cilvēki uz ielas, kas ikdienas postā un trūkumā nezaudē humora sajūtu. Revolūcija kā valsts galvenā eksporta prece.
Vecais ērms Fidels un romantizētais Če ir Kubas ārējā PR noteicošā orģija.
To zina un ”pērk” visi, kas šeit ieradušies. Vizuāli, grafiski un emocionāli.
OK, bet sāksim no gala.
Viss sākās otrdien, kad pārlidojums no Stokholmas uz Havannu ilga 18 stundas un izveidojās dramatisks divās nozīmēs.
Vispirms Stokholmas taksometram šoferim (no rīta, izbraukšanas dienā) nedarbojās bankas kartes maksājumu sistēma (nācās skraidīt uz lidostas bankomātiem). Pēc tam Arlandas lidostas SAS biļešu reģistrētāja nepamanīja galamērķi un ”iečekoja” vienu koferi tikai līdz Kopenhāgenai.
Pēc ilga pārlidojuma no Eiropas uz Kanādu nācās gaidīt lidmašīnas salona apmēram stundu. Toronto lidosta ”nevarēja atvērt” mūsu lidmašīnas durvis, jo bija salūzis trapa ”tilts” un ”bridža taisītāji” ņēmās slapjām mugurām, bet mēs gaidījām izkāpšanu ar bažām, paredzot nākamā reisa nokavēšanu.
Nākamā raisa laikā atkal sākās ķibeles, jo pārāk cītīgi mazgājot apledojušos lidmašīnas spārnus (Toronto tobrīd plosījās putenis) mazgātājs bija sarūpējis īssavienojumu lidmašīnas elektroinstalācijā. Atkal sākās remonti un reiss uz Havannu aizkavējās par 2 stundām. Izlidojām vēlāk un tikai pēc pusnakts Havannā uzzinājām, ka …ir pazudusi visa mūsu bagāža.
Kaut kur. Pa ceļam. It kā Kopenhāgenā.
Starp citu – koferi ar drēbēm un tehniku nav atradušies joprojām…taču neiesim jau tāpēc noskumt. Vai ne?
Mācāmies dzīvot ļoti pieticīgi un iztikt nedēļu ar to, kas ir mugurā. Normāli cilvēki kristu panikā. Mēs ne. Kaut kur tālu visumā klejo mans koferis ar ”foiburga” smaržām, kosmētiku, fēniem, kleitām un kurpēm. Man te jāiztiek 30 grādu tveicē ar zviedru februāra apģērbu.
No Baggagetracer mājas lapas varam  ik dienas uzzināt kā bagāža tiek atrasta un kā tā tiek ”likta virsū” uz savādām lidmašīnām, kas mūsu koferus (iespējams)  kaut kad …atvedīs šurp uz Havannu, kurā ikdienas gaisa temperatūra pašlaik ir ap 30 grādu.
Jāmeklē izeja.
Kameru un datoru lādētājus nopirkt šeit nav iespējams. Pats trakākais, ka nav iespējams nopirkt arī visvienkāršāko apģērbu. Tie veikali, kuros var iepirkties ar konvertējamiem peso ir ar ļoti ierobežotu sortimentu un kā Padomju Savienība tie atrodas pie viesnīcām un izmētāti šur tu pilsētā. Ikdiena te atgādina dzīvi PSRS, ar pārtikas kartītēm un rindām pie bankām un visur citur.
Ir kioska veida ”nišas sienā”, kur pārdod Latvijas 90. gadu lēti importētā apģērba sortimentu, kas ir stipri ierobežots un galīgi bezgaumīgs.
Kubas veikalu plaukti ir tukši, pat pārtikas produktus izsniedz kubiešiem uz kartītēm un pirmās nepieciešamības preces normāli veikalā iegādāties nevar. Zobu birsti un zobu pastu pirku ”sertifikātu” veikalā tieši tāpat kā ārzemnieki iepirkās Latvijas PSR okupācijas gados.
Fidela vaļīgām palaistā ekonomikas politika ir nodrošinājusi pārejas periodu uz tirgus ekonomiku. Šeit šis periods izskatās kā mums labi pazīstamais kiosku biznesa laiks, kas pie mums Latvijā dominēja 90. gadu sākumā.
Daži uzņēmīgie rosās pa restorāniem, kubietes ver vaļā savus skaistumkopšanas salonus un lako nagus visās varavīksnes krāsās.
Valstī eksistē divas naudas – viena veida peso pašiem un otra veida peso (CUC) ārzemniekiem.
Par otro var nopirkt visu, par pirmo – šo to.  Pašiem – viss lētāk, viesiem – noplēš 9 ādas.
Tā.
Tagad ir rīts.
Drēbes uz ventilatora izžuvušas, cērtam mugurā to pašu vienīgo, kas ir un dodamies meklēt brokastis. Mūsējā casa coloniale atrodas pašā centrā uz Paseo del Marti jeb Prado. Vecā koloniālā stila ēkā, kur visas telpas ir bez logiem un 4 – 5 m augstiem griestiem. Vēsumam un gaisa ventilācijai. Vietējās saimnieces brokastis ir skopas un tāpēc nolēmām meklēt  rīta maltīti citur. Izrādās, ka sociālismā tas nav vienkārši. Tā kā esam atrāvušies (apzināti) no ”inturist” (bagāto ārzemnieku) tūristu plūsmas, tad atrast rīta kafiju un salātus šeit ir gandrīz neiespējami.
Blokādes un pusbada situācija ir uzkrītoša. Vietējo ēstuves jeb ”nišas sienā” pārdot tikai to pašu dzeltenu baltmaizes ņuku ar vienu vienīgu rudu desas gabalu virsū. Kafijas vai tējas nav. Jādzer cukurūdens.
Iegriezāmies vienā veikalā, kas atgādināja nolaistu centrāltirgus paviljona stūri. Labajā stūrī četri galdiņi bija apklāti ar sarkanu galdautu un fiksais apkalpotājs mums piedāvāja omleti ar kafiju un sulu. OK. Vienojāmies par cenu. Apsēdāmies. Ap četru galdiņu oāzi (kur sēdējām tikai mēs) tinās un pinās garas kubiešu rindas, kas stāvēja pēc deficīta. Neizturēju un apskatījos ko īsti tur pārdod. Izrādās, ka vienā rindas galā par kartītēm pārdod 2 kg rīsu un miltus un otrās, lielākās  rindas galā pārdod 4 paciņas visparastākās vafeles. Viss.
Fabrika Laima ar savām ”Stendera vafelēm” te apgāztu visu Kubas galvaspilsētu.  Sieviete, kas man paskaidroja sava medījuma saturu, bija lepna par ieguvumu. Viņas sejā neredzēju nekā no aizvainojuma, pazemojuma vai ciešanām par to, ka dienišķās vafeles šajā valstī kļuvušas par apbalvojumu.
Tikmēr uz sarkanā luksa galdiņa bija savietota glāze ar sulu, otra glāze ar 2 dl kafijas un vienīgā, valsti esošā baltmaize ar nelielu ceptu olu vidū.
Piens ir deficīts.
To šeit var iegādāties tikai par ārzemnieku naudu un tāpēc jau savas Havannas vizītes pirmajā dienā mēs vienam mazam kubiešu puisēnam uzdāvinājām 4 sausā piena pakas. Pietikšot ilgākam laikam.
Piena – tātad nav.
Tāpēc nav ko činkstēt, ja kafija garšo pēc samazgām un maize kā vannas sūklis. Pēc brokastīm izrādījās, ka viss maksās divreiz dārgāk. Nepiekritām. Sakās kaulēšanās un paskaidrojumi (no mūsu puses), ka cenai jāatbilst piedāvājumam, ko vietējie sociālismā dzīvojošie kubieši slikti saprot.
Jāpērk banāni un vienīgā šeit pieejamā sula – mango. Jāsamierinās, ka kafijas nebūs un tējas arī nebūs, ja gribam dzīvot kā parasts kubietis.
Kas būs?
To turpināšu rakstīt rīt.
Mana nākamā tēma būs  par to ko sociālisms izdarījis ar šo salu un cilvēkiem aizvadīto 50 gadu laikā.
Labas domas cirkulē gaisā un jā piedomāsiet, tad varbūt šovakar koferis atbrauks pie manis.
Cik maz gan cilvēkam vajag – tikai lai atdod koferi.
To pašu, kas ir manējais.
Cienījamie SAS un Air Canada!
Lūdzu!

Mūsdienu jaunieši bezdarbnieki kā zudusī paaudze. Tā dramatiski aug arī Latvijā

2013. gada 19. februārī.  Speciāli TVnet.

jauniešu bezdarbs

Attēls no TVNet

«Pavisam drīz cilvēce izgudros tādu tehniku, kas nodrošinās iespēju radīt uz datora ekrāna pavisam ticamu un reālu dzīves vidi. Mēs dzīvosim tajā labāk nekā šodienas ikdienā. Iedomājies «The Matrix» un tu uzreiz apjēgsi, ko es ar to domāju,» skaidroja man pretī sēdošais vīrietis. Pēc tam uz mirkli apklusa, iestrebjot no masīvas tases savu rīta kapučīno ar sojas pienu. Kafejnīca bija intensīvi apmeklēta. Pie visiem galdiņiem sēdēja jaunieši, kas «ņēmās» ap saviem datoriem. Acīmredzot – bezdarbnieki, tāpat kā man pretī sēdošais filozofs.

– Visa šī pasaule ir simulēta īstenība, kas ilgst jau 14 miljonus gadu. Kas to radījuši? Marsieši, Dievs debesīs vai tie, kas joprojām nevēlas ieslēgt mums reālo režīmu? – viņš jautāja retoriski.

– Varbūt izklaides industrija? Tā pati, kas tagad gatavojas nogādāt «Big brother» nākamos dalībniekus uz Marsu, lai no turienes TV tiešraidē turpinātu eksperimentēt ar cilvēkiem – zirnekļiem neērtajā «pudelē» Marsā (skat. http://mars-one.com/en/)?

– Marsu pirmie neapmeklēs zinātnieki?

– Nē, tie būs televīzijas tiešraides producētāji, – es negribīgi secināju un sapratu, ka arī šajā virzienā noderēs jaunieši bezdarbnieki kā ētera «lielgabalu gaļa». Tie paši, kuriem joprojām neizdodas iekļūt darba tirgū.

Viņu ir daudz. Gan pasaulē, gan pie mums Latvijā. Reģistrētā, oficiālā bezdarba līmenis mūsu valstī ir apmēram 11%.

Katrs desmitais no mums ir bezdarbnieks, un lielākā daļa – jaunieši

Darba meklētāju īpatsvars Latvijas vecuma grupu dalījumā (% no ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem) uzkrītoši apliecina augsto jauniešu bezdarba līmeni pērn – 29,7%.*

Foto: CEP dati

Līdzīga aina novērojama arī citās Eiropas valstīs, kur, piemēram, Grieķijā un Spānijā, jauniešu bezdarbs patlaban veido jau gandrīz pusi no bezdarbnieku armijas.

Mēs, Latvija, ar savu jauniešu bezdarbu (31,9%) šajā Eurostat sarakstā pērn bijām sestajā vietā (aiz Spānijas 54,7%, Grieķijas 46,6%, Horvātijas 39,9%, Portugāles 39,0% un Itālijas 35,9%). Lietuva ar 26,5% un Igaunija ar 19,1% šajā sarakstā atkal izskatās labāk par mums.

Aina nav simpātiska. Varam aplūkot šo problēmu dažādi – gan kā traģisku situāciju, kas pieprasa risinājumu, gan arī kā «uzpūstu, tipisku ES pseidoproblēmu».

Zudusī paaudze?

Neraugoties uz statistiku, jaunietis, kas sēž man pretī pie kafejnīcas galdiņa, ir pavisam reāls. Pat simbolisks, jo pārstāv Rietumu civilizāciju, kura līdz šim šādu problēmu spēja amortizēt.

Tagad vairs nespēj. Buferu zona ir palikusi aiz muguras, un mums priekšā nostājies darba tirgus akmeņainais ceļš.

Šķiet, ka jauniešu nespēja iekļūt darba tirgū un palikšana «aiz borta» ir daudz nopietnāka diskusiju tēma nekā mūsu publiskajā diskursā tai atvēlēts uzmanības līdz šim.

Milzīgais jauniešu bezdarbs bruģē ceļu neskaitāmām personiskām traģēdijām, jo šie cilvēki riskē palikt «demarkācijas zonā» visu savu atlikušo mūžu, veidojot nopietnu draudu paši sev un mūsu nākotnes sabiedrībai kopumā.

«Kafijas malkotāji» centra kafejnīcā ir daļa no modernā darba tirgus pāriju kastas, kas savu atlikušo dzīvi, iespējams, pavadīs «nepanesamā esības vieglumā», kā savā romānā to trāpīgi apraksta čehu rakstnieks Milans Kundera.

Vai tā ir dzīve? Šķiet, ka tikai eksistences veids, jo pati dzīve tikmēr norisinās kaut kur citur.

Pašreizējā Vecā kontinenta statistika liecina, ka pērn seši miljoni jauniešu (vecumā zem 25 gadiem) mūsu Eiropā bija bez darba, un mēs tagad esam spiesti iemācīties jaunu jēdzienu «lost generation», kas izraisa nepatīkamas asociācijas. Skaidrs, ka Rietumos šī paaudze turpmāk dzīvos sliktāk nekā viņu vecāki un vecvecāki.

Kāds izskatās šīs modernā laika bezdarbnieks?

No ārpuses glīti un patīkami, moderni un intelektuāli noformēts. Piemēram, man pretī sēdošais filozofs ir beidzis literatūras studijas Venēcijas universitātē un pagaidām nekur nav spējis iekārtoties stabilā darbā. Viņu neakceptē arī skolas, jo šim jaunietim nav pieredzes darba tirgū un pietiekamas izglītības pedagoģijā. Lai pieteiktos par apkopēju vai uzņemtos kādu citu mazāk kvalificētu darbu, viņš skaitās «pārkvalificēts», un šo nišu jau sen aizņēmuši Austrumeiropas viesstrādnieki, kas gatavi strādāt «pa melno». Var, protams, iemācīties kādu amatu, taču «cilvēks ar augstskolas diplomu kabatā» nepatīk vienkāršajiem darbarūķiem, jo neiederas proletariāta vizuālajā rāmī. Turpināt studēt tālāk? Kļūt par mūžīgo non-stop studentu, kas zubrī, neredzot reālu gaismu tuneļa galā?

Viņš dzīvo pie vecākiem (hotelī ar nosaukumu «Mamma»), jo nepietiek naudas savam miteklim. Kabatas nauda jāizlūdzas no tēta (telefona rēķiniem, kino biļetei vai kapučīno tasei). Savas ģimenes izveidošana viņam nerādās pat sapņos. Tam nepietiek naudas.

Ko viņš ikdienā dara? Sēž pie datora, dzīvo virtuālajā pasaulē un gaida… nevis komētu, bet gan konjunktūras augšupeju. Nekā vairāk viņa dzīvē nav. Tikai kafija + dators+ sapņi.

– Daži ķeras pie narkotikām, – puisis atzīst un sāk sērīgi skatīties ārā pa logu.

– Tam naudas pietiek?

– «Tam» naudas pietiek vienmēr, – secina literatūras zinātnieks, bezdarbnieks.

Vecāki neko viņam nespēj palīdzēt, lai gan izprot problemātisko situāciju. Jauns cilvēks, kuram nav darba, stabilu ienākumu, mitekļa un iespēju nodibināt savu ģimeni, neskaitās pieaudzis. Brieduma vietā iestājas infantilisma periods. Ar laiku cilvēks turpina nesaprast, ka tikai pats ir atbildīgs par savu eksistenci un tās priekšnoteikumiem. Neaptver, ka grēkāža meklēšana nav izeja, jo dzīve nekad nepiedāvā līdztiesīgu konkurenci visiem par vietu piesaulītē.

Indivīda traģēdija var kļūt par draudu sabiedrībai

Atliek dzīvot iedomu pasaulē, ienīst tos, kuriem ir darbs, nauda, un briedināt sevī mazvērtības kompleksos sakņotu rūgtumu un agresiju pret reālo/apkārtējo pasauli. To pašu, kurā laikabiedri ar «labākiem CV» ir jau iemācījušies disciplīnu, darba iemaņas, sociālo kompetenci, pakārtotību un visu pārējo, ko šiem pieprasa modernā komunikācija.

Tā indivīda traģēdija pamazām kļūst par draudu sabiedrībai.

Kura institūcija piedāvās šiem jaunajiem bezdarbniekiem socializāciju? Baznīca? Dienests armijā vai «simtlatnieku programmā»?

Būt ilgstoši bez darba nozīmē, ka cilvēks jūtas izslēgts no funkcionējošās sabiedrības un šīs atstumtības dēļ tas arī zaudē interesi par to, kas reāli visapkārt notiek. Eiropas vēsture mums jau agrāk ir pierādījusi, cik strauji jauno bezdarbnieku kritiskā masa pārvēršas agresīvā spēkā, kas balstās uz graujošo dominanti. Hitlera un Staļina impērijas šajā virzienā piedāvā hrestomātiskus piemērus.

Eiropas fiskālā krīze joprojām nav garām.

Izskatās, ka smagākais periods mums vēl priekšā, jo ap mums ka sēnes pēc lietus vairojas hronisko jauno bezdarbnieku rindas, kas fiziski atrodas starp mums, bet garīgi dzīvo virtuālajā pasaulē. Pie datora un drogu reibumā.

Tie ir miljoniem jaunu cilvēku, kuru liktenis uzlikts uz fiskālās politikas krīzes seku spēles kazino galda, un mēs nevaram paredzēt, pie «kura cipara», «partijas» vai «ideoloģijas» iedegsies liktenīgā signāllampiņa.

Latvijā ilgtermiņa jauno bezdarbnieku skaits pieaug un «pašreiz ir divreiz augstāks nekā vidēji ekonomikā» (Swedbank pētījums, 2012.14.12.). Vai jums ir konkrēti priekšlikumi, kā glābt šo «zudušo paaudzi», kamēr vēl var pagūt to izdarīt?

Vai jums ir priekšlikumi, kā ieslēgt reālo režīmu izstumtajiem?

Arī manam sarunu biedram kafejnīcā?

Atsauces

* Avoti: CEP dati, Krasnopjorovs O. (2012) Jauniešu bezdarbs Latvijā un Eiropā: reāla problēma vai skaitļu dancis? http://www.makroekonomika.lv/jauniesu-bezdarbs-latvija-un-eiropa-reala-problema-vai-skaitlu-dancis

Šovakar atkal Latvijas un Zviedrijas eirovīzijas (ESC) koncerti. Varam skatīties paraleli.

2013. gada 16. februārī. Papildināts ar reitingiem 19.43.

Melodifestivalen SVT

Attēls no SVT mājas lapas

Venstspilī šovakar notiek Eirovīzijas dziesmu konkursa 2013  (Eurovison Song Contest) nacionālais Latvijas fināls. Kaimiņkaralistē Zviedrijā šovakar pusstundu pirms Venstspils fināla plkst. 21.00 pēc Latvijas laika sāksies trešais zviedru pusfināls, ko var tiešraidē skatīt šeit. Vēl būs ceturtais pusfināls un otrā iespēja, kā arī fināls. Tikai 9. martā būs zināms Zviedrijas konkursants, kas piedalīsies ESC finālā Malmē.

Nacionālais Eirovīzijas konkurss Zviedrijā saucas Melodifestivalen 2013.

Pusfināls 1: 2/2, Karlskrona
Pusfināls  2: 9/2, Göteborg
• Pusfināls  3: 16/2, Skellefteå
Pusfināls 4: 23/2, Malmö
• Otrā iespēja: 2/3, Karlstad
Fināls: 9/3, Stockholm

Ko latvieši var mācīties no zviedriem

Eirovīzijas dziesmu konkursa kults Zviedrijā sit augstu vilni un tas ir prestižākais nacionālās un starptautiskās popmūzikas pasākums jau gadiem ilgi pat no tiem gadiem, kad Latvija vēl atradās aiz dzelzs priekškara un ESC (Eurovision Song Contest) piedalīties nevarēja.

Zviedrijā konkursa Melodifestivalen koncerti notiek dažādās valsts pilsētās un aptver visu valsti. Pusfināli notiek desmitiem tūkstošiem cilvēku pārpildītās hallēs. Palladium kluba vai Venstspils zāles mērogi salīdzinājumā ir  ar Zviedrijas vērienu ļoti niecīgi. No zviedriem ESC rīkošanā vajaga daudz ko mācīties un labi, ka Latvijas TV to tagad sāk darīt.

Arī Latvijas TV  Eirovīzijas dziesmu konkursa 2013 nacionālajā finālā  liela daļa ir importa mūzikas, kurā dominē kaimiņvalsts Zviedrija. Erik Anjou, Peter Svensson, Filip Lindfors, Bertel Österberg, Kristoffer Eriksson, Mathias Kallenberger, Andréas Berlin, Filip Lindfors, Anton Malmberg, Hård af Segerstad, Andersson, Hitmanic, Michael James Down,  Hanif Sabzevari, Madelene Hamberg ir šo zviedru autoru vidū, kurus dzirdēsim šovakar.

Melodifestivalen 2013 ir pats skatītākais TV raidījums
Pirmie divi Melodifestivalen 2013 koncerti ir ne tikai paši skatītākie attiecīgās dienas TV raidījumi Zviedrijā, bet ir pārsituši iepriekšējo gadu Melodifestivalen rekordus. Pirmo pusfinālu skatījās 3, 5 miljoni zviedru, bet otro koncertu 3,7 miljoni. Tas ir apmēram  vairāk nekā viena trešdaļa no visiem valsts iedzīvotājiem ( 9,5 miljoni).
LTV arī esot laba statistika pirmajiem diviem pusfināliem, taču līdz šim nav izdevies atrast precīzus skaitļus.

Bet Zviedrijas pusfināls no Šelefteo sāksies plkst 21.00, pusstundu pirms Latvijas fināla.

Pusfināls 3: Šelefteo ( Skellefteå)

Dalībnieki

Papildinformācija par Melodifestivalen 2013:

http://sandraveinberga.lv/2013/02/09/otrais-eirovizijas-2013-atlases-koncerts-zviedrija-vienlaicigi-ar-latviju/

http://sandraveinberga.lv/2013/02/02/zviedru-muzikas-eksporta-starta-saviens-eirovizijas-2013-pirma-koncerta-tiesraide-sovakar/

Kā zviedru bankas kļuvušas par ekonomikas un demokrātijas draudu

2013. g. 15. februāris. Speciāli TVnet.

Nordea Klausens

TVNet kolāža

Šajās dienās zviedru biznesa portālu eksperti enerģiski iesaka strauji investēt savu naudu banku akciju iegādē. Tas pašlaik esot izdevīgi. Tas «esot bizness».

Piemēram, SEB bankas analītiķi ieteica biržas klientiem iegādāties Nordea akcijas, kuru vērtība nupat esot krietni pieaugusi (+ nepilns lats par katru akciju).

Banku direktoru algas

Man šķiet, ka daudz izdevīgāks bizness ir kļūt par bankas šefu (ja draudzības korupcija šādu iespēju jums nodrošina). Piemēram, šīs pašas Nordea bankas šefs Kristians Klausens (Christian Clausen) tikko saņēmis kārtējo algas paaugstinājumu no 1,12 miljoniem uz 1,36 miljoniem latu pagājušajā gadā. Turklāt jāņem vērā gigantiskā Nordea akumulētā viņa gaidāmā pensija 8,32 miljonu latu apmērā uz šo brīdi!

Protams, sabiedrība nav sajūsmā par baņķieru naudas maciņu uzblīšanu. «Laikā, kad pati banka cīnās par savu izdevumu ierobežošanu, tās šefs pelna ar katru gadu vairāk» (DI, 2013.12.02). Tā pukojas mediji. Sarūgst sabiedrība. Skauž? Nedomāju. Man šķiet, ka banku vadītāju algu dāsnuma neatbilstība pret citu uzņēmumu vadītāju algu griestiem ir nopietns iemesls sabiedrības īgnumam.

Kāpēc bankas direktors saņem tik lielu algu?

Nordea direktoram ir vajadzīga konkurētspējīga alga – tā zviedru avīzei «Dagens Industri» notikušo komentē Nordea informācijas nodaļas vadītāja Helēna Ēstmane (Helena Östman), uzsverot, ka «tas pats attiecas arī uz valdes priekšsēdētāju Bjornu Valrosu» (Björn Wahlroos).

Bankas mums nepieciešamas, lai varētu «caurspīdīgi» atskaitīties par naudas darījumiem. Formāli tā tas ir. Taču reāli šīs pašas bankas jau paguvušas visu sabiedrību iedzīt finanšu krīzes lamatās tāpēc, ka to iekšējās rutīnas nav caurspīdīgas un peļņa nav proporcionāla ieguldītajam darbam.

Bankas nav mūsu mīluļu skaitā

Par to liecina ne tikai publiskas sarunas, raksti medijos, bet arī aktuālas TVNET lasītāju atsauksmes. «Uzskatu, ka sen iestājies brīdis, kad arī banku pakalpojumu cenas vajadzētu apstiprināt REGULATORAM, jo mērķtiecīgi valsts mudināja, lai iedzīvotāji savus ienākumus saņem caur banku sistēmu, kas attiecīgi veido banku ieņēmumus,» uzskata «Domātājs», uzsverot, ka «no norēķinu karšu apkalpošanas, visi pasākumi ir vērsti uz banku sektora darbības paplašināšanu un atbalstu pat valdības līmenī, jo algu izmaksa uz banku tiek noteikta kā obligāta budžeta iestādēs. Bankas var tikai berzēt rokas un skaitīt savu peļņu.» Līdzīgu viedokli pauž arī Valdis L.: «Nav šaubu, ka LV ir milzīga augļotāju teikšana. Zem skaistiem vārdiem (sakārtosim, uzlabosim) tiek lobētas banku intereses – skaidra nauda, tas ir «slikti», norēķini caur bankām ir tie vienīgie «tīrie». Bet arī tai vidē apgrozās nereti liela netīrā nauda. Bez tam tiek iekasētas gana nopietnas summas par dažādām banku operācijām, kontu un karšu uzturēšanu u.tml. Finanšu sistēma esot ekonomikas asinsrite, tikai pasaulē šai jomā sen jau iemeties «krabītis», tāpēc arī krīze seko krīzei, stulbākais, ka par to visu beigās jāsamaksā nodokļu maksātājiem, kā tas izteikti bija LV.»

Vēl tālāk savos priekšlikumos iet Silvija L., kas redz nepieciešamību atgriezties pie skaidras naudas norēķiniem, norādot uz Darba likuma 70. pantu, kas noteic, ka «darba samaksa aprēķināma un izmaksājama skaidrā naudā. Darba devējam ir tiesības izmaksāt darba samaksu bezskaidrā naudā ar pārskaitījumu tikai tad, ja darbinieks un darba devējs par to ir noteikti vienojušies. Pamēģiniet kādā iestādē Latvijā pajautāt savu atalgojumu skaidrā naudā, jo nevēlaties «barot bankas». :-)»

Zviedru eksperte un politiķe: tādas bankas mums nav vajadzīgas

Minēto viedokļu sekvencēm pievienojas arī šis: «Mums nav vajadzīgas bankas, kas, pateicoties gigantiskai peļņai un riskantām investīcijām, noved mūs visus līdz krīzei. Nav pareizi, ja valsts balsta šo banku biznesu ar savām garantijām.» Piekrītat? Protams. Tikai šoreiz iniciatīvas autore nav TVNET čata anonīma dalībniece, bet gan zviedru kreiso partijas ekonomikas eksperte. Ulla Andersone ir zviedriete un nav sajūsmā par zviedru banku aizvadītā gada fantastisko peļņu: «Es neesmu vienīgā, kas pauž bažas par mūsu četru valsts lielāko banku nenormāli lielo apgrozījumu. Tās ir četras lielas bankas, kuru pagājušā gada apgrozījums bijis četras reizes lielāks nekā viss Zviedrijas nacionālais kopprodukts un tieši tāpēc nopietni apdraud mūsu valsts ekonomisko stabilitāti, neraugoties uz skrupulozo uzraudzību. Ir pienācis pēdējais laiks likt bankām pašām uzņemties atbildību par viņu spekulācijām un ierobežot šo banku peļņu. Kamēr mēs visu laiku esam stresā un bažījamies, tikmēr mūsu lielās bankas demonstrē peļņu 80 miljardu kronu apmērā. Mēs, parastie pilsoņi, esam šos svētkus apmaksājuši,»- konstatē Ulla Andersone un nāk klajā ar vairākiem priekšlikumiem: paaugstināt banku nodokli (tas tikko pazemināts); samazināt aizdevumu procentu likmi; pārtraukt banku balstīšanu ar nodokļu naudu (SvD, 2013.08.02.).

Sakarā ar to, ka nodokļu maksātāji garantē banku darbību ar nodokļu līdzekļiem, bankas var savām vajadzībām aizņemties naudu par zemākiem procentiem. Tie, kas aizdod bankām, zina: ja bankas «noies pa burbuli», nodokļu maksātāji segs to zaudējumus. Šīs garantijas rezultātā zviedru bankas astoņu gadu laikā ir nopelnījušas apmēram 30 miljardus kronu.

Tas nozīmē, ka zviedri ar savu «nodokļu spilvenu» atbrīvo banku direktorus no atbildības riskantu darījumu situācijās.

Iznāk tā, ka peļņas gadījumā bankas vadība sadala ieņēmumus savā starpā, bet zaudējumu situācijā visu samaksā nodokļu maksātāji.

Vai tas ir bizness? Nē, tā ir paradīze.

Ulla Andersone pieprasa, lai valdība ievieš banku biznesa sadalīšanu, nodalot sabiedrībai lietderīgo aizdevumu un krāšanas biznesu no spekulatīvā akciju darījumu biznesa. Tas likšot bankām strādāt atbildīgāk. Slēdzot aizdevuma līgumu ar klientu, līgumā ir skaidri jānorāda, kādas ir bankas kredīta izmaksas un kāda būs bankas peļņa no konkrētā darījuma, un klientiem ir jādod iespēja diskutēt par līguma nosacījumiem un summām, lai klients varētu salīdzināt šo līgumu ar citu banku piedāvājumu. Jo nezin vai atradīsies daudz cilvēku, kas būs gatavi, lai bankas akcionāri nopelnītu 15% no katra šāda kredīta. Šādu praksi zviedri varot pārņemt no Somijas.

Zviedrijas valdībai esot jāuzņemas politiska atbildība sabiedrības priekšā. Vai tā nebūtu jāuzņemas arī Latvijas valdībai, jo zviedru banku lielajam četriniekam mūsu zemē būtu jāsaimnieko pēc Latvijas noteikumiem.

To prasa arī banku klienti Latvijā, kaut vai «Domātājs», kurš TVNET diskusiju lapā uzsver banku alkatību, kas izpaužas ne tikai procentu likmēs, bet arī visdažādākajos maksājumos, kurus bankas iekasē par kontu apkalpošanu, par pārskaitījumu veikšanu, par norēķinu kartēm, par norēķinu kartes apkalpošanu tirdzniecības vietā, par konta izrakstu, par skaidras naudas izņemšanu un skaidras naudas iemaksu. Pēc viņa domām, ir «vēl daudz dažādu maksājumu, kurus nu bankas varētu izdomāt par savu nelielo pakustēšanos. Neviens jau nenosaka pakalpojuma cenas griestus, cik prasa, tik maksā. Daudzas tirdzniecības vietas pat atsakās pieņemt norēķinu kartes, jo uzņēmums spiests maksāt bankai komisiju par šo darījumu izpildi. Nelielam veikaliņam tie esot kādi 500 Ls/gadā, vidējam 1000 Ls/gadā, lielākam attiecīgi vēl lielāki izdevumi. Neviens jau nezina, cik pamatoti ir tarifi, kurus nosaka pati banka.» Tam ir jāpiekrīt.

Vai Latvijas valdībai nav ko teikt šajā sakarā? Naudas aprites noteikumi ir valsts demokrātijas sastāvdaļa. Vai šajā gadījumā netiek apdraudēta demokrātija?

Vai banku regulatoram ir ko darīt šajā jomā, vai mūsu valsts ir nolaists futbola laukums, kurā visi viesu futbolisti var spēlēt pēc saviem noteikumiem?

http://www.di.se/artiklar/2013/2/11/nordeas-pensionsskuld-till-vd-104-miljoner/