Datums: 15.02.2002 NRA
Autors: Sandra VEINBERGA, žurnāliste, mediju zinātniece
Rubrika: Cilvēks un sabiedrība

Vienīgi pilnīga atteikšanās no reklāmas, valsts dotāciju ierobežošana, TV licenču maksas ieviešana, kā arī no partijām neatkarīgas TV pārvaldes un vadības iecelšanas sistēmas iedibināšana nodrošinās patiesas sabiedriskās televīzijas attīstību arī Latvijā.

Eiropas TV tradīciju panākums

Viena no pirmajām un prestižākajām pasaules public service (sabiedriskās) televīzijas stacijām – britu BBC (British Broadcasting Corporation) – šajās dienās svin uzvaru. Pirmais TV kanāls BBC1 skatītāju skaita ziņā ir apsteidzis savu lielāko konkurentu – privāto kanālu ITV (Independent TV). Tas noticis pirmo reizi britu televīzijas vēsturē kopš 1954. gada, kad Lielbritānijā tika iedibināta privātā televīzija.

BBC uzvaras izskaidrojums, starp citu, nav privātstaciju darba stila atdarināšana, bet gan atsacīšanās no vairāku docusoap (dokumentālo ziepju operu) klātbūtnes, t..i, raidījumiem, kurus mēdz dēvēt arī par TV realitātes šoviem. Britu sabiedriskā televīzija šo «ziepju operu vietā» savus līdzekļus novirzīja kvalitatīvu sēriju History of Britain, Walking Wih Beasts un Blue Planet producēšanai, kas guvušas skatītāju atsaucību.

Tajā pašā laikā BBC veikti arī būtiski iekšējās taupības pasākumi, kuru skaitā ir uzņēmuma automobiļu atņemšana BBC priekšniekiem un atteikšanās no sadarbības ar konsultāciju firmu McKinsey & Co, kuras serviss ik gadu televīzijai izmaksājis aptuveni 1,65 miljonus latu.

Taču BBC nedomā samierināties ar sasniegto. Tās galvenais mērķis ir jauniešu piesaistīšana TV ekrānam. Pagājušā gada oktobrī Tonija Bleira valdība neapstiprināja BBC projektu par jauno kanālu BBC3, kas bija paredzēts 16 līdz 34 gadus veciem skatītājiem. Tieši šī publikas daļa ir svarīgākā reklāmas devēju auditorija privātajos TV kanālos. Šo projektu sabiedrībā nokritizēja kā virspusēju un «nepietiekami enerģisku». Tagad BBC projektu pārstrādājusi, un BBC šefs Gregs Daiks ir pārliecināts, ka valdība to apstiprinās.

BBC televīzija joprojām tiek kritizēta par to, ka tā rādot parāk maz kultūras un sabiedriski politisku programmu. Tāpēc jau šā gada 2. martā tiks atklāts jauns kanāls BBC4, kas piedāvās nopietnas kultūras programmas, reportāžas un dokumentālas filmas. Lai šo kanālu finansētu, līdz 85 latiem tiks paaugstināta gada licences summa, kuru maksā katrs TV uztvērēja īpašnieks (Lielbritānijā sabiedrisko TV finansē skatītāju licences, nevis valsts budžets, kā tas ir Latvijā), kā arī piesaistīti citi avoti. To skaitā ienākumi, kurus dod ziņu kanāls BBC World, kas tiek raidīts pasaulē pa satelītu kanāliem un gūst aizvien lielāku popularitāti ne tikai pasaules viesnīcās, bet arī daudzās mājās kā uzticams un objektīvs ziņu avots.

Par jaunajiem skatītājiem ar panākumiem cīnās arī Zviedrijas sabiedriskā TV, kas pārāk ilgi gulēja uz lauriem kā vispopulārākā televīzija valstī, līdz pirms pāris gadiem tās statusu apdraudēja privātais kanāls TV4. Zviedrijā gan privātie TV kanāli parādījās tikai dažus gadus pirms tam, kad tie noenkurojās arī Latvijā, un par skatītāju pieturēšanu līdz tam cīnīties sabiedriskajai televīzijai nebija nepieciešams.

Šie, jaunākie, fakti apliecina, ka sabiedriskās televīzijas nebūt nav Eiropas mediju sistēmas atavisms, kas inerces dēļ ir saglabājies kopš piecdesmitajiem gadiem. Public service TV ir ne tikai nopietns Eiropas valstu demokrātijas faktors, bet arī medijs, kas spēj konkurēt ar komerciālajiem TV kanāliem, kas bāzēti uz peļņu, un kuru galvenais mērķis – ar pēc iespējas mazākiem izdevumiem (t. i., lētām Holivudas ziepju sērijām) piesaistīt pēc iespējas lielāku 16–34 gadu vecu auditoriju košļājamās gumijas, zobu pastas, veļas pulveru un biksīšu ieliktnīšu ražotāju reklāmas pievilināšanai.

Laba sabiedriskā televīzija (un nevis politizēta valsts televīzija) ir vajadzīga arī Latvijā, tāpēc nenopietni skan balsis, kas pēdējo nedēļu diskusijās (sakarā ar pašreizējā Latvijas TV šefa menedžmenta problēmām) aicina atteikties no sabiedriskās TV vispār, to privatizējot.

Amerikāņi –visizklaidētākā un visneinformētākā nācija pasaulē

Privātajiem un sabiedriskajiem medijiem ir dažādi galvenie mērķi. Privāto mediju mērķis ir strādāt ar peļņu. Sabiedriskā medija galvenais mērķis – kalpot sabiedrībai demokrātijas interesēs. Pie kā noved komerciālo TV kanālu dominance, var labi novērot ASV, kur mediju sistēmā dominē privātie kanāli – ABC, NBC, CBS –, kas savukārt ietilpst globālos mediju koncernos.

ASV mediju zinātnieks Neils Postmans savā klasiskajā darbā Amusing Ourselves to Death, ko varētu latviski tulkot kā Izklaidēšanās līdz nāvei, pasludina iznīcinošu spriedumu ASV likumdevējiem, kas pieļāva privāto kanālu dominēšanu mediju tirgū, praktiski iznīcinot sabiedriskos TV kanālus kā visu valsti aptverošus informācijas avotus. (Privātie ziņu kanāli, tādi kā CNN, arī pēc pētnieku domām, nav demokrātiski, visas sabiedrības interesēs strādājoši, bet gan tikai šaurai ekonomiskai elitei kalpojoši kanāli.)

Patlaban šī tuvredzīgā politika demonstrē rezultātus. Protams, banāli ir konstatēt to, ka TV izklaidē. Tas neapdraud kultūru, un par to nevajadzētu uztraukties. Taču Postmans uzsver, ka uztraukties vajag par to, ka privātie kanāli izklaidi pasniedz kā dabisku īstenības atspoguļošanas veidu. Visas tēmas amerikāņu TV (un pat ziņās) tiek pasniegtas kā izklaide, padarot skatītājus par visizklaidētāko un tajā pašā laikā par visneinformētāko nāciju pasaulē.

Vai, necenšoties nosargāt un nostiprināt sabiedriskās TV statusu un piepildot Latvijas TV ēteru un kabeļus tikai ar TV3 līdzīgiem kanāliem, mēs brīvā tirgus vārdā nebūsim izdarījuši lāča pakalpojumu paši sev? Vai mums, eiropiešiem, ir jācenšas atdarināt un kopēt ASV TV pieredzi, ko nenogurst kritizēt paši amerikāņi, kas ar skaudību skatās Eiropas virzienā, kur stabili kopš TV pirmsākumiem iedibinājusies sabiedriskās TV tradīcija? Tradīcija, kas demonstrē tādus public service sasniegumus kā BBC, kas, izrādās, spēj pat apsteigt tikai izklaidi nodrošinošus komerckanālus.

Sabiedriskam medijam jābūt neatkarīgam no reklāmas un no politiķiem

Saprotams, ka komerciāla medija galvenais uzdevums ir gūt peļņu no savas ekonomiskās darbības. Tāpēc šā mērķa interesēs bieži vien tiek ziedoti demokrātiskas žurnālistikas, izglītošanas, objektīvas informācijas, augstas kultūras un citi principi.

ASV pieredze pierāda, ka šajā ziņā grēko visi lielo koncernu mediji. To dara arī zviedru koncernu mediji (kaut gan ne tik izteikti kā amerikāņu). Arī cenzūra šajos medijos ir lielāka, nekā to varētu iedomāties pat diktatūras režīmos. Džordžs Orvels savā laikā nepublicētajā ievadā darbam Dzīvnieku ferma konstatēja, ka cenzūra brīvajās sabiedrībās ir bezgalīgi daudz izsmalcinātāka un pamatīgāka nekā diktatūru režīmos, jo nepopulāras idejas var noklusināt un nevajadzīgus faktus var noslēpt, pat neizmantojot oficiālus aizliegumus. Spilgts piemērs šajā virzienā ir ASV komerciālo mediju darbība pēc 11. septembra notikumiem, kad tur dominēja tikai vieni un tie paši viedokļi, nekritiska attieksme pret ASV administrācijas rīcību, kas izraisīja masu nacionālisma histēriju, no kā Amerika nav attapusies vēl tagad.

Vispārzināms ir fakts, ka atkarība no reklāmas devēju naudas nesekmē neatkarīgu žurnālistiku. Nepārliecina apgalvojumi, ka tikai rentabli mediji (kas sevi atpērk ar reklāmas naudu) ir neatkarīgāki par tiem, kurus dotē īpašnieks vai citi sponsori. Tiešā atkarība no reklāmas devēju naudas panāk to, ka šādi finansētajos medijos parādās ļoti maz kritisku materiālu par šo reklāmas devēju, kas reizēm var būt nozīmīgs valsts iekšpolitikas subjekts.

Tāpēc, nostiprinot un attīstot sabiedrisko TV (kas būtu pilnīgi neatkarīga no reklāmas), mēs sekmējam demokrātijas attīstību valstī. Taču te nepietiek tikai ar neatkarību no reklāmas. Mediju neatkarībai un sabiedriskās misijas veikšanai postkomunistiskajās valstīs, tādā kā Latvija, ne mazāk bīstama ir atkarība no politiķiem un politisko partiju varas ambīcijām.

Latvijā gadu no gada nākas novērot politisko gladiatoru asiņainās cīņas par ietekmi Latvijas TV un Radio. Rodas iespaids, ka gan pati Latvijas valsts, gan sabiedriskā televīzija un radio, no politiķu puses, tiek uztvertas kā valdošo un lielāko partiju privātas firmas. Bizness, kurā kloķus groza tie, kas ir pie varas. Tāpēc vienīgi pilnīga atteikšanās no reklāmas un valsts dotāciju ierobežošana, TV licenču maksas ieviešana, kā arī no partijām neatkarīgas TV pārvaldes un vadības iecelšanas sistēmas iedibināšana nodrošinās patiesas sabiedriskās televīzijas attīstību Latvijā.

Šā raksta mērķis bija censties atgādināt, ka sabiedriskajā TV ir milzīgs demokrātiska, visas sabiedrības interesēs kalpojoša medija potenciāls, kas Latvijā vēl līdz galam nav izmantots.