Datums: 11.09.2010
Autors: Sandra Veinberga, Stokholma
Rubrika: SestDiena

Zviedrijā politiķi savās priekšvēlēšanu aģitācijas kampaņās plaši izmanto popmūziku. Viņi izvēlas slavenas grupas un skaņdarbus, piemēro sev un tēmē uz vēlētājiem.

Sahara Hotnights un Frīda Hivonena grezno Centra partijas līderes Modas Ulofsones iecienīto repertuāru, kas izlikts publiskai apskatei un vērtēšanai interneta vietnē Spotify. Savukārt kristīgo demokrātu līderis Jorens Heglunds par visu laiku labāko mūziku pasludinājis Elvisu Kostello un The Rolling Stones. Pasaki man, ko tu klausies, un es pateikšu, kas tu esi! Tagad jūs varat izvēlēties politiķus ne tikai pēc frizūras un spējas cept pankūkas, bet arī saskaņojot ar viņiem savas muzikālās gaumes iPod repertuāra izvēlē.

POLITIĶI UZVAR MŪZIKU

Romantisko revolūciju pieredzējušie The Clash vienaudži joprojām sapņo par to, ka kādreiz ar mūzikas un mākslas palīdzību varēs mainīt lietu kārtību satrunējušajā politikas pasaulē. Daudzi šeit ilgojas pēc tādas mūzikas, kas spētu izraut varu no politisko marionešu rokām. Taču īstenībā viss notiek otrādi — politiķi jau sen ir uzvarējuši mūziku. Pievākuši un pieradinājuši. Kad līdz vēlēšanām 19.septembrī atlikušas vairs dažas dienas, ar saviem Spotify populārmūzikas sarakstiem politiķi politizē jebkuru skaņdarbu, pieskaitot to savu apdziedātāju galmam. Šo paņēmienu savulaik izmantoja britu premjers Gordons Brauns brīdī, kad popularitātes lejupslīdes afektā pasludināja par savu mīļāko grupu Arctic Monkeys. Šaubos, vai kāds noticēja, ka viņš dejo pie I bet you look good on the dancefloor sava Downing Street 10 dzīvokļa viesistabā. Taču dziesma kalpoja kā svira un izvilka viņu no kritiena. Publika pasmaidīja, vaikstījās, taču jutās patīkami pārsteigta. Noticēja. PR apmierināti berzēja rokas.

POPMŪZIKAS AĢITĀCIJAS PLŪDI

2010.gada Zviedrijas Riksdāga priekšvēlēšanu kampaņas arī dimd popmūzikas ritmos. Stokholmas priekšpilsētā Fitjā reperis un Sociāldemokrātu partijas deputātu kandidāts Serkans Kēze kopā ar pazīstamo zvaigzni Dogge Doggelito rečitē par cīņu pret trūcīgo ģimeņu situāciju valstī. Ševdē valda šlāgeris, tur Tautas partijas pārstāvis Mikaels Vends ar savu melodiju mēģina iestāstīt vēlētājiem, ka nākotne solās būt labāka. Vienlaikus dzied publikai arī viņa partijas biedrs Mikaels Trolins valdības rezidences tuvumā Stokholmā un, ietērpies karaļa mantijā, dievojas, ka viņa solījumi neesot tukša plātīšanās. Politiķi dzied paši, un tauta jūtas nedaudz pārsteigta, taču klausās. Skatuves arī nestāv tukšas. Uz podestiem šomēnes uzrāpušies vairāki profesionāli popmūziķi, kas deklarē savu politisko orientāciju. Taču dziesminieku Vilija Kraforda (Moderātu partija), Andresa Estešes (Komunistu partija) un citu ieguldījums uz stage ir nieks, ja salīdzinām ar popmūzikas aģitācijas paisumiem Youtube, Facebook un Twitter vietnēs.

PARTIJU STABULES

Youtube Zviedrijā apsteidz popularitātes ziņā televīzijas kanālus, un nav nejauši, ka politiķi vēlas rēgoties arī tur, lai piesaistītu uzmanību. Kampaņu eksperti, kurus zviedru partijas importējušas no ASV, norāda, ka “maza, jauka, humoristiska dziesmiņa politiķa izpildījumā neprasa daudz pūļu, bet panāk lielu efektu”, un tāpēc tagad visi komponē, dzied un dejo partiju stabuļu pavadījumā. Politizētā mūzika piedāvā teksta vietā vienkāršotus kampaņu saukļus. Moderātu partija sociālajos medijos aicina vēlētājus komponēt dziesmas, kas aicinātu “draugus un kaimiņus balsot par M partiju”. Hokans Linds ir viens no zviedru politiķiem, kuru saistīja partijas aicinājums rakstīt dziesmas. Viņa kompozīcija Change Is No The Way ir balāde par to, ka viņa mazajā miestiņā pūš jauni vēji un ir pienācis laiks izbalsot no deputātu krēsliem sliktos puišus. Autors pats savulaik spēlējis popgrupā un, tagad ar draugu palīdzību ierakstot savu “gabalu” Live Aid formātā, guva negaidīti lielus panākumus. Vietējā avīze viņa video ievietoja savā mājaslapā, un Šelefteo iedzīvotājiem tagad ir pašiem savs superstārs, kas taisa politiku un pie viena arī dzied! Tautas partijas politiķis ir pārtapis dziesminiekā. Līdz šim viss notika otrādi.

LOZUNGI NOGALINA

Protams, internetā Hokanu un viņa mūziku izsmej konkurenti, aprējēji un tie, kas pie šāda žanra negrasās pierast. Viens ir skaidrs — tradicionālajai politiskajai dziesmai ar aģitācijas politisko popšlāgeri ir maz kopīga. Lielākā problēma tomēr ir teksta satura dziļuma trūkums. Lozungi nogalina interesi arī zem salīdzinoši labas mūzika plīvura. Sociāldemokrāti apzināti izvairās no kampaņšlāgeru rakstīšanas. Viņiem, tieši tāpat kā Obamam, piekritēju skaitā ir profesionāli izpildītāji. “Mēs paliekam pie tā, ka kampaņai var palīdzēt tikai mūziķi paši savas iniciatīvas ietvaros. Daudzi no viņiem ir jau uzrakstījuši dziesmas, kas atbalsta mūsu partiju un kritizē pretiniekus. Vislabāk izdodas tas, ko attīstījuši viņi paši, un tauta tic un seko līdzi!” komentē kreiso alianses preses sekretāre Martina Gelīna. Tas nozīmē, ka sociķiem šogad izpaliek savs Yes, We Can, kuru Barakam Obamam kampaņas ietvaros izpildīja zvaigžņu koris ar Skārletu Johansoni līderpozīcijās. Gavilētāju kora tātad nebūs. Taču bez mūzikas neiztiks neviens.

MOCARTS NAV TOPĀ

Lai uzkurinātu vēlētāju kaisli, zviedru politiķi izmanto vecās pārbaudītās viltības no ģimnāzijas laikiem. Jo izaicinošāks ir tavs stils, jo lielākas izredzes magnetizēt tos, kuros esam mazliet iemīlējušies. Tāpēc zviedru sociāldemokrātu līderes mūzikas saraksts ir vairāk moderns nekā personisks un atgādina supermārketa fona mūzikas repertuāru ar Empire of the Sun sākumā un Kings of Leon noslēgumā. Komunistu partijas vadītāja Larša Olija dziesmu saraksts manifestē teksta saturu Hero of War (Rise Against), The Return Of Jakie and Judy (Danko Jones), Read My Mind (The Killers) u.c. Centra partijas vadītājai patīk vietējie nacionālromantiķi, kas dzied par nelaimīgu mīlu un skaisto dzimtenes dabu. Pašreizējais valdības vadītājs savu sarakstu nepublisko, taču avīzēs jau sen nodrukāts premjera Frederika Reinfelda muzikālās gaumes saraksts ar Da Buzz galvgalī un Pēru Gesli kājgalī. Pie pārējo partiju vadītāju “iemīļoto skaņdarbu sarakstiem” PR eksperti nav piestrādājuši pietiekami dūšīgi. Tie ir neviltoti garlaicīgi un tieši tāpēc ticami. Jans Bjorklunds, piemēram, neslēpj savas simpātijas vecās, labās ABBA virzienā, viņam patīk Madonnas La Isla Bonita, Maikla Džeksona Thriller, tāpat arī Frenks Sinatra un Volfgangs Amadejs Mocarts (Mazā naktsmūzika, kā tad!). Tik vienkārši un tik ticami.

ZAĻIE IZVĒLAS VISOCKI

Vides partijas vadītājas Marijas Veterstrandas dziesmu saraksts ir kombinācija, kurā mīlestība uz Tindersticks mijas ar imperatīvu vajadzību pievērst uzmanību mūzikai, kuru grūti noklausīties bez ausu korķiem. Iespējams, ka tas darīts, lai trāpītu intelektuālisma desmitniekā. Taču bez panākumiem, PR vērpēji šajā gadījumā ir pārcentušies, jo zaļo līderes dziesmu sarakstu noapaļo Vladimira Visocka Wild Boar Hunt jeb Ohota na kabanov, kas, saprotams, pievilinās Zviedrijas krievu vēlētāju kontingentu. Latviešu mūzika zviedru politiķu sarakstos nav iekļauta. Pārāk maz vēlētāju, kurus var magnetizēt ar Dārziņa Melanholisko valsi vai grupas Cacao Ripoja akmens. Atliek nogaidīt un izlemt, vai ir vērts ieslīgt priekšvēlēšanu burzmā līdz septembra vidum, pa starpām klausoties pasaules popmūzikas klasiķus, kas Zviedrijā pārvērtušies par kampaņu karogiem.