Datums: 04.03.2008
Autors: Sandra Veinberga, speciāli Neatkarīgajai no Stokholmas
Rubrika: Viedokļi

Aizvadītās prezidenta vēlēšanas Krievijā nebija demokrātiskas. Par to liecina gan Rietumu, gan arī Krievijas neitrālie un Kremlim uzticīgie novērotāji. Neraugoties uz priekšvēlēšanu propagandas varas paranoju, vairums krievu ir apmierināti. 2/3 Krievijas iedzīvotāju atbalsta Vladimira Putina režīmu un līdz ar to akceptē arī viņa izraudzīto prezidenta varas mantinieku Dmitriju Medvedevu.

Demokrātijas jēdziens šodienas Krievijā ir devalvēts, jo daudziem krieviem asociējas ar nekam nederīgu sistēmu, kuras rezultātā vairums iedzīvotāju slīgst trūkumā un pesimismā, kamēr saujiņa superbagātnieku iztirgo Krievijas dabas bagātības savtīgos nolūkos. Tāpēc vairums krievu nobalsoja par Putina sistēmu – diktatūru, kas atgriezusi Krievijai relatīvu ekonomisku stabilitāti, stabilus valsts kases ienākumus un ietekmīgas lielvalsts pašapziņu uz starptautiskās politikas skatuves.

Valsts pilngadības deficīts

“Mūsu demokrātija nav 100%. Tas tiesa. Pie mums ir pārāk daudz ļoti trūcīgu iedzīvotāju. Sociālā krīze ir Krievijā neapstrīdams fakts. Tieši tāpēc politiskā valsts elite bija spiesta bloķēt brīvas un demokrātiskas vēlēšanas, lai izvairītos no tā, ka tauta izmisumā ievēl nākamo Hitleru,” konstatē medijiem profesors un Krievijas parlamenta deputāts Sergejs Makarovs, piebilstot, ka Krievija vēl neesot nobriedusi patiesai demokrātijai.

Tātad, paaugstinot dzīves standartu, Krievijas prezidents Putins vienlaikus ir atņēmis demokrātiju un cilvēktiesības savas valsts iedzīvotājiem. Apturot brīvo un neatkarīgo mediju darbu un minimalizējot parlamenta varas pilnvaras par labu prezidenta varai, Putins ir veicinājis stāvokli, kad jaunie vēlēšanu likumi Krievijā būtiski sarežģī opozīcijas eksistences iespējas.

Kam nepieciešama šāda paranoja? Krievi arī bez totālās propagandas šonedēļ ievēlētu par prezidentu to pašu – Putina sekotāju.

Pēc Krievijas ekspertu domām ārzemēs, šos varas pārspīlējumus nosaka Krievijas līdzšinējā vēsture. “Visiem līdzekļiem nodrošināties uzvaras virzienā, ar pārspīlētu atvēzienu iznīcināt visus iespējamos un neiespējamos ienaidniekus ir KGB oficiera dabā. Putinam tas ir asinīs. Tieši tāpat līdz šim valdījuši visi Krievijas politiskie līderi. Pirms un pēc padomijas sabrukuma,” konstatē Dagens Nyheter. Demokrātijai vēl nenobriedusī Krievija tātad turpinās attīstīties vietējo politisko un ekonomisko klanu dresūras rāmjos.

Pastarpināti apdraudot arī kaimiņvalsts Latvijas trauslo demokrātijas izpratni dažos varas līmeņos.

Šajā situācijā būtu jācer uz Latvijas krieviski runājošās minoritātes spēju veselīgi novērtēt Krievijas demokratizācijas pārrāvumu un spēju uzņemties moderno krievu politikas ideālu saglabāšanas misiju, pretēji Kremļa diktatūras ambīcijām. Šāda cerība joprojām pastāv. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Latvijas krievu mediju profesionālā standarta līmenis nav pretrunā ar brīvības balss misiju Krievijas auditorijai (Kremļa apdziedāšanas un sumināšanas vietā).

Politiskais īgnums

Putina ēras sākumā bija pamanāmas Krievijas vēlmes stabilizēt savas attiecības ar Rietumiem. Par to liecina ne tikai NATO – Krievijas padomes izveidošana, bet arī Putina piekrišana NATO karaspēka izvietošanai tuvējā pierobežā. Krievijas prezidents pirmais esot piezvanījis Džordžam Bušam pēc 2001. gada 11. septembra atentāta. Pēc tam sākās īgnuma krampji Kremļa attiecībās ar Rietumu demokrātijām. Maskavai šķita, ka Krieviju kā lielvaru vairs nerespektē tāpat kā agrāk un krievu viedokļi starptautiskajā politikā netiek ņemti vērā. Apvainošanās bija vienpusēja un vairāk atgādināja ciešanas par zudušo laiku dzelzs dūres politiku starptautiskajās attiecībās. Nepārprotami, ka Krievija pamazām atgriežas pie aukstā kara attiecībām ar Rietumu pasauli jaunā interpretācijā. Kā varas sviru izmantojot energopolitiku un krievu kapitāla anšlusu Rietumu biržās. Bez kardinālām kustībām neiztiek arī politiskā skatuve. Serbijas līnijas aizstāvība Kosovas konfliktā argumentējama dažādi. Taču nav noliedzams, ka viena no vadlīnijām bija iespēja šajā konfliktā kārtējo reizi demonstrēt nepatiku pret Rietumiem. “Maskavai no jauna ir vēlme emocionāli samulsināt savus iedzīvotājus, un Balkānu problēmas šajā jomā ir ideāli piemērota augsne,” secina Stratfor eksperti.

Krievijas stratēģija Āzijas centrālajā daļā panākusi būtisku ASV lomas samazināšanos, Moldāvija, Gruzija un Ukraina arī ir Kremļa pasākumu listes aktualitāšu skaitā. “Gruzijas novešana līdz recesijai un politiskai nestabilitātei Kremlim šobrīd ir sīka vienība. Pietiks kaut vai ar tirdzniecības blokādi vai vīzu procedūras sarežģīšanu,” konstatē Stratfor. Attiecībās ar Latviju turpinās dubultā grāmatvedība, ar vienu roku draudot, ar otru kūdot.

Putinisms ir pārvērtis Krieviju. Astoņu gadu laikā Krievija ir transformējusies, no haosa pārvēršoties attīstošas ekonomikas valstī. Diemžēl ekonomikas panākumiem Putins pievienojis totalitārisma marķējumu. Nododot varas zizli jaunajam Krievijas prezidentam Medvedevam, mantojumā tiek iekļauta arī krievu drošībnieku loģika un rīcības paņēmieni. Ir pamats bažām, ka sīka varas akcionāru grupa turpinās pārvaldīt Krieviju, izejot no savas loģikas. Rēķinoties ar Krievijas varas klanu savstarpējo gaiteņu batāliju apšaudi, nevis prioritējot Krievijas tautas vajadzības un labklājību.

Jurija Dolgorukija 1156. gadā būvētajā cietoksnī Maskavas centrā tagad ieradies jaunais saimnieks, Medvedevu klana (Čubaiss, Čaika, Čerkesovs, Abramovičs, Kudrins, Storčaks) līderis – bijušais Gazprom šefs Dmitrijs Medvedevs. Tas nozīmē, ka putinisms turpināsies un aukstā kara eskalācijas crescendo ir aktuāls joprojām.