Jaunais Vilnis un krievu kultūras imperiālisms

2012. gada 29. jūlijā. Speciāli TVNet.

Krievijas kultūras imperiālisms ir laba un noderīga lieta Latvijai – šādu secinājumu var izdarīt ikviens, kurš pirms dažām dienām ieklausījās Latvijas ārlietu ministrā Edgarā Rinkevičā (Reformu partija). Intervijā TV kanālam LNT ministrs aicināja mūs visus nesaistīt Krievijas popmūzikas konkursu Jaunais Vilnis ar iekšējo vai ārējo politiku un nebažīties par šī konkursa negatīvo ietekmi uz Latvijas kultūru.

Šie Latvijas ārlietu ministra izteikumi to autoram godu nedara. Ja tie ir «pasprukuši» aiz nekompetences, tad piedosim. Taču, ja to mērķis ir attaisnot un sekmēt kaimiņvalsts Krievijas kultūras un informācijas imperiālismu Latvijā, tad rodas jautājums, kāpēc mums vispār ir vajadzīgs šis ārlietu ministrs?

Krutojs un Co neko būtisku nenosaka

Par kultūras imperiālismu* masu komunikācijā uzskata globālu masu kultūras industrijas eksportētāju tendenci dominēt mazāku valstu mediju un kultūras tirgū ar mērķi uzspiest šīm mazajām valstīm savas kultūras, politikas, sadzīves normu, gaumes, tradīciju un citu vērtību kategorijas, ieskaitot valodu. Kultūras imperiālisms ir analoģisks militārajam un ekonomiskajam imperiālismam. Tas ir koloniālisms, kas noved pie atkarības un pastāvības zaudēšanas un pie mazo, nacionālo, vietējo kultūru noliegšanas. Kultūras imperiālisma politikas izpausmes tās aizstāvji mēdz attaisnot ar Rinkēviča kunga tikko publiskotiem vārdiem, ka «tas ir tikai šovs un tikai bizness». Vai tas tiešām ir tik nevainīgi, kā apgalvo ārlietu ministrs?

Lai ieviestu skaidrību šajā jautājumā, ir vērts noskaidrot, kurš šo pasākumu rīko un ar kādu mērķi tas tiek darīts.

Iespējams, ka kāds no jums, cienījamie lasītāji, domā, ka šajā pasākumā galveno vijoli spēlē bajānists, komponists un uzņēmējs Igors Krutojs ar savu producentu kompāniju ARS vai kāda cita Latvijā reģistrēta SIA.

Šie cilvēki maldās. Visi šie ARS, SIA, Krutoji un pat Raimonds Pauls neko būtisku Jaunajā Vilnī noteikt nevar.

Viņi ir tikai producenti un Jaunā Viļņa pasūtītāja – VGTRK (Vserosijskaja gosudarstvevennaja televizonnaja un radiovesčteļnaja kompanija**) vēlmju izpildītāji.

VGTRK dod iespēju Krutojam un Co labi nopelnīt, taču piešķirto iespēju robežās. Protams, ka Jaunā Viļņa producentiem, tieši tāpat kā visiem pārējiem Krievijas miljonāriem, kas negrib nonākt tur, kur pašlaik atrodas Hodorkovskis, ir jāklausa Kremļa un Putina norādēm, kādu mūziku spēlēt koncertos un kādi cilvēki drīkst kāpt uz skatuves.

Skaidrs, ka pārsteigumus te nav ko gaidīt. Ne Pussy Riot, kas iespundēta cietumā, nedz kāda cita Kremlim nepatīkama grupa uz Dzintaru skatuves šajā pasākumā neatradīsies. Būs tikai politiski pieglaimīgie, ieskaitot Krievijai paklausīgo valstu vēstniekus un politiķus, kas attaisno Putina cerības. Krutojs un Co šos rīkojumus no augšas arī paklausīgi un pacietīgi izpilda.

Tā, piemēram, no Jaunā Viļņa pastāvīgo vadītāju saraksta izmet Kremļa politikas kritiķi žurnālisti Kseniju Sobčaku. Viņas vietā uz skatuves nostājas Krievijas vēstnieks Latvijā, kas lasa sava saimnieka Putina vēstījumu par Krievijas «labajiem nodomiem starptautiskās sadarbības, kultūras veicināšanā».

Vai varat iedomāties, ka starptautiskajā Eurovision Song Contest nolikums atļautu konkursa rīkotājiem nākt klajā ar jebkādu politisku vēstījumu jebkādā formā? Šķiet neiedomājami, ka koncertu vadītājus un dalībniekus vērtētu pēc to politiskās piederības un nevis pēc profesionālajiem kritērijiem? Protams, ka nē. ESC ir tikai mūzikas pasākums, kurā jebkāda politikas izmantošana netiek akceptēta. Pavisam cits projekts ir Jaunais Vilnis. Tā ir izteikti politiska akcija, kas jau gadu desmitus tiek rīkota Latvijā ar ideoloģisku nevis māksliniecisku virsuzdevumu.

Kas ir īstais Jaunā Viļņa saimnieks?

Jaunajā Vilnī visu nosaka Krievijas organizācija ar abreviatūru VGTRK. Šīs organizācijas galvenais televīzijas kanāls «Rossija 1», kuras auditorija ir praktiski visa Krievija ( 98,5% iedzīvotāj) un vairāk nekā 50 miljoni iedzīvotāju NVS un Baltijas valstīs. Kanāla Rossija 1 starptautisko versiju RTR Rossija raida tā, lai to redzētu visā Eiropā, Tuvajos Austrumos, Ziemeļāfrikā un ASV.

VGTRK ir PSRS Gosteleradio mantiniece. Lai arī bijušais Krievijas prezidents Medvedevs ziemā Krievijas politiskās opozīcijas spiediena rezultātā ļoti centās šo organizāciju pārveidot par Krievijas sabiedrisko raidorganizāciju, tas viņam tomēr neizdevās. Krievijas lielākā televīzija joprojām ir valsts televīzija. Tieši tāpat kā padomju laikos. Tā pauž vienīgi varas un varai labvēlīgu viedokli un ir svarīgs instruments Kremļa iekšējās un ārējās politikas mērķu īstenošanā, kur »aukliņas rausta» Putina ideoloģiskie uzraugi. Tieši tāpat kā PSRS laikos.

VGTRK televīzijas kanāli ir vieni no efektīvākajiem Krievijas ietekmes veicinātājiem postpadomju zonā. Tajā skaitā arī Baltijas telpā.

Kā tas notiek? To var novērot, paskatoties šo kanālu ziņas, iekšējai un ārējai politikai veltītos publicistikas raidījumus. Vispirms tie ļoti bieži ir atklāti naidīgie sižeti par Baltiju, šo valstu politiku un politiķiem, kas skatītāju prātos veido Baltijas valstu dēmonisko tēlu (uztiepjot Krievijas publikai, ka Baltijā »viss un visi ir sliktie» un »Krievijas lielākie ienaidnieki»). Paralēli pastāv tā saucamo »samta cimdu» metodes, kad kultūrtelpas kolonizācija tiek panākta ar atraktīvākiem un formāli saistošākiem efektiem, tādiem kā, piemēram, Jaunais Vilnis.

Karaganova doktrīna

Krievu valodas nostiprināšana caur krievu popkultūras izplatīšanu postpadomju telpā veicina lojalitāti arī pret Krievijas valsts īstenoto ārpolitiku. Šie mērķi un metodes izriet no tā saucamās Karaganova doktrīnas***, kas kopš Putina varas Kremlī, tiek īstenota aizvien mērķtiecīgāk, intensīvāk un ciniskāk.

Karaganova doktrīnas panākumus mēs redzam daudzās izpausmēs. Par šo Kremļa līniju plaši runāts zinātniskās konferencēs un savādi, ka šis process nav bremzēts vai izgaismots pietiekoši uzskatāmi tieši pie mums. Piemēram, 18. februāra referendums par krievu valodu Latvijā, tāpat arī politiskās partijas Saskaņas Centrs darbība un ietekmē Latvijā un Rīgā, Krievijas masmediju (galvenokārt TV un radio) dominēšana Latvijas mediju telpā ir daži konkrēti šīs doktrīnas soļi Latvijas reālpolitikā.

Arī Latvijā reģistrētā privātā TV «Pirmais Baltijas Kanāls (PBK)», kas ir Rīgas mēra Nila Ušakova bijusī darba vieta, retranslē pamatā tikai VGTRK programmas, tātad Kremļa oficiālo viedokli. BPK mēs nekad neredzēsim privāto Krievijas TV kanālu raidījumus, kuros skan arī demokrātiskāki un Kremļa cenzoru necenzēti opozīcijas viedokļi. Bet tādu no Kremļa neatkarīgu kanālu Krievijā tagad nav mazums. Pirmā Baltijas kanāla (PBK) valdes priekšsēdētājs Oļegs Solodovs ar sava kanāla palīdzību Latvijā veic to pašu darbu, ko Krutojs ar Jauno Vilni – Krievijas oficiālās ideoloģijas, politikas un kultūras eksportu, lai nostiprinātu Krievijas ietekmi Baltijā. PBK aktīvi iejaucas arī Latvijas iekšpolitikā, par ko liecina ideoloģiskais un reklāmas atbalsts Saskaņas Centram. Tajā pašā laikā Kremlis (VGTRK) par pakalpojumiem Solodovam maksā, t.i., dod iespēju nopelnīt, jo kuram katram savu programmu retranslāciju un adaptāciju VGTRK nedod.

Deviņdesmito gadu sākumā izstrādātā Putina ārpolitikas padomdevēja Sergeja Karaganova doktrīna pamatojas uz krievu tautiešu izmantošanu Baltijas valstīs Krievijas ģeopolitisko mērķu sasniegšanā. Krievu minoritāte Latvijā un visā Baltijā tiek izmantota kā ierocis, lai ietekmētu šo valstu politiku un politiķus un ar viņu palīdzību arī ES politiku kopumā.

Jā, līdzās politiskām akcijām (referendumiem, partiju un citu oraganizāciju atbalstīšanai, demonstrācijām) tiek izmantota arī kultūra. Kā pievilcīgāks fons.

Raugoties no kultūrimperiālisma pozīcijām ir skaidrs, ka konkurss Jaunais Vilnis labi atbilst kultūrkoloniālisma instrumenta prasībām: pasākumā dominē krievu mūzika, krievu popzvaigznes, tas notiek krievu valodā un dažu jauno censoņu konkurss un dažu rietumu popzvaigžņu parādīšanās neko būtiski nemaina šajā krievu valodas un krievu vērtību un popkultūras parādē. Šī pasākuma mērķis ir ne tikai nevainīga Kremlim lojālo miljonāru izklaide, bet tam ir ideoloģisks virsuzdevums: leģitimizēt lielvalsts kultūru un ideoloģiju vecajās impērijas robežās. Proti – atgriezt atpakaļ Latviju PSRS 1990. gada robežās. Morāli, garīgi, psiholoģiski, ideoloģiski un politiski. Propagandas efekts mēdz būt ārēji nemanāms. Pašiem Latvijas iedzīvotājiem ir jāgrib atgriezies atpakaļ Krievijas ietekmes sfērā.

Tagad ir īstais brīdis.

Krīze daudziem Latvijas iedzīvotājiem sagrāvusi stabilu pamatu zem kājām un tieši šajā situācijā neatkarīgās valsts iedzīvotāji ir gatavi iemainīt neatkarību pret piesliešanos.

Raimonds Pauls un Jaunais Vilnis

Raimonds Pauls ir trumpja dūzis. Viņa klātbūtne Jaunajā Vilnī ir formāls PR attaisnojums tam, ka pasākums notiek Latvijā. Pauls ir neokoloniālistu zelta vārti, caur kuriem var viegli un loģiski atgriezties vēsturiski un tradicionāli iecienītā krievu atpūtnieku kūrortā Jūrmalā. Pauls tāpēc ir vajadzīgs. Kaut vai statista lomā. Šo »pakārtojuma apstākli» viņš pats tikai šogad negribīgi atzina medijiem.

Visā bijušajā PSRS telpā joprojām dzīva un aktīva ir to klausītāju un skatītāju paaudze, kuriem Raimonds Pauls joprojām ir dārga popmūzikas preču zīme, kuru var labi pārdot un izmantot auditorijas piesaistīšanai. Viņa imidžs »strādā joprojām» , neskatoties uz galvenās »mūzas» Pugačovas klātneesamību.

To saprot arī VGTRK, kas tāpēc piedod Paulam viņa «gražīgos’ izteikumus Latvijas presē par Jauno Vilni, kā »par mirušu pasākumu», kurā viņam »nav nekāda teikšana».

Protams, ka mūsu maestro nepateicība krievu zvaigznei Allai Pugačovai ir dīvaina lieta. Raimondam Paulam būtu jāpateicas tieši viņai par ieiešanu padomju, vēlāk krievu popmūzikas tirgū, jo Alla Borisonva savulaik uzveda mūsu maestro uz Maskavas lielajām skatuvēm (izpildot viņa dziesmas ar tekstiem krievu valodā) un pietuvināja Paulu gigantiskajam ekrānam Ostankino, PSRS Centrālajā televīzijā. Bez Pugačovas Pauls nebūtu tik populārs Krievijā. Pauls un Pugačova līdz šim bija galvenie Jaunā Viļņa brendi. Pugačova šogad pazuda no šī pasākuma. Neraugoties uz viņas »arlekīnisko» stilu, krievu primadonnas iztrūkums ir jūtams. Ko darīs Jaunais Vilnis, ja pazudīs arī Pauls?

Jūrmala un starptautisks festivāls

Būtu lieliski, ja Jūrmalā un Latvijā izveidotos starptautisks mūzikas festivāls, kas magnetizētu ne tikai mūzikas entuziastus, bet arī citas valstis, ne tikai no NVS. Mums ir lieliska valsts un skaista jūrmala, daudz lielisku, profesionālu mūziķu.

Jā, mums ir nepieciešams ne tikai Jaunā Viļņa formas festivāls, lai vasarā piesaistītu atpūtniekus un publiku no Krievijas, kas atpūšas un atstāj naudu un veicina ekonomiku. Ir vajadzīgi viesi no daudz plašāka diapazona valstīm, kas dzīvo un viesojas ne tikai savu tautiešu krodziņos, bet interesējas par Latviju un šeit piedāvātajām iespējam kā tūristi (bez mērķa tikt pie uzturēšanās atļaujas caur īpašuma pirkšanu Latvijā).

Jūrmalas mērs izteicies, ka pagaidām neesot nekādu pierādījumu, ka Jaunais Vilnis dotu kādu tiešu vai netiešu būtisku un jūtamu pienesumu Jūrmalas un Latvijas ekonomikai.

Daži politiķi domā pretēji. Tomēr, vai dārgi pārdotu pāris saujas meža zemenīšu un saldējuma kalni vienas nedēļas laikā ir pietiekams iemesls kultūras neokoloniālisma attaisnošanai. Tāpēc nepārspīlēsim Jaunā Viļna nozīmi Latvijas ekonomikas attīstīšanā.

Ir dzirdēts viedoklis, kas būtu Jūrmala un Dzintaru koncertzāle, ja nebūtu Jaunais Vilnis, kas pagodinot šo pilsētu un koncertzāli ar milzīgām kultūras vērtībām, nesot Latvijas un Jūrmalas vārdus pasaulē, piesaistot tūristus?

Uz Dzintaru koncertzāles skatuves ir koncertējuši tādas pasaules slavenības kā F. Šaļapins, F. Stravinskis, I. Glazunovs, G. Ginsburgs, S. Rihters, L. Kogans, D. Oistrahs, M. Rostropovicš, M. Jansons, H. Karerass, M. Kabaljē un daudzi citi, kuru starptautiskajai atpazīstamībai un nozīmei pasaules kultūrā šodien nekādi netiek līdzi Jaunā Viļņa «giganti» Kobzons, Meladze, Pugačova, Bilans, Timati, Serebro, ViaGra, Valērija un citas krievu popkultūras zvaigznītes, kuru starojums ir izprotams vienīgi VGTRK telekanālu publikai. Ļoti dīvaini, ka šo zvaigznīšu vārdus daži ambiciozi cilvēki vēlas iemūžināt Jūrmalā kā milzīgas un paliekošas kultūras vērtības.

Tāpēc nepārspīlēsim šo lokālo krievu kultūras zvaigznāja izstarojumu un šīs mūzikas svarīgumu un lomu Jūrmalas, kā arī pasaules kultūras un popkultūras kontekstā un tūristu piesaistē Latvijai. Ne Jaunais Vilnis, bet gan Jansons, Stravinskis, Rihters, Rostropovičs un citi pasaules klases mākslinieki ir vārdi, ar kuriem Jūrmalas pilsētai un koncertāzālei būtu jālepojas, jo šie vārdi var piesaisīt bagātus un ietekmīgus tūristus ne tikai no Krievijas. Ne Jaunais Vilnis, kas pašreizējā veidā tikai balaganizē mūsu kūrortu.

Latvija un nepolitisks Jaunais Vilnis?

Kā šis konkurss izskatās no malas? Jaunais Vilnis cenšas rādīt pasaulei, ka Krievija, vienā no savām bijušajām kolonijām ar nosaukumu »Latvija un Jūrmala» rīko savas popkultūras politizētu festivālu. Balstoties uz vietējo krieviski runājošo iedzīvotāju nostaļģiju »pēc īstās dzimtenes» un latviešu centieniem »uztaisīt sev mārketinga triku ar Krievijas naudas palīdzību».

Vai šis pasākums ir tikai koncerts? Nē, tas ir pirmām kārtām šovs ar galvenajiem varoņiem VIP ložās, kurās gozējas Krievijas varas akceptētie miljardieri. Turpat līdzās redzami NVS, Ķīnas vēstnieki, odiozas Latvijas un NVS valstu kriminālas personas (Lavents, Haritonovs u.c.) un pat daži latviešu politiķi – Godmanis, Ameriks un citi.

Grozīties šādā mafiozā sabiedrībā spēj tikai politiski pašnāvnieki, piemēram, tādi kā mūsu pašu Šlesers. Izskatās, ka pat Latvijas prezidents Bērziņš un Latvijas ministri beidzot ir sapratuši šo kontekstu.

Vai tas ir jauno izpildītāju konkurss?

Nē, šis konkurss ir kulises jeb dekorācija galvenajiem varoņiem – konkursa žūrijai un tās izraudzītajiem pusmūža mīluļiem. Jaunie dziedātāji ir nepieciešami tikai kā iemesls, par ko balsot Vaikulei, Paulam un pārējiem lemjošajiem un atzīmes liekošajiem dziedošajiem brašuļiem (kas jau nākamajā acumirklī kāpj uz skatuves un dzied paši). Būtībā tas ir žūrijas televīzijas šovs. TV publiku Krievijā vairāk interesē kādā tērpā un kādā kompānijā šoreiz dziedās Vaikule, Valerija vai kāda cita no iecienītajām vokālistēm, nevis kurš uzvarēs jauno izpildītāju konkursā.

Protams, ka man nav un nevar būt principiālu iebildumu pret politiski neitrālu popmūzikas konkursu Latvijā, kuru rīkotu jau pieminētā VGTRK vai jebkurš cits entuziasts un sponsors. Taču ir viens iebildums – Latvijas un Eiropas Savienības kontekstu un vidi būtu jārespektē un visām valodām un kultūrām šajā pasākumā jāpiešķir līdzīgas tiesības. Šajā virzienā var izmantot ESC principus, kas neakceptē muzikālā konkursa politizāciju. Starp citu, pats Igors Krutojs pērn atzina, ka būtisks Jaunā Viļņa attīstības traucēklis ir tieši krievu valoda. Piesaiste krievu valodai neļauj šim konkursam iegūt starptautisko statusu un attīstīties tālāk.

Līdzko Jaunajam Vilnim tiks noņemti »karaganova doktrīnas» iemaukti, daudzas problēmas atrisināsies pašas no sevis. Tāpēc Latvijas politiķiem nevajadzētu bikli baidīties atklāti runāt ar Jaunā Viļņa īstajiem saimniekiem par šī pasākuma transformāciju. Par tā adaptāciju atbilstoši Latvijas interesēm.

Vai Krievija gribēs rīkot ārzemēs, t.i., Jūrmalā pasākumu, kas neatbildīs Karaganova ārpolitiskai doktrīnai? Pie varas esošie spēki Kremlī to nevēlas. Pašlaik noteikti nē.

Politiskā realitāte no mums pieprasa gaidīt un cerēt. Novēlot, lai drīz pie varas lielajā kaimiņvalstī nāk demokrātiski un progresīvi politiskie spēki, kas tieksies pēc patiesas Krievijas integrācijas Eiropā uz līdztiesīgiem pamatiem ar citām kultūrām, bez kultūrimperiālisma ambīcijām.

Atsauces:

* Mc Quail. Mass Communication Theory, Sage Publications, London, 2010.

**Krievijas valsts televīzijas un radio kompānija

***On Russia focused people interest defending issues in «close borderlands». Sergey Karaganov, Europe institute deputy director. Diplomatičeskij Vestņik (Diplomacy Herald) Nr. 21-22. 15.-30. November, 1992.

Citi raksti par šo tēmu:

http://sandraveinberga.lv/2012/07/28/vai-pussy-riot-piedalisies-jaunaja-vilni/

http://sandraveinberga.lv/2012/07/26/ka-pauls-un-krutojs-pazemoja-latviju/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/29/novaja-volna-atved-mums-krievijas-tikumus-un-likumus-vai-mes-to-pienemsim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/27/blikskis-ap-%e2%80%9dnovaja-volna%e2%80%9d-desmitgadi-un-krievijas-politiskas-varas-demonstracija-jurmala/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/07/24/krievu-popkulturas-tingeling-goes-russia-jaunais-vilnis-novaja-volna-2011-jurmala-ieradies-latvija-videosveiciens-jaunajam-vilnim/ 

http://sandraveinberga.lv/2011/04/03/balaganu-logika-riga-jurmalas-%e2%80%9djaunaja-vilni%e2%80%9d-latvija-vaveres-riteni/ 

Vai Pussy Riot piedalīsies Jaunajā Vilnī?

2012. gada 28. jūlijā

Red Hot Chili Peppars solists Antonijs Kiedis ar Pussy Riot T kreklu koncertā Krievijā pauda atbalstu politieslodzītām mūziķēm. Foto http://www.guardian.com.uk

Vai  Krutojs uzaicinātu Pussy Riot piedalīties kā viesiem  Jaunajā Vilnī? Protams, ka nekad, jo šajā pasākumā piedalās tikai Putina režīmam paklausīgi dziedātāji.

Pasaules pomūzikas zvaigznes šajās dienās aktīvi atbalsta krievu pankroka grupu Pussy Riot, kuru gada sākumā arestēja par protestiem pret Putina režīmu Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu laikā. Drosmīgās meitenes rietumu demokrātiskā pasaulē uzskata par neproporcionāli un pārmērīgi sodītām, kā ieganstu izmantojot viņu protestu pareizticīgo katedrālē, kurā viņas skandēja dziesmu ar vārdiem “Putin, vācies prom!”. Kā zināms pareizticīgo baznīca Krievijā kalpo Putina režīmam, kas ierobežo izteikšanās un vārda brīvību valstī.

Tagad pasaules zvaigznes, kas koncertē Krievijā, izmanto gadījumu, lai solidarizētos ar ieslodzījumā esošām mūziķēm un paustu protestu pret Putina režīmu. Pussy Riot atbalstu izteikuši  Faith No More ( ASV roka grupa), Franz Ferdinand ( Lielbritānija), red Hot Chili Pepeprs (ASV), Madonna (ASV) un citi.

Amnesty International atzinusi, ka grupas Pussy Riot meitenes Nadežda Tolokonnikova, Jekaterina Samutseviča and Marija Alekhina tiek klasificētas kā politieslodzītās.

Jūrmalā notiekošais Kremļa televīzijas rīkotais pasākums Jaunais Vilnis, kas pulcē Putina režīmam lojālus dziedātājus un klausītājus (arī no Latvijas mūziķu un politiķu vidus – Framest, Busulis, Vaikule, Pauls, Godmanis, Ušakovs un tml), izliekas ne zinis par to, ka Krievijas cietumos iespundē mūziķus, kas cieš par savu cīņu par demokrātiju un vārda brīvību Krievijā. Tāds ir šis liekulības festivāls Jaunais Vilnis, kurš Latvijā kalpo Krievijas kultūras imperiālisma interesēm.

Turklāt nevienam Jaunā Viļna Kremļa galma dziedātājam nav drosmes izdarīt to, ko pašlaik dara Rietumu popzvaignes – atklāti atbalstīt kolēģus, kurus režīms tur ieslodzījumā. Pat nevienam dziedātājam no Latvijas? Vai mēs neuzskatām sevi vairs par piederīgiem Rietumu demokrātijām un kultūrām?

Vairāk par to, kas patiesībā stāv aiz Jaunā Viļņa rīkotāju mugurām un kādu mērķu vārdā šis pasākums notiek Jūrmalā,  manā komentārā TVNet rubrikā Spogulis.

Kā Pauls un Krutojs pazemoja Latviju

2012. gada 26. jūlijā

Pievērsiet uzmanību fotoattēlam, kas tapis pēc ”Jaunā viļņa” līderu Igora Krutoja un  Raimonda Paula tikšanās šodien ar Latvijas Kultūras ministri Žanetu Jaunzemi – Grendi.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku. Foto no TVnet.

Krutojs un Pauls uz šo oficiālo tikšanos ministrijā bija ieradušies tērpušies mežcirtēju kreklos. Turklāt cienījamais komponists Raimonds Pauls vēl bija uzcirtis sev mugurā arī makšķernieku jaku.

Daži no Jums, cienījamie lasītāji, iespējams teiksiet – ” un kas, par to?”

Taču!

Vai varat iedomāties, ka abi šie kungi šādā izskatā būtu ieradušies uz oficiālu tikšanos ar Krievijas, Francijas vai kādas citas valsts oficiālo pārstāvi? Ministru? Prezidentu?

Zinot, ka sarunām sekos foto sesija?

Runa šajā gadījumā ir par oficiālu tikšanos. Ministrijā. Nevis dārza lapenē.

Protams, ka nē, jo jebkuras citas valsts ministra padomnieki, preses sekretārs viņiem būtu aizrādījuši. Šādā izskatā mēdz aizrādīt. Abiem ”Jaunā Viļņa” līderiem nāktos vispirms saģērbties atbilstoši protokolam (ar to liecinot savu attieksmi pret Latviju) un tikai pēc tam ierasties vizītē pie ministra.

Izskatās, ka Latvijas Kultūras ministrei Ž. Jaunzemei – Grendei nav tik kompetentu un principiālu padomnieku, kas varētu pateikt priekšā šiem kungiem, kādā izskatā cilvēki mēdz ierasties uz oficiālu tikšanos ar ministri viņas darba kabinetā.

Jo šādos gadījumos sarunu dalībnieku ārējais tēls arī signalizē gan attieksmi pret sarunu partneriem, gan pret valsti, gan par savu kultūru, gaumi.

Visdīvainākais ir tas, ka abi šie kungi paši nesaprot elementāru etiķeti un diplomātisko protokolu, kas būtu jāievēro arī šajā gadījumā, kad Krievijas pārstāvji ierodas uz sarunām ar Latvijas amatpersonu. Vienkārši tāpēc, ka ”Jaunais vilnis” ir arī politisks projekts.*  Turklāt  tikšanās šajā līmenī nav draudzīga parunāšanās, bet gan Krievijas attieksmes paušana pret Latviju.

To demonstrē viesu izskats un attieksme.

Tas ir ļoti vienkārši.

Notikušo, iespējams var piedot Igoram Krutojam, kuram ir rocība iegādāties dārgāko dzīvokli Ņujorkas centrā, taču pieklājība, diemžēl, palikusi Gaivoronas ciema lauku bajānista līmenī.

Neizprotami, kāpēc mūsu pašu Raimonds Pauls jau kuro gadu pēc kārtas ar savu  dīvaino izskatu šajās ”Jaunā Viļņa” vizītēs Latvijas varas gaiteņos demonstrē to pašu izpratni pret Latvijas valsti.

Šis – šodien notikušais fakts nebūtu pievērsis manu uzmanību, ja neatgādinātu iepriekšējo gadu fotoreportāžas no ”Jaunā Viļņa”  top – menedžmeta vizītes pie mūsu valsts prezidenta.  Jau tajās  90 % no ”Jaunā viļņa” reprezentantiem ar savu izskatu demonstrēja klaju necieņu valstij, kura viņi rīko savu popkultūras pasākumu.

Jā, zinu, ka daudzi mani mierinās -” ko gan var gribēt no popkultūras pārstāvjiem, kas vairumā gadījumu nezina etiķeti un nereti neko nesaprot no apģērbu kultūras”.

Tā, faktiski ir.

Jauc skatuves kostīmus ar reālo vertikālo kultūras skalu.

Protams, ka skatuves tērpa zemu līmeni, nekulturālību nereti mēdz traktēt kā jaunradi. Brīžos, kad karnevālisms nomāc eleganci.

Taču arī no popkultūras pārstāvjiem mēs varētu pieprasīt elementāru pieklājības normu pārzināšanu tiekoties ar valsts vadītajiem. Vēl jo vairāk, ja viņi nereti uzdodas pārstāvam modi, “glamūru”, labu stilu un gaumi…. bet tagad izrādās…vien analfabēti šajās jomās.

Attiecību veidošana ar viesību saimniekiem nav nejaušību un nenozīmīgu sīkumu. Tā ir elementāra PR ābece.

”Jaunais Vilnis” ir ieradies ciemos kaimiņvalstī Latvijā un vēlas, lai šeit viņus novērtē kā būtisku kultūru un ekonomiku veicinošu faktoru. Tāpēc, pirms Krutojs un Pauls enerģiski metas pie Jūrmalas koncertzāles tualešu kritizēšanas, vispirms pašiem vajadzētu apskatīties vai ”bikšu priekša nav vaļā”, ierodoties vizītē pie Latvijas valsts kultūras ministres.

Tad izrādīsies, ka pagājušā gada  ”zemās kvalitātes” Dzintaru koncertzāles tualetes ir pietiekoši atbilstošas viņu pašu kultūras līmenim.  

xxx

*Atcerēsimies Krievijas un Latvijas  prezidentu oficiālos vēstījumus, Krievijas un NVS valstu vēstnieku un citu Kremļa režīmam lojālu cilvēku  zīmēšanos šajā pasākumā,  pret Putina politiku iebilstošās K. Sobčakas izmešanu no vadītāju saraksta utt.

Apmānītos bulgārus evakuē no Zviedrijas ar autobusiem

2012. gada 25. jūlijs
Bulgāru ogu lasītājus evakuē no Stokholmas. SR

Bulgāru ogu lasītājus evakuē no Stokholmas. SR

Šodien karstākā ziņa zviedru medijos:  vairāki simti bulgāru viesstrādnieku, kas bija ieradušies lasīt mežos ogas, beidzot tiks atpakaļ uz mājām. Zviedru pašvaldības ir spiestas maksāt no savas kabatas par neaicināto viesu atgriešanu atpakaļ dzimtenē.

Pašlaik vairāki simti bulgāru viesstrādnieku drūzmējas parkā pie Bulgārijas vēstniecības Stokholmā, pieprasot palīdzību. Dzimtene pagaidām nav gatava viņiem palīdzēt. Tāpēc zviedriem nav izejas – jānoīrē autobusi un jāsamaksā par ieceļotāju nosūtīšu atpakaļ uz dzimteni.

Visi, kas jūlijā bija ieradušies no Bulgārijas Zviedrijā, lai nopelnītu ar melleņu lasīšanu zviedru ziemeļu mežos, ir zaudējuši savas lielas peļņas cerības. Ogu nav un nevienam šie viesstrādnieki nav vajadzīgi.

Traģiski, ka šiem cilvēkiem nepietiek naudas atpakaļceļam uz Bulgāriju un viņi jau nedēļām klīst pa Zviedrijas ziemeļu reģioniem, lai sameklētu sev ” vismaz kādu darbu”.

Bulgārijā bezdarba līmenis esot nepiedodami augsts. Ar melleņu lasīšanu Zviedrijā šie ļaudis bija cerējuši nopelnīt. Tagad visas cerības ir vējā un lielākā problēma kā iegūt naudu, lai atgrieztos atpakaļ mājās.

Pašlaik pie vēstniecības jau sapulcējušies vairāki simti bulgāru. Visi tur arī nakšņo – Stokholmas centrā, parkā uz soliņa un vēstniecība viņiem piešķirt maltītei 2 sviestmaizes dienā.

Notiekošais ir liela traģēdija, jo liecina, ka cilvēki ir gatavi doties svešumā, meklēt darbu bez garantijām un iztikas minimuma.

Tikko Bulgārija informēja zviedru medijus, ka Bulgārijas valsts tomēr apmaksāšot pati savu pilsoņu atgriešanos atpakaļ dzimtenē!

Šis paziņojums jau apceļojis zviedru medijus kā sensācija.

Savādi, ka tas notiek tikai tagad, kad ”ūdens jau smeļas mutē”.

–  Pirms mēneša dzimtenē daudzi stāstīja, ka te Zviedrijā varot lieliski nopelnīt ar ogu lasīšanu, taču šie stāsti izrādījās meli. Kad ieradāmies šeit Tierpā, mūs baroja ar 2 sviestmaizēm dienā un lika nakšņot uz grīdas. Apstākļi bija traģiski slikti un peļņas vietā – tukšums , – tā zviedru medijiem sūdzējās Kirils Angelovs un MIha Zaharievs.

–  Izmisumā es gāju no ziemeļiem atpakaļ uz Stokholmu, jo naudas autobusam vai vilcienam man nepietika… – stāsta jauna bulgāriete, kas bija pavadījusi ceļā uz Zviedrijas galvaspilsētu 4 diennaktis, lai sasniegtu savas valsts vēstniecību Stokholmā.

Pašlaik par pārgurušajiem bulgāriem Stokholmā mēģina rūpēties Stokholmas sociālais dienests, taču aprūpējamo jau tagad esot par daudz. Nelaimē nonākušajiem palīdz baznīca (atļauj nakšņot baznīcas telpās) un brīvprātīgie.

Visi gaida uz autobusu karavānu Stokholma – Sofija.

Jau šovakar.

Islande un Latvija – divi dažādi krīzes stāsti

2012. g. 24. jūlijā. Speciāli TVNET.

Šomēnes islandieši no jauna ievēlēja savu valsts prezidentu – Ulafūru Ragnāru Grimsonu. Jau piekto reizi pēc kārtas to pašu, kamēr valdības vadītāju un partiju savietojums pie valsts stūres mainās tikpat strauji kā Latvijā. Kāpēc Islandes prezidents «palika savā vietā» un vēlētāji nenomainīja arī viņu?

Viens no izskaidrojumiem ir ekonomiskā krīze un tās izraisītās sekas.

2008. gada rudens finanšu krīze pirmajām iebelza abām – Islandei un Latvijai.

Islande iedzīvotāju skaita ziņā ir vismaz sešas reizes mazāka par Latviju, taču lepojas ar pasaulē vecākās joprojām darbojošās demokrātijas statusu (Islandes parlamenta pirmsākumi meklējumi 930. gadā).

Neaizmirsīsim, ka Islandes Republika bija pirmā ārvalsts, kas 1991. gada 22. augustā apstiprināja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Toreiz tas bija varonīgs solis no prezidentes Vigdisas Finbogadotiras puses. Viņas iniciatīvai negribīgi un palēnām toreiz pievienojās arī Ziemeļvalstis. Par to Islandei joprojām – paldies!

Gandrīz divdesmit gadus vēlāk gan Latviju, gan Islandi gandrīz vienlaicīgi trāpa banku kraha un krīzes triecieni. Smagi un pazemojoši.

Ārā no krīzes gruvešiem pagaidām izdevies izrāpot abām, taču valstu ceļš «atpakaļ pie stabilitātes» ir bijis atšķirīgs. Piemēram, Islande savu savu kronu devalvēja, «krīzes izraisītājus» (valdību un banku vadītājus) tiesāja (notiesājošs spriedums premjerministram G. Hārdem), pie eiro neraujas un šobrīd «aizvien spēcīgākā Islande iet savu savrupo ceļu atpakaļ pie labklājības» (HBL, 2012.01.07.).

Kā rīkojās Latvija?

Pretēji.

Kāpēc Latvija netiesā Kalvīti, Godmani un Rimšēviču?

Latvija savu latu nedevalvēja (draudot ar tiesām un represijām visiem, kas uzdrošināsies kaut vai izteikties par šo iespēju). Savas amatpersonas, kas atbildēja par krīzes izraisīšanu un taupības ignorēšanu treknajos gados, pasaudzēja un par nolaidību netiesāja ne Kalvīti, ne Godmani, ne Latvijas centrālās bankas prezidentu Rimšēviču, kuru jau 2008. gadā starptautiski eksperti atzina par sliktāko centrālās bankas prezidentu.

Valūtas fonda prezidente Lagarda un visa pasaule šobrīd brīnās par latviešu tautas pacietību un gatavību visu krīzes smagumu nest uz saviem pleciem. Slodze turpināsies arī tad, ja Latvija iekļausies problēmu pilnajā eiro zonā.

Tiktāl viss izskatās pēc veiksmes stāsta, taču otra puse šai monētai nav tik spoža. Pašlaik mūsu valsts joprojām nespēj atrisināt masu bezdarba, emigrācijas un sabiedriskās telpas depresijas efektus, kurus lielā mērā noteicis politiskās elites izraudzītais Latvijas «no krīzes ārā izkļūšanas ceļš».

Islande nupat Starptautiskajam Valūtas fondam IMF samaksāja 1 miljardu eiro, atdodot krīzes parādu, un prognozē, ka 2016. gadā islandieši pilnībā dzēsīs savu parādu.

Turpretī Latvijā turpinās ēnu spēles un diskusijas par parāda atdošanu vai pat neatdošanu. Finanšu ministrs Andris Vilks uzskata, ka visagrākais, kad Latvija tomēr varētu sākt arī reālu parādu atdošanu jeb nominālās summas mazināšanu, būtu jau pēc četriem gadiem – 2016. gadā. Tad, iespējams, valsts budžets jau būtu ar pārpalikumu (Delfi, Bizness, 2012.22.03.). Aizkulisēs dzirdami arī viedokļi par defoltu, kas šajā gadījumā izpaužoties nevis kā atsacīšanās maksāt vispār vai maksāt pienācīgo summu, bet gan aizdevēju «iepriecināšana», pavēstot, ka Latvijas parāda atdošana notiks, taču pāris desmit gadus vēlāk, nekā noteikts aizdevuma termiņā. Izskan arī «pārfinansēšanas» jēdziens, kas nozīmē, ka valsts atkal aizņemsies, lai atdotu iepriekšējos parādus.

Lēmumu pieņēmēji rīkojas virs līdzpilsoņu galvām un brīvi pieņem nozīmīgus lēmumus, sabiedrības viedokli īpaši neņemot vērā.

Islandieši rīkojās pretēji.

Neraugoties uz vecā prezidenta palikšanu postenī, valsts politiskā sistēma kopš banku krīzes avārijas ir radikāli mainījusies.

Pateicoties krīzei, ir mainīta un reformēta prezidenta misija.

Jā, arī prezidents krīzes brīdī bija «tuvās attiecībās» ar nīstajiem banku Glitnir, Landsbanki un Kaupthing direktoriem, kuru uzņēmumi bankrotēja gandrīz vienlaicīgi 2008.gadā. Treknajos gados prezidents politiski palīdzēja šo banku tirgvedībā un nekautrējās raksturot šīs bankas pozitīvi, pacilāti, romantizēti un lepni. (Tieši tāpat kā Latvijas vadītāji un banku kontrolētāji stutēja Parex un pievēra acis uz tās draudošām problēmām.)

«Lieliskā un modernā islandiešu banku vadība» sakrita ar valsts paštēla veidošanās uzplaukumu, kas iedrošināja un radīja ilūziju, ka arī mazas valstis var izaicināt lielos pasaules finanšu dinozaurus uz sacensību. Savulaik Islande bija uzaicinājusi uz kautiņu Angliju (mencu karš), un tagad bija pienākusi jau otrā reize iecirst britiem knipi pa degungalu. Prezidents Grimsons toreiz piederēja karsēju pirmajām rindām.

Visi tika gāzti no troņiem

Pēc 2008. gada finanšu krīzes Islandē varēja prognozēt lomu nomaiņu visos līmeņos, jo no troņiem tika gāzti ne tikai bankrotējošo Islandes banku vadītāji, bet arī premjerministrs ar visu savu politisko svītu. Vēlēšanu rezultātā konservatīvā Neatkarības partija nonāca opozīcijā (pēc 20 gadu dominējoša stāvokļa valdību veidojošas partijas statusā) un varu valstī sev pievāca tā saucamā kreisā flanga koalīcija. 

Toreiz Islandes sabiedrība ilgojās pēc būtiskām pārmaiņām, taču šogad notika pretējais. Piekto reizi pēc kārtas prezidenta amatā no jauna tika ievēlēts tas pats «vecais labais» Ulafūrs Ragnārs Grimsons.

Pirmo reizi par Islandes prezidentu viņu ievēlēja 1996. gadā, un tagad izskatās, ka savu troni viņš saglabās vismaz līdz 2016. gadam. 20 gadi prezidenta amatā nav maz, jo Islandes konstitūcija neierobežo prezidenta pilnvaru laiku.

Tātad Grimsons turpina valdīt Edas un geizeru valstī tāpat kā iepriekš.

236 tūkstoši balsstiesīgo islandiešu (kopējais iedzīvotāju skaits valstī ir 320 000) viņu ievēlējuši no jauna.

Prezidenti Grimsons un Zatlers pret politisko eliti

Politikas analītiķi uzskata, ka notikušais ir izskaidrojams ar prezidenta vēlmi izmantot savu posteni kā «politisku pretsvaru valsts politiskajai elite». Tradicionāli islandiešu prezidents nepiedalās būtisku ikdienas politisko norišu ietekmēšanā un veic tikai reprezentatīvu, nāciju vienojošu lomu, ko viņam nodrošina šis simboliskais amats un personiskā kompetence. Taču Grimsons ir vienīgais prezidents, kas būtiski iejaucās šajos procesos un izmainīja lietu kārtību» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.). Ar šo Grimsona prezidentālais stils sasaucas ar Valda Zatlera slaveno rīkojumu nr. 2 un Latvijas parlamenta atlaišanas akciju 2011. gada referenduma formā.

Nav izslēgts, ka tautas balsojumā arī Valdis Zatlers būtu saglabājis savu amatu tieši tāpat kā to šogad novērojam Islandē. Taču Latvijā valsts prezidentu joprojām ieceļ «Jēkaba ielas puiši» un iespējams, ka tieši tāpēc Rīgā prezidentam nekad neizdotos tas, ko paveica Grimsons – divus būtiskus referendumus, kas radikāli nomainīja valsts un sabiedrības attīstības ceļu.

2004. gadā viņš atteicās parakstīt medijus ierobežojušu likumu un valdība bija spiesta šo priekšlikumu atsaukt. Taču pēc tam sekoja divi referendumi par tā saucamo IceSave tēmu, kas pieprasīja izlemt, kā rīkoties ar britu un holandiešu noguldītāju pazudušo naudu, kas bija izkūpējusi gaisā sakarā ar interneta bankas IceSave (Landsbanki sastāvdaļa) bankrotu. Divu referendumu rezultātā islandieši pateica »nē» parāda atdošanai no savām kabatām.

Prezidentu vainoja gļēvumā un oportūnismā. Pats Grimsons toreiz uzsvēra, ka viņš izmantojot iespējas, kuras pamatlikums viņam piedāvā, lai nodrošinātu savai tautai iespēju kontrolēt ievēlētos politiķus jautājumos, kuros sabiedrības viedoklis atšķiras no politiskās elites viedokļa «un nereti nekritiski pakļaujas starptautiskajam spiedienam» (A.C. Jungar, SvD, 30.06.2012.).

Grimsons ir arī pret Islandes iestāšanos Eiropas Savienībā un patlaban būtiski traucē valdības sarunas ar Briseli par šo tēmu

Nedz valdība, nedz banku vadība Islandē nav spējusi atjaunot sev sabiedrības uzticību.

Tikai viens no katriem 10 islandiešiem šodien uzticas savām politiskajām partijām un parlamentam kopumā. 40% no aptaujātajiem apgalvo, ka pirms 2008. gada krīzes esot ticējuši politiķiem daudz vairāk.

Interesanti, ka pēckrīzes izmeklēšanā ir atklājies, ka 2008.gada krīzes izraisītāji nav tikai mākleri vai bezatbildīgie banku vadītāji, bet gan lielās valsts institūcijas, kas tolaik birokrātiski novērsušās no notiekošā ar moto «ne mana cūka, ne mana druva». Tas ļoti atgādina arī Latvijas trekno gadu politiskās un banku elites uzvedību.

Vājā banku un finanšu sektora uzraudzība, draudzības korupcija visaugstākajā valsts pārvaldes līmenī tiek uzskatīti par galvenajiem Islandes krīzes iemesliem. Tieši sliktā uzraudzība, analītiķu gļēvums un nepietiekoši drosmīgi un neatkarīgi mediji esot pie vainas.

Vai Latvijā bija citādāk?

Prezidents kā ventilis

Aizvadītā krīze Islandei ir nozīmējusi ļoti daudz. Ekonomiskā un tai sekojošā politiskā krīze faktiski radīja priekšnoteikumus būtiskam reformu darbam valstī – reformēt pamatlikumu, kam līdz šim pretojās konservatīvā Neatkarības partija, kas valstī bija pie varas vismaz 20 gadus pēc kārtas. Īpaši izveidotā pamatlikuma pārskatīšanas komiteja, kas tika izveidota no 1000 «gadījuma pēc» izraudzītiem islandiešiem, 2011. gada rudenī piedalījās diskusijās par būtiskiem grozījumiem valsts konstitūcijā. Diskutējamo priekšlikumu skaitā ir nosacījumi, kā drīkst izmantot tādus visas tautas dabas resursus kā ūdens, ģeotermiskā enerģija, raktuves un zivis. To nodošana privātā tirgus rīcībā varētu notikt tikai uz ierobežotu laiku un par tirgus cenām atbilstošu maksu. Tas ir pretrunā ar esošo kārtību, kad, piemēram, nozvejas kvotas tiek dotas par nominālu maksu, bet tālāk tiek pārdotas par ļoti augstu cenu.

Taču atgriezīsimies pie prezidenta Grimsona. Viņa ievēlēšana augstajā amatā 2012. gadā jūlijā liecina, ka politiskā kultūra mainās un ka prezidents, kas apzināti izraisa konfliktus iekšpolitiskajā sistēmā un uzspridzina reprezentatīvās politiskās institūciju sistēmas balstus (līdz ar to apgrūtinot iekšējo sadarbību) ir moderna izeja uz progresu.

Prezidentam jākalpo kā drošības ventilim krīzes apstākļos.

Nākotne rādīs, vai Zatlera un Grimsona ceļš ir pareizs.

Vai prezidents kopā ar tautu var panākt vairāk nekā valdībā kopā ar starptautiskajām institūcijām?

Pagaidām izskatās, ka islandiešiem tas izdosies, bet mēs Latvijā – bijušā televizoru meistara un luksusa pensionāra vadībā paliksim «pie ratiem».

Ja Zatlers būtu palicis amatā, iespējams, ka iesāktais pagrieziena kurss tiktu turpināts tieši tāpat, kā to pašlaik var novērot Islandē, kur tautas uzticība prezidentam līdzsvaro neuzticību valsts politiskajai varai un institūcijām.

Ir pienācis tautas vēlēta prezidenta laiks arī Latvijā.

Tas neatgriežami ir klāt.

Decibelu pirāti Ventspilī. Vara pārdod manu miegu.

2012. gada 21. jūlijā

Kolāža no Google

 

Šodien krosiņu gar jūru noskrēju novēloti. Vakar piespiedu kārtā nācās noklausīties kempinga diskotēku, jo vietējā pašvaldība šeit nosaka pilsētnieku un pilsētas viesu gulētiešanas laiku un tas bija pārdots starptautiskam pasākumam. Atbraucēji skaļi dzīroja un mums, blakus māju un viesnīcu iemītniekiem bija jānoklausās. Piespiedu kārtā. 

Primitīvs diskžokejs un viņa repertuārs tepat līdzās (pāris priedes tālāk) vakar naktī klaigāja, cik skaļi vien iespējams un mēs visi (gulētgatavie)  bijām spiesti īsināt nakts stundas ar patīkamām sarunām, visiem spēkiem ignorējot lielo troksni, kas spiedās cauri aizvērtiem logu stikliem un rāmjiem līdz nakts vidum.

Normālā valstī 23.00 tiek pārtraukti visi publisko decibelu ražotāji.

Latvijā tā nav.

Te katras pašvaldības vadītājs var diktēt mūsu gulētiešanas laiku.

Tāds likums esot Latvijā.

Tāpēc mēs esam unikāli.

Vara pie mums nosaka ne tikai finanšu politiku, bet arī miegu un caur to diktē manu un jūsējo veselības stāvokli.

Vietējā vara šeit nosaka kad es drīkstu gulēt un kad nē.

Ja pašvaldībai vajag, tad atbraucēji var ”nopirkt nakts klusumu”, plosoties un gārdzot vai nu līdz vēlai nakts stundai vai pat līdz rītam.

Vai nav grandiozi?

Pirms pāris gadiem nācās šeit Kurzemē saskarties ar līdzīgu problēmu. Toreiz biju noīrējusi samērā dārgu kempinga istabiņu pie stāvkrasta Jūrkalnē, kur visu nakti nebija iespējams gulēt, jo 100 metrus tālāk kempingā Sīļi vietējā pašvaldība bija atļāvusi turienes īpašniekam rīkot nakts tusiņus lieliem, kliegtgataviem uzņēmumiem.

Brēkt un klaigāt pa nakti esot liels luksus. Katram to neatļauj. Tikai tiem, kas par trokšņošanu naktī ir gatavi samaksāt brangu naudu, var atļauties šo unikālo iespēju – trokšņot un nesodīti neļaut gulēt citiem.

 ”Kliedzamā laika” pārdošana naktī esot šī reģiona biznesa ideja.

Toreiz kāds liels Latvijas uzņēmums Sīļos, Jūrkalnē divas diennaktis rīkoja dienas un nakts pasākumu ar mīklainu nosaukumu – ”sporta spēles”. Būtībā šī aktivitāte bija kolektīvās dzeršanas un nakts ālēšanās pasākums. Brēcēji un vientuļie zombiji izbaudīja iespēju ķērkt un klaigāt mikrofona visu nakti. Viņi sludināja pie mikrofona visu, kas vien ienāca prāta – ”o mamma!”, ” stulbenis no Gulbenes”, ” tā jums vajag – negulēsiet maitas, mēs to noteiksim!” – utt.  Mēs (tie, kas gulējām gultiņās viesu namos blakus kempingā)  bijām spiesti skatīties griestos un izgulēties pa dienu, jo nakts melnumā ”sporta spēļu”  plosīklas mums neatļāva laisties snaudā pat līdz rīta gaiļiem. Visvairāk toreiz man bija žēl bija mazu bērnu un viņu vecāku, kas nomocījās galīgi.

Miega trūkums nav patīkama lieta.

To zina katrs, kam šo riebīgo efektu ir nācies piedzīvot.  Īpaši pretīgi, ja esam noīrējuši istabiņas atpūtai, bet decibeli aiz loga mums piedāvā akustisko spīdzināšanu Gvantanamo stilā.

Tagad man atkal jārēķinās ar līdzīgu situāciju tajā pašā Kurzemē.

Šoreiz Ventspilī.

Šovakar te turpina dārdināt vietējā motociklistu salidojuma diskotēka.  Paši ”mocīši” jau nav vainīgi, ka organizētāji izvēlējušies nakts koncertiem pilsētas teritoriju.

Pats Ventspils galva ”papus A.L.” esot šī pasākuma entuziasts, tāpēc pat vietējā pašvaldības policija nakts vidū atteicās braukt uz apklusināt kempinga trokšņotājus, lai gan atzinās, ka viņiem esot atļauts dārdināt pastiprinātājus ”līdz vieniem”. 

” Mēs tur neko nevaram izdarīt” – pēc 02 naktī vakar telefoniski atzinās vietējās pašvaldības policists.

” Brauciet un izraujiet viņiem to štepseli no kontaktiem” – es aicināju kārtībnieku.

” Nē, mēs to nevaram izdarīt”, – viņš nopūtās.

Un troksnis turpinājās.

Izskatās, ka Lemberga sindroms šoreiz darbojas un nostrādāja ļoti nesimpātiski.

Ļoti. 

Nožēlojami, ka Latvijā pašvaldības var noteikt savu iedzīvotāju gulētiešanas laiku, pārdodot nakts stundas ciemiņiem trokšņošanai.

Decibelu bizness pieprasa attiecīgā likuma pārskatīšanu.

Steidzamības kārtībā.

Iedzīvotāju tiesības gulēt ir augstāka kategorija nekā pašvaldības vadītāju vēlme nopelnīt, pārdodot nakts klusumu viestrokšņotājiem.

Tik vienkārši tas ir.

Lūdzu nomainiet šo likumu.

Atgrieziet Latviju civilizētas valsts apritē.

Ar obligāto aizliegumu trokšņot pēc plkst. 23.00

Vēl jo vairāk tāpēc, ka Ventspils sevi profilē kā ģimenes atpūtas vietu.

Šo luksusu pagaidām izbaudīt nav izdevies daudziem.

Melno motociklistu diskotēka Ventspils naktī. Saule štokos.

2012. gada 20. jūlijā

Gandrīz kā Ventspilī, šonedēļ.

Gandrīz kā Ventspilī, šonedēļ.

Esmu Ventspilī, jo šeit visu nedēļu nelīst.

Līdz šim viss bija lieliski.

Skroderkrogs – kā patīkams atklājums.

Saule un labais vējš no dienvidrietumiem.

Mainīgs mākoņu daudzums.

🙂

Taču tagad, šovakar esmu spiesta klausīties mazbaudāmu diskotekas mūziku, kuru dārdina tepat netālu –  kempinga motociklistu saietā.  Sajūta it kā viņi spēlētu un ņemtos tepat blakus pagalmā.

Nenormāli skaļi. Piebrēc visu pilsētu. Nakts tumsā.

Melnos motociklus ievēroju jau vakardien, Skroderkrogā. Pikti tipāži, nodurtiem skatieniem ar nolietotiem planšetdatoriem uz galda, līdzās tējas glāzei.

Tagad skaņa laužas pāri pilsētai un visiem piespiedu kārtā jāpiedalās motocilistu pasākumā. Vismaz ar varu jānoklausās viņu diskotekā.

Tikko motociklu diskotēkā ”palaida” vecu Roxette ierakstu. Būs jāpiezvana Peram Geslem uz Zviedriju un jāpasaka, ka viņa vecais ieraksts man traucēt gulēt Ventspilī.

  • Ko varu līdzēt? – viņš jautās.

Nu, protams, ka neko. Tavus ierakstus var drillēt ikviens, kas to vēlās un traucēt citiem naktsmieru uz nebēdu.

Rīt plosīšanās pa nakti un pa dienu šeit turpināsies. Ventspils mājas lapa sola, ka  būšot motociklistu parāde un konkursi + ”meiteņu priekšnesumi” .

  • Kukū! – tikko sāka klaigāt motociklistu diskžokejs ap 23.49 naktī. Apdzīvotā vietā, ar skaļruni.

Tagad kaut ko muld par Liepāju un vēl par ”jaunības atcerēšanos” , ” ļoti brīnišķīgi” un es tikai domāju par vienu – kā viņam aizbāzt muti.

Kā jūs domājat?

Kā mēs varētu šovakar aizbāzt muti brēcējam no Ventspils kempinga?

Vai kāds zina kur Ventspilī var nopirkt ausu korķus, jo rītvakar ies vēl dramatiskāk un koncertēs ”Jumprava” . Es laikam emigrēšu.

Tikmēr pa dienu viss notiek.

Saule ir pienākumu augstumos un visu nedēļu Ventspilī nelīst.

Ne piles.

Ir silts un saulains.

Dieva vaigs ir pagriezts uz šo pusi. Vismaz pa dienu….

Ceru, ka Kurland Bike Meet  2012 nekas neizdosies….vismaz manas simpātijas pret viņiem nakts trokšņu dēļ ir izsmeltas, un tas ir daudz.

🙂

Oj, beidzot sāka līt.

Ceru, ka tas viņiem traucēs un klaigātāji apklusīs.

Cerams….

Ventspils jūrmala. 20.jūlijs, 2012.

Ventspils jūrmala. 20.jūlijs, 2012.