Katram savs “lembergs”. Amerikāņiem – “donalds”, mums – “aivars”.

Tieši tāpat kā aivars atsakās saprast savas rīcības patiesās sekas Latvijas politikā, to pašu nevēlas atzīt arī ASV prezidents Tramps.  Nesenie atmaskojumi pierādīja, ka viņa dēls ir priekšvēlēšanu kampaņas laikā sazinājies ar Krievijas politisko eliti un saņēmis atbalstu no Kremļa.  Tātad –  Trams ir uzvarējis vēlēšanās patiecoties Kremļa propagandai. Šī atmaskojuma avoti meklējami Baltā nama iekšienē. Tas nozīmē, ka Trampa štābs savam līderim vairs nav lojāls jeb uzticams. Izskaidrojums šādai “nodevībai” nav tālu meklējams – to izraisījusi pašreizējā prezidenta rīcība un darbība politikas arēnā, kas daudziem amerikāņiem uzdzen šausmas, antipātijas un kauna sajūtu.

New York Times ziņo, ka kompromitējošo informāciju medijiem piegādājuši trīs cilvēki no Trampa iekšējā loka. Pašam Trampam šis fakts bija ļoti nepatīkams pārsteigums, jo ziņas tiks nopludinātas avīzē, kas viņam šķiet viskaitīgākā, nesimpātiskākā un nīstākā.

Satraukums Baltajā namā patlaban esot milzīgs un komandas darbs “praktiski paralizēts” (DN, 13.07.2017).

Līdz šim publiskā satraukuma karuselis griezās ap Trampa centieniem demontēt Baraka Obamas izveidoto veselības apdrošināšanās sistēmu un ieviest nodokļu reformu, kas dotu priekšroku turīgajiem amerikāņiem un trūcīgo rēķina. Taču tagad Trampa dēla slepenās sarunas ar krievu advokāti un atklātie lūgumi krieviem palīdzēt  priekšvēlēšanu cīņā pret Hilariju Klintoni, ir pārņēmuši publisko telpu.

Washington Post sajūtas Baltajā namā raksturo kā orkānu. Pats Tramps uzvedoties izaicinoši un skaļi (tieši tāpat kā Ventspils aivars) – visu noliedz, klaigā, ka “var darīt ko un kā vēlas” un, ka “dēls ir svēts” t.i. “nav vainīgs”.

Tramps uzskata, ka viņa sadarbība ar Kremļi priekšvēlēšanu kampaņas laikā nevarēs pierādīt. Pēc viņa domām sadarbība ar Putinu nav nekas slikts. Galu galā – tas ir izdevīgi un šis arguments ir vienīgais, kas viņa domāšanā funkcionē produktīvi. Tieši tāpat kā Latvijā eksperti brīdina un aicina vēlētājus uzmanīgāk izvelēties kandidātus par kuriem tiek balsots vēlēšanās, arī amerikāņiem David Frum iesaka to pašu. Pat konservatīvā Fox News programmas vadītājs Shep Smith neslēpj sašutumu par to, ka Tramps nevēlas atzīt krievu iesaistīšanos viņa priekšvēlēšanu kampaņā kā nopietnu pārkāpumu. Atvainošanās vietā viņš turpina būt sašutis par to, ka medijus šis fakts joprojām interesē. Arī viņam (tāpat kā mūsu aivaram) šķiet, ka šī viņa neglītā rīcība ir “veca zupa” par kuru vairāk NAV JĀRUNĀ.

Taču viņa lāsti debesīs nekāpj, jo tikko Wall Stret Journal atmaskoja faktu, ka amerikāņu drošībnieki ir noklausījušies krievu valsts ierēdņu telefonsarunas, kuri jau 2015.gadā atklāti runa un spriež par krievu pieslēgšanos Donalda Trampa priekšvēlēšanu kampaņas procesam.

Atmaskojumu indikācijas var panākt Trampa znota Jared Kushner demisiju. Tieši viņs publiski meloja par savu tikšanos ar krievu diplomātiem. Nupat noskaidrojies, ka Kušners aktīvi iesaistījies krievu troļļu stratēģijas formēšanā Trampa kampaņas beigu fāzē. Tā tiekt diriģējis krievu troļļu orķestri. Ja Donalda Trampa juniora darījums ar krievu juristi var tikt traktēts kā valsts nodevība, tad znota rīcība izskatās vēl nožēlojamāk. Tramps pašliak nolīdzis sava dēla aiztāvībai dārgāko amerikāņu advokātu Alan Fuerfas. To pašu, kas mēdz aizstāvēt mafijas vadoņus (Gambino, Genovese och Bonanno). Skarbi. Turpretī Kušnera stāvoklis turpina grīļoties tālāk.

Ievērojamais amerikāņu jurists Jill Wine – Banks, kas bija prokurors Watergate skandāla laikā, ir pārliecināts, ka avīzes publicētie materiāli pierāda amerikāņu amatpersonas sazvērestību ar citas valsts valdību.

Starp citu – znots ir pieņemts darbā Baltajā namā. Pierādījies, ka publiskajā intervijā viņš ir atklāti melojis par saviem kontaktiem ar Kremli. Par šādu melošanu ASV amatpersona var nonākt cietumā. Tikko uzzinājām, ka pierādījusies pat viņa korumpētība sarunās ar Kataras režīmu. Pirms laika viņš centies pierunāt kādu Kataras investētāju, ieguldīt naudu viņa nekustāmā īpsašuma uzņēmumā. Runa bijusi par ieguldījumu pusmiljardu dolāru vērtībā. Darījums nav izdevies un Trampa znots atriebies ar Kataras blokādes atbalstīšanu. Kā norāda The Intercept, tieši Kušners bijis galvenais Trampa pierunātājs atbalstīt Sauda Arābijas un Emirātu uzsākto Kataras blokādi.

Katram savu nevaroņi – amerikāņiem Trampa svīta. Mums oligarhu sarunas.

Personāži līdzīgi un varas abstinence arī.

 

Advertisements

Kūlas dedzinātāji mums ievēlēja atpakaļ oligarhus

Speciāli TVNET

Vēlēšanas kopā ar arktisko gaisa straumi, kārtējo Brīvdabas muzeja gadatirgu un Londonas teroristu uzbrukumu garām. Pēc dramatiskajiem pusnakts aptauju ziņojumiem, iestājies klusums pēc vētras. Īpaši uzkrītoši tas pamanāms Rīgā. Te uzvarētāji gavilē klusināti, jo knapi pārvarējuši 50% robežu, bet zaudētāji izliekas, ka viņu vispār nav. Puķes smaržo tālāk reibinoši, jo šogad magnolijas, ceriņi, rododendri un purenes zied vienlaicīgi.

Rīgas grimšana

Rīga turpinās grimt, jo vēlēšanu rezultātā 50,85% ieguvis prokremliskais Ušakova-Amerika tandēms. Ar daudz mazāku pārsvaru nekā iepriekšējās vēlēšanās, taču pie varas Rīgā viņi tomēr paliek. Kāpēc tas notiek atkārtoti? Iemesli ir vairāki. Protams, putiniskajai «Saskaņai» ir savs stabils krieviski runājošo vēlētāju kolektīvs, kas balso par savējo (krievu), nevis par viņa politiku. Skaidrs, ka plaši tika izmantoti administratīvie resursi aģitācijai (pašvaldības darbiniekiem atlaides un bonusi, tiešs spiediens ar prasību vēlēt par pašreizējiem vadītājiem), ar bezmaksas tramvajbiļetēm iekārdināti postsovjetiskie Rīgas seniori, kā arī liktas lietā no Krievijas pārņemtās netīrās propagandas metodes: manipulācija sociālajos medijos, melīgu ziņu izplatīšana un pretinieku apzināta nomelnošana ar dažādu manipulatīvu metožu palīdzību, kas civilizētu valstu priekšvēlēšanu praksē ir aizliegtas. Viens no melīgo ziņu uzkrītošākajiem piemēriem ir partijas nosaukuma «sociāldemokrātiska partija» izmantojums, jo starptautiskās internacionāles mājas lapā «Saskaņa» joprojām nav akceptēta kā pilntiesīgi piederoša un atbilstoša sociāldemokrātiskas partijas standartam (atrodas tikai asociēto partiju sarakstā) un nekādi nevar tikt uzskatīta par klasiskās Raiņa Latviešu sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (internacionāles akceptētās partijas) lietas turpinātāju. Tātad «Saskaņa» kopā ar klerikālo GKR paliek pie varas Latvijas galvaspilsētā.

Rezultātā skepse par Rīgas nākotnes izredzēm ir pamatota, jo šā tandēma darba stils, manuprāt, iezīmīgs ar augstu korumpētības līmeni, katastrofāli vāju spēju komunicēt ar Rīgas sabiedrību atgriezeniski. Vairāk atgādinot mafiozu grupējumu, nevis partiju, kad aktuālu galvaspilsētas problēmu risināšanās vietā (tramvajs uz Berģiem, Pļavniekiem vai Dreiliņiem) tiek piedāvāti nesaprotami, tikai varai tuvu stāvošām personām vajadzīgi projekti (kapu tramvajs) ar tendenciozi politizētu realizācijas interpretāciju.

Atkarība no Kremļa un baznīcas

Izteikti prosovjetiskais politikas realizācijas modelis Rīgas Domē rada aizdomas par vadošā tandēma pārāk ciešo atkarību no Kremļa un baznīcas. Tā kā nedz Ušakovs, nedz Ameriks nespēj komunicēt ar presi un publiku demokrātiski, paskaidrojot un pamatojot savu lēmumu loģiku (turpinot ignorēt publisko telpu arogantā stilā a la PSRS vai mūsdienu Krievija), ir pamats bažām, ka Rīgai nekas labs nākotnē nespīd. Pie kam, zinot šīs partijas sadarbības līgumu ar Krievijas Putina partiju «Vienotā Krievija», pastāv bažas, ka Kremlis arī šoreiz varētu būt iejaucies ar palīdzīgu roku aģitācijas un balsu skaitīšanas darbā Ušakovam – Amerikam par labu. Šīs bažas nevajadzētu izslēgt kā nepamatotas, jo ASV un Francijas prezidentu vēlēšanas pierādīja, ka šāds mehānisms «Saskaņas» sadarbības partneriem Maskavā eksistē. Nav izslēgts, ka arī Latvijas virzienā tas ir darbojies un devis rezultātus. Cerēsim, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis, taču nav pārliecības, ka mūsu valstī ir kontroles resursi, kas šādu iespēju godprātīgi spētu analizēt un izslēgt bažas no aizdomu fona.

Otrajā vietā Rīgā izvirzījās jauniesācējs ar neskaidri deklarētu politisko virzību, tā saucamā Bondara partija (LRA/LA) ar 13,66%, un trešajā – konservatīvi klerikālā JKP ar 13,41%. Lielākais zaudētājs šajās vēlēšanās ir liberālā «Vienotība» ar pieticīgajiem 6,26%, kas jau trešajās pašvaldību vēlēšanās pēc kārtas nespēja izvirzīt pienācīgu pretendentu Rīgas mēra amatam. Loģiski, ka tieši «Vienotības» stūres vīru nenoteiktība un iekšējo resursu neprasmīga lietošana ir atbildīga par to, ka mūsu valsts galvaspilsēta turpinās stagnēt vēl četrus gadus uz priekšu prokremliska režīma vadībā. Nacionāļu neveiksmīgā kandidāte Baiba Broka mēģināja nospēlēt savu Rīgas Domes mēra pretendentes lomu, taču viņai šī loma galīgi neizdevās. Apzināti vai neapzināti Baiba Broka nospēlēja Nila Ušakova draudzenes (sabiedrotās) lomu uz Rīgas politiskās skatuves, un tas liecināja, ka vai nu VL – TB/LNNK ir gatavi sadarbībai ar «Saskaņu», vai arī lomas ir sadalītas jau iepriekš un nacionāļi «labprātīgi» atdevuši Rīgu Nilam, par to saņemot pretī «kaut ko tādu», par ko mums pārējiem publiski nestāsta. Lemberga kabatas partijas ZZS vārgulīgie 3,29% šajā gadījumā bija lieks apliecinājums tam, ka Ventspils politiskā apetīte ir hroniski neremdināma un spēj nodedzināt kaimiņa māju, lai uz ugunsgrēka liesmām uzceptu sev pannā olas.

Daugavpils spītība

Interesantu pārsteigumu sagādāja otra lielākā Latvijas pilsēta. Ar minimālu pārākumu uzvarējusi valdošā «Latgales partija», kas ieguvusi par 113 balsīm vairāk nekā «Saskaņa». Jānis Lāčplēsis paliek zirgā (28,57%), un no Rīgas uz Daugavpili aizkomandētais saskaņietis Andrejs Elksniņš (28,16%) mīņājas tikai otrais. Trokšņainais Rihards Eigims ar savu «Mūsu partiju» palicis trešais (19,4%). Vēlētāju aktivitāte Daugavpilī bijusi 47% robežās. Jāpiezīmē, ka eiromigrantu plūsma no Latvijas uz Rietumeiropu tieši no šā reģiona ir visiespaidīgākā, un šis apstāklis varēja ietekmēt vēlētāju aktivitāti reģionā. CVKdati rāda, ka Daugavpils domē nav ievēlēta «Svetka-kandidat» jeb Svetlana Lomska no partijas «No sirds Latvijai», kas ar Youtube palīdzību izplatīja savu videoklipu, aicinot balsot tieši par viņu. Šāda relaksējoša metode priekšvēlēšanu aģitācijā ir ļoti izplatīta Krievijā, kas arī izskaidro «čičolīnas» stila vēstījumu pierobežā Daugavpils zumbas treneres izpildījumā. Tas nozīmē, ka Daugavpilssaglabā savu stilu un savus oligarhus tāpat kā agrāk. Tieši tāpat kā Ventspils, kurā netraucēti valdīs tālāk oligarhs un vietējais karalis Aivars Lembergs (62%). Nav mainījies atbalsts arī Jelgavas Andrim Rāviņam un skandalozajam Ziedonim Caunem. Tas pats Jānis Baiks ar savu «Valmierai un Vidzemei» (60,32%) paliek pie varas Valmierā. Atpaliek Lemberga ietekmes ZZS ar 15,1% un Nacionālā apvienība ar saviem tradicionālajiem 9,7%. Prokremliskajai «Saskaņai» šajā reģionā nav izredžu (3,1%)

Liepāja uzvelk buras

Labāka situācija novērojama Liepājā. Portāls Liepājniekiem.lv ziņo, ka 90% iedzīvotāju vēlas, lai «šoreiz» Jānim Vilnītim (LRA) un ilggadējam mēram Uldim Seskam (LP) «jāspēj vienoties un strādāt koalīcijā». Taču pastāv bažas, ka «divi latvieši» var neprast vienoties (kā parasti) un rezultātā par Seska sabiedrotajiem arī šoreiz kļūs prokremliskā «Saskaņa», ar kuru Liepājas mērs jau iemācījies sadarboties aizvadītos četrus gadus.

Redzēsim, vai Liepāja uzvilks jaunas buras, vai tomēr turpinās politisko virzību iesāktajā formātā.

Kursi vēlētājiem

Jāatzīst, ka aktīva vēlētāja situācija Latvijā nav vienkārša. Ja jāiemet urnā saraksts bez svītrojumiem un krustiņiem, tad lieta vienkārša – paņem, ielīmē un iemet. Taču, ja ir vēlme aktīvāk selekcionēt deputātu kandidātus, tad vēlēšanu procedūra kļūst sarežģītāka. «Krustiņš» jāzīmē kā kapu krusts, nevis «x», un nosvītrojot nedrīkst aizskart «krustiņa rombu», citādi biļetens nebūs derīgs – «mašīna» to nevarēšot izlasīt. Bez tam, ja seko CVK videoinstrukcijai, nedrīkst locīt vēlēšanu zīmi (pirms ievietošanas aploksnē), lai gan CVK piedāvāja tieši maza formāta aploksnes, nevis sarakstu formātam atbilstošas aploksnes, kurās bez locīšanas, manuprāt, to vēlēšanu zīmi iespraust nemaz nevar. Tāpēc var gadīties, ka daudzi aktīvie vēlētāji šogad, svītrojot un plusojot, un salokot vēlēšanu zīmes, palika aiz strīpas. Interesanti, vai Arnis Cimdars mums izstāstīs nederīgo biļetenu biogrāfijas? Var gadīties, ka tieši opozīcijas aktīvākie balsotāji būs zaudētāju sarakstā? Vai nākotnē nāksies rīkot kursus vēlētājiem, lai mēs spētu korekti veikt aktīvo balsojumu?

Vēlētāju diskomfortu būtu vēlams novērst līdz nākamajām vēlēšanām, lai aktīvākie nepaliek aiz svītras vai papīrgrozā tikai tāpēc, ka «mašīna to neizlasīs».

Laiks rādīs, vai tā notiks. Taču pagaidām jāsamierinās, ka kūlas dedzinātāji mums ir savēlējuši pašvaldībās stagnējošus oligarhus.

Nekas labs tas nav. Nākotnei neklāsies viegli.

Diemžēl tā tas ir.

Rietumu demokrātijas grāvēji ar bārdām. Kas viņi ir?

Speciāli TVnet

 

 

Viens no spilgtākajiem ir krievu nacionālists Aleksandrs Dugins. Pēc skata gandrīz vai pops, bet pēc būtības nacists. Pateicoties Putinam un Trampam, «dugini» pēdējā laikā kļuvuši ļoti populāri, jo ir noderīgi Kremļa politiskajai varai. Dugins patīk populistiem ne tikai sava izskata un pārliecības dēļ, bet arī pateicoties ideoloģijas koncepcijai, kas rada priekšnosacījumus jaunai ticībai Krievijā.

Pats Dugins uzsver, ka viņa lolojums esot ceturtā politiskā teorija aiz liberālisma, komunisma un nacionālisma. Britu un amerikāņu imperiālisms esot norietējis, un tagad pienākusi kārta Dugina globālajai antiglobalizācijas konservatīvajai revolūcijai ar krieviem kā izredzēto nāciju centrā. Savā būtībā še autors kopē Ļeņina eksperimentu pirms 100 gadiem, izmaisot to ar Hitlera rasu tīrības teoriju.

Ja brīnījāmies par boļševikiem, sarkanajiem latviešu strēlniekiem 1917. gadā, tad atliek paskatīties uz šodienas 2017. gada duginistiem, kurus var pamanīt arī Latvijas ikdienā. Tāpēc vēlams iepazīties ar jauno «uļjanovu» tuvāk, jo viņš skalo smadzenes arī Latvijas antiglobālistiem.

Ideoloģijas veidošanās

Protams, Dugina ideoloģiju var sagraut ar argumentiem un pierādīt, ka tajā nav nekā jauna, vien boļševiku stratēģijas atkārtojums ar tukšām frāzēm antiliberālisma stilā. Taču vispirms vērts apskatīt šo kolektīvās ideoloģijas karognesēju, kas nevar ciest indivīda tiesības un jebkādu personas brīvību valsts un varas priekšā.

Viņa idejas veidojušās pirms 30 gadiem, vēl Padomju Savienības apstākļos. Tolaik piedalījies pagrīdes krievu neonacistu grupas «SS melnais ordenis» aktivitātēs, studējot itāliešu fašista Juliusa Evolas, franču konservatīvā René Genona un vācu nacista Karla Šmita darbus. Taču, mainoties politiskajai iekārtai (pēc PSRS sabrukuma), Dugins uzreiz saprata, ka viņu aicina krieviskuma ideja. Krieviem bija jāatrod filozofiskā bāze, lai atgūtu lielumu lauru vaiņagu, kā tas bija pierasts boļševiku un cara laikā. Vienā rāvienā, līdzīgi bijušajiem komunistiem, viņš pārvērtās par dziļi ticīgu personu. Par kristīgo. Līdz ar impērijas sabrukumu un «glasnostj» ēras sākumu Dugins nekavējoties metās pāri valsts robežām, lai (tieši tāpat kā Ļeņins savulaik) sāktu organizēt savu partiju labējo ekstrēmistu tīmekļa veidolā. Tieši tāpat kā Uļjanovs, arī viņš sāka savu periodisko izdevumu, drukājot «Iskras» vietā žurnālu «Elementy» (Elementi), kas kopēja Alena de Benuā publikāciju veidolu.

Tātad Dugins vispirms vēlējās apvienot ultrakonservatīvos, un zināmā mērā tas viņam arī izdevās. 1992.gadā Maskavā pie viņa ieradās beļģu nacists Žans Tiriars un abi kopīgi sāka kritizēt visu, kas nepatīk, un sapņot par Eiropas atbrīvošanas brigāžu ofensīvu. Ja grib «sist suni», tad koks vienmēr atradīsies.

Tātad Dugina teorijas (filozofiskās doktrīnas) pamatā ir pieņēmums, ka pastāv nesaderība starp moderno amerikāņu demokrātiju (kā tādu) un Krievijas ultrakonservatīvismu, kuru caram un boļševikiem ir izdevies gadu simtiem savai tautai uzspiest tik lielā mērā, ka važas ir pat pārvērtušās rotaslietā, un tieši šo mazohismu viņš vēlējās izmantot kā enkuru savai teorijai.

Tātad, pēc viņa domām, pastāv konflikts starp «amerikāņu jūras kultūru» (ASV) un «eirāzisko zemes kultūru» (ar Krieviju vadībā). Beļģis Tiriārs piekrita, uzskatot, ka tieši ar jaunas «teorijas» palīdzību Krievijai un krieviem varētu izdoties atjauno Eirāzijas sovjetisko impēriju un atjaunot PSRS vecajās robežās. Pat vēl vairāk – viņam bija pārliecība, ka šī ir Krievijas vēsturiskā misija – turēt savā kontrolē mazās Austrumeiropas tautas, jo pašas tās nespējot nedz elpot, nedz dzīvot, nedz garīgi pastāvēt neatkarīgu valstu formātā. Tātad Krievija boļševisma vietā ir jāapbruņo ar jaunu ideju, kas pašiem krieviem izskatītos pievilcīga un iedvesmotu viņus jaunam apokaliptiskam karam, kas (tieši tāpat kā pasaku grāmatās un fantāzijas romānos) būtu kauja starp «labajiem» un «ļaunajiem». Svētie, tīrie, garīgie un tikumīgie krievi (konservatīvie) uzveiktu samaitāto, seklo un nekam nevajadzīgo transatlantisko ienaidnieku (ASV kā demokrātijas iemiesojumu). Tā arī ar demokrātiju būtu cauri, jo duginisti to vienkārši uzšķērstu, nodurtu, nošautu un beigta balle. Tieši tāpat kā boļševiki ar caru. Tādā veidā krievu nācija atdzimtu no jauna, balstoties uz vācu nacistu teorētiskā mantojuma, kuru esot pazudinājis 1939.gads (Molotova-Ribentropa pakts). Protams, tieši tāpat kā boļševikiem, arī duginistiem nav nekā laba, ko piedāvā krievu tautai. Taču viņi zina, ka katram patīk uzslavas un glaimi un pret šādiem aicinājumiem nebūs vienaldzīgo. Īpaši Krievijā, kas vēlas turpināt savu Otrā pasaules kara varoņlomu.

Pagaršot nacismu

Tas, ko dara Dugins, ir mēģinājums pagaršot nacismu tīrā veidā, jo komunisma diktatūrā to atklāti nedrīkstēja darīt (lai gan lielkrievu šovinisms PSRS teritorijā tika praktizēts arī boļševiku režijā). Vācu nacisms (sovjetkomunistu izteiksmē) vienmēr tika dēvēts par «fašismu» (kas nav korekti), bet tā viņi pieraduši un dara joprojām. Tagad aizliegumi bija beigušies. Tāpēc Dugins beidzot varēja vicināt karogu ar kāškrustu, idealizēt Himleru, Heidriku un viņu idejas kā «intelektuālu oāzi». Taču iecerētais neizdevās, jo krieviem muguras smadzenēs ideoloģija iedzinusi domu, ka nacisms ir faktiski «fašisms» un tas iespējams tikai pie vāciešiem. Pie viņiem, protams, ka nē. Skaidrs, ka nacionālreakcionāru vilnim bija vajadzīgs grūdiens. Par tādu noderēja Boriss Jeļcins un viņa politika, kurai par godu Dugins (kopā ar draugu Eduardu Ļimonovu) nodibināja Krievijas Nacionālboļševiku partiju ar skarbi konservatīvu programmu. Pirmais un galvenais punkts šīs partijas līnijā bija apgalvojums, ka visas teritorijas, kurās dzīvo krievi, ir jāuzskata par Krieviju.

Krimai un Ukrainai, protams, bija jāatgriežas «atpakaļ mājās» (Krievijas sastāvā) un jāsarauj visi kompromitējošie «sakari» ar Rietumiem, lai «mūsu zemes izsaimniekošana» ar šo beigtos.

Nākamais bija aicinājums mācīties no Valsts drošības komitejas jeb KGB – «čekas», kas prot un spēj ieviest valstī likumu un kārtību. Šim nolūkam būs vajadzīgs skarbs vadonis, kas līdzīgi Ļeņinam šādas uzraudzības iestādes ieviesīs «tautas interešu vārdā».

Sākumā Dugins grasījās legalizēt arī pašu Ādolfu, taču vēlāk atteicās no šīs idejas. 1993. gadā Malagā, intervējot SS veterānu Leonu Degrelu, tika noskaidrots, ka Hitleram esot bijusi liela cieņa pret Staļinu. Viņš «tautu tēvu» esot pat apbrīnojis, un pie Otrā pasaules kara esot vainīgs nevis Staļins, bet Molotovs, kas izvirzījis nepiedodami skarbus noteikumus vāciešiem. Hitlers esot gigantiski nozīmīga Eiropas personība, kurai neesot izdevies ieceres īstenot, tāpēc Dugins gatavojās atrast Hitlera lietas turpinātāju. Parādoties Putinam, mesija bija noskaidrots. Tagad viņa ideoloģija izrāvās no perifērijas un sāka airēties uz Krievijas politiskā centra pusi.

Krievu nacisms bez kāškrusta

Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka ar kāškrustiem Krievijā labāk neeksperimentēt. To saprata arī Dugins un meklēja citas ideoloģiskās ikonas un simboliku Krievijas vajadzībām. Līdz ar 2008. gada Dienvidosetijas okupāciju Dugina idejas kļuva ļoti vajadzīgas Putinam. Bija nepieciešama «skaidrošana» tautai, kāpēc krievu karavīriem ir jāmirst Kaukāzā, cīnoties ar kalniešiem, kas nevēlas būt Krievijas sastāvā. Tagad lieti noderēja Dugina sapnis par «Eirāzijas kustību», kas esot cilvēcei ļoti nepieciešama, jo «ģeogrāfiskā telpa jau sen sauc pēc krievu garīguma palīdzības». Neraugoties uz to, ka Dugins diezgan nekautrīgi Hitlera «āriešu pārcilvēka» vietā sāka pasaulei piedāvāt «slāvu pārcilvēku», viņš turpināja attīstīt kontaktus ar neonacistiem arī «mazāk vērtīgo» nāciju valstīs.

Zvaigžņu stunda pie viņa ieradās 2011. gadā, kad krievu sabiedrība neslēpa neapmierinātību ar Medvedeva politiku, kurš tobrīd uz laiku bija prezidenta tronī. Taču liela sabiedrības daļa Krievijā tomēr nevēlējās autoritārā Putina atgriešanos Kremlī. Sākās Bolotnaja nemieri, vara atbildēja ar arestiem, bet Dugins ar ideoloģisku mobilizāciju. Kā viņš to darīja? Tieši tāpat kā Ļeņins – sāka nacionālistu diskusiju klubu. Runas šovi palīdzēja piedāvāt ideju televīzijas ēterā, un rezultātā Elementy teorētiskā kustība pārvērtās masu pasākumā. Televīzijas iedarbību (Cargrad TV stacijai Maskavā) viņam palīdzēja apgūt bijušie Fox TV producenti, tātad amerikāņi. Krieviem iepatikās ideja par to, ka viņi ir vislabākie, pasaules atbrīvotāji un garīgi tīrākās cilvēciskās būtnes. Pārbaudījums, protams, bija Maidans 2014.gadā, uz kuru Putins reaģēja ar Krimas okupāciju. Tagad, rīkojot referendumu šajā turku salā, lieti noderēja Dugina demagoģija par zemi, kas pieder krieviem. Referendumā tika iesaistīti ārvalstu neonacisti – Dugina draugi ( Luc Michel u.c.), un lietas sāka notikt.

2014.gada 18. martā Putins svinīgi deklarēja valsts jauno ārpolitiku un pie viena raksturoja krievu cilvēku kā pārcilvēku, kuram raksturīgs tikums, godīgums, taisnīgums un bezgalīga dzimtenes mīlestība. Tāpēc Putins skaidri un gaiši pateica, ka cīnīsies turpmāk par visu to 330 miljonu krievu «tiesībām», kas mitinās ārpus Krievijas teritorijas. Pie viena Putins neslēpa, ka viņa plānos ir tā saucamā Eirāzijas Ūnija (Padomju Savienība ar jaunu nosaukumu), kura tiks celta un uzbūvēta. Tā būs autoritāra, totalitāra valsts, kurā visi citādi domājošie intelektuāļi būs «valsts nodevēji». Vēl viņš lietoja savā runā arī citus Dugina formulējumus un, starp citu, jēdziens «valsts nodevēji» arī ir Hitlera formulējums.

Ar šo brīdi apdraudētas ir visas teritorijas, kurās mitinās krievu emigranti.

Iekarojumu loģika

Ukrainas karš ietilpst Dugina projektā. Doņeckas un Luganskas «tautas republikas» ieskaitot. Saprotams, ka ikvienu savu rīcību cilvēki mēdz attaisnot, ja nav vēlēšanās runāt patiesību. Arī šajā gadījumā Dugina ideoloģija negrib neko dzirdēt par to, ka ukraiņi negrib turpināt dzīvot Krievijas atkarībā, ka viņiem labāk gribas pieslieties Rietumiem. Galu galā vecākā paaudze labi atceras, kas bija PSRS un kā hoholiem tur klājās. Taču var samest patiesību ar kājām gaisā un sākt paceltā balsī sludināt krievu glābējmisiju pasaulē. Pēc Dugina teorijas tieši krievi ir tie, kas glābs pasauli no dekadences, morālā pagrimuma un grēka, kuru provocē demokrātija un liberālisms. Modernitāte un atlantisms, pēc Dugina domām, ir visa ļaunuma sakne, pret kuru krievi cīnīsies ar bārdaino popu dziesmām un misijas zīmi pierē. Tā ar zobenu un asinīm tiks radīta «JaunKrievija» kā utopisks valsts modelis visai pasaulei. Visi vēlēsies kļūt par krieviem, jo tikai tā latvieši, igauņi, zviedri vai angļi beidzot atbrīvosies no savas sliktās ģenētikas, amorālās izglītības un neciešamās loģikas. Dugins visus izglābs, kristot mūs visus par krieviem. Tāpēc viņš aicināja Putinu nekavējoties ieņemt Kijevu un 2014. gadā Facebook nekautrējās no aicinājuma «Nāvējiet! Nāvējiet! Nāvējiet!», «Iznīciniet mēslus!», «Nāvi bastardiem!». Pēc šīs verbālās bakhanālijas viņu atlaida no amata Maskavas universitātē. Taču karš turpinājās. Putins turpināja izlikties, ka Krievija Ukrainas karā nepiedalās, ka cīnītāji ir «jaunkrievi ar zvaigzni pierē», kas glābj morāli pagrimušos ukraiņus. Rietumpasaule turpināja garīgi pūt tālāk, un arī pie mums Latvijā sāka vairoties Jaunkrievijas ideju piekritēji. Tieši Dugins bija tas, kas Rietumeiropas liberāļus sāka saukāt par homoseksuāliem, klaigāt, ka Rietumos cilvēkiem liek ar varu laulāties ar sava dzimuma cilvēkiem, un vēl gūzmu melu, kas faktiski vairāk piestāvētu talibu vai Islamistu Armijas demagogiem, nevis postsovjetiskam krievam ar augstskolas izglītību Maskavā.

Panākt ar varu savu varu

Protams, ka «Brexit», Trampa uzvara lielā mērā bija tieši Dugina ideoloģijas nopelns, jo iedvesmoja krievu datoriķus un polittehnologus bez bažām iemaisīties citu valstu iekšpolitikā ar publiskas dezinformācijas palīdzību, sarūpējot tur Putinam nepieciešamos uzvarētājus. Krievu labējie gribēja, lai Tramps uzvar, un to arī panāca ar demagoģijas palīdzību. Amerikāņi šo informāciju uzknābāja kā patiesu un Kremļa meliem noticēja. Nekad agrāk svešas valsts informatīvajam uzbrukumam nebija tādas iespējas kā pašlaik, pateicoties internetam. Putina štābs to izmanto un panāk savu, jo vēlētājs tā īsti nespēj noticēt, ka cita valsts var tik bezkaunīgi iemaisīties un traucēt savtīgi. «Šodien Vašingtona ir mūsu, Kišiņeva mūsu, Sofija mūsu. Atliek tikai izmēzt purvu šeit pat mājās,» rakstīja Dugins Facebook pēc Trampa uzvaras ASV.

Jā, viņš neslēpj, ka ar savas ideoloģijas palīdzību «atbrīvos» Eiropu un krievu eirosovjetiskā impērija tad stiepsies no Vladivostokas līdz Dublinai. «Krievijai ir misija – glābt Eiropu. Citādi tur turpinās plosīties kari un degradācija,» domā Dugins.

Arī Latvijā pēc mēneša būs vēlēšanas. Vai jūs cerat, ka duginisti tās neietekmēs?

Turku referendums kā valsts apvērsuma forma

Speciāli TVNet

 

 

Aizvadītais Turcijas referendums liecina, ka stingrās rokas cienītāji tur guvuši pārsvaru. Lai realizētu prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana ierosinātās konstitucionālās reformas, bija nepieciešams 50% un vismaz vienas balss atbalsts. Erdogana piekritēji nobalsoja 51,3% līmenī, kas ir pietiekami, bet ļoti nepārliecinoši. Ar šo Ataturka iedibināto sekulāro Turciju plānots sagraut, jo valstī tiks likvidētas valsts pārvaldes demokrātisma pilnvaras un varas sviras nonāks viena cilvēka – prezidenta rokās.

Pēc vēlēšanām pa Stambulas ielām maršēja vīri, gavilējot «Allah akbar, Allah akbar!» un vicinot sarkanus karogus ar Erdogana portretu. Tagad Turcijā legāli neviens lēmums netiks pieņemts un neviens tiesas process nenotiks bez Ankaras sultāna piekrišanas. Viņam nevarēs traucēt visi šie nevajadzīgie – parlaments, tiesa, mediji vai sabiedrība. Atkārtojas vācu 1933.gads. Šoreiz turku izpildījumā.

Turku referenduma rezultāti

Protams, Erdogana ideju uzvara svētdien referendumā bija plānota un paredzēta pārliecinošākā līmenī. Kampaņās tika apbraukāta visa valsts un turku kopienas ārzemēs. Akcijās investētā nauda vēlēšanu rezultātā diemžēl neatmaksājās. Erdogana referenduma rezultāts Turcijā atgādina Brexit efektus, kad lielajās pilsētās Ankarā, Stambulā un Izmirā tiek zaudēts, bet provincē – uzvarēts. Diezgan atšķirīgs bija arī turku emigrantu balsojums ārzemēs. Pret Erdogana pilnvaru palielināšanu nobalsoja emigranti Zviedrijā, Somijā, ASV, Bulgārijā, Grieķijā un Šveicē, par balsoja Vācijā, Francijā un Beļģijā (Expressen, 16.04.2017.).

Pats Erdogans cenšas nezaudēt uzvarētāja stāju, deklarējot, ka «uzvarējuši visi», ka reformas stāsies spēkā tikai pēc diviem gadiem (pēc 2019. gada vēlēšanām). Ar šo jāsaprot, ka Erdogans uzvarēs arī nākamajās prezidenta vēlēšanās un nosēdēs pie varas līdz 2029.gadam. Šķiet, ka Putina piemērs viņu iedvesmojis ne pa jokam. Tagad Turcijā parlamenta varas vietā nostāsies prezidenta vara. Balsojuma rezultāts rāda, ka sabiedrība Turcijā ir sašķelta 50:50 un Erdogana uzvara, iespējams, tika gūta arī biļetenu manipulācijas rezultātā. Eiropas Drošības un sadarbības organizācija (EDSO) publiski neslēpj neapmierinātību, ka referendums Turcijā nav noritējis ideāli, jo balsojot visai plaši tika izmantoti neapzīmogoti biļeteni. Opozīcijas Republikas Tautas partija1 (CHP) ir jau pieprasījusi referenduma rezultātu atsaukšanu tieši šā iemesla dēļ. Iniciatīvu atbalsta arī Eiropas Padomes novērotāji.

Pēc referenduma Stambulā sākās nemieri, tāpēc tiek pagarināts pirms gada ieviestais ārkārtas stāvoklis.

«Pogas piegriezt» Erdogans prot. Pagaidām Turcijā vēl nav totalitāra valsts, taču gigantiskās tīrīšanas pēc pērnā gada apvērsuma ir panākušas sabiedrības bailes no varas atriebības ikvienā jomā un dzīves nišā. Jaunā konstitūcija tagad palīdzēs prezidentam un viņa administrācijai viegli un ātri ierēķināties ar nevēlamām personām. Turku advokātu asociācija ir jau paudusi bažas par to, ka «praktiski tas nozīmēs AKP partijas2 vadības neierobežotu varu un iespējas netraucēti izrēķināties ar ikvienu amatpersonu vai ierēdni nesodīti» (DN, 15.04.2017.).

Ārpolitiski Erdogans ir ļoti nesavaldīgs, un ar šo viņa īpašību rēķinās gan Putins, gan Tramps. Taču Sīrijas kara praksē abi bloķē Erdogana vēlmi pārvērst Sīrijas karu par cīņu pret kurdiem. Viņa priekšvēlēšanu publiskie izteikumi 19.gs. stilā par Eiropu kā «slimnieku» un uzbrēcieni Holandei un Vācijai arī nav ārējā Public Relations virtuozitātes kalngals. Taču bēgļu plūsmas bremze uz Eiropu ir un paliek pagaidām viņa trumpja dūzis. Vismaz pagaidām.

Diktatora vajadzība

Uz papīra Erdogana rosinātās reformas paredz izmaiņas valsts pamatlikuma 18 punktos, kas nozīmē, ka valsti vairs nevadīs parlaments, bet gan prezidents. Vadošā partija AKP3 un nacionālā MHP4atbalstīja Erdoganu. Viņa pretiniekus pārstāvēja kreisi orientētā Tautas demokrātiskā jeb kurdu partija HDP un nereliģiozā Republikāņu partija CHP. Tagad, ar referenduma rezultātu rokās, valsts prezidents var rīkoties «uz savu roku» – kā vien vēlas. Piemēram, izraudzīties tiesnešu un ministru amatiem cilvēkus, kas patīk viņam pašam, izlemt visu par valsts budžetu un parlamenta atlaišanu vienpersoniski. Protams, visās valstīs vienmēr būs cilvēki, kas jauc stabilitāti ar stagnāciju. Pats iniciatīvas autors priekšvēlēšanu kampaņā turpināja spēlēt uz šīm «stabilitātes» stīgām, uzsverot, ka aktuālā (viņa piedāvāta) politiskā reforma likšot pamatu spēcīgai, varenai un pārtikušai Turcijai. Līdzīgu retoriku ir lietojuši gan Staļins, gan Putins, gan Ziemeļkorejas apaļīgais līderis Kims Čenirs. Tas nav nekas jauns. Drīzāk gan pārbaudīts «šaha gājiens» situācijā, kad valsts atrodas ekonomiska sabrukuma stadijā, dominē ārkārtas stāvoklis, tūkstošiem cilvēku atlaisti no darba, ietekmīgiem posteņiem valsts pārvaldē un neviens īsti nezina, kas notiks tālāk. Režīmu kritizējošie mediji ir slēgti, žurnālisti tiek vajāti joprojām, un jaunieši deklarē gatavību «aizbraukt no šīs valsts».

Erdogans pret Ataturku

Tie, kas ir bijuši Turcijā, labi zina, ka republikas vadītāja Mustafas Kemala Ataturka tēls un gars tur piemeklē ik dienu ikvienu. Ne tikai gigantisku skulptūru, bet arī reālu likumu un ierobežojumu formā. Likums nr. 5.816 aizliedz jebkādu valsts dibinātāja kritiku. Ataturks turkiem ir lokālas nozīmes dievība, un Erdogans kāro iegūt līdzīgu statusu arī sev. Piemēram, katru gadu 18. martā turki (tieši tāpat kā krievi 9. maijā) svin savu Galipoli (Dardaneļu) kauju un uzvaru pirmā pasaules kara ietvaros. Galvenais gaviļnieks šajā svinēšanā līdz šim vienmēr bijis karavadonis un republikas dibinātājs Ataturks. Interesanti, ka šogad tā vairs nebija. 18.marts nenoskanēja visā valstī kā parasti, jo Erdogana kampaņas līderi klusītiņām novāc no publiskās telpas veco līderi (Ataturku), nomainot ar jauno (Erdoganu). Tātad – ar to pašu, kas tagad Turcijā noteiks visu. Vārdu sakot, republikas dibinātājs Erdogana kampaņas vadītājiem šķita par lielu un masīvu (kopš 1838.gada rēgojies publiskajā telpā pārāk daudz). Tagad tā vairs Turcijā nebūs. Politiskais monarhs Erdogans ieņems Ataturka vietu tiešā un pārnestā nozīmē.

Jāteic, ka Turcija jau ir pieradināta pie personu kulta. Ataturka ģīmetne vienmēr un visur bija skolās, veikalos, iestādēs pie sienas. Turku bērni skolās gandrīz ik dienu kolektīvi zvērēja uzticību lielajam vadonim ar tekstu: «O, lielais Ataturk! Es zvēru, ka sekošu tavam ceļam uz mērķiem, kurus mums esi parādījis tieši tu!» Interesanti, ka šogad Erdogana vadībā šis zvērests no tradicionālās turku apmācības sistēmas ir jau izņemts, un nav grūti uzminēt, kādi teksti turku skolas bērniem drīz no jauna būs jāiemācās no galvas.

Neskaitāmas Ataturka bistes, monumenti un pieminekļi pagaidām ir savās vietās. Taču plakāti un uzraksti sarāvušies. Viņš pamazām pazudis arī no turku naudaszīmēm. Vadošās partijas AKP birojos pie sienas tagad ir abas – gan Ataturka, gan Erdogana bilde. Vienāda lieluma. Taču tagad – referenduma vējos – Erdogana portreti kļūst aizvien lielāki un nav izslēgts, ka apsteigs Ataturka atblāzmu ar saviem gabarītiem.

Ataturka kults līdz šim bija turku sekulārā reliģija. Viņu «aiztikt» nedrīkstēja nekādā veidā: nedz uzrakstot avīzē, ka putni apķēpājuši dižā vadoņa statuju ar saviem izkārnījumiem, nedz atklājot, ka Ataturka audžuvecāki, iespējams, bija armēņi, kas armēņu genocīda laikā (1915-1916), tomēr izdzīvojuši. Tagad neko sliktu un kritisku nedrīkstēs teikt par Erdoganu. Piemēram, komentēt viņa gigantisko pili un politiskās ambīcijas. Kāds anonīms partijas AKP funkcionārs atzīstas, ka tieši šī pils = manta esot pārvērtusi kādreiz racionālo politiķi par alkatīgu muļķi: analīzes vietā viņš pieprasot no apkārtējiem padevību un paklausību. Visi neiztur naudas pārbaudi.

Redzēsim, kā viņam veiksies ar Ataturka gara uzvarēšanu. Savu pili esot uzbūvējis netālu no Ataturka mauzoleja. Turcijas moderno laiku vēsture, tieši tāpat kā Krievijā, ir autoritāras maskulīnās kultūras ierāmēta. Tajā dominē varoņi – pārcilvēki zirgā. Lai pārkliegtu Ataturka idealizēto piemiņu, vajag nokliegties vēl skaļāk.

Ko gan Erdogans var likt pretī savā kaujā pret republikas dibinātāju? Protams, patriarhālā valstī pats galvenais ir karot un uzvarēt. Tieši tāpat, kā to mēģina pašlaik panākt Putins Krimā, Ukrainā un Gruzijas okupētajās zonās, arī Erdogans ir sācis karu pret Kurdistānas strādnieku partijas piekritējiem (PKK), karo Sīrijā, pagaidām bez uzvarām. Līdz šim viņš nežēlīgi izrēķinājies vienīgi ar savējiem – pašmāju žurnālistiem, rakstniekiem, tiesnešiem, ierēdņiem un lidmašīnām F16, kas nepatīk (Aftonbladet, 24.11.2015.).

Viņa savādais pagājušās vasaras valsts «apvērsums» ar teatrālo bēgšanu, slēpšanos un publiskajiem uzaicinājumiem tautai vairāk atgādināja teatrālu izrādīšanos, nevis reālu aizstāvēšanos. Taču šis uzvedums ir jau folklorizējies un kļuvis par leģendu, tieši tāpat kā Putina «lidojumi ar dzērvēm» vai niršana ar Mir-1 Baikāla dzelmē.

Vai drīkstēsim Erdoganu turpmāk kritizēt

Riskanti tas būs. Viņa gods un cieņa noteikti būs svētuma statusā, un tiks veidota jauna nacionālā mitoloģija ar politisko vadoni galvenajā lomā. Ataturks bija karavīrs, militārs vadītājs, dievināja Franciju un vēlējās pārvērst Turciju par modernu, sekulāru un civilizētu valsti. Turpretī Erdogans ir civilists, reliģiozs islāmists un nelabojams eiroskeptiķis. Viņa vadītā partija uz Turcijas politiskās skatuves ieradās pirms 15 gadiem un uzreiz ieguva vairākumu valdībā, jo Erdogans bija prasmīgs manevrētājs un prata izspēlēt ārā no politikas savus bīstamākos ienaidniekus Abdullahu Gilu (Abdullah Gül) un Būlentu Erinču (Bülent Arinc). Viņš lieliski izmantoja Eiropas Savienības noteikumus iestājai ūnijā, lai ar to palīdzību izspiestu ārā no politiskākajiem gaiteņiem savus pretiniekus. Tagad, kad tie ir iznīcināti, viņam Eiropas Savienība vairs nav vajadzīga. Neviens neticēja, ka Erdogans uzvarēs militāristus iekšpolitiskajā frontē, bet viņam tas izdevās kopā ar to pašu Gulena kustību, kuru tagad topošais Turcijas diktators ir pasludinājis ārpus likuma.

Savas politiskās uzvaras Erdogans ir panācis ar viltu un skarbu aprēķinu. Tagad visi padomnieki ir pazuduši un politiku viņš vada nevis loģiski, bet emocionāli. Tas raksturīgs visiem egocentriķiem, kas politiku redz kā savu ambīciju telpu. Tieši viņš pats un viņa emocionālais stāvoklis esot tas, kas nosacīs, kurš žurnālists vai augstskolas mācību spēks, tiesnesis vai Twitter aktīvists paliks dzīvs, tiks tiesāts vai pazudīs no horizonta.

Jā, viņam jau garāk ir bijuši konflikti ar žurnālistiem un vadošās trīs turku avīzes itin bieži nostājušās pret viņu. Tagad tās ir slēgtas un eksistēt drīkst tikai tie mediji, kas slavina nākamo diktatūru un kalpo viņa ideoloģiskajām vajadzībām. Pārējos ķer zibens.

Turcijas problēma lielā mērā līdzinās Krievijas dilemmai. Vai tie ir nežēlīgi politiskie vadītāji, kas sistemātiski neļauj valstij būt brīvai un tās iedzīvotājiem iepazīties ar demokrātiju? Vai tomēr turku (arī krievu) sabiedrībā tik dziļi iesakņoti autoritārie strāvojumi, ka izeja no nežēlīga diktatora verdzības ir neizbēgama?

Vācijas Kanclere Angela Merkele turku referenduma rezultātus novērtē pragmatiski:

«Referenduma rezultāts rāda, ka Turcijas sabiedrība ir sašķelta. Šis fakts uzliek lielus pienākumus turku valdībai. Tagad atliek cerēt, ka valdība sāks respektējošu dialogu ar visiem iedzīvotāju sociālajiem slāņiem un dažādu politisko uzskatu paudējiem Turcijā.»

Vairums vecā kontinenta politisko līderu šodien neslēpj bažas par notikumu attīstību Turcijā. Politiskās varas koncentrēšana vienas personas rokās nav izeja no krīzes. To pierādījusi Eiropas vēsturiskā prakse. Taču demokrātija pieprasa respektēt vairākuma viedokli. Arī tad, ja tas ir absurds un par to patiesi priecājas Krievijas pārstāvis Dmitrijs Peskovs.

Referendums Turcijas izpildījumā jau otro reizi izrādās lielisks līdzeklis, lai ambiciozs populists panāktu savu vajadzību «likumīgā kārtā». Tautas aptauja aizvien vairāk sāk līdzināties valsts apvērsuma legālajam modelim, kuru ekonomisko krīžu un bezdarba plosītā valstī var izmantot kā valsts politiskās pārvaldes neatgriezeniskas rekonstrukcijas formu, lai piespiestu iedzīvotājus nobalsot tā, kā manipulētajam «vajag». Pavisam drīz šo «Erdogana vēlēšanu pieeju» novērosim arī šeit Latvijā pašvaldību vēlēšanu laikā.

Diemžēl.

Atsauces:

1 – Ataturka dibinātā partija 1919.gadā

2 – Taisnības un attīstības partija, dibinātājs Erdogans 2001.gadā

3 – Taisnības un attīstības partija ir reliģioza mēreno islāmistu orientācijas politiska kustība. Piekritēji galvenokārt provincē.

4 – Nacionālistu kustības partija, konservatīva.

Terora trieciens Stokholmā un mēs

Speciāli TVnet

stokholma 9. marts 2017

Stokholma, 9. aprīlis, 2017, foto (c) TVnet

Arī šoreiz ir runa par vientuļo vilku. To pašu, kas klausa interneta norādījumiem un ticības dēļ nolaupa citu cilvēku dzīvības. Kā ieroci izmantojot nozagtu automašīnu. Viņa ticība un pārliecība pieprasa nogalināt maksimāli daudz nepareizi ticīgo cilvēku. To pašu, kas nav pievērsušies pareizajam dievam. Taču šim uzbrukumam ir arī virsuzdevums – iebaidīt, satraukt un paralizēt Rietumu sabiedrību.

Melnā piektdiena Stokholmā centās piedāvāt mums šo izrādi ar panikas finālu. Vienu brīdi, pēcpusdienā centrs pārvērtās par tukšo jeb «izmirušo ciemu», kurā cilvēku gandrīz vairs nav. Satiksme apstājās, ļaudis aizbēga, teātri, koncertzāles, veikali apklusa un aizvēra savas durvis. Uz ielas šaudījās tikai policisti maskās un ārsti kopā ar medmāsām, kas bija atskrējuši no tuvējā veselības aprūpes centra, lai palīdzētu cietušajiem.

Paldies viņiem, kas negaidīja pavēles, bet metās palīgā paši. Dodoties pretēji bēgošo cilvēku straumei.

Džihādistu ieroči

Pavēle izmantot zagtas automašīnas, lai nogalinātu ienaidniekus, nav nekas jauns. Šo paņēmienu terora sekta IS iesaka izmantot jau sen. Savā aizvadītā gada novembra žurnālā (Rumiyah) viņi ieteic visiem izmantot to pašu paņēmienu, kuru varējām novērot Nicā, kad akcija norisinājās «ienaidnieka aizmugurē». Žurnālā tiek filozofēts par «lētā» ieroča praktisku izmantojumu masu slepkavībām. Protams, šādus uzbrukumus ir grūti novērst visās situācijās, ja to realizē «vientuļais šakālis», kas plānošanas darbu veic tikai savā galvā.

Taču projektu var viegli prognozēt – viņi uzbrūk visneaizsargātākajai sabiedrības daļai: cilvēkiem, kas pastaigājas, klausās koncertu, tūristiem, veikalu darbiniekiem un tiem, kas pulcējas pasākumos. Pirms dažiem gadiem viens no «šakāļiem» uzspridzinājās apmēram tajā pašā vietā Stokholmā, taču viņa lādiņš nesprāga. Ja viss būtu izdevies, tad upuru būtu bijis daudz vairāk. Jaunais ierocis – sadragāt dzīvus cilvēkus ar smago automašīnu – tagad izrādījies vieglāks un ērtāks veids, kā iebaidīt liberāli demokrātisko sabiedrību.

«Viņu» mērķis ir vietas, kur pulcējas daudz cilvēku. Pilsētas. Dzīvot lielpilsētā nozīmē būt novērotam un kontrolētam. Tā tas ir. Paralēli notiek bīdīšanās un stumdīšanās par vietu, telpu, trokšņa līmeni un loģistiku. Te dzīvot ir dārgāk, mazāk veselīgi un jāsamierinās ar mūžīgā trokšņa fonu. Taču, salīdzinot ar provinci, pilsēta nekontrolē mūs sociāli, dzīves ritms ir straujāks un enerģētiskuma līmenis tāpēc piesātinātāks.

Tātad visapdraudētākās ir tieši pilsētas. Vietas, kuras cilvēki mēdz apmeklēt: gājēju ielas un pasākumu laukumi. Pēc Nicas, Berlīnes un Londonas notikumiem šādās vietās mēdz izvietot betona šķēršļus, dekorācijas, kas neatļauj tur iebraukt ar automašīnu. Diemžēl Stokholmā uz gājēju ielas bija šādi norobežojumi: betona lauvas un smagas ziedu kastes, kuras terorists vilka sev līdzi vai stūma pa priekšu, pārvietojoties pa gājēju ielu. Protams, lauvas un puķu podi viņam traucēja, taču tas notika nepietiekami efektīvi, lai novērstu katastrofu. Iespējams, ka šo līniju vajadzētu turpināt visos masu pasākumos arī pie mums Rīgā vai Liepājā.

Lai cīnītos pret džihādistu ieročiem, arhitekti šodien plāno mobilos un stacionāros šķēršļus, lai novērstu terora uzbrukuma iespējas. Piemēram, Ņujorkā, Wall Street rajonā ielas jau tagad ir speciāli pārbūvētas, lai neļautu viegli forsēt šo zonu, braucot lielā ātrumā. 100% bloķēt telpu nevar arī pilsētā, jo jānodrošina piegādātāju, policijas vai palīdzības transporta pārvietošanās, taču kompromisu var atrast.

Drošības eksperti uzskata, ka jādara viss, lai ierobežotu liela ātruma attīstīšanu. Tas arī tiek darīts virknē lielpilsētu. Rīgā šo tendenci pagaidām vēl nejūt.

Domā globāli, rīkojies – lokāli

Protams, pats svarīgākais šādā situācijā bija sabiedrības grupu sadarbība. Iedzīvotāji klausīja policijai un pameta avārijas vietu, nekurnēja, netraucēja un nekrita panikā. Ārzemju televīzijas reportāžās no Stokholmas masīvu policistu vietā zibēja meičas policistes, kas rīkojās nozieguma vietā un regulēja publiku. Amerikāņiem šķiet, ka tas ir «tipiski zviedriski». Neienāca prātā, ka tā tas patiešām ir – meitenes skaitās. Visās jomās. Citur tā nav.

Brīvība pieprasa atbildību no visiem. Mācām bērnus, ka tīra un godīga valsts sākās ar mums pašiem. Jo atbildīgāk katrs no mums izturēsies pret sevi, apkārtni un sabiedrību, jo vieglāk un ērtāk šajā pasaulē būs dzīvot. Brīvību var nodrošināt tikai ar zināšanām par to, kas ir normāli.
Migrācija ir moderno laiku fenomens, taču cilvēki vienmēr ir ceļojuši un pārcēlušies uz dzīvi citās zemēs. Ceļo arī teroristi. Vai situācijas atrisinājums ir aizliegt cilvēkiem ceļot?

Protams, nepieciešama tālāk sadarbība operatīvo norišu koordinēšanā starpvalstu līmenī. Par uzbeku teroristu zviedru policijai ziņojuši vācieši. Viņš esot ticis novērots arī Mērštā.

Drošības policijas jau sen sākušas kopēju cīņu pret teroristu plāniem un projektiem. Iespējams, ka tieši tāpēc tagad šos uzbrukumus vairāk veic vientuļnieki, nevis organizētas grupas. Pagaidām tikai 15% atentātu ir individuālistu veikums. IS nav uzņēmušies atbildību par Stokholmas piektdienas slaktiņu. Aizturētais uzbeks ir savulaik pieprasījis patvērumu Zviedrijā, taču viņam atteikts un 24. februāri bijusi paredzēta izraidīšana no valsts. Kopš tā laika viņš uzturējies Stokholmas priekšpilsētā nelegāli, uzbeku emigrantu sabiedrībā, kas simpatizē organizācijai Hizb tu Tahrir jeb Al Islami (islāmistu atbrīvošanas partija), starp citu aizliegta virknē valstu, ieskaitot Vāciju un Krieviju. Karimova represijas Uzbekijā šīs organizācijas uzplaukumu nav ierobežojušas, Mirzijajevs ar situāciju savā valstī galā netiek joprojām.

Salafisti un džihādisti arī šodien tupina aicināt savus domubiedrus turpināt «iesākto līniju praktiski» – domājot globāli, bet rīkojoties lokāli. Tas nozīmē, ka katrs sprādziens vai «ceļa rullis» gājēju ielā viņiem šķiet vēlama lieta.

Taču izeja no šā strupceļa nav aizmūrēta. Iepriekšējām paaudzēm arī bija savi «džihādisti» boļševiku un nacionālsociālistu izskatā. Tie prata sabojāt dzīvi, taču neuzvarēja. Tieši tāpat pazudīs šodienas ticīgie zombiji no austrumiem. Vienkārši tāpēc, ka mums ir savi slepenie ieroči. Tas pats uzbeku terorists ātri nonāca zviedru policijas redzeslokā, jo par viņu policistiem ziņoja vilciena pasažieri brīdī, kad 39 gadus vecais vīrietis atgriezās atpakaļ mājās pēc slepkavības. Drošības eksperts Magnuss Rānstorps uzskata, ka jāturpina islāmistu terora organizāciju uzraudzība: 1) jāsinhronizē likumdošana, lai iespējams aizturēt ikvienu, kurš tiek pieķerts saistībā ar teroristiem; 2) jāizveido resursu sistēma, kas strādā ar tiem, kas atgriežas no kara Sīrijā, Afganistānā; 3) nepieciešams asi reaģēt to organizāciju, apvienību virzienā, kas neievēro demokrātiskas rietumvalsts normas un pamatlikumu. Piemēram, pagājušajā nedēļā tika atņemta izglītības licence Stokholmas musulmaņu skolai, kas mēģina ieviest apmācībā «savējos kultūras likumus» (zēni brauc autobusa priekšpusē, meitenes iekāpj pa atsevišķām durvīm utt). «Tā pie mums vis nebūs. Te ir Zviedrija un noteikumi ir citi,» televīzijas intervijā, ziņu izlaidumā šo notikumu komentēja valsts premjerministrs.

Stokholmas melnā piektdiena pagaidām neko jaunu nav pavēstījusi.

Vienīgais secinājums –

jāapzinās situācijas nopietnība un jāiemācās saprast jaunā kara signālus. Pēc tam mēs uzvarēsim.

Kā parasti.

Putins un krievu “YouTube” paaudze

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.

Latviešu leģionāri un mūsu atbildība pagātnes priekšā

Speciāli TVnet 

1944 kadrs no filmas

Kadrs no filmas “1944”

Gājiens uz pieminekli Rīgā, piemiņas brīži Lestenē aizvadīti. Rīgas centrā piedalījušies un skatījušies ap 2000 cilvēku, piecas personas aizturētas. Tātad 16.marta «virves vilkšanas mačā» šogad «uzvarējuši» manifestētāji. Krievijas Ārlietu ministrija ceturtdien nosodījusi notikušo leģionāru piemiņas dienas gājienu, mudinot starptautisko sabiedrību «paust savu viedokli», kas nozīmē nosodīt un sašust.

Taču konkrētas pretējās frontes «politisko piruešu» akcijas Bastejkalna zonā netika novērotas. Atviegloti nopūtīsimies? Nedomāju, ka kauja ar tā saucamajiem «antifašistiem» tagad pieklususi vai beigusies. Mānīgais miers, iespējams, izskaidrojams ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām, un Saskaņa, kas valda Rīgā, vēlas labi izskatīties arī latviešu vēlētāju acīs, kuri leģionāru gājienu no Jāņa baznīcas līdz Mildai nenovērtē tik sakāpināti kā aizturētais Aleksandrs Giļmans vai Kremļa tehnologi.

Putinistu stratēģijas ir zināmas un afektā neatslābst. Tur nekā jauna nav. Taču kaitinošs ir kas cits – mūsu pašu sabiedrības sašķelšanās divās grupās 16.marta notikumu vērtējumā. Vieni šo iniciatīvu vairāk vai mazāk atklāti nosoda, aicinot sirmos kungus vākties projām no centra Lestenes kapu virzienā. Tā būšot ideoloģiski ērtāk un praktiskāk. Otri izmanto publisko apjukumu un piesprauž viņu ciešanas pie saviem karogiem («VisuLatvijai»-«Tēvzemei un brīvībai»/LNNK), izmantojot kara veterānu gājienu savai politiskajai priekšvēlēšanu aģitācijai. Nav nekādas atšķirības starp to, kā Saskaņas līderi «piesmērējas» 9.maija līksmotājiem Pārdaugavā un «nacionāļi» leģionāriem Bastejkalnā. Stratēģija līdzīga, lomas (ietekmes sfēras) sadalītas un vēlētāji arī.

Leģionāru trauma nedzīst

Tas, ka Putins savā propagandā manipulē ar Otrā pasaules kara veterāniem nav nekas jauns. Kara varoņu godināšanai tika pakļauts viss PSRS propagandas aparāts kopš 1945.gada. Tika slavināti visi pēc kārtas, pat Sarkanās Armijas neliešus, kara laupītājus un sieviešu izvarotājus ieskaitot, jo uzvarētājus jau netiesā. Tika izdomāti arī nereāli, neesoši varoņi, izfantazētas kara propagandas sāgas par nebijušām kaujām, neeksistējošiem uzbrukumiem un patriotiskajiem aktiem, kas ir tikpat ticami kā Lieldienu zaķa piedzīvojumi Rīgas Jūrmalā.

Savādi, bet vairums tiem noticēja. Bez tam Sarkanās armijas veterāni visu pēckara periodu Latvijā piedzīvoja izredzētu un cienījamu cilvēku statusu, par deficīta preču veikaliem un naudas privilēģijām nemaz nerunājot. Viņu pārticības līmenis vienmēr bija virs vidējā, bērnu izglītības iespējas priviliģētas un veselības aprūpe daudz labāka, nekā bija iespējams caurmēra homos sovieticus. Turpretī otrajā pusē karojošie skaitījās gūstekņi un maksāja par savu pagātni pēc pilnas programmas. Nekādu privilēģiju šiem kara veterāniem nebija, tikai problēmas un klapatas. Piemēram, latviešu leģionāru bērniem nebija iespējas iegūt noteiktas profesijas, studējot augstskolā, ieņemt amatus, piedalīties ārzemju komandējumos, jo tēva «noziegumam» nebija noilguma skaudrajā padomju valstī. Saprotams, ka pēc valsts neatkarības atgūšanas šie padomju režīma «iezīmētie» cilvēki beidzot jutās atviegloti.

Nedomāju, ka viņi no mums pieprasīja godināšanu sarkanarmiešu stilā. Šķiet, ka viņi vēlējās izkļūt no pazemojošās situācijas un noņemt no galvas «noperamā muļķa» podu, kuru padomju režīms bija uzspiedis galvā viņiem un viņu ģimenes locekļiem. Viņiem vajadzēja izpratni un akceptu pēckara traumas izārstēšanā. Kur sākās kļūda? Mūsu attieksmē pret viņiem vai viņu attieksmē pret mums?

Padomju režīms mums iemācīja armijas parādes. Tās notika visos lielākajos valsts svētkos, kad, papēžus piesitot un ģīmjus pa labi pagriežot, armijnieki soļoja pa krastmalu vai Sarkano laukumu, slavinot staļinus, hruščovus, kalnbērziņus vai brežņevus. Pirms un pēc viņiem ripoja tanki, lielgabali un vēl virkne kara krāmu, kas demonstrēja agresīvās impēriskas koloniālās lielvalsts – Padomju Savienības spēku un bardzību. Normālas, neagresīvas valstis šādas armijas parādes nerīko. Iespējams, ka staļinisti mums iemācīja armijas slavināšanu gājiena formā. Tagad mēs bez tā vairs nespējam dzīvot. Pat 18. novembrī pa Daugavas krastmalas asfaltu maršē visu veidu armijnieki, lai pierādītu, ka viņi mums ir. Savādi, ka kādam šī akcija joprojām šķiet vērtīga un vajadzīga.

Kara veterānu parāde šajā kontekstā nav nekas neparasts mūsu publikai. Taču vairumam ārzemnieku šāda armijas un kara veterānu mīcīšanās pa lielpilsētu centriem nav īsti saprotamas izpausmes. Tāpēc interpretācijas uz āru par to, «ko tas nozīmē» un kāpēc kara veterāni regulāri vēlas demonstrēt sevi bērniem un mazbērniem uz ielas gājiena formātā (pilsētas centrā), ļoti atšķiras. Gan austrumos, gan rietumos.

Kura pusē karot

Toreiz, kad vairums no šodienas veterāniem devās karā, frontes pusi izvēlēties nebija iespējams. Vēl mazāk varēja paredzēt, kurā pusē karot būtu pareizāk, jo abi virspavēlnieki bija cietsirdīgi diktatori, tāpēc izvēle starp mēri vai holēru nebija risinājums. Visi, kas karoja Otrā pasaules kara frontēs, bija un paliek divu diktatoru Staļina un Hitlera upuri. Patiesu uzvarētāju viņu vidū nav. Staļins uzvarēja, bet nodzina postā Krieviju. Vācija zaudēja, bet izķepurojās, sasniedzot labklājību. Loģiski, ka lielākais Otrā pasaules kara traģisms ir apstāklī, ka Hitlers tika novākts, bet Staļinam sabiedroti atļāva palikt dzīvam un turpināt nejēdzības.

Jā, latviešu leģionāri ir sava laikmeta upuri. Taču viņu ieguldījums karā nav 100% viennozīmīgs. Daļa no viņiem bija varonīgi karavīri, bet daži – soda ekspedīciju bendes. Tieši tāpat kā sarkanarmieši izskatījās un rīkojās frontes otrajā pusē. Neredzu atšķirības starp vieniem un otriem pēc būtības. Kāpēc tad leģionāri ir sliktie un sarkanarmieši labie? Tāpēc, ka Vācija ir izventilējusi savu kara pagātni un atteikusies no veterānu un kara uzvaru glorificēšanas strikti un principiāli, bet KrievijaPSRS mantiniece to nav izdarījusi. Sabiedrotie šo nostāju nav nosodījuši. Tāpēc vāciešiem vairs nav godināmu Otrā pasaules kara varoņu, bet krieviem tādi ir joprojām.

Šajā situācijā mūsu leģionāru demonstratīvais lūgums godināt viņus 16.marta gājienā paliek sabiedriskās telpas nesaprasta akcija. Lai gan viņiem ir visas tiesības šādi rīkoties, jo Waffen SS vienības (15. un 19. divīzijas), VI SS korpuss, latviešu policijas bataljoni, robežapsardzības pulki, būvpulki un citas vienības bija iesaukti armijā vācu okupācijas apstākļos. Vairums – piespiedu kārtā. Tieši tāpat kā Sarkanā armija un vēlāk Padomju armija tāpat ar varu iesaistīja savās rindās mūsu valsts iedzīvotājus sarkanās okupācijas apstākļos. Jā, protams, leģionāru rindās bija arī nelieši. Cilvēku sabiedrība nekur nav viendabīga, tāpēc mazākuma kļūdas nemēdz attiecināt uz vairākumu. Starp citu – tajā pašā – sarkanarmiešu frontes otrajā pusē bija pietiekami daudz čekistu un smeršistu, kas ar ieročiem rokās dzina uz priekšu krievu puišus pāri mīnētiem laukiem, lai, uzspridzinot pirmo un otro, rindu lēti un ātri atmīnētu frontes līnijas. Kur nu vēl Gulaga sargi un apmetņu uzraugi, ziņu pienesēji, partorgi un visi pārējie. «Tā ir traģēdija – no vienas puses latviešu leģionāri bija karavīri, kas cīnījās frontē, bet no otras puses viņi diemžēl bija noziedzīga, totalitāra režīma – nacionālsociālistiskās Vācijas bruņoto spēku sastāvā. Un nereti aizmirstam, ka arī pretinieks – PSRS – bija tikpat noziedzīgs, totalitārs režīms. [Leģionāri] bija ķīlnieki starp diviem dzirnakmeņiem. Neviens jau 16. martā neiet un nepriecājas par leģiona izveidošanu vai Hitleru.» (TVNET, 16.03.2017.)

Praids un leģionāru gājiens

Salīdzinājums izaicinošs, taču precīzs. Gan vienus, gan otrus noteiktas sabiedrības daļas nevēlas redzēt gājienā Rīgas centrā. Gan vieni, gan otri vēlas pasvītrot savu eksistenci un tiesības, taču zināmos iedzīvotājus slāņos šī demonstrācija nepatīk.

Leģionāru gadījumā visnožēlojamāk reaģē abas bijušās okupācijas valstis – Vācija un Krievija. Otrā pasaules kara laikā Latvijas valsts bija okupēta, un tāpēc mūsu valsts nevarēja savus pilsoņus aizstāvēt pret iesaukšanu okupantu armijā. Pašiem puišiem šajā situācijā bija jāpieņem lēmumi, kā rīkoties. Nav svarīgi, kādi bija viņu motīvi pievienoties okupācijas karaspēkam labprātīgi vai piespiedu kārtā. Aculiecinieki ziņo, ka pēdējos kara mēnešos vācieši ķēra puišus uz ielām Rīgā un ar varu veda uz iesaukuma punktiem. Okupētā valstī visu nosaka okupants. Tāpēc nožēlojama ir Vācijas reaģēšana uz tradicionālajiem leģionāru gājieniem Rīgā. Viņiem būtu publiski jāatvainojas Latvijai un mūsu leģionāriem par nodarījumu. Tieši tāpat kā ieslodzītajiem nāves vai darba nometnēs. Gaidīt no Krievijas izpratni šajā jautājumā pagaidām ir pāragri. Taču no mūsu valsts vadītājiem šāda izpratne un pretimnākšana šiem sirmgalvjiem ir vairāk nekā obligāta.

Izlikšanās vai izteikšanās

Jā, ir skaidri un gaiši jāatzīst, ka leģionāru likteņi ir mūsu vēsture. Mēs paši to neizvēlējāmies, bet tā nu tas reiz notika. Apstākļi un situācija bija nepateicīgi, un okupanti noteica visu.

Šos cilvēkus neglorificējam kā varoņus, bet akceptējam kā kara dalībniekus, kuri pelnījuši publisku izpratni par to, kas ar viņiem ir noticis. Tieši tāpat, kā to ir pelnījis ikviens kara un okupācijas laikā garīgi kontuzēts cilvēks. Viņi nav neredzami rēgi, bet gan reāli cilvēki, kuri ir pelnījuši izpratni, nevis vajāšanu.

Tāpēc nožēlojama ir Latvijas politiskās varas aprindu gļēvulīgā izlikšanās, kā šādas problēmas nav un ka sirmgalvjiem ierādītais «stūris» ir tikai un vienīgi kapi. Izvairoties no šīs problēmas publiskas apspriešanas un godprātīgas risināšanas, mēs izskatāmies nožēlojami mīkstčaulīgi attieksmēs ar savu vecāku un vecvecāku pagātni.

Ja reiz pasaule nesaprot, kāpēc cienām šos 50 gadus vajātos cilvēkus, tad mums pašiem «tas» pasaulei ir jāpaskaidro. Pārdaugavas stikla kalns jeb «konferenču bibliotēka» ir perfekta vieta regulāru, starptautisku zinātnisku konferenču rīkošanai par leģionāru tēmu ar izeju uz pasaules medijiem. Šim nolūkam noderēs arī māksla, kas pagaidām nepietiekami nopietni nodarbojas ar šo – mūsu tautai tik svarīgo problēmu izgaismošanu. Filmas «Es visu atceros Ričard» turpinājuma pagaidām nav. Igauņi tikko piedāvāja ko interesantu šajā virzienā. «1944» bija 2015. gada labākā igauņu filma, kas piesaistīja neskaitāmus skatītājus Ziemeļvalstīs un izraisīja protestus Krievijā. Tā apskata igauņu karavīru likteņus kara beigu fāzē, abpus frontes līnijai. Teātra režisors Elmo Nüganen līdz šim zināms ar trim lieliskām filmām. Pēdējā veidota sadarbībā ar somu producentu Ilkka Matila un ir izdevies darbs. ««1944» ir kolektīvs, terapeitisks process, kas dažiem palīdz, bet citiem izraisa histēriju. Krievu mediji pret filmu izturas ļoti bargi,» konstatē recenzijā Silja Sālgrēna Fūdstada /1/, «Saprotams, ka šodienas attiecības ar kara notikumiem ir ļoti jūtīga tēma, īpaši tad, ja uz ekrāna parādās Otrā pasaules kara tēma, kas neatbilst Krievijas pašreizējām interesēm. Viņi reaģē uz visu, kas tiek uzskatīts vai tiek tulkots kā Krieviju kritizējošs,» konstatē filmas producents no Somijas. Viņam šķiet, ka šī igauņu filma piedāvā platleņķa skatienu uz kara notikumiem un personām, kas tajā piedalījās kā karavīri. Taču izrādās, ka, neraugoties uz Krievijas oficiālajiem protestiem, to 650 000 reizes internetā ir noskatījušies tieši krievu skatītāji.

Noderēs arī mums. Iedvesmai.

Katrai paaudzei ir jāizkaro sava kauja. Leģionāri savu ieguldījumu cīņā ar sarkano mēri ir devuši. Ideoloģisko kauju ar lieliniekiem turpinām tagad mēs paši. Citā ringā, ar citiem ieročiem. Neaizmirstot atbildību pagātnes priekšā.

/1/ Estniskkrigsfilm kritiseras hårt i Ryssland. Yle, 2015.04.05.

1941-g-1-julijs