Tag Archives: Aktuālu starptautisku ziņu komentāri.

Vai pienācis pārtikas talonu laiks? Eiropa – pandēmijas ēnā

Posted on by
Atbildēt

Tie, kuriem radio sēž uz palodzes virtuvē, esot eiropieši. Iespējams, ka šis ir otrā pasaules kara efekts, kad visu un visiem ziņoja mājas radio “ levitāna balsī“.  Protams, ka virtuve ir svarīgākā telpa. Viss noskan un tiek uzklausīts tieši tur. Amerikāņiem (radio vietā) uz ledusskapja tup televizors. Man virtuves palodzes radio kastīte (ar vietējām radiobalsīm) jau sen apklusināta un tās vietā izglītošanas darbu veic interneta radio no mobiltelefona skaļruņa. Glītā pelēkā kārbiņa runā katru rītu un pagūst pateikt diezgan daudz. Šorīt tā runāja par divām lietām : nāvi vientulībā Bergamo un paļāvību, kas varot izglābt dzīvības epidēmjas apstākļos.

Nāve vientulībā

Kāds ārsts (no epidēmijas epicentra Bergamo) savā pieticīgajā angļu valodā (ar šarmanto, muzikālo itāliešu akcentu) šorīt stāstīja par savu ikdienu. Jau mēnesi neesot bijis mājās pie ģimenes, jo pārāk daudz darba slimnīcā un negribas aplipināt ar koronu savus ģimenes locekļus. Sūdzējās, ka visbriesmīgākais neesot apstāklis, ka pietrūkst gultas vietu smagi slimajiem. Protams, ka vecīši mirst kā uz konveijera un pāris reizes nedēļā pilsētā ierodas armijas automašīnas, lai aizvāktu mirušos.  Tas esot briesmīgi un ārstam nākas izlemt, kuram no pacientiem pienākas „elpināšanas mašīna“ un kuram jānomirst tāpat. Taču rokas notirpstot brīdī, kad  pie „mašīnas“ jāpieslēdz kārtējais kolēģis, ar kuru kopā nostrādāti daudzi gadi slimnīcā. Gribat vēl ko briesmīgāku?  To, ka sirmie vīri pirms nāves lūdz tikšanos ar saviem tuviniekiem. Sievu, bērniem, mazbērniem, brāļiem, māsām. Taču tas nav iespējams epidēmijas apstākļos. „Mēs viņus atstājam vienus klusumā un tā viņi arī aiziet uz viņsauli“, – konstatē ārsts un smagi nopūšas. Ir briesmīgi nomirt vienam, bez atvadīšanās. Par mācītāju nemaz nerunājot, bēres aizmirstot. Diez vai šie kungi varēja iedomāties, ka mača apmeklējums 19. februārī starp „Atlanta“ un „Valensija“ (čempionu līgas spēle)  šādi beigsies tumšā slimnīcas istabā marta beigās.  Toreiz to klātienē apmeklēja vairāk nekā 44 000 līdzjutēju. Tobrīd nevienam nevarēja iestāstīt, ka masu pasākumi jāpārtrauc. Sporta mačus ieskaitot. Četras  dienas vēlāk Bergamo reģionā tika konstatēta pirmā saslimšana ar koronavirusu. Slimība jau tobrīd cirkulēja starp cilvēkiem. Daudziem, diemžēl, nav smadzenēs poga ar uzrakstu „bīstami“.

Diktatūru iestāšanās

Mans palodzes radio pašlaik cenšas izskaidrot atšķirības starp to, kā pandēmiju apkaro dāņi un zviedri. Pirmie parasti esot liberālāki, bet šīs epidēmijas apstākļos strikti novilkuši robežas starp reģioniem un cilvēkiem. Vēl trakāk rīkojoties Helsinku vara. Somijas armija, kopš vakardienas aplenkusi galvaspilsētu. Ar mērķi – neļaut galvaspilsētas iedzīvotājiem emigrēt uz savām vasaras mājām provincē. Līdzīgi skati pašlaik novērojami Norvēģijā, kur Oslo iedzīvotāji nedrīkst karantīnas laikā pārcelties uz dzīvi savās vasarnīcās kalnos. Formāli tas tiekot darīts tāpēc, ka veselības aprūpes sistēma laukos nevar un nespēj apkalpot citu pašvaldību cilvēkus, kas pēkšņi saslimst un pieprasa medicīnisko aprūpi tur.  Īpaši skarbi šī pavēle tiek attiecinātā uz gados vecākiem cilvēkiem, kuriem provincē nevar nodrošināt bezmaksas taksometra pārvadājumus, kas tiem oficiāli pienākas. Taču būtība man izskatās citāda. Tas ir mēģinājums neļaut ievazāt sērgu no galvaspilsētām uz laukiem. Lielās pilsētas  pašlaik pavērtušas par epidēmijas miskastēm. Ņujorku ieskaitot. No pandēmijas tīrie lauki nevēlas galvaspilsētas ienācējus. Es varētu šeit izvērsties un sākt aprakstīt, kā pāķi dzenā projām pilsētniekus no savām teritorijām, ar kādiem epitetiem pilsētnieki tiek „apmētāti“ un cik grūti atbraucējiem no lielpilsētām šodien nākas iepirkties ciema veikalā. Tas notiek un tiek dokumentēts, taču nedomāju, ka šie vajāšanās procesi ir glīti, taisnīgi un apraksta cienīgi. Nē, nav. Vēlāk vajātājiem un ciema veikala pārdevējām par to būs kauns. Ir riebīgi briesmu situācijā domāt tikai par sevi. Taču tā mēs darām. Īpaši tie, kuriem galvā ir tikai  un vienīgi reptiļa smadzenes.

Zviedriem valsts nav piegriezta un aizvērta tāpat kā kaimiņiem somiem, dāņiem vai norvēģiem. Vācu žurnālisti par šo faktu Stokholmā ir regulāri sašutuši un pauž savu neapmierinātību. Slēpošanas centri turpina strādāt un vizināt slēpotājus, lai gan vietējie iedzīvotāji (Zviedrijas ziemeļos) par to nav sajūsmā. Kāpēc zviedri „nepiegriež pogas“?

Formālais izskaidrojums ir šāds: Zviedrijā valsts institūcijas praktiski nevar ietekmēt politika un premjerministrs nevar pavēlēt Valsts Veselības aprūpes pārvaldei slēgt valsti. To var pieprasīt tikai atbildīgas institūcijas vadība. Ja epidemiologi uzskata, ka pamatskolas nepārnēsā epidēmiju un bērni var turpināt iet uz skolu, tad skolas netiek slēgtas. Bērni turpina mācīties klātienē. Turpretī vidusskola un augstskolas strādā tāpat kā pie mums – attālinātas darbības režīmā. Zviedriem nav pieņemts pavēlēt un aizliegt. Viņiem lūdz, viņus aicina cerot un paļāvību, uzticēšanos un pašdisciplīnu. Neviens nav licis slēgt kafejnīcas un restorānus, bet cilvēku tur praktiski nav. Stokholmas ielas ir tukšas, jo ir lūgts neiet uz ielas. Vārdu sakot – ja cilvēki ir patiešām apzinīgi, nebrauc uz interviju tikai tāpēc, ka tad būs jābrauc ar vilcienu (neviens no iesaistītajiem nav slims!), tad nav jākliedz, jābrēc un jāaizliedz. Cilvēki saprot un paši atceļ pasākumu. Žēl, bet to izdara.

Pandēmijas speciālā slimnīca Stokholmā sāks darbu rīt

Ja ir apzinīgums un atbildība, tad nav traģisku seku. Vai zviedriem izdosies iet pa šo ceļu līdz galam? To rādīs laiks un rezultāts

Kas notiks ar ekonomiku? Bail pat domāt. Taču mierina apsvērums, ka mazās valstis iziešot no šīs krīzes veiksmīgāk nekā lielās impērijas.

Kā tālāk?

Ja es pareizi saprotu, tad risks inficēties Rīgā joprojām ir liels. Risks smagi saslimt – jau mazāka iespējamība, risks nonākt līdz intensīvajai aprūpei slimnīcā vēl niecīgāks. Ja esi robusts, aktīvs cilvēks bez hroniskām kaitēm, tad izdzīvosi. Tagad atliek noskaidrot, vai ir vērts upurēt ekonomiku un labklājību pret vecu un ļoti vecu cilvēku glābšanas projektu. Jā, tieši tā uz šo problēmu arī jāraugās. Cik vērtīga ir cilvēka dzīve? Salīdzināšu to ar ceļu būvniecību un investīcijām šajā nozarē. Mēs visi zinām, ka lielceļš no Rīgas uz Liepāju ir nāves ceļš. Pa to brauc daudz smago mašīnu, kuras apbraukt ilgstoši nav iespējams, jo josla ir tikai viena. Braucot aiz Maksimas fūres, Brocēnu cementa mašīnas vai kāda cita „četrstūraina veidojuma“ uz riteņiem, kas aizņem visu joslu un 100% bloķē skatu uz dzīvi, tiek radīta obligātās, bīstamās apdzīšanas situācija, kas ļoti bieži beidzas ar kārtējo krustu ceļa malā. Tātad šo ceļu vajadzētu fundamentāli pārbūvēt izveidojot plānotās apbraukšanas joslas, lai glābtu cilvēku dzīvības nākotnē. Taču šāds solis pieprasa investīcijas. Ko tad izvēlēsimies? Liksim naudu šī ceļa uzlabojumos un caur to grābsim dzīvības nākotnē?  Tad tomēr neko nebūvēsim, aizbildinoties ar visiem iespējamiem argumentiem, kas attaisno pasivitāti + izsmejot bailīgos šoferus, kas neprot apdzīt fūres. Vieglāk ir „ekonomisma vārdā“ upurēt cilvēku dzīvības, nekā cilvēcības vārdā uzlabot šosejas drošību braucējiem. Viss atkarīgs no tā kā un par cik mēs novērtējam cilvēku dzīvības. Tie, kas tikko plānoja un pārbūvēja Liepājas ceļu, to padarot vēl šaurāku un neapbraucamāku, ir nelieši. Viņus vajadzētu sodīt par cilvēcības un humānisma trūkumu domāšanā un lēmumu pieņemšanā. Tieši tas pats attiecas uz stratēģiju koronas epidēmijas apkarošanā.

Tagad mēs visi kopīgi esam vienojušies nesatikties klātienē un gatavojamies ekonomikas lejupslīdei. Pacienti gaida rindās uz atceltajām operācijām, grūtniecēm jārēķinās, ka jaunais tētis nevarēs piedalīties dzemdībās, recesija jau glūn aiz stūra. Problēmu būs ļoti, ļoti daudz.

Pa gabalu mirstošie sirmgalvji izskatās tik pat nekonkrēti kā gaidāmās ekonomiskās un psiholoģiskās problēmas, kuras izraisīs karantīna. Ekonomiku var iedarbināt no jauna, bezdarbu var likvidēt, bet nomirušus cilvēkus no kapiem atsaukt atpakaļ nevar. Tātad mēs esam cilvēku sabiedrība, kas ļoti labi saprot ko dara.  Mēs zinām, ka būs problēmas, bet rīkojamies ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi. Tātad, neesam egoistisku barbaru banda, kas argumentu vietā, baksta ar pirkstu pa Maslova tabulu un nenogurst paust savu naidu pret iestāžu un organizāciju kompetentajiem lēmumiem, aiz vaigiem sabāžot tualetes papīru un sejas maskas.

Esam civilizēta sabiedrība. Zinām un saprotam kādi ir citu tautu morālie kritēriji, taču mēs tos neizvēlamies kā savējos, jo mums ir cits nostādījums. Proti: mūsu tauta nav pūlis, kas nesaprot ko dara. Mēs nepieņemam idejas, ka ir lielākas vērtības, kas var likt upurēt līdzcilvēku dzīvības „dzimtenes“, „labklājības“ vai „ekonomikas“ vārdā.

Ir nācijas, kuru vadībā domā tieši tā. Piemēram, lielās kaimiņvalstis ir jau ieviesušas diktatūras. Lai regulētu savus iedzīvotājus, kas viņiem nozīmē pūli.

Katra valsts reaģē savādāk. Taču viens ir skaidrs – neviens no mums nevēlas akceptēt koronas vīrusa klātbūtni kā normu. Ja cilvēki turpinātu mirt katru dienu no šī vīrusa (tā kā to varam novērot šodien), vai mēs samierinātos un uzskatītu šādu situāciju par normālu?

Nē, vakcīna šo mēri likvidēs. Tā ieradīšoties pēc 1,5 gada. Ātrākais.

Pagaidām mēs slīdam pa slidkalniņu uz leju. Itālijā 20 personas tikko aplaupījušas pārtikas preču veikalu Palermo (Corriere del Mezzogiorno) un armijai ar ieročiem nācies tos aizturēt. Cilvēkiem drīz nebūs vairs naudas par ko pirkt pārtiku (Republica).

Vai ir pienācis pārtikas talonu laiks?

Cilvēciskas būtnes vēlas būt labas. Tomēr ne pārāk labas un ne visu laiku (Orvels)

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.

Vīruss Kamī interpretācijā

Koronvīruss ļoti īsā laikā ir spējis un pratis ne tikai aplipināt un nogalināt cilvēkus, iedragāt ekonomiku un finanšu sistēmu, bet prasmīgi samazinājis attālumu no epidemioloģijas līdz mākslai. Šodien lasot Albēra Kamī „Mēri“ (1947) pārņem déjà vu– sajūta, jo romānā aprakstītajos notikumos var saskatīt arī 2020.gada norises.

Viss sākas ar beigtu žurku. Pēc tam sekoja sapratne, ka nelaime ir klāt. Toreiz, tāpat kā tagad, – ir ārsts, kas pamana nelaimi. Kamī romānā tas ir Bernars Riu (Bernard Rieux), bet Uhaņā, Ķīnā Lī Veņlians (Li Wenliang). Šim ārstam netic, jo sliktās ziņas nesējus mēdz nogalināt. Abos gadījumos varas iestādes pieprasa necelt paniku, visiem sēdēt klusi un nerunāt pretī. Pēc tam seko mediju ziņojumi par inficētajiem un mirušajiem, ģeometriskā progresijā. Tā kā vara netiek galā ar slimību, tā sāk izrēķināties ar iedzīvotājiem. Tajā pašā Uhaņā janvārī ārstu brigādes sākumā ar varu veda cilvēkus projām uz slimnīcu. Arī tos, kas runāja pretī, brēca, locījās, spārdījās un kliedza. Pēc tam slimnīcās strauji sāka pietrūkt vietas. Rezultātā varas iestādes mainīja taktiku. Visiem palīdzēt nebija iespējams, tāpēc metināja ciet daudzdzīvokļu māju parādes durvis, lai slimie cilvēki tiktu iesprostoti un nomirtu uz vietas, pārējos neinficējot.

Epidēmija panāk cilvēku nebrīvību. Mēs pēkšņi vairs nevaram aizbraukt turp, kur vēlamies. Nedrīkstam apmeklēt koncertus, pasākumus, jo „mēris“ anulē šādas tiesības. Tas pakļauj mūs visus vienam, kopīgam liktenim. Precīzāk sakot – pieprasa lai akceptējam kolektīvu ieslodzījumu uz nenoteiktu laiku.

Domāju, ka šādos apstākļos nedomā par nāvi. Drīzāk par to, cik strauji dzīves apstākļi mainās un tiem līdzi līdzcilvēku attieksme pret jauno situāciju.  Pirms pāris dienām noklausījos pusaudžu sarunu. Tās laikā meitenes konstatēja, ka viņām vīruss nav bīstams, jo „bērni no šī vīrusa nemirst“. Tāpēc nomiršot “visas vecās učenes“ un uz skolu nebūšot jāiet. Rodas iespaids, ka mediju pārspīlēti optimistiskie ziņojumi ir radījuši dažu iedzīvotāju grupu pārākuma sajūtu pār līdzcilvēkiem. Viņu izpratnē „vīruss dara pareizi, jo aizvāc tos, kas tāpat veci un slimi“.  Proti, mēs vairs neesam solidāri un nevēlamies aizstāvēt visus savus laikabiedrus. Arī visus tos, kuri var nomirt infekcijas uzbrukuma rezultātā. Proti – hroniski slimos cilvēkus un gados vecākus ļaudis. Ja reiz „uz mani tas neattiecas“, tad lai iet vaļā ūdens plūdi un apslīkst visi, kas trāpās straumē. Es – nē. Ja pusaugu meitenes varētu būt pārāk egoistiskais, ar neieaudzinātu empātiju un nekautrīgi paziņot, ka jāmirst visiem tiem, kam pienākas mirt (jo viņi jau tāpat veci un drīz tāpat nomirs), tad no valdības un citu līdzcilvēkus puses šāda attieksme ir nepiedodams cinisms.

Daudzi, gados jauni cilvēki gan sadzīvē, gan sociālajos medijos atklāti pauda savu drosmi braukt uz infekcijas skartajām zonām, riskējot atvest atpakaļ mājās līdzi jaunas vīrusu ordas. Viņus neinteresē, kā tas ietekmēs pārējos. Nē, viņi ir drosmīgi un „ies pret straumi“. Vienalga, vai pēc tam, no viņu pārnēsātā vīrusa, smagi saslims kaimiņiene vai tēvocis no pretējā dzīvokļa nomirs. Viņi ir bravūrīgi un nerēķinās ar tiem, kas no vīrusa var reāli ciest.  Protams, ka epidēmijas rada arī citus efektus. Šausmu scenāriji okupē smadzenes  un mēs beidzot saprotam, ka faktiski dzīvojam nedrošā pasaulē. Mūsu nauda, īpašumi, stabilitāte ir nosacītas lietas. Tepat līdzās eksistē bīstamas masu iznīcināšanas līdzekļu noliktavas, kuras kāds apsēsts politiķis var sākt izmantot cīņā pret citādi domājošajiem cilvēkiem. Kaimiņos ir atomelektrostacijas ar „černobiļas tradīcijās“ strādājošiem priekšniekiem. Ir kaitīgi izstarojumi, jauni vīrusi, rezistentas baktērijas un slimības, kurām nav diagnožu. Modernās pasaules radītais racionālais paštēls pēkšņi sašķobās. Izrādās, ka mums nav zāļu pret bioloģisku vai sociālu infekciju. Mēs varam informēt par to, kā pareizi jāmazgā rokas, taču brīdī, kad sveša epidēmija apsēžas mums uz pleca lidmašīnā, esam tās priekšā bezpalīdzīgi.  Pats ļaunākais, ka šādi uzbrukumi nevis saliedē sabiedrību, bet daudzus pārvērš par necilvēkiem.

Kāmīšu egoisms

Egoisms un egocentrisms ir pašlaik pati izplatītākā epidēmijas izpausme. Tie novērojami ne tikai apkārtējo sirmgalvju un hroniski slimo jauno cilvēku nerespektēšanā. Bravūrā un lielībā, ka „es par spīti braukšu uz Ziemeļitāliju“ jeb ciniskā rēķināšanā, cik no visiem inficētajiem nomirst un cik paliek dzīvi.  Nespēja saprast, ka corona vīruss apdraud ne tikai “vecās učenes“, bet arī jaunus cilvēkus, kas ikdienā sirgst no neredzamām hroniskām slimībām. Starp citu, šādu cilvēku ap mums ir diezgan daudz. Tie ir arī „kāmīši“, kas jau paguvuši savākt savos pagrabos un bēniņos mantas, zāles un ēdienu pāris mēnešiem uz priekšu. Viņu „bunkuri“ solās izturēt jebkādu uzbrukumu, jo citi mirs no bada, bet „kāmīši“ – nē. „Kāmītis“ aizbāž aiz vaigiem visu, ko vien var iegūt. Rezervei. Viņi ir egoisti un nekad nedalīsies ar citiem. Galvenais, lai pašiem pietiek. Vai šādi iespējams apkarot vīrusa epidēmiju? Protams, ka nē.  Žurnāls Scientific American uzver, ka šādas epidēmijas ir iznīcināmas, cīnoties visiem kopā. Ja cilvēki, kas neietilpst riska grupā, sāk izpirkt preces, kas vajadzīgas, citiem, tad nekas labs no tā neiznāks. Piemēram, februāra vidū Newsweek ziņoja, ka ir palaistas melīgas baumas par to, ka pret koronavīrusu it kā palīdzot zāles, kas paredzētas ar hiv inficētu personu ārstēšanai. Rezultātā šīs zāles tika izpirktas un slimniekiem nepietika. Tagad visiem vajag sejas maskas, lai gan ir zināms, ka veselajiem tās nepalīdz. Taču šo masku vairs nav arī tiem, kas ir sasirguši un vēlētos ar tām aizsargāt sabiedrību no slimības tālākas izplatības.

Kamī savā darbā secina, ka „neviens nekad nebūs brīvs, kamēr pasaulē vēl būs nelaimes“. Kāmīši šo  formulējumu nesaprot. Visa pasaule ir uzbūvēta tā, lai tikai viņiem būtu ērti un patīkami. Vai jūs tas pārsteidz? Mani nē.

Būs vai nebūs pandēmija?

Mēs visi vēlamies, lai šāda situācija tomēr neiestātos. Dažādās valstīs pret šo hamletisko jautājumu izturas atšķirīgi. Piemēram, zviedri atsakās apspriest šo tēmu, bet dāņi un norvēģi to jau ir izdarījuši. Oslo un Kopenhāgenā šodien jau eksistē konkrēts plāns un rīcības programma, kā rīkoties, ja valstī pēkšņi būs simtiem inficēto un tūkstošiem pacientu pēkšņi būs vajadzīga aprūpe slimnīcā. Tātad ir iespējams prognozēt divus notikumu tālākas attīstības scenārijus: a) slimības norise ievelkas ilgā laika periodā un notiek lēni un pakāpeniski, b) tā eksplodē un ierauj daudzus cilvēkus vienlaicīgi. Pirmais scenārijs daudzās Rietumvalstīs novērojams patlaban, otrais – Ķīnā un Dienvidkorejā. Norvēģija un Dānija prognozē, ka pandēmijas apstākļos valstī varētu būt no 25% – 10% saslimušo cilvēku. „Tas nozīmē, ka veselības aprūpe nevis sagatavo noteiktu slimnīcas gultu skaitu palātā, bet gan izveido īpašu plānu, kuram sekojot iespējams strauji pāriet uz ārkārtas aprūpes režīmu. Respektīvi – tiek atlikts tas, ko var atlikt un dota priekšroka tiem, kuriem jāpalīdz vispirms.“ – skaidro Zviedrijas veselības aprūpes pārvaldes vadošais epidemiologs Anders Tegnēls.

Pretēji gurdenajām un miegainajām Latvijas valdības preses konferencēm, kas veltītas koronavīrusa tēmai, citur ministrus un epidemiologus tik rātni neviens neuzklausa. Nesaraujas pie varas uzbrēcieniem postsovjetisma stilā: „neceliet paniku“! Ja cilvēki nesaprot un satraucās, tad vainīgi ir tie, kas nespēj vai neprot paskaidrot. Tāpēc liela nozīmē šādās situācijās varas un atbildīgo institūciju spējai un prasmei izskaidrot epidēmijas norisi, regulāri un godprātīgi par to informēt sabiedrību. Centieni iestāstīt, ka koronavīruss „nemaz tik bīstams nav“, „tikai tāda viegla gripa“ un, gan jau „izslimosim visi un būs labi“, atgādina padomju laika demagoģiju, kad visiem spēkiem vajadzēja apmānīt cilvēkus ar pseidopozitīvām ziņām. Lai tikai „neceltos panika“.

Vairākās ārzemju televīzijas stacijās, ziņu izlaidumos tiek apspriesta šī tēma – „neceliet paniku“. Tādā gadījumā eksperta lomā nostājas krīzes un komunikācijas speciālisti, nevis ārsti vai politiķi. Tiek analizētas līdzīgas situācijas, kad ārkārtas apstākļi ir izraisījuši publisku uztraukumu un nemieru, un skaidrots, kā šādās situācijas iespējams virzīt konstruktīvā gultnē. Masu komunikācijas prakse un teorija ir pierādījusi, ka pirmais ko institūcijas (vara) nedrīkst darīt: a) uzbrēkt iedzīvotājiem – neceliet paniku, b) sākt pietēlot optimismu un melot, ka situācija ir labāka nekā izskatās. Tāpēc varam tikai novēlēt, lai mūsu Krīzes vadības padome piesaista vairāk spējīgu masu komunikācijas speciālistu un beidzot iemācās publisko sarunu ar tautu. Pagaidām šāda godprātīga saruna nenotiek.

Džordžs Orvels pareizi norādīja, ka visi vēlas būt labi, taču atšķiras mūsu izpratne par to ko nozīmē būt labam. „Cilvēki ar tukšu vēderu nekad nekrīt izmisumā, jo viņi nezina kas tas ir“. Tāpēc nevajadzētu satraukties, ka citi kritīs panikā, ja mēs paši nekrītam panikā. Manuprāt vaina ir citā apstāklī. Proti, jāpiekrīt Orvelam, ka sabiedrība sastāv no trīs šķiru cilvēkiem: „augstajiem“ (tie, kas pie varas), „vidējiem“ (tie, kas plāno apmainīties vietām ar augstajiem) un “zemajiem“ (mēs visi pārējie). Ja „augstajiem“ un “vidējiem“ ir svarīgi neko nedarīt un nekļūdīties, tad mums, kas esam „darba notrulināti“ un tādi, kas „tikai retajos mirkļos atskārš kaut ko ārpus savas ikdienišķās dzīves“, ir vēlme un vajadzība „atcelt visas atšķirības un radīt sabiedrību, kur visi cilvēki būtu vienlīdzīgi“ (1984).  Kaut vai taisnības un patiesības priekšā. Tāpēc izbeigsim ar rupjībām: „neceliet paniku“ un nomainīsim šo saziņas ar formu ar modernāku frāzi: „Vai viss ir saprotams? Jeb varbūt ir vēl kādi jautājumi?”

Tik vienkārši ir būt labam. Attaisnot sabiedrības gaidas.

Post Scriptum Misānes skandālam: laimi veido nelaimes, no kurām esam izvairījušies

Posted on by
4

Brīdī, kad vecāki šķiras, vissmagāk cieš bērni. Viņi pārdzīvo, jo nekas vairs nebūs tāpat kā agrāk. Viss izjuks. Ģimenes bēres ievilksies garumā kā garš, nogurdinošs ciešanu seriāls. Bērna intereses tad atkāpjas otrajā plānā, jo vecāku naudas jautājumi, mantas dalīšana, psiholoģiskās problēmas kļūst svarīgākas par sirsnīgo attiecību saglabāšanu bijušo ģimenes locekļu starpā. Nekāda laipnība vairs nav vajadzīga. Naids nostājas mīlestības vietā. Tāpēc vairums šķirteņu savas bijušās ģimenes „likvidācijas procesu“ realizē kā kara gaitu, kurā bērnam jāizvēlas ierakumu puse.

Mana draudzene Juliāna, šķirot savu laulību, nolēma to paveikt civilizēti un bez niknuma. Viņa ierosināja, ka laulības šķiršanu varētu nosvinēt līdzīgi kāzām – baznīcā ar šķiršanās rituālu. Pēc tam – pie pilniem galdiem draugu lokā. Pateicoties bijušajam „laulenim“ par kopā pavadītajiem gadiem un atzīmējot šo notikumu kopā ar tiem pašiem cilvēkiem, kas savulaik bija piedalījušies viņu kazās. Ja reiz precamies ar smaidu, kāpēc, tad jāšķiras ar niknumu? Iecerētais daļēji izdevās. Abi aizgāja uz savām nākamajām ģimenēm, bez naidā pārgrieztām sejām un bez izsmiekla balsī. Vai ir neiespējami noslēgt kopdzīvi bez naida? Vai labas attiecības un mīlestība obligāti jāpārvērš nikna izmisuma zampā? Vai bērniem noteikti jābūt ķīlniekiem savu vecāku kaujas arēnā un jāklausās mammas lāsti tēvam un papa uzbrukumi mātei? Domāju, ka šīs ākstības nav obligātas. Viss atkarīgs no cilvēku kvalitātes un izejot no empātijas uzlādējuma viņu smadzenēs. Būs cilvēki, kas arī vētrā pratīs normāli sarunāties (bez upura kompleksa), bet gadīsies „pašpasludinātie cietēji“, kas pievērsīs sev pasaules uzmanību un izliks savu privāto dzīvi (kā iestudētu teātra izrādi) un publiskās skatuves visu apskatei. Pašlaik mēs novērojam līdzīgu uzvedumu mūsu mediālajā telpā, kurā piedalās latviete un afrikanders. Abi nespēj sadalīt savu kopīgo bērnu civilizētā veidā.  Tāpēc mēs – skatītāji esam sadalījušies karsēju grupās un sekojam dramatisko notikumu attīstībai medijos un ārzemju tiesās kā antīkai traģēdijai. Neiedziļinoties konflikta būtībā, bet sekojot norisēm emocionāli. Kā skatoties filmu.

Slepenā un bīstamā misija

Brīdī, kad vecāki šķiras, bērns piedzīvo zemestrīci un pastaro dienu. Viņš mīl abus – gan tēti gan mammu vienlaicīgi. Tāpēc  cenšas darīt visu iespējamo, lai vecāki tomēr paliktu kopā. To sauc par bērna „slepeno misiju“, kuru sīcīši cenšas realizēt visiem spēkiem, jo viņi mēdz būt apbrīnojami lojāli pret abiem vecākiem. Par šo tēmu izveidotas daudzas filmas, kurās šķirto vecāku bērniem izdodas laimīgās beigas un ģimene atkal ir vienoti.

Vislabākais (no bērna viedokļa) būtu ja tētis un mamma paliktu kopā. Taču, ja tas nav iespējams, tad lai abi būtu tuvu un viegli sasniedzami. Tepat līdzās. Rokas stiepiena attālumā. Tāpēc šķirti laulātie ar bērniem, bieži izvēlas dzīvot salīdzinoši tuvu, lai bērniem nav jāmaina bērnu dārzs vai skola, lai mikrovide saglabājas un mazais netiek 100% izsists no sliedēm. Bieži šiem bērniem ir vainas sajūta. Viņiem liekas, ka paši pie vecāku traģēdijas ir vainīgi. Proti, vajadzēja labāk mācīties skolā, perfektāk uzvesties un viss tik slikti nebūtu noticis. Šādos gadījumos vajadzētu bērnu nomierināt un paskaidrot, ka pieaugušo nesaprašanās nav viņa vaina. Nevajadzētu mātei kūdīt bērnu pret tēvu, jo bērna attiecības ar savu tēti ir pavisam citādas nekā mātei ar savu bijušo vīru. Tieši tāpat arī tēvam nevajadzētu sūdzēties bērnam par viņa māti. Taču šķirtie „lauleņi“ nereti tieši tā arī dara – izmanto savu bērnu „raudu sienas“ vietā.

Bērna tiesības pirmajā vietā

Kāpēc pieaugušie cilvēki šķiroties traumē savus bērnus? Speciālisti uzskata, ka šādi notiekot vecāku cīņa par sava bērna mīlestību, lojalitāti un padevību. To var saukt par konkurenci. Abi vecāki cīnās savā starpā par bērna mīlestību. Nepieļaujot kompromisus un pieprasot no bērnam izšķirties par labu vienam vai otram no vecākiem.

Kā bērni reaģē uz šīm vecāku kaujām? Viena daļa bērnu nocietinās un neizrāda nekādas emocijas. Tas nozīmē, ka bērns patur visus pārdzīvojumus sevī un baidās tos izpaust. Jo šāds solis varētu vēl vairāk sarīdīt vecākus vienu pret otru. Pirmskolas vecuma bērni šādās situācijās (no pārbīļa) reaģē regresīvi. Tie „atkrīt atpakaļ“ attīstībā paris soļus, kļūst izklaidīgi, nespēj koncentrēties un ātri iekaist dusmās. Vissmagāk vecāku šķiršanos uztver 6 – 9 gadus veci bērni. Viņi ir emocionāli ļoti atkarīgi no saviem vecākiem un baidās atzīties, ka jaunā situācija ir ļoti traumējoša. Tie reaģē ar noslēgtību, dusmām, cieš no nespējas koncentrēties un nevarēšanas iemācīties skolas uzdotos mājas uzdevumus. Bērniem no 9 –13 gadiem esot ļoti svarīgi izrunāties par notiekošo savā ģimenē ar kādu cilvēku no malas. 12 un 13 gadus veci bērni tiesā var pateikt, pie kura no vecākiem vēlas palikt dzīvot. Ziemeļvalstu tiesas ņem vērā šādu bērnu viedokli tad, ja vecāki paši savā starpā nespēj vienoties. Likumi paredz bērna tiesību un vajadzību ievērošanu. Pirmām kārtām. Tikai pēc tam tiek dots vārds vecāku interesēm un vajadzībām.

Samērā bieži vecāku šķiršanās izraisa ilgstošas bērna psihes problēmas. Reakcija izpaužas dusmu lēkmēs, skumjās un depresijā. Tad vēlams sakārtot bērna ikdienu tā kā tas viņam nepieciešams. Proti, garantējot tēva un mātes pieejamību un tuvumu visās situācijās, tad kad tas ir vajadzīgs. Var palīdzēt terapija, draugi, vecvecāki un iesaistīšanās interešu grupās, kas iesaista jauniešus un bērnus ar līdzīga rakstura problēmām.

 Kādi apstākļi nosaka bērna reakciju uz vecāku šķiršanos?  

Pētniecība šajā jomā ir pierādījusi, ka nepietiek ar izrunāšanos un paskaidrojumiem. Ar to ir par maz. Ir vēl virkne citu apstākļu, kas jāņem vērā. Svarīgi, cik bērnam ir gadu, kad notiek šķiršanās process un kāds ir emocionālais briedums. Ir noskaidrots, ka ļoti liela nozīme ir ārējiem apstākļiem, kas norisinās ap vecāku laulības šķiršanu. Proti, kā to uztver un novērtē citi cilvēki. Ja vecāki izšķir laulību neuzkrītoši, publiski klusi, bez naida un ārišķību piruetēm, tad bērns vieglāk piekārtojas jaunajai situācijai un netiek traumēts. Taču, ja vecāku laulības šķiršana kļūst par publisku lietu un tiek aktīvi izspēlēta uz sabiedriskās skatuves, tad bērns tiek smagi emocionāli ievainots. Jo viņam jānoklausās citu, svešu cilvēku viedokļi par abiem mīļotajiem vecākiem. Ne vienmēr garāmgājēju replikas, stāsti vai līdzjūtības ir patīkamas. Visbiežāk traumējošas. Labi, ja šādos brīžos bērns gūst atbalstu no tuviniekiem. Slikti, ja šie atbalstītāji ir tikai vienas frontes pārstāvji. Proti, tikai mātes vai tikai tēva tuvinieki.

Tieši šādā situācijā nonāk ar varu, pāri robežām aizvestie bērni. Tāpēc ir izveidoti likumi, kas traucē vecākiem šādā kārtot savas attiecības. Aizvedot bērnu projām no viņa dzimtenes, vides un mikroklimata, lai paturētu sev – svešumā. Lielāko daļu šādu gadījumu tiesā izskata, piemērojot Hāgas konvenciju. Šādu „bērnu varmācīgas aizvešanas“ gadījumu (vecāku kopdzīves izjukšanas rezultātā), ir salīdzinoši daudz. Tiem ir tendence pieaugt. Speciālisti domā, ka tas izskaidrojams ar iedzīvotāju mobilitāti. Aizvien vairāk cilvēku ceļo uz tālām zemēm, tur iemīlas, uzsāk kopdzīvi. Ja partnerība nefunkcionē, tad pievāc bērnu un „brauc atpakaļ uz mājām“. Šķiršanās iemesli ir ļoti dažādi. Visizplatītākais ir arguments, ka viens no vecākiem ir bijis varmācīgs. Otrs iemesls, ka abi nav varējuši vienoties par bērna mītnes zemi. Šādos gadījumos bērnam tiem atņemts viss. Proti, tas no vecākiem, kas bērnu „varmācīgi“ aizved uz savu dzimteni, atņem mazulim ne tikai otru no vecākiem, bet arī valsti, kur šis bērns ir dzimis. Rezultātā bērnu „pārplēš uz pusēm“ ne tikai abi vecāki, bet arī abas valstis.

Ne tikai mātes bēg ar bērniem

Pētniecība rāda, ka 54% šādu gadījumu bēg māte ar bērnu. 46%  gadījumos – tēvs. Aizvesto bērnu vidējais vecums – septiņi gadi. Taču gadās, ka bērnus nolaupa un aizved arī radi un tuvinieki. Pēdējo gadu laikā no Zviedrijas šādi nolaupīti nepilngadīgi bērni, kas ar varu tiek aizvesti, lai ieslēgtu „pārmācības namos“ un reliģiskajās islāma skolās Somālijā un Kenijā. Nereti vecāki anulē savu bērnu pilsonību Ziemeļeiropā, lai ar citu valstu pasēm tos nosūtītu piespiedu laulībā vai „apgraizīšanas rituāla“ realizēšanai. Bērnu vajadzības un tiesības bieži netiek ievērotas. Vecāku vajadzības un intereses nostājas priekšā.

Taču atgriezīsimies pie šķirto vecāku aizvestajiem bērniem. Pēdējie prokuratūras fakti liecina, ka, piemēram. Zviedrijā katru gadu tiek piedāvāti izskatīšanai 1500 šādu gadījumu un tikai 10 daļa nonāk līdz tiesai.Par bērna (jaunāka par 15 gadiem) aizvešanu maksimālais soda mērs ir 1 gads ieslodzījuma vietā.

Iespējams, ka aktuālo notikumu iespaidā, būtu vērts arī Latvijā izveidot „Krīzes centru“. Tajā darbotos speciālisti, kas ir kompetenti „aizvesto bērnu“ problēmās, jautājumos un spēj sniegt atbildes ne tikai iesaistītajām personām, bet arī medijiem. Pieļauju, ka tad tiktu veicināta Latvijas iedzīvotāju lielāka izpratne gan par šādiem gadījumiem. Tad mātes tiesību vietā, vairāk uzmanības tiktu pievērsts tieši aizvestā bērna tiesībām. Nesaraujot mazuli „gabalos“ starp diviem vecākiem un divām valstīm.

Katra pāra kopdzīves izjukšana ir krīzes situācija. Esam tik dažādi un tāpēc ļoti atšķirīgi pārdzīvojam lietas un procesus. Taču neraugoties uz sarūgtinājumu, naidu un greizsirdību, būtu jāatceras, ka bērnam ir tiesības pieprasīt sev abu vecāku klātbūtni. Mums pieaugušajiem ir jāuzņemas atbildība un šī bērna prasība jāapmierina. Neraugoties uz to, cik sāpināti, aizvainoti vai dusmīgi mēs esam un jūtamies. Ja kāds no vecākiem nevēlas sastapt savu bērnu pēc vecāku šķiršanas, tas bērnam ir smags pārdzīvojums. Taču vēl smagāks ir konstatējums, ka māte vai tēvs apzināti traucē bērna ikdienas kontaktu ar otru no vecākiem. Nopērkot bērnam lidmašīnas biļeti uz aizvedot viņu tālu projām.

Juliānai un Antuanam de Sent – Ekziperī ir taisnība – pasaule ir tikai viena patiesa greznība : cilvēcīgas attiecības starp cilvēkiem

Misānes skandāls, jeb pieaugušie, kas bērnam atņem vecākus

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Piektdien uzzinājām, ka Latvijas pilsoni Kristīni Misāni Dānijas tiesa izdos Dienvidāfrikas Republikai. Ja Dānijas mediji un sabiedrība par šo notikumu maz interesējas, tad Latvijā masveida sarūgtinājums nebija ilgi jāgaida. Pirmā reaģēja Ārlietu ministrija paužot „neizpratni par Kopenhāgenas apgabaltiesas lēmumu paturēt apcietinājumā Latvijas pilsoni Kristīni Misāni, kuru DĀR apsūdz sava bērna nolaupīšanā”.  Pēc tam sašutumā piebalsoja virkne Latvijas politiķu un populāru personu. Vilšanās bija acīm redzama. Tika meklēti dažādi vainīgie, sākot no apsūdzētās personas vīra un beidzot ar Latvijas prokuratūru un dāņu tiesu sistēmu. Protams ir traģiski, ja divi nepilngadīgi bērni paliks bez mātes tuvuma un mīlestības ilgus gadus. Pastāv cerība, ka nākotnē būs iespējams šo situāciju atrisināt, paātrinot Kristīnes soda izciešanas laiku. Taču mani visā šajā masu kustībā pārsteidz vairāki aspekti, kuriem pievērsīšos šajā rakstā.

Ilūzijas un konspirācijas teorijas

Pirmais, kas pārsteidza, bija Latvijas mediju un amatpersonu entuziasms uzbūvēt ilūziju. Iestāstot Latvijas lasītājiem, klausītājiem un skatītājiem, ka šajā lietā ir iespējams radikāli pēkšņi pagriezt tiesnešu domāšanas virzienu un viss būs labi. Tikai pacensties un viss notiks. Esot noteikumi, ka Dānija nedrīkstot izdot Eiropas Savienības pilsoni „barbariem” un „mežoņiem” Āfrikā. Šie pseidozinātniskie apgalvojumi tika ražoti un izplatītā tik pašpietiekamā formā, ka šķita ticami. Tieši tāpat kā tika tiražēta pasaka par to, ka dāņi turot latvieti kā ķīlnieci savā cietumā, lai vēlāk to iemainītu no Dienvidāfrikāņiem pret savējo finanšu krāpnieci Nilsenu. Pārsteidz tieši šī nekautrība iestāstīt nereālu ilūziju un sabiedrības gatavība nekritiski noticēt nepatiesajiem apgalvojumiem.

Protams, ka vairums neorientējas juridisko darījumu finesēs un paļaujas arī pseidoekspertiem, kuru šajā lietā netrūka nedz sociālajos, nedz oficiālajos medijos un sadzīvē. Ja mana tante Rasma Renģē, kā sirsnīgs cilvēks, varētu arī noticēt pseidojuristu solījumiem par to, ka Misāni ir iespējams atbrīvot Dānijā un vajag tikai gribēt to izdarīt. Tad žurnālistiem un politiķiem gan vajadzēja redzēt, saskatīt un saprast, ka to izdarīt nav iespējams. Neradot nevajadzīgu vilšanos gan apsūdzētās ģimenei, gan sabiedrībai kopumā.

Kāpēc tā notika? Manuprāt tas „tā“ norisinājās mediju neprofesionālisma/nolaidības un amatpersonu populisma kāres dēļ. Nav akceptējams, ka Latvijas Televīzija, kas tiek finansēta no nodokļu līdzekļiem, raidīja garas intervijas ar cietušo, paužot nekritiski tikai viņas vienīgo versiju. Ja arī bērna tēvs nebija pieejams žurnālistiem, tad pieejama bija Dienvidāfrikas tiesa, kurā šis jautājums tika izskatīts. Pieejami ir dienvidāfrikāņu juristi, kas strādā ar šiem jautājumiem. Netika izjautāti starptautiski atzīti eksperti, kas spēj komentēt šādus gadījumus un netika stāstīts par līdzīgiem gadījumiem kaimiņvalstīs un ārzemēs, kur māte tieši tāpat ir bēgusi ar nepilngadīgu bērnu no tās pašas Dienvidāfrikas. Netika intervēti dāņu eksperti. Tā vietā mēs uzbūrām ilūziju, kurai nav pamata un tagad ciešam no „krievu hokejistu sindroma“, jo neprotam zaudēt. Jūtamies apkrāpti un sarūgtināti.

Kampaņas laikā vaina tika novelta no apsūdzētās (kas pēkšņi ir tikai nevainīga, mīloša māte) uz tiesnešiem, prokuroriem un Dāniju „kā tādu“, kuriem ir pienākums rīkoties pareizi un Kristīni nekavējoties atbrīvot. Ja apsūdzētā gan mediju un politiķu interpretācijā tika interpretēta kā netaisnīgi vajāta būtne, tad vainīgi kļuva visi pārējie, kas nedara neko, lai vajāto personu atbrīvotu. Varu saprast Kristīnes Misānes tuviniekus. Viņi cīnījās par sava ģimenes locekļa atbrīvošanu visiem spēkiem, izmantojot iespējamās metodes. Pat izplatot konspirācijas teorijas un nepatiesības par Dāniju, Dienvidāfriku un procesa būtību. Taču es nevaru saprast un piedot medijiem un amatpersonām viņu iesaistīšanos šajā lietā tādā mērā kā tas tika novērots. Vispirms ļoti nekritiski novērtējot to, kas ir noticis. Pēc tam populistiski solot „palīdzēt”, kas praktiski nozīmēja politiskā spiediena izdarīšanu uz tiesu. Ar to pirmais metās nodarboties valsts prezidents Egils Levits, pēc tam pieslēdzās virkne citu politiķu, no kuriem īpaši izcēlās Pabriks, Bondars un Bordāns. Draudot Dānijai. Radās iespaids, ka vēlēšanas nav aiz kalniem un mūsu politiskās partijas visiem spēkiem vēlas vēlētājiem parādīt, kurš ir īstais nācijas varonis, jo iestājas „par vajātu māti ar bērnu uz rokām“. Tagad mēs visi balsosim par viņiem? Kaut arī šie varoņi labi zināja, ka laiž gaisa balonus un šauj petardes, goroties vēlētāju publikas priekšā, iztapīgās, bet nepatiesās pozās.

Pilnīgi atklātu un nesaudzīgu rasismu štancēja gan aizturētās ģimenes locekļi, gan mediji, gan arī politiķi. Cilvēkiem tika nekautrīgi iestāstīts „sviests“ un tam noticēt skaitījās patriotiski.

Jūlijas intereses

Man šķiet, ka šajā kaujas karstumā, daudzi aizmirsa pašu galveno. Bērnu, kura interesēs šīs publiskās batālijas (starp tēvu māti, Latviju uz Dāniju, Latviju un Dienvidāfriku) notiek. Parasti šādi procesi notiek klusi, bērnus netraumējot. Šoreiz tā nebija. Detaļas un lāsti tika izkarināti publiski. Tagad mazajai Jūlijai uz visu bija jānoskatās ekrānā kā filmā, jo galvenās lomas spēlēja viņas vecāki. Līdzās plosījās karsēju komanda mātes valstī, kas nolika uz lāpstiņām visus nevajadzīgos un it kā varmācīgos tēvus. Juhanu Grobleru ieskaitot. Latvijas fani zina, kurš vainīgs. Viņiem tiesas spriedumu nevajag, jo linča tiesa tomēr ir vispareizākais mehānisms. „Misānes lieta“ to pierādīja. Mēs visi pieprasījām, lai dāņi Kopenhāgenā spriež pareizi, tā kā mums vajag. Jo bijām jau nolēmuši kā visam jānotiek. Mediji un politiķi deva mums cerību, ka tas izdosies, ja iesim demonstrācijas, spiedīsim uz Dāniju un plašāk vicināsim savu karogu. Šis process pārvērtās par solidaritātes svētkiem, kuros visi iet glābt vajāto māti, 100% nezinot lietas patiesos apstākļos, kas faktiski vairs nebija nozīmīgi. Tas lielā mērā pierāda, ka mēs neticam tiesai, bet pielūdzam kopīga protesta ideju. Mēs neticam tiesu varas neatkarībai un spējai spriest loģiski, taisnīgi un godīgi. Mēs esam pārliecināti, ka uz to vajag un var spiest politiski un psiholoģiski, ja mums tā gribas. Brīdī, kad Kopenhāgenas tiesas virzienā ierūcās arī Latvijas Ārlietu ministrija, valsts prezidents un aizsardzības ministrs, bija skaidrs, ka pat amatpersonas ir zaudējušas respektu pret tiesu tiesiskā, demokrātiskā ES un mūsu NATO sabiedrotās valstī. Tas bija par daudz. Tā darīt nedrīkst demokrātiskā un atvērtā valstī, kurā tiesu vara ir brīva no politiskā spiediena.

Bērna intereses aizvirzījās fonā. Priekšā izceļot tikai un vienīgi mātes intereses un vajadzības. Saprotu, ka ir grūti „sadalīt bērnu“, ja vecāku kopdzīve vairs nefunkcionē. Taču nevajag aizmirst, ka meitiņai ir vajadzīgi un svarīgi abi – gan tētis, gan mamma. Brīdī, kad māte laida pasaulē bērnu – Dienvidāfrikas pilsoni, bija jāsaprot, ka nav iespējams aizvest mazuli aiz trejdeviņiem kalniem un atņemt tēti tikai tāpēc, ka māmiņai tā ērtāk. Taču, ja reiz aizveda, tad jārēķinās ar palikšanu Latvijā uz vietas. Bez braucieniem ārpus drošības zonas. To zina visas mātes, kas rīkojas līdzīgi.

Hāgas konvencija

Likumu, kas regulē bērna varmācīgas aizvešanas gadījumus no mītnes zemes un otra vecāka, sauc par Hāgas konvenciju (1980). No vienas puses tas ir labs dokuments, jo ierobežo patvaļīgu mazuļu aizvešanu projām, pāri robežām. Pierādot, ka šāds solis nav gudrs gājiens, jo varmācīgai aizvedot nāksies atgriezt bērnu tomēr atpakaļ dzimtenē. Tur, kur bērns ir dzimis. Taču reālā prakse pierāda, ka katru gadu simtiem mammu bēg projām no zemēm, kurās sievietes ir dzīvojušas kopā ar saviem laulātajiem vai civilvīriem. Tās bēg ar bērniem uz rokas atpakaļ uz dzimteni. Attiecības ar laulātajiem draugiem ir pārvērtušās ellē un vienīgais glābiņš ir ceļš uz mājām. Pāri robežām. Taču Hāgas konvencija deklarē, ka šādi rīkojoties, mēs darbojamies pretī bērna interesēm. Nevienam nav noslēpums, ka laulības krīzes situācijā, visi savāc savus bērnus un bēg atpakaļ uz mājām. Atsakoties no dzīvesbiedra kā bērna pilntiesīga audzinātāja. Lai novērstu šo bēgšanu, Hāgas konvencija pieprasa rēķināties ar bērna vajadzībām pierasto vidi un interesēm. Ja mātei nepatīk viņas vīrs vai draugs, tas nenozīmē, ka arī bērnam nepatīk vieta un vide, kur viņš ir piedzimis, dzīvo un iemācījies valodu. Tāpēc tika izveidots likumu klāsts un mehānisms, kas traucē bērnu varmācīgu aizvešanu no mītnes zemes apstākļos, kad vecāki šķiras. Katru gadu šādi tiek aizvesti apmēram 2000 bērnu un tāpēc ap 60 valstu ir pievienojušās Hāgas konvencijai. Apskatot visus šos gadījumus, var redzēt, ka pārsvarā bērnus aizved sev līdzi mātes. Hāgas konvencijas dokumentu izstrādes laikā tika uzskatīts, ka to darīs galvenokārt tēvi. Tāpēc tika izveidots mehānisms, kas neļauj vienam no vecākiem, kas aizved bērnu, to pievākt tikai sev. Respektīvi izveidota sistēma, kas dod atbalstu atstātajam no vecākiem, atgūt savu prestižu attiecībā pret aizvesto bērnu. Mūsu gadījumā ir otrādi – bērnu aizveda māte un tagad tēvam tiek dotas privilēģijas to atgūt.

Dienvidāfrikas gadījums Nr 2.

Pētīju „Misānes lietai“ līdzīgus gadījumus Zviedrijā. Konstatēju, ka līdzīgu „bēgšanas gadījumu“ ir salīdzinoši daudz. Viens no tiem ir lieta, kuras ietvaros zviedru mamma ar trim bērniem atbēga uz dzimteni. No Dienvidāfrikas. Bērnu tēvs bijis valdonīgs, varmācīgs un situācija izveidojusies ļoti līdzīga mums zināmajiem apstākļiem. Arī šajā gadījumā Dienvidāfrikas tiesa pieprasīja bērnu atgriešanu atpakaļ dzimtenē. Taču tas nav iespējams, jo māte ar visiem bērniem slēpjas Dienvidzviedrijā. Viņas adrese ir slepena un tāpēc atrast bērnus ir neiespējami. Pati māte ir izsludināta starptautiskajā meklēšanā. Ja viņa šķērsotu ūnijas robežu, tad izveidotos tā pati situācija, kas pašlaik novērojama ar Kristīni Misāni Kopenhāgenā.

Zviedrijā par sava bērna nolaupīšanu pienākas sods ieslodzījuma vietā līdz gadam. Dienvidāfrikā šis sods ir daudz lielāks. Ir tiesas spriedums tēvam par labu. Atbilstoši Hāgas konvencijas nosacījumiem. Tas pieprasa zviedru policijai atrast bērnus un nosūtīt tos atpakaļ uz Dienvidāfriku. Taču sociālās aprūpes dienests ir padarījis ģimenes adresi slepenu un to neizpauž nedz tēvam, nedz policijai. Bērni iet skolā. Māte slēpjas. Tēvs no Dienvidāfrikas ir sašutis un neslēpj savu satraukumu avīzei: „ Mani neinteresē šī adrese, bet es nesaprotu situāciju. Tiesas spriedums ir man par labu, bet netieku klāt saviem bērniem. Es gribu savus bērnus atpakaļ un vedīšu tos uz Dienvidāfriku”. Pagaidām viņam tas nav izdevies.

„Misānes gadījums“ nav sensācija Dānijā. Par to neinteresējas arī starptautiskā prese. Nevis tāpēc, ka tā būtu cietsirdīga, bet gan tādēļ, ka līdzīgas traģēdijas ir jau tur piedzīvotas agrāk. Tās ir nelaimes nepiesardzības un neapdomības dēļ. Domāju, ka šis notikums nav liecība prokuratūras vai dāņu tiesnešu nolaidībai. Tā ir demonstrācija, kā nevajag darīt mātei, kuras vēlas šķirt laulību ar ārzemnieku un saglabāt attiecības ar savu bērnu.  Novēlu mazajai Jūlijai satikt savus tuviniekus un gaidīt mammu atgriežamies. Viss būs labi.

Manuprāt ļoti vērtīga bērnu tiesību ekspertes un bijušās Bāriņtiesas vadītājas Mārupes un Siguldas bāriņtiesā –  Nadīnas Milleres atsauksme uz rakstu:

Labvakar! Gribēju Jums pateikt paldies par kritisko rakstu K.M. lietā. Jūs vienīgā atļāvāties runāt citādi, kritiski, izsmeļoši. Es gaidīju vismaz kāda žurnālista rakstu par tiesiskumu visā šajā lietā. Beidzot sagaidīju! 👏Paldies @sandraveinberga

Mēs dzīvojam ES un tiesiskā valstī, un ir jāsaprot, ka tādus strīdus nevar risināt ar sabiedrības vai politiķu spiedienu, citādi izskatās pēc Romiešu laikiem, kad iedzīvotājiem bija iespēja Kolizejā izteikt savu viedokli skaļi aurojot👍👎.

Es neapskaužu tos cilvēkus, kuri strādā tiesu sistēmā, jo viņi nevar komentēt un izpaust jebkādu informāciju lietās, līdz ar to, sabiedrības viedoklis ir tikai vienpusējs, turklāt ar žurnālistu un politiķu palīdzību gana emocionāls, populistisks un balstīts uz reitingu celšanu.

Mēs neesam gatavi starpvalstu strīdiem, tādēļ Latvijai bieži ir jāzaudē. Jāzaudē tieši Latvijas likumu bērnu tiesību aizsardzībās jomā nepilnību dēļ.

Politiķiem, kuri vēlas tērēt laiku Misānes populistiskai aizstāvībai, jāķeras klāt likumu pilnveidošanai, lai tajos būtu ietverts bērnu nozagšanas jēdziens utt., lai nākošreiz prokuratūrai nebūtu jāinterpretē vai jāpielīdzina norma citam jēdzienam. Es nemaz nerunāšu par to, ka savas valsts iestāžu noliegšana ir spļāviens pašu izveidotai sistēmai!

Es ļoti ceru, ka ar šo skaļo lietu nebūs radīts precedents, ka pēc tiesas vai bāriņtiesas pieņemtā lēmuma var stāvēt ar plakātiem, rīkot akcijas un cerēt, ka tas palīdzēs.

Es ļoti ceru, ka, kamēr prokuratūra lūgs DĀR izdot soda izciešanai Misāni Latvijai, tikmēr politiķi kopā ar diplomātiem piestrādās pie labu attiecību veidošanas ar DAR, lai sagatavotu labvēlīgu augsni mātes drīzai atgriešanās pie bērniem.

Es pati vairāk kā 20 gadus strādāju bāriņtiesā (gan Mārupē, gan Siguldā) un nevienu reizi neesmu vīlusies tiesas spriedumos un tiesiskumā. Man patiesi sāp sirds par šo milzīgo precedentu, ko rādija neprofesionāļi, sākot ar žurnālistiem, politiķiem un beidzot ar tautas pašpasludinātiem aizstāvjiem – LV tiesiskums tiek apdraudēts.

Ar cieņu,

Nadīna Millere

Mūzikas demolēšana jeb ar cimdu pa Pikaso gleznu

Posted on by
Atbildēt

Teikšu tā kā ir – uz Rundāles pils jūlija koncertiem vairs neeju un nav patīkami to atzīt. Pēdējo reizi tur bijām pirms dažiem gadiem. Nopirkām biļeti dienas koncertam. Paredzējām klausīšanos arī nakts mūzikas šovā. Nolēmām pavadīt visu dienu pilī, dārzā, koncertos, mūzikā. Taču iecerētais neizdevās. Dienas koncertu mums izjauca mazs bērns, kas lēkāja, runāja, skraidīja, raudāja, kliedza un trokšņoja tā, ka klausīties mūziku nebija iespējams. Brīnos kā kamerorķestris šo skaņas demolēšanu izturēja. Vecāki puisēnu palaida savā vaļā un izlikās, ka bērna trokšņošana viņus netraucē. Personāls neiejaucās. Visiem pārējiem koncerts bija pagalam. Iespējams, ka šie bija tā saucamie „svētdienas vecāki“, kas paņem bērnu savā aprūpē tikai nedēļas beigās un neprot tikt galā. Taču var gadīties, ka esam uzsākuši nevajadzīgu iecietību pret trokšņotājiem kultūras telpā tikai tāpēc, ka nezinām kā ar viņiem kārtot attiecības. Par šo tēmu pašlaik aktīvi diskutē arī citu valstu mediji, tāpēc būtu jānoskaidro vai bērnus ir saprātīgi vest uz mākslas pasākumiem, kas paredzēti pieaugušajiem

Trešajā minūtē Jānis no otrās rindas grib uz tualeti

Zinām un esam pieredzējuši, ka bērnu uzvedumos publika tumsā šalc, čalo un klusuma zālē nav. Pēc aizkara atvēršanas „Pēra Ginta“ izrādēs Jānim no otrās rindas pēkšņi vajag uz tualeti. Sākas iešana, spiešanās un puika izbauda savu staigāšanu. Visi redz, apspriež Jāņa pārvietošanos pa zāli, sāk celties kājās. Uz skatuvi neviens vairs neskatās.

„Romeo un Džuljetas“ finālā deviņus gadus vecā Agnese 16. rindā sāk dramatiski raudāt balsī, jo saprot ka mīlas pāris ies bojā. Raud skaļi. Turpat blakus Paulis neko nesaprot un trokšņaini izjautā par raudāšanas iemesliem. Nepalīdz pieaugušo raustīšana aiz piedurknes un šņākšana. Ja izrādē tiek spēlēts nedaudz pornogrāfisks saturs, tad bērnu skaļo jautājumu ir vairāk un spurgšana skaļāka.

Domāju, ka māksla, kas paredzēta pieaugušajiem, pieprasa briedumu, spēju koncertēties, iedziļināties un abstrahēties. Ir vajadzīga pieredze un zināšanas, kuru mazam bērnam nav. Protams, ka vienmēr būs izņēmumi un bērni, kas lieliski saprot mākslas vēstījumu. Taču vairumā gadījumu ir tomēr skaidrs, ka, piemēram, lirikas vakari nav paredzēti bērniem, tieši tāpat kā melna kafija ar pipariem.

Kā ar gleznām, skulptūrām un instalāciju. Mēs aicinām uz muzejiem ģimenes ar bērniem un skolu klases ar skolotāju pirmajā rindā. Vai tas tiek darīts tāpēc, ka vajag pārdot biļetes un skolēni šo robu muzeju budžetā aizpilda? Jeb šāds apgalvojums ir kļūdains? Vai attēli, kurus bērns nesaprot, viņu audzina? Modernajā pedagoģijā tiek uzskatīts, ka tā ir.

Kāda muzeja apmeklējuma laikā ārzemēs, pēkšņi sāka kaukt signalizācija. Muzejs bija patukšs. Bija darbdienas priekšpusdiena. Vienā rāvienā ap mums nostājās skarbi, apbruņoti sargi un vēl pēc brīža telpā ieskrēja aizelsusies direktore. Maza meitene (piecus gadus veca) bija metusi Pikaso gleznai ar ziemas cimdu. Attēlā bija redzams sievietes portrets. Tante meitenei nepatika. Precīzāk sakot – kaitināja. Bērns noreaģēja emocionāli. Signalizācija noreaģēja tehniski. Stāvējām un gaidījām sodu. Direktore atrisināja situāciju. Ar Pikaso gleznu nekas nebija noticis, aizsardzības sistēma bija pienākuma augstumos, bet bērns esot noreaģējis pareizi. Pikaso mākslas jēga esot provocēt skatītājus. Meitene reaģēja tieši tā kā mākslinieks to bija iecerējis. Blieza ar cimdu pa „nejauko tanti“. Pikaso par to būtu pateicīgs un priecīgs. Viss (izrādās!) bija pareizi.

Skatīties, vērot un domāt

Mākslas teorija no skatītāja pieprasa saskatīt un domāt. Ieraudzīt sievieti portretā spēj vairākums no mums, taču sarežģītāk ir ar nākošo soli – domāšanu. Saprast ko mākslinieks ir vēlējies pateikt, jeb veidot savu sarunu ar mākslinieka piedāvāto tēmu. Kā tad īsti ir? Vai bērni saprot un spēj sarunāties tikai ar mākslu, kas adresēta bērnu auditorijai, jeb tos var vest uz pieaugušo izstādēm un izrādēm ar cerību, ka kaut ko jau mazulis „no visa“ sapratīs? Godīgi sakot, bērni nav vienīgie, kas nesaprot mākslinieka vēstījumu. Liels skaits pieaugušo var nostāties pie tās pašas Pikaso gleznas, kurai Alise meta ar cimdu, un nesaprast neko. Viņiem nav mācīta vizuālā domāšana un bez valodas zināšanām nevar saprast mākslinieka vizuālo tekstu. Varbūt mums medijos ar šo izglītošanas posmu vajadzētu nodarboties vairāk un plašāk? Jo saprast liela mākslinieka darbu ir vērtīgāk, nekā sekot Kivičpāra attiecību līkločiem.

Vienkārši tāpēc, ka ikviena informācija var būt ar un bez kvalitatīva satura substances. Sabiedrības attīstības līmenis lielā mēra ir atkarīgs arī no tā, kāda līmeņa informatīvo saturu caurmēra iedzīvotājs ir spējīgs saprast un pieprasa.

Varbūt paliksim pie elites domāšanas stila, kas uzskata, ka tikai noteiktas aprindas kaut ko saprot no mākslas un pārējie lai „stāv pie ratiem“? Tad iznāks slēgt izstāžu zāles un pārdot gleznas „karginiem“, kas tās ievietos seifos kā visdrošāko naudas investīciju veidu. Aizvērt koncertzāles un atstāt publikai tikai teātrus ar izklaidējošu repertuāru. Vai mēs jau zināmā mērā šodien neesat bīstami tuvu šai kritiskajai robežai?

Jocīgā māksla

Nav noslēpums, ka arī zināma daļa pieaugušo mākslu uzskata par jocīgu padarīšanu. Viņi prot stāvēt klusu muzejā, koncertā vai bibliotēkā, arī neko nesaprotot no mākslas piedāvājuma. Diemžēl bērns šādi izlikties nespēj. Vai trokšņainās bērnu vizītes muzejos, izstāžu zālēs un koncertos ir ceļš pie mākslas valodas apguves? Jau tagad pastāv problēma ar pieaugušiem cilvēkiem, kas no mazotnes nav radināti apciemot mākslu. Viņi tā arī paliek ārpus teātra, izstāžu vai koncertzāles sienām.

Iespējams, ka visiem ir vienādas tiesības justies labi koncertā – gan man (kas vēlas klausīties), gan arī bērnam (kas vēlas lēkāt un spēlēties). Vai kāds zina kā likvidēt uztveres konfliktu šajā kompromisā? Tā, lai patīkami būtu dzīvīgajam bērnam un mums – klausīties gatavajiem pieaugušajiem?

Domāju, ka jāturpina kultūras demokratizācija. Jo māksla ir dāvana, kuru mākslinieks piedāvā sabiedrībai un vēlas tikt novērtēts. Ja žurnālists uzraksta provocējošu rakstu par mežu izciršanu Kurzemē vai Praida gājienu Rīgā, tad tas nenozīmē, ka viņš pieprasa tūlītēju ražotnes likvidāciju vai heteroseksuālu cilvēku devalvēšanu. Viņš pieprasa sabiedrību sākt domāt par tēmām, kas šķiet svarīgas un aicina iedziļināties procesos, kas valstī nenotiek vēlamajā virzienā.

Ja mūsu sabiedrība būtu totalitāra un „pie kloķiem“ sēdētu politbirojs, tad nebūtu svarīga iedzīvotāju spēja saprast mākslas izaicinājumu un piedalīties tās izraisītajā sarunā. Tad „viņi“ lemtu un mēs klusējot klausītu pavēlēm. Tagad esam atvērta un demokrātiska sabiedrība. Šādā vidē visiem ir tiesības ne tikai runāt un izteikties, bet arī klausīties un sadzirdēt. Māksla pieprasa un iemāca spēju klausīties, skatīties un saprast. Tā runā simbolos, emocionāli, pārspīlēti un vispārinoši. Mākslas valoda nav komandas (pie kuram mūsu sabiedrību ir pieradinājis totalitārisms). Ja visi pieaugušie mūsu sabiedrībā spētu apgūt mākslas valodu, prastu to sadzirdēt un saprast, tad diskusijas publiskajā telpā personu starpā humanizētos. Jocīgā māksla var palīdzēt mums saprast citam citu un vienam otru. Māksla dod iespēju redzēt parādību un problēmu dziļumā, visās to kopsakarībās. Tas ir svarīgi ne tikai sestdienās un svētdienās, apmeklējot muzeju vai izstāžu zāli. Tas ir svarīgi katru dienu.

Koncerta komforts

Visbeidzot tomēr atgriezīšos pie koncerta Rundāles pilī. Domāju, ka nav pareizi doties uz pieaugušo koncertu ar mazu bērnu, kuram tur atrasties ir grūti un mokoši. Man nebija grūti nomierināt Agnesi, kas, sēžot 16. rindā raudāja par to, ka nomirs Romeo un Džuljeta. Taču bērns, kurš traucē pārējiem klausīties tāpēc, ka atvest nepiemērotā vietā, nepārliecina kā respektējams sabiedrotais koncertzālē. Mākslinieki gatavojas sarunai ar savu publiku. Tā neizdodas, ja raudoši un klaigājoši bērni izrēķinās ar vecākiem koncertzālē. Brīdī, kad mēs pārējie vēlamies klausīties, skan troksnis, nevis mūzika.  Varbūt koncertos, tieši tāpat kā kinofilmās, būtu jāievieš aizliegums ierasties ar maziem bērniem? Tieši tāpat kā pieaugušajiem būtu jāaizliedz spēlēties ar saviem mobilajiem telefoniem koncertu laikā?

„Pirms koncerta ir jāuzrunā vecāki, kas nāk ar maziem bērniem vai skolēni, iepazīstinot tos ar koncerta noteikumiem“, – stāsta Gēteborgas operas vadītāja Līzelote Akselsone. „Koncerts vai operas uzvedums ir paredzēts visiem klausītājiem. Ja kāda klausītāja uzvedības dēļ koncerts pārējiem tiek traucēts, tad rīkotājiem ir jāuzņemas atbildība un jārīkojas. Nav svarīgi vai runa ir par pieaugušo, kas spēlējas ar savu telefonu vai bērnu, kas kliedz un raud“, – viņa piebilst. Vai varam pārņemt šo pieredzi?

Šķiet, ka varam, jo bēdīgā, nenoklausītā Rundāles pils koncerta sakarībā vainīgais nebija bērns. Vainīgie bija viņa vecāki un koncerta administratori, kas neuzņēmās atbildību.

Vispār jau es varētu pieprasīt sāpju naudu par šī koncerta sagandēšanu. Taču es to nedarīšu. Vēlos skaidri zināt, ka turpmāk tā vairs nebūs. Proti, vieglprātīgi vecāki nevedīs hiperaktīvu, mazu, klausīties nespējīgu bērnu uz klasiskās mūzikas koncertu. Koncerta rīkotāji rūpēsies ne tikai par biļešu pārdošanu, bet arī par klausītāju komfortu. Tad viss būs labi – koncerts netiks izdemolēts un Pikaso būs joprojām apmierināts.

 

Kā nacionālisms izrēķinās ar liberāļiem – Alfreda Dreifusa lieta turpinās šodien. Īste un neīstie spiegi.

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šogad aprit 125 gadi kopš franču virsnieka Alfreda Deifusa skandāla. Viņu oficiāli notiesāja par spiegošanu un dzimtenes nodevību. Tas tika paveikts skaļi, publiski demonstrējot sašutumu visos līmeņos. Spiegi vienmēr visus ir interesējuši arī bez pierādījumiem. Ja gribam kādu apmelot, kompromitēt un saspārdīt publiskajā telpā, tad nosaucam šo cilvēku par spiegu un viss. Īstie spiegi mēdz būt neuzkrītoši un grūti pamanāmi, tāpēc visbiežāk viņus neviens pat nepamana, neievēro un reti atmasko. Taču neīstie „spiegi“ uzreiz krīt acīs. Tie ir cilvēki, kas vienkārši nepatīk un viss. Tāds bija arī virsnieks Alfreds Dreifuss. Šī Francijas ģenerālštāba kapteiņa, artilērijas virsnieka galvenā kļūda bija viņa tautība – ebrejs. Tā kā nekādu citu vainu šim cilvēkam nevarēja atrast, tika piemeklēts “spiega grēks“. Vēlāk (pēc soda izciešanas) 1906.gadā noskaidrojās, ka Dreifuss apvainots nepamatoti un lieta pret viņu safabricēta. Taču, kuru vairs interesē publiski sapļaukāts cilvēks, ja publiskais pēriens jau noticis un visi ir apmierināti? Domāju, ka šī lieta ir ļoti interesanta, jo līdzīgi procesi notiek un turpinās arī šodien. Tepat pie mums atkal sāk atdzimt kategoriska attieksme pret citādi domājošiem cilvēkiem, pūlim pieprasot ar tiem izrēķināties. No jauna parādās spēcīgi neonacionālisma un antisemītisma strāvojumi un mēs sākam legāli neciest cilvēkus viņu izskata, tautības, publikāciju vai uzvedības dēļ. Tiek devalvēta patiesība, taisnīgums aizspriedumu un nepatiesību vārdā, kūdot pret liberālo demokrātiju kā modernā laika „ļaunumu“. Tas nav labi, jo var slikti beigties. Par šo ir jārunā skaļāk nekā tas darīts līdz šim.

Spārdīšanas rituāls pirms patiesības noskaidrošanas

Pazemošanas un izsmiešanas tradīcijas visur ir apmēram vienādas. Tās ir teatrālas un pompozas pozas un nežēlīgi sadisma mehānismi. Šajā gadījumā viss sākās militārās augstskolas kazarmu pagalmā Parīzē. Tika izveidots speciālais „ soda gaitenis“ no karavīriem, kas šī mērķa dēļ tika izsaukti uz galvaspilsētu virsnieka Dreifusa publiskai eksekūcijai. Aiz skolas žoga pūlis kliedza lozungus: „nodevējs“, „maita“, „riebeklis“ un kāds virsnieks norāva no Dreifusa mundiera pogas un apbalvojumus. Kolēģi virsnieki skandēja tekstus: „Pamēģini tagad pateikt, ka esi nevainīgs!“, „nodevējs“, „Jūda!“ Pēc tam kāds cits publiski salauza viņa zobenu. Tātad nesimpātiskās personās iznīcināšana sākas klusi ar koridora sarunām, bet publiskajā telpā izvēršas tieši tāpat kā klasiskas grieķu traģēdijā: ar zalvēm kauna staba manifestācijai. Pēc tam upuri nosūtīja pilnai soda izciešanai uz Velna salu Dienvidamerikā, Franču Gvijānā. Alfreds tur pavadīja piecus gadus.  Par ko?

Viņu apsūdzēja par to, ka virsnieks it kā esot nodevis militārus noslēpumus Francijas ienaidniekam Vācijai. Kā spiegs tika atklāts? Kāds franču izlūks Vācijas vēstniecības papīrgrozā bija atradis sarakstu ar kara noslēpumiem, kuru „kāds“ vēlējās vāciešiem pārdot. Kā šis saraksts saistīts ar Alfredu Dreifusu? Tika nospriests, ka kompromitējošā teksta rokraksts varētu būt līdzīgs Dreifusa pieraksta stilam. Tas arī viss. Zinātniski nekas netika analizēts vai pierādīts. Tā likās un viss. Viņu apsūdzēja, strauji notiesāja kara tiesā kā vainīgu un nevienu neinteresēja nedz motīvs nedz pierādījumi. Dreifuss bija ebrejs un tāpēc lieliski derēja nelojāla nodevēja lomai.

Liberālisma un demokrātijas apkarošana

Naids pret liberālismu un demokrātiju ir periodiski aktualizējies cikliski, kopš 19.gadsimta beigām. Tas uzplaukst, „apdedzina spārnus“, nobeidzas un atkal augšāmceļas no jauna. Gadsimtu mija bija gan mākslas un kultūras uzplaukuma laiks (la belle époque, the gilded age), bet arī ekonomisko krīžu laiks. Franču revolūcijas un apgaismības strāvojumus tobrīd izsmēja un apkaroja radikāli konservatīvie intelektuāļi, tādi kā Moris Bares (Maurice Barrès) un Čarls Muras (Charles Maurras). Viņiem šķita, ka Francija (kā nacionāla valsts) esot uz sabrukuma robežas, jo bija zaudēts karš pret prūšiem un okupētas divas provinces: Elzasa un Lotringa. Iedzīvotāji tobrīd pameta laukus, pilsētas auga un piedāvāja sekularizāciju, samazinājās dzimstība un vienai daļai viedokļu noteicēju likās, ka līdzdalība organizācijā Action françaiseir vienīgā izeja no situācijas. Idejas pamatā bija pārliecība, ka „kārtīgs nacionālisms“ un monarhijas atjaunošana var glābt Franciju. Latīņu kvartālā izvietojās arī nacionālistu studentu organizācija un viņi bija plaši pazīstami ar savu neiecietību pret visiem, kas domā un runā citādi. Uzbrukuma mērķi bija kreisie, sociālisti un cita veida radikāļi, kas Leona Blūma (Lèon Blum) vadībā uzdrošinājās runāt pretī. Blūmu nacionāļi vajāja īpaši enerģiski ne tikai tāpēc, ka viņš bija cienīgs pretinieks, bet arī ebrejs. Čarlzs Muras necieta demokrātiju, kas pēc viņa domām bija nepieņemama iekārta, jo sagrāva kristiešu vienotību un ieviesa nevajadzīgo cilvēktiesību aizsardzību. Interesanti, ka kā demokrātijas nīdējs viņš beidzot varēja īstenot savas idejas brīdī, kad Hitlers bija okupējis Franciju. Pēc Muras viņš tika ieslodzīts cietumā un pavadīja tur laiku līdz mūža beigām. Taču gadsimtu mijā tādi kā Muras vadīja uzbrukumus liberālismam un demokrātijai, nosodot cilvēku tiesības būt brīviem un nodarboties ar biznesu,  torpedējot idejas par valsts robežu mūru un muitu likvidēšanu. Liberālisms un individuālisms toreiz skaitījās lamu vārdi.

Politiskais nacionālisms kā reliģiska sekta

Tieši tāpat kā ticīgo kopai, arī nacionālismam mēdz būt problēmas vairākos virzienos. Ja reiz vienas nācijas (vai vienas ticības) cilvēki ir labi tikai tāpēc, ka pieder šai kastai, tad kāpēc arī šādu ideālu cilvēku grupā parādās noziedznieki, izspiedēji, zagļi, blēži un krāpnieki. Vienīgais izskaidrojums šādām „novirzēm“ mēdz būt – nodevēji un ārpuses kaitīgā ietekme. Tātad – paši esam labi, bet mums traucē svešie un nepiederošie, kuri jāsoda un jālikvidē. Jo vainīgie ir tikai viņi. Mēs ne. Ja vaina netiks novelta uz „svešajiem“ un „ārzemniekiem“, tad tauta (kā vienots ķermenis/tēls) vairs neturēsies kopā un sadrups gabalos. Viens no šādiem piemēriem tobrīd bija Francijā asimilēto ebreju kopas apkarošana. Šie turīgie advokāti, uzņēmēji un virsnieki bija lielisks „nodevēju“ bariņš. Viņi ir svešinieki, taču tiem izdevies izskatīties gandrīz tāpat kā pamattautai un netraucēti izturēties kā kārtīgiem francūžiem vai vāciešiem. Tobrīd nacionālisma un antisemītisma drudzis bija pārņēmis praktiski visus Francijas iedzīvotāju līmeņus un Dreifusam nebija nekādas iespējas cerēt, ka viņa lieta tiks izmeklēta. Viņš bija sliktais un viss. Arī tad, kad virsnieks, kurš panāca Dreifusa sodīšanu, saprata savu kļūdu, nekas nemainījās. Samērā ātri kļuva zināms, kurš ir īstais spiegs. Tas bija kāds neuzkrītošs armijas majors. Taču Dreifusa sodīšana norisinājās tālāk. Tika fabricēti, viltoti jauni „pierādījumi“ un faktiskā patiesība nevienu neinteresēja. Tie, kas palīdzēja Dreifusam (viņu aizstāvot) paši nokļuva cietumā. Kāpēc tad nacionālistiem tomēr neizdevās ieslēgt Dreifusu važās līdz mūža beigām? Tāpēc, ka viņu sāka aizstāvēt pazīstamais franču rakstnieks Emīls Zola (Émile Zola). 1898. gada janvārī, četru gadus pēc Dreifusa apcietināšanas, viņš publicēja atklātu vēstuli, kas bija adresēta Francijas prezidentam un avīzei L’Aurore. Viņš paziņoja, ka Dreifuss ir apmelots. Par to melotāji viņu pašu centās notiesāt ar cietumsodu par  „meļu apmelošanu“. Taču tas neizdevās. Ir vajadzīgi drosmīgi mākslinieki un intelektuāļi, lai apturētu linčojošu baru, kas gatavs spēlēties ar svešu cilvēku likteņiem un asinīm. Zolā avīžraksta iespaidā (Es apsūdzu jeb ”J’accuse”)turpinās diskusijas starp kultūrradikāļiem un reakcionārajiem nacionālistiem joprojām. Tas, protams, labi.

Alfreda Dreifusa aresta vieta tropu Gulāgā šodien. Šādās „cietuma kamerās“ gāja bojā ap 70 000 ieslodzīto cilvēku.

 

 

 

 

 

Kas notika tālāk ar pašu Dreifusu

Viņu atbrīvoja no ieslodzījuma vietas 1908.gadā, formāli amnestēja un viņš trupināja darbu armijā, piedaloties arī pirmā pasaules kara cīņās. Tika apbalvots ar Goda leģiona ordeni 1918. gadā par varonību cīņās pie Verdenas.

Vai sodīja viņa apmelotājus? Nē.

Moris Bares un Čarlzs Muras ieguva vietas Francijas Akadēmijā un pēc tam atbalstīja Višī okupācijas režīmu. Moris Bares pat pamanījās kompromitēt rakstnieku Emilu Zolā, cenšoties „atmaskot viņa neglīto pagātni“. Zolā tēvs esot ieceļojis no Venēcijas un tas, protams, ir briesmīgi un neciešami neglīti. Tikai šāds „nepareizs rakstnieks“ esot spējīgs aizstāvēt vajātu ebreju virsnieku. Muras vēlējas aizliegt ebrejiem ieņemt amatus Francijā un novērst liberālisma, individuālisma uzplaukumu un attīstību savā dzimtenē. Viņam bija četri galvenie ienaidnieki, kas jāiznīcina: ebreji, protestanti, brīvmūrnieki un ārzemnieki. Viņa cīņa aprāvās 50. gados, bet šodien to turpina partijas „Nacionālā fronte“ līdere un Eiropas Parlamenta deputāte Marina Lepena. 2017. gada Francijas prezidenta vēlēšanās pirmajā kārtā viņa ar 34% balsu atpalika no pašreizējā prezidenta Emanuela Makrona (66%).

Neraugoties uz to, ka meļus un apmelotājus neviens nesodīja, Dreifusa lieta turpina magnetizēt māksliniekus. Lieliska bija Romana Polaņska (Roman Polanski) filma „Es apsūdzu“, kas veidota izmantojot Roberta Harisa (Robert Harris) romāna „Virsnieks un spiegs“ (An officer and a spy) materiālus. Tā ieguva žūrijas galveno balvu pērnā gada Venēcijas kinofestivālā.

Šķiet, ka „Dreifusa skandāls“ tomēr ir kas vairāk par viena cilvēka traģēdiju pūļa vajāšanas apstākļos. Tas raksturo mūsu laiku, kurā mēs turpinām aizstāvēt meļus un apmelotājus, ja viņu idejas kalpo dižai idejai. Pieciešam faktu devalvāciju, patiesības slēpšanu, ja vairākumam tā vajag. Esam gatavi upurēt cilvēkus, kas neko sliktu nav nodarījuši, taču nepatīk un viss. Negribam liberālo demokrātiju, jo tad nebūs iespējams izrēķināties ar tiem, kas nepatīk un runā pretī.

Tāpēc esam tur kur esam – krustcelēs, jo pūļa naids pret Dreifusu nebeidzās līdz ar 1908.gadu, kad netaisnīgi sodītais virsnieks beidzot atgriežas atpakaļ Parīzē no tropu Gulāga. Viņu tobrīd attaisnoja, apbalvoja un šai pasakai varētu būs labas beigas. Diemžēl tā nenotika. Otrā pasaules kara laikā Alfreda Dreifusa mazbērnus okupētājā Parīzē notvēra vācieši. Pusaudžus nekavējoties nosūtīja uz koncentrācijas nometni Aušvicā, Polijā, kur bojā gāja Alfreda mazmeita Madeleine.

Vienas ģimenes ceļš no nepelnīta soda Velna salā, tropu Gulāgā (Franču Gvijānā) līdz kapam Birkenavas – Aušvicas koncentrācijas nometnei Polijā ir ciešanu pilns un attiecas uz mums visiem. To nedrīkst atkārtot nekādas idejas vārdā.

Tviteris, digitālais terorisms un Albērs Kamī

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Sociālie mediji, mikroblogi un citi digitālās saziņas burbuļi atklājuši, ka liela sabiedrības daļa negrib sarunāties laipni un pieklājīgi. Iespēja rakstīt anonīmi (slēpjot savu personību) atļauj sist visus, kas pašam skauž un traucē. Tagad ikviens var uzliet mēslu spaini galvā pazīstamai popzvaigznei, populāram rakstniekam vai iecienītam filozofam. Drīkst netraucēti un droši sākt mobingu (ļaunprātīgu, apzināti organizētu vajāšanu) pret ikvienu, kas dzīvo labāk un spēj vairāk. Sabiedrībai riebjas veiksminieki. Tāpēc no pjedestāla tiek norauti nost visi, kas gudrāki par mums pašiem. Cienījamu publisku personību mums praktiski vairs nav. Izlēcēji ir apslīcināti verbālajā vircā un klusē. Ar interneta palīdzību panākts tas, ko „gestapovieši„ vai „čekisti“ nepaguva pabeigt. Proti, ir pašu rokām iznīcināti visi, kas spēj alternatīvi domāt un argumentēti runāt pretī. Tagad filozofu, rakstnieku, zinātnieku vai mākslinieku vietā mūsu sabiedrības centrā ir „kivičs vannā“, jeb „virsnīšu piedzīvojumi Āfrikā“ smukās kleitās. Taču līdzīgi notiek arī citur. Internets spēj iznīcināt ne tikai talantīgu politiķi Hilariju Klintoni (Hillary Clinton) ASV, bet arī sagraut iecienītā britu pavāra Džeimija Olivera (Jamie Oliver) biznesu (The Graham Norton Show, BBC). Normāla saruna vairs nav iespējama, jo publikās debates ir polarizētas. Arī Latvijas interneta diskusijās izveidojušās frontes, kas pieprasa noskaidrot „kurā pusē tu esi“. Uz šo jautājumu varu atbildēt ļoti īsi – esmu tajā pusē, kur patiesība un taisnība. Tā atbildēja arī pirms 60 gadiem franču filozofs un žurnālists, rakstnieks un domātājs Albērs Kamī. Tāpat uzskatu arī šodien es.

Svētais profāns jeb Nobela prēmijas laureāts

Albērs Kamī gāja bojā autokatastrofā pirms 60 gadiem. Francijā. 1960. gada 4. janvārī, netālu no Parīzes. Pie automašīnas stūres sēdēja viņa izdevējs Mišels Galaimers (Michel Gallimard). Nenoskaidrotu iemeslu dēļ automašīna noslīdēja no ceļa un ietriecās kokā. Rakstnieka pēkšņā nāve 46 gadu vecumā satrieca daudzus. Francija izsludināja nacionālo sēru dienu un vēl šodien tiek daudz runāts un spriests vai šī nāve nebija organizēta slepkavība. Vai viņš bija mīlēts rakstnieks? Nē, Kamī bija kritizēts un apšaubīts žurnālists un literāts.

Viņam bija raksturīga pašapziņa, spēcīga pārliecība par savām idejām, neatkarības sajūta un spēja dzīvot bez kompromisiem un liekulības. Tas daudziem laikabiedriem un kolēģiem nepatika. Brīdī, kad Albērs Kamī publicēja savu darbu „Dumpīgais cilvēks“ (1951), viņš jau paredzēja, ka šī teksta publikācija noskaņos pret sevi lielu sabiedrības daļu. Tas, ka vienmēr nav atļauts pateikt patiesību, viņam jau bija zināms. Viņš rēķinājās, ka kļūs par publikas „nemīluli“, ja publicēs šo darbu. Taču neparedzēja, ka tiks apzīmogots „kā profāns“.  Par to brīdināja arī filozofs un skolotājs Žans Grenjē (Jean Grenier). „Ja tu šo publicēsi, tad iegūsi daudz ienaidnieku un nelabvēļu”, – teica skolotājs pēc teksta izlasīšanas un cerēja, ka Albērs Kamī iemetīs tekstu papīrgrozā. Taču autors darbu publicēja un reakcija nebija ilgi jāgaida. To apšaudīja nežēlīgi un kritika ķērās klāt arī pie autora iznīcināšanas. Teksts bija antikomunistisks pamflets un kārtīgi nokaitināja toreizējo kultūras eliti un franču sabiedrības krējumu – kreisos. Kamī apšaudīja nāvējoši ar sirreālista Andre Bretona (André Breton) un Žana Pola Sartra (Jean – Paul Sartre) polemikas palīdzību. Īsi sakot –  Albertu Kamī izsaldēja, izolēja un nosmacēja klusumā, izgrūžot ārā no intelektuālās vides un apzīmogojot „kā muļķi“. Viņš palika viens, bet nenožēloja, ka ir publicējis savu darbu. Tieši šis darbs nobruģēja viņam ceļu pie viņa izcilās literatūras. Taču atgriezīsimies pie tēmas. Kas laikabiedrus tik ļoti nokaitināja?

Kamī salīdzināja Padomju Savienības režīmu ar nacismu. Tā kā Kami pats vienu brīdi bija bijis komunistu partijas biedrs, tad viņa Padomju Savienības totalitārā režīma kritika tika uztverta kā nesaprotama, dumja un nepieņemama. Viņu sāka saukāt par fašistu, izsmiet un vajāt Francijā. Toreiz viņš (1952. gadā) atbildēja saviem kritiķiem: „ Ja patiesība un taisnība nostāsies pa labi, tas es arī nostāšos tai līdzās!” Taču laikabiedrus tas nepārliecināja. Kā šodien atzīst Alberta Kamī daiļrades pētniece, profesore Merlina Maeso (Marylin Maeso, ”Les conspirateurs du silence” (L’Observatoire) rakstnieku daudzus gadus izgrūda ārā no Francijas intelektuāļu aprindām, nepieņēma kultūras cilvēku sabiedrībā, izolēja no mākslas diskusijām Parīzē. Viņu izsmēja, nospārdīja un šo procesu vadīja neviens cits kā rakstnieks un tā laika filozofijas ģēnijs Žans Pols Sartrs. Tieši Sartrs netieši lika saprast visiem franču kultūras elites ļaudīm, ka Albērs Kamī ir diletants, ka viņa darbus nedrīkst lasīt, jo tie visi esot sekli un smieklīgi. Kamī darbos neesot dziļuma un jēgas. Tas, ka Kamī pēc tam saņēma Nobela prēmiju literatūrā, šai kritizētāju plejādei, protams, nepatika. Domāju, ka varam saskatīt 50. gadu Francijas notikumiem līdzības ar šodienu, tepat Latvijā. Mums arī ir mākslas un kultūras smalkās aprindas, kuras kāri tver vietējo „sartru“ vērtības, norādes un komandas. Necenšoties kritiski domāt paši ar savu galvu.

Konspirācija klusumā

Kāpēc es šodien rakstu par Kamī? Viņam bija lieliski darbi par dialogu un publisko sarunu. Tieši līdzsvarots, laipns dialogs ir tas, kā mums visvairāk pietrūkst šodienas interneta saziņas apstākļos. Kamī uzsver, ka dialogā pats galvenais ir klausīšanās un centieni saprast otra pateikto. To grūti pamanīt brēcienu un lamu komunikācijā, piemēram, Twitter vietnē. Otrs jeb sarunu partneris uzreiz tiek „pataisīts“ par ienaidnieku un pretinieku. Cits viedoklis zibenīgi tiek izsmiets, nemaz nemēģinot to saprast. Citādi domājošs cilvēks netiek uztverts kā persona, bet vienīgi kā nepatīkamas idejas nesējs, kurš jāiznīcina.

Šāda dialoga attīstības gaita ir bīstama. Tā noved pie nehumānas sarunas un debašu iznīcināšanas. Šādu procesu žurnālists Albērs Kamī paredzēja jau 1948. gadā, uzrakstot savu rakstu „Baiļu gadsimts“ ( ”Le siècle de la peur”), kurā viņš apraksta sava laika dogmatismu, kritizē polarizēto uzskatu grupas un apšauba pārliecību par to, ka nav vērts sarunāties ar pretēja viedokļa paudējiem. Tieši šī nespēja risināt dialogu novedīšot sabiedrību pie klusuma konspirācijas jeb  mēmo sazvērestības.

Kamī pēckara domas un viedokļi ir ļoti aktuāli arī šodien. Neraugoties uz to, ka katram ir tiesības pieķerties savai pārliecībai, tomēr vajadzētu saglabāt atvērto, publisko diskusiju pieklājības robežās un iemācīties izteikties niansētāki, bez aizspriedumiem. Kamī raksta par to, cik sarežģīti ir taisnīgumam līdzsvaroties ar brīvību. Cik grūti būt godīgam visās situācijās. Starp citu, ļoti interesanti ir Albēra Kamī izteikumi par terorismu. Viņš uzskatīja, ka terorisms piedzimst bezcerībā. Tas piedzimst to cilvēku galvās, kuri jūtas neglābjami vientuļi, jo viņiem nav nākotnes. Tātad, terorisms ir nelaimīgo un trūcīgo ierocis.

No šodienas viedokļa raugoties, var redzēt, ka Kamī laikabiedri nepamatoti neļāva ieņemt Albēram sevis cienīgu vietu filozofijas vēsturē. Protams, ka liela vaina te pienākas Sartram un viņa galmam, kas iznīcināja Kamī ieguldījumu laikabiedru acīs. Nevēloties to izlasīt un tajā iedziļināties. Šodien mēs par to pašu domājam citādi. Viņa dramatiskie darbi, romāni, filozofiskie raksti diskutē savā starpā un var tikt iedalīti tematisku sarunu grupās. Noder vēl tagad.

Cilvēku upurēšana ideju vārdā

Kamī „linčošana“ norisinājās aukstā kara apstākļos. Cilvēkus upurēja ideju dēļ un pielūdza ideju dēļ. Kamī godprātība (šajos apstākļos) izskatījās pēc naivuma un nepamatota ideālisma. Viņu izsmēja un izsvilpa. Viņu draudēja nogalināt. Domāju, ka situācija lielā mērā atgādina šodienas debates. Tikai tagad kauja notiek liberāļu un konservatīvā flanga starpā, kas atkal apbruņojušies ar tām pašām idejām kā karogiem. Tas viss tā varētu būt, taču viena lieta man rūp. Proti, kāpēc mēs nespējam sāk cilvēcisku sarunu, bez pienākuma obligāti pārliecināt otru cilvēku par savu patiesību? Kāpēc nedrīkst būt cilvēki, kas domā citādi? Kāpēc viņus vajag noteikti apkarot un izsmiet?

Taču pats svarīgākais ir akceptēt un pieņemt, ka žurnālista darbs ir provocēt, pievērst sabiedrības uzmanību izpausmēm un problēmām, kas ir sarunas vērtas. Savā runā, saņemot Nobela prēmiju literatūrā, Albērs Kamī teica: „Māksla nav nekas tāds, kas cilvēkam būtu jābauda vientulībā. Tas ir līdzeklis, lai uzrunātu iespējami plašāku cilvēku loku. To var izdarīt tikai tad, ja izdodas uzburt pietiekami kontrastainu attēlu par laimi vai ciešanām, kas piemeklē mūs visus, ik dienas“. Tā ir drosme nostāties patiesības pusē. Arī tad, kad tas nav izdevīgi.