Tag Archives: Aktuālu starptautisku ziņu komentāri.

Brīdis, kad nodziest televīzijas ekrāns

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Ziņa par TV3 un LNT ziņu dienestu apvienošanu un darbinieku atlaišanu ir sašūpojusi sabiedrību. Tagad Latvijā būs par vienu ekrāna ziņu izlaidumu mazāk. Vai tas ir negaidīti? Nē, nav. Šo iznākumu varējām prognozēt. Brīdī, kad 2012. gada janvārī koncerns MTG iegādājās LNT, nebija grūti uzminēt, kas tas ir par „biznesa gājienu“. Protams, ka kanibālisms. Ar šo apzināti tika iznīcināta konkurence un uzņēmums stabilizēja sev ļoti konkrētas priekšrocības, reducējot mediju skaitu mūsu valstī. Zinātniski to sauc par mediju koncentrācijas un monopolizācijas procesu ar „sulīgas pārdošanas paketes“ starpniecību.  Tas nekad un nekur nav novedis pie mediju kvalitātes standarta uzlabojumiem. Tieši pretēji – pie mediju areāla iznīcināšanas un informācijas kanālu skaita samazināšanās.

Kāpēc tās notika?

Tāpēc, ka Ābrama Kleckina vadītā radio un televīzijas uzraudzības padome (NEPL) toreiz nespēja (vai negribēja?) saprast, kas īsti notiek un kādas sekas šāds darījums nodrošinās valstij, skatītājiem un mediju areālam, kuros abas televīzijas darbojas. Viņi neiebilda un darījumam nepretojās. Savukārt mediju eksperti bija pārliecināti, ka televīziju skaita samazināšana valstī novedīs pie labākas raidījumu kvalitātes un tāpēc pirkšana ir apsveicams process. Šajā savādajā situācijā MTG un LNT darījuma argumenti vienā rāvienā kļuva par kā vienīgo iespējamo patiesību, kuru nekritiski uzknābā daudzi bezkaislīgas ekspertīzes vietā. Visbeidzot 11. maijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu atļaut MTG Broadcasting AB iegādāties AS „Latvijas Neatkarīgā Televīzija“.

Savādi, ka šāds darījums tomēr tika atļauts.  Kāpēc valsts institūcija piekrita neapdomīgi samazināt mediju tirgu Latvijā? Lēmums atļaut apvienošanu tika pieņemts ”lai nodrošinātu Latvijas iedzīvotājiem plašāku iespēju saņemt kvalitatīvu, Latvijā veidotu un vietējiem skatītājiem paredzētu bez maksas pieejamu televīzijas programmu saturu”. Tātad, pēc konkurences padomes domām, televīziju apvienošana samazinās konkurenci, bet vienlaicīgi ļaušot televīzijai efektivizēt savu darbību un „nodrošināt patērētājiem svarīgo satura kvalitāti, kā arī, iespēju robežās, informācijas daudzveidību”. Šāds slēdziens rāda, ka KP vai nu nesaprata mediju tirgus loģiku un tāpēc nav bijusi spējīga tālredzīgi prognozēt sava sprieduma sekas, vai arī nevēlējas iedziļināties un izmantot kvalitatīvu ekspertīzi situācijas novērtēšanai. Vienu televīziju atļāva nosist.

Vai šāds darījums varēja nenotikt?

Jā, protams, ka no šāda iznākuma varējām izvairīties. Abas darījumu puses bija ieinteresētas, lai viss notiktu kā pašām plānots un iecerēts. Biznesa loģika ir mērķtiecīga – mums vajag un mēs izdarīsim. Neatkarīgi no tā, kas citiem par to sakāms vai iebilstams. Viņiem vajadzēja un mēs pakļāvāmies. Pa šo laiku abi kanāli kļuva aizvien līdzīgāki viens otram programmu un ziņu satura izveidē kā divas zobu birstes vienā ūdens glāzē, lai šonedēļ paziņotu, ka apvienojas un nevajadzīgā „zobu birste“ tiks aizmesta. Jo cilvēkam taču vajag tikai vienu. Divas nevajag. Nedomāju, ka man tagad vajadzētu pierādīt, kā iespējams pakļaut un devalvēt likvidācijai paredzētu uzņēmumu, ja tas vairs nav vajadzīgs kā sulīgas pārdošanas paketes sastāvdaļa. To izdarīt ir vienkārši, lai gan šim procesam ir arī cits apzīmējums – manipulācija. Proti – uztaisīt tā, lai izskatās tā kā pašam vajag.

Ja toreiz Stenbeka koncernam nebūtu atļauts iegādāties LNT? Tad būtu jāmeklē cits pircējs un tas, iespējams, vēl tagad nodrošinātu šī kanāla darbu ēterā. Vai pastāvēja bažas, ka pircēji varētu būt tikai Krievijas pārstāvji? Protams, ka šāds risks pastāv. Taču, lai to novērstu, mums ir pieejamas institūcijas, ka šādus riskus novērš un neatļauj ideoloģiski riskantus darījumus veikt. Tieši tāpat, kā savulaik tika nobremzēts General Motors mēģinājums pārdot Vladimiram Antonovam SAAB koncernu ar Latvijas Krājbankā un Lietuvas Snoras bankā nolaupītās naudas palīdzību. Regulācijas mehānisms eksistē. Cita tēma – cik ļoti mēs to vēlamies vai nevēlamies izmantot. Cik spēcīgi bizness spiež uz „varas gaiteni“ un kurā brīdī valsts ierēdņi sāk izpatikt darījuma piedāvātājiem, nevis valsts interesēm.

MTG  ilgstoši gatavoja Baltijas TV paketi pārdošanai. Komplektēšanas periods norisinājās vairākus gadus pēc kārtas, jo mātes kompānija bija izlēmusi mainīt profilu, vairāk pievēršoties  globālajiem digitālajiem medijiemun e-sporta biznesam. Tāpēc tika sagatavota un pārdota pakete, kas sastāvēja no trīs TV kanāliem Igaunijā (TV3, TV3+, TV6); pieciem Latvijā (tv3, TV3+, TV6, Kanāls 2 un LNT); trīs Lietuvā (TV3, TV6, TV8). Paketē bija arī video straumēšanas pakalpojumi, DTH platforma, trešais lielākais maksas TV operators Baltijā, sporta un izklaides maksas kanāls, komerciāla radiostacija un mediju biroju tīkls. Par darījumu tika samaksāts 115 miljardi eiro. Pircējs bija Providence Equity Partners, kuram pieder Latvijas un Lietuvas Bite. Pērn MTG pārdeva arī Krievijas CTC Media un visas sev piederošās TV stacijas Ganā, Nigērijā un Čehijas TV Prima.

Protams, ka medijs var mainīt īpašniekus un tā satura kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no īpašnieka ambīcijām. Tāpēc pārsteidz, ka toreiz 2012. gadā, kad MTG iegādājās LNT, Latvijā gaužam maz tika runāts par „Modernā Laika Grupas“ mediju attīstības stratēģiju. Jau toreiz bija gandrīz skaidrs, ka tiek veidota pakete pārdošanai.

Cerīga vēlāk šķita Zviedrijas koncerna Telia un Bonieru koncernu interese par mūsu televīziju tirgu un it kā  gatavība pirkt Baltijas televīzijas, taču riska kapitāla uzņēmums Providence Equity nostājās mediju koncerna vietā.

Taču atgriezīsimies pie paša svarīgākā – kāpēc Latvija uzdīga savāds pieņēmums, ka mediju skaita samazināšana nodrošinās satura kvalitātes kāpumu ekrānā un ēterā. Šķiet, ka tieši šis pieņēmums ir vadošā liesma mediju diskusiju ugunskurā jau vairākus gadus pēc kārtas un skar ne tikai LNT pārdošanu, bet arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanas ambīcijas.

Vai tā ir?

Nē, tā nav. Nedz mediju un komunikācijas zinātne vai pētniecība, nedz arī mediju praksē nav pierādījusi, ka samazinot mediju skaitu valstī, var panākt televīzijas vai radioraidījumu kvalitātes uzlabšanos. Tieši pretēji – jo vairāk samazinās avīžu, žurnālu, portālu, TV un radiostaciju skaits, jo tuvāk mēs nonākam ideoloģiskajai propagandai. Tai pašai, kura ir pazīstama no Padomju Savienības laikiem. Toreiz bija viena „Pravda“, viena „Cīņa„ un viens televīzijas kanāls un visi saņēmām tieši to, ko politiskā vadība un vara vēlējās mums iestāstīt. Citu viedokļu nebija, Tikai viens viedoklis – vienīgais un vispareizākais. Vai vienas avīzes un vienas televīzijas programmas apstākļos žurnālistikas piedāvājums būs visaugstvērtīgākais? Nē, nebūs. Demokrātiskas valsts apstākļos varai un valstij ir jānodrošina iedzīvotājiem viedokļu plurālisms. Proti – valstij ar nodokļu naudu ir jāpalīdz finansēt tie mediji, kas nodrošina viedokļu dažādību jomās, kuras mediji nespēj eksistēt paši. Kuras ir šīs jomas? Pirmām kārtām kultūras un mākslas joma un bērnu mediji. Šie mediji valstij ir tieši tik pat vajadzīgi kā nacionālais teātris vai opera, kas arī tiek finansēti ar no valsts budžeta līdzekļiem. Vai valsts pienākumos ir atbalstīt arī televīzijas staciju saglabāšanu, lai trīs ziņu izlaidumu vietā nenostātos viens? Jā, šāds pienākums pastāv. Tas nozīmē, ka valsts var finansiāli atbalstīt privātās un radio stacijas, kas savā ikdienas darbā nodrošina auditorijai kvalitatīvas ziņas un publicistiku, ja šāds solis veicina daudzviedokļu esamību Latvijas publiskajā telpā. Vai tas notiek ar projektu palīdzību, tā kā to Latvijā praktizē patlaban? Nē, tas notiek ar profesionālas ekspertīzes palīdzību, kad nauda tiek piešķirta par esošo žurnālistikas realitāti nevis plānotajiem projektiem.

Latvijā ir daudz labu žurnālistu, taču mediju aina šodien ir daudz citādāka nekā tā bija agrāk. Digitālie mediji šodien ir gandrīz nostājušies etablēto, ierasto mediju vietā un publiskās vajadzības pieprasa pārskatīt ne tikai mediju vadību un finansējumu, bet arī žurnālistu darba kvalitātes rādītājus. Daudzviet tie nav pietiekami augstā līmenī. Tā kā valstī neeksistē profesionāla mediju kritika, tad ir gandrīz neiespējami marķēt labu profesionālo sniegumu. Jo pagaidām kvalitātes latiņas eksistenci nosaka spiediena grupas, nevis bezkaislīgs un godprātīgs novērtējums. Tāpēc nav pieļaujams, ka turpinās mediju skaita samazināšana. Arī ideja par Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas sapludināšanu nav pieļaujama, jo samazinās ne tikai redakciju un līdzstrādnieku skaitu, bet arī viedokļu dažādību, līdz ar to arī vārda brīvības diapazonu. Tieši tāpat kā to šodien varam novērot televīzijas sfērā. Kāds logs nodziest un divu vietā paliek tikai viena gaisma.

Domāju, ka mums to nevajag. 

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina

Posted on by
1

Speciāli TVNET

Ekrāns ik dienas piegādā sašutušu, sarūgtinātu un gaužām niknu cilvēku izteikumus. Viens no spēcīgākajiem piemēriem ir zviedru meitenes Grētas Tunbergas nesenā, emocionāli spēcīgā uzstāšanās ANO klimata problēmām veltītajā konferencē ASV. Netrūkst emocionāli spēcīgu izrāvienu arī pašmāju ekrānā, kad teātru direktori pēkšņi aizmirst, ka partijām ir ziedojuši naudu, jo baidās no nākamā jautājuma – vai par šo naudu saņēmuši amatus. Tad ir īstais laiks sašust, lai novērstu publikas uzmanību. Vai šāds paņēmiens (stopsvira ar dūmu palaišanu) medijos darbojas? 

Bērnam var sākt grabināt grabuli, ja viņš stiepjas pēc telefona. Vai šāda apzināta „akcentu pārlikšana“ mediju retorikā ir racionāla, izdodas un funkcionē? Spēcīgas sajūtas un emocionalitāte runātājam tribīnē palīdz pastiprināt vēstījuma saturu. Taču tad ir vajadzīgi arī konkrēti fakti, kas apstiprina retorisko izmisumu un neargumentētu atmaskojumu patosu. Ja šādu faktu nav, tad iznāk tukši šāvieni gaisā un publika, kas svešām asarām nenotic, sāk žāvāties un pārslēdz kanālu.

Grētas asaras, Trampa tvīti un Borisa joki

Pēdējo mēnešu mediju komunikācija telefona vai datora ekrānā mums piedāvā neskaitāmus emocionāli uzvilktu cilvēku izteikumus. Grētas Tunbergas sašutumu, Džefrija Koksa (Geoffrey Coxs) skaudros atzinumus britu parlamentā, Donalda Trampa (Donald Trump) tvītus. Nemaz nerunājot par britu līdera Borisa Džonsona (Boris Johnson) savādajiem jokiem un ironiju ap „breksita“ gaitu, kas vairāk kompromitē viņu pašu, nevis „idejiskos“ pretiniekus.

Sabrukt kameras priekšā tagad ir modē. To dara arī „Kivičs vannā“ un daudzi citi, kas lielā mērā ir kļuvuši par šodienas dzīves paātrinājuma izpaudumu mediālajā komunikācijā. Arī sociālajos medijos pieaug emocionālās spriedzes līmenis un publiskajā telpā drīz sarunas varēs notikt vienīgi forsēti imperatīvā formā. Klaigāt esam iemācījušies pat tekstā.

Centieni uzrunāt publikas sajūtas (pathos), nevis loģisko domāšanu, ir viens no retorikas pamata elementiem. Līdz šim pieņemts, ka šāda emocionāla pārliecināšana darbojas netraucēti un var tikt izmantota bez problēmām. Ja mums ir kopīgas simpātijas vai antipātijas pret kādu, tad tas saliedē klausītāju rindas un rada pleca sajūtu. Taču, ja runātājs ar patosu sāk runāt par lietām, kas mums nepatīk, tad sēkla vairs nekrīt auglīgā augsnē. Piemēram, ja kāds patētiski publisko ļoti negatīvu emocionālu bez argumentiem, tad nav izslēgts, ka publika reaģēs pretēji. Tātad, lai pārliecinātu, ir vajadzīgi pierādījumi.

Klasiskā retorika šeit pieprasa trīs avotus. Tie ir: lai ietekmētu publiku, ir vajadzīgi fakti (logos), nepieciešama autoritāte (ethos) un spēja uzrunāt klausītāju vai skatītāju jūtas (pathos). Runātāja spēja un prasme līdzsvarot šīs trīs sastāvdaļas nosaka, cik ietekmīga būs publikas uzrunāšana.

Pliki fakti grab un neietekmē

Mūsu medijos ir pieņemts uzskatīt, ka sausu faktu uzskaitījums ir žurnālistika. Autors nemaz nedomā par to, kādā žanrā rakstīs savu rakstu. Viņš tikai uzskaita faktus (kā liecību tiesā) un uzskata, ka atmaskojums ir noticis un sabiedrība visu sapratusi. To varējām novērot, piemēram, „Rīdzenes sarunu“ publiskojumā, kad lasītājiem tika nobērti priekšā „tikai fakti“ kā zirņi spainī. Cerot, ka lasītājs pats sapratīs kopsakarības un izlobīs ļauno oligarhu nelietības. Bez formas un retoriskā satura noformējuma, bez publicistikas analīzes (atrodot atbilstošu žanru) tie vairāk atgādināja formālas atskaites, nevis retorisku auditorijas uzrunāšanu. Rezultātā lieliskais faktu materiāls nograbēja kā pupu grozs, bet daudzas svarīgas nianses palika no publikas puses nesaprastas. Jo netika izgaismotas ar retorikas vai žurnālistikas instrumentu palīdzību. Klasiskā retorika jeb pārliecināšanas māksla uzsver, ka tikai pliku faktu (logos) uzskaitījums iznīcina klausītāju vai skatītāju interesi par problēmas būtību. Neizraisa publikas entuziasmu kaut ko saprast.

Pretējā galējība ir ietekmīgu personu pašapmierinātība, kad centrēšanās uz sevi un nemaldību (ethos) var panākt publikas antipātijas. Nākamā „bedre” ir ļoti spēcīgi sajūtu izpaudumi ēterā un ekrānā (pathos), kas daudziem šķiet nevis „svēts“ naids, bet gan impulsu eksplozijas, nesavaldība un racionālās domāšanas trūkums. Klasiskajā retorikā ir kāds paņēmiens, kas saucas aposiopesis. Tas nozīmē, ka runātājs apzināti sāk izmantot pauzi (klusuma mirkli), lai pievērstu klausītāju vai skatītāju uzmanību savam saviļņojumam. Ja mēs sākam izmantot šādu paņēmienu, tad ir 100% jāzina, vai arī publika domā tieši tāpat un vai esam uz viena viļņa. Pretējā gadījumā var panākt pretēju auditorijas reakciju. Iespējams, ka tāpēc zviedru Grētas emocionāli spēcīgā uzruna ANO visus televīzijas skatītājus neuzrunāja vienādi spēcīgi. Valstīs, kurās klimata problēmas ir plaši publiskota un saprotama tēma, meitenes emocionālās pauzes izraisīja aplausus. Turpretī to skatītāju vidū, kas gandrīz neko nezina par klimata problēmām, viņas izteikumi nokaitināja.

Jūtas kāpj pāri loģikas žogiem

Pirmais emociju spēku modernajā retorikā konstatēja un aprakstīja skotu apgaismības filozofs Deivids Hjūms (David Hume) (1711 -1776). Viņš uzskatīja, ka jūtas paverdzina prātu. Šajā secinājumā ir ieslēpts brīdinājums. Ja jūtas sāk dominēt pār veselo saprātu, tad loģika tiek anulēta. Protams, mēs visi zinām, kā tas notiek. Mums nepatīk kāds cilvēks, un mēs atrodam neskaitāmus sajūtu „pierādījumus“ un izdomātu „faktus“ kopas, lai sev apstiprinātu izfantazēto emocionālu pieņēmumu. Šo pašu pieeju bieži var pamanīt arī publiskajās diskusijās un sarunās. Ja cilvēks nepatīk, tad viņam nevar būt taisnība. Ja runā autoritāte (priekšnieks, deputāts vai prezidents), tad viņš ir nemaldīgs utt. Sajūtas bieži nosaka arī svarīgu politisku un ekonomisku lēmumu pieņemšanu un ekspertu izvēli nozīmīgu jautājumu risināšanā.

Bieži esam dzirdējuši, kā politiķi, prezidenti vai citas amatpersonas pēc izgāšanās izskaidro savu kļūdu. Parasti vispirms tiek teikts, ka žurnālisti nav pareizi sapratuši, ka izteikums izrauts no konteksta. Ja tas nenostrādā, tad tiek apgalvots, ka cilvēks ir „noguris“, „pārstrādājies“, kas it kā esot morālais alibi, apvainojot citus vai izsakoties nievājoši.

63. gadā pirms mūsu ēras filozofs un rakstnieks Cicerons skarbi un publiski uzrunāja Katilīnu (Lucius Sergius Catilina) Romas senāta priekšā. Rezultātā Katilīna bija spiests doties trimdā un viņa draugiem, sabiedrotajiem piesprieda nāves sodu. Vai izstumtais bija vainīgs? Šķiet, ka nebija, bet runātāja vulkāniskā uzstāšanās izklausījās ticama. Faktus, kas nesaskanēja ar viņa teoriju, retoriķis noklusēja. Rezultātā finālā nevienam vairs nebija drosmes nostāties Ciceronam pretī un aizrādīt, ka deklarēta ir tikai puspatiesība. Publiskā doma bija iedzīta stūrī, un neviens neuzdrošinājās runāt Ciceronam pretī, lai gan daudzi zināja, ka viņam nav taisnība. Vai šeit ir runa par publiskajām bailēm?

Otrs līdzīgs un interesants gadījums ir itāliešu reformatora un dominikāņu mūka Džirolamo Savonarolas lieta. Arī viņš uzbruka savai auditorijai. 1491. gadā, sludinot Florences katedrālēs un draudot draudzei ar Dieva tiesu. Pēc viņa domām, Florences sabiedrība bija kļuvusi netikumīga un šis trūkums bija jālikvidē. Viņš atklāti uzbruka valdniekiem Mediči, kas faktiski finansēja San Marko klosteri, kurā mūks dzīvoja un strādāja. Viņa sprediķi bija naida pilni un lielā mērā atgādināja šodienas ticības fundamentālistu runas. Viņam izdevās uz laiku nodibināt „Dieva valsti“ un padzīt Mediči klanu. Kāpēc viņam izdevās ar naidu panākt savu? Iespējams, tāpēc, ka viņš visu laiku vēstīja it kā Dieva gribu un runāja it kā Dieva vārdā. Mūkam izdevās pārvilkt klausītājus savā pusē, jo viņš runāja ļoti emocionāli. Viņa uzvara bija īsa. Klasiskā retorika apgalvo, ka, uzbrūkot auditorijai, to izrājot un kauninot, nav iespējams panākt savu. Ar naidu balsī nevar pārliecināt par pretējo. Visi šie piemēri parāda, ka emocionāla runa „nostrādā“, ja ir īpaši apstākļi: a) kopīgi draudi, b) auditorijas atbalsts, c) dievišķa iedvesma. Niknais runātājs izsauc auditorijas aizsargreakciju. Labāk klusēt, nevis izcelties un runāt pretim tiem, kas var būt bīstami.

Kurš ir sodīts par emociju izmantošanu publiskajā runā?

Piemēram, ASV prezidents Endrjū Džonsons (Andrew Johnson). Prezidenta nepopulārie lēmumi par ASV dienvidu štatu strauju reintegrāciju noveda pie atstādināšanas balsojuma ASV Kongresā. Divas apsūdzības apgalvoja, ka viņa runas un izteikumi esot agresīvi un radot naidu, necieņu pret apkārtējiem un Kongresu. Ar savu uzstāšanās stilu viņš esot kompromitējis savu prezidenta amatu. Tas nozīmē, ka tika mēģināts radīt robežas emocionālajiem izpaudumiem publiskās runas laikā.

Tātad niknums publiskajā runā nedarbojas. Protams, diktatori izmanto šo paņēmienu, bet viņu mērķis nekad nav bijis kādu pārliecināt. Drīzāk iebaidīt un pakļaut. Tādos gadījumos tiek selekcionēti tikai vajadzīgie fakti, jo, kā uzsvēra Ronalda Reigana (Ronald Reagan) runu rakstītāja Pegija Nonana (Peggy Noonan), „visās publiskajās runās tieši fakti ir tie, kas ietekmē sajūtas un emocijas”. Viņai nepatika lieka emocionalitāte publiskajā telpā. Arī prezidentam, kas bija profesionāls aktieris, nācās samierināties ar to, ka „uzstājoties nedrīkst spēlēt teātri un nav pieļaujamas nekādas plānotas raudāšanas lēkmes”

Grētas Tunbergas runa ANO klimata konferencē bija agresīvas retorikas paraugs. Tajā nebija faktu kļūdu. Viņa skarbi, emocionāli uzrunāja, un visi nesaprata vienādi. No vienas puses, viņa atvēra acis daudziem, kas līdz šim klimata problēmas nebija pamanījuši. Tas, protams, labi. Taču viņa ieguva arī nelabvēļus, kas cenšas noliegt esošās klimata problēmas tikai tāpēc, ka viņiem nepatika Grētas uzstāšanās ekrānā.

Liekas emocijas publiskajā runā var radīt efektus, kas nav plānoti. Tāpēc uzmanīsimies no sašutuma un asarām tribīnē un pārliecības demonstrēšanas bez pierādījumiem.

Tukša muca tālu skan, bet nepārliecina.

Nacionālistu pieprasītā mediju paklausība jeb totalitārisma atgriešanās

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Viss sākās ar sabiedriskajiem medijiem. Polijas radio un televīziju „sanēja“ pirmos. „Dezinfekcija“ te nozīmēja – nevēlamu, neregulējamu un „nacionāļiem“ nepatīkamu žurnālistu atlaišanu. Tagad šis process Polijā turpināsies un ies vēl vairāk plašumā. Īsākā pavadā, izmantojot sev paklausīgus cilvēkus, tiks pakļautas vēl citas neatkarīgas redakcijas un iestādes. Nav izslēgts, ka konservatīvie varas ideologi ķersies arī pie privātajiem medijiem. Pastiprinot cenzūru. Iespējams, ka būtu nepieciešams nosūtīt korespondentu uz Poliju, lai tas mums ziņo par demokrātijas žņaugšanu. Tieši tāpat kā informē kara korespondenti no frontes zonas. Šoreiz par to, kas notiek Polijā. Jo tas var atkārtoties arī pie mums. Šo apstākli nevajadzētu ignorēt.

Sākumā neviens neticēja, kā tā var notikt 

Vajāšanas sākās pirms četriem gadiem. Televīzijas studijā sēdēja Polijas kultūras ministrs un centās atbildēt sakarīgi uz žurnālista jautājumiem. Viņam nebija viegli. Vispirms jau tāpēc, ka kultūras ministri mēdz nesaprast mediju jomu un lomu publiskajā telpā. Tāpēc amatpersona putrojas savās atbildēs un žurnālista jautājumus nesaprata.  Mala ko citu.

Toreiz, pirms četriem gadiem, kultūras ministrs mēģināja paskaidrot, kāpēc labējo nacionālistu valdība plāno rekonstruēt sabiedrisko mediju pārvaldību. Proti sāk „mest nost“ no amatiem tur esošos priekšniekus un nomainīt tos ar sev lojāliem ielikteņiem. Kāpēc politiķiem un valdībai nepatīk konkrēti žurnālisti un kāpēc tie tiek apkaroti.  Brīdī, kad žurnālists „piespieda pie sienas“ ministru un viņam vairs nebija iespējas izgrozīties ar tukšvārdību, viņš atzinās skaidri un gaiši: „ Tas ar ko tu nodarbojies nav žurnālistika, bet gan propaganda. Tas tiks likvidēts. Pavisam drīz. Būs jauna, skarba kārtība.“

Tobrīd likās, ka bijušā socioloģijas profesora, Polijas kultūras ministra Pjotra Glinska atbilde bijusi sasteigts pārspīlējums. Taču tālākie notikumi Polijā pierādīja, ka viss tieši tā arī notika. Sākās „tīrīšanas kampaņas“ jeb genocīds pret žurnālistiem, kas nepārstāv labēji konservatīvus uzskatus. Atlaižot no darba tos, kuru uzskati varai nepatika. Pirmā „tika iztīrīta“ sabiedriskā televīzija. Pēc tam “izķemmēts“ sabiedriskais radio. Nepaklausīgos un neregulējamos atlaida no darba vai sarežģīja viņu dzīves situāciju tā, ka nevēlamie paši aizgāja no darba. Tā vara tika vaļā no vairākiem simtiem žurnālistu.  Rezultātā televīzija un radio no neatkarīga medija pārvērtās propagandas mašīnā, kas raksta un runā tikai to, ko valsts varai un vadībai vajag.

Kā šo pārvērtību var pamanīt parasts skatītājs vai radioklausītājs?

Taisnību sakot – šīs pārmaiņas atpazīt nav viegli. Pirmajā mirklī. Ja cilvēks paralēli neseko citiem medijiem un neredz atšķirības noteiktu notikumu vai faktu interpretācijā, tad samērā ātri var sākt noticēt radio un TV balsīm, kas mainījušas toņkārtu. Pārejot no bezkaislīga vēstījuma uz propagandu. Arī Polonia TV pāreja uz propagandu nebija strauji un viegli pamanāma lieta. Taču tas ir noticis. Kādas ir pirmās pazīmes, kuram vajadzētu pievērst uzmanību šādos gadījumus? Pirmām kārtām par pāreju uz propagandu liecina mediju valoda. Vārdu krājums kļūst imperatīvs, kategorisks un neiecietīgs. Faktu vietā tiek apgalvots, nevis pierādīts.

Nākamais ir „labo“ un „slikto“ poļu sistematizācija. Tā teikt – tiek izveidota partijas ideoloģija, kas sistematizē cilvēkus „pareizajos“ un „nepareizajos“. Ar šo partijas „Likums un taisnīgums “pieeja saviem iedzīvotajiem atgādina Džordža Orvela romāna „1984“ loģiku.  Tie, kas izpatīk varai un luncinās ap reliģiozā autoritārisma pasaules uzskatu, tiek pieskaitīti piekritējiem, automātiski iekļūstot labo cilvēku kategorijā. Visi pārējie: feministi, vides aktīvisti, zaļie, imigranti, ārzemnieki vai citas orientācijas cilvēki, kļūst par ienaidniekiem un iznīcināmiem pretiniekiem. Pret šo cilvēku grupu tiek izveidoti “nāves saraksti“, kurus sacer pašu iecelts „tautas tribunāls“, lai nodrošinātu nācijas paklausību varai un „uzskatu tīrību“. Lai pieglaimotos varai un neiekļūtu melnajā sarakstā, ir jāpakļaujas 100% varas valdošajiem uzskatiem un jāklausa politiķiem un varas vīriem uz vārda. Pēc tam varas cilvēki izveido sarakstus ar pareizajiem žurnālistiem, tiesnešiem, skolotājiem, rakstniekiem, māksliniekiem, kas drīkst publicēties vai paust savus uzskatus. Pārējie spiesti samierināties ar to, ka vairs neskaitās.

Slikto cilvēku melnais saraksts un bailes no veģetāriešiem

Piemēram, 2018. gada Nobela prēmijas laureāte literatūrā Olga Tokarčuka arī ir iekļauta  „melnajā sarakstā“. Polijas kultūras ministrs ir atzinies, ka mēģinājis izlasīt viņas grāmatas, taču neko neesot sapratis. Pēc poļu valdības domām, viņa esot „nepoliska autore“. Varai nepatīk daudzi apbalvojumi, kurus Olga saņem ārzemēs. Kultūras ministram pat liekas, ka šī poļu rakstniece neko nesaprot no poļu gara un īsteni poliskas sabiedrības. Tāpēc vadošās partijas PIS pārstāvji jau ievietojuši viņu „tautas tribunāla“ melnajā sarakstā un caur sociālajiem medijiem viņai izteikti nāves draudi. Šī iemelsa dēļ viņa mēdz izmantot miesassargus publiskos pasākumos. Olgai regulāri tiek draudēts sociālajos medijos, pieprasot, lai viņa emigrē no Polijas un lai „nejauc gaisu“.

Varai nepatīk ne tikai Nobela prēmijas laureātes uzskati un literatūra, bet arī dzīves veids. Viņa ir veģetāriete. Tas, protams, nepiestāv kārtīgai polietei. Pēc partijas PIS domām, veģetārisms (kā tāds) ir „amorāla un kristīga cilvēka necienīga ideoloģija“.  Saprotams, ka tas, ko cilvēks ēd vai neēd, nav ideoloģija, bet gan gaumes, filozofijas vai veselības apstākļu noteikts jautājums. Taču skan skaļāk un baisāk, ja visur tiek piesaukta slēpta konspirācijas teorija vai mīklaina „ideoloģija“. Muļķis varbūt no tā nobīsies, tieši tāpat kā no katoļu priesteru izveidotās „lgbt ideoloģijas“. Kāpēc labējiem nacionālistiem ir bail no veģetāriešiem?  Šāda pieeja uzturam sagraujot baznīcas piedāvāto hierarhijas sistēmu, kurā cilvēks ir radības kronis un nosaka visu. Arī dzīvnieka (kā pārtikas) likteni. To nogalinot un apēdot.

Vai ir pamats bažām par to, kas šobrīd notiek Polijā?

Olga Tokarčuka uzskata, ka par notiekošo Polijā ir jāsatraucas. Valdošā partija PIS soli pa solītim demontē postsovjetisma laikā uzbūvēto liberālisma un demokrātijas sistēmu. Tiesas ir „prihvatizētas“, sabiedriskie mediji tāpat. Šodienas poļu televīzija esot vēl drausmīgāka par to, kas tika piedzīvota komunistu varas laikā. Ja toreiz cilvēki skaidri zināja, ka mediji melo, tad šodien smadzeņu skalošana no valsts puses caur ekrānu un ēteru ir manipulētāka, tāpēc šķiet mazāk pamanāma. Tagad vara gatavojas ķerties klāt privāto valsts mediju cenzēšanai.

Kas tad ir valdošās parijas PIS ideoloģija? Tās pamatā ir nacionālsociālisms, kas pieprasa skarbi centralizētu valsti. Tādu, kas veido ekonomisko politiku ar nacionālisma ideoloģijas svirām. Loģikas vietā nostājas četri balsti: nacionālās tradīcijas, asinis, valoda un katoļticība. Pēc Olgas Tokarčukas domām īpaši nožēlojamu lomu šajā demokrātijas rekonstrukcijā spēlē katoļu baznīca, kas aktīvi iesaistās politiskajos procesos un cenšas noteikt to gaitu, atbilstoši savām interesēm. Jebkādu liberālisma vai dažādības akceptu šodien Polijā uztvers kā „nepolisku infekciju no ārzemēm“, kas kaitīga valstij un iedzīvotājiem. Tā pati baznīca, kas „Solidaritātes‘“ laikā palīdzēja izcīnīt valstij neatkarību, tagad sadarbojas ar valdību, kura grauj demokrātiju un uzbrūk minoritātēm.

Vai esošā cenzūra iznīcinās arī privātos medijus Polijā? 

Šādas bažas šodien pastāv. Par to liecina vadošas, neatkarīgās poļu avīzes Gazeta Wyborcza publikācijas. Šodienas poļu labējiem nacionālistiem ir vēl daudz ienaidnieku, kas jāapkaro. To skaitā ir: neatkarīgie žurnālisti, kas strādā privātos mediju uzņēmumos; tiesneši, kas spriež taisu tiesu atbilstoši konstitūcijai, nevis varas parijas vajadzībām; vēsturnieki, kas nav gatavi pakļaut valsts vēsturi patriotisma vajadzībām; mākslinieki, kas neredz savu misiju patriotisma slavināšanā un visi pārējie, kas nav sajūsmā par politiskās elites centieniem panākt maksimālu varas hegemoniju ar diktatūras palīdzību.

Interesanti, ka viens no Kultūras ministra Pjotra Glinska iezīmētajiem ienaidniekiem ir Polijas kultūras elite. Tā esot steidzīgi jānomaina ar citām – daudz derīgākām personālijām. Kolēģis – tieslietu ministrs domā, ka arī visa tieslietu sistēma Polijā būtu jāreformē un Jaroslavs Kačinskis ir gatavs reformēt tautsaimniecību un ekonomiku līdz pamatiem.

 Tātad mērķis attaisno līdzekļus. Polija seko Ungārijas un Turcijas paraugam ar Trampa karogu mastā. Tas, kurš uzvar vēlēšanās, bez kompleksiem ķeras pie varas kloķiem un visu pārtaisa kā grib. Nospļaujoties uz to, ko domā mediji, tiesas vai citas organizācijas un iestādes. Tagad šo procesu varam novērot simpātiskajā Polijā, kas tiek saraustīta gabalos ideoloģijas vārdā.

Visiem tiem, kuriem rūp Eiropas nākotne, ir iemesls šobrīd just līdzi Šopēna un Kirī valstij. Polijas vēsture ir nežēlīga okupāciju un pazemojuma sekvenču hronika. To vajājuši un dragājuši iebrucēji un bradājusi totalitārā boļševiku sistēma. Tagad to pašu mēģina realizēt, ar pazīstamiem scenārijiem rokās, pašmāju labējie nacionālisti. Mūsu vērība un kritiskā acs Polijas virzienā ir nepieciešama. Ne tikai solidaritātes dēļ, bet arī tāpēc, ka neesam pasargāti no līdzīgas notikumu attīstības Latvijā.

Kamēr Latvijā turpinās netraucēta Kremļa propagandas aneksija ekrānā un ēterā; vietējo labējo nacionālistu „raganu medības“ pret pašmāju liberāļiem; ietekmes grupu cīņa pret „svešajiem“ un „blatu sistēma“ valsts līdzekļu un amatu sadalījumā, tikmēr pastāv risks Polijas scenārija atkārtojumam Latvijā pēc nākošajām vēlēšanām.

Šāds risks pastāv.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Alekseja #Navalnyj revolūcija Krievijā Youtube formātā

Posted on by
Atbildēt

Šodien – 12. jūnijā (kopš 1990. gada) kaimiņos tiek atzīmētā “Krievijas diena”, jo tieši šajā datumā (pēc PSRS sabrukšanas) krievu valsts sāka funkcionēt savā pašreizējā veidolā. Aleksejs Navaļnijs ir paredzējis šo svinēšanu sasaistīt ar plašiem protestiem visā valstī. Viņa organizācija jeb pretkorupcijas fonds kopā ar vietējiem aktīvistiem plāno demonstrācijas ap 200 Krievijas pilsētās. Vakarā varēsim secināt cik atbalstītāju Navaļnijam  valstī pašlaik ir, jo politika te diemžēl tiek formēta ielās un laukumos, nevis parlamentā vai pašvaldībās.  Iespējams, ka šodienas Krievijas demonstrāciju centrā būs kārtējie varas korumpētības jautājumu, bet nav izslēgts, ka tiks aktualizēta veco blokmāju posta tēma lielpilsētās u.c. aktuāli jautājumi.

Savu politisko karjeru Navaļnijs iesāka sociāli liberālajā partijā “Jabloko”, taču 2007.gadā no partijas tika izslēgts nacionālisma dēļ (skat. Krievu maršs, 2006). Grūti pateikt vai Navaļnijs izmanto krievu nacionālistus tāpēc, ka “bez viņiem nevar iztikt”, jo nacionālpatriotisks noskaņojums ir aktuālākā postsovjetisma iedzīvotāju “pārliecība”. Var gadīties, ka viņš populistiski investē iedzīvotājiem svarīgās tēmās, piemēram, tādās kā korupcijas apkarošana visaugstākajā Krievijas varas līmenī un šī tēma viņam padodas izcili labi. Pa šo taciņu ejot, viņa ceļš ir izrādījies rozēm kaisīts. Tieši šajā virzienā viņš ir pamatīgi iedunkājis Kremļa līderus un atmaskojis augstus politiķus, viņu postsovjetiskās mafiozās struktūras un viņu manipulāciju kalpus.

Navaļnijs pieslēdzas arī krievu vēlēšanu kampaņu korumpētībai, kas lietiski noderētu arī mūsu pašu Cimdara organizācijas izvēdināšanai.  Starp citu, tieši tāpat kā mūsu Zaļo Zemnieku Savienībai mediji  ir pielipinājuši jēdzienu “Lemberga kabatas partija”, tā Navaļnijam ir izdevies pielīmēt partijai Vienotajā Krievija emocionālu un raksturojošu etiķeti ar nosaukumu : “Zagļu un krāpnieku partija”.

Diemžēl pagaidām Navaļnija aicinājumi visskaļāk noskan Maskavā un ārzemēs. Krievijai šī provinces inertuma problēma vienmēr bijusi raksturīga. Īpaši tagad, kad pēc Krimas aneksijas no politiskās skatuve nozuda daudzi ietekmīgi opozicionāri: Garijs Kasparovs, Sergejs Udaļcovs u.c. Taču lietas notiek.

Pagaidām pats nozīmīgākais Navaļnija pretkorupcijas trieciens pret Kremļa eliti ir lieliskā videofilma, kas atmasko Dimitrija Medvedjeva alkatību.

 

 

 

Francijas vēlēšanas #Legistatives2017, mēs un La République en Marche

Posted on by
Atbildēt

Foto: GraphicStock, Small Eiffel Tower at horizon in France with sprawling urban landscape in foreground. 

Pēc pašvaldību vēlēšanām daudzi no mums (īpaši rīdzinieki) jūtas nomuļķoti un apmānīti. Sarūgtinājuma iemesls ir apziņa, ka vēlēšanas nav norisinājušās godīgi. Tajās plaši tika izmantoti administratīvie resursi pie varas esošo partiju politisko kampaņu rīkošanai. Tas nav taisnīgi un godīgi. Iznāk, ka mēs maksājām nodokļus un par šo naudu Ušakovs & Ameriks (un pārējie oligarhi) finansēja savu propagandas kampaņu. Sabiedriskajā transportā (kas pieder pašvaldībai) izvietoti neskaitāmi tumši ekrāni pa kuriem iztērēta nauda tikai un vienīgi priekšvēlēšanu aģitācijas interesēs. Pārējā laikā šajos ekrānos neko nevar redzēt. Vienīgi dinozaura kauju ar čūsku, kuru atkārto visi trolejbusi, jo nekā cita “starpvēlēšanu periodā” šajā ekrānā nav . Tātad valdošā koalīcija Rīgas domē dara galvenokārt tikai to, kas kalpo viņu reputācijas aģitācijas labā. Vai tie būtu nejēdzīgi daudz dārgu ekrānu (kas trolejbusos 100% nav vajadzīgi), vai masu koncerti, kuros var aģitēt ir ērti un viegli, vai manipulācija ar biļešu pārdevējiem, kas pirmsvēlēšanu periodā pārtrauc “ zaķu medības”, lai iegūtu sev arī šo bezbiļetnieku balsis. Zvejots tiek visur un visādi, amorālus paņēmienus ieskaitot. Pat vēlēšanu  rīkotāji negrib nopietni saskatīt savas sistēmas “šķirbas”, kuras negodīgi, Kremļa deleģēti politiķi ir izmantojuši savās interesēs, panākot sev priekšroku galvaspilsētā, kas pelnījusi sev modernāku un progresīvāku pārvaldi. Tā tas pagaidām Latvijā notiek – Kremļa stilā.

Loģiski, ka šajā brīdī daudziem vairs nav vēlēšanās koncentrēties vēlēšanu virzienā Francijā, jo arī aizvadītās Lielbritānijas vēlēšanās nekā patīkama nepiedāvāja. Konservatīvo iniciatīva izgāzās un tagad pati Meja nespēj atvainoties  par savām kļūdām un atstāt amatu. Tieši tāpat kā mūsu postsovjetiskie politiķi, viņa turpina demonstrēt perfektu fasādi medijiem, lai gan pati “politikas ēka” jau sen guļ gruvešos.

Kāpēc  Francija varētu mūsu interesēt?

Tāpēc, ka pateicoties jaunajam prezidentam Emanuelam Makronam, Francijā ir nodibināta jauna moderna partija, kas lielā mērā realizē principus, kas varētu būt aktuāli arī Latvijas politiskajā nākotnē. Viņa dibinātā La République en Marche strauji izstumj no ierindas klasiskās pēckara partijas un dod jaunu jundu šīs lielās un ietekmīgās Eiropas valsts politikas vējiem. Pēc Lielbritānijas biklās aiziešanas no Eiropas, Francijas ietekme palielinās. Kopā ar Vāciju tā būtiski ietekmē ūnijas lēmumus un ekonomikas augšupeju.

Pirms dažiem mēnešiem, kopā ar studentiem Rīgā, augstskolas auditorijā pārrunājām jaunu partiju dibināšanas iespējas. Jaunieši norādīja, ka viņus interesē tikai politiskas kustības ideja, kas pamazām pārtop partijā no domubiedru grupas. Makrona jaunā partija dibināta apmēram šādi un tā ir tikai gadu veca politiskā kustība, kas plaši izmanto socialos medijus un tīmekļa piedāvātās organizēšanas iespējas. Interesanti un negaidīti svaigi ir šīs partijas vadības principi un veids kā tie izraudzīti kandidāti parlamenta deputātu posteņiem. Tie “nāk” demokrātiskas atlases ceļā, nevis tā kā tas notika līdz šim: pa baltu vai ar ietekmes spiediena palīdzību.

Ja prezidentam Makronam ar savu partiju izdosies iegūt vairākumu Nacionālajā sapulcē (parlamentā) tad šis notikums būs apvērsums ne tikai Francijas politikas vēsturē.

Līdz šim Francija pie varas bijuši sociālisti vai konservatīvie (pārmaiņus). Šogad savus pakalpojumus piedāvā divas jaunas izlēcēju partijas : Makrona kustība un Nacionālā Fronte.

Interesanti vai arī šoreiz Francija izslēgs Kremļa hakerus no manipulatīvās spēles un parādīs Eiropai kam pieder nākotne?

To parādīs vēlēšanu divas kārtas.

Sekosim notikumu attīstībai.

 

 

Putins un krievu “YouTube” paaudze

Posted on by
1

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka studenti Televīzijas žurnālistikas nodarbībās Rīgā skaidri un gaiši pasaka, ka televīziju vispār nekad neskatās, nav nekas jauns. Jā, tā tas ir. Līdzīgi efekti noteikti pamanāmi arī Krievijā un izskaidro tur notikušā Navaļnija protestu demonstrāciju dramatismu. Gigantiskais Kremļa TV propagandas buldozers “digital natives” ietekmē daudz mazāk nekā viņu vecākus.

Krievijas prezidents , izsakoties par svētdien notikušajām pretkorupcijas demonstrācijām, kas beidzās ar masu arestiem, ir uzstājis, ka protestu dalībnieki jāsoda.  Putins atsaucas uz “likuma normām”, kas attiecoties uz visiem. Protams, ka izskaidrojums “šādiem nemieriem” atkal ir ārzemju iejaukšanās un kūdīšana. Tā domā arī vairums vecākās paaudzes krievu cilvēku. Nepieļaujot, ka valstī ir izveidojusies jauna paaudze, ka vairs nepakļaujas kolektīvajai apātijai un atrod informāciju pavisam citā veidā nekā to tradicionāli praktizējuši viņu vecāki.

Cilvēkus protestēt Krievijā pamudināja Navaļnija publiskotā informācija par Krievijas premjerministra Dmitrija Medvedjeva bagātībām, kas iegūtas apšaubāmā ceļā. Pašu Navaļniju par “nesankcionētu uzdrīkstēšanos” apcietināja un līdzīgi notika izrēķināšanās ar pārējiem protestu dalībnieku, kas, galvenokārt, bija jaunieši un bērni.

Tas nozīmē, ka “veco lapsu politiskajās spēlēs” ir ienākusi jauna paaudze ar pavisam citiem kritērijiem un paklausības standartu varai. Šis svētdienas sacelšanās vilnis Krievijā ir ļoti neparasts fenomens. Tauta izgāja ielās no Vladivostokas līdz Pēterburgai, jo noticēja Navaļnija argumentiem.

 

Stopkadrs no YouTube

 

Tas, ka krievu politiķi (tāpat kā mūsējie) nevar iztikt bez parādes privātmājām, lidmašīnām, jahtām un vīna dārziem Itālijā, nav nekas jauns. Pieticība viņus negrezno un tāpēc ir jāņem “kukuļi”.  Navaļnijs un viņa pretkorupcijas fonds ir atmaskojuši daudz, taču pagaidām šie atmaskojumi nenoveda pie tautas protestiem. Punktu pielika atmaskojums, ka Medvedjevam pieder četras “pilis”, trīs muižas un divas jahtas. Šos faktus Navaļnijs pierāda ar savas filmas palīdzību un to var noskatīties tīmeklī. Pagaidām to jau noskatījušies ap 11 miljoni skatītāju.

Starp citu, Medvedjevs ir vienīgais no Putina svītas, kas ir mēģinājis komunicēt ar digitālajiem jauniešiem. Ir aktīvs Twitter un Instagram. Tagad tieši viņš izrādās korumpēts līdz ausīm un visi saziņas “vadi” un “pierādījumi” ved atkal atpakaļ pie Putina.

Krievu jaunieši ir tieši tādi paši “jutuberi” kā viņu vienaudži Latvijā vai Ziemeļeiropā. Televīziju viņi neskatās, lai gan propagandas buldozers mēģina viņiem piekļūt arī pa citiem kanāliem. Taču komunikācijas spēja nav vienkārša lieta un vecie politiķi ar savu propagandas domāšanu viņiem līdzi netiek. Bez tam daļa no protestētājiem nepavisam nav Navaļnija labēja populisma atbalstītāji. Viņi iet uz ielas, lai demonstrētu “pret sistēmu kā tādu”.

Socioloģiskie pētījumi liecina, ka jaunieši “zem 30” Krievijā esot apolitiski un ciniski. Man šķiet, ka tā nav.

Putina svīta netiek galā ar “YouTube” paaudzi.

Tas nu ir skaidrs.

%d bloggers like this: