Burka, parandža vai nikābs. Nākotne ar visu ticību cilvēkiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Trešdien Dānijā stājās spēkā likums kas aizliedz musulmaņu sieviešu galvassegas valkāšanu.  Runa ir par nikābu, burku, kas nosedz visu seju. Par šo likumu Dānijas Folketings nobalsoja jau 31. maijā. Toreiz iniciatīvu atbalstīja arī dāņu sociāldemokrāti. Tagad tas stājies spēkā un par „maskas“ lietošanu publiskajā telpā turpmāk nāksies maksāt sodu apmēram 100 eiro vērtībā. Ja likums tiks pārkāpts atkārtoti, tad sods var sasniegt pat 1000 eiro.  Jau ceturtdien un piektdien Kopenhāgenā tika sarīkota zibenīga protesta demonstrācija. Tajā piedalījās ļaudis, kas greznojušies ar dažādām maskām un sejas rotājumiem, vēlējās protestēt pret aktuālo maskēšanās aizliegumu, kas nu ir stājies spēkā. Viņu vidū bija arī sievietes, kas tērptas nikābos.

Nespēju iedomāties, ka tā ir realitāte

Ziemeļvalstu avīzes šajā situācijā labprāt intervē musulmaņu apģērbā tērptas dānietes, kuras ir sašutušas par aizliegumu „praktizēt savu ticību” publiskajā telpā. Jāuzsver, ka daudzas no viņām ir pievērsušās ticībai apzināti, atsakoties no kristietības. Vienai šķiet, ka šāds apģērbs nav sievieti pazemojošs un nekādā veidā nepazemo pašu valkātāju. Otrai bail, ka šāda aizlieguma rezultātā daudzas sievietes vairs nedrīkstēs iziet uz ielas vispār. Taču likums tika pieņemts un ar aizklātu seju atrasties publiskajā zonā Dānijā vairs nedrīkstēs. Ar šo Dānija ir kļuvusi par kārtējo rietumvalsti, kas aizliedz nosedzošo apģērbu ticības vārdā. Francija līdzīgus noteikumus pieņēma jau 2011. gadā, un socioloģe, kinorežisore Agnese Defero jau izpētījusi, kādas sekas šāds aizliegums izraisīja ticības tērpu lietotājām.

Pēc viņas domām, tas nevis deva iespēju visām sievietēm staigāt brīvi, bez sejas aizklāšanas faktora, bet gan piespieda vairumu sēdēt mājās un neiziet uz ielas. Parandžas piekritējām šķiet, ka visām valstīm ir jāatļauj staigāt publiskajā telpā brīvi, kā vien vēlamies. Tāpēc daudzas parandžu aktīvistes uzskata šo aizliegumu par provokatīvu soli un turpinās tērpties tieši tāpat kā līdz šim. Nebaidoties no draudošā soda. Uztverot savu rīcību nevis kā likuma pārkāpumu, bet gan kā protesta demonstrāciju.

Burkas aizliegums arī Norvēģijā

Avīze Bergens Tidende nesen ziņoja, ka minētais reliģiozais tērps drīz tiks aizliegts arī Norvēģijā. To vairs nevarēs valkāt klasē, auditorijā, un aizliegums attieksies gan uz studentēm, gan arī pasniedzējām. Strādnieku partija un Sociāldemokrāti vēlas iet šajā virzienā vēl soli tālāk un aizliegt apģērbu „ar masku“ ārpus klases un augstskolas auditorijas. Labēji konservatīvā Nākotnes partija tiecas sekot Dānijas piemēram, aizliedzot šo apģērbu sievietēm uz ielas un publiskajā telpā. Turpretī Bergenas universitātes studentu klubs iebilst pret šo priekšlikumu un uzskata, ka šāds liegums ir politisko partiju populisma demonstrējums, jo nekādu problēmu šajā jomā neesot. Taču jau augustā ierobežojošie noteikumi valstī stāsies spēkā.

Dānijas Tautas partija savā pirmajā likumprojektā vēlējās ieviest arī cietumsodu par burkas nēsāšanu. Vairākuma atbalstu šis priekšlikums neguva.  Jautājums zināmā mērā sašķēla deputātus un pierādīja, ka visi nav vienoti šīs problēmas risināšanā. Tīmekļa avīzes Altinget veiktā aptauja jau pērnā gada oktobrī konstatēja, ka aizliegumu atbalsta tikai 62% Dānijas iedzīvotāju.

Reliģiskā simbolika un mēs

Kāpēc mēs nevēlamies, lai mūsu platuma grādos līdzās eksistē sievietes melnajās šalles, lakatos un maskās? Iespējams tāpēc, ka jūtamies slikti komunikācijā ar cilvēku maskā.  Seju te slēpj tikai tad, ja kādam ir ļauni nodomi, t.i., vajadzība netikt atpazītam, aplaupot banku, apzogot māju vai uzbrūkot garāmgājējiem. Ziemeļeiropietim grūti pieņemt, ka cilvēks varētu vēlēties noslēpt savu seju tāpēc, ka ticības pravietim tas labpatīk, bet es (sarunas laikā) nevaru saskatīt komunikācijas partneres acis, vaibstus un attieksmi pret sarunu. Mūs tas traucē un šķiet aizdomīgi. Atceros kādu tiesas procesu Ziemeļvalstīs, kurā uzvarēja sieviete pret bērnu dārza vadību. Viņa bija pieteikusies strādāt par auklīti un valkāja nosedzošu musulmaņu apģērbu burku. Bērni jauno aukli sauca par “spoku” un niķojās. Rezultātā sievieti atlaida no darba, bet viņa uzvarēja procesu pret bērnu aprūpes iestādes vadību, jo skaitījās pazemota reliģiskās pārliecības dēļ. Pieņemu, ka iestādes rīcība nebija perfekta. Varbūt vajadzēja pārliecināt jauno aukli par mūsu platuma grādu komunikācijas standartiem, kuros ietilpst ne tikai saziņa ar vārdiem, bet arī ar seju, žestiem un mīmiku. Var gadīties, ka šī sieviete nesaprata, cik svarīgi ir redzēt mīmiku, smaidu, lai bērni spētu iztulkot auklītes valodu. Pasaulei atveroties, ticības pienāk tuvāk. Vienā pusē stāv sieviete ar melnu hidžābu līdz uzacīm, otrā – dāma ar dziļu kleitas izgriezumu un tajā iedekorētu krustu zelta ķēdītē. Grūti pateikt, kurai no abām ir svarīga ticība un kurai ietiepība pierādīt savu redzējumu par katru cenu, izmantojot eksterjera anturāžu.

3. augusta svinēšana

Visu ticību līdzšinējā “āža kāja” ir tieksme vajāt citādi domājošos. Iespējams, tāpēc esam tik piesardzīgi svešu detaļu nosodījumā. Misionāru vajadzība pievērst savai ticībai ir mūžsena aktivitāte, taču vienlaikus būtu svarīgi samierināties, ka pievērst savai ticībai visus neizdosies, un tāpēc šie “pārējie” nav sliktāki cilvēki. Mana pieredze liecina, ka sarežģītos dzīves brīžos ar aizsardzību un laipnību ir palīdzējuši musulmaņi, lieliskas diskusijas izdevušas ar budistiem un izpalīdzīgi ceļabiedri ir hinduisti. Taču eksistē ticīgo kategorija, kas apkaro “pārējos”, tāpēc ka tie ir citādāki. Te jāpiebilst, ka šie karojošie savas ticības aizstāvētāji nav tikai reliģisko, bet arī visu pārējo kopienu (mafiju, klanu) pārstāvji ar samērā radikālu skatu uz savu apkārtni. Tikko publiskajā telpā noskanēja priekšlikums ieviest 3. augustu kā visu reliģiski vajāto un reliģijas vārdā nogalināto personu atmiņas dienu. Pirms četriem gadiem islāmistu armijas kaujinieki sāka “neticīgo” masu iznīcināšanu Tuvējos Austrumos. ANO ir oficiāli deklarējusi šo norisi kā genocīdu, jo radikālie, reliģiskie centās iznīcināt diezgan lielu skaitu “nepareizo musulmaņu” un kristiešu: asīriešus, sīriešus, kurdu jezīdus, haldejus, armēņus un mandeistus. Sabiedriskās aktivitātes un mediju uzmanības rezultātā ASV un Obama apturēja masu slepkavības ticības vārdā. Lasot par reliģijas fundamentālistu sadismu cīņā ar citādi domājošajiem, liekas neiespējami pieņemt, ka šis barbarisms notiek mūsdienās un ap 3000 sieviešu joprojām atrodas bandītu vadīto teritoriju pārvaldībā. Saprotams, ka, izlasot reportāžas no ticības kaujinieku frontes, var šodien rasties pamats islāmofobijai. Taču, vēršoties pret parastiem ticīgajiem šādā formātā, mēs tos diskriminējam par “citu grēkiem”. Sievietes parandžās vai nikābos nav vainīgas pie tā ko pastrādā okupētajās teritorijās vīri ar automātiskajiem ieročiem pret neapbruņotiem civiliedzīvotājiem. Pie viena varam piesaukt neskaitāmas norises mums tuvajā vēsturē, kurā masu slepkavības, asiņainas vajāšanas un pazemojumi realizēti arī zem krusta zīmes. Tas nozīmē, ka trešais augusts būtu atzīmējama un svarīga diena, lai saprastu, ka ticība tikai tad ceļ un rada, ja tās vārdā mēs nesodām pārejos, kas nepievienojas mūsu grupējumam, draudzei, vienībai, komandai vai bandai. Tas nozīmē, ka 3. augusts varētu kļūt par pārdomu dienu arī Latvijā.

Krusts vai burka?

Pirms mošejas apmeklējuma pirmskara Bagdādē kolēģi mani lūdza uzvilkt brūno, garo ieejas apmetni, novietot garos matus kapucē un noaut apavus. Biju vienīgā sieviete žurnālistu delegācijas sastāvā un priekšlikumam nepretojos. Biju ienākusi svešā dievnamā. Tā bija Allāha teritorija, kurā sievietes nemēdz ierasties. Pieņēmu noteikumus tikai vizītes minūtēm. Būtu muļķīgi diskutēt par savu ticību svešā baznīcā. Man var nepatikt šie noteikumi, bet es respektēju cilvēkus, kuri tiem tic un pakļaujas viņu pašu zemē. Iespējams, ka kopš tās reizes vairs nenēsāju mātes dāvināto zelta krustiņu dekoratīvā važiņā ap kaklu brīdī, kad man ir darīšana ar citu reliģisko kopienu pārstāvjiem konferences vai starptautiskos pasākumos. Nedomāju, ka ikdienas dzīvē un darbā kādam būtu svarīgi noskaidrot manu ticības pārliecību. Tāpēc sāku mācīties, ka nav vajadzības demonstrēt citiem to, ko nevēlos, lai “citi” demonstrē man. Iespējams, ka tāpēc nekādi nevaru piekrist jaukajām meičām Kopenhāgenā, kuras šonedēļ ir gatavas samaksāt pat 1000 eiro par burkas nēsāšanu uz ielas.

Protestēt vajag. Sabiedrības viedokļu polifonijai tas nepieciešams tāpat kā C vitamīns nogurušajam pavasarī. Taču ticības ārēja atribūtika, manuprāt, nav godprātīgākais veids, kā apliecināt savu pielūgsmi Dievam.  Neviens no mums nav tik vecs, lai neiemācītos ko jaunu. Nedomāju, ka mūsu ielas un laukumus drīz iekaros “spoki” melnos tērpos un ir pamats baidīties no islāmistu armijas kaujiniekiem kaimiņos. Tik primitīvi šādas lietas vairs nenotiek. Kamēr visu laiku baidāmies no nākotnes un pagātnes pieredze tur mūs stresā,  nav laika saprast nākotni. To pašu, kas pienāks bez burkām un krustiem. Vienkārši pienāks kopā ar visu ticību cilvēkiem.

Vircas spaiņa pļaukas uz priekšvēlēšanu skrejceļa

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TvNet

Pašlaik piedzīvojam pēdējos priekšvēlēšanu mēnešus. Partiju sarakstos iekļauj vairāk vai mazāk pazīstamus cilvēkus, kuri esot gatavi kļūt par deputātiem Saeimā. Aktieri, mākslinieki, ārsti, muzikanti, dažādu jomu eksperti, sabiedrības lauvas un nepazīstamas „pelēkās peles“ ir kustībā pie varas svirām Rīgā. Šo pieteikšanos automātiski pavada negatīva informācija par katru no viņiem sociālajos vai vecajos medijos, liekot saprast, ka atkal “kārtējais muļķis grib piekļūt tuvāk silei” un nekas labs „no šiem“ jaunajiem nav sagaidāms.

Vieni ziņo par to kā ambiciozs blēžu atmaskotājs pats ir „shēmojis kopā ar Sprūdu“, rafinēts nelietis ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, bet citi redz partijas kā „kanalizācijas tvertnes“, kurās „visi sūdi saplūst kopā“, jo „ja tur ies V, tad būs liela moka“, kur nu vēl jaunā „partija ar geju pie stūres“.

Ar provinciālu tvērienu konkurējošo partiju „ideju smēdes“, „reklāmas aģentūras“ un „cehi“ nenogurst katru no pretendentiem devalvēt, aplejot ar verbālas vircas spaini. Vai tas iederas normālas demokrātijas valstī? Nē, tā nepieklājas darīt. Publiskajās attiecībās eksistē sava tālredzīgas pieklājības loģika. Tā pieprasa respektēt konkurentus, sabiedrību un aizliedz apzināti kūdīt publisko telpu pret saviem konkurentiem, radot iespaidu, ka dzīvojam vienīgi blēžu, avantūristu un kretīnu vidū.

Klani un mafijas

Latvijā, tieši tāpat kā Sūnu ciemā, ir raksturīgas vairākas ietekmes grupas, kas līdzīgi gangsteru karteļiem cīnās par politisko un ekonomisko varu valstī.

Roberto Saviano savos darbos labi aprakstījis šādu kriminālo organizāciju darbību Neapolē un kopš 2006. gada tāpēc spiests dzīvot, slēpjoties no uzpirktiem slepkavām, tieši tāpat kā Salmans Rušdī bēguļo savu „Sātana vārsmu“ publicējuma dēļ. Pie mums Latvijā līdzīgu atmaskojumu publicistikas formā nav. Tāpēc pašmāju mafiju krusttēvi un krustmātes turpina diriģēt notikumu attīstību ar vircas spaiņa aktivitāšu palīdzību no malas, izmantojot Staļina un čekistu lozungu par to, ka katram var atrast „kompromatu“ vai „līķi skapī“. Tāpēc konkurentus (jeb tos, kas nepatīk) uzreiz nežēlīgi var noslīcināt apmelojumos kā dīķī, no kura neviens dzīvs vairs ārā neizrāpjas.

Šo metodi dezinformācijas teorijā sauc par “etiķešu uzlīmēšanas” tehniku. Proti – pretinieks tiek intensīvi apmelots (aplīmēts ar negatīvām etiķetēm) līdz brīdim, kamēr „tapetes pārvēršas par ādu“. Sabiedrības acīs attiecīgā persona šādi būs ieguvusi negatīvu reputāciju un no apmelojumiem nomazgāties vairs nespēs.

Loģiski tā tiks novākta un karjerai būs „mirusi“. Šāda vulgārā cinisma pieeja sabiedrībai sovjetistu stilā, kurā visi cilvēki ir mēsli un dažas cūkas vienlīdzīgākas par pārējām cūkām, ir raksturīga šodienas Latvijas melu fabrikām. Apmelotāju „cehiem“ nerūp, vai upuris ir saņēmis vircas spaini pelnīti vai nepelnīti. Galvenais, ka tas ir kompromitēts un sabiedrības acīs godu vairs atgūt nespēj.Tas nozīmē, ka process, kuru šodien novērojam informatīvajā telpā, ir karš, kurā nogalināto skaitā ir liels nepamatoti „likvidētu“ personību daudzums. Bez tam šo upuru vienīgā vaina ir šāda: „Ja neesi ar mums, tad esi pret mums!“. Šādi samazgās var noslīcināt arī godīgus un sabiedrībai vajadzīgus cilvēkus, kuru vienīgā kļūda ir tā, ka viņi nav attiecīgā klubiņa, komandas, grupējuma, partijas biedri vai draudzes locekļi un nekalpo „krusttēvam“ vai „krustmāmiņai“ piramīdas augšgalā. Daudzi, iespējams, iebildīs. Norādīs uz priekšvēlēšanu kaujām ASV un Lielbritānijā, uzsverot turienes politisko dueļu nežēlību un bezkompromisa loģiku. Taču aina nav tik vienkārša, jo vēji visas atvērtās durvis nevirina vienādi trokšņaini.

Divpartiju vai daudzpartiju modelis

Mūsu politiskajā telpā nedominē anglosakšiem raksturīgais divpartiju modelis, kad priekšvēlēšanu mačs ir boksa cīņa starp diviem pretiniekiem ar „vai nu vai“ loģisko iznākumu. Latvijā jārēķinās ar vairāku partiju koalīciju, tāpēc nav vēlams priekšvēlēšanu cīņu laikā nākamos politiķus savstarpēji emocionāli sakūdīt tik tālu, ka produktīvas iespējas sadarbībai Saeimas komisiju un sēžu laikā kļūst neiespējamas savstarpējo antipātiju dēļ.Jāpiezīmē, ka Latvijā ir ievazāts tieši šis anglosakšu jeb ASV „asiņaino priekšvēlēšanu“ kampaņu modelis.Partijas apkaro savus pretiniekus nežēlīgi, kompromitējot ikvienu, kas varētu pretendēt uz vietu, kas „pienākas man“. Šo lielo atšķirību starp Eiropas valstij raksturīgo toleranto priekšvēlēšanu sacensību starp partijām un ASV „asiņaino maču“ starp „ēzeļiem un ziloņiem“, būtu jāņem vērā un jāatsakās no frontālās plūkšanās, kura savulaik tika ievazāta Andra Šķēles kādreizējo kampaņu laikā. Protams, ka atbildība par nevajadzīgās nežēlības klātbūtni jāuzņemas ne tikai pašiem kampaņu rīkotājiem, bet arī masu medijiem un sociālo mediju verbālajiem aktīvistiem. Tiem pašiem, kas savu grupas polarizēto viedokli tiražē tālāk informatīvajās kaskādēs, neiztiekot bez privātiem apvainojumiem un apmelojumiem „ienaidniekiem“ un „tiem, kas man nepatīk“.Jāpiezīmē, ka daudz partiju modeļa priekšvēlēšanu kampaņa vecajā kontinentā mēdz būt analītiska. Tā kā piedāvājumu aktuālo problēmu risinājumā nodrošina vairāki politiskie spēki, tad vēlētājam ir tiesības iedziļināties dažādo partiju konkrēto risinājumu spektrā. Loģiski, ka politiski radniecīgajām partijām būs līdzīgi priekšlikumi valsts aktuālāko problēmu izvērtējumā un nākamās politiskās koalīcijas aprises būs pamanāmas jau pirms oktobra balsojuma.
Vājā valsts un spēcīgie dresētāji
Civilizēto valstu publisko attiecību teorijā un praksē neeksistē jēdziens „melnais PR“. Tieši tāpat kā nozagšana ir un paliek noziegums (ja gribas konfektes, bet maciņā nav naudas), arī apzināta citu personu nomelnošana (sistemātiska apmelošana ar mērķi sagraut kādas personas autoritāti sabiedrībā) ir nopietns pārkāpums, par kuru būtu jāsaņem sods.Neredzu nekādu starpību starp īpašuma sabojāšanu un apzinātu, mērķtiecīgu kādas nevainīgas personības autoritātes apzinātu devalvēšanu. Abos gadījumos tiek pārkāptas civilizētas sabiedrības savstarpējas cieņas normas.
Tāpēc normālu, demokrātisku valstu akadēmiskajās mācību grāmatās pie sadaļas „publisko attiecību žanri“ nav atrodama sadaļa „melnais PR“, turpretī Krievijā izdotajās mācību grāmatās šāds „žanrs“ (diemžēl) eksistē. Nav izslēgts, ka šo praksi esam apguvuši austrumos (pārprotot anglosakšu priekšvēlēšanu kauju loģiku) un izmantojam nekritiski boļševiku ievazātos paņēmienus cīņās paši ar savām demokrātiskās valsts konkurējošajām partijām.
Kāpēc tas ir bīstami? Tāpēc ka, aplejot sistemātiski ar mēsliem visus tos, „kas nav kopā ar mums“, mēs palēnām noslīcinām zampā visu mūsu Latvijas sabiedrību kopumā.
Paskatieties visapkārt – pa labi no mums „shēmotāji“ ar „jumtiņa tecēšanas problēmu“, pa kreisi „posts un nelaime P“ personas veidolā un „lakatiņu tirgotāja“ atvadās pati. Kāda te var būt runa par mediju slikto, negatīvo ziņu iespaidu uz latviešu tautas rīta optimismu, ja visi (kas no mūsu vidus uz kaut ko pretendē) ir tikai nekam nederīgi cilvēki un finālā publiskajā telpā komiski airējas smirdošas vircas bedrē? Vai patīkama sabiedrība tomēr nesākas ar savstarpējo cieņu arī konkurences un savstarpējās sacensības apstākļos? Galu galā pat cīņas sportā ir pieņemts pēc kaujas apskaut savu pretinieku un pateikties par godīgu cīņu, nevis klupināt vai iebirdināt sāncenša ūdens glāzē indi.Pa labi un pa kreisi no mums var dzirdēt balsis, kas apgalvo, ka Latvija ir jauka zeme, tikai valsts esot slikta. Diemžēl šie sirēnu saucieni ir nelāga zīme, jo vāja un nedemokrātiska valsts paver ceļu vadoņu egoismam un varas ļaunumam pret saviem iedzīvotājiem. Pagājušais gadsimts bija traģisks laiks, kurā kaujās un konfliktos gāja bojā ap 170 miljoniem iedzīvotāju. No tiem 2 miljoni mira demokrātiskajā pasaulē kara apstākļos, bet pārējie aizgāja viņsaulē boļševiku un komunistu valstīs (110 miljoni upuru). Nacistiskajā Vācijā dzīvību zaudēja 21 miljons. Politiskais terors, vajāšanas, masu slepkavības un nāves nometnes vienpartijas valstī bija norma. Tāpēc mums tagad ir daudz partiju un vēlēšanas, kurās šīs partijas varam izvēlēties paši. Brīdī, kad „kāds“ atkal aicinās atpakaļ pie vienpartijas valsts un vēlēšanām „uz papīra“, atcerēsimies pagājušā gadsimta upurus un toreizējo klanu teroru. Ja valsts demokrātiskā kārtība sagrīļosies, tad atsāksies terors, atriebības, naids un privāts vadoņu kults. Stipra demokrātiska valsts ir mūsu brīvības priekšnosacījums, Lai to nodrošinātu, ir vajadzīga daudzpartiju politiskā pārvaldība, kas mums joprojām pieder.Protams, visi Saeimas deputātu amatu kandidāti var nebūt visiem simpātiski un atbilst ikviena vēlētāja gaumei.
Atšķirība starp politikas ģēniju un muļķi ir vienkārša – ģēnijs nesola to, ko nevar paveikt. Tāpēc paliksim pie gudrajiem bez vircas spaiņa pie rokas un atcerēsimies, ka politikas galvenais trumpis ir nevis zināšanas, bet gan saprātīga rīcība valsts interesēs.

Dosim Latvijai jaunu iespēju. Kāpēc rudenī vajadzētu balsot par jaunajām partijām?

Posted on by
1

Varas atkarīgie narcisi un mēs

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Donalda Trampa nonākšana pie varas ASV izraisīja ne tikai pārsteigumu plašos sabiedrības slāņos, bet arī vēlmi izprast, kāpēc nesavaldīgi egocentriķi tomēr nonāk arī pie politiskās ietekmes svirām. Mēģinot prognozēt, kādas sekas šāds process nodrošina sabiedrībai kopumā. Neskaitāmi avīžraksti un filmas apgalvo, ka Tramps esot narciss. Citi atkal to noliedz. Vieniem šķiet, ka viņš cieš no traucējumiem, pārējiem liekas, ka tie ir tukši apvainojumi. Daži ārsti un terapeiti «pa gabalu» nosaka diagnozi, citi protestē un uzsver, ka šādi rīkoties nav pieļaujams. Taču mēs sabīstamies, jo, ja lielas un ietekmīgas valsts vadītājs nav piemērots savam amatam, tad viņa rīcības sekas var kļūt liktenīgas visai sabiedrībai kopumā. Lai startētu politikā, neviens veselības izziņu politiķim nepieprasa.

Viņš nav pirmais vai vienīgais

Tramps nav vienīgais politiķis, kurš savā ikdienas darbā cīnās ar mentālās veselības traucējumiem vai psihisku nestabilitāti. Psihiatrs Nasirs Gemi (Nassir Ghaemi) savā grāmatā «A first-rate Madness» apgalvo kā visiem līderiem esot nepieciešana neliela slimas fantāzijas deva. Karš, katastrofas un krīzes esot vide, kurā normālam cilvēkam neesot ko darīt. Gandijs, Linkolns un Čērčils (pēc viņa apgalvojumiem) esot slimojuši ar tiem pašiem traucējumiem un, pēc viņa domām, tas neesot nekas slikts, ja ASV prezidents piedzīvo depresijas un pacilātības nomaiņas periodus. Nereti pamanām, ka psihisko slimību diagnozes kritiķi izmanto kā devalvējošus lamuvārdus. Pielīmēt kādam «traka cilvēka» etiķeti ir tik ērti un viegli, lai sakompromitētu šo personu sabiedrības acīs neatgriezeniski. Taču New York Times slejās psihiatrijas profesors Alens Franss (Allen Frances) piedāvāja pretējus atzinumus. Viņš uzsvēra, ka šis cilvēks nav piemērots tik augstam amatam, kādu viņš patlaban ieņem. Pievienojās 20 000 psihologu un psihiatru, kas parakstīja kopīgu slēdzienu Donalda Trampa diagnozei: «Viņš nav psiholoģiski spējīgs (nobriedis), lai kompetenti realizētu pienākumus, kas jāuzņemas ASV prezidentam.» Tikmēr profesors Franss turpina uzsvērt, ka Donalds Tramps un viņa rīcība neatbilst klasiskajiem narcisma kritērijiem, jo nav pierādīts, ka viņš sistemātiski ciestu no izpausmēm, kas raksturo psihiskus traucējumus.

Slikta uzvedība visos gadījumos nav psihiskas slimības pazīme, jo slimi cilvēki nemēdz apzināti slikti uzvesties. Izmantot psihiatrijas terminoloģiju, lai kritizētu viņa rīcību, ir negodīgs veids, kā pretoties Trampa uzbrukumiem demokrātijai. Viņu var un vajag pienākošā veidā nosodīt par uzkrītošo nekompetenci, nemākulību, impulsivitāti un vēlmi demonstrēt diktatora varu. Viņa psiholoģiskie motīvi ir tik vienkārši nolasāmi, ka tāpēc nav pat interesanti. Tos analizējot, nevarēs apturēt viņa varas ambīcijas. Tumšajai nākotnei, kuru cenšas mums sagādāt Donalds Tramps, jābūt politiska rakstura pretreakcijai, nevis psiholoģiskas dabas akcijai.

Televīzijas šovs politikā

Pirms stāšanās augstajā politiskajā amatā Donalds Tramps ilgus gadus piedalījās savā privātā televīzijas šovā. Pēc tam arī uz politikas skatuves viņš turpināja izmantot tieši tās izklaidei raksturīgās saziņas metodes. Ekrānā Tramps bija pieradis uzvesties kā klasisks narciss: uzpūtīgi, izaicinoši un kaitinoši, un vēlāk politikā reaģēja tieši tāpat. Iespējams, ka profesoram Fransam ir taisnība un ASV jaunais prezidents ir garīgi vesels kā rutks. Taču šāds konstatējums nemaina lietas būtību. Viņa uzvedība starptautiskajā arēnā ir ļoti nepiemērota un reizēm pat draudīgi bīstama mums pārējiem (norautais līgums ar Irānu, sarunas ar Ziemeļkoreju, izaicinošie izteikumi NATO galotņu tikšanās laikā u.c.), paaugstinot bruņota konflikta risku pasaulē.

Pagaidām viņš bauda, uzbrūkot tiesām, žurnālistiem un demokrātu politiķiem ASV kongresā. Nešķirojot metodes. Iespējams, ka pavisam drīz viņš ķersies klāt arī republikāņiem, ja tie sāks ievērot un aizrādīt. Šāds laiks noteikti nav aiz kalniem. Tramps strauji pieņem amatos savus līdzstrādniekus un tikpat strauji tos atlaiž no darba. Tie, kas vienu brīdi skaitās viņa labākie draugi, jau pāris mēnešus vēlāk nikni raksta par valsts prezidentu atmaskojošas grāmatas. Par viņu ņirgājas, viņu izsmej, taču viņš turpina atbildēt ar to pašu un nenogurst pazemot cilvēkus savā apkārtnē.

Konflikta eskalācija ir interesanta lieta dramaturģijā, operu libretos un kinofilmu scenārijos, taču reālajā politikā tas nav rosinošs signāls. Uzvelkamā, daiļi tērptā slovēņu lelle viņam līdzās, tikai papildina šo sižetu kā smaržīgs interjera elements.

Kāds ir narciss?

Dažādi informācijas avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču vairums uzver, ka mūsu vidū esot ap 2% – 6% līdzcilvēku ar šādu noslieci. Noteikt diagnozi esot sarežģīti, indikācijas parādoties neskaidri un diagnosticēšanas problēmas paliekot spēkā joprojām. Narcisi nemēdz paši meklēt palīdzību, jo neuzskata sevi par slimiem. Taču līdzcilvēkiem viņi spēj radīt problēmas, jo nodarbojas ar ikdienas sadismu kā paškompensācijas veidu. Viņiem esot: a) pārliecība par savu nozīmību un prasība pēc apkārtējo padevības, b) iedomas, ka ir ļoti īpaši, unikāli, tāpēc nesaprasti un nenovērtēti; c) pārspīlēta vajadzība tikt apbrīnotiem; d) prasība saņemt īpašas priekšrocības/privilēģijas savas «izredzētības dēļ» un ambīcijas pieprasīt izņēmumu visās dzīves situācijās; e) nesaudzīgi izmantot savā labā visus, kurus iespējams izmantot (jo īpaši tuviniekus); f) empātijas trūkums (citu problēmas uzskatot par nesvarīgām); g) bieži greizsirdīgi; h) manierīgi, pozējoši, izaicinoši.

Dažādi pētnieki atšķirīgi traktē narcisu īpatnības. Piemēram, Izabella Nazāra-Aga (Izabelle Nazare-Aga) savā grāmatā «Les manipulateurs sont parmi nous» uzskaita ap 30 pazīmju, kas raksturīgas tipiskam narcisam, un piebilst, ka šiem ļaudīm svarīgi esot upuri (naivi, lētticīgi, emocionāli, jūtīgi cilvēki), kurus iespējams iztukšot, tā padarot tos bezpalīdzīgus. Brīdī, kad valdonīgs narciss sāk ieņemt augstu amatu, viņa īpatnības var būtiski ietekmēt apkārtējo līdzcilvēku emocionālo komfortu. Kur nu vēl politiku, kur vienas gražīgas personas kaprīzes un empātijas trūkums var iedzīt postā veselas valstis vai pat pazudināt nācijas.

Narcisi pie varas

Profesora Fransa secinājumi par Trampa labo veselību un slikto raksturu diemžēl nevar pasargāt mūsu sabiedrību no citiem narcisiem, kas mēdz ierasties, lai spēlētu izšķirošās lomas politikā. Viņi tiecas pie varas un, pateicoties savām ambiciozajām īpašībām, «pie kloķiem» arī nokļūst: Jakobs Zuma, Rodrigo Duarte, Viktors Orbāns, Vladimirs Putins, Milošs Zēmans u.c. Vadot uzņēmumus, partijas, medijus un valstis, viņi bez empātijas pret mums pārējiem nogremdē laiku, kurā dzīvojam, un anulē iespējas, kuras mums varēja būt un piederēt.

Pagājušajā nedēļā aizvadītās Trampa tikšanās ar NATO vadītājiem un Lielbritānijas premjerministri no jauna lika skatīties uz viņa «grandiozitātes» izpausmēm, verbālajām un fiziskajām pseidointelektuāla pārākuma demonstrācijām pret eiropiešiem un visiem pārējiem, kurus var vienkārši pagrūstīt. Jā, viņš ir naudīgs populists un, tieši tāpat kā Berluskoni, pratis iedvest parastajam vēlētājam sajūtu, ka ir vienkāršais cilvēks no tautas un tāpēc būs atklāts, godīgas patiesības teicējs. Narcisi mēdz būt harismātiski, un daļa no mums jūtas sajūsmināti, noskatoties uz izaicinošo Putina, Trampa vai Šlesera uzvedību publiskajā telpā. Nosaukt citus par mēsliem, žurnālistus par meļiem, futbolistus par zaudētājiem, vāciešus par krievu pielīdējiem un pateikt, ka invalīds ir kroplis (jo klibo taču!) šajā līmenī skaitās godīgi, jo viss tiek konstatēts bez politkorektuma un pieklājības. Pa tiešo. Bezkaunība tiek noslēpta aiz jokiem, rupjība aiz ironijas, un šādā kārtā narcisi ir iemācījušies manipulēt ar publisko domu, iegūstot sev naivus sekotājus un lētticīgus apbrīnotājus. Viss notiek tieši tāpat kā kusla sižeta Holivudas filmas sižetā, kur vienmēr uzvar bezkaunīgākais egoists, un cauri.

Taču visi narcisi netiek pie valsts varas. Daļa no viņiem kļūst par teroristiem. Piemēram, anarhiste Sofija Perovska (nogalināja caru Aleksandru II 1881.g.), norvēģu ekstrēmists Lars Gule (atentāts pret ebrejiem Izraēlā 1977.g.), amerikāņu labējais ekstrēmists Timotijs Makveits (Oklahomasitija, 1995), islāmists Šezads Tanvers (atentāts Londonas metro 2002) vai neonacists Annešs Bērings Breivīks (veicot 2011. gada norvēģu bērnu masu slepkavību Utoijas salā un uzbrūkot Oslo).

Visiem kopīga ir iedomu aina par savu izredzētību un vēlme ieiet vēsturē kā dižgaram, varonim. Nogalināt nevainīgus cilvēkus tiem nešķiet noziegums, jo slepkavības tiek pastrādātas augstas idejas vārdā. Boļševiki slepkavoja miljonus tieši šādi, Pola Pota piekritēji – arī. Ja apkārtējie ir parasti cilvēki, tad tāpēc viņi arī ir nevērtīgi un var tikt upurēti. Uzbeks Rahmads Akilovs ir viens no viņiem. Savā pelēkajā, neizteiksmīgajā ekonomiskā bēgļa ikdienā viņš esot vēlējies kļūt nozīmīgs un palikt ievērojams. Lai to panāktu, nācies kontaktēties ar Islāma valsts vadītājiem (lai oficiāli iegūtu misiju), un pēc tam varēja rīkoties ļoti racionāli: nolaupīt smago automašīnu un sabraukt līdz nāvei iespējami daudz personu gājēju ielā Stokholmā. Slava, lauri, ilgi tiesas procesi un publicitāte visos pasaules medijos bija viņa mērķis. To viņš arī panāca. Šodien visi zina un pazīst nežēlīgo samarkandieti, kurš sabrauca pāris ārzemnieku, sakropļoja ukraiņu viesstrādnieci un nogalināja mazu meitenīti Karalienes ielā, iegūstot terorista slavu un dzīves nogali komfortablā mūža ieslodzījumā zviedru cietumā. Turpretī sabrauktie no kapiem vairs neatgriezīsies. Narcisa varoņslimība pieprasa upurus, un tas nav akceptējami.

Tikmēr Donalds Tramps turpina pamācīt eiropiešus. Piedraudot izstāties no NATO un mācot dzīvot Londonas vadītāju Sadiku Hanu, kurš neprotot cīnīties ar teroristiem un ieceļotāju noziegumiem. Vai ASV prezidentam rūp londoniešu drošība? Šķiet, ka ne. Viņu vairāk satrauc tas, ka Lielbritānijas galvaspilsētas vadītājs ir atļāvis vizītes laikā notikt pretTrampa demonstrācijām, no kurām vienā tiek izmantots balons, kurš demonstrē Donaldu Trampu kā gigantisku mazuli. «Kā tev nav kauna pazemot mūsu valsti! Brīdī, kad esi ieradies šeit kā viesis. Vai tava mamma tevi mācīja šādi uzvesties viesos?» – radio (BBC 5) intervijā reaģēja leiboriste Emīlija Tornberija. Kā mežā sauc, tā atsaucas. Narcisu masveida ienākšana politikā var novest mūs pie jauniem konfliktiem. No tiem būtu iespējams izvairīties ar gudras diplomātijas palīdzību, taču egocentriķi visaugstākajos amatos reizēm zaudē dzirdi, un tieši analfabētiem piemīt spēja vislabāk izlasīt zemtekstus.

Dažādi līderi – narcisi var atvērt mums durvis, taču mēs paši izlemsim, pa kurām ieiesim un kuras ignorēsim aizverot. Diemžēl cilvēces muļķība laikam ejot, nav mazinājusies. Tieši pretēji – tā gūst aizvien plašākas izteiksmes formas, un tāpēc uzmanīsimies nepamanīt tos kamieļus, kas paši neredz savu kupri.

«Neviens nekad nevar būt pārspīlēti piesardzīgs savu ienaidnieku izvēlē» (Oskars Vailds).

Vajadzīga jauna pieeja dziesmu svētkiem

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šis raksts nav vērsts pret dziesmu un deju svētkiem. Uvertīras piebildi adresēju tiem, kas nemēdz iedziļināties rakstos un lasa tikai virsrakstus vai rubriku nosaukumus. Šis raksts ir par dziesmu svētku problēmu, kas eksistē un joprojām nav apspriesta pietiekoši publiski un gana plaši.

Man šie svētki ir ļoti svarīgi, jo pati esmu tajos gan dejojusi, gan dziedājusi. Tāpēc vēlos reformēt šos svētkus nākotnei, jo jūtu, ka pašreizējais formāts tos lēni un neatgriezeniski iznīcina. Ir nepieciešama 100% jauna pieeja kopīgas dziesmu un deju svētku arēnas būvniecībai Rīgas centrā, kurā koncerti bez misēkļiem var notikt gan lietū, gan tveicē zem bīdāma jumta. Šai daudzfunkcionālajai koncertzālei ir jāspēj ietilpināt vienlaicīgi gan dziesmu, gan deju svētkus, gan arī koristu, dejotāju un skatītāju ērtības. Tai jābūt daiļai. Ikdienas ritumā jāakcentē valsts galvaspilsētas centrā dziesmu un deju svētku cikliskā klātbūtne Latvijas ikdienā, kas ir tik svarīga visai mūsu tautai. Ar savu oriģinalitāti un neparasti prasmīgo risinājumu tai jāsimbolizē kopkoris un kopdeja arhitektūras valodā, kļūstot par pieminekli svētkiem, kas bruģējuši ceļu latviešu tautas gājumam uz neatkarību un brīvību.

Ja reiz mums pieder tik unikāla tradīcija, tad tai jāatrod piemērota un cienīga vieta.

Pašiem svētkiem jāatvadās no Rīgas kā vienīgās «skatuves» un jāizplešas pa visu valsti, padarot šo pasākumu par nacionāli visaptverošu notikumu.

Dalībnieku skaitliskie rekordi uz vecajiem padomju tautsaimniecības sasniegumu izstādes podestiem vai stadiona zālāja vairs nav vajadzīgi, jo mums jau ir sava valsts.

Ar šo nav naidniekiem jāpierāda, ka esam daudzi un spējam apvienoties kopīgajā dziesmā Rīgā.

Kad dziesmu svētku biļetes nebija deficīts

Tajā dienā mana vecmamma vilka kājās savas labās kurpes un cirta mugurā glīto godu kleitu. Bija dziesmu svētku svētdiena okupētajā Latvijā, bez biļešu deficīta uz noslēguma koncertu.

«Šie ir ļoti svarīgi svētki, bērns!» viņa teica un pieglauda lenti manās bizēs. «Cilvēkiem šajos svētkos jābūt sapostiem un svinīgiem. Šī ir tā reize kad tauta sanāk kopā un sajūt savu stiprumu caur dziesmu, jo līdzdalība mums ir gan pienākums, gan prieks.» Pēc tam abas sākām garo ceļu uz Mežaparku. Vispirms cauri Lielajiem kapiem uz tramvaju. Pēc tam pa betona taku cauri Mežaparka priedēm līdz estrādei. Vecmamma kliboja, jo viņai sāpēja kāja. Ceļš līdz koncertam izrādījās trakoti garš. Man bija viņas žēl. Ik pa brīdim apstājāmies un apsēdāmies. Nekādu transporta vai ātrākas pārvietošanās līdzekļu tur nebija. Gājām ilgi. Līdz beidzot vecmamma savā klusajā balsī secināja: «Padomju vara mums uzbūvējusi dziesmu svētku estrādi bieza meža malā, pie odu ezera, lai latviešu dziesmas netraucētu komunistu varai Rīgas centrā. «Kad tu izaugsi liela, tad šie svētki būs un notiks pašā Rīgas centrā un visa pilsēta dimdēs.Tici man, tā būs! » – viņa teica, nopūtās un piecēlās. Mēs atkal saņēmāmies un gājām tālāk. Klausīties Jurjānu, Mediņu un Melngaili uz neēvelēta koka sola, odu mežā, pie ezera.

Pēc tam katru nākamo dziesmu svētku reizi atkal iznāca atgriezties šajā nomalē un stāvēt uz podestiem, kas piespiedušies pie LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes sienas, un izlikties, ka apstākļi nav šķēršļi. Tieši tāpat bija dejot uz pielijušās grīdas. Toreiz tas netraucēja. Latvija nebija brīva, un tērpties tautastērpā, bieži staigājot tajā pa Rīgu, šķita tāda pati protesta forma kā dziedāt un dejot svētkos nepiemērotā vietā un apstākļos. Tāpēc bijām nostumti Rīgas perifērijā, lai nogurtu un beigtu šo «pasākumu». Neviens tolaik uz koncertiem nelauzās, taču tribīnes bija pilnas un biļetes vienmēr varēja nopirkt. Tikmēr sapnis par lielo dziesmu svētku arēnu palika spēkā. Vecmamma nepiedzīvoja šo sapni piepildāmies. Mamma, kordiriģente, arī ne. Tagad gaidām mēs pārējie. Tas nav bezcerīgi.

Esmu pārliecināta, ka vienreiz tomēr izrausimies no svētku izsūtījuma vietas pie zvērudārza un lepni atgriezīsimies Rīgas centrā. Tik pārliecinoši un skaļi, ka nodimdēs Rīga, Liepāja un Rēzekne vienlaicīgi.

Dziesmu svētki vadoņu kulta ēnā

– Meitas iet un piepin bizes! – noskaldīja Spura. Zālē oda pēc talka, un vadītāja balss pārsita iebildumus to uzdīgšanas brīdī: – Tāpēc, ka mākslai tā vajag!

– Man nav! – skanēja aiz muguras.

– Tad dejos tikai tie, kam ir! – neatkāpās Alfrēds.

– Kāpēc bizes vajag mēģinājumā?

– Tāpēc, ka deja ir attiecības!

– Starp ko?

– Starp meitu un puisi! – vadītājs noelsās un sasita plaukstas. Mēs sastājāmies aplī un sākām mācīties, kāda loma ir bizēm meitas attiecībās ar savu puisi.

– Tātad jūs griežaties, – Spura rādīja savā baletnieka atsperībā. – Tikmēr bizes lido līdzi un maigi iepļaukā puisi pa vaigu. Šādi. Tuvāk, tuvāk! Tā, jā! Šitā labi! – viņš teica, stumdot mani un pārējos pa parketa grīdu. Beidzot jaunā deja varēja sākties. Dejot pa apli un griezties ap savu asi pieliecoties nebija ērti. Kur nu vēl puisim pa priekšu tā, lai bizes lido kā trakas.

– Tās ir attiecības dejā! Nevis kaut kāds masu koncerts! – Alfrēds noburkšķēja, jo mēs jau bijām sapratuši. Šo repliku atcerējos, novērojot, kā Latviju pāršalc deju svētku vilnis. Puišu un meitu attiecības dejā pamazām nomainīja horeogrāfijas, kuru mērķis bija izveidot skaistu ornamentu Daugavas stadiona zālājā masu koncerta laikā. Svītras, vilnīši, loki un viļņi kā jauno latviešu deju horeogrāfiju efekti. Būtībā šajos koncertos var beigt ģērbties tautastērpos, jo pa gabalu neviens tāpat neredz, kā «kaķis» iesiets Nīcas saktā uz pleca un vai vaiņags ir uz pieres kā tikumīgai vai pakausī kā krogus meitai. Šīm detaļām vairs nav nekādas nozīmes. Pat krāsaini palagi jeb «zilie sarafāni» noderēs tur, kur visu skatās pa gabalu. Visu izšķir masas un ornamenti, kādus tās izveido.

Reiz stāvēju mēģinājumā skolēnu deju svētkos. Latvija vairs nebija okupēta, bet masu pasākumu kaislība jau bija kļuvusi par oficiālu, nacionālu aizraušanos. Karstums cepināja kā Āfrikā, un mazie bērni tika dzesēti ar ūdens strūklu palīdzību. Atcerējos savas pielijušās Mežaparka estrādes grīdas un centos izprast, kāpēc atkal ir jāmokās un jāiztur. Ir taču brīva valsts, un neviens netraucē izveidot ērtas telpas šiem koncertiem zem jumta, kuras var izmantot brīdī, kad tas ir nepieciešams. Virsvadītāja ar skaļruņa palīdzību trenkāja bērnus pa laukumu, un es gaidīju šīs dresūras rezultātus. Beigu beigās no bērnu rumpīšiem tika izveidots uzraksts «Garā pupa», un man aptecējās dūša. Vai mēs neesam turpat, kur «slavēts vadonis»? Ar šiem paņēmieniem un metodēm?

Vai attiecību iznīcināšana latviešu dejā masu ornamenta vārdā ir pūliņu vērta? Vai stadions ir labākā vieta latviešu dejas kā mākslas attīstībai?

Nezinu. Ar šo nevēlos sarūgtināt tos, kam piedalīšanās masu koncertā ir augstākā katarse viņu dejotāju karjerā. Taču viens ir skaidrs – noskatīties šīs dejas horeogrāfiju uz parastās skolas skatuves, viena kolektīva izpildījumā, vairs nav baudāmi. Skaidri redzams, ka te tiek rādīts tikai viens liela pasākuma elements. Lego klucītis. Detaļa, kas kliedz pēc konteksta un kopainas.

Nav patīkami noskatīties, ka Žagatas, Sūnas un Spuras dejām vairs nav centrālās ass. Vertikālās kustību plūsmas nomainījusi vāveru lēkāšana, batuti ar dejotājām linu naktskreklos. Protams, es pārspīlēju. Skaidrs, ka jaunatklājumu vidū ir arī pērles.

Taču kopējā tendence visu centrēt uz masu deju mani neuzrunā. Vai jaunajā Rīgas centra dziesmu svētku arēnā (Zaķusalā? Pārdaugavas parkā?), kuru mums kādreiz uzzīmēs arhitekti, mainīsies latviešu deja?

Protams, mainīsies, jo būs vairākas skatuves dažādos līmeņos un «vadoņa slavināšanas horeogrāfijām» būs pienākuši beigu akordi. Sapņot taču nav aizliegts? Vai ne?

Aizmirstās tradīcijas un jauna pieeja

– Lūdzu, lūdzu! – sieviete atkārtoja un skatījās uz mums skumji. Viņai bija vajadzīgas pirmo soprānu balsis «kā ēst»! Precīzāk sakot, šīs balsis bija vajadzīgas viņu korim, kas gatavojās dziesmu kariem. Mēs piekritām. Togad skates laikā nomainījām vismaz trīs dažādu koru tautastērpus. Dziedājām koru karos «augstos toņus» dažādiem kolektīviem. Tā tas notiek, jo visi grib sacensties, bet uzvar tikai daži. Nedomāju, ka šodien aina ir mainījusies. Koru kari pieprasa sacensību, un tāpēc līdzekļi netiek žēloti. Taču vai pūliņi ir rezultāta sabiedrotie? Lai man piedod šodienas svētku virsdiriģenti, taču Haralds Mednis un abi Kokari bija un paliks nepārspējamas valsts kultūras zelta fonda sastāvdaļas. LTV kultūras raidījumu ietvaros (sarunās ar šiem kora izpildījuma mūzikas gigantiem) nācās uzklausīt domas par dziesmu svētku norisi, problēmām un attīstības iespējām. Haralds Mednis jau tolaik pauda viedokli, ka aizraušanās ar dziesmu un deju kariem ir pārspīlēta dalībnieku atlase gala koncertiem. Viņam šķita, ka svarīgs ir pats kopdziedāšanas prieks, nevis koru spēja izpildīt sarežģītu repertuāru. Šo viedokli ir pauduši vairāki citi kordiriģenti, taču šodienas kopainā šāda pieeja neiekļaujas. Protams, var turpināt labi dresētu koru tālāku attīstības veicināšanu (tā, kā ierasts līdz šim), taču var atļauties arī iet pretējā virzienā. Iespējams, ka produktīvi ir tuvināt kori klausītājiem un koriem dziedāt arī kopā ar publiku. Nevienam nav noslēpums, ka šāda kopdziedāšanas prakse ir jau izmēģināta un pusnakts improvizētajos pēckoncertos bieži novērojama lielāka pievilcība nekā stīvajos pievakares pasākumos. Iespējams, ka šajā virzienā ir attīstāms plašs darbības lauks un paveras lielas dziesmu svētku attīstības iespējas, jo dziedāt vēlas ne tikai kori, bet arī klausītāji.

Mani nepārliecina arī tieksme pēc aizvien lielākiem dalībnieku skaitļiem Mežaparkā un stadionā. Tai pašā laikā notiek aizvien asiņainākas kaujas par biļetēm uz šiem koncertiem.

Vai nav pienācis laiks pārraut tradīciju, kas piesien Dziesmusvētku pasākumus tikai Latvijas galvaspilsētai? Kāpēc gan nevar notikt vairāki pasākumi vienlaicīgi, piemēram, Liepājā, Cēsīs, Bauskā un Valmierā?

Kāpēc nevaram sākt novadu koncertus Rīgā, kuros skan Kurzemes, Zemgales un Latgales kori vai dejo tikai Vidzemes deju kolektīvi? Ar šo es nedomāju esošo koncertu nomaiņu, bet gan jaunu pasākumu ieviešanu esošajā skalā. Laiks parādīs, kādi koncerti izturēs gadu pārbaudi.

Man šķiet, ka ir sasniegta kritiskā robeža podestu, manēžu un stadionu maksimālajam piepildījumam.

Pietiek pārblīvēt šīs arēnas «līdz augšai», un vajadzētu izbeigt turēt dziedātājus un dejotājus lietū un svelmē mēģinājumu un koncertu laikā. Jāveido jauna pieeja šai lieliskajai tradīcijai un grandiozajam kopdziedāšanas un kopdejošanas brīdim.

Ir jārada jauns ceļš un unikāls formāts svētkiem, kas pārdzīvos mūs visus.

Sāksim diskusijas par to un noskaidrosim, kā to iespējams paveikt. No lielajiem sapņiem un idejām nekad nevajag atteikties arī tad, ja tās uzreiz neizdodas realizēt.

Nabags ir tikai tas, kurš baidās sapņot, cerēt un plānot savu nākotni. Sākt kaut darīt ir jau puse no padarītā. Tāpēc – sāksim!

Upuris vai blēdis? Latvijas Bankas vadītaja dilemma

Posted on by
Atbildēt

Viņu aizturēja pavasarī. Skarbā stilā. Kā noziedznieku. Aizdomās par kukuļņemšanu lielos apmēros. Tā toreiz apgalvoja KNAB vadītājs Jēkabs Straume Rīgā. Zibeņātrumā vēsts aplidoja mediju telpu, jo pirms dažām dienām jau bija uzsprāgusi prokrieviskā AB.LV. Pārkāpjot Ziemeļkorejai noteiktās sankcijas, tā bija nokaitinājusi ASV finanšu plūsmas uzraugus. Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos.

Tur nu viņš stāvēja mūsu televizoru ekrānos. Kadra dziļumā, no skata elegants un nevainīgs, jo kopš 2001. gada vadīja naudīgāko iestādi Latvijā – mūsu centrālo jeb valsts banku. Dārgi ģērbts, aprīkots ar vērtīgiem aksesuāriem, labas publisko attiecību dresūras skolots. Ar vienu no lielākajām algām valstī, kuras lielumu nosaka viņš pats un prot to palielināt atbilstoši vajadzībām.1Vienlaikus arī ECB padomes loceklis, kuras vadība skeptiski raudzījās uz notiekošo Rīgā. Tātad bankas vadītājs, kura darbības efektivitāti parastam pilsonim novērtēt grūti, ja neskaita jaunu eiro monētu kalšanu tautiskā stilā. Vainīgs vai nevainīgs? Normālā, Rietumu demokrātijas tradīcijās sakņotā valstī šāds jautājums nerastos. Taču Latvija joprojām ir brīnumu zeme, kurā viss kas var atgadīties. Sabiedrība turpina neticēt valstij un tās iestāžu godprātībai, tāpēc dienaskārtībā joprojām ir jautājums – upuris vai svētais?

Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!

Juglas ziedu tirgus arī maija sākumā atradās turpat kur parasti – 6. tramvaja galapunktā. Vecais labais «sestais trambulis» tagad saucas «Ušakova pirmais» un ceļo no Juglas mikrorajona uz Imantas blokmāju kazarmām.2Līdzās pārbūvētajiem peroniem ziedu tirdziņš dzīvo savu autonomo dzīvi. Tobrīd sezonas prece bija dzejnieku narcises. Nostājos rindā pie simpātiskas kundzes, kuras spaiņi lūza no ziedu kupenām un tvīka no smaržu mākoņiem. Pajautāju cenu, bet tirgotāja neatsaucās. Pēc brīža tomēr man pievērsās un izteiksmīgā skolotājas balsī pajautāja: «Vai varat iedomāties, kas pie manis tikko nopirka narcišu klēpi?»

– Nevaru iedomāties, – atbildēju, mēģinot iedomāties kādu aktieri vai sportistu.

– Pats Rimšēvičs!

– Bankas vadītājs?

– Jā, viņš, viņš… – sieviete māja ar galvu.

– Aha, – nezināju, ko atbildēt.

– Cik godīgs, nesavtīgs cilvēks un vēl mīl puķes!

– Nu jā, – es novilku un centos saskatīt cenas uz spaiņiem.

– Ja pirksiet vairāk, došu lētāk!

– Sapratu.

«Kas par cilvēku! Iedomājieties, mēs abi runājām par visām tām KNAB nelietībām un nejēdzībām, kas mūsu valstī notiek! Ārprāts, aizturēt godīgu cilvēku šādā veidā! Kāds kauns!» – viņa skaļi teica un nopūtās. Mēģināju atgriezties pie narcisēm, bet viegli nebija. Pārdevēja bija iepriekšējās sarunas iespaidā. Mehāniski saiņoja manas divas buķetes narcišu un turpināja stāstīt par sarunu ar iepriekšējo pircēju. Mēģināju iebilst un pajautāt, vai viņai ir pierādījumi aizturētā cilvēka nevainībai. Nē, tādu neesot, taču šāds cilvēks nevarot melot. Līdzīgu versiju pauda arī cita paziņa, kas telefonsarunā deklarēja 100% atbalstu aizturētajam valsts bankas vadītājam, nosvītrojot visus manus aicinājumus uzklausīt KNAB vai vismaz prokuratūru. «Cilvēks ar tik godīgu seju melot nevar!» – viņa nobeidza savu runu, un tur vairs nebija ko piebilst.

Tāpēc «Rimšēviča lietā» mani interesē vairākas lietas.

Vispirms jau divkosīgā sabiedrības reakcija uz notiekošo. No vienas puses, mēs visi esam pret kukuļņemšanu un uzskatām, ka cilvēki «ierauj nāsīs» bakšišu tikai tāpēc, ka alga par mazu.

Šis mīts ir populārs visos līmeņos un tiek atskaņots katru reizi no jauna, kad kāds kaut ko nav izdarījis kā nākas. Skolotājiem maksā par maz, tāpēc viņi strādā slikti, muitniekiem un ierēdņiem – tā pati problēma. Kopkoris turpina atkārtot populāro refrēnu: maksājiet vairāk, tad mēs strādāsim labāk. Tagad novērojams pretējais, t. i.,

cilvēks, kurš pats noteica savas algas lielumu un neskopojās savā labā, ir it kā pieķerts kukuļņemšanā. Tas nozīmē, ka apetīte aug ēdot.

Paceļot algas, mēs nepanāksim strādājošo darba kvalitātes kāpumu. Šis gadījums to laikam pierāda. Diemžēl.

Kā tas var būt, ka cilvēka prestižu sabiedrībā nosaka amats un «godīgā seja», nevis pierādījumi kriminālprocesā? Iespējams, ka vainīgas ir mūsu iestāžu pagātnes kļūdas, pārkāpumi un Latvijai raksturīgā personu savstarpējā izrēķināšanās, izmantojot represīvas iestādes, lai savstarpēji izkautos. Ar to vēl tiksim galā, jo sabiedrība pamazām attīrās no postpadomju nejēdzībām, un esmu pārliecināta, ka pienāks arī mūsu dzīvē laiks, kurā iestādes būs un atradīsies pienākumu augstumos.

Taču kā paliek ar mums pašiem, ja «Gorbunova frizūra», «Lemberga hūte» un «Rimšēviča godīgā seja» daudziem joprojām ir arguments, smagāks par faktu pierādījumiem?

Upuris vai slīpēts blēdis?

Pagaidām svaru kausi bankas priekšnieka lietā ir līdzsvarā.

Pirmā pozīcija: vienā pusē ir apsūdzētā tiepšanās un dievošanās, ka viņam atriebjas tie, kurus pats esot cītīgi vajājis. Cīņa ar naudas atmazgātājiem esot viņa mūža darbs un tagad «naudas atmazgātājiem ir izdevies apstādināt mani, noņemt mani no trases», tā televīzijas sižetā konstatē notiekošo Ilmārs Rimšēvičs.3 Viņš nekur neesot vainīgs, jo tiekot apmelots. Otrajā svaru kausā ir prokurores apsūdzība par divām kukuļošanas epizodēm: 1) atpūtas brauciens uz Kamčatku apmaiņā pret palīdzību «Trasta komercbankas» komunikācijā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK); 2) naudas pieprasīšana, 250 tūkstoši eiro (sākotnēji it kā esot bijis prasīts pusmiljons jeb 500 000 eiro). Viena kukuļošanas epizode norisinājusies 2010.gadā, bet otra 2013. gadā. Abas saistītas ar «Trasta komercbanku». Tā apmaksājusi Rimšēviča atpūtas braucienu uz Kamčatku. Par to bankas direktors palīdzējis «Trasta komercbankas» akcionāriem «pareizi» atbildēt uz FKTK jautājumiem un prasībām, lai FKTK pieņemtu bankai labvēlīgus lēmumus. Otrs pārkāpums ir konkrētas naudas summas pieņemšana no starpnieka. Vidutājs sev sarūpēja 10% jeb 25 000 eiro. Konsultēšana neesot izdevusies (kā cerēts), un tāpēc Rimšēvičs saņēmis kukulī tikai pusi no prasītā pusmiljona. Te pagaidām svaru kausi nosveras par labu prokuratūrai. Beidzot redzam summas un dzirdam pierādījumus. Apsūdzētais turpina noliegt bez jauniem argumentiem.

Otrā pozīcija: Rimšēvičs pats kategoriski noliedz apsūdzības un uzver, ka notikumi risinājušies sen, tālā pagātnē. Protams, laika ritums nemazina nodarītā vērtību. Diemžēl nav skaidrs, kāpēc viņš publiskajā telpā žurnālistiem apgalvo, ka apsūdzība par makšķerēšanas ekskursijas finansējumu uz Kamčatku «ir tuvu neaptverami» absurds un «kāds makšķerē» ārā vecas lietas pret viņu.

Loģiski būtu, ja viņš kameras priekšā skaidri un gaiši pateiktu, kāpēc nav vainīgs un kā to var pierādīt, jo laika šāda argumentēta paziņojuma sagatavošanai viņam ir bijis pietiekami.

Turpretī prokurore piektdien preses konferencē apgalvoja, ka operatīvajā lietā ir ne tikai kukuļdevēju liecības, bet arī sarunu ieraksti, kas esot likumīgi un tiesas apstiprināti. Liecības sniedzis arī viens no apsūdzētajiem. Pagaidām nepārliecina nedz viena, nedz otra puse. Pieņemot, ka notiek izrēķināšanās ar Ilmāru Rimšēviču, var šaubīties par to, kāpēc mūsu drosmīgie korupcijas iznīcinātāji nav izvilkuši no savas kāršu kravas trumpja dūzi KNAB «štirlica» personā, kas būtu pa šo laiku veicis neatkarīgu izmeklēšanu. Rodas aizdomas, ka viņu vietā strādā vienīgi ziņu pienesēji, kas, protams, ir labi, taču par maz, lai izskaustu korupciju visos līmeņos. No otras puses, Rimšēviča mežā pazaudētie seifi un pretrunīgie izteikumi medijos tomēr nerunā viņa lietai par labu. Aizvien vairāk atgādinot nepārliecinošo Ventspils monarha populistisko stilu sarunā ar Latvijas sabiedrību.

Trešā pozīcija: Rimšēvičam ir aizliegts izbraukt no valsts, viņš nedrīkst ieņemt savu bijušo amatu un tuvoties noteiktām personām. Nelabvēlīga sprieduma rezultātā viņam draudot 11 gadu cietumsods.4 Pats viņš apgalvo, ka labprātīgi no sava Latvijas Bankas prezidenta amata neatkāpsies, lai gan algu viņam (šķiet) vairs nemaksā. Apsūdzību viņš traktē kā apzinātu nomelnošanu.

Būtībā šis cilvēks ir izdzītais – tas, kurš izgrūsts no siltas vietiņas, jeb žurnālistu vajātais kritušais, kuru aizstāv narcišu pārdevējas un parastie ļaudis bez varas stāvokļa sabiedrībā.

Šajā pozīcijā bijušais bankas šefs ir uzvarētājs publiskajā telpā, jo mūsu iestādes nekad nav mācējušas un joprojām nespēj konstruktīvi sazināties ar sabiedrību un argumentēt savu lēmumu loģiku un pamatotību. Tieši šajā – trešajā pozīcijā pastāv vislielākās bažas par valsti, par tās prestižu tautā. No juristu loģikas skatu punkta raugoties, iespējams, viss ir kārtībā, taču no komunikācijas normu viedokļa – tālu no vēlamā. Sabiedrība netic taisnai tiesai (ir bijuši slikti gadījumi iepriekš), neuzticas mūsu institūcijām un nesaprot to rīcību. Jau Valdis Dombrovskis ar savu glābšanas programmu krīzes laikā pierādīja nespēju efektīvi sazināties ar tautu un paskaidrot, kas (un kāpēc) notiek. Masu emigrācijas paisums lielā mērā bija arī Valda Dombrovska tā laika komunikācijas menedžeru darba nespējas rezultāts. Šo pašu mēmo līniju šobrīd turpina arī KNAB runasvīri, prokuratūra un valsts vadība, kura pati visu it kā saprot, bet mums pārējiem – nestāsta.

Ja neprotat smaidīt, tad neko nepārdosiet

Mūsu bijušais bankas prezidents to prot. Kā jau amatpersonai pieklājas, viņam nav sveša PR stratēģija un viņš spēj burāt arī bezvēja apstākļos. Pret to man nav iebildumu, jo līdz šim viņam ir bijušas visas iespējas spīdēt kā zvaigznei pie naudas debesīm un maz bijis kritisku rakstu vai analīžu par viņa devumu valsts fiskālajai sistēmai. Pie šā apstākļa zināmā mērā vainīgi ir mūsu mediju kolēģi, kas vai nu nespēj iedziļināties bankas darba niansēs, vai arī nav kompetenti šajā jomā. Analīžu par viņa darbu ir maz. Ārzemju presē bija parādījušies vairāki kritiski raksti par viņa vājo devumu, taču Latviju tie parasti nesasniedza. Starp citu, šī nav vienīgi Latvijas problēma. Jau sen pienācis laiks izglītot žurnālistus ar specializāciju finanšu jomā, kā to praktizē, piemēram, Polijā (Krakovā) vai Zviedrijā (Stokholmā).

Ja analītikas būtu bijis vairāk, tad šodien nebūtu sajūta, ka saminam zvaigzni, apsūdzam princi vai kompromitējam cītīgu, godprātīgu darbarūķi.

No otras puses – lūdzu, sāciet sarunu ar mums, KNAB un visas citas iesaistītās iestādes! Pārlieciniet, ka cilvēks netiek apzināti pazudināts, bet gan pamatoti sodīts. Citādi sabiedrību pārņem stress un bažas par to, ka iestādes un tiesa ir instrumenti, ar kuru palīdzību naudīgie novāc nevajadzīgos. Galu galā – stress ir moderna laika pašnāvības forma. Atbrīvojiet sabiedrību no neziņas un iemācieties runāt ar tiem, kas maksā savos nodokļos jūsu algas un tāpēc vēlas sapratni un uzmanību. Laba aktiera spēles laikā publika neklepo un labas publiskās saziņas brīdī pazūd stress un minējumi. Citādi taisnība būs Agatai Kristi: «Ja runa ir par ļoti lielu naudu, tad nedrīkst ticēt nevienam!»

Raksts nav ziņa, bet literārās žurnālistikas žanrā veidots autora viedoklis.

Atsauces:

Latvijas Bankas prezidenta Rimšēviča alga pērn augusi par teju € 14 000

2 – Turpretī smalkiem ļaudīm tagad kalpo klusais tramvajs Nr. 11, kas savieno bagāto Mežaparku ar turīgo kluso centru un tāpēc ar ziedu tirgu Juglā nav nekādi saistīts.

Rimšēvičs prasījis € 500 000; saņēmis € 250 000

Latvian Central Bank Governor Ilmars Rimsevics to Face Prosecution

Pasaules čempionātam futbolā nebija jānotiek Krievijā

Video

Atbildēt

Speciāli TvNet

Neuzvarēs Latvija. Zviedri vai krievi arī ne. Vienalga, kurš uzvarēs, jo mačus no Maskavas neskatos politisku motīvu vārdā. Prognozes liecina, ka vismazākās izredzes uzvarēt šajā turnīrā ir pašai rīkotājvalstij Krievijai. Pagaidām krievi tiek ierindoti 32. vietā, un tas nozīmē, ka Putina impērija tomēr nav pasaules jaudīgākā futbola lielvalsts. Kāda iemesla dēļ tad šie magnetizējošie mači notiek Krievijā? Ne sporta dēļ.

Tie notiek tāpēc, ka spēs piesaistīt pasaules pozitīvo uzmanību grūstošajai Putina impērijas fasādei, kurai normālos apstākļos nav ar ko lielīties. Nodrošinot tai labu publicitāti, t.i., piesedzot ar sporta auru Kremļa nelietības ārpolitikā. Vienlaicīgi varam atcerēties Soču olimpiskās spēles, kas pēc cara Putina pavēles notika vienīgajā krievu subtropu pilsētā, iztērējot gigantiskus līdzekļus nevajadzīgām sporta bāzēm un oligarhu otkatiem, pie viena – negodīgi manipulējot ar dopingu. Toreiz tas kompromitēja sportu un olimpiskās spēles. Tagad sports tiek kompromitēts otrreiz – rīkojot populāru čempionātu atkal Krievijā, kuras specialitāte ir krāpšanās, manipulācija un liekulīga izlikšanās.

Sports un politika

Pirms laiciņa žurnāls Economist ziņoja, ka despotiskie un autoritārie režīmi nevar sagatavot labu komandu futbola čempionātam. Ķīna palika «aiz borta» pirmajā piegājienā. Taču Krievijai pienācās «bezmaksas biļete» kā čempionāta rīkotājai. Tikai četras valstis (ar diktatūras pārvaldi) spēja deleģēt savas komandas Maskavas mačiem (Freedom Houses index), bet neviena no diktatūrām nav uzvarējusi kopš Argentīnas panākumiem 1978.gadā. Tas nozīmē, ka Putina komanda neuzvarēs. To viņš zināja jau iepriekš. Formāli Krievijas starptautiskā reputācija neatļauj šajā valstī rīkot tik apjomīgu un nozīmīgu sporta pasākumu.

Kāpēc Krievija ieguva tiesības rīkot? Tāpēc, ka starptautiskā futbola organizācija FIFA ir izpuvusi un korupcijas saēsta no iekšpuses un kukuļi no Krievijas arī šoreiz ir bijuši tie, kas palīdzējuši Putinam tikt pie kārotā pasaules futbola čempionāta rīkošanas. Vairums komitejas dalībnieku, kas balsoja par čempionāta rīkošanu Maskavā, šodien ir izslēgti korupcijas dēļ, bet mači Krievijā tomēr notiek.

Reputācija šai valstij (kā sporta pasākumu rīkotājai) ir slikta. Sočos 2014. gadā pat krievu drošības dienests palīdzēja krāpt starptautisko dopinga komisiju ar manipulētām urīna analīzēm, lai uzvarētu par katru cenu. Pieķerto vidū bija arī virkne krievu futbolistu, kurus korumpētā FIFA mēģināja neredzēt un nepamanīt. Tieši tāpat kā nesaskatīt, ka čempionāta sponsoru skaitā ir Gazprom. Nav nejauši, ka FIFA neko nezina par cilvēktiesību pārkāpumiem Krievijā. Viņi palaiduši garām to, kādā veidā Putins uzvarēja prezidenta vēlēšanās Krievijā (pirka vēlētāju balsis, draudēja darbavietās ar represijām, ja ļaudis nebalsos pareizi, turēja ieslodzījumā politiskos konkurentus, kas varētu sacensties ar Vladimiru Putinu par augsto Krievijas prezidenta titulu).

Putins pašlaik kontrolē visus vadošos Krievijas televīzijas kanālus. Viņa direktīvas paredz opozīcijas aktīvistu, žurnālistu, homoseksuāļu un neatkarīgo organizāciju vajāšanu. Šodien Krievija preses brīvības jomā atrodas 148. vietā (no 180) un tiesas saņem instrukcijas no Kremļa, kā spriedumi veidojami un sodi piemērojami. Nelikumīgā Krimas anektēšana, militāri uzbrukumi Ukrainai rāda, ka Kremlis nerespektē eiropeiskas un civilizētas vērtības. Precīzāk – viņi šīm vērtībām uzspļauj un pārvieto valstu robežas ar varu. To pašu var novērot krievu armijas uzbrukumos Sīrijā un kiberuzbrukumos Baltijai. Kur nu vēl savu bijušo aģentu iznīcināšana ar indēm publiskās vietās, kā to varējām novērot Lielbritānijā.

Fasādes pārmālēšana ar sporta palīdzību

Krievijai nav iemesla lielīties ar ekonomisko uzplaukumu. Aizvien noteiktāk valsts gāžas iekšā viegli prognozējamā krīzē. Atkarība no naftas un gāzes eksporta ir bīstama lieta, jo, krītoties cenai, kritīsies arī krievu tautas labklājība. Putins nav bijis spējīgs izveidot no Krievijas attīstītu industriālu valsti, kas talantīgajai krievu tautai noteikti būtu realizējams projekts, gudras politiskās vadības rezultātā. Taču pašreizējā vadība spēj tikai pārdot izejvielas un netraucēt oligarhiem izsaimniekot savas valsts bagātības privāti. Spiediena punkts ir arī ASV un ES ieviestās sankcijas pret Krieviju.

Šis futbola čempionāts Putinam bija vajadzīgs kā sava nākamā prezidentūras perioda karogmasts. Savas tautas acīs. Jau pavasarī krieviem tika solītas reformas skolu un veselības aprūpes sistēmā, taču, ja tas neizdosies, tad vienmēr paliek pāri iespēja zīmēties kā lielu starptautisku futbola forumu rīkotājam. Nedomāju, ka Putinam izdosies nopirkt Zelta Dievieti savai komandai 2018. gada čempionātā par naudu, taču FIFA birokrātus viņš jau sen ir nopircis kopā ar visiem viņu nagiem un ragiem.

Lielbritānija uzskata, ka Krievija iznīcināja savus aģentus ar indi viņu teritorijā. Nīderlande un Austrālija pierādījušas, ka tieši Krievija ir vainīga pasažieru lidmašīnas notriekšanā un 289 cilvēku nogalināšanā. Ir pierādīts, ka Krievija aktīvi iejaucas citu valstu parlamenta vēlēšanu procesā, lai panāktu sev izdevīgu politiķu ievēlēšanu. Kā tas iespējams, ka šāda valsts tomēr var šodien organizēt pasaules čempionātu futbolā? Mēs pie saviem televizoriem skatāmies TV translācijas no Krievijas un mierinām sevi ar domu, ka sports stāv pāri politikai?

FIFA bija jāpārceļ šīs sacensības uz citu valsti

Uzskatu, ka FIFAi vajadzēja Krieviju kā rīkotājvalsti anulēt un pārcelt čempionāta spēles uz kādu citu valsti ar pieklājīgāku reputāciju. Esmu reālpolitikas piekritēja, taču Soču dopinga un korupcijas skandāli un šodienas Krievijas agresivitāte kiberkara apstākļos pārvelk svītru šai valstij kā starptautisku forumu rīkotājai. 2018.gada pasaules čempionātu futbolā vajadzēja boikotēt tieši tāpat kā 1980.gada vasaras olimpiskās spēles Maskavā.

Visnepatīkamākais, ka Putinam izdodas uzpirkt ierēdņus, lēmējus un valstis. Viņš nekautrējas investēt gigantisku naudu savas neglītās politikas retušēšanā un izmanto visas iespējas, lai realizētu propagandu globālajai pasaules publikai. Šajā gadījumā – futbola skatītāju auditorijai. Viņš ir ļoti agresīvas nācijas vadītājs, kas nešķiro līdzekļus, lai panāktu savu: uzbrūk kaimiņvalstīm, indē cilvēkus uz ielas un notriec pasažieru lidmašīnas bez sirdsapziņas pārdzīvojumiem. Briti solīja boikotēt šo čempionātu, džihādisti – linčot Ronaldo. Iespējams, ka pavisam drīz būsim aculiecinieki vispolitizētākajam futbola čempionātam, kopš 1936. olimpiskajām spēlēm Berlīnē. Taču bērni un pusaudži, kas sekos mačiem, nepamanīs šos incidentus un pieradīs noraudzīties uz Maskavas logotipu līdzās aizraujošiem futbola mačiem. Tas nozīmē, ka lielais futbols pašlaik retušē Maskavas agresīvo tēlu, piegādājot tam humānismu un daiļumu, kuru spēj nodrošināt tikai lielais sports vai māksla savā vislabākajā izteiksmē.

Čempionātu vajadzēja pārcelt. Tas būtu bijis godīgi un taisnīgi. Tagad mums (kā godprātīgiem patērētājiem) atliek tikai viens – boikotēt un neskatīties Maskavas maču tiešās translācijas.

Tās ir mūsu tiesības un pienākums.

Būt godīgiem.

%d bloggers like this: