Šodien televīzijai Latvijā 80 gadu. Latvija bija viena no pirmajām pasaules valstīm, kas raidīja savu TV signālu.

Kolāžā izmantoti attēli, kuru autori ir Hermanis Veinbergs, Radioabonents.

Šodien pirms astoņdesmit gadiem sākās jauna ēra  Latvijas elektronisko mediju vēsturē. Tas notika Rīgā Latvijas Republikas 19. gadadienas priekšvakarā.

Pirms astoņdesmit gadiem „Radio Abonements“ un „Jaunākās Ziņas“ informēja par to, ka 1937. gada 10. novembrī Rīgā pirmo reizi demonstrēta “tēlevīzija”. Latvijas Radio biedrība bija ieguvusi tiem laikiem modernu televīzijas raidītāju, kas “devis 45 x 50 mm” lielu attēlu.

Tāpēc 1937. gada 10. novembrī Radio Biedrības telpās Valdemāra ielā 65* varēja notikt pirmais televīzijas raidījums Latvijā. Projekts paredzēja raidījumu atkārtošanu divas reizes nedēļā. Kā tobrīd medijos norādīja Latvijas Radio biedrības laborants Putniņš – televīzijas raidītāja uzdevums būšot popularizēt televīziju amatieru un citās aprindās un tādā veidā sagatavot ceļu oficiālās televīzijas ieviešanai. Tā kā no Pasta un Telegrāfa departementa ( PTD)  piekrišana bija jau saņemta, atlika vienīgi lūgt piešķirt frekvences.

Latvijas pirmo televīzijas raidītāju uzbūvēja holandiešu firmas  Philips fabrikā Eindhovenā (attēls tika veidots ar mehāniskās televīzijas pamatelementu Nipkova disku 45 rindās, ar 12,5 attēlu maiņām sekundē. Sekundē raidīto punktu skaits 28.000. Nesējviļņa garums ap 80 m. Raidītājs izstaroja apm. 30 kc/s platu frekvenču spektru).

Philips ar televīzijas attīstību nodarbojās speciāla laboratorija, kuru vadīja par televīzijas pionieri dēvētais pētnieks Erik de Vries, kurš arī veica eksperimentus ar pirmajiem raidītājiem un jau 1938. gadā radīja pirmās pārvietojamās televīzijas stacijas, kuras demonstrēja Eiropā.

Trīsdesmito gadu latviešu preses publikācijās tiek rakstīts par “tēlevīziju” – ar garo ē.

Jau toreiz ir skaidrs, ka ar šo Latvija ir kļuvusi par vienu no pasaules pirmajām valstīm, kas sākusi raidīt savu televīzijas signālu.

ASV sāka pirmā 1928. gadā, Francija 1931. Vācija 1935. un Lielbritānija 1936. gadā.

Philips 1937. gada televizoru modeļi Nipkova diska tehnoloģijai Avots: http://www.thevalvepage.com/tvmanu/philips/philips.htm

 

 

Pašbūvēts tēlevīzijas uztvērējs tobrīd esot maksājis 200 -350 latu. Philips esot solījies dot atlaides pirmajiem televizoru īpašniekiem. Kā norāda „Radio Abonements“ , ja tuvākajā laikā atradīsies kaut 20 cilvēku, kas būtu ar mieru iegādāties televizorus, tad šī medija triumfa gājiens varētu sākties.

Philips televizoru sastāvdaļas, no kuriem amatieri būvēja Latvijā televizorus 1937. gadā

Radioabonents 1937. g. novembris.

Hallo, YL2RB!

“Amatieru televīzija ir uzskatāma par oficiālās televīzijas priekšteci. Agri vai vēlu, kad vajadzība būs nobriedusi, televīzijas lietu pārņems savās rokās valsts, domājams – radiofons, kas ar saviem daudz plašākajiem līdzekļiem spēs to izveidot līdz iespējami augstākai tehniskai pilnībai” – raksta „Radio Abonements“ un uzsver, ka amatierisms televīzijas attīstībā Latvijā ir tobrīd  “tai pašā lomā kā radiofona jaunībā: jauna, kultūras dzīvē nozīmīga tehnikas pasākuma sekmētājs”.

Ko raidīja pirmais Latvijas televīzijas signāls?

“Mums jautājuši par pārraidāmo televīzijas programmu: vai mēs pieslēgšoties arī operai vai kinematogrāfiem? Tas ir pārpratums. Mūsu raidītāja modulācijas periodu skaits nav tik liels, lai pārraidītu lielus, detaļām bagātus attēlus., bet mēs gan varēsim pārraidīt 1 – 2 cilvēku krūšu attēlus, ar attiecīgām kustībām” – skaidro pirmie tēlevīzijas entuziasti “Radio Abonementā”. Viņi iepazīstināja žurnālistus ar īsto uztvērēju un oscilloskopu jeb tēlevizoru.

“Jaunākās Ziņas” tobrīd uzsvēra, ka “tēlevīzija” pēc gadiem būs tik pat populāra kā radio.

Šķiet, ka laiks pierādīja vēl vairāk – tā kļuva daudz populārāka par radio.

Jāveic labojumi televīzijas vēsturē

Televīzija kā masu medijs Latvijā izveidojās padomju režīma gados. Pirmais padomju TV raidījums notika 1954. gada 6. novembrī, tieši pirms Oktobra  revolūcijas gadadienas, raidot Rīgas kinostudijā uzņemtu padomju propagandas filmu par Latvijas okupāciju pēc Otrā pasaules kara “Mājup ar uzvaru”.

Arī padomju laikā televīzija Latvijā turpinājās ar ārzemju tehnoloģijas piesaisti. 1951. gada janvārī pēc toreizējā PSRS Sakaru ministra Aleksandra Aleksandrova iniciatīvas no Maskavas TV centra uz Rīgu atveda Maskavai nevajadzīgu, Amerikā ražotu firmas DuMont TV raidītāju.  Tas nebija izmantojams, jo, sākoties “aukstajam karam”,  ASV vairs Padomju Savienībai nepārdeva elektroniskās radiolampas. Nebija iespējams lietot arī vietējā ražojuma raidlampas – raidītājs bija jāpārkonstruē, mainot dzesēšanas sistēmu – no ūdens dzesēšanas uz gaisa dzesēšanu.
Amerikāņu raidītāja rekonstrukciju, pielāgojot padomju tehnoloģijas iespējām, veica  Ulbrokas radioraidstacijas inženieris Georgs Lurie kopā ar inženieru un tehniķu grupu, kuras sastāvā strādāja Jānis Paiders, Jānis Broka, Aleksandrs Rode, Žanis Grasmanis, Rolands Hardelis, Ilmārs Freidenfelds un Kārlis Boitmanis. (Avots: Latvijas Valsts Radio un Televīzijas centra mājas lapa.)

Latvijas mediju vēsturei veltītās publikācijās padomju propagandas inerces ietekmē par  televīzijas dzimšanas gadu Latvijā mēdz uzskatīt tieši šo padomju televīzijas rašanos laiku, kaut gan zinātniski korektāk būtu par tādu uzskatīt 1937. gada 10. novembri, kad Latvijā notika pirmais jaunā medija demonstrējums, lai arī tas izmantoja mehāniskās televīziijas elementu Nipkova disku, no kā vēlāk pasaulē atteicās, pārejot uz elektronisko lampu televīziju ar attēla izvēršanu rindās.

Latvija pirmskara periodā bija pasaulē attīstīta elektroniskās industrijas valsts un nebija jābrīnās ar to, ka jaunais medijs pirmos soļus veica mazajā Baltijas valstī daudz agrāk nekā pat skandināvu kaimiņzemēs un citur pasaulē.

Pirmās komerctelevīzijas organizācijas (RBS, Picca TV, NTV, LNT un citas)  Latvijā sāka raidīt pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atbrīvojas no PSRS koloniālisma jūga.

Papildavoti: Sandra Veinberga, monogrāfija Masmediji.

#Metoo kustība un akceptētais pazemošanas reglaments

Dagens Nyheter, 2017. gada 22.10.

Aizvadīto nedēļu kaislības sakarā ar Holivudas aktrišu atmaskojumiem, nav nekas neparasts. Tas, ka “veči ar varu” vienmēr ir izmatojuši savu ietekmes stāvokli, lai piesavinātos nodokļu naudu, iekārtotu savus bērnus “siltos amatos” un ģimenes locekļus ar labi apmaksātiem “darba pienākumiem”, nav nekas negaidīts. Tā tas notiek arī pie mums Latvijā. Ik uz soļa. Tā darīt nedrīkst, tas ir amorāli, bet TĀ DARA. Priekšnieki un politiķi turpina būt amorāli un alkatīgi. Arī šodien viņi joprojām atļaujas darīt to, ko nedrīkst. Mēs pārējie tikai paraustam plecus un vaikstāmies. Tieši šī klusēšana un izlikšanās, ka “neviens neko nav redzējis” (“veca zupa”, visi tā dara utt.) ir vispretīgākais.

Šoreiz runa ir par sieviešu sistemātisku seksuālu izmantošanu apstākļos, kad “veči ar varu” pieprasa sev seksuālu apmierinājumu no personām, kurām šāds serviss priekšniekiem vai  kolēģim nav jāsniedz. Tā teikt – bauda kā bonuss no padotajām jau sen ir “norma”.

Visi to zina, bieži novēro. Taču neprotestē.

Piemēram, 2013.gada Oskara balvu pasniegšanas svinību laikā komiķis Seth MacFarlane atļāvās pateikt skaidri un gaiši: “ Apsveicu, dārgās dāmas! Tagad jums vairs nav jāizliekas, kas esat pārņemtas ar Hervey Weinstein”. Viena daļa publikas (pēc krietnas pauzes) sāka smieties. Pārējie klusēja, jo ļoti labi zināja, kas ar šo domāts. Lai tiktu pie lomas – bija jāiet uz privātu audienci pie tumīgā šefa. Jāizliekas, ka viņa klātbūtne ir patīkama un jāapkalpo treknais puisietis kā pieklājas. Vainšteins nav nekas neparasts vai tikai Holividai raksturīga nejēdzība.

Mūsu pašu Latvijā arī eksistē šādi “vainšteini”, kas kā kora diriģenti izvaro sava kora dziedātājas (īpaši jauniņās, iesācējas) daudzdzīvokļu mājas kāpņutelpas pagrabos; treneri, kas iekāpj meiteņu guļamistabā pa logu vasaras treniņnometnes laikā un pieprasa seksa servisu; darba priekšnieki, kas pieprasa seksu pavisam racionāli – šeit un tūliņ. Ātri un bez muldēšanas. Kur nu vēl mānīšanās, kad priekšnieka seksa serviss tiek pieprasīts “aizvedot uz māju automašīnā” vai uzaicinot uz privātu sarunu pie sevis (kā tas tipiski arī Veinšteina gadījumā). Tā tas notiek. Neviens pretī nerunā un šo “priekšnieku” vārdus nepublicē. Interesanti kas notiktu, ja es saņemtos un sāktu nosaukt šos cilvēkus, kas līdzīgi Vainšteinam šeit pat Latvijā, rīkojās līdzīgi? Starp citu – šie vīrieši arī šodien ieņem augstus amatus un skaitās sabiedrībā cienījami un godājami ļaudis.

Vai sabiedrība viņus nosodītu?

Domāju, ka reakcija Latvijā būtu tieši tāda pati kā “parasti” – vainotu upuri nevis noziedznieku.

Jodi Kantor, kā New York Times reportere, bija viena no pirmajām, kas atmaskoja un publiskoja faktus par ietekmīgā Holivudas producenta sistemātiskajiem seksuālajiem uzbrukumiem līdzstrādniecēm. Viņa pētīja tēmu četrus mēnešus. Ļoti rūpīgi analizēja rezultātus un rezultātā publikācija satricināja Rietumpasauli. No “vaišteinskandāla” radās #metoo (arī es!) kustība un izsauca liecības no visas pasaules sievietēm, kas pieredzējušas līdzīgus pazemojumus savā apkārtnē.

Latvijā #metoo aktivitāte neguva cerēto atbalstu. Iespējams, ka upuri bīstas atzīties notikušajā. Baidoties, ka neticēs, izsmies. Sabiedrības  kolektīvajā apziņā joprojām eksistē maldīgais pieņēmums, ka pie izvarošanas parasti vainīga esot pati sieviete : pārāk īsa kleita, pārāk labi izskatījās, pārāk uzbudinoši pārvietojās utt. Tāpēc vairums seksuālo pazemojumu paliek neziņoti policijai, neatklāti sabiedrībai.  Vīrietis drīkst iekarot, uzbrukt, grābstīties un pieprasīt. Sievietei atliek paciest un nesūdzēties. Tā ir pieņemts līdz šim.

Veči drīkst visu, bet sievietes un meitenes pašas vainīgas, “ja gadās tēviņam pa kājām”.

Taču diskusijas ir sākušās. Skaidrs, ka gandrīz visas sievietes ir saskārušās ar seksuāla rakstura pazemojumiem savā ikdienā. Vīriešu vidū šādu upuru procents ir daudz mazāks. Skaidrs, ka seksuālu pazemojumu piekopšana nav akceptējams process nevienā sabiedrībā un pamazām arī pie mums Latvijā tiek atklāti runāts par šādu nejēdzību izskaušanu.  Tā turpināt. Taču process nebūs viegls.

No vienas puses – pārāk daudz cilvēku regulāri tiek seksuāli pazemoti un baidās par to runāt publiski un atklāti. Tas nozīmē, ka uzbrucēji un noziedznieki netiek sodīti un turpina kolekcionēt upurus bez bažām no soda.  No otras puses – uzbrucēji un pazemotāji ir tikai neliela vīriešu grupa, kas nepamatoti attiecina savu “vaļasprieku” uz visiem vīriešiem kā tādiem.

Visi nav TĀDI un visi ŠĀDI nerīkojas.

Lai tiktu galā ar šo problēmu ir tikai divas izvēles – vai nu izglītot sabiedrību šajos jautājumos un panākt, ka arī sieviete viena pati drīkst un var naktī nākt viena uz mājām no darba slimnīcā, teātrī vai redakcijā. Ikvienai meitenei vai sievai ir tiesības brīvi pārvietoties pa pilsētas parku, ielu, laukumu vai mežu bez bailēm tikt izvarotai. Nav jāsabīstas, ja tumšas ielas galā vēlu vakarā parādās puišu bariņš, nav tāpēc jāskrien sprintera cienīgā ātrumā cauri slikti apgaismotiem pagalmiem, lai paglābtos no pazemojuma. Tāpat arī darba vietā. Ikvienai meičai ir tiesības tikt uztvertai vispirms kā kolēģei, līdzstrādniecei. Atstājot seksuālo koķetēriju privātās dzīves pēcpusdienām. Tas ir normāli. Ikviens no mums pirmām kārtām esam cilvēki attiecībās ar apkārtējiem.

Otrs ceļš – turpināt tā kā bijis līdz šim: baidīties iet pa ielu vēlu vakarā, izvairīties no ceļojumiem bez vīrieša pavadoņa, apzināti ģērbties nosedzoši, lai nepievērstu sev uzmanību un visbeidzot nopirkt parandžu vai “burku”, lai  ar savu ārieni neizaicinātu izsalkušos (nogribējušos) tēviņus.

Mani neuzrunā otrā iespēja.

Domāju, ka paliksim pie pirmās. Izglītosim tālāk sabiedrību šajos jautājumos. Lai arī tie, kas “neko šādu nav redzējuši” un nesaprot #metoo kustības jēgu, izkāptu ārā no akluma telpas un saprastu, ka uz pasaules notiek lietas un procesi, kurus agrāk nav nācies saskatīt.

Tas ir normāli.

Nezināšana ir normāla lieta. No tās nav jākaunas.  Pretīga ir pārgudrība. Tā pati, kas nezina ko nezina, bet izsakās par astronomijas pētījumiem lopkopībā.

New York Times žurnālisti pētīja šo problēmu bez steigas (nebija jāiet ēterā katru nedēļu) un neizkāra producentu publiskajam nosodījumam  nepelnīti.  Šis nesteidzīgais lietišķums būtu jāievēro arī  #metoo atmaskojumu analīzē pie mums, lai nepakļautu apsūdzībām nevainīgus cilvēkus. Taču kauliņi ir mesti. Atmaskojumu procesam ir jāturpinās. Augonim jāpārsprāgst un nejēdzības jāizventilē. Tieši tāpat kā tas pašlaik novērojams civilizētajā pasaules sabiedrībā. Katrs no mums, savā ikdienā, varam piedalīties šajā attīrīšanas procesā. Neļaujot darīt pāri līdzcilvēkiem, un nepieverot acis acīmredzama nozieguma priekšā.

To mēs varam.

Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vai #Catalanindependence pretinieki patiešām ir “klusējošais vairākums” Barselonā?

Demonstrācija vienotai Spānijai Barselonā. Foto: Lluis Gene/AFP & DN

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc aizvadītās nedēļas nelegālā referenduma, šodien Barselonas ielas okupējis tā saucamais “klusējošais vairākums”. Tie, kas vēlas, lai Katalonija paliek Spānijas sastāvā.

Tēma par klusējošo vairākumu ir ļoti interesenta visās sakarībās. Vēl interesantāks ir mūsu 100% priekšstats par to, ka klusē vairākums un “runā tikai mazākums”.

Kā īsti ir. Vai klusēšana ir vai nav piekrišana “tam, kas runā”?

Katalonijas separātisma piekritēji līdz šim bija pārņēmuši pasaules medijus. Īpaši kopš brutālajiem spāņu policijas uzbrukumiem referenduma dalībniekiem pagājušajā nedēļas nogalē.  Tos skaitā bija arī mans tuvs draugs un Katalonijas patriote Marija ar kuru kopā pavadīti neskaitāmi mēģinājumi un daudzi koncerti uz Stokholmas deju teātra skatuves. Viņa ir mans tiešais kontakts ar notikumiem Barselonā, kur joprojām dzīvo viņas ģimene un tuvinieki. Informācijas avots par notikumiem viņas dzimtenē. Mediju ziņas un ekspertu slēdzieni ir svarīgi, bet vēl nozīmīgāks ir tiešais kontakts ar cilvēkiem, kas spēj raksturot vidi un notikumus.

Tie, kas demonstrēja vakar baltās drēbēs ar baltiem karogiem rokās un aicinājumiem “ liekamies mierā un ejam iedzert aliņu”  nav Marijas domubiedri. Šodien šie ļaudis deklarē sevi kā “klusējošais vairākums” un turpina protestēt pret Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Viņi esot ieradušies pilsētas centrā organizēti, ar 100 autobusiem (La Vanguardia) un pulcējušies netālu no militārās policijas Guardia Civilis štāba. Vēlāk viņiem pievienojās arī Nobela prēmijas laureāts Literatūrā Mario Vargas ar patētisku runu. Spāņu televīzija ziņo, ka “vairākuma demonstrācija” nepārprotami pierādot “visas tautas viedokli” un tāpēc esot vēsturiska. Taču dalībnieku skaits netika precizēts. Partido Popular un Ciudadanos piedalās gājienā ar aicinājumu “Apturēsim separātismu!”, cerot uz spāņu vēlētāju balsīm nākošajās vēlēšanās.  Virves vilkšana ir sākusies. Emocionāli neviens nevēlas atkāpties.

Arī politiski stāvoklis ir iesaldēts, jo vakardienas premjeministra Mariano Rajoy intervija El Pais liecina, ka Madride negrasās piekāpties kataloniešiem nevienā jautājumā. Tas, ka Katalonija varētu kļūt pat neatkarīgu valsti tiek pilnīgi izslēgts visos valsts politiskajos līmeņos.  No malas aina sāk izskatīties pēc laulības šķiršanas, kurā viena puse ar varmācību vēlas piespiest otru pusi mīlēt sevi. Par katru cenu.

Iepriekšējo Barselonas mēģinājumu vienpusēji deklarēt neatkarīgas Katalonijas valsts pasludināšanu jau apturēja spāņu konstutucionaļā tiesa pasludinot par nelikumīgu katalāņu parlamenta apspriedi. Tagad Carles Puigdemont (Katalonijas valdības vadītājs un separātistu kustības līderis) plāno spert jaunu soli izraudzītā mērķa virzienā. Tas notikšot otrdien. Spānijas karalis Felipe VI savā televīzijas intervijā pirms dažām dienām arī nosodīja notiekošo Barselonā un nosauca referendumu par mēģinājumu sašķelt Spāniju.

Rodas iespaids, ka Madride un karalis neko līdz šim nav zinājuši par Katalonijas ambīcijām un Marijas domubiedru noskaņojumu. Protams, ka šāda izlikšanās neliecina par centra spēju un prasmi tikt galā ar problēmu diplomātiskā ceļā. Spānijas valdības attieksme pret Katalonijas notikumiem rāda, ka Madrides attiecības ar Barselonu patiešām nav tās labākās un tieši tāpēc var vēl labāk saprast katalāņu  iniciatīvas. Pie kam, pagaidām nekas neliecina par to, ka pasaules sabiedrības ”pārliecinošais vairākums” patiešām demonstrētu izpratni Madrides sašutumam un Felipes VI nosodījumam. Drīzāk gan otrādi.

 

 

 

#Shooting in #LasVegas ieved mūs terora un baiļu ledus laikmetā

Ekrānšāviņš, Twitter

No datora blakus skan automāta kārta. “Ložmetēja” skaņa. Sekvences atkārtojas no jauna, no jauna, no jauna.  Kliedzieni un satraukti saucieni fonā. Raustītā filmā, var redzēt rīta notikumus Lasvegasā. Filmu “palaiž” no jauna, no jauna, cenšoties saprast ,kāpēc 64 gadus vecs amerikānis no 32. stāva loga šāva ar automātisko ieroci uz koncerta pūli debesskrāpja pakājē. Katrs šāviens var nozīmēt apdzēstu dzīvību. “Tur guļ cilvēki. Nogalinātie!  – kliedz sieviete un netic saviem vārdiem.  Jau atkal šauj nevainīgus jauniešus un koncerta apmeklētājus. Šoreiz amerikāņu izklaides industrijas centrā.

Automāta zalve sprakšķ kā zāles pļāvējs. Tur tālu  – kadra vidū mirst cilvēki. Krītot kā zāles stiebri pēc asmens pieskāriena. Tik vienkārši nejēdzīga šī nāve cilvēkiem, kas nav pelnījuši pazust no mūsu vidus kā sliktā filmā. Masu izklaides galvaspilsētas centrā. Tuksneša vidū.  

Nav izslēgts, ka šie koncertu šāvēji ar laiku panāks tukšas ielas un neapmeklētus masu pasākumus arī pie mums. Tas notiks tikai tad, ja apšaušana koncertos turpināsies ģeometriskā progresijā tā, kā tas noticis līdz šim. Nāksies slēgt koncertzāles, estrādes, stadionus, masu deju, dziesmu svētku pasākumus un sacensību vietas. Salīdīsim pa alām un nekustēsimies, lai terorists mūs neierauga. Izliksimies par beigtiem. Kā hameleoni.

Liberālās atvērtības laiks ar šo būs beidzies. Brīvās, atvērtās pasaules atslēga tiks nolauzta un aizmesta.

Būsim atgriezušies terora un baiļu ledus laikmetā.

Jā, tieši to “viņi” tiecas panākt.  Sabaidīt, lai mūsu publiskajā telpā cilvēku vairs nebūtu. Lai katrs sēdētu savā mājā, ieslēdzies aiz ķēdēm un drošības bultām. Apbruņojies līdz zobiem un nobaidījies ne pa jokam.

Tā viņi vēlas. Tāpēc atvērta publiskā telpa tiek apkarota vispirms. Ar dažādu ieroču palīdzību. Smagās automašīnas un automātiskos ieročus ieskaitot.

Islāma valsts jau atkal it kā esot uzņēmusies “atbildību” arī par šo terora aktu. Pēc brīža mediji šo “atzīšanos” atsauc. Jautājumi tomēr paliek atklāti: “Kapēc?” & “Kā to iespējams izbeigt?”.  Atbildes pagaidām nav.

Pagaidām esam spiesti noskatīties lielāko šādu nelaimi Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Diemžēl nav izslēgts, ka kāds pārliecināts islāmīsts nemēģinās šo “varoņdarbu” apsteigt un mēs turpināsim aizstāvēties pret neredzamo ienaidnieku bez stratēģijas un taktikas. Fronte pagaidām pieder viņiem.

Uzbrukums ar automātisko ieroci kantrīmūzikas festivālam The Strip Lasvegasā ir pagaidām traģiskākā un apjomīgākā masu apšaušana ASV vēsturē. Tramps savu līdzjūtību izteica ar nokavēšanos, mēs pārējie – tāpat. Neticas, ka šodien atkal noticis tieši tas no kā visi baidāmies. No masu apšaušanas akcijām. No terorisma viļņa, kas sistemātiski mēģina noslīcināt mūsu civilizēto pasauli, pārvēršot to par iebaidītu, bruņotu grupējumu kaujas bastionu. Līdz šim ironizējām par atpalikušām Āfrikas valstīm, kuru “centrālajā ciemā” noteicējs ir puika ar kalašņikovu rokās. Tagad šis ceļš tiek piedāvāts arī mums, ja netiksim galā ar reliģiozo masu slepkavu radošo izdomu. Šajā gadījumā – šaut no 32 stāva ar “automātu” tieši pūlī. Rezultātā 58 nogalināto un ap 500 ievainoto.

Amerikāņu ieroču lobistu argumenti par to, ka ierocis īpašumā garantē ieroča īpašnieka drošību, ir tagad nodzeltējuši kā rudens lapas. Tie vairs nepārliecina pat maniakālus optimistus.

Pašlaik 406 ievainotie ievietoti slimnīcā un 58 jau miruši. Ināra tepat Rīgā nevar saprast, kāpēc amerikāņi reizēm pamēģina apšaut skolēnus un koncertu klausītājus arī bez teroristu zvaigznes pierē. Es atgādinu, ka Somijā, Norvēģijā arī šādas akcijas nav retums un mums pārējiem nav svarīgi, kā sauc šāvēju un kā vārdā tas rīkojas. Svarīgi, lai šādām avantūras nebūtu turpinātāju.

Visapdraudētākās šodien ir nācijas, kas atļauj šaujamieročus turēt mājās un ērti tos iegādāties. Ieroču lobijs NRA (National Rifle Associacion) turpina sludināt, ka iegādājoties ieroci cilvēks (viņa ģimene un mājā) esot drošībā. Mums liekas, kas tā nav, tāpēc viss turpina notikt pēc teroristu izstrādātā scenārija.

Ekrānšāvņš no Twitter

Revidents un ekonomists Stephen Paddock bija nokārtojis mednieka eksāmenu. Šim 64 gadus vecajam, baltādainajam vīrietim bija par tiesības lidot pat ar mazajām lidmašīnām. Taču kopā ar savu 62 gadus vecos draudzeni no Austrālijas viņš pamēģināja medīt cilvēkus, šaujot tieši no loga. Pūlī iekšā.  Tieši tāpat kā mūsu “mednieki” Latvijā mēdz šaudīt briežus ar dzeloņdrātīm iežogotā aplokā.

Kā jutās tie uz kuriem “mednieks” šāva?

  • Sākumā likās, ka piedalos militārā pasākumā. Šāvieni tarkšķēja kā filmā. Tikai pēc tam ieraudzīju kritušos. Pūlis panikā bēga. Skrēju kā traks 300 metrus līdz žogam. Sargi zibenīgi atrāva vaļā vārtus. Bēgām kā negudri. Aiz muguras tupinājās automāta kārtas kā kara sērijā. Ar kliedzieniem fonā, ” – stāsta aculiecinieks zviedrs Gregers ziemeļvalstu medijiem.

Viņam izdevās aizbēgt. Citiem nē.

Upuru skaits pašlaik turpina pieaug.

Cik gatavi mēs esam šādiem likteņa pagriezieniem?

Šeit uz vietas, Latvijā?  

 

Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam pakļaujoties pūļa viedoklim

Paldies kolēģei Ivetai par pielikto trekno punktu pagājušās nedēļas karstajai tēmai.

Iveta Buiķe

Pirms nedēļas, nejauši ieraugot nepieklājīgu tvītu, pat nenojautu, ka ierakstot teikumu par diskusiju kultūru, kļūšu par daļu no pēdējā laika lielākās latviskās “klopes” soctīklos. Kas tad bija noticis? Izrādās pētniece, augstskolas pasniedzēja un žurnāliste Sandra Veinberga bija atļāvusies apšaubīt vajadzību no budžeta līdzekļiem samaksāt apdrošināšanu par basketbolista K. Porziņģa dalību Latvijas izlases sastāvā.

Man kā no sporta tālu stāvošam cilvēkam Porziņģa apdrošināšanas temats īpašu interesi neizraisīja. Vairāk izbrīnīja enerģija, ar kādu sabiedrībā pazīstami cilvēki metās autorei virsū, uzbrūkot pat ne tik daudz viņas viedoklim, cik viņai kā personai, cilvēkam, sievietei ar blondiem matiem. Pret to iebildu. Par rezultātu biju pārsteigta. Sagaidīju drīzāk atbalstu no sabiedrības, ka nav pieļaujams mobēt cilvēku par viņu uzskatiem. Tomēr izrādījās, ka daudzi uzskata publisku izrēķināšanos par pareizo veidu, lai sodītu nepopulāra viedokļa paudēju. Tāda sava veida linča tiesa light. Atšķirībā no musulmaņu valstīs pierastās fiziskās nolinčošanas, pie mums pūlis izrēķinās, mēģinot iznīcināt personu psiholoģiski.*

Visādu…

Skatīt ziņu 2  109 more words

The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe (2015/2016)

Sandra Veinberg

 ORCID Icon (Reviewing Editor)
Article: 1368110 | Received 24 May 2017, Accepted 08 Aug 2017, Accepted author version posted online: 21 Aug 2017, Published online: 18 Sep 2017

Source: Cogent Social Sciences, Volume 3, 2017 – Issue 1

Pdf file:  The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe 2015 2016

cogent titulblad

The collective memory of the colonial past still attempts to determine the relationship between the different ethnic groups in Latvia and also affects the identity problems of such groups. These effects are visible today in the new arena of public space, i.e. in relation to refugees. The flow of refugees into Europe in autumn 2015 was unexpected for many people. Local media reports that the large number of refugees and migrants are making the migration process uncontrollable, has signalled that there is an accidental and intentional crisis cluster here…

Skatīt ziņu 12  963 more words