#Metoo kustība, franču Denēva un sievietes pavedināšanas tiesības

Avots: LNB

Aizvadītās nedēļas latviešu mediju un ietekmīgu vīriešu gandarījums par to, ka franču sirmā aktrise Katarīna Denēva beidzot pielikusi pie vietas „trakās feministes“, nepārsteidza. Tas, ka pie mums Latvijā (tāpat kā Krievijā) šī tēma pēc būtības netiks saprasta, paredzēju jau sākumā. Šo reakciju gaidīju. Turpretī negaidīta bija franču kino ikonas pieslēgšanas revanšam, kas daiļi tika noformēts kā cīņa pret jaunpuritānismu. Tātad par to, ka esot jāsaglabā tiesības vīriešiem pavest sievietes. Viņai šķiet, ka „Vainšteina skandāla“ sekas draudot iznīcināt seksuālo brīvību. Vīrieši tiekot vajāti par to, ka esot „pieskārušies kādas sievietes celim“, „mēģinājuši nozagt skūpstu“, vai “likuši manīt sievietēm savu seksuālo interesi” (Skaties, 10.01.2018).

Brīvība “pavedināt sievieti un neatlaidīgi izrādīt interesi” esot būtiska gan viņai pašai gan 100 sekotājām un mūsu Latvijas medijiem. Labi, nestrīdēšos par to, kā nu kurš saprot vīrieša tiesības pavest sievieti, bet paskaidrošu kas īsti ir šis #metoo. Diemžēl izskatās, ka ievērojamas personas Latvijā un Francijā vai nu nesaprot angļu, zviedru, norvēģu valodu (lai saprastu šīs kustības loģikas būtību), vai arī apzināti jauc meitu ar kleitu.     

Kas sievietēm patīk vai nepatīk

Uzreiz pasaku, ka man patīk vīrieši. Neiebilstu, ja kolēģi, paziņas, draugi man patīkami izrāda savu uzmanību. Turpretī jūtos ļoti nogurusi no retoriskā jautājuma Rīgā, Cēsīs vai Liepājā (pie virsdrēbju pasniegšanas un palaišana pa durvīm) par to, vai to drīkst vai nedrīkst tā darīt, jo zviedru feministes par šādu vīriešu uzmanības izrādīšanu mēdzot apvainoties. Skaidrs, ka te nav runa par atļauju, bet gan par iespēju izrādīt savu vīrieša aizvainojumu pret “nepareizo sieviešu iniciatīvu”. Šo pašu liekulību tagad var novērot #metoo kustības iztulkošanā Latvijā.

Ja zviedriem šis  bija liels sabiedrības saviļņojuma brīdis, saprotot, kādi neredzami strāvojumi pazemo sievieti viņas ikdienas darba ar mērķi apturēt šo nelāgo procesu, tad pie mums Latvijā nekas netiek saprasts un šodien jau vulgarizēts līdz absurdam ar izsmieklu kā izsaukuma zīmi stāstījuma teikuma beigās.

Kāds bijušais kolēģis, tagad televīzijas stacijas vadītājs, Twitter slejās neslēpa savu prieku pēc Katerīnas Denēvas paziņojuma, ka feministēm nepatikšot sirmās franču aktrises aicinājums saglabāt vīriešiem tiesības pavedināt sievietes. Pieņemu, ka ar “pavedināšanu” katrs no mums saprot ko citu, taču mēģināšu tomēr paskaidrot, kas īsti ir šī kustība un kāpēc arī mani šis sirmās franču aktrises aicinājums nevis nepatika, bet sarūgtināja. Jūtos apbēdināta par to, ka viņa: vai nu nav nav sapratusi, par ko ir runa, jeb vēlējās lētu populismu, paplikšķinot valdošajam patriarhātam pa vaigiem.

Avots: LNB

Lai paskaidrotu, kas ir #metoo kustība, izmantošu salīdzinājumus. Vai Andrejam, kas priecājas par Denēvas viedokli, patiktu, ja viņa glītajai sievai darbā priekšnieks pēkšņi sāktu glāstīt ceļgalus zem apspriedes galda, raidītu viņas virzienā draiskus skūpstus pāris reizes dienā un nedēļas beigās pieprasītu ātro seksu tuvējā viesnīcā. Domāju, ka nepatiktu viss. Denēvai liekas, ka tas ir OK, bet man liekas, ka ar kāda cita veča sievu darba vietā priekšnieks tā izdarīties nedrīkst. Jo #metoo kustība sākās un ir tieši par to – par priekšnieku bezkaunību un cinismu padoto sieviešu seksuālā izmantošanā. Tas sievietēm nepatīk.

Man, piemēram, nepatīk, ja pēc garas projekta apspriešanas televīzijā, priekšnieks pēkšņi grib tikties un paēst kopīgi pusdienas ķīniešu restorānā netālu no televīzijas studijas. Nez kāpēc man jāapsēžas pie galdiņa tumšā stūrī tukšā telpā un pēkšņi jāsajūt viņa roka aiz krekla. Izraujoties noskan šņākšana: “To tu, muļķīte, nožēlosi!”. Strauji aizejot, ir skaidrs, ka mans filmas projekts televīzijā pieņemts netiks. Tā arī notika. Nepieņēma. Tika dota iespēja no projekta aiziet, atsakoties no savām idejām, kuras tālāk filmēja jau citi. Zaudēju naudu, idejas un tas arī viss.

Esmu brīvs cilvēks. Mani nevar piespiest  ar naudas un darba šantāžas palīdzību. Taču aktrisēm ir citādi. Ja pa ceļam pie lomas gadās kā šķērslis pretīgais “vainsteins”, tad aina ir cita un reālās izvarošanas kļūst par normu, par kurām nevienam nedrīkst skaļi stāstīt. Holivdas aktrises saņēmās un sāka par to runāt balsī. Medijos. Tas nebija un nav viegli, jo “vainšteini” uzreiz iejūdz advokātus un par katru cenu vēlas veco sistēmu saglabāt, kurā ceļš pie lomas iet caur producenta vai režisora gultu.

Jūs teiksiet, ka ir sievietes, kas pašas lec gultā. Jā ir arī tādas un viņas sauc par prostitūtām. Vai Denēva domāja, ka visām māksliniecēm jābūt vienlaikus prostitūtām? Nezinu. Pajautājiet viņai. Taču liela daļa talantīgu mākslinieču nav prostitūtas un darba dēļ nevēlas, lai priekšnieka roka ķīniešu restorānā lien aiz apakšveļas vai pieprasa vienu nakti tepat aiz stūra. Vai mums pārējām (tām, kas nav prostitūtas) nav tiesības pieprasīt, lai sabiedrība palīdz cīnīties un neatbalsta šādu nejēdzīgu, neredzamu un apjomīgu pazemošanas veidu, kurā seksa pakalpojumus pieprasa tieši tāpat kā punktualitāti un čaklumu darbā.

Domāju, ka katrs normāls cilvēks – gan vīrietis gan sieviete man piekritīs. Te nav runa par flirtu vai abpusēji pieņemamu erotiku, bet gan par otra cilvēka izmantošanu= pazemošanu nejēdzīga egoisma vārdā. Darba vietā, izmantojot sievietes pakārtotību amatā.

Vai tā notiek arī Latvijā?

Protams, ka notiek. Vai man ir gadījies ko līdzīgu redzēt un piedzīvot? Uzreiz vēlos paziņot dzeltenajiem latvju medijiem (kas kā mušas sakristu virsū šādam paziņojumam) ka neesmu nekad tikusi izvarota un kā upuris nevaru pievienoties #metoo upuru plejādei. Taču esmu bijusi ļoti riskantās situācijās, kas liecina, ka arī pie mums Latvijā “vainšteinu” netrūkst.  Kādā slavena latviešu kora viesizrāžu laikā visiem  dziedātājiem un diriģentiem nācās nakšņot kopā zālē uz grīdas. Telpa bija liela, katram savs matracis un sega. Pēkšņi uzzinājām, ka jaunās dziedātājas tika apzināti novietotas līdzās diriģentam, lai mūzikas ģēnijs varētu viņas pa nakti seksuāli nokristīt. Tā bija pieņemts. Mēs tonakt sacēlāmies un visu nakti notupējām aukstajā gaitenī uz palodzes. Pēc tam uzzināju, ka esam bijušas vienīgās, kas sacēlušās pret šo kristīšanas kārtību un ierasto rituālu.  To visi zināja un nevienam nelikās, ka šo tradīciju nāktos likvidēt. Zinu vēsturi, esmu informēta par vācu baronu pirmās nakts tiesībām. Cienījamo lasītāj, vai šo praksi tiešām šodien ir vērts attaisnot uz turpināt tikai tāpēc, ka grib “ģēnijs”? Nē, nav vērts.

Neturpināšu piedzīvotā uzskaitījumu ar piemēriem kad priekšnieks liek automašīnā lasīt tekstu, bet pēc tam ieved Šmerļa meža un tumsā. Viņi dara dažādi, piemēram, liek braukt komandējumā un pēc tam pieprasīt, lai uzaicinu savā viesnīcas numuriņā pa nakti, citādi būs problēmas darbā u.t.t.

Tātad Latvijā arī tā notiek un te nav runa par meņģēšanos, kas pašai sievietei arī patiktu. Nē, te ir runa par varmācību, izmantojot dienesta stāvokli. Jūs teiksiet, ka vajadzēja piekrist? Nē, nedomāju gan. Iedomājieties manā vietā savu sievu un jūs sapratīsiet.

Sievietes tiesības

Ar sieviešu tiesībām iet slikti. Tās darbojas tikai robežās, kurās netraucē vīriešiem. Protams, ka svarīgs ir sabiedrības attīstības un kultūras līmenis. Mēs varam izdomāt likumus un noteikumus, taču veči ar varu un stāvokli, tos pārkāps un izmantos savā labā.  Pa kluso.

Piemēram, ieceļotāji Zviedrijā turpina arī šodien pazemot savas sievietes pēc saviem ieskatiem. Viņas ir kā mājlopi, kurus ģimene izprecinās pēc saviem ieskatiem. Ja meitene pretojas, tad viņa ir jānogalina tēvam, brālim vai tuvam radiniekam. Tikko Stokholmā kādai jaunai meitenei nogrieztas ausis. Simboliski tas nozīmē, ka viņa nav klausījusi tam, ko veči no viņas pieprasīja. Vairumu nogalina, nogrūžot no balkona vai noindējot. 2009. gadā ap 100 000 imigrantu jauniešu esot saņēmuši pieprasījumu no vecākiem un radiniekiem ievērot “tradicionālo mīlestības kārtību”, citādi draudēšot sods.  Lai apturētu šo procesu, eksistē organizācija “Nekad neaizmirsīsim Pelu un Fadimi” (GAPF), kas tika dibināta sakarā ar Fadimes neslepkavošanu, kuru veica viņas vistuvākie radinieki.

Taču atriezīsimies atpakaļ, pie #metoo. Ceru, ka ir saprasts, ka runa šajā gadījumā ir tikai par to, kā vīrieši un sievietes amatos izmanto  savus pakļautos (darbiniekus) savā labā, t.i., pieprasot seksuālus pakalpojumus. Tā kā šai kustībai Ziemeļvalstīs pievienojās kolektīvi dažādu profesiju pārstāves kolektīvi, parādījās atbaidoša aina. Šis pazemojumu veids ir ļoti izplatīts visā sabiedrībā joprojām. Sākot ar skolu un beidzot ar armiju. Diemžēl.

#metoo kustība bija pirmais mēģinājums pievērst šim absurdam uzmanību. Cerēju, ka par to plaši spriedīsim medijos arī pie mums un rezultātā izveidosim situāciju, kas apturēs šo praksi. Kā to vajadzētu darīt? Iespējams, ka tieši to mums visiem kopā vajadzētu apspriest.

Kamēr lielākā sabiedrības daļa neko nezina par šo nejēdzību (jo paši tādu nav piedzīvojuši), tikmēr paliekam turpat kur esam pašlaik. Raustām plecus, ņirdzam, zviedzam un sakām, ka pati uzprasījās un pašai kleita bija par īsu. Sieviete patriarhālā sabiedrībā vienmēr pati vainīga un viss.

Vēl sliktāk, ja sirma franču aktrise, kas tiešām ir izmantojusi ceļu pie lomas caur gultu, uzskata šo fenomenu par normālu lietu. Par to nav jādusmojas. Tas ir skumji.

Pagaidām izskatās, ka viss būs pa vecam. Ceļš pie lomas caur priekšnieka gultu paliek spēkā un priekšnieka spalvainā roka turpina virpināt jūsu apakšveļas lenci tumšā kafejnīcas stūrī.

Vai tas ir godīgi un taisnīgi?

Patiešām?

 

 

 

Kamī sadod Sartram, bet mēs studējam 1968. gada nemierus Parīzē

Alberto Korda – Revista Verde Oliva, 1960; Museo Che Guevara (Centro de Estudios Che Guevara en La Habana, Cuba). Ernesto Che Guevara reunited with Simone de Beauvoir and Jean-Paul Sartre, in Cuba. 1960. Avots: Wikipedia

Pašlaik aprit 50 gadi kopš Parīzes studentu nemieriem. Mémorial de la Shoah Parīzē piedāvā ekspozīciju ar nosaukumu ”Atmiņu konflikti”, kurā var izsekot kādas ģimenes politiskajām piruetēm.

Viņa: nacistu medniece, Vērmahta karavīra meita (dzimusi Berlīnē). Viņš dzimis Bukarestē, bet paglābies Parīzē pēc tēva bojā ejas koncentrācijas nometnē. Klarsfeldiem likās nenormāli, ka vadoši nacistu funkcionāri arī pēc kara ieņēma atslēgas pozīcijas politiskajās spēlēs un nekautrējās iesēsties amatos tai pašā Vācijā. Piemēram viens no Hitlera propagandas stratēģiem un ārpolitiskā dienesta darbiniekiem Kurts Georgs Kisindžers kļuva pat par Vācijas kancleru (1966). Beatei tas nešķita normāli un viņa uzsāka cīņu pret “viņiem”: publiski apsaukājot kancleru un vajājot tos, kas kara laikā izrādīja lielu aktivitāti ebreju genocīdā (Kurt Lischka). Beate arī atrada pēc kara uz Bolīviju aizbēgušo Gestapo šefu Lionā, sadistu Klausu Barbiju, kurš  okupācijas laikā Francijā izklaidējās, sasiedams kājas sievietēm, kas gatavojās dzemdēt bērnus. Riebeklis nenoslēpās, pateicoties vācietei Beatei.

Šos cilvēkus tagad godina, jo viņi rīkojās pret nejēdzībām, neliešiem, nevis sūdzējās, ka neko jau nevar darīt un iesākt pret pasaules ļaunumu.

To pašu pierādīja arī leģendārie 1968.gada notikumi Parīzē, ar kuriem patlaban pilnas visas Rietumeiropas mediju rezerves “spraugas”. Tolaik Eiropu sašūpoja ne tikai PSRS okupācija Prāgā, bet arī barikādes Sorbonā. Sacelšanās līderi bija rakstnieki – Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) kopā ar Simonu de Bovuāru (Simone de Beauvoir). Viens no ministriem toreiz skaļi paziņoja, ka abus rakstniekus nepieciešams arestēt, taču pasākumu izjauca prezidenta De Golla slavenā replika: “ Voltēru neviens nevar atļauties likt cietumā!”.

Maija nemieri Parīzē, cerams, būs arī mūsu saruna tēma šogad. Interesanti, ka maija nemieru laikā ģenerālis  Šarls de Golls bija Rumānijā. Rumāņi tobrīd nekautrējās runāt pretī Maskavai un tāpēc ģenerāļa  mērķis – izveidot apvienoto Eiropu kā trešo pasaules lielvaru izskatījās tuvs un iespējams. 22. maija kustība ievadīja kreiso strāvojumu aktīvums arī citu Rietumeiropas valstu iekšpolitikā, kurus ļoti efektīvi savās interesēs izmantoja Padomju Savienība.  Sartrs ar saviem sekotājiem kļuva par “noderīgajiem idiotiem” Brežņeva stallim un viņu piekritējiem visā pasaulē. Pamatīgi traucējot ļaunuma impērijas sabrukšanai, kas notika 20 gadus vēlāk.  Šodien daudzi no kreisajiem joprojām ir Rietumeiropas valdību sastāvā un lepojas ar savu revolucionāro pagātni, kas ir tik interesanta, ka tai ir vērts pievērsties daudz plašāk. Atsevišķos tekstos un diskusijās.

Sartrs nebija politisko spēļu ģēnijs un pat ne kompetents politiskajās norisēs. Taču viņam bija pārliecība un tobrīd likās, ka ar to pietiek. Starp citu 1964. gadā Sartrs atteicās no Nobela prēmijas literatūrā, jo rakstnieks nedrīkstot sevi pārvērst par institūciju. Viņš atteicās arī no Francijas Goda leģiona ordeņa.  Savādi, ka viņa mēroga filozofu Francijā patlaban nav. Makronam ir tagad tukša garīgā telpa, kur izvērsties.

No Sartra darbiem visplašāk šodien lasa “Huis clos” (Pie slēgtām durvīm) kā arī Eksistenciālismu un humānismu”. Piecdesmit gadus vēlāk franču maija revolūcijas tēvs ir pilnībā pazudis no publiskās skatuves un viņa vietu skatuves centrā ieņēmis kādreizējais konkurents Kamī (Albert Camus). Kamī šodien lasa biežāk un vairāk. Svešinieks (120 000 eksemplāru tirāža šogad) un arī intensīvāk citē medijos. Tikko publicēta arī filozofa sarakste ar aktrisi Mariju. Mīlestības vēstules un to stils ir lielisks. Iesaku izlasīt!

Revolucionārs Sartrs dzīvo tālāk kā skulptūra Saint-Germain-des-Près. Jā, tieši viņš taču vēlējās sadrupināt kapitālisma pasauli gabaliņos, taču pats tagad to baro kā tūrisma atrakciju Floras kafejnīcā.

Kamī sadod Sartram, jo mākslinieki savā starpā nemēdz sadzīvot.  Rozes arī nedrīkst likt vienā vāzē ar lillijām. Katram savs ziedu laiks. Dažiem kādreiz, citiem – tagad.

 

Masu sociopātisms jeb atriebības saldā garša

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Vakar (tepat Rīgas televizorā) noskatījos Zviedrijas SVT2 kanālā trešo daļu dāņu dokumentālo filmu sērijai “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös). Sižets veltīts dāņu sievietēm, kas otrā pasaules kara laika iemīlējās okupācijas armijas (vācu) karavīros. Dokumentālas epizodes mijas ar intervijām, kurās piedalās sirmi cilvēki, t.i.,  kādreizējo “vācu līgavu” vajātie bērni.  Notiekošais likās svarīgs arī tāpēc, ka mani vecvecāki kara beigās bija latviešu bēgļi Dānijā un piedzīvoja vietējo Olborgas iedzīvotāju dusmas un vajāšanu. Vecmamma par to stāstīja garos rudens vakaros negribīgi. Anonīmi kaimiņi  1944. un 1945. gadā sūtīja draudu vēstules, “asiņainas” lupatas un miniatūras zārkus tiem dāņiem, kas bēgļus uzņēma un viņiem palīdzēja. Bijā jābēg tālāk un tālāk, jo aktīvie atriebēji nevēlās saskatīt atšķirību starp latviešiem un vāciešiem. Valoda līdzīga, sveša un ar to pietiek.

Savējo vajāšana

Vajāt savējos ir vieglāk nekā protestēt pret okupantiem. Šis atklājums, patiešām, nav nekas jauns. Taču pārsteidz dāņu filmā intervētās ekspertes skaidrojums par to, kāpēc “savējie” vajā savējos tieši tad, kad to darīt vairs nav bīstami. Kara beigās, kad uzvara jau deguna priekšā, daudziem dāņiem parādījusies vēlēšanās parādīt savai apkārtnei, ka viņi ir patrioti. Pareizie. Gandrīz vai pretestības kustības dalībnieki. Visvieglāk to bijis izdarīt, vajājot neaizsargātos brīdī, kad viņi nespēj aizstāvēties. Sist anonīmi bēgļiem un dāņu kaimiņiem, publiski pazemot jaunas sievietes, kas atļāvušās iemīlēties ienaidniekā, – tas nav bīstami.

Kadri no filmas  “Mana mamma bija vācu līgava” (Min mor var tysketös)

Dāņu vēsturniece šo efektu nosauca par masu sociopātismu. Šo pašu izpausmi šodien nākas novērot arī tā saucamo “čekas maisu” atvēršanas tracī Latvijā. Tagad katram godīgam latvietim (patriotam) ir skaļi jāpieprasa “atvērt!” maisus! Tūlīt, uzreiz, uz līdzenas vietas! Ja vēlēsieties pateikt, ka ideja jau laba, bet primitīvi to darīt nedrīkst, tad tiksiet pienaglots kā nodevējs un čekists pats vai pati pie publiskā kauna staba. Tagad tā ir jākliedz, lai  jūs no malas izskatieties kā patriots, kas pats nekad nav bijis stukačs un citus nodevis padomju drošības iestādēm. Jākliedz skaļi un jāņirdz par tiem, kas domā citādi. Kā jau sociopātiem pierasts. Citādi domājošo argumentos nav jāieklausās. Šos sociopātus neinteresē patiesība un taisnīgums. Viņiem vajadzīga atriebības saldā garša – uzvārdi, kurus var šodien izrīvēt mēslos.

Tieši tāpat kā 1945.gadā pūlis publiski nodzina matus dānietēm, izraidīja viņas no mājām un publiski dzenāja kailas pa ielām, apspļaudot un apmētājos ar degošām pagalēm. Jā, šīs sievietes bija iemīlējušās vācu karavīros un saglabāja šo mīlestību visu mūžu. Taču vietējos tādi nieki kā jūtas neinteresēja. Okupācijas laikā vietējie šādu “izlaidību” novērtēja kā dzimtenes nodevību, jo mīlēties ar ienaidnieku armijas karavīru nozīmēja to pašu ko dzimtenes nodevība un svešā režīma atbalsts. Laikā, kad vāci bija okupējuši Dāniju, vietējie meičām nedraudēja, jo baidījās no represijām. Taču brīdī kad karš bija beidzies un vācieši kļuvuši par bēgļiem, viņi uzreiz ķērās klāt tieši savējo sievietēm. Nevis vācu karavīriem bēgļiem. Tās dzenāja kā spitālīgas pa ielām un pilsētām. Katrs varēja noskūtajām dāņu meičām izspļaut, tās iekaustīt, izvarot vai linčot. Publiskā matu nodzīšanas akcija un kailo līgavu dzenāšana cauri pūlim bija patriotu masu atriebības kvintesence. Visas šīs soda akcijas bija pašdarbība no vietējo patriotu puses. Neviens par šo rīcību vēlāk netika sodīts. Kā jau tas pūļa tiesai pieņemts.

Pūļa tiesas sekas

Nav pieņemts runāt par sekām brīdī, kad ir liela vēlēšanās atriebties un izrēķināties. Kāds sirms kungs filmā stāstīja par savu māti. Par viņas 80 gadu garajām bailēm pateikt patiesību par viņa tēvu. Par vācu tēva lūgumiem pēc kara tikties un rūpēties par savu bērnu šis (dānietes un vācu karavīra dēls) uzzinājis tikai pēc mammas nāves. Lasot vēstules. Pūļa tiesa iznicināja viņa vecākus un bērnību. Savu tēvu viņš tā arī nekad vairs nesastapa, jo papus jau bija miris un mamma bija tik pamatīgi iebaidīta no pūļa tiesas, ka upurēja tai savu dzīvi. Citi sirmgalvji filmā stāstīja par to kā vajātās, noskūtās dānietes pēc kara pakārušās, kā pametušas savus bērnus, kā viņām atņemti bērni un cik riebīgi tie spīdzināti skolā. Interesanti, ka pūļa naids nav rimis arī šodien. Dānijas valdība cietušajiem “vāciešu līgavu” bērniem pazemojumus nav kompensējusi. Kāds cietušais intervijā stāstīja, ka uzskata par savu pienākumu tagad stāstīt par notikušo dāņu skolās. Pēc kādas lekcijas viņš savā dārzā atradis vecu matraci. Tas bijis kārtējais anonīmais mājiens, ka “tava mamma bija okupantu matracis” un tāpēc klusē. Šī reakcija fiksēta tagad – modernajā laikā. Nedomāju, ka matrača piegādātāji ir pieredzējuši otro pasaules karu. Viņi atkal iet tālāk pa pūļa tiesas iemīto taku. Masu sociopātijas garā. Brīdī, kad vajātā “vācu karavīra dēla” sirds sažņaudzas sāpēs par mammu, atriebēji jūt mutē atriebības saldo garšu.

Nedomāju, ka man tagad vajadzētu sīkāk paskaidrot kāpēc cilvēki iemīlas. Ka reizēm var iemīlēties cilvēkā, kuram nav pareizs sociālais statuss, tautība, ticība, vecums, ādas krāsa, izcelšanās vai seksuālā orientācija. Tā var notikt. Tāpēc uzskatu, ka mums pārējiem nav nekādu tiesību vai pienākuma šos ļaudis kaunināt, vajāt vai sodīt. Vienalga vai tā būtu muzikāla dāņu meitene no Bornholmas, kas iemīlējusies vācu pianistā, kas ieradies Dānijā kara laikā kā karavīrs – tātad piespiedu kārtā; vai arī puika vai meitene no Kuldīgas, kas vēlas aizstāvēt savu mīlestību Praida parādē šogad Rīgā. Pūļa tiesai te jāaizveras, jo  citu cilvēku mīlestību nedrīkst devalvēt kā nederīgu naudu tikai tāpēc, ka jūs paši (un es) mīlam citādāk.

Nozagtās biksītes un rokas nociršana

Rudītes atskaitīšana no studentu saraksta man bija liels pārsteigums. Toreiz iestaties Latvijas universitātes žurnālistikas nodaļā bija ļoti grūti, jo konkurss bija pamatīgs (8 cilvēki uz katru studiju vietu). Tagad šādas sijāšana ar atzīmēm pie universitātes sliekšņa vairs nenotiek, jo šodien iestāties augstskolā var katrs, kas gatavs maksāt. Toreiz bija citādi.

Kursa biedrene Rudīte bija daiļa, talantīga meiča no Valdemārpils. Lepna kā jau kurzemniece, šķelmīga un delverīga arīdzan.  Bijām pirmajā kursā un mācījāmies cītīgi antīko literatūru. Eksāmens bija grūts, jo teksti sarežģīti. Pēkšņi kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – Rudīti izmet no universitātes, jo viņa esot nozagusi lielveikalā Bērnu Pasaule biksītes. Biksītes?! Neticēju ko dzirdēju. Tas nevar būt. Grupas vecākā apstiprināja notikušo. Rudīte patiešām bija nozagusi sieviešu apakšveļu un par to izkarināta lielveikala stendā zem virsraksta : “Viņi zaga”. Metos meklēt Rudīti pašu. Noskaidrojās, ka zagšana nav bijusi nedz plānota, nedz iecerēta. Ar kleptomāniju arī mana kursa biedrene nesirga. Abi ar mīļoto puisi maigi grūstījušies šajā veikalā, ēdot saldējumu. Rudītei patika savu lēnīgo pielūdzēju ķircināt.  Nez no kurienes ienācis prāta paziņot, ka viņa “kaut ko te nozags”! Līgavainis izmisīgi meties lūgt Rudīti to nedarīt, bet viņa aizdegusies. Demonstratīvi paņēmusi to kas pa rokai un skaļi deklarējot “redz kā es zagšu!” gājusi ārā ar nozagto mantu paceltā rokā. Pārdevējas pie izejas viņu, protams, aizturējušas. Nekāda skaidrošanās par to, ka tas tikai joks, nav līdzējusi. Viņu izkāra kauna stabā un pēc tam atskaitīja no augstskolas. Mēģināju aizstāvēt, bet visur atsitos kā pret sienu ar oponentu argumentu: “ Kā tu vari aizstāvēt zagli!”. Tālāk sekoja skaidrojumi, kā citās valstīs zagļiem nocērt rokas, bet šajā gadījumā tikai izmet no augstskolas, jo žurnāliste nedrīkstot zagt. Mēģināju runāt ar Bērnu Pasaules pārdevēju. Arī garām. Pēc tam Rudīte pazuda Līgatnes virziena. Abi aprecējās un viņai piedzima meita. Centos saglabāt ar viņu kontaktu, lai gan kursa biedri mani nosodīja par šo aktivitāti.  Fināls šim stāstam nav jauks. Morāle – vecā: pūļa tiesa nav taisnīga tiesa un masu sociopātu atriebība nav svētā tautas balss. Tik vienkārši tas ir.

 

 

Aizvadītais gads drīz garām. Vēl tikai dažas stundas un mēs būsim 2018.

The original 1963 NDR performance of the German Silvester ritual, originally a British music hall sketch.

Tumsas uzbrukums ir sācies. Dedzam sveces, ierokam sniegā „Dzeltenās atraitnes“ pudeli gaidot gadu miju, kad ekrānā parādīsies klasiskā dzeja un jaungada laimes vēlējumi. Kamēr Zviedrijā vecgada vakarā jau desmitiem gadus tauta skatās no Vācijas NDR TV kanāla patapināto tradicionālo rituala filmiņu “Vakariņas vienatnē” (Dinner for One) ar  Freddie Frinton un May Warden vienīgajās lomās, es pakavēšos pie manuprāt svarīgākām aizvadīta gada norisēm
“To pašu ko pērn?”- jautās sulainis. “To pašu ko katru gadu!”- apstiprinās grāfiene un pēc tam abi dzers visāda veida alkoholu, kamēr nolūzis. Skan banāli, bet nofilmēts labi. Pats galvenais, ka  viņiem tas ir izdevies.

Aizvadītais gads drīz garām. Tas nav bijis viegls un vienmēr patīkams.

Credit StoryBlocks.com

Credit: StoryBlocks.com

Krievija (tepat aiz Zilupes) turpina dīdīties un investē mediju kanālos. Tādos kā RT,  Sputņik pareizticīgo baznīcā kā modernā laika “Katjušās”. Pateicoties Maskavas ideoloģiskajai artilērijai, pasaule tiek slīcināta melīgo ziņu paisumā un ir neziņā kā šim okupācijas veidam pretoties. Latviju ieskaitot.

Viens no riebīgākajiem melīgās informācijas izplatīšanas veidiem ir noklusēšanas metode. Tās rezultātā nozīmīga un svarīga informācija tiek nosmacēta un mediju telpā vispār neparādās.  Krievijas medijiem šo metodi ir tieksme izmantot brīžos, kad valstī parādās cilvēki, kas nedzied unisonā ar Putinu. Radot iespaidu, ka visi krievi ir par un ar Putinu. Piemēram tikko cilvēktiesību aktīvists Jurijs Dmitrijevs pa kluso pārvietots uz Butirku cietumu Maskavā, kas ir vienas diennakts brauciena attālumā no viņa dzimtās Petrozavodskas Karēlijā. Par šo ārkārtējo gadījumu pie mums arī nerunā. Žurnālisti tiesas procesos nedrīkst piedalīties un šai lietai ir jānomirst klusumā. Vispār jau Dmitrijevs ir apcietinājumā kopš 13. decembra un viņu apsūdz spiegošanā un bērnu pornogrāfijas izplatīšanā. Parasti jau Putina sistēma prot atrast apmelojumus, kas izskatās ticami, ja kādu nepieciešams piekaut un morāli iznīcināt. Tieši tāpat kā pie mums Latvijā prot uzkurināt “čekas maisu” skandālu tad, kad valstij tuvojas vēlēšanas un dūmu sveces noder publiskās domas saprāta aptumšošanai. Tāpēc iespējams, ka pat Latvijā daudzi nezina, ka šis cilvēks ilgstoši cīnās (jau 20 gadus) par Staļina upuru apzināšanu Karēlijā. Līdz šim viņam izdevies panākt 10 000 upuru identificēšanu ar arhīvu materiālu palīdzību. Starp citu, daudzi no konstatētajiem upuriem šeit bija ārzemnieki: amerikāņi, zviedri, kanādieši, somi, latvieši. Dmitrijevs šajā reģionāla veica gigantisku darbu, sadarbojoties ar organizāciju Memorials (kas Krievijā skaitās naidīga organizācija). Protams, ka Putina valstij šādi atmaskojumi nav vajadzīgi un Dmitrijevs tika kompromitēts ar apmelojumiem un tagad tiek traktēts kā psihiski slims. Viss šis stāsts ir pretīgi atpazīstams no PSRS laikiem. Tie paši tiesātāji, tie paši nosodītāji un varoņa nosmacēšana pēc klasiskās staļinistu shēmas.  Krievijai nav gaismas tuneļa galā. Joprojām nav. Tas ir slikti, jo mums nekļūst labāk no tā, ka kaimiņvalsts Krievija turpina maršēt atpakaļgaitā.

ASV jau gadu mocās dēļ sava jaunā prezidenta Donalda Trampa narcisisma izlēcieniem, kaprīzēm un gražošanos. Diemžēl Tramps nav kļuvis par produktīvas amerikāņu politikas tradīciju turpinātāju. Lai gan vārdos tiek klaigāts “America First”, darbos notiek pašizolēšanās un barikādēšanās.  Tas nav labi. Tramps paliks “Tramps” arī nākamgad: viegli uzbudināms, neprognozējams, egoistisks un nekompetents pasaules politiskajos procesos. Vissliktākais, ka nevar iespējams atrast nevienu pozitīvu viņa politiskās rīcības elementu, kas tagad – vecgada vakarā varētu sasildīt mūsu sirdis un prātus. Pat biznesa jautājumos un ekonomiskajā politikā viņš neko vairāk par “0” nav sasniedzis. Bēdīgi, ka viņš var izraisīt kodolkaru nākamajā 2018. Cerams, ka tas nenotiks. Lai gan Putina piegādes Ziemeļkorejai šajā sfērā ir pamats nemieram ne tikai Ziemeļkorejā un Japānā, bet arī pie mums.

Protesti Irānā ir mūsu uzmanības vērti arī šovakar. Valsts ir slēgta un skaidru notiekoša attēlojumu mēs pagaidām nesam spējīgi no turienes saņemt. Irānas šīsnedēļas protesti ir daļēji līdzīgi 2009. gada notikumiem. Toreiz tos izraisīja politiskas, bet tagad – ekonomiskas prasības. Toreiz režīms uzreiz noslēdza interneta komunikāciju un apkaroja demonstrācijas ar varmācību. Tagad varas reakcija ir biklāka. Vissliktākais, ka informācija “uz āru” reāli nenonāk, jo vadošos medijus 100% kontrolē režīms. Žurnālistus novēro un nekādas pašdarbības aktivitātes netiek pieļautas.

Tāds 2017. bija. Cerams, ka nākamais 2018. būs labāks.

Cerēsim. Jo turpināsim izvairīties no “fake news” medijos ikdienā un izbēgt no dūmu svecēm priekšvēlēšanu periodā.

Brīvdabas muzejs šovakar 2017. gada 31. decembrī. Autora foto.

 

Sāls salas krikumi #CapeVerde

Šodien lieli viļņi ar šļakatām galotnēs. Perfekti. Glīti un praktiski izmantojami. Pēcpusdienā nejauši nokļuvu bīčpārtijā. Ar visiem aizkariem – plandošiem vējā, droniem debesīs, aplausiem, šampanieti pludmalē, gavilēm un dejām jēzenēs karstajās liedaga smiltīs. Skarbi aizraujoši. Vēl tagad dimd aiz sienas. Viss tur turpinās, bet es sēžu pie datora un terases un rakstu. Drīz atskries tumsa un sāks korī dziedāt cikādes.

Slikti, ka putniem atkal nepaņēmu maizītes. Rīt no rīta vietējie zvirbuļi uzbruks un prasīs brokastis. Barošu atkal ar banāniem. Nekā cita te nav pie rokas.Čūsku te nav. Tas labi. Taču geko gan ložņā pa liedagu un man šie zvēri patīk. Vakar  pat nopirku gaišbrūnu t-kreklu ar Geko un Kaboverdes platuma grādiem. Vīles uz āru (kā nākas) un piedurknēs ievērta gumija. Savādi, laikam tagad tas modē. Šo atziņu esmu nokavējusi. Labi, pievilkšos.

No Stress

 

No Stress kafejnīcu sistēma 🙂

Tā te rakstīts gandrīz visur. Uz sienām, uz plāksnēm, uz apģērba un ielu stūros. Manjana šodien, rīt un parīt. Jūs varat mierīgi ieiet veikalā un nopirkt šilti ar šo uzrakstu. Acīmredzot kāds tā atbrīvojas no spriedzes. Apsveicu, ja tas kādam palīdz. Man šie uzraksti ar aicinājumiem apriebjušies kopš sovjetijas laikiem ar solījumiem ātri sasniegt komunismu un ticēt darba tautas uzvarai. Taču vienu daļu šāda pašsuģestija iedvesmo. Reiz (ļoti sen) peldēšanas treneris lika mums nometnē pielīmēt pie sienas (virs gultas) tekstu: “Es katru rītu ceļos ar labu garastāvokli!”. Man šis pasākums likās nevajadzīgs, jo tāpat norītiem oma mēdz būt forša. Taču īgnajiem šāds aicinājums varbūt noder kā pašdisciplīnas instruments.

Vispār jau runa ir par to pašu manjanu.

Tuksnesis kā izgāztuve

Vakar gājām apmēram stundu cauri vietēja mēroga tuksnesim, kas piemētāts ar plastmasas pudelēm, maisiem un cita veida atkritumiem. Atkārtojas tas pats ka Sahārā – vietējie ved savus atkritumus nomest tuksnesī, bet vējš tos vienmēr cītīgi atpūš atpakaļ. Nevienlīdzīgā cīņa joprojām turpinās arī šeit: tuksnesis tiek piesārņots aizvien intensīvāk un vējš visu atpūš atpakaļ uz apdzīvotajām vietām aizvien biežāk.

Pirms trim dienām nolija 15 minūšu lietus. Mūsu izpratnē tas bija seklas dušas variants, taču vietējās puķītes uzreiz atdzīvojās un savādie, dzeltenie krokusi nekavējoties sāka līst ārā no zemes pavisam nepiemērotās vietās.

Pēc stundas iešanas sasniedzām Santamaria, satinušies lakatos un aizbāzuši ausis. Prasījās pēc kafijas. Pie ieejas varēja izlasīt tradicionālo aicinājumu “Bez stresa!” un jaunkundze slikti saprata ko īsti gribam. Tase kafijas ar pienu maksāja 1,30 eiro.  Labi, pirksim. Pie norēķināšanās meičai pietrūka naudas izdošanai. Šejienes norēķini atļauj maksāt ar eiro, taču pārdevēji izdod vietējās naudas izteiksmē.  Pārdevējai pietrūka 20 eskudo izdošanai. Tik daudz monētu viņai neesot. Izdos man atpakaļ tikai tik cik ir. Labi? Skatījos uz naudu, uz uzrastu “bez stresa!” un sapratu, ka ir nejēdzīgi pieprasīti, lai visur būtu kārtība. Nebūs. Labāk bez naudas un bez stresa. 🙂

Salas šajā valstī nav līdzīgas.

Dažas zaļi zaļas un kalnainas, citas – līdzeniem klātas un tuksnešainas. Mūsējā ir sāls sala. Nosaukums cēlies no portugāļu vārda, kas nozīmē to pašu balto, kristālisko vielu, kas mūsu mājas virtuvē dzīvojas mazos trauciņos ar pāris caurumiņiem augšgalā jeb koka kastītēs ar vāciņu. Šeit ir sāls ezers, kurā savulaik tika iegūa pārtikai paredzētā sāls un eskortēta uz ārvalstīm. Tagad sāli eksportam vairs neražo. Ezers noder kā tūristu atrakcija.

Tātad Kaboverdes salas ir dažādas: ja vienā var maršēt ar šņorzābakiem (Fogo) pa kalniem (2829 m), tad citās var braukt pa viļņiem un nirt pie veciem kuģu vrakiem. Pa ceļam aplūkojot svītrainas, ziņkārīgās zivis.

Sāls sala pieder Kaboverdes ziemeļu arhipelāga grupai. Kādreiz te dzīvojuši mauri, vēlāk portugāļiem šī bijusi Liānas sala. Tagad tā tā arī saucas “Sal”. Galvaspilsēta Ešparguša, atrodas netālu no lidostas ir reģiona administratīvais centrs. Tirdzniecības ass te griežas ar galveno ostu – Palmeiru, kas nodrošina salas iedzīvotājus ar visām nepieciešamajām precēm. Lielie kuģi ienāk akvatorijā un mazie kuģīši šaudās kā zivis šurpu turpu, savācot atvestās mantas un nogādājot tās krastā.

Galvenais sporta veids šeit, protams, sērfings. Gan viļņu braukšana, gan vēja tveršana. Starp citu, 2010. gadā tieši šeit norisinājās pasaules čempionāts vindserfingā. Lieluma ziņā sala atgādina Gotlandi. 35 km gara un 12 km plata tā izvietojusies Atlantijas okeānā kā rūsgana ķirzaka.

Vēja smilksti un punšs

Jau pirmajā vakarā palūdzām vietējo dzērienu. Glāzēs uzreiz tika sapildīts Grogs jeb cukurniedru rums. Kā otru dzērienu man piedāvāja Groga vieglāku formu, kas saucas Punšs un esot vairāk  piemērots sievietēm. Prasīju vietējo vīnu. Nebija uz vietas pieejams. Vīnogulāju plantācijas visizplatītākās esot Fogo, 1800 m virs jūras līmeņa. Tur audzē galvenokārt baltā muskata vīnogas. Stādi savulaik importēti no Portugāles. Interesanti, kā šī vīnogu šķirne Portugālē vairs nav sastopama, jo tur iznīkusi. Tagad “zorte” saglabājies tikai šeit.

Vakar uzrāpos Ponta Preta smilšu kāpā un man rokās iedziedājās pustukša ūdens pudele. Vējš iekaucās kā izbadējies suns un sāka svilpot pudelē. Grozīju pudeles kaklu uz visām pusēm un producēju akordus. Lieliska nodarbe, rīt paņemšu vēl vienu pustukšu pudeli un pamēģināšu smilšu kāpas polifoniju. Varbūt, ka izdosies. 🙂

Garšīgākais vietējais ēdiens šodien bija kačupa (Cachupa). To gatavo no visa kas mājās palicis pāri no vakardienas. Varat saukt arī par sautējumu, ja tā liekas loģiskāk. Garšīgi.

Brīdī, kad Dievs noslaucīja plaukstas pēc pasaules radīšanas, daži krikumi nokrita no radītāja rokām Atlantijas okeānā. Tā radās šīs salas ar vienoto nosaukumu Kaboverde” – vēsta vietējā teika. Par šo stāstu šeit dzied balādes. Laikam tā arī bija.

 

Gandrīz kā pie mums Latvijā – kādam jāpaliek uz vietas. Sveika #CapeVerde!

Zaļā raga salas pirms nedēļas sagaidīja ar tveici. Ziemas jakas palika Eiropā. Cepures sabāztas kabatās un cimdi noslēpti ceļasomas stūrī. Tuksnesis (salas izskatā) nostājās mūsu priekšā kopā ar laika nobīdi 3 stundas, mūžīgo vēju un izrotātām plastmasas Ziemassvētku eglītēm publisko telpu stūros jau decembra vidū. Cape Verde, Kap Verde jeb Kaboverde sasveicinājās nedaudz bikli, taču laipni. Tagad svarīgi nedabūt saules dūrienu, nesapūst ausis vējā un neazķēpēt brilles. Sērfot prātīgi, lai gan viļņi lieli un sarkanais karogs mastā. Zivis ložņā ap stilbiem bezkaunīgi un ziņkārīgi. Piedzīvojumi var sākties.

Transporta skola ierodas pirmā.

-Galvenais nedodiet taksistam vairāk par trim eiro, – noskaldīja puisis ar vācu akcentu.

-Kāpēc tā?

-Tāda ir cena.

-Vai nevajag šoferim pirms brauciena pajautāt?

-Nē, nevajag.

-Kāpēc ne?

-Tāpēc, ka tad taksists cenu uzreiz pacels uz 4 vai 5 eiro.

-Un visi uzreiz klausa?

-Jā.

-Un cenu nemaina?

-Nē.

Vācietis mani nesaprata. Viņam bija kārtība visur un tie, kas strādā apkalpojošajā jomā, to arī ievēro.

-Te nav nekāda Arābija, – viņš atcirta un vēl platāk ieplēta savas zaļās acis. Tad pēkšņi telpu pārņēma vējš. Sapurināja visus iespējamos matus un aizkarus un nerimās kamēr mēs apklusām. Visi pēc kārtas. Tā tas Zaļā Raga salā ir pieņemts. Vējš ielaužas, dominē un visi aizver mutes.

ŠĪ saruna notika vakar, Sala salas dienvidos. Pirms mana brauciena no viesnīcas uz Santamaria zvejniekciemu.

Avotos latviešu valodā par Kaboverdes arhipelāgu rakstīts maz un savādi. Atceļot uz šejieni gatavojos jau sen, taču apstākļi līdz šim vienmēr bija iegrozījušies nelabvēlīgi. Tagad beidzot astoņas stundas lidmašīnā bija aizvadītas, pirmā nedēļa saulē pavadīta un laiks pienācis atskaitei draugiem un paziņām, kas man lūdza uzrakstīt, kā šeit klājas.

Kaboverde atrodas Atlantijas okeānā, uz dienvidiem no Kanāriju salām. Iepretī Gambijai un Senegālai. 500 km uz rietumiem. Okeānā. Tā ir suverēna valsts un sastāv no 15 salām ar portugāļu valodu valsts valodas statusā.1456. gadā šo neapdzīvoto salu grupu atklāja portugāļu jūras ceļotāji un jau 1462. gadā teritorija kļuva par Portugāles koloniju. Vēlāk sala izmantota melno vergu transportam uz jauno pasauli un kā degvielas vai pārsēšanās depo lidmašīnām un kuģiem.

Valsts kļuva neatkarīga 1975. gadā, taču veco kolonizatoru valoda un tradīcijas saglabājās. Sākumā Kaboverde izveidoja ūniju ar Gvineju Bisau, taču 1980.gadā šī savienība tika likvidēta. Pamazām arhipelāgs pārvērtās par vienu no stabilākajām Āfrikas demokrātijām. 90. gados valsts pārdzīvoja ilgstošus sausuma periodus un šajā brīdī sākās plaša iedzīvotāju emigrācija projām no dzimtenes. Šodien vairāk kaboverdiešu dzīvo ārpus dzimtenes.

No 15 salām tikai 10 ir apdzīvotas. Galvaspilsēta Praia atrodas Santjago. Salas ir diezgan atšķirīgas. Daļa zaļas, citas tuksnešainas. Klimats maigs, glāsmaināks nekā kontinentā. Lietus gandrīz nav. Taču katru dienu nākas sadzīvot ar vēju, kuru sauc harmats, jo tas ir sauss un nes sev līdzi smiltis no Rietumsahāras. Nigērā šīm smilšu vējam ir slikta slava. Tas nesot sev līdzi nervozitāti un skumjas. Man šis mūžīgais smilšu vējš patīk, jo padara karstumu vieglāk panesamu. Gaisa mitrums šeit 15%, daudziem tas par traku. Tiek asinis no deguna, iekaist acis un ausis. Es te pagaidām turos. Bez problēmām. Vētru brīžos apsienu ausis un brilles uz acīm. Iztieku.

Valsti ir apmēram 492 000 iedzīvotāju (2010). Balto iekarotāju un melno vergu pēcteči. Valsts ekonomika (tieši tāpat kā Latvijā) ļoti atkarīga no emigrantu finansējuma. maz derīgo izrakteņu, dzeramā ūdens deficīts. Zivis un tūrisms veido galveno ienākumu daļu. 80% pārtikas tiek importēta. Valsts atbalsta privāto investīciju ieplūšanu, jo 1/3 iedzīvotāju joprojām dzīvo zem iztikas minimuma.

Iedzīvotāju kontingents ļoti raibs: sākot ar portugāļiem un beidzot ar holandiešu, britu, amerikāņu, ķīniešu un Brazīlijas ieceļotājiem. 93% iedzīvotāju ir katoļi. 7% protestanti. Vietējie runā portugāļu un kreolu valodās.

Salu kultūra atspoguļo gan portugālisko pagātni, gan Āfrikas kontinenta tuvumu. Mūzika te dominē (morna un kizomba). Morna ir šejienes fado paveids. Vārdi parasti kreoliešu valodā, bet grupas sastāv no klarnetes, vijoles un taustiņinstrumentiem. Kizomba ir romantiskas afrikāņu balādes. Cesaria Evora, protams, komentārus neprasa. Taču ir arī jauni izpildītāji un sajūta (klausoties vietējo mūziku) gandrīz tāda pati kā Kubā.

Santamaria ir mans pašlaik tuvākais miestiņš. Apmēram 1,5 stundas pārgājiena attāluma gar krastu vai 10 min ar to pašu taksometru, kas maksā 3 eiro.

Miestiņš ir faktiski zvejniekciems, kuru šodien jau okupējuši tūristi. Neraugoties uz ārzemnieku intensīvo klātbūtni, vietējie tomēr pieturas pie savām tradīcijām. Zvejo un tirgo zivis centrā katru dienu. Ieliņu tīkls izbūvēts tā, lai vējš netiek klāt. Tieši tāpēc šajos labirintos pieturas nejēdzīga svelme, kuru vietējās melnās sievietes nemaz nejūt, bet mums ik pa brīdim prasās pēc kafijas. Ietves nejēdzīgas, pa ielām klaiņo suņi un kaķi. Jāsoļo prātīgi, skatoties kur sper soli, bet klapatas ir pūļu vērtas. Trūcīgā šejienes tauta ir laipna un viesmīlīga. Tas, manuprāt, ir pats galvenais.

Vislabākais šeit ir trīs lietas: 1) vasara, 2) okeāns un iespējas peldēt un sērfot, 3) zivju ēdieni. Beidzot manā priekšā nostājusies valsts, kurā nav “zivju dienas” un neeksistē padomju laikos Latvijā ievazātās negaršīgu zivju ēdienu “nekultūras” fenomens. Te zivis mīl, saprot, prot sagatavot lieliskas maltītes. Sākot ar sardīnēm un beidzot ar lielajiem vēžiem un omāriem. Cik lieliski!

Rīt pievakarē jābrauc uz miesta centru, kur notiks nakts koncerti.

Šodien iepazinos ar divām simpātiskām dāmām. Māti un meitu. Abas sēdēja ielas malā un aicināja mani pievienoties, brīdī kad gāju garām.

  • Kā tevi sauc? – vaicāja māte. Pateicu. Viņai patika vārds Sandra. Noderēšot nākamajām bērnam, kuru pašlaik gaidot meita. Pašas bēbis sēdēja ievīstīts lakatā uz muguras. Parunājām par bērniem, vārdiem un ekonomisko krīzi. Nupat jau paliekot labāk. Gandrīz visi braucot projām, taču viņas nebraukšot. Kādam taču esot jāpaliek uz vietas?

Pazīstams stāsts.

Gandrīz kā pie mums Latvijā.

 

 

 

 

Bīstami iezīmētais process jeb Latvijas neapzinātais ceļš uz Eirāzijas Savienību?

FOTO TVNET, LETA

Tas, ka SKDF aptaujā kā redzamākās personas tiek fiksētas Vējonis, Lembergs un Ušakovs, ir bīstams signāls mūsu valsts demokratizācijas procesiem. Protams, ka pasūtītājs maksājot par aptauju, investē rezultātā. Tā, šķiet, noticis arī šoreiz. Taču notikušais nepārprotami liecina arī par ko citu. Tas rāda, ka „redzamās personas” apzināti izkārto sev skatuvi publiskajā telpā un realizē benifici pēc saviem noteikumiem ar sevi pašu kā galveno varoni skatuves centrā. Diemžēl politiķiem Latvijā šāda iespēja tiek atļauta joprojām, jau kuru gadu pēc kārtas. Nenokārtotā mediju telpas regulācijas stāvokļa dēļ. Kamēr Lembergs un Ušakovs varēs turpināt savu viena aktiera teātri netraucēti publiskajā telpā, tikmēr nebūsim tikuši tālāk par Putina Krieviju un totalitārisma izpratni publiskuma ģenerēšanā. Vienam pieder mediji, otrais tos pērk. Tas nav pieļaujams normālā, demokrātiskā valstī. Skaidrs, ka totalitārismā šāds „piegājiens” publicitātes ģenerēšanai ir norma. Putinam vai Erdoganam kalpo pieradināto žurnālistu armija un padevīgi klanās korumpēti reklāmisti. Tur turīga, ietekmīga persona ar naudu sev „pasūta mūziku”, jeb pērk labo slavu publiskajā telpā ar trulu murdoņu fonā. Šādi rīkojoties tiek apmānīta publiskā doma. Tiek publiski melots. Kā komerciāls darījums šāda rīcība ir pārkāpums demokrātiskas sabiedrības apstākļos, jo mediji nedrīkst piedalīties publiskā viedokļa manipulācijā kādas vienas, konkrētas un ietekmīgas personas interesēs. Brīvā un atvērtā demokrātijā nekas tamlīdzīgs nemēdz (nedrīkst!) notikt, jo ikvienam politiķim sava labā slava jāiegūst to pierādot (apliecinot) ar darbiem. Nevis pērkot savas pievilcības ilūziju medijos.

Kad beidzot šādam PR Latvijā tiks pielikts punkts?

Kādā virzienā mēs dodamies?

Ko iezīmē šis process?

Vai ejam Eirāzijas virzienā?

Šķiet, ka retajam no mums ir laika iedziļināties krievu fašisma ideologa Aleksandra Dugina teorētiskajos sapņos par plānoto Eirāzijas valsti, kas stieptos no Lisabonas līdz Vladivostokai. Tas būšot ģeopolitisks pretsvars ASV un NATO. Neraugoties uz mūsu laiskumu, procesi manipulatoru un ideologu frontēs turpinās. Dugins ir vadošais teorētiķis Kremļa aizvien intīmākajām attiecības ar Rietumeiropas galēji labējām partijām. Kā tas varēja notikt? Kā Putinam izdevās morāli un materiāli pakļaut sev galēji labējos eiropiešus? Kāpēc viņš tos turpina barot ar naudu par paklausību? Savaldzinot ideoloģiski un ekonomiski Francijas Nacionālo Fronti, itāliešu Lega Nord, vācu Alternatīvu Vācijai  un austriešu Brīvības partiju. Pirmais un galvenais, kas viņus vieno garīgi, ir vienotā pārliecība, ka spēks ir tikai varenā nacionālā valstī un globalizācija – visu postu sakne.

Krievijas antikomunikācija

Putina vadītā Krievija jau sen pagriezusi muguru sarunai ar rietumiem. Komunikācijas kanāli apzināti nosprostoti un rīcība demonstrē autoritāru egocentrismu. Rietumu galēji labējām partijām šī komunikatīvā norobežošanās šķiet simpātiska kā protests globalizācijai un kā  tradicionālo, kristīgo vērtību aizstāvības akts. Viņiem šķiet, ka Eiropa ir nogurusi no pārmaiņām, multikulturālisma, homoseksuālisma aizstāvībai un gurst no spriedzes starp nacionālo suverenitāti un globalizāciju. Ja garāk PSRS laikā (Brežņeva impērijā) visas rietumu labējo partiju idejas bija sovjetistu naidīgās ideoloģijas iemiesojums, tad tagad notiek kas pretējs. Tagad kā 1939.gadā (kad Staļins un Hitlers spēja vienoties cīņā pret kopēju ienaidnieku) notiek nikno un neapmierināto saliedēšanās uz kopējas nepatikas bāzes. Toreiz notika tieši tas pats kas notiek tagad. Toreiz un tagad kremlini saliedējas ar neapmierinātajiem rietumeiropā, lai sagrautu tur esošo, valdošo politisko aliansi. Šāda bloķēšanas taktika boļševikiem un komunistiem vienmēr bijusi raksturīga. Piemēram, 1959. un 1960. gadā rietumeiropā sākās masveida sinagogu grautiņi. Vispirms Rietumvācijā un pēc tam citur. Protams, ka šāds notikumu pavērsiens būtiski iedragāja Rietumvācijas kā NATO dalībvalsts prestižu. Reputācija tika iedragāta. Vēlāk, pateicoties Austrumvācijas (VDR) spiegu ziņojumiem, noskaidrojas, ka ar sinagogu postīšanu Rietumvācijā bija nodarbojušies nevis vietējie, bet gan KGB un tās sabiedrotie no Varšavas bloka valstīm. Protams, ka kremlinu sadarbība ar neapmierinātajiem rietumniekiem bijusi aktīva visos laikos un formās, RAF u.c. akciju atbalstu ieskaitot.

Pēc Berlīnes mūra un Padomju Savienības sabrukuma vecie modeļi nozuda. Garīgā telpa bija tukša un to okupēja labēji konservatīvās idejas. Tās tobrīd tika adoptētas postsovjetiskajā Krievijā ļoti pamazām. Sīkāk par to ieteicu palasīt Anton Shekhovtsov, Russia and the Western far right (Routledge).

Tātad pēcpadomju impērijas sabrukuma, ideoloģijas tukšajā telpā ielauzās Aleksandrs Dugins un Vladimirs Žirinovskis. Dugina teorija par eiroaziātisko pasaules kārtību nostrādāja kā tilts starp krievu un rietumeiropiešu ultranacionālistiem. Centrālais akords šajā manifestā ir pieņēmums, ka jaunais Eirāzijas kontinents piedāvā radikāli jaunu totalitārās pārvaldes sistēmu, kuras galvenie pretinieki ir liberālisms, demokrātija un rietumu iedibinātā pasaules kārtība. Žirinovskim bija izdevies jau 1992. gada iepazīties ar Francijas Nacionālās frontes līderi Jean-Marie Le Pen. Viņš pirmais arī tika iepazīstināts ar jauno pasaules kārtības ideju un vēlmi izveidot Eiropas labēji konservatīvo partiju aliansi ar Maskavu centrā. Jāpiezīmē, ka Lepens ļoti aktīvi atbalstīja (morāli un materiāli) Žirinovska partiju tās izveidošanas fāzē un aktīvi līdzdarbojās Sadama Huseina publiskā tēla pilnveidošanā kopā ar austrieti Jorgu Haideru.

Antikomunikācijas virzītāji

Pēdējo gadu notikumi starptautiskajā plāksnē veicinājuši Eiropas labējo ekstrēmistu veiksmes stāstu. Pirmais motors te bija ekonomiskā krīze, kas pēc 2008.gada palīdzēja noskaņot plašus eiropiešu slāņus pret savām vadošajām politiskajām partijām. Krīzes postu plaši sabiedrības slāņi izskaidroja kā savas valdības sliktās politikas sekas.

Sliktie laiki radīja priekšnosacījumus glābējidejām. Putina pašizolācija un antikomunikācijas doktrīna šajā situācijā palīdzēja sameklēt jaunus sabiedrotos rietumos. Tieši labējo konservatīvajā flangā viņš atrada savus jaunos draugus. Tos pašus, kurus Žirinovskis un Dugins Kremlim bija nodrošinājuši iepriekš. Marina Lepena, kas nostājās sava tēva vietā Nacionālās frontes līdera pozīcijās, bija pirmā. 2014. gadā viņas partiju no finansiāla kraha izglāba Kremļa naudas aizdevums 9 miljonu eiro apjomā. Tika samaksāts un saņemta lojalitāte Kremļa virzienā.  Līdzīgās naudas attiecībās ar Putinu ir arī austriešu Brīvības partiju, kas ieguva 26% vēlētāju balsu 2017. gada parlamenta vēlēšanās. Līdzīgs līgums Putinam ir arī ar Lega Nord, kas 2014.gada nodibināja “Putina draugu” frakciju Itālijas parlamentā.

Ko putiniskajai Krievijai dod šī čupošanās un draudzības pirkšana ar Eiropas labējiem? Vispirms tie palīdz piegādāt vajadzīgo informāciju patiesu faktu vietā Kremļa medijiem. Šādi izdodas vieglāk manipulēt ar krievu un prokrievisko mediju publiku. Nākamais ir šo sabiedroto akcepts visām Krievijas militārajām agresijām (Krimu un Austrumukraiņu zonu ieskaitot). Labējo „eksperti” un „novērotāji” piedalās visās vēlēšanās un ziņo pasaulei, ka Putina impērijā viss notiekot pareizi. Pie viena šie nopirktie ārzemju draugi  vienmēr ir gatavi nosodīt rietumu sankcijas pret krievu bankām, politiķiem vai uzņēmumiem. Lai gan viņi nekad nedara to pašu Baltkrievijas vai Irānas virzienā.

Tātad krievu antikomunikācija ar liberālo Eiropu ir panākusi jaunu spēka asi, kas postsovjetiskajam Kremlim nepieciešama kā jauna izvēles iespēja, konsolidējot ap sevi  neapmierinātos egocentriķus no rietumiem. Ar čekistu Putinu kā „Eiropas civilizācijas kristīgā mantojuma karognesēju” (Marinas Lepenas formulējums) centrā labējie piedāvā viņu kā jaunā Ļeņina lomas atveidotāju, jo Putins esot „izcils stratēģis” (Nigels Faražs) un „valstsvīrs, kurš nekalpo globālistu interesēm”, jo „aizstāv savas valsts un tautas vajadzības, ignorējot pasaules tehnokrātijas un Briseles diktātu” (Mateo Salvīni, Lega Nord).

Interesanti, ka Putina ārpolitiskajā stallī pamazām sāk atgriezties ar bijušie sovjetistu sabiedrotie. Vācu kresā partija Die Linke, tieši tāpat kā Alternatīva Vācijai ir aizstāvējusi Krievijas uzbrukumu Krimai. Līdzīgi rīkojās arī grieķu Syriza, kas ir valdošā Grieķijas partija. Nikos Kotzias (2015.gadā Grieķijas ārlietu ministrs) kopš 2013. gada aktīvi draudzējas ar Duginu.

Kur nu vēl pašmāju Saskaņa ar neslēptām promaskaviski orientētām simpātijām un līdz galam nepierādītajiem Kremļa finansējuma iešļircinājumiem.

Kremļa ideoloģiskā pletne

Vislabāk Kremļa satelīt partiju atkarību no Kremļa  demonstrē nevis naudas pārskaitījumi, bet gan pakalpība, paklausība un pazemīga piekrišana Putina idejām. Piemēram, 2012. gada Putina ģenerētais likums pret homoseksuālo propagandu, ārzemju organizāciju  nosaukšana par “ārzemju aģentiem”, militāro konfliktu interpretācija un aktīvā iesaistīšanās citu valstu priekšvēlēšanu kampaņās un vēlēšanu procesos, ir tikai daži piemēri, kas pēdējos gados kļuvuši aktuāli arī citās, proputiniskās valstīs. Tos cenšas kopēt un atdarināt. Pat Latvijā samērā daudzi šos Putina taktikas virzienus uzknābā, atbalsta un slavina. Viņa vasaļi ultrakonservatīvo partiju izskatā šodien rīkojās tieši tāpat kā franču, zviedru vai itāliešu komunisti pēc otrā pasaules kara.

Krievvalodīgo mediju pakļaušana savām idejām pagaidām norisinās bez traucējumiem. Mūsu pašu Lattelecom, retranslējot aktīvi Putina ideoloģiskās taures arī Latvijā, aktīvi piedalās  kremlinu dekomunikācijas procesā, cenšoties pārliecināt publiku par neliberālās demokrātijas priekšrocībām. Taču pagaidām auglīga augsne šai ideoloģijai ir vienīgi valstīs, kas nekad nav piedzīvojušas patiesu demokrātiju. Tātad Erdogana Turcijā, Dutertes Filipīnās vai  gigantiskajā Ķīnā. Rietumos šī formula nedarbojas, bet postkomunisma zonā dzen jau pirmos asnus.

Protams, ka labēji  ekstrēmie rietumeiropieši Putinam vajadzīgi tikai dekorācijai. Viņš var tos “uzmest” jau rīt, taču pagaidām tie ir noderīgi un ērti izmantojami. Kā gruzis rietumu sabiedrības acīs. Kā traucējošs elements sabiedrībai, kas neprot pierādīt saviem pilsoņiem liberālās demokrātijas priekšrocības. Pagaidām viņi rej kad vajag un ēd no rokas, jo Putins visu laiku gatavojas savam revanšam. Lai to panāktu viņš izmanto liberālo normu kropļošanas modeli, kas jau iesakņots Ungārijā un Polijā.  Šajās valstīs bez brīva mediju sektora (sekojot Kremļa modelim) un bez brīva pilsoniskuma (tieši tāpat kā Krievijā) vairs nevar runāt par brīvu, bet gan par autoritāru sabiedrību. Šo traģisko pagriezienu atpakaļ pie totalitārisma šodien iespējams panākt ar formāli brīvu vēlēšanu palīdzību. Nav izslēgts, ka arī Latvijā var novērot līdzīgus procesus, kad manipulējot ar medijiem var panākt sev vajadzīgu balsojuma rezultātu. Pēdējās pašvaldību vēlēšanās šo efektu demonstrēja Rīgā un Ventspilī. Nākamais solis pēc modernā Kremļa scenārija ir sagraut liberālās demokrātijas pamatelementus: anulēt izteikšanās brīvību (monopolizējot medijus), ierobežot minoritāšu tiesības, sabotēt un likvidēt neatkarīgas tiesas darbu. Latvijā pirmais solis jau realizēts – masu mediji šobrīd reāli atrodas oligarhu rokās un valstī nav ieviesta mediju tiesībsarga institūcija, kas nepieļautu patvaļīgu mediju, reklāmas un PR izmantojumu savtīgu interešu labā. To, kas šis kritiskais brīdis ir klāt, pierāda sabiedriskās domas pētījumi, kas apgalvo, ka valsts populārākās politiskās personas ir tieši tās (Lembergs, Ušakovs, Vējonis), kuru rokās ir masu mediji (tieši un netieši).

Kāpēc mēs viņiem atļaujam turpināt graut demokrātiju arī Latvijā?