Krievijas iespējamais uzbrukums Baltijai sākšoties no Gotlandes

“Visnepatīkamākais scenārijs Zviedrijas drošībai būtu Krievijas uzbrukums Baltijai, kas tiek sākts ar krievu raķetēm no Gotlandes (kuras tur jau izvietotas dažas dienas iepriekš). Tas anulētu NATO iespējas aizstāvēt savus sabiedrotos Baltijas jūras piekrastē”, – ar šādiem secinājumiem noslēdz savu ziņojumu Zviedrijas valdībai eksperts Kristers Bringeus. Ja Krievijai izdosies (pirms Baltijas aneksijas) iepriekš izvietot savu raķešu sistēmu S-400 Gotlandē un Somijas salās, tad viņiem būs neapstrīdamas militāras priekšrocības šajā teritorijā – uzskata bijušais vēstnieks, kuram valdība lūgusi analizēt valsts drošības un aizsardzības situāciju. Šodien (piektdien) viņa ziņojums tika publicēts. Šajā sakarībā tika organizēta arī preses konference. Ziņojuma mērķis nav dot padomu Zviedrijas valdībai kā rīkoties savās attiecībās ar NATO. Drīzāk šis esot priekšrocību un trūkumu uzskaitījums, ar kuru Zviedrijai būtu jārēķinās ja tā iestātos NATO, un kā šis solis ietekmētu Ziemeļvalstu – Baltijas drošību reģionā.

Vēstniekam šķiet, ka zviedru līdzdalība NATO palīdzētu izvairīties no bruņotiem konfliktiem Ziemeļeiropā. Taču citi pētījumi (pavasarī publicētais Somijā) pauž pretēju viedokli un uzsver, ka somu uz zviedru līdzdalība NATO tieši “izraisīs politisku krīzi ar Krieviju”.  Starp citu, zviedru izdevumi militārām vajadzībām pašlaik ir ļoti nelieli (1%). NATO pieprasa vismaz 2%.

Pētījuma gaitā aptaujāti 300 cilvēki Zviedrijā un vēl 22 valstīs, kas unisonā uzsver, ka Zviedrijas drošība ir pasliktinājusies pēc Krievijas iebrukuma Krimā. Prognozēs var lasīt, ka NATO nākotnē koncentrēšoties vairāk aizsardzības, nevis starptautiskās palīdzības virzienā (piem. Afganistānā). “Mieru uzturošos spēkus” turpmāk režisēšot tikai ANO un šajā jomā zviedriem ir sena pieredze (Mali u.c.).

Pētījumā nav slēdziena, ka Krievijas uzbrukums Zviedrijā būtu aktuāls. Tas neesot neiespējams. NATO 5. paragrāfs sargājot Baltijas valstis un Putins neuzdrošināšoties riskēt tik nepārdomāti. Taču jā tas notiks, tad Zviedrija tikšot ierauta procesa vēl pirms agresijas sākuma. Šķiet, ka vēstnieks redz atkārtojamies PSRS loģiku, līdzīgi kā notika, piemēram, Latvijas okupācija pirms Otrā pasaules kara.  Viņam liekas, ka Krievija ievedīs savu kara tehniku Somijā un Zviedrijā pāris dienas pirms uzbrukuma Baltijai. Tas notikšot strauji un NATO nepagūšot uz to noreaģēt.

Jau tagad ar S – 400 (no Kaļiņingradas) krievi spējot aizsniegt 400 km attālumā esošos objektus.  2015. gadā viņi šos ieročus izvietoja Sīrijā un (kopš augusta) tie atrodas arī Krimā.

Diemžēl Zviedrijas valdības vadošā partija sociāldemokrāti, joprojām nav vienoti NATO līdzdalības jautājumā. Vecā  “sirmo zociķu” grupa (P. Šorī paaudze) joprojām spītīgi nostājas pretī šai idejai, apgalvojot, ka iestājoties NATO, Zviedrijā tiks izvietoti kodolieroči (lai gan nekas tāds nav teikts vai solīts). Šī paaudze tic, ka visgudrākā pozīcija ir neitralitāte un lišķēšanā vieniem un otriem.  Tāda ir viņu pēdējā pasaules kara pieredze un no tās šie ļaudis (ar ietekmi) nevēlas atteikties. Tāpēc arī Zviedrijas Ārlietu ministre Margota Vālštroma par Zviedrijas līdzdalību NATO izsakās piesardzīgi, lai gan opozīcija ir par šo soli.

Sabiedriskās domas pētījumi šajā jautājumā ir pretrunīgi. Līdz šim 50:50. Patlaban izskatās, ka NATO piekritēju skaits Zviedrijā palielinās.

Pavisam cits jautājums ir kā Putins nogādās šīs raķetes uz Gotlandi un kurš būs tas, kas viņam palīdzēs.

Epizode no grāmatas “Komunikativistika”. Par komunikāciju ar publiku.

Visu vasaru (ar pārtraukumiem) cenšos pabeigt darbu pie grāmatas par komunikāciju. Tās nosaukums būs “Komunikativistika”. Ja Markss vai Einšteins dzīvotu šodien, tad viņi noteikti būtu pētījuši šo lielisko jomu ar savādo nosakumu. Lai mans blogs no rakstu sausuma neizžūtu, piedāvāju fragmentus no grāmatas, kas varētu interesēt ne tikai manus studentus.🙂 Ja ir interese lasīt tālāk (vairāk, plašāk) par šo tēmu, lūdzu ziņojiet! Priecāšos par ieteikumiem! Turpinu rakstīt un gaidu ziņas!

Esmu tikusi līdz 230 lpp.🙂

Komunikācija ar publiku

Mediji un mikrofoniMasu komunikācija ir plaši apspriesta tēma zinātniskajā literatūrā. Tā liecina, ka attiecības starp medijiem un politiskās, ekonomiskās varas pārstāvjiem nekad nav iztikušas bez konfliktiem un savstarpējās cīņas. Trešais komunikācijas dalībnieks – publika šajās batālijās parasti mēdza ieņemt pasīva skatītāja vietu, lai gan vieni un otri parasti cīnās tieši par šo trešo komunikācijas dalībnieku = skatītāju jeb masu publiku. Ja savas darbības pirmsākumos mediji cieta no tieša karaļa vai baznīcas cenzūras spiediena, tad modernajā laikā cenzūra nav izzudusi, bet tikai mainījusi veidolu.[1] Tas, ka mediju komunikācija ar varu vienmēr bijis sarežģīts un komplicēts process, kura rezultātā neviena no pusēm nekad nav bijusi apmierināta ar iznākumu, nesajūsmina šī “teātra” skatītāju – masu publiku. Publikai liekas, ka kašķim nav jābūt. Taču prakse līdz šim pierādījusi ptretējo. Vai ir iespējams noslēgt vienošanos starp valsts politisko/ekonomisko varu un medijiem?  Jā, ir iespējams un šāda prakse jau eksistē valstīs, kur šī koordinācija ir panākta vienošanās ceļā.  Protams, ka visos gadījumos šajā konfliktā runa ir bijusi par varu. Jēdzienu, kuru vienmēr bijis sarežģīti definēt, taču ērti izmantot.

Mediju un varas komunikācijas konflikti var tikt aplūkoti vairākos virzienos: 1) mediju ietekmes spēks, noskaņojot publiku savās interesēs. Varai gribētos, lai mediji kalpo politiskajām partijām un ekonomiskajiem grupējumiem (kā tas pierasts diktatūras valstīs); 2) ekonomiskās un politiskās varas centieni ietekmēt mediju saturu (žurnālistikas lauka autonomijas zaudēšana); 3) neizpratne par mediju misiju demokrātiskās sabiedrībā (sabiedrības un varas bažas par to, ka medijos tiekot publicēts pārāk daudz sliktas un pārāk maz labas informācijas).

Pieskaroties pirmajai tēmai jāuzver, ka politiskās, reliģiskās, ekonomiskās varas un mediju varas attiecības vienmēr bijušas saspringtas, sākot ar pirmo tiražēšanai paredzēto rokrakstu vai iespiesto skrejlapu parādīšanos viduslaikos, līdz pat šodienai. Jaunākos laikos, (Padomju Savienības okupācijas laikā Latvijā), mediju misija mūsu republikā bija izdabāt Kremļa politiskajai varai un kalpot komunistiskajai partijai, klausot tās funkcionāru norādēm Rīgā un Maskavā. Komunistu partija lika darīt medijiem to kas tai bija vajadzīgs un pretošanās gadījumā draudēja atlaišana no darba vai sods. Tāpēc diktatūru apstākļos valstīs nekad nekonstatē konfliktus starp medijiem un valsts vadītājiem. Mediji skaitās varas servisa institūcija un kā kalps, sulainis vai uzticīgs suns tie nerunā pretī savam saimniekam. Šo darba dalīšanu arī šodien varam novērot Ziemeļkorejā, Krievijā vai Kubā. Turpretī demokrātiskas valsts apstākļos, mediju uzdevumi ir pavisam citi. Brīvas un demokrātiskas valsts apstākļos medijiem nav aizlieguma runāt pretī valsts varai, to balss vairs neskan unisonā, jo tagad tie pārstāv dažādus un atšķirīgus viedokļu paudējus, kas vienlaikus var būtu un arī nebūt mediju īpašnieki. Lai saprastu sabiedrības – varas – mediju komunikatīvās attiecības, jāsaprot, ka mediji (tieši tāpat kā atvērta un demokrātiska sabiedrība) nav vienveidīgi, bet gan ļoti dažādi. Salīdzinājumam varam izmantot satiksmes sistēmu.

Pa mūsu ielām, lielceļiem un maģistrālēm šodien brauc ļoti dažādu ražotāju būvēti braucamie: autobusi, kravas mašīnas, vieglās automašīnas, motocikli, kvadricikli utt. Vieniem vajag nelielu autobusiņu, lai strādātu savu dienišķo darbu, bet citiem –  melnu dārgu limuzīnu, lai izskatītos svarīgāk. Mērķi, vajadzības, gaume un politiskā pārliecība ikvienam no mums ir dažāda, taču, lai satiksme funkcionētu bez traucējumiem un upuriem, ir nepieciešami satiksmes noteikumi un to ievērošana no visu satiksmes dalībnieku puses. Tas nozīmē, ka ātruma ierobežojums uz Rīgas – Liepājas šosejas 70 km/stundā vienādi attiecas gan uz vecu opeli gan dārgu BMW, taču reālie braucēji šo noteikumu vairumā gadījumu tomēr neievēro. Protams, ka nevieni noteikumi nekad nav 100% ideāli un perfekti, taču ceru, ka piekritīsiet, ka tos ievērojot, kolīziju un traģisku negadījumu skaits un šīs šosejas, kā arī drūmās statistikas rādītāju valstī kopumā, būtu daudz mazāk. Tātad nav svarīgi cik jaudīgs vai dārgs ir jūsu auto. No tā nav atkarīga braucēja drošība. To galvenokārt nosaka kopīgi pieņemto noteikumu ievērošana.  Ja mūsu ceļu būvētāji uz Liepājas šosejas beidzot izveidotu (vietumis) trešo apbraucamo joslu, tad braucējiem nebūtu jāriskē ar dzīvību, apbraucot kārtējo traktoru pretējā joslā. Taču mūsu ceļu projektētāji un būvētāji šādus uzlabojumus neievieš un tāpēc apzināti pakļauj Liepājas – Rīgas braucējus nopietnam dzīvības riskam.

Krusti Latvijas ceļmalāsTātad Rīgas – Liepājas šoseja Latvijā neatbilst civilizētiem satiksmes noteikumiem un Latvijas ceļu plānotāji apzināti šos noteikumus pārkāpj. Tieši tāpat kā “lidojošie zārki”, kas uz šī ceļa regulāri pārsniedz atļauto braukšanas ātrumu. Būtībā šo ceļu vajadzētu slēgt un steidzīgi pārbūvēt, taču tas netiek darīts un mēs turpinām skaitīt upurus un ceļa malā parādās aizvien vairāk krustu ar svecītēm. Protams, ka Liepājas ceļa rallija cienītāji sarunās neielaidīsies kamēr ceļmalās radaru nebūs vairāk kā latvāņu. Ceļa projektētāji turpinās atrast iemeslu kāpēc nav jārekonstruē ceļš atbilstoši modernā laika prasībām (slinkumam vienmēr var atrast attaisnojumu, ja ir vēlēšanās). Tātad tomēr vainīgas nav automašīnas, bet gan cilvēki. Viņu lēmumi un rīcība.

Tieši tāpat izskatās aina Latvijas mediju areālā. Te eksistē dažādi mediji:  interneta portāli, radio, TV stacijas, avīzes, žurnāli un visiem vienādi jāievēro mediju likums un galvenā izdevēja atbildība sabiedrības priekšā. Mediju likumi demokrātiskajās valstīs ir apmēram vienādi, taču Latvijā šī prakse vēl joprojām (diemžēl) nav iesviesta.  Eiropā ētera medijus iedala divās lielās grupās – privātajos un sabiedriskajos medijos un iespiestās vai digitālās preses zonā pie mums ir tikai un vienīgi privāti laikraksti, žurnāli, interneta portāli, biļeteni utt. Valsts elektronisko mediju demokrātiskā sabiedrībā nav. To derētu atcerēties, jo publiskajās diskusijās Latvijā nereti nākas dzirdēt piesaucam “valsts medijus” pat no ietekmīgu politiķu puses. Tātad privātie un sabiedriskie mediji. Tieši tāpat kā cilvēka divas rokas, šie mediji dažādi apkalpo sabiedrības vajadzības.

 

 

 

[1] Visos laikos sabiedrībā ir bijuši cilvēki (cilvēku grupas), kas uzskata, ka sabiedrībai nav jāstāsta un jārāda viss, kas ir patiesība. Viena daļa šo pārliecināto “cenzoru” neieņem amatus mediju regulācijas institūcijās, taču nodrošina cenzūras eksistenci ikdienā ar savu attieksmi pret to. Šādi veidojas pati smagākā patiesības publiskošanas aizlieguma forma, kuru sauc par “iekšējo cenzūru”.

Biezpiens un siers, kas deg kā lāpas Krievijā

Deg biezpiensJa siers lēkā uz pannas kā popkorns un visbeidzot “ņem uz aizdegas pats no sevis”, vai 5% biezpiens arī gatavs degt ar liesmu, tad kaut kas nav kārtībā ar tā sastāvu. Krievu  (Fontanka.ru) jau publicējusi video ar biezpiena dedzināšanas ainām un liecina, ka pie metro stacijas “Starptautiskā” nopirktais biezpiens ir drīzāk derīgs kā iekurs ugunskuram, nevis kā ēdiens cilvēkam.

Pēc šīs publikācijas parādīšanās internetā, krievu atbildīgās institūcijas esot slēgušas šo “biezpiena fabriku”, kas ražo piena produktus bez piena. Taču sankciju rezultātā Krievijā joprojām veikali ir pārpildīti ar piena izstrādājumiem, kuru sastāvā piena nav.

Pēc sankciju ieviešanas, Krievijā katastrofāli trūkst piena izstrādājumu: piena, siera, kefīra, jogurta, biezpiena, sviesta un krējuma. Tas, kas mums paliek pāri – viņiem ļoti pietrūkst.

Pārtikas veikals Krievijā

“Vainīgie nav uzņēmīgie ražotāji, kas ir gatavi piegādāt Krievijas  tirgum visu ko tas pieprasa. Nē, vainīgs ir apstāklis, ka Krievijā nepietiek piena”, – konstatē somu Hufvudstadsbladet Fontankas redaktore Venera Galejeva.

Putina pavēlēs rezultāta Krievija vairs nedrīkst importēt piena izstrādājumus no Baltijas, Somijas un citām Rietumvalstīm. Sankcijas tika ieviestas 2014. gadā kā atbildes reakcija rietumu sankcijām pret Krieviju Ukrainas okupācijas sakarā. Jūlija sākumā Putins deklarēja, ka aizliegums ieviest rietumu preces Krievijā būs spēkā vēl līdz nākamā gada beigām.

Protams, ka vietējie ražotāji cenšas nopelnīt, strauji saražojot krieviem sierus un biezpienu no izejvielām, kuru viņiem nav.

Piena vietā tiek ņemta palmu eļļa. Kopš piena importa aizlieguma Krievijā, palmu eļļas imports Krievijas virzienā ir palielinājies par 25 -30%. Eļļa un ar “ūdeni kristīts piens” kļūst par grandiozu biznesa ideju un tiek pārdots Krievijas veikalā kā “biezpiens” vai “siers”.

Analīze liecina, ka fantāzija šajā virzienā darbojas neierobežoti un piena vietā sieros “bāž iekšā” cepamo pulveri, kaļķi, ziepes u.c. brīnumus (skat. Roskontrol). 60% no 46 Krievijas pārtikas uzraudzības dienesta pārbaudītajiem piena izstrādājumiem Krievijas tirgū šogad ir saturējuši neatļautus piena aizstājējus. Gaļas izstrādājumu sastāvs ir vēl traģiskāks.

Krievija nekad nav spējusi pabarot savus pilsoņus.  Tagad šī traģiskā aina atkārtojas.

Paši idejas autori -Krievijas vadītāji nenogurst uzsvērt, ka importa aizliegums paver lieliskas iespējas pašmāju piena izstrādājumu biznesa attīstīšanai. Taču aizmirst norādīt, ka piena rūpniecība nav iedibināma vienā rāvienā un Krievijai nav tradīciju šīs nozares attīstībā. Rezultātā cieš cilvēki, kuriem jāsamierinās ar piena surogātiem.

Interesanti, ka ēdot palmu eļļas sieru un degošo biezpienu, vairums krievu (40%) tomēr ir gatavi turpināt atbalstīt Putina politiku.

 

Saruna, kas turpinās neierobežoti ilgi laikā un telpā

Saule aiz horizonta Seulā pazūd ap 19.00 un tad gājēji sāk mutuļot šķērsielu strautos kā zivis, kas meklē ēsmu neskaitāmās kafejnīcās, krodziņos un tējnīcās. Japāņu piedāvājums cenšas izkonkurēt korejiešu virtuvi. Fonā blāvi rēgojas McDonalds un visa cita vieda “burgeri”, kuriem nav ierādītas vietas partera pirmajās rindās. Kas ir raksturīgi? Nevajag aizrauties ar ledus tēju vai kafiju un atvēsinātajām tirgotavām. Ātri sāk sūrstēt kakls un draud saaukstēšanās tropu apstākļos. Šo veco patiesību aizmirsu arī es. Tāpēc jau pirmajā vakarā meklēju un atradu vietējā tējnīcā kumelīšu tēju ar medu. Siltu. Noderēja un izglāba.

Nākamais pārsteigums bija pārspīlētā apsēstība ar tehniku. Pat viesnīcas numurā nevarēju tumsā atrast gaismas slēdzi istabai. Tas izrādījās pievienots telpas komunikāciju centrālajai pultij (novietotai uz nakts skapīša pie gultas). Galda lampai poga nr. 1, griestu apgaismojumam poga nr. 2 utt., ieskaitot atvēsināšanas sistēmu un logu virināšanu. Nemaz nerunājot par tualetes un dušas regulēšanu ar pogām, kas man pamatīgi uzkrita uz nerviem, jo instrukcijas bija tikai mandarīnu, japāņu vai korejiešu “burtiem” pierakstītas.

Vakars austrumu zemēs parasti uzkrīt uz galvas kā sniegs. Negaidīti strauji un silti. Pretēji musulmaņu valstīm, šajā pilsētā sievietes mierīgi var staigāt pa skvēriem, laukumiem un parkiem, iegriezties tējnīcās vai krodziņos, iepirkties vai atpūsties publiskajā telpā. Garāmgājēji nav uzbāzīgi un ticības nerakstītie likumi reglamentē arī sadzīvi. Man vienmēr ir paticis apmeklēt budistu valstis. Tāpēc, ka ļaudis ir laipni un pretimnākoši svešiniekiem, piedāvājas palīdzēt, ir viegli uzrunājami un prot komunicēt.

Apmēram puse dienvidkorejiešu (46%) oficiāli neuzskata sevi par ticīgiem cilvēkiem. Taču otra puse pieskaita sevi vai nu budistiem (22%), protestantiem (18%) vai katoļiem (11%). Mani, protams, visvairāk interesēja Korejas budisms, kuram ir sena kultūrvēsture un būtiska ietekme šajā reģionā un sabiedrībā, lai gan konfuciānisma un vietējo šamaņu pretošanās ir konstatēts fakts un ar šiem strāvojumiem jārēķinās joprojām.  Kristiešu ienākšana Korejā novērojama jau 19. gadsimta beigās un dokumenti liecina, ka pat vietējais monarhs savulaik ir atbalstījis kristiešu parādīšanos un palikšanu. Musulmaņu skaits valstī ir skaitliski ļoti neliels.

Lai iepazītos ar korejiešu budismu, tikos ar vadošajiem šī virziena pētniekiem: profesoriem Park, Kyunng – Joon; Lee, Doo-Heum; Pak, Byung –kee un Lee, Do –Heum. Charles Muller no Tokijas universitātes uzskata, ka šī joma ir nepiedodami maz pētīta un joprojām atrodas ķīniešu un japāņu budisma analīzes ēnā. Domāju, ka bloga lasītājiem neinteresēs iedziļināšanās korejiešu budisma specifikā, lai gan šī tēma ir filozofiska un pieprasa atsevišķu “pieturu” valodas “noķeršanā.  “Valoda, teksti, attēli un skaņa palo ap mums nekontrolēti un dīki, jo mediji ir tie, kas konstruē realitāti, kurā dzīvojam”, – uzskata Hanjangas universitātes profesors Lee, Do-Heum un viņa teorija par realitāti (R) un teksta radīto realitāti (R2) ir lielisks izejas punkts arī manām komunikācijas teorijām, kuras cenšos apkopot manuskriptā “Komunikativistika” pie  kura pašlaik intensīvi strādāju. Mēs eksistējam tāpēc, ka eksistē citi. Visas pasaules lietas un parādības attiecas uz mani un jums, tikai tad, ja tās eksistē. Ja eksistēju es, tad eksistējat arī jūs, cienījamo lasītāj! Paldies, Jums par to!

Pa ceļam uz korejiešu budistu templi un klosteri, iegriezāmies gigantiskā baznīcā. Tās apmēri atgādināja Metropolitena operas namu un ļaužu klātbūtne – organizētu masu pasākumu. Mums tika stāstīts cik plūsmās draudzes locekļi apmeklē Dievnamu un atlika nobrīnīties par misionāru panākumiem šajā valstī un sabiedrībā. Amerikāniskās reklāmas filmiņas par draudzi un tās ikdienu, kuras bijām spiesti noskatīties, šķebināja. “Pasākums” savā gigantiskā atgādināja konveijeru vai masu konservēšanas fabriku, kurā visu visi dara vienādi un neapmierināto nav. Cerams, ka tā ir patiesība. Cerams. Iespējams, ka šajā Mega –Dievnamā drīz sāks strādāt arī kāds mūsu pašu Metodistu vai Adventistu, Baptistu vai kādā cita profila mācītājs. Gunti, vai nevēlies pamēģināt?

 

Pēc tam braucām apmēram 2 stundas uz mūku klosteri. Ceļš uz templi veda kalnup, garām kastaņu pārdevējām, akmeņu grēdām un romantiskām ainavām, kas ieskāva šo lūgšanu vietu. Tveice nežēloja nevienu. Mūkus ieskaitot, kurus sastapām pietvīkušus un rimtus pagodu piekājē. Sākumā klausījāmies par rituālu atšķirībām, cenšoties defilēt maksimāli tuvu ventilatoru izraisītajām gaisa strāvām, kas atvēsināja uz pāris sekundēm, taču arī tas bija lieliski! Pēc tam pārģērbāmies tempļa tērpos un sākām līdzdarboties maltītes sagatavošanas rituālam.

Man nācās nest paplāti ar salātiem. Skatoties kur lieku kājas un cenšoties nepaklupt uz akmeņiem vai klinšu izvirzījumiem. Karls stiepa rīsu toveri, Anna –zupu un vēl daži bija sagrābuši dzeramā ūdens un trauku katlus. Savācām tos virtuvē un tad pa slīpu nogāzi žonglējām lejup ar tiem lūgšanu telpas virzienā, kur bija paredzēts mūku maltītes rituāls.

Pēc tam sasēdāmies uz paklājiem un mūka pavadībā sākām līdzdarboties. Tas nebija vienkārši. Irbuļi, salvetes, atlocītās bļodiņu sekvences, kurā kas jāieliek un galvenais – nekādā ziņā neaiztikt dzelteno redīsu! Ja es sāktu tagad aprakstīt kā notiek maltītes rituāls, tad man tam jāvelta vismaz viens vesels blogs ar norādēm. Tāpēc pārlēksim pāri šim procesam un secināsim, ka ēst var arī cēli un garīgi. Tas ir iespējams.

Maltītes rituālam sekoja 45 minūšu meditācija.

Pēc meditācijas norisinājās tējas dzeršanas procedūra. Man bija tas gods piedalīties tējas malkošanā kopā ar vadošo mūku (kas vadīja mūsu viesošanos klosterī) un ne tikai izbaudīt korejiešu tēju pareizā veidā (uzsildītās tasēs), bet arī parunāt par medijiem un komunikāciju. Tas bija vērtīgi un, kā jau budistiem pieņemts, saruna nebeidzas tur kur sākusies, bet turpinās neierobežoti ilgi. Laikā un telpā.

Pēc tempļa apmeklējām koncertu. Mākslas fakultātes deju grupa piedāvāja orģinālas Sin Cha Hong horeogrāfijas, kas vairāk uztveramas kā senu rituālu šodienas interpretācija jeb modernā baleta paveids, nekā tautas deja. Korejiešu deja ir stilā rezervēta, daiļa un eleganta. Tās ritms ir elpošanas noteikts un forma – simetriska. Dejotājs pauž savas izjūtas koordinējot sirds darbības ritmu ar muzikālo frāzi. Raksturīgi, ka dejotāji cenšas saglabāt noapaļotas roku un kāju pozas, akcentējot kāju pirkstus kā uzsvarus. Šī deja ir maiga, nomierinoša, līgana un poētiska.

Cilvēkiem, valstīm un tautām ir katrai savi vēji. Savi kalni un savi strauti. Visas dzīvās būtnes, notikumi un vēstures kataklizmas ir ieradušās pie mums no Melnā cauruma, – tā doma viņi. Tāpēc mīti, ideoloģija, virtuālā pasaule, fantāzija un iedomās nav nekas neparasts, bet mūsu ikdienas dzīves piederumi, kurus sagādājusi vara. Jautājums – vai vēlamies turpināt šajā varas ilūzijā dzīvot tālāk?

Vai vēlamies?

 

 

 

Vēdekļu un ventilatoru lielpilsēta Seula

Pirms nedēļas Korejas galvaspilsētā Seula mani sagaidīja ar kārtīgu tveici 34 grādu robežās jau astoņos no rīta. Izvilku savu ceļasomu no vēsā lidostas salona un sapratu, ka cepeškrāsns ir klāt globālā mērogā. Sieviete pie autobusa pieturas histēriski vicināja sev zem zoda lielu vēdekli, bet kungs rūtainā kreklā turēja sev priekšā nelielu portatīvo ventilatoru. Man nekā tāda nebija nedz pa rokai, nedz somā. Sviedru strautiņi sāka tecēt pa muguru un es sapratu, ka ēna ir mana vienīgā iespēja izdzīvot šajā neparasti karstajā valstī.

  • Vai šeit vienmēr vasarā ir tika tveicīgi?, – jautāju jaunai sievietei ar diviem vēdekļiem rokās.
  • Nē, agrāk tā nebija, taču tagad paliek ar katru gadu karstāks «kā tādā arābu valstī», viņa atbildēja un atsāka sparīgi vedināties ar abiem vēdekļiem.

Meklēju savu zilo KAL autobusu, kas varēja mani nogādāt tieši pie Samjung viesnīcas centrā, Gangnama rajonā. Pietura beidzot atradās. Izpalīdzīga lidostas darbiniece mani gādīgi nosēdināja ēnā un kungs gados, korejiešu valodā apsolījās nepalaist garām manu autobusu. Neprotu šo valodu, bet sapratu intonāciju. Tā arī notika – autobusu man parādīja abi un samaksājot par biļeti 15 eiro biju gatava apmēram 1,5 stundas braucienam uz centru. Protams, ka ar metro iznāktu lētāk, taču tobrīd, pēc negulētās nakts lidmašīnā un cepeškrāsns “ uz ielas», nebija prātīgi ķerties pie eksperimentiem ar pārsēšanos vilcienos. KAL autobuss nebija pirmā svaiguma, taču salons bija tīrs, drošības jostas lietojamas, vēsais gaiss garantēts un ceļojums pa vienu no pasaules lielākajām pilsētām (12 miljonu iedzīvotāju) varēja sākties. Seula ir globāla finanšu, tehnoloģiju un kultūras citadele. Tajā izvietojušies koncerni LG, Samsung un Hyndai. Seula nav lēta pilsēta, un dati liecina, ka šī ir piektā pati dārgākā pilsēta tās iedzīvotājiem pasaulē. Tase kafijas dārgāka nekā Rīgā vai Stokholmā, taču sabiedriskais transports Rīgā, protams, ir 2x dārgāks nekā Seulā.

Pilsētas nosaukums ir mainījies gadiem ritot, piemēram, japāņu okupācijas laikā (1910. -1945.) to sauca par Keijo (京城), kas nozīmē galvaspilsētu. Pašreizējais Seulas nosaukums aizgūts no vārda Seorabeol vai Seobelo, kas nozīmē «galvaspilsēta» un ir spēkā kopš 1945.gada. 1950.gadā pilsētu pilnībā nopostīja Korejas kara laikā un tāpēc pilsētā šodien dominē modernas augstceltnes un platas maģistrāles.

Seula izvietojusies pie platas upes, kas sadala pilsētu divās daļās un tāpēc tās plūdumu šķērso neskaitāmi, dažādu krāsu tilti.

Braucot savā zilajā KAL autobusā centos fotografēt šos tiltus: rozā, zilu, baltu, oranžu. Visapkārt slējās augstceltnes kā dzīvojamie nami un dienesta ēkas, kuru loģikā zīmējās arhitektu fantāzijas ražīgā amplitūda. Visbeidzot Gangnama rajons ar manu viesnīcas pieturu bija klāt. Saņēmos un izkāpu tveicē, kopā ar savu melno japāņu koferi un sāku apņēmīgi virzīties uz augšu pa slīpu nogāzi, jo Seulas reljefs ir samērā paugurains. Karstums atgādināja karstu lakatu, kas iesaiņo ik vienu kājāmgājēju rīta tveices stundā. Arī mani. Pēc pāris minūtēm mana puķainā vasaras kleita jau bija mikla (kā pēc vieglas dušas) un galva prasījās pēc cepures, kas bija iespiesta kaut kur kofera dzīlēs. Saņēmos un uzrāpos līdz viesnīcas ieejai. Vēsā gaisa straume apņēma kā ūdenskritums un tāpēc nojautu, ka nebūs viegli iepazīties ar šo Āzijas lielpilsētu vasaras karstumā. Noskaidrojās, ka mana istaba atbrīvosies tikai pēc četrām vai piecām stundām. Nokārtoju papīrus, noliku novietnē koferi un metos atpakaļ ārā. Termometra stabiņš rādīja 36 grādus.

Nojoņoju lejā pa nogāzi un pirmajā apģērbu veikalā nopirku cepuri ar lenti, tad ūdens pudeli un vēl pēc mirkļa vēdekli. Cepure izrādījās nocenota modes prece, jo bija darināta kā pinums no kāda unikāla materiāla. Man bija vienalga, vai tā ir kungu vai dāmu cepure, vēlējos to izmēģināt pielaikošanas kabīnē. Jauns pārdevējs man aizšķērsoja ceļu un mēģināja pateikt vārdu «apavi» angļu valodā. Teicu, ka apavus man nevajag. Rādīju savu iekāroto gaišbrūno «hūti». Taču jaunais cilvēks turpināja atkārtot vārdu «apavi», līdz sapratu, ka man ir jāvelk nost manas puskedas, ieejot pielaikošanas kabīnē. Vārdu sakot, novilku apavus, iegāju kabīnē, lai pielaikotu cepuri.:) Derēja. Apāvos un devos pirkt. Var maksāt ar karti, taču jāparakstās uz maza ekrāna. «Pogu spiežamā aparāta» maksāšanas procedūrā nav.  – Nu labi, lai nav, – mierināju sevi un devos atpakaļ ārā. Cilvēku skaits uz ielas bija strauji palielinājies. Viena daļa bija noslēpušies zem cepurēm, citi «nēsājās» paslēpušies zem saules vai lietussargiem, vēl trešie turēja virs galvas vēdekļus vai somas. Vairums no gājējiem bija jaunieši, jo šis Gangnam rajons ir gan universitāšu gan jauniešu apģērbu un modes preču centrs. Pa kreisi vairāk nekā simts jauniešu stāvēja rindā pie jauna restorāna ieejas. Lai atvēsinātu rindā stāvētājus, uz ietves bija izvietoti lieli ventilatori, taču diezin vai tie rindā stāvētājiem palīdzēja.

-Kas tur ir tik garšīgs, ka jāstāv šādā karstumā rindā? – vaicāju divām meičām.

-Tas ir ātro uzkožamo jaunais restorāns, – viņas atbildēja.

-Ir vērts stāvēt?

-Nē, nav vērts.

-Kāpēc viņi stāv.

-Viņi ir traki.

-Un viss?

-Jā, apmēram tā, – smējās meitenes un skaidroja, ka šejieniešus interesējot viss, kas ir jauns un neparasts.

Nolēmu ieturēt vieglas pusdienas pēc lidojuma. Nogriezos nost no lielās avēnijas un ieniru japāņu un korejiešu krodziņu un kafejnīcu nebeidzamajā labirintā. Kādā šķērsielā uznira maza ēdnīciņa ar maltīšu attēliem skatlogā: rīsi ar zivīm, rīsi ar gaļu, rīsi ar jūras veltēm. Maksā ap 6 eiro. Labi, ejam iekšā. Iekštelpā bija pavēsi, visi viesi vietējie un saimniece skraidīja ar šķīvjiem un salvetēm starp trijās rindās savietotiem galdiņiem. Bakstīju ar pirkstu krāsainas ilustrācijas virzienā. Angliski teksta nekur nebija, tikai hieroglifi. Saimniece pieņēma pasūtījumu, murminot ko vietējā valodā. Sapratu, ka jāgaida. Kāds pāris – puisis un meiča no blakus galdiņa man uzsmaidīja un parādīja, kā var ieliet ūdeni krūzē no veiksmīgi noslēpta ūdens krāna. Mazs ķipars pieskrēja klāt un klanīdamies atkārtoja: “Hello, Hello!”. Pamazām sāku justies kā Ziemassvētku rūķītis, jo katrs no apmeklētājiem centās man kādi palīdzēt: piegādāt irbulīšus, marinētos ķiplokus, kāpostu salātus vai sojas mērci. Visbeidzot nosārtusi ieradās saimniece ar rīsiem un jūras veltēm. Godīgi sakot, tikai tobrīd sāku saprast, ka esmu ieradusies ļoti strādīgu un laipnu cilvēku valstī. Līdz tam Koreja man neko īpašu nenozīmēja. Tikai Samsung televizoru, korejiešu automašīnas un tas arī viss. Tagad, ierodoties uz konferenci, es saskaros ar ļoti interesantu un ambiciozu tautu, kas ļoti īsā laikā spējusi attīstīt savu valsti un iedzīvotājus apskaužami labi un dinamiski.

-Kā jums tas izdevies? – vaicāju korejiešu kolēģei.

-Tas ir valdības politiskās stratēģijas nopelns.

-…un tā būtu?

-Kārtīgs korejiešu patriots ir bagāts un pārticis cilvēks.

-Tik vienkārši?

-Jā, tik vienkārši.

-Kā tad jūs kļūstat bagāti?

-Mācoties no citiem un gudri strādājot.

 

Vairāk nejautāju. Secinājumus izdarīsiet paši.

Arī es brīvajā laikā, starp konferences aktivitātēm, centos ienirt Seulas ikdienā un tikties ar parastajiem cilvēkiem, kas pagaidām nav kļuvuši bagāti. Viens no spēcīgākajiem piedzīvojumiem bija budistu tempļa apmeklējums.

Organizētāji mums piedāvāja piedalīties lūgšanu procesā, maltītes rituālā, meditācijā un tējas dzeršanā. Par to stāstīšu nākamajā stāstā.

Turpinājums sekos.

 

 

«Narcisīšu» un «atriebīgu ticīgo» laiks

Nicas pludmale 2016/FPRepublikāņi tomēr virzīs ASV prezidenta postenim Donaldu Trampu. Tas nozīmē, ka arī amerikāņiem būs pašiem savs «ventspils lauva» =  jeņķu Lembis. Nekā laba neredzu šajā izvēlē.  Tramps cieš no varas abstinences un laužas pie politikas «kloķiem» nekādi netiekot vaļa no sajūtas, ka cilvēce bez tādiem kā viņš neiztiks. Viņi paši, protams, arī neiztiks bez cilvēces kā sava jājamā zirdziņa. Tā nav mērķtiecība. Drīzāk diagnoze, tāpēc bīstama tik ietekmīgai valstij kā ASV.

Starp citu, Islāma valsts (Daesh) karotāji rīkojas līdzīgi: mazāk karotāju, zaudētas teritorijas Sīrijā un Irāka panāk savu – palielinās viņu terorisma akciju skaits naidnieka zonā jeb Rietumpasaulē. Eiropa tagad ir tik pat ērti ievainojama kā Amerikas Savienotās Valstis. Taču šogad varam novērot jaunu amatniecisko teroristu vilni, kas pašdarbnieciski, ar Dieva vārdu uz lūpām, sabrauc un apšauj atpūtniekus Nicā. Tas vairs nebija organizācijas konspiratīvās rīcības auglis, nebija arī partizāns. Tas bija «vecis», kuram tāpat kā pašmāju Lembim vai jeņķu Trampam, gribas panākt savu par katru cenu, ar lielu blīkšķi un viņš rīkojas viens pats, uz savu roku.

IS ir zaudējusi pusi no savas iekarotās teritorijas Irākā (kopš 2014.gada). Viņi ir atspiesti atpakaļ Sīrijā. Viņu līderi sistemātiski tiek nogalināti un aizvien mazāk kaujinieku no rietumiem ir gatavi pieslēgties islāma valsts karotāju rindām. Informācija (kas noplūst medijos) ziņo, ka džihādisti esot zaudējuši savu ticību un lēni slīdot atpakaļ uz savām klusajām, mierīgajām mājām Eiropā. Naftas un gāzes ienākumi izsīkuši (-1/3) un ziedojumu plūsma sarukusi. Tātad IS kalifāts jūtas apdraudēts, lai gan plānos (tāpat kā Putinam) ir iekļaut visu atlikušo pasauli savā kalifātā un pārvērst mūs visus par kārtīgiem ticīgajiem, kas uz vārda klausa likumam, vajadzīgajam Dievam un viņam tīkamajai politiskajai sistēmai.

IS šobrīd ir spēcīgas ložas Lībija un Ēģiptē (CIA), no turienes tiek aktīvi plānotas terora akcijas Eiropai. Tāpēc diena, kad franču tunisietis nogalināja 85 personas Nicā, iebraucot ar smago automašīnu cilvēku pūlī, kļuva par trešo islāmistu uzvaras parādi šogad. Pirms tam bija Parīze ar 130 nogalinātajiem un Brisele ar 32. Neaizmirsīsim arī Stambulas lidostu ar 44 nogalinātiem cilvēkiem.

ASV pašlaik vada aviācijas uzbrukumus IS. Taču pretreakciju saņem Eiropa. Kāpēc tā notiek? Amerikāņi ir iemācījušies labāk aizsargāties. Ceļš uz Eiropu teroristiem ir tuvāks, vieglāks un ērtāks. Viņi jau sen paguvuši izlikties par bēgļiem, brīvi kustoties visos virzienos. Daudzi jau kļuvuši par Eiropas valstu pilsoņiem. Tāpēc 5000 Eiropas un tikai 300 ASV pilsoņu pieslēgušies IS karotāju rindām (Soufan Group). Muhameds al Adnani ir atklāti aicinājis domubiedrus (tos, kas nekaro Sīrijā vai Afganistānā) uzbrukt eiropiešiem viņu pašu mājās, jo arī tas būšot Dievam patīkams darbs. Tā kā izgatavot sprāgstvielas ir sarežģīti un dārgi, viņš pat ieteica masveidā sabraukt neticīgos ar automašīnām.

Kopš 2001.gada amerikāņi realizē gandrīz vai paranoīdu teroristu vajāšanu. Tiek ierobežota reliģijas brīvība, apsargātas mošejas, plosās terorisma apkarošanas grupējumi, publiskās vietās zibina savas acis novērošanas kameras un sabiedrība pret šo Orvela valsti vairs neprotestē. Amerikāņu musulmaņi esot labāk integrēti, labāk materiāli situēti un tāpēc apmierinātāki nekā Eiropas valstu musulmaņu imigranti, kas lielākoties koncentrējas savās geto teritorijās. Tāpēc arī ātrāk radikalizējas.

Latvijas politika jau pārsātināta ar iekšējiem teroristiem, kas «nosūkuši» visu ko var nopludināt no valsts kases savās kabatās un pašlaik cenšas uzspridzināt iespēju neatkarīga KNAB eksistencei mūsu valstī. Savādi, ka šim mērķim (un VID priekšnieka amatam) valstij neatliek naudas pieņemt darbā neatkarīgu ārzemju ekspertu, turpretī AirBaltic labā šāda izšķiršanās tiek realizēta jau sen. Biznesu pie mums saprot, bet godprātīgu attieksmi pret valsti – nē. Vai šāda politiķu attieksme pret savas valsts svarīgāko infekcija slimību = amatpersonu korumpētību nav terorisms pret savu valsti? Iekšējais terorisms?

Vissliktākais, ka islāmistu dzīvnieciskumam pretī cenšas nostaties mūsu pašu dzīvnieki. Ar «zobs pret zobu» loģiku. Vajagot: vairāk armijas, drošībnieku, smagākus sadzīves noteikumus Eiropā, fundamentālāku baznīcu un skolas ar tikumības normām. Atriebības ideologi turpina neņemt vērā iemeslus trūcīgo cilvēku reliģiozās radikalizācijas procesam kā kolonizācijas sekām. Iespējams, ka vispirms vajadzētu ķerties pie iemesliem kāpēc cilvēki ar franču pasi kabatā ir gatavi sašķaidīt desmitiem cilvēku dzīvības un cīnīties ar šiem iemesliem, nevis sekām.

Tepat kaimiņos Krievijā varam novērot šo pašu reliģiozu radikalizāciju, kas pa logu šķirbām cenšas ielīst istabā arī pie mums. Tā iemesls nav Dieva trūkums sabiedrībā vai ticības deficīts ikdienā, bet gan lielu cilvēku grupu izmisums par savu pārticības trūkumu, sliktām nākotnes izredzēm un bēdīgo stāvokli sabiedrībā. Neapmierinātība sēj agresiju, reliģiskie fundamentālisti šeit nāk kā saukti negatīvās enerģijas nopludināšanai ticībā. Tā kalifāta vai eirāzijas impērijas ideja ir klāt un daudziem šķiet kā piemērots tramplīns draņķīgajai nākotnei.

Tāpēc šogad sākam piedzīvot gan «lembjus», gan «belēvičus», gan «trampus», kuri maniakāli laužas iekšā valsts politiskajā pārvaldē, lai to pilnīgi pakļautu sava kalifāta interesēm (= sagrautu). Tieši tāpat to sāk realizēt vientuļie vilki uz ielas Eiropā. Viņi nenodarbojas ar savas valsts politiskās sistēmas brucināšanu no iekšpuses, bet gan ar «ielas terorismu», sabraucot iespējami daudz līdzcilvēku, kuriem ir labi. Šāds terorists, patiecoties medijiem, kļūst par varoni. Viņa dzīvi un likteni aktīvi analizē radio un televīzija. Avīzes publicē bijušās sievas un interneta portāli kaimiņus. Nobijušies ir vienīgi psihologi, saskatot šajās akcijās «copycat» efektu. Tagad katrs nākamais «narcisītis», kas nevar realizēt savas ambīcijas kā politiskais terorists savā valstī, darīs to uz ielas.

Mūsu valsts parlaments un pašvaldības ir pilnas ar šiem iekšējie teroristiem. Vai tāpēc liktenis mūs pasargās no islāmistiem uz sēru ziediem Jomas ielā?

 

Kā novākt hiperaktīvos populistus no politiskās skatuves?

Argumenti vai skandāli populistus neietekmē. Tādus kā Trump, Farage vai mūsu pašu Ušakovs, Rasnačs-Iesalnieks. Lai šādus godkārīgus narcisus aizšķūrētu projām no politiskās sfēras, nepieciešami asi šaha gājieni, kurus “parastais reņģēdājs” izjustu savā ikdienā. Mani pārliecināja piečurātais krēsls Rīgas 21.autobusā, kas pierādīja, ka Ušakovs izmanto sabiedrisko transportu, lai uzpirku Rīgas trūcīgākos iedzīvotājus vēlēšanām. Viņiem brauciens bez maksas un tāpēc arī balsos par šo cilvēku, kas faktiski izsūc valsts līdzekļus sava populisma vārdā. Par to, ka strādājošajiem viens brauciens Rīgas transportā iznāk dārgāk nekā brauciens privātajā automašīnā, bezmaksas čurātāji nedomā. Viņiem ērti un viņi balsos kaut vai par marsieti, kas dala banānus pirmdienas rītā. Tai pat laikā Rīgai jau sen vajadzīgs metro.

Šo tēmu mūsu Rīgas politiķis neaktualizēs, jo metro būvēšana Latvijas galvaspilsētā viņam nepiedāvās tūlītējus balsotājus nākamajās pašvaldības vēlēšanās. Kamēr populisms mūsu politikā “rullē”, tikmēr valstiskus, tālejošus lēmumus nav ko gaidīt. Rīgas Satiksme varēs paaugstināt viena brauciena maksu 6. tramvajā pat līdz 10 eiro, ja lumpenproletariāts varēs turpināt izmantot vagonu bezmaksas gulēšanai, izklaidei un tualetei. Viņi balso un viņi arī nosaka, kādā ellē mēs dzīvosim.

Tāpēc pret brexita, no jauna aktualizējas jautājums – kā aizvākt hiperaktīvos (ušakovus, iesalniekus, rasnačus un jūlijas) kā populistus projām no poliskās skatuves?

Paraudzīsimies uz šo fenomenu tuvāk.

Populisms ir mūsu laika pats redzamākais politiskais strāvojums. Esam redzējuši populistu nacionālistu uzvaras gājienus Francijā. UKIP gaviles Lielbritānijā, Trampa un Zviedrijas demokrāta Okesona panākums abpus okeānam, par Krievijas superpopulistu Putinu un viņa “pasaku stila politiku” Krievijā  nemaz nerunājot.

Arī mūsu pašu Rasnača – Iesalnieka jeb “tikumīgā tandēma” muļķību bazūnēšanu nespēj apklusināt pat skaļa izgāšanās ar “tikumības normu” ieviešanu skolās un sadzīvē, grandiozais krahs Stambulas konvencijas nomurcīšanā un valsts naudas tērēšana privātas bagāžas transportam. Ar viņiem nav iespējams nedz diskutēt, nedz strīdēties vienkārši tāpēc, ka populists šorīt domā tā, bet šopēcpusdien jau pilnīgi citādi. Populisti liek lietā visus argumentus, kas runā viņu labā. Melus, insinuācijas un klajas muļķības ieskaitot. Pie kam, viņiem nav kauna nevienā situācijā, par to ko viņi runā, jo mērķis attaisno līdzekļus. Lieliski šīs loģikas dramaturģiju apraksta amerikāņu publiciste Maša Gesena. Viņa analizē Krievijas prezidentu un superpopulistu Vladimiru Putinu. Kādu sarunu Putins ved ar krieviem? Stratēģija ir 100% populistiska: 1) Es neizliekos; 2) Neesmu glīts un neatsakos no kukuļiem un “otkatiem”, bet tāpēc esmu kļuvis bagāts. Tā ir! Ikviens no jums nav labāks par mani! Ja vēlaties visspēcīgāko veci tronī, tad samierinieties ar mani, jo zvērīgāka politiķa par mani Krievijā neatradīsiet!

Ventspils “karalis” uzvedas līdzīgi.

Diemžēl.

Taču visi šie apgalvojumi nav patiesība.

Visi cilvēki (arī politikā) nav alkatīgi kukuļņēmēji, visi nevēlas varu vai karu. Visi nav vienādi un vairums no mums nav nelieši. Populistu kaujas zirgs barojas no neapmierinātajiem, grūtdieņiem, kuriem patīk spēlēt upura kompleksu un “piedzert klāt” saldo dziru ar informāciju, ka čaklajam un strādīgajam kaimiņam ir beidzot nodegusi glītā māja. Šādu cilvēku ir daudz.

Tāpēc brexit panākumi nav nekas pārsteidzošs. Pārliecināt egoistisku cilvēku  par sadarbības priekšrocībām ir gandrīz neiespējami, ja tāpēc no debesīm uzreiz nelīst zelta lietus. Eiropas Savienība savos pamatos ir lieliska ideja, taču  politiķi, kas pārvalda šo vajadzīgo organizāciju, nav mūsu uzticības un atbildības cienīgi. Vairums no viņiem iekļuvuši šajā karjerā kā neapdāvinātas, taču lieliski lienošas personas. Tāpēc Dienvidslāvijas krīzei seko Ungārijas demokrātijas krīze, Putina okupācija Krimā un bēgļu krīze Vidusjūrā.

Krīzes faktiski nav objektīva neizbēgamība.

Tās rada cilvēki paši.

Īpaši aktīvi krīžu izraisītāji ir tieši politiķi populisti.

Viņi savāra, bet citiem jāizstrebj.

Mūsu senčiem trīsdesmitajos  gados bija progresīvs projekts ar moto: viena nācija=viena tauta. Mani vecvecāki par to stāvēja un krita. Pat pirmās viesistabas klavieres tad tika pirktas latviešu ražojuma ar garo ”ē” zelta burtu uzvārdā virs klaviatūras. Tā bija stratēģiska programma ar ideālismā mērci. Viņiem bija skaidrs tālejošs mērķis – neatkarīga, pārtikusi valsts. Ja Ulmanis 15.maijā nebūtu iznīcinājis demokrātiju, tad (iespējams) mēs būtu tikuši tālāk un sasnieguši vairāk.

Šodien ušakovisti cenšas barot savu populisma zirgu ar nostalģijas auzām, kuras nodrošina cilvēki, kuriem Padomju Savienībā bija drošāk un labāk. Tikmēr nacionālisti mēģina jāt uz priekšu, uzpildoties ar nacionālromatikas nostaļģiju. Tas ir patētiski, daiļi, bet neko vairs Latvijai reāli piedāvāt nevar. Tieši pretēji, rodas iespaids, ka konstruktīvu ideju trūkuma dēļ šie grupējumi spēj un prot tikai kacināt un rīdīt savu piekritēju pūli pret “tiem citiem”, kas domā un rīkojas citādi. Citādi domājošie viņu izpratnē automātiski kļūst par “bīstamām baktērijām”, kurām “jābrauc projām no mūsu zemes”, jo to pieprasa viņu higiēnas loģika.

Tāpēc “brexits” manā izpratnē ir kas vairāk par Lielbritānijas referendumu. Tas ir protests pret to ko 50% iedzīvotāju nepieņem. Tas ir sajūsmas brāziens no neapmierināto puses, kurus lieliski sakūdījuši populisti.

Tagad mēs redzam sasistu sili Londonā un uzjundītie britu nacionālisti pat zviedru mammai uz ielas uzbrēc, lai viņa “vācās mājās”, jo dažiem nepatīk, ka ar saviem bērniem uz ielas gaišmatainā sieviete sarunājas zviedru valodā. Tauta ir uz pakaļkājām, bet vai tā ir uzvara?

Populisti un protesta partijas nekad neko nav uzbūvējušas, tās prot tikai nojaukt (mūsu Tautas Fronti ieskaitot).

images

Reizēm nojaukt ir vērtīgi.  Iespējams, ka pēc “brexita” vajag aizvākt esošos politiķus no Briseles un izveidot noteikumu sistēmu, ka neviens politiķis nedrīkst atkārtoti piedalīties vēlēšanās un politika nedrīkst kļūt par profesiju. Tas būtu lieliski arī Latvijas politiskajai skatuvei.

Vai kādam no jums ir priekšlikumi, kā aizvākt populistus no politiskās skatuves?