Bēgšana no dzimtenes ar @Twitter palīdzību

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Aizvadītās nedēļas notikumi liecina par vairāku cilvēku vēlmi atriebības nolūkā pamest dzimteni. Skandālu mediji ziņo, ka diplomētais latviešu fizkultūrietis un kauslīgais politiķis – dziedātājs Andris Kivičs pametīšot Latviju kopā ar savu sievieti. Vai šo lēmumu noteikusi viņa paša rīcība vai neuzvarami apstākļi, tas noskaidrosies vēlāk. Taču otrs aizbēdzējs ir labākā situācijā. Tā ir 18 gadus vecā vidusskolniece Rahafa Alkunona (Rahaf al-Qunun), kura bēg no Saūda Arābijas, jo ir pieprasījusi politisko patvērumu Austrālijā. Viņa bēg no ģimenes, kas meiteni ilgstoši pakļāvusi varmācībai, un bēg no valsts, kuras režijā nesen Turcijā tika noslepkavots pazīstamais žurnālists Džamals Kašogi (Jamal Khashoggi).

Kā notiek bēgšana

Notikumi sākās pirms nedēļas, kad 18 gadus vecā Rahafa Bangkokas lidostā centās iekļūt lidmašīnā uz Austrāliju. Taizemē viņa bija ieradusies no Kuveitas. Policija neatļāva meitenei iekāpt lidmašīnā uz Sidneju, jo uzskatīja, ka viņas dokumenti nav kārtībā. Pasi pievāca kāds Saūda Arābijas ierēdnis, kas tobrīd atradās lidostā, un austrāliešu lidmašīnas salonā viņa ielaista netika. Pēc tam tika gatavots viņas piespiedu lidojums atpakaļ uz Kuveitu. Taču meitene atteicās pakļauties pavēlēm. Viņa aizbēga uz tranzīta hoteli lidostā, iebarikādējās istabā un sāka komunicēt ar ārpasauli ar sava tviterkonta palīdzību. Tātad ar mikroblogošanas palīdzību viņa izstāstīja pasaulei, kas īsti ir noticis: ģimenes varmācības dēļ meitene ir atteikusies no dzimtenes, vecākiem, radiem un musulmaņu ticības.

Viņas mērķis ir bēgt uz Austrāliju un lūgt tur politisku patvērumu. Šādi rīkoties viņa bija izlēmusi ģimenes atvaļinājuma laikā Kuveitā. Meitenes blogošana panāca savu – visi uzzināja, kas ar viņu notiek. Draudzenes (pie datoriem un telefoniem) palīdzēja ziņojumus izplatīt tālāk, tulkojot tos svešvalodās un vēršoties ar palīdzības lūgumu pie daudzām vēstniecībām un cilvēktiesību organizācijām. Galu galā tvitermanifests triumfēja. Taizemes iestādes pēkšņi apturēja pavēli par meitenes izraidīšanu. Pat Austrālija, kas ir samērā noraidoša bēgļu uzņemšanas jomā, nebija paudusi noraidījumu meitenes iebraukšanai Sidnejā. Pieslēdzās organizācijas, un Rahafai tika piešķirts bēgles statuss.

Sieviešu likumīgā pazemošana Saūda Arābijā

Rahafas gadījums no jauna izgaismo savādos Saūda Arābijas likumus sieviešu tiesību ierobežošanā. Šajā valstī sievietēm un meitenēm ir ļoti maz tiesību. Tikai pērn beidzot tika atcelts pazemojošais noteikums, kas aizliedza meitenēm un sievietēm vadīt automašīnu. Likās, ka nupat beidzot vārti atvērsies un sieviete tiks uzskatīta par cilvēku, taču cerētais neturpinājās.

Saūda Arābijā sievietes visu mūžu skaitās nepilngadīgas, un katrs solis tām jāsaskaņo ar savu aizbildni vīrieti. Bez šā aizbildņa atļaujas rīkoties nedrīkst. Precētai sievietei aizbildnis ir laulātais vīrs, neprecētai – tēvs, atraitnei – dēls vai kāds cits radinieks. Tātad aizbildnis izlemj, vai sieviete drīkst ceļot, braukt ciemos vai atstāt māju. Vīrietis aizbildnis dod atļauju laulībām vai laulības šķiršanai. Bez aizbildņa sieviete nedrīkst neko pirkt un pārdot līguma ceļā. Vīrietim jāizlemj sievietes ārstēšana un zāļu lietošanas piemērotība.

Sievietes nedrīkst sarunāties ar svešiem vīriešiem. No mājas vēlams iziet vīrieša vai vecākas radinieces pavadībā. Publiskajā telpā mēdz būt divas ieejas – viena (greznāka) vīriešiem, otra (parasta) sievietēm. Tiesā sievietes liecība skaitās tikai 50% vērtībā, ja salīdzinām ar vīrieša argumentiem. Sievietes var mantot tikai pusi no sava likumīgā mantojuma. Vīrieši visu manto 100% apmērā.

Pērnā gada martā trīs enerģiskas sievietes – trenere Hala Alhamrani (Halah Alhamrani), aktrise Maisa Soviahi (Maisah Soviahi) un psihoterapeite Madei Aladžruša (Madeha al-Ajroush) sāka cīņu par sieviešu tiesībām sēdēt pie stūres savā automašīnā. Trijotnes protesta akcija iesākās pāris nedēļas par agru. Tobrīd karaļnams un reliģiskie vadītāji vēl nebija gatavi reaģēt uz sieviešu protestiem. Tātad vienu nedēļu (pirms sievietēm tika oficiāli atļauts sēsties pie sava auto stūres) tika arestētas vairākas sievietes, kas bija pārkāpušas aizliegumu un stūrēja pašas savas automašīnas. To skaitā bija arī pazīstamā psihoterapeite Madei Aladžruša, kas savos 64 gados dzimtenē joprojām tiek uzskatīta par „nepilngadīgu“ un katrs solis viņai jāskaņo ar savu aizbildni. Par pretošanos noteikumiem ārsti arestēja un ilgstoši turēja ieslodzījumā, kurā plaši izmanto spīdzināšanas paņēmienus, lai panāktu ieslodzīto sieviešu iebaidīšanu. Piemēram, elektrošoku, slīcināšanu, smacēšanu, sišanu un seksuālus pazemojumus. Par to pirms pāris mēnešiem plaši ziņoja cilvēktiesību aizstāvības organizācijas Human Rights Watch un Amnesty International. Pēc šīm publikācijām karalis Salmans pats publiski pieprasīja izpētīt, vai publicētie fakti atbilst patiesībai vai ne. Izmeklēšana pierādīja, ka aina ir vēl traģiskāka, nekā sākumā šķita. Rezultātus vēlāk publicēja Wall Street Journal. Tas nozīmē, ka vīrieši un sievietes šajā valstī joprojām dzīvo paralēlas dzīves ar atsevišķām ieejām, rindām, kioskiem, lielveikaliem un kafejnīcām. Tas, ko drīkst vīrietis, nav atļauts sievietei.

Paralēlās dzīves

Saūda Arābija ir sociāli konservatīva sabiedrība. Aizvēsturiskās vahabisma tradīcijas, kuras iedibināja 1932. gadā (līdz ar valsts dibināšanu), ir dzīvas joprojām, tiek aktīvi lietotas un ievērotas.

Pateicoties gigantiskajiem naftas eksporta ienākumiem, vahabīti ne tikai nostiprināja savas valsts arhaisko morāles konstrukciju, bet arī eksportēja ticību uz ārzemēm, būvējot mošejas, sākot no Bosnijas un beidzot ar Bali. Lielie ienākumi piespieda ārpasauli neredzēt valsti, kurā šodien valda viduslaiku normas, nekautrīga dzimumu segregācija un feodāli likumi. Konservatīvismu un sieviešu apspiešanas turpināšanu ietekmēja arī Irānas 1979. gada revolūcija, kuras rezultātā pie varas nonāca reliģiozie šiītu ekstrēmisti ar Ajatollu Homeinī priekšgalā. Irāna pārvērtās islāma teokrātijā. Vairums Saūda Arābijas iedzīvotāju pieder islāma otrajam virzienam – sunnītiem, kurus Irāņu revolūcija iedvesmoja attālināties no Rietumeiropas un Ziemeļamerikas dzīvesveida un domāšanas. Turklāt 1979. gada reliģisko fanātiķu organizētā Mekas mošejas ieņemšana panāca karaļnama piekrišanu tālākai reliģijas ietekmes palielināšanai Saūda Arābijas sociālajā un publiskajā telpā.

Rezultātā vīrieši un sievietes šajā valstī praktiski dzīvo divas paralēlas dzīves, taču kopš ticības apvērsumiem Tuvējos Austrumos ir jau pagājuši 40 gadi. Laika maiņas un apstākļi spiež varu palaist vaļīgāk arī sieviešu ierobežojumu grožus. Šeihi vairs nevar rēķināties ar neierobežotiem naftas ieņēmumiem, arī valūtas rezerves lēni izsīkst, budžeta deficīts pieaug un jauniešu bezdarbs aug augumā. Tātad vairs nav pietiekoši daudz naftas naudas, lai ar to samaksātu par fanātisku ticīgo impērijas saglabāšanu.

Tāpēc plānots ir atgriezt sievietes atpakaļ darba tirgū. Kroņprinča programmā valstij ar nosaukumu „Vīzija 2013“ paredzēta sieviešu iesaistīšana darba tirgū nākamo desmit gadu laikā no 22% līdz 30%. Lai to realizētu, nācās beidzot atļaut sievietēm braukt ar automašīnām. Taču daudz tālāk pa reformu ceļu Saūda Arābija pagaidām nav aizgājusi. Lūgšanu laiki ir obligāti, atsevišķās ieejas tāpat, sasveicināšanas pa gabalu un izteikšanas brīvība ir tabu joprojām.

Taču sievietes tagad drīkst dienēt armijā, tām atļauts ierasties stadionos un vērot sporta sacensības. Kroņprincis Muhameds bin Salmans ir pat rosinājis atcelt nosedzošās čadras abaijas valkāšanu visās dzīves situācijās. Šomēnes sievietes sāk pieņemt darbā Imigrācijas departamentā un pasu izsniegšanas nodaļā, lai ārzemniekiem radītu pozitīvāku iespaidu par sieviešu situāciju valsts darba tirgū.

Stāvokļa uzlabošanās notiek ļoti lēnām, pakāpeniski. Pirms diviem gadiem beidzot tika likvidēta tikumības policija. Morāles sargi jeb šariāta gvarde (mutawwa) bija gan amatieri entuziasti, gan arī amatpersonas, kas uzskatīja par savu pienākumu sekot, lai uzraudzītu sabiedrību. Tie rūpējās, lai publiskajā telpā katram tiktu norādītu vieta, radot situāciju, ka pārkāpumi kļūst iespējami. Tikumības policija drīkstēja vajāt, aizturēt un arī sodīt vīriešus un sievietes, kas pārkāpa reliģiskās morāles kodu un apģērba ierobežojumus. Vīrieši ar gariem matiem un sievietes bez galvassegas bija galvenie tikumības policijas upuri. Tagad tikumības aktīvistiem vairs nav agrāko pilnvaru, viņi nedrīkst paši uz vietas sodīt pārkāpējus. Vainīgie jānodod policijas ziņā.

Mediju un izteikšanās brīvības problēma

Pretoties šajā valstī nav ieteicams. Par pretimrunāšanu pienākas augstākais soda mērs – nāve. Piemēru šeit diezgan daudz. Piemēram, blogeris un cilvēktiesību aktīvists Raifs Badavi (Raif Badavi), kurš 2010. gadā tika notiesāts ar 10 gadiem ieslodzījumā, naudas sodu un 1000 pletnes cirtieniem par to, ka savā blogā bija kritiski izteicies par valsts iestāžu rīcību. Pēc pirmā pēršanas seansa – 50 sitieniem ar slapju pletni (dārza šļūtenes biezumā) nākamā eksekūcija tika pārtraukta, jo pārāk skaļi bija starptautiskie protesti ārzemēs pret šo soda mēru. Taču cietumsods turpinās. Tagad cietumā iemests arī viņa advokāts, kuram 2012. gadā piešķīra Ulofa Palmes prēmiju par cilvēktiesību aizstāvību.

„Košākais“ Saūda Arābijas režīma cenzūras akts bija skaļākais pērnā gada žurnālista slepkavošanas realizējums Saūda Arābijas vēstniecības telpās Stambulā, Turcijā. Tagad jau ir noskaidrots un pat atzīts, ka Džamala Kašogi (Jamal Khashoggi) slepkavība bija valdības plānots un nāves patruļu realizēts akts. 18 personas, kas tika noskaidrotas kā slepkavības realizētājas, pamazām pazūd no zemes virsas, un izskatās, ka neviens nebūs vainīgs un visi aizdomīgie galu galā būs miruši. Ja nav cilvēku, tad nav arī problēmu.

Tāpēc nav pārsteidzoši, ka 18 gadus vecā Rahafa ir sacēlusies pret patriarhālo sistēmu un vēlas izkļūt no vīriešu aizbildņu burvju loka, lai beidzot sāktu dzīvot savu dzīvi pati. Bez katra sava soļa saskaņošanas ar tēvu, vīru, tēvoci vai brāli. Izskatās, ka viņas bēgšana no dzimtenes ar Twitter palīdzību būs izdevusies. Taču Saūda Arābijas starptautiskajam prestižam šis notikums, protams, nenāk par labu. Mekas valstij 2019. gads varēja iesākties labāk.

Aizvakar meitene beidzot atrada mājvietu Kanādā. Viņu sagaidīja Kanādas ārlietu ministre un cerams ka viss izdosies.

Zivs pūst no galvas

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tracis, kas gadu mijā sacelts ap LTV valdes divu locekļu atlaišanu, liecina, ka sabiedriskā televīzija reti kādu atstāj vienaldzīgu. To finansē nodokļu maksātāji, un tāpēc mums ir tiesības prasīt, lai sabiedriskā televīzija attaisno cerības un kompensē gaidas. Neiedziļināšos formālajos NEPLP (visu valsts radio un TV uzraudzības iestāde + LTV, LR saimnieks) pamatojumos, kāpēc tā nav apmierināta par LTV vadītāju tērēto un pārtērēto naudu. Šajā komentārā pievērsīšos aspektiem, kas raksturo sabiedriskā medija profesionalitāti un tās vadītāju izpratni par LTV misiju, cenšoties saprast kāpēc piedāvājums konfliktē ar skatītāju vajadzībām.

Sabiedriskās televīzijas (tāpat kā sabiedriskā radio) misija ir kalpot sabiedrības informatīvajām, izglītojošajām un izklaides vajadzībām. Tā uztver savu skatītāju kā pilsoni, nevis kā pircēju (kas raksturīgs privātajām TV stacijām). Tāpēc tās programmas piedāvājumā mēdz dominēt galvenokārt informatīvas un izglītojošas pārraides, atstājot izklaidi „līdz nāvei” (N.Postmans) privāto televīzijas un radiostaciju ziņā. Vai šāds piedāvājums spēj nodrošināt auditoriju? Jā, spēj, ja šis darbs tiek veikts profesionāli gudri un radoši interesanti. Auditorijas pētījumu firmas TNS dati liecina, ka Latvijas televīziju latviešu valodā raidošo produktīvo programmu tirgū kā populārākie tomēr dominē komerckanāli, kas pamatā pieder All Media Baltics. Tos tauta skatās visvairāk. Tikai tad seko sabiedriskās TV abi lineārās TV kanāli. Tātad vadošajās audiovizuālo pozīcijās public service televīzija mūsu valstī nav.

Sabiedrisko mediju krīze Eiropā apdraud demokrātiju

Sabiedriskie mediji ir tikai Eiropai raksturīgs radio un televīzijas veids. Austrālijā, Āfrikā, Amerikā, Jaunzēlandē vai Āzijā tādu vispār nav.

Tāpēc arī mūsu amerikanizētajā Latvijā daudzi nesaprot, „kam“ šāds sabiedrisks medijs vispār ir vajadzīgs un „ar ko“ tas atšķiras no privātajiem

Piemēram Šveicē jau sen vēlas šos elektroniskos medijus (sabiedrības kalpībā) likvidēt, jo par to katram šveicietim jāmaksā obligātā abonentmaksa – pērn 451, bet šogad 365 Šveices franki (325 eiro). Pēckara sabiedrība Eiropā izvēlējās šādu mediju veidu. Eiropieši bija gatavi paši (katrs no savas kabatas) finansēt radio un televīziju, kura tiem nodrošinās labu informācijas plūsmu un kvalitatīvu izglītību ekrānā. Taču ne visur šis process norisinās apmierinoši. Ja sabiedrības gaidas netiek apmierinātas un raidījumi ir slikti, tad šveicieši obligāto nodevu sabmedijiem maksāt nevēlas.

Pērnā gada martā Šveicē notika referendums, kurā tika balsots par sabiedrisko mediju eksistences turpināšanu. Vācu valodas sabiedriskās radiostacijas vadītāja Līsa Bornera uzsvēra, ka „paši esam vārgulīgi un nevarīgi, jo nemākam paskaidrot sabiedrībai, kādu lielu garīgo un intelektuālo vērtību viņi zaudēs, ja neturpinās maksāt šo nodokli.” Pēc viņas domām, sabiedrisko mediju likvidēšana būtiski apdraudēs demokrātiju valstī.

“Ja likvidēsim, tad notiks katastrofa. Ja iznīcināsim šo iespēju izglītot un godprātīgi informēt tautu, tad nebija jēgas vispār attīstīt mūsu sabiedrību no apgaismības laikiem līdz demokrātijai,” secināja Līsa.

Šis aspekts, protams, kļūst īpaši aktuāls šobrīd, viltus ziņu ērā, kad „kaimiņu Jānis“, izmantojot internetu, enerģiski piesārņo publisko telpu ar informatīviem gružiem. Taču, no otras puses, svarīga ir arī kvalitātes līmeņa dilemma. Ja sabmediji nepiedāvā daudz, daudz augstāku kvalitāti savos raidījumos, tad publika obligāto nodevu maksāt vairs negrib, jo solītais neatmaksājas.

Diemžēl pēckrīzes naudas taupīšanas vilnis turpina nīcināt Eiropu. Zinātne, māksla un kultūra iztiek ar bada diētu ne tikai Latvijā. Savādi, ka politiķi pat pie tik augsta sabiedrisko mediju standarta valstī kā Dānijā nesen samazināja sabiedrisko mediju finansējumu. Arī tur pavīdēja „birokrātu jaunrade“ par to, ka privātie mediji arī varot piedāvāt sabiedrisko mediju raidījumus un tāpēc saņemt valsts pasūtījumu savā kasē. Tā sakot – taupīsim naudu, iznīcinot sabiedriskos medijus. Idejas, ka tagad ir citi laiki un privātais kapitāls var to pašu, ko sabiedriskais, ir izplatītas arī citur Ziemeļvalstīs, kur pie varas nonāk konservatīvās partijas. Šī ir tā saucamā biznesa pieeja medijiem, kas runā pretī zinātniskajiem faktiem un atklājumiem.

Mediji, tāpat kā izglītība, māksla, kultūra vai veselības aprūpe (kas balstīta uz komerciālisma principiem), nespēj piedāvāt vienādi kvalitatīvu produktu visiem sabiedrības slāņiem.

Otra galējība ir politiskā spiediena sekas, kas jūtamas šodien Polijā un Ungārijā. Te notiek jaunu likumu pieņemšana, kas atļauj vadošajai politiskajai grupai viegli un strauji atlaist televīzijas un radio vadītājus no darba. Šie likumi ir likvidējuši sabiedriskos medijus (kā tādus), pārkvalificējot tos par valsts medijiem, kas atrodas tiešā politiskās elites kontrolē. Tā pie mums bija padomju laikā. Protams, mūsdienās demokrātijas apstākļos šāds process ir nejēdzība, jo sagrauj mūsu kopīgās demokrātiskās vērtības. Kā norādīja ES komisārs Gunters Etingers (Günther Oettinger), ar šo pastāv risks poļiem un ungāriem zaudēt vēlēšanu tiesības ūnijas balsojumos.

Savādas diskusijas parlamentā par šo tēmu norisinājušās arī Izraēlā. Par to, ka vajadzētu slēgt IBA (Israel Israel Broadcasting Authority), ilgstoši cīnās Benjamina Netanjahu (Benjamin Netanyahu) vadītā konservatīvā valdība. Viņš nesaka, ka sabmediju vajadzētu likvidēt. Nē, tā vietā vajagot radīt jaunu. Starp citu, līdzīgu pieeju sabiedrisko mediju ierobežošanai varējām novērot arī pie mums, kad bijusī kultūras ministre Sarmīte Elerte un padomes vadītājs Ainārs Dimants sāka eksperimentu ar sabiedriskā radio un TV apvienošanu, kas esot vajadzīga it kā kvalitātes uzlabošanas nolūkos. Gan vienā gan otrā gadījumā runa bija par politiskās kontroles pastiprināšanu. Interesanti, ka Knesets šo kanālu gandrīz slēdza īsi pirms uzvaras Eirovīzijas dziesmu festivālā. Šogad mēs skatīsimies eiropiešu dziesmu parādi tieši no Izraēlas.

Naudas nepietiek un raidījumu kvalitāte klibo arī citur. Piemēram, Bosnijas un Hercegovinas sabiedriskā TV jau sen tuvojas bankrotam un finansiālā situācija nav apmierinoša Francijā, Austrijā, Spānijā, Itālijā un Grieķijā.

LTV nav novērošanas kamera

Televīzija Latvijā pērn atzīmēja savu 80. dzimšanas dienu, jo 1937. gada 10. novembrī Valdemāra ielā 65 notika pirmais televīzijas demonstrējums mūsu valstī. Šodienas Latvijas Televīzija (Zaķu salā) ir 1954. gada dibinātās Āgenskalna televīzijas mantiniece. Tas uzliek noteiktus kvalitātes pienākumus, jo pat PSRS okupācijas laika apstākļos televīzija spēja piedāvāt augstas kvalitātes bērnu un mākslas oriģinālraidījumus, ierindojot skečus ar Hugo Diegu, Gerdu un Gustiņu, koncertus ar Lienīti, konkursus Ko tu proti?, žurnālus Mūzika un Māksla Latvijas kultūrvēstures zelta fondā. Lielākā daļa Latvijas Televīzijas līdzstrādnieku (cauri laikiem) ir bijuši augstas kvalitātes profesionāļi un pierādījuši sevi, ja vadības kompetence ir spējusi viņus izmantot atbilstoši spējām un likt lietā varēšanu radoši strādāt.

Diemžēl politizētās radio un TV padomes ieceltie priekšnieki visbiežāk nav bijuši veiksmīgā loze TV darbiniekiem un mums, skatītājiem. Akūti ekrāna profesionālisma lejupslīde Latvijas Televīzijā sāka iezīmēties brīdī, kad pie LTV stūres tika nosēdināti cilvēki, kuriem nebija praktiskas pieredzes TV darbā un tāpēc viņi nesaprata „drēbi“ un „produktu“.

Tātad, sākot ar Uldi Gravu no ASV. Tas nozīmē, ka vaina ir nevis televīzijā „kā tādā“, līdzstrādniekos vai sieta nevarībā, bet gan padomes sliktajā LTV vadības un valdes personāliju izvēlē.

Tātad slidkalniņš uz leju Zaķu salā turpinās jau ilgi un pašreizējais šefs Ivars Belte nav pirmais šī virziena turpinātājs. Lejupslīdes parametri Latvijas Televīzijai pēdējo gadu laikā ir vairāki. Visiem nav iespējams pievērsties šā viena raksta ietvaros. Pieskaršos tikai vienam – produktīvo un reproduktīvo pārraižu sabalansētībai.

TV žanru teorijā par produktīviem dēvējam audiovizuālus produktus, kurus izdomā, izstrādā un producē pati televīzija vai tās producentu grupas, no idejas rašanās līdz pārraidīšanai, izmantojot TV specifikas iespējas un tehnoloģijas. Katras TV vizītkarte ir tieši oriģinālie produktīvie raidījumi, kurus var arī pārdot eksportam. Otra daļa ir tā saucamie reproduktīvie jeb pārraides, kuru laikā mazais ekrāns demonstrē citu producentu, rīkotāju sagatavotus masu notikumus, koncertus, parādes, konkursus, sporta sacensības. Šo sadaļu profesionālajā leksikā dēvē par TV reproduktīvajiem žanriem. Tātad LTV notikumus retranslē, pildot vienīgi profesionāla ekrāna zīmes izplatītāja funkciju. Tieši tāpat kā to realizē novērošanas kameras. Šajā gadījumā no TV puses tiek pievienots vienīgi audio komentārs.

TNS skatītāko 20 TV programmu topā virsotnē ir tikai sabiedriskās TV reproduktīvie raidījumi ar translācijām no citu rīkotiem pasākumiem – militāras parādes, pāvesta sagaidīšana, svētku koncerti u. tml. Topa lejasdaļā tikai divi pašu gatavoti raidījumi – dienas ziņas 18.00 ar surdotulkojumu un sestdienas Panorāma (2018. gada novembrī). Tas liecina, ka ar šādu „radošo portfeli“ TV administratīvais un radošais personāls ir sev un LTV izrakstījis nabadzības apliecību savam radošajam potenciālam. Tā sakot – redziet, mēs neko citu ļoti skatītu paši producēt neprotam, tāpēc labāk piedāvājam savu ekrānu citiem.

Protams, mums ir pamats gaidīt no sabiedriskās televīzijas ko vairāk nekā ar komentāriem pavadītu “novērošanas kameras” darbu. Lai gan LTV ražo gan viktorīnas, diskusijas, bērnu raidījumus, dokumentālas sērijas un dažas publicistikas pārraides, kas nesasniedz pietiekoši lielu auditoriju, ar to ir par maz.

Rodas iespaids, ka LTV vadība: a) īsti neizprot sabiedriskā medija misiju, b) nespēj veiksmīgi vadīt radošā kolektīva darbu, veidojot dziļas, nopietnas un TV formā izteiksmīgas programmas visiem auditorijas slāņiem. Sākot no bērniem līdz skatītājiem ar augstākām kvalitātes prasībām visās vecuma, orientācijas un citās grupās. Arī profesionāli vislabākie LTV raidījumi, kas neapšaubāmi ir ziņu izlaidumi, neizmanto visas sabiedriskās TV iespējas. Tie turpina ik vakaru lasīt ziņas dienas notikumu analīzes un komentāra vietā. Internets vienmēr apsteigs ziņu lasītāju faktu piegādes ātrumā, taču analīze un komentārs vienmēr tiks meklēts tieši medijos, bet LTV šo pieprasīto žanru skatītajiem turpina nepiedāvāt.

LTV nav sarunu šovu sestdienas vakariem, intelektuālu sarunu mākslas un zinātnes cienītājiem, kas spētu gan iepazīstināt ar vietējiem sasniegumiem starptautiskajā kontekstā, gan arī piedāvāt oriģinālus mākslas naratīvus eksportam (kā to reizēm praktizē Maija Amoliņa). Neturpināšu uzskaitīt, kā nav, pieņemot, ka liela daļa atbildības šeit jāuzņemas arī neeksistējošajai televīzijas kritikai. Diemžēl jāatzīst, ka liela daļa no pašu producētajām vai pasūtītajām LTV programmām rada amatierisku iespaidu, kas, iespējams, izskaidrojams ar vadības centieniem piesaistīt savam ekrānam jauniešu auditoriju, kad pārraides veido nozarē neizglītoti un profesionālās iemaņas vāji apguvuši darbinieki. Rezultātā pazūd esošie skatītāji, bet jaunie paliek pie saviem datoriem un Youtube TV.

Zivs pūst no galvas

Nobeigumā vēlos uzsvērt, ka neredzu neko traģisku vai nekrietnu, ja LTV valde rotētu tālāk. Kamēr tiks atrasti piemēroti vadītāji ar ekrāna mediju kompetenci, izpratni par sabiedrisko mediju uzdevumiem un spēju saprast produkta kvalitātes aprises.

Ceru, ka esošā vadības nomaiņa nav Orbana vai Netanjahu gājiens, bet gan patiesas rūpes par valsts iecienītākā medija tālāko likteni.

Konkursi mums Saulvedi uz Zaķusalas pēdējā stāva troni neatvedīs. Nāksies pieslēgt labus „galvu medniekus“. Taču, izvēloties personas vadības postenim, būtu jāņem vērā, ka tām jābūt ar profesionālu izglītību un pieredzi tieši TV žurnālistikā un medijos. Nevis tikai ar labu koncepciju un ekonomiskās augstskolas diplomu kabatā. Diemžēl priekšnieku pieredze reklāmā un komercmedijos nāk par sliktu, jo šo jomu un mediju metožu izmantojums, žanru un pieejas lietošana sabiedriskajā TV rada tikai problēmas un auditorijas kritumu. Rodas vairāk spoguļu iekštelpās pie sienas ar uzrakstiem „Lepojos, ka strādāju LTV“ un sporta korespondentu bravūrīgas pašreklāmas ēterā, vajadzīgās kvalitatīvās un skatītājus aizraujošas oriģinālprodukcijas vietā.

Daudzi kolēģi LTV prot labi strādāt. Tagad tikai atliek atrast labu vadītāju, kas iedvesmos un attīstīs visu interesēs. Līdzšinējā Ziemeļvalstu sabiedrisko mediju pieredze liecina, ka vislabāk šo darbu paveic vadītāji, kas paši nāk no sabiedrisko mediju vides. Citādi sabiedriskās televīzijas, tāpat kā zivis, sāk pūt no galvas.

Kā Viktors Orbans slīcina Ungāriju. Šausmu stāsts Vecgada vakarā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET
Ungārija gāžas. Krīt no brīvas un attīstītas valsts pjedestāla. Atpakaļ pie Padomju Savienības totālās padevības un paklausības drazām. Režisors šim procesam ir premjerministrs Viktors Orbans, kas pazīstams arī kā Vladimira Putina draugs, domubiedrs un sabiedrotais. Tieši viņa vadībā valsts publiskajā telpā tiek cenzētas ziņas un mediju darbs aizvien vairāk sāk atgādināt sovjetistu standartus. Cik tālu šajā virzienā drīkst iet, pirms vadzis lūzīs?

Televīzija melo!

Ar šādiem saucieniem pirmssvētku nedēļā pie televīzijas ēkas (Budapeštas centrā) demonstrēja vietējie iedzīvotāji. Pūļa sašutuma iemesls bija Orbana ieviestais jaunais „vergu likums“, kas pieprasa strādāt virsstundas bez samaksas. Parlamenta balsojuma dienā demonstrētāju skaits centrā sasniedza 2000, un policija protestētāju izklīdināšanai lietoja piparu gāzes ieročus. Četri policisti tikuši ievainoti. Nekas no šiem notikumiem netika atspoguļots sabiedriskajā jeb tagad jau valsts ungāru televīzijā. Cenzūra bija nepārprotama. Vai situācija medijos nesāk atgādināt sovjetisma laikus, kad Ungārija bija paklausīga Padomju Savienības satelītvalsts? Jā, sāk atgādināt. Daudzi ungāri tā domā un neslēpj bažas par to. Kā šo atgriešanos var novērot? Divos virzienos: a) dramatiski palielinās valdībai un varai labvēlīgo mediju skaits, kas slavina līderus un gavilē par panākumiem, b) samazinās opozīcijas mediju daudzums un valdība atsakās piedalīties to kritiskajās intervijās un analītiskajās pārraidēs.

Pārņemot politisko varu valstī, Orbana Fidesz partija aktīvi nodarbojās arī ar mediju zonas aneksiju. Anšluss norisinās jau kopš 2010.gada. Pa šo laiku Ungārija preses brīvības jomā (Freedom House preses brīvības indeksā) noslīdējusi no 40. uz 87. vietu.

Mediju anšlusa stratēģija

Mediju pārņemšana (pārpirkšana) sākās ar esošo sabiedrisko mediju vadītāju nomaiņu. Esošie vadītāji tika nomainīti ar valdošajai partijai labvēlīgiem un lojāliem cilvēkiem. Pēc tam tika izveidota mediju padome (kaut kas līdzīgs mūsu radio un TV padomei), kuru piebāza pilnu ar Fideszpartijas biedriem. Šis rīcības akts automātiski deva Orbana valdībai tieši tādu pašu ietekmi uz ētera mediju darbu, kā tas bija raksturīgs Padomju Savienības laikā. Kad sabiedrisko mediju (radio un TV) neatkarība bija iznīcināta, tad Orbana komanda ķērās pie privātajiem medijiem.

Pēc Berlīnes mūra krišanas daudzus ungāru medijus bija iegādājušies ārzemju īpašnieki. Pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā vairums no viņiem centās tikt no šiem īpašumiem vaļā. Tos nekavējoties uzpirka Orbanam tuvu stāvoši ļaudis. Piemēram, Orbana kaimiņš no dzimtā ciema Fērčūta (Felcsút) Lorincs Mēsarošs (Lörinc Mészáros), kurš pēc profesijas ir santehniķis, šādi kļuva par Ungārijas lielākā mediju koncerna īpašnieku, pārvaldot 18 avīzes un vairākas radio un TV stacijas. Šādu „anšlusu“ mēdz saukt par atvērtās pārņemšanas stratēģiju, un tā ir samērā uzkrītoša. Tāpēc pārējos privātos medijus Orbana grupējums pārpirka slēptā veidā, tieši tāpat kā Latvijā savulaik mainīja īpašniekus Neatkarīgā Rīta Avīze un Diena. Viens no aktuālākajiem ungāru piemēriem šajā virzienā ir ziņu portāls Origo. Tas bija populārs un iecienīts, jo pievērsās rokošajai žurnālistikai un atmaskoja dažādus Orbana valdības ministru netīros darījumus un kukuļņemšanas epizodes. Lai to apklusinātu, „pārņemšana“ tika organizēta vairākos soļos. Vispirms ar portāla Origo īpašniekiem (vācu telekomunikāciju uzņēmumu) sāka sazināties Orbana valdības ministrs Janošs Lāzars (János Lázár).

Viņš lika saprast, ka ārzemju telekomunikāciju uzņēmumam būtu jāzina, ka pārāk aktīva Origo piedalīšanās esošās valdības kritizēšanā varētu sarežģīt paša telekomunikāciju uzņēmuma darbu Ungārijā. Vācieši sabijās un piekrita izveidot prasīto tiešo līniju starp portāla redakciju un valdības kanceleju, lai pozitīvāk atspoguļotu valdībai vajadzīgās interpretācijas. Origo galvenais redaktors iecirtās, nebija ar mieru pakļauties jaunajiem darba noteikumiem un turpināja publicēt materiālus par korupcijas skandālu valdības līmenī, kurā galvenajā lomā bija tieši šis pats Janošs Lāzars.

Rezultātā Origo galveno redaktoru atlaida no darba un portālu pārdeva Orbana cilvēkiem. Naudas pārskaitījumus vāciešiem kārtoja Orbana bijušais finanšu ministrs. Kāpēc tā notika? Pēc būtības tas tika darīts, lai nostiprinātu Orbana ideoloģijas ietekmi Ungārijā. Pēc fakta pircējs to komentēja kā pretreakciju Sorosa uzbrukumiem. Ungārijā Soross skaitās tikpat dēmonisks un briesmīgs kā lembergistiem – visa ļaunuma sakne. „Mēs negribējām, ka portāls nonāktu Sorosa rokās vai kāda cita īpašnieka pārziņā, kas vēlētos ietekmēt Ungārijas politisko situāciju,“ notikušo vēlāk medijiem komentēja bijušais ministrs.

Žurnālistiem, kas strādāja Origo, bija viedoklis par notiekošo. Kā medijiem norādīja Viktorija Šerdulta (Viktória Serdült), Origo tika pievākts tikai propagandas apsvērumu dēļ. Vecos darbiniekus atlaida no darba, un jaunos žurnālistus īpašnieki nekaunīgi regulēja kā uzvelkamās lelles. Proti, noteiktiem cilvēkiem (Orbana sabiedrotajiem) bija aizliegts interviju laikā uzdot nepatīkamus jautājumus, bija aizliegts šos cilvēkus kritizēt rakstos. Viktorija pameta darbu redakcijā. Šobrīd Origo strādā tikai vadonim labvēlīgi skribenti un šis medijs ir kļuvis par Orbana valdības kārtējo megafonu.

Otrs piemērs ir kādreiz populārā opozīcijas izdevuma Népszabadság liktenis. 2015. gadā to pārdeva koncernam Mediaworks, kuru pēcāk pārpirka Orbana kaimiņš Lorincs Mēzarošs (Lörinc Mészáros). Līdzko avīzē sāka publicēt atmaskojošus rakstus par vadošajiem Fideša partijas politiķiem, par to, kā politiķis Antals Rogans izmantoja valsts helikopterus, lai braukātu uz ballītēm un draugu kāzām, tā visa redakcija tika nekavējoties atlaista no darba.

Visbeidzot smagākais populisma uzbrukums ungāru medijiem norisinājās novembra beigās, kad 476 avīzes un portāli pēkšņi „publiskoja apņemšanos donēt savus izdevumus“ nepazīstamam fondam ar nosaukumu Centrāleiropas preses un mediju fonds. „Šis bija vissmagākais uzbrukums mediju brīvībai mūsu valstī,” konstatēja žurnālists Fērencs Lāslo (Ferenc László), žurnāla Magyar Narancs galvenais redaktors. Pēc viņa domām, šeit uzkrītoši redzama vēlme kontrolēt cilvēku domas. „Ar šo Putina modelis mediju pārņemšanā Ungārijā ir importēts pilnībā,“ uzsvēra Fērencs.

Politisko akcentu manipulēšana

Nav grūti prognozēt, ka politiskās marionetes nespēs pārvaldīt mediju koncernu produktīvi. To pašu varējām novērot Rīgā, redzot, kā latviešu oligarhi, nopērkot avīzi Diena, to noplicināja un faktiski iznīcināja kā produktīvu masmediju. Tas pats pašlaik notiek ar Dienas Biznesu. Līdzīgs liktenis tagad sagaida gigantisko ungāru „mediju fondu“, kura vadību uzņēmies Orbanam tuvu stāvošais Gābors Liskai (Gábor Liszkai). Valdē sēž arī Orbana advokāts, konservatīvā pētniecības institūta šefs un citi kaislīgi orbanisti. Formāli šis fonds pārstāvot it kā labējās politiskās intereses un vēlas veicināt nacionālas un kristīgas intereses. Tieši tāpat kā Latvijas oligarhu izdevumi, arī šie ungāru prihvatizētie izdevumi pretošoties kreisajām un liberālajām tendencēm, kas līdz šim esot valdījušas ungāru mediju telpā. Tagad būšot citādi.

Iespējams, ka tā patiešām arī notiks, jo, kā norāda neatkarīgais portāls Átlátszó, jau 2015. gadā 500 masmediju Ungārijā bija provaldības izdevumi un slavināja Orbana politiku, ideoloģiju un valdību. Tikai 31 skaitījās neatkarīgi mediji un neveica galma apdziedātāju funkciju. Neko labu šī statistika nesola. Vēsture jau pierādījusi kas notiek, ja visi mediji nonāk vienas politiskās partijas rokās.

Melu ražošanas mašīnas Ungārijā

Tas, ka troļļi ražo melus, kurus tiražē manipulatīvi mediji, nav noslēpums. Ungārija nav izņēmums. Pavasarī pasauli pāršalca skandāls par kādas Natālijas Kontesas af Sandbergas šausmu stāstiem par to, kādas briesmas pašlaik notiekot Zviedrijā. Tātad – bēgļu dēļ. Natālija labprāt atbildēja uz dažādu mediju jautājumiem par sieviešu mokām Zviedrijā. Viņa apgalvoja, ka ir spiesta bēgt no Zviedrijas bēgļu pieplūduma dēļ. Sūkstījās par migrantiem, kas nerespektē zviedru valsts noteikumus. Savādi, ka viņu tā uztrauca ārzemnieku plūsma uz Zviedriju, lai gan pati faktiski ir migrante no Ungārijas. Taču tagad viņai Zviedrija bija piegriezusies migrantu realizēto neskaitāmo izvarošanu dēļ. Viņa uzstājās Ungārijas televīzijā, kuru šodien 100% kontrolē Orbana ielikteņi. Izskatījās briesmīgi. Ja es pati nedzīvotu arī Zviedrijā, tad šausmu stāstiem būtu noticējusi. Diemžēl tik briesmīgi nav, kā ārzemju pasakās stāsta.

Tāpēc rodas jautājums – kam šos spoku stāstus vajag? Kurš ir ieinteresēts šo pasaku tiražēšanā? Tagad noskaidrojies, ka šo interviju esot pasūtījis un finansējis Orbana partijas štābs. Bailes no migrantiem bija partijas priekšvēlēšanu lozungs. Šo interviju, tātad, pasūtīja ungāru vadošā partija Fidesz, bet balstīja arī Zviedrijas Demokrāti. Aina patiešām šaušalīga – kā reklāmas klipā: sievietes vairs nevar mierīgi sēdēt kafejnīcā, jo visur siro migrantu pusaudži un laupa somiņas, atņem mantas. Zviedrijā dzīvot esot bīstami, tāpēc 43 gadu vecumā ungāriete pametīšot Zviedriju un atgriezīšoties mātes dzimtenē Ungārijā, kur esot daudz drošāk. Intervija lieliski noderēja Orbanam pavasara vēlēšanās, lai turpinātu demonizēt Rietumeiropu.

Orbans arī uzvarēja, un tauta zviedru ungārietei televīzijā noticēja. Taču pazīstamais ungāru žurnālists Andrešs Dežo (András Dezsö) no portāla Index sāka pētīt un analizēt Natālijas personību un analizēt stāsta patiesumu. Izrādījās, ka Natālija ir jau vairākas reizes sodīta par apmelojumiem un citu cilvēku sensitīvu faktu apzinātu izplatīšanu. Līdzko tas tika publiskots, ieslēdzās Orbana tiesu sistēma žurnālista apklusināšanai.

Sveiks, diktator!

Tā 2015. gada Rīgas konferences laikā Žans Klods Junkers uzrunāja Viktoru Orbanu. Diemžēl tas nebija joks. ANO ģenerālsekretārs viņu uzskata par rasistu, Džordžs Soross ir pārliecināts, ka Orbans pārvērš Ungāriju par mafijas valsti, bet britu vēsturnieks Timotijs Ašs (Timothy Ash) domā, ka Orbana vadībā Ungārija tuvojas fašismam. Viņa draugu pulks runā pats par sevi: Trampa bijušais stratēģis Stīvs Banons, misters Breksits Naidžels Farāžs un, protams, Vladimirs Putins. Protams, Orbans seko Putina piemēram un lēni pārvērš Ungāriju savā privātajā barakā, kuru ielenc neredzami skarbie ienaidnieki. Viņa vadībā šausmu filma ar nosaukumu „Ungārijas krišana“ turpinās.

Čekas maisu publiskošana bija kļūda. Vai Vējonis par to atvainosies?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Neraugoties uz pūļa gandarījumu par tā saucamo čekas maisu publiskojumu internetā, esmu gatava iet pret straumi un konstatēt, kā šādi rīkoties tomēr nevajadzēja. Čekistu atstātie „maisi“, kas marinēti 28 gadus un tagad izbērti kā gružu kaudze internetā, nav panākuši nedz cerēto Latvijas sabiedrības attiecību noslēgšanu ar okupācijas pagātni, nedz arī sodījuši boļševiku okupantus un viņu sovjetistu vagarus.

Kāpēc man riebjas šīs peļķēs nomestās līdzcilvēku kartiņas? Kāpēc šķiet tik pretīgs veids, kā dokumentus (ar sensitīviem datiem) jaunieši vazā pa interneta renstelēm kā smirdošas trauklupatas? Kāpēc esmu sašutusi par latviešu paviršību pret citu cilvēku nodarījuma pierādījumiem? Par maisu pētnieku komisijas halturēšanu? Par slikto mediju darbu šīs problēmas analīzē un izgaismošanā sabiedrībai?

Visbeidzot – kāpēc man šķiet, ka šis akts nevis noskaidro lietas, bet nomaina būtiskus akcentus ar nebūtiskiem un rada jaunas valsts drošības problēmas nākotnē.

Proti – sovjetistu vagari turpina regulēt Latvijas politiku un ekonomiku nesodīti, bet viņu vietā mums pamests saplosīšanai ar pierādījumiem neargumentēts  mikslis, kurā vainīgie (ziņu pienesēji) sajaukti kopā arī ar PSRS sistēmas upuriem (iebaidītiem, šantažētiem cilvēkiem).

Kāpēc? Kamēr mušas nav nošķirtas no kotletēm, tikmēr šis piedāvājums nav baudāms vai pieņemams.  Vēl vairāk – tas ir nosodāms, jo būtiski traucēs Latvijas attīrīšanās procesu no komunistu okupācijas laika dēstītā garīgā piesārņojuma. Tieši tāpat kā boļševiki bradāja pa savu iedzīvotāju cilvēktiesībām Padomju Savienībā, tagad to paveica arī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis ar savu lēmumu publiskot jēlmateriālu. Viņš to pieļāva, atbalstīja un nepieprasīja vispirms novest zinātniskās izmeklēšanas procesu produktīvi līdz galam, lai publicētu rezultātu pēc tam. Rodas iespaids, ka maisu vētītājus interesē tikai privāta izrēķināšanās, nevis tautas izglītošana par to, kas patiesībā notika. Taču sāksim pēc kārtas.

Kas bija PSRS?

Koloniālā lielvara, kas varmācīgi okupēja Latviju un ļoti nežēlīgi izrīkojās ar iedzīvotājiem kā ieslodzītajiem cietumā. Latvija (tāpat kā visa ļaunuma impērija PSRS) bija zvērīgi apsargāts cietums, kurā okupācijas režīms nodarbojās ar nāciju un citādi domājošo genocīdu (iznīcināšanu) fiziski un garīgi. To pašu Ļeņina-Staļina sekotāji darīja arī Krievijā. Tāpēc mans draugs krievu dzejnieks Andrejs trāpīgi raksturoja Padomju Savienību kā hermētiski noslēgtu konservu kārbu, kas balstīta uz durkļiem. Izkļūt no tās sveikā nebija iespējams.

Cilvēki uz staļinistu valdniekiem reaģēja atšķirīgi. Pirmie aktivizējās pielīdēji, kas nekavējoties sāka verdziski izpatikt varai kā cītīgie cietumnieki un uzkalpojās sovjetistu elitē jeb politiskās varas nomenklatūrā. Viņi centās izpatikt kungiem un bieži luncinoties pārcentās, realizējot Kremļa vajadzības Latvijā. Šie cilvēki nav mūsu „čekas maisos“, jo savējos moskovīti saplosīšanai neatstāja. Viņi ir sveiki, veseli un pārtikuši. Privatizējuši savus partijas nomenklatūras dzīvokļus centrā un darbojas Saeimā, banku vadībā un daudzās atbildīgās vietās Latvijas varas un naudas struktūrās.

Otrais PSRS režīma uzticīgo kalpu līmenis bija armija, represīvās organizācijas, kas tieši tāpat kā „nomenklatūra“ baudīja priekšrocības: saņēma dzīvokļus, iepirkās īpašos veikalos, pirka automašīnas un tika pie bonusiem, kas parastajai pelēkajai iedzīvotāju masai  jeb ieslodzītajiem cietumniekiem nebija pieejami.  Visbeidzot apakšas – vergi jeb pelēkā masa. Kas bija „padomju cilvēks“ jeb homos sovieticus? Aiz neizskatīgās ārienes un nemodernā apģērba šis ieslodzītais faktiski nebija tik vienlīdzīgs kā no malas izskatījās.

Lielākais vairākums vēlējās tikt no cietuma ārā.  Projām! Taču valsts bija hermētiski noslēgta. Izlauzties bija neiespējami. Robežas apsargāja, ārzemju ceļošanas pasi vienkārši nedeva. Pat sapņošana par aizbraukšanu uz rietumiem skaitījās sodāma lieta. Taču vairums (pa kluso) šķirstīja ārzemju žurnālus, kas bija iešmugulēti valstī. Klausījās Bītlus, šuva kļošenes, smērēja ar krītu ķīniešu krosenes un blenza somu TV Tallinā, sapņojot tikai par vienu: kā iespējami ātrāk tikt no šīs elles ārā.

Man, personīgi, tolaik neiznāca sastapt kādu, kas nevēlētos aizbraukt no PSRS un pamest aiz sevis šo ļaunuma impēriju.

Pēc Helsinku 1975. gada akta, ko PSRS bija spiesta parakstīt, pavērās ebreju līnija, kuru daudzi izmantoja, lai tiktu projām. Citi lika lietā aprēķina precību taktiku, taču vairāk legālu aizbraukšanas veidu nebija. Nopirkt biļeti un iekāpt lidmašīnā vai vilcienā nevarēja. Tas nebija iespējams. Tieši tāpat kā šodien nevar dabūt biļeti, lai aizbrauktu uz Mēnesi vai Marsu. Nevar un viss.

Kas bija stukači = ziņu pienesēji = nodevēji?

Visi „tautu cietumā“ = Padomju Savienībā zināja, ka mūs noklausās un izseko. Sienām bija ausis, un vēstules tika cenzētas. Ja kāds nesaprot, kā to darīja, tad var izlasīt Orvela darbu “1984”. Var aizbraukt un pastudēt šodien Ziemeļkoreju. Pie mums bija tāpat. Iespējams, ka vara apzināti izplatīja baumas, ka stukači ir visur. Pat vistu kūtī. Tātad šādas bailes reāli eksistēja arī nepierādītas, smagi traumējot mūsu sabiedrību.

Partijas nomenklatūra turēja despotiskā tvērienā masmedijus, un tie ziņoja tautai tikai to, ko vienīgā partija – komunisti uzskatīja par pareizu un vēlamu. Lai uzzinātu, kas pasaulē ārpus „konservu kārbas“ notiek, nācās klausīties svešas radio stacijas, uzvarot “zāģus” vai uztverot vecišķās latviešu ētera balsis no ASV.

Cietuma loģika paredzēja nodevējus pašu vidū, kas noklausās, ko darām vai runājam, un ziņo tālāk „nagu maucējiem” stūra mājā. Kādi viņi izskatījās? Īstas skaidrības par šā „tēla“ izskatu joprojām nav. Viena daļa no viņiem bija stulbi pielīdēji, kas nekautrējās publiski deklarēt savu izpatikšanu okupantu varai. Tie bija redzamie.

Piemēram, universitātes pasniedzēja Milda Losberga rīkoja tīrīšanas studentu kopmītnē Tālivalža ielā un mēģināja mūs pieķert 18. novembra svinēšanā kādā kopmītnes istabiņā. Viņa  mācīja folkloru pirmajā kursā un no malas neizskatījās pēc režīma pielūdzējas. Taču tovakar ielauzās istabiņā, šantažēja un draudēja „paziņot“ un “panākt, lai mūs atskaita“. Paziņojām, ka svinam Aleksandra vārda dienu un viss. Tēlojām aktīvus, sarūgtinātus muļķus. Mūsu vidū bija Aleksandrs.  Nu tad neko. Nezinu, ko Losberga tālāk darīja, bet pieņemu, ka viņa tiešām ticēja savai pārliecībai, kuru nācās pamanīt arī vēlāk, strādājot par pasniedzēju un viņas kolēģi. Padlatvijā esot dikti labi, bet agrāk (pirms okupācijas) esot bijis slikti. Tauta klausījās, klusēja, nereaģēja. Vai viņa bija stukačs? Nezinu. Kārtīgs „ziņu pienesējs“ netaisa tračus un neskandalējas, bet paziņo KGB un „nagu maucēji“ jums atbrauc pakaļ uz mājām nakts vidū (ap 04.00) un aizved uz pratināšanu.

Vai bija iespējams uzrīkot nosodošu kampaņu pratinātājiem? Draudēt čekas pratināšanas telpā, piesaucot savai aizstāvībai ANO vai cilvēktiesības? Nē, šādas iespējas okupētajā Latvijā nebija, līdz pat 1989.gadam. Es pamēģināju protestēt universitātes vadībai 1988. gadā pēc smagas vēstules, kas bija atsūtīta par buržuāzisko nacionālismu manu universitātes lekciju saturā (mācīju studentiem televīziju, kā piemērus izmantojot Somijas TV ierakstus). Taču mani atlaida no amata un lika saprast, ka vilcieni uz Sibīriju turpinot kursēt joprojām.

Nē, protestēt nevarēja. Tas nebija iespējams. Bija jāaiziet no darba un jāstāv klusu. Pa ielu maršēja Tautas Fronte un „Labvakar“ trīnīši plosījās LTV ēterā, bet čekas ietekme nebija mazinājusies uz mums pārējiem. Vai tagad gribētos uzzināt, kuri studenti vai kolēģi toreiz stučīja? Jā, gribētu gan. Vēlētos, lai šos dokumentus ieliek arhīvā tā, kā tas notika Vācijā, kur katrs var pieprasīt savu lietu un tad izdomāt, vai  tiesāties ar cilvēkiem, kas savulaik sagandēja dzīvi.

Vai man ko dod internetā izbārstītās aģentu kartiņas?

Nē, nedod pilnīgi neko. Daļa šo cilvēku (kas tagad publicēti kā maisu sastāvdaļa) bija un ir ar liberāliem, izaicinošiem uzskatiem un uzvedību. Viņus tāpēc šantažēja. Citus universitātei bija jādod KGB obligāti (puikas žurnālistus, piemēram) utt.

Līdējus čekistiem nebija jāvervē (tie ziņoja paši brīvprātīgi, bet aģentu kartiņas, iespējams, viņiem vispār neveidoja). Taču disidentus, lecīgos un spītīgos, kas atšķīrās no padomju pilsoņu masas, čekisti ievēroja uzreiz.

Čeka terorizēja tos, kas mēģināja tikt uz ārzemēm (pazinu divus tādus garmatainos). Vagariem nepatika jaunieši, kas staigāja ģērbti rietumnieciski, domāja liberāli un lasīja nepareizas grāmatas. Viņiem atbrauca pakaļ, salauza un šantažēja. Tagad redzu, ka maisos ir cilvēki, kas toreiz tika šantažēti un piespiesti pie sienas. Tos es pazīstu personīgi un zinu, kā tas viss toreiz notika. Pretēji parakstītam klusēšanas zvērestam daudzi mani draugi puiši tomēr izstāstīja, kā čekisti ālējas. Apmēram zinu, kā čekisti rīkojas un kā šādos brīžos ir jāuzvedas. Šantažēja galvenokārt mūsu puišus. Meičas viņus neinteresēja (izņemot intermeitenes). Tagad viņi ir maisos, lai gan faktiski ir tādi paši upuri kā tie, kurus pretīgā valsts nomīdīja līdz nāvei.

Kamēr šajos maisos ir kaut viens godīgs cilvēks, kas nav nodevis laikabiedrus vai veicis noziegumus pret cilvēci, tikmēr visam šo maisu saturam ir nulles vērtība.

Nekas nav noskaidrojies arī par to, kāpēc mēs katru pretimnācēju, kaimiņu un kolēģi uzskatījām par čekistu. Kāpēc tā demonizējām un apmelojām joprojām, neko īsti līdz galam nesaprotot: kurš ir kurš un kurš ir kas.

Kā vajadzēja rīkoties?

Vai visi tie, kuru personas dati tagad izbērti internetā, būtu jānosoda kā kolaboracionisti un noziedznieki pret cilvēci? Nē, nav jānosoda. Kāpēc čeka maisus atstāja, Saeima nobalsoja un Vējonis akceptēja? Tāpēc, lai mūs nomuļķotu. Pirms publicēšanas nav noskaidrots un pierādīts, kuri no viņiem ir  veikuši noziegumus un tāpēc pelnījuši sodu par nodarījumiem okupācijas laikā. Tas nav izdarīts, un nekas nav pierādīts.

Vai īstos nodevējus vajadzētu publicēt? Jā, noteikti vajadzētu. 100%.

Taču vispirms šie nodevēji ir jāatrod un jānoskaidro. Šim nolūkam ir jāveic rūpīga izmeklēšana. Tieši tāpat, kā pēc kara medīja nacistus, kas arī bija noziegušies pret cilvēci.

Ir jāveic apjomīga izmeklēšana, nevis vienīgi esošā KGB materiāla sistemātiskuma analīzē (kā tas tika praktizēts līdz šim), bet daudz plašāk.

Izmestajās kartiņās ir vervētāji. Loģiski, ka vajadzētu sākt izmeklēšanu tieši ar viņiem. Arī pēc kara sauca pie atbildības koncentrācijas nometņu apsargus. Tas, ka daži no šiem čekistiem – kartiņu drukātājiem tagad dzīvo Vācijā, nav iemesls bezdarbībai. Šie cilvēki ir aktīvi kalpojuši naidīgam režīmam, un viņiem par šo rīcību tagad būtu jāatbild. Nākamais solis – protokolu analīze un noziedzīgu personu izgaismošana. Prokuratūrai šeit ir darbs, kas nav izdarīts līdz galam. Vēl nepieciešamas starptautiskas konferences un publicistisks darbs sabiedrības izglītošanai.

Lai kādu sodītu un izkārtu vispārējam nosodījumam, ir jābūt vainas saturam, kas ir pierādīts. Citādi iznāk linča tiesa un raganu medības. Tāpēc muļķīgi ir aicināt „krustā piesistos“ 4500 tagad publiski atzīties, ko viņš padomju laikā darīja un kāpēc tieši tā rīkojās (kā to sākuši praktizēt daži mediji). Šādi nerīkojas valstis, kuras par augstāko vērtību uzskata cilvēku un viņa tiesības.

Ar šo mūsu Latvijas valsts politiskā vadība maz atšķiras no padomju režīma politiķiem, kas organizēja „paraugprāvas tiesās“ un mēdza izbērt režīmam netīkamu personu datus presē, rakstīt neslavas rakstus un celt karātavas Rīgas centrā.

Atriebības kompensēšana pret aizdomās turētiem cilvēkiem (kuru vaina nav argumentēti pierādīta) nav demokrātiskas valsts cienīga rīcība. Tā ir upuru piekaušana.

Kāpēc Latvija tik pavirši un nežēlīgi izrīkojās ar saviem pilsoņiem? Tāpēc, ka šo soli veica PSRS varas mantinieki Latvijā, kas ignorē attīstītas sabiedrības loģiku cilvēktiesību aizstāvības jomā. Tāpat izgāzās arī Lietuva un citas postpadomju kompleksos iestigušas valstis. Taču, piemēram, Vācija izvēlējās pavisam citu ceļu Stasi atmaskošanai. Šo atšķirību izskaidroju ar apstākli, ka Vācija ir daudz attīstītākas demokrātijas valsts un sovjetiski izrēķināties ar savējiem, kā tas Latvijā un Lietuvā pieņemts, viņi tomēr nevēlējās.

Vai atriebību alkstošā tautas daļa ir gandarīta?

Nezinu, vai tā ir. Domāju, ka gandarīti ir šo raganu medību organizētāji politiķi, kas nav spējīgi izveidot godīgu izmeklēšanu. Viņi (un mūsu tiesu sistēma) cer, ka ar šo tauta norīs pamesto kumosu un nomierināsies. Šādi ir lētāk un vieglāk pielikt punktu PSRS okupācijas laika traumai.

Apmierināta ir arī tā sabiedrības daļa, kas nesaprot lietu loģiku un Padomju Latvijas ikdienas dzīves modeli, iedomājoties, ka toreiz, padomju cietumā dzīvojot, ieslodzītajiem bija izvēles iespējas. Plaukšķināšana demonstrē muļķību. Sāpīgi, ka tādi cilvēki kā lieliskā gleznotāja Maija Tabaka ir nomesti sabradāšanai 2018. gadā brīvā valstī ar nosaukumu Latvija. Viņa ir un paliks izcila māksliniece, kurai bija iespēja agrāk nekā pārējiem pamest cietumu un parādīt savas gleznas ārzemēs. Lieki piebilst, ka Maijas starptautiskā atzinība toreiz bija arī mūsu (pārējo cietumnieku) uzvara un prieks, ka viss vēl nav zaudēts socreālisma zampā. Nezinu, vai viņa ir cītīgi rakstījusi ziņojumus čekai par citiem māksliniekiem? Sagandējusi kāda cita dzīvi stučījot? Par to pierādījumu mums nav. To es nezinu. Godīgi sakot – neticu, ka viņai tolaik bija laiks nodarboties par šādiem niekiem, gleznojot Razumu un citus lieliskos portretus. Ieskaitot Kolontaju. Viņas māksla nozīmēja (un nozīmē joprojām!) ļoti daudz, un kartiņa „maisā“ man vairāk izskatās pēc čekistu garīgās izvarošanas pierādījuma, nevis viņas nodevības liecības.

Kāpēc Kaimiņš, Kiršteins un Vējonis nometa mums apēšanai uz šķīvja Maiju Tabaku? Nevis, piemēram, Aivaru Lembergu, Augustu Brigmani vai eksprezidentu Andri Bērziņu?

Šie vīrieši padlatvijas laikā uzkalpojās līdz partijas nomenklatūrai, kas faktiski varēja ietekmēt režīmu un KGB tieši. Viņus neviens neaiztiek, un nodarījums netiek apspriests. Kāpēc tika sajaukti un nomainīti akcenti? Kāpēc būtiskais ir aizstāts ar nebūtisko? Kamdēļ īsto pārkāpēju vietā mums piedāvā saplosīt un apmierināties ar nesašķirotu, čekas atstātu kartīšu rasolu, kurā mušas sajauktas kopā ar kotletēm?

Tāpēc, ka Kremļa varu okupētājā Latvijā 50 gadus īstenoja partijas augstākā ešelona cilvēki – PSKP nomenklatūra, nevis tie, kas redzami internetā izbērtajos maisos. Šie nomenklatūras cilvēki ne tikai atskaitījās Maskavai un realizēja komunistu ideoloģiju pie mums, bet arī komandēja to pašu KGB. Tieši viņiem KGB ziņoja savu informāciju, un viņi varēja ietekmēt procesu gaitu. Viņi nav šajos maisos. Taču nekur nav pazuduši – sēž Saeimā, vada partijas, ietekmē valdību un labi pelna privātās struktūrās. Izmanto noziedzīgus paņēmienus valsts neatkarības graušanai.

Vai beidzot nav pienācis laiks aizliegt tieši padomju nomenklatūras cilvēkiem darboties valsts pārvaldes sistēmās? Vai nevajadzētu viņus sodīt par nodarījumiem pret līdzcilvēkiem PSRS okupācijas laikā Latvijā? Samaksājot noteiktu summu valstij par kalpošanu naidīgam režīmam?

Izlietu ūdeni nesasmelt

Maldīga ir arī doma, ka šos „cilvēkus no maisiem“ visus 28 gadus būtu izrīkojuši Krievijas specdienesti savās interesēs. Šis naivo politiķu – populistu mīts neiztur kritiku, jo ir pretrunā slepeno dienestu loģikai. Kāda jēga izmantot pretinieka izlūkdienestam zināmos aģentus, kas var būt dubultaģenti? Pretinieka varas aģentu saraksts ir jebkura izlūkdienesta vērtīgākais aktīvs, kuru uz ielas izber tikai muļķi.

Taču tagad – kopš 20. decembra – situācija ir mainījusies. Lielākā daļa no maisos atklātajām personām, kas nebija piedalījušās politikā vai zīmējušās publiskajā telpā, jūtas Latvijas valsts „uzmesti“. Tas dod labu iespēju KGB mantiniecei FSB atjaunot kontaktus ar Latvijas spārdītajiem cilvēkiem. Nav izslēgts, ka RU pratīs atvainoties, kompensēt un mēģinās šos ļaudis savaņģot savās interesēs. Nav izslēgts, ka daļa no viņiem pieslēgsies ekonomisko emigrantu naidīgajai grupai, kas labprāt iegriež savai bijušajai dzimtenei. Ar šo nepārdomāto soli gan populistiskie Latvijas politiķi, gan tuvredzīgais prezidents Vējonis ir ignorējuši SAB un Drošības policijas brīdinājumus par riskiem, kurus maisu publicēšana radīs mūsu valsts drošībai.

Rodas iespaids, ka Saeimas vēlēšanu skurbulī politiskā elite no vannas  ar ūdeni ir izgāzusi arī pašu bērnu.

Prezidentam savā Jaungada runā Vecgada vakarā būtu jāatzīst, ka šī bija Latvijas interesēm naidīga rīcība. Raimondam Vējonim vajadzētu atvainoties par šo nekompetento un tuvredzīgo lēmumu, kas nevienam nekādu labumu nav nesis.

Tikai radījis riskus  Latvijas valsts drošībai. Tas būtu godīgi. Citādi ir pamats aizdomām, ka viņš pats kalpo PSKP nomenklatūras blēžiem Latvijas politiskajā vadībā joprojām un nav ieinteresēts patiesības noskaidrošanā.

Saulgriežu dāvanas, globālā sasilšana un Ziemassvētku vecīša smaile Kirgīzijā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Ziemas saulgriežos vēlamies dot un saņemt dāvanas. Kaudzēm tās iegādājamies savējiem un gaidām arī paši kādu paciņu, glīti iepakotā formā – zem eglītes. Modes mantas, sirdsdāvanas, krāmus, pariktes un aparātus. Visu sapērkamies. Pēc tam stāvam garā rindā pie dāvanu iesaiņotājām „Alfas“ centra otrajā stāvā, kā finiša taisnē. Noguruši, nosvīduši biezajās ziemas jakās, taču finālā – laimīgi. Iedomājoties apdāvināto laimīgos smaidus un pateicīgos skatienus pie eglītes svētvakarā. Kāpēc tas ir svarīgi? Kāpēc mēs dāvinām un apdāvināmies?

Dāvināšanas tradīcija

Ar dāvanām decembrī parasti ierodas rūķītis vai Ziemassvētku vecītis. Koši ģērbts, ar mantu maisu pār plecu. Mūsējais, tieši tāpat kā Ziemeļvalstīs, nāk no meža. Citur dāvanas dala kāds no ģimenes locekļiem vai tās saliek zem eglītes. Daudzviet rūķis ierodas caur skursteni. Nevis svētku vakarā kā pie mums, bet naktī uz Ziemassvētku dienu. Saliek dāvanas zeķē vai pie kamīna un pazūd. To mēs zinām. Taču, kāpēc šī apdāvināšanās ir tik svarīga? Atbilde uz šo jautājumu joprojām atšķiras. Vieniem šķiet, ka dāvanu tradīcija nāk no svētajiem rakstiem. Bībelē stāstīts, ka Jēzus (pēc dzimšanas) saņēma dāvanas no austrumu gudrajiem un tāpēc kristīgajai ticībai piederoši cilvēki, esot sākuši viens otru apdāvināt Jēzus dzimšanas dienā. Starp citu, jūdaismā eksistē līdzīga dāvanu dalīšanas tradīcija Hanukas jeb Gaismekļa svētkos. Hanuka nesākas katru gadu vienā un tajā pašā datumā, taču lielākoties norisinās decembrī vai janvāra sākumā. Šiem svētkiem ir raksturīgas sveču ugunis logos, kuras ar katru dienu paliek aizvien vairāk. Svečturus sauc par menoru. Dāvanas šajā laikā dala arī afroamerikāņi  savos Kvanzas svētkos, kad iededz krāsainas sveces savos svečturos no 26. decembra līdz 1. janvārim un apdāvina tuviniekus. Šie nav reliģiozi svētki, jo 1966. gada tos izveidoja, izmantojot Dienvidāfrikas ražas svētkus tradīcijas kā alternatīvu balto kristiešu Ziemassvētkiem ASV. Tas nozīmē, ka gadu mijā dāvanas sākam dalīt jau 5.decembrī un beidzam 7. janvārī. To dara galvenokārt kristīgie. Taču citu ticību cilvēki šim procesam nepievienojas, eglītes nedekorē un dāvanas nedāvina. Iespējams, ka mūsu platuma grādos dāvināšana šajā tumšajā un drēgnajā laikā ir pastāvējusi jau sen.  Daudz agrāk nekā fiksēts tekstos un pierakstos, jo uz to norāda tradīcijas, spēles un rituāli.

Kāpēc rūķītis un vecītis?

Senas teikas liecina, ka gadumijas dāvanas no meža sākumā cilvēkiem esot nesuši dažādi dzīvnieki. Āži un stirnu buki. Tie strauji ieradušies pie durvīm garākajā naktī, tās atvēruši, iemetot pa spraugu dāvanas iekštelpās. Pastāv arī versija, ka ļaudis viens otram dāvinājuši joku dāvaniņas, kas izraisa smieklus vai pārsteigumu. Tieši šī iemesla dēļ Eiropas ziemeļu reģionos šajā laikā bija populāras ķekatas un ķekatnieki, kas saulgriežos. staigāja pa apdzīvotām vietām dziedot un dejojot un dalot asprātīgas dāvaniņas no skaliem, malkas pagalēm un salmu figūriņām. Parasti šādas dāvaniņas pavadījušas apdziedāšanās dziesmas un dzejolīši, kas lielā mērā sasaucas ar vasaras saulgriežu tradīcijām. Ķekatnieki mēdza vilkt sev līdzi degošu bluķi vai lāpas, lai apgaismotu vidi un saskatītu klātesošās personas. Tiktāl viss ir skaidrs. Taču Ziemassvētku vecītis vai rūķītis ir daudz komplicētāka būtne, jo versijas par tā izcelsmi ir ļoti dažādas. Viena versija stāsta par Dieva Ūdena (Oden, Óðinn, Wōden, UUôden) parādīšanos saulgriežu naktī. Viņš ir ne tikai kara Dievs, bet arī īpašais Ziemas saulgriežu aizbildnis, kura godināšanai tika tīkoti ziemas vidus upurēšanas svētki (Midvinterblott).

C.Larsson

Dievs esot bijis slaids ar garu baltu bārdu. Saulgriežos apmeklējis ļaudis ar dāvanām, jāšus uz gigantiska melna zirga. Lielbritānijā viņu dēvējuši par Ziemassvētku tētiņu. Ļoti līdzīgi uzvedies arī Santa-Klaus, kas arī pārvietojies pa gaisu savā baltajā zirgā. Visiem viņiem bijuši palīgi, kas ziņojuši par bērniem un pieaugušajiem, kuri ir pelnījuši dāvanas. Ziemassvētku vecīša nosaukums “Santa Claus“ cēlies no holandiešu „Sinterklaas“, kas savukārt radies no Svēta Nikolausa (Sankt Nikolaus) jeb bīskapa Turcijā, kuru iecēla svēto kārtā viņa devības dēļ. Viņu mēdz attēlot sarkanā bīskapa tērpā ar baltām un zaļām apģērba detaļām. 19. gs. sākumā avīzē Sentinel (1823) tiek publicēts dzejolis (Clement Clarke Moore), kurā svētais Nikolaus tēlots kā dzīvespriecīgs, korpulents vīrs ar baltu bārdu, sarkanu degunu, košā tērpā. Tas ierodas pa gaisu, ar ragavām, kuras velk septiņi brieži. Viņš spēj iebraukt skurstenī un nokļūt pie dāvanu dalīšanas bez problēmām. Šis ir pirmais populārkultūras vēstījums par Ziemassvētku vecīša izskatu un izdarībām.  Pirmās ASV rūķa jeb Ziemassvētku vecīša ilustrācijas parādās izdevumā Harper´s Weekly 1863. gadā un to autors ir mākslinieks Tomas Nasts (Thomas Nast). Šo pašu tēlu Coca-Cola izmantoja arī savā 1930. gada reklāmā, pateicoties zviedru -somu mākslinieka Hadona Sandblūma (Haddon Sundblom) interpretācijai. Pastāv leģenda, ka Ziemassvētku vecītis ir tērpies sarkanās drēbēs tikai tāpēc, ka sarkanā krāsa ir Coca- Colas tonis, taču šis pieņēmums  neesot pareizs. Sarkanās drēbes ziemas saulgriežu varonim bijušas raksturīgas jau krietni agrāk. Coca- Colas reklāmas rūķa ietekme esot nozīmīga nevis ar krāsu, bet gan ar izpildījumu.

Sandblūms esot uzzīmējis šo rūķi, atbilstoši Ziemeļeiropas tradīcijām un tā pateicis priekšā amerikāņiem, kā šāds rūķis izskatās, ko dara un kā rīkojas. Tā teikt standartizējis viņa izskatu, kas ir saglabājies joprojām.

Kur viņš dzīvo?

Dāņu bērniem tiek stāstīts, ka Ziemassvētku vecītis dzīvo Grenlandē vai Ziemeļpolā. Tur, kur ir auksti. 1989. gadā tika precizēts (pateicoties tradicionālajiem Ziemassvētku raidījumiem TV), ka adrese esot Uummannaka. Starp citu šāds miestiņš (Uummannaq) Grenlandē patiešām eksistē. Tajā ir 1300 iedzīvotāju, kas mitinās polārajā zonā – 590 km attālumā no Polārā loka. Tieši tāpat kā pie mums, arī dāņu bērniem rūķis mēdz nolikt dāvaniņas zem eglītes un pats aizmukt. Katram briedim, kas velk rūķa kamanas pa gaisu, ir savs vārds. Viens no šiem briežiem, protams, saucas Rūdolfs.

Somu bērniem ir zināms, ka Ziemassvētku vecīša priekšgājējs ir buciņš, kurš kratīja dāvanas no savas bārdas. Taču tagad to nomainījis svētku rūķītis, kurš dzīvo Korvantūrī ciemā Lapzemē. Korvatuntūrī ir ziemeļu kalns. Par rūķa mājvietu tas kļuva 1920.gadā, pateicoties kāda radio žurnālista reportāžām. Arī somu rūķis pārvietojas kamanās pa gaisu un slavenākais no viņa briežiem saucas Petteri. Tā kā Korvatuntūrī atrodas ļoti grūti pieejamā vietā, tad ārzemju tūristiem tiek piedāvāts cits ciems kā Ziemassvētku vecīša dzīves vieta. Tas ir Rovaniemi ciems, tuvu polārajam lokam. Turpu tiek sūtītas arī bērnu vēstulēs uz kurām tiek atbildēts. Tagad, svētku laikā, šo ciemu apmeklē liels skaits tūristu, kas ierodas ar tiešajiem lidmašīnu reisiem no visām pasaules malām.

Zviedru rūķis ir kaut kas vidējs starp ASV Santa-Klausu un vikingu mājas rūķi. Tradicionāli kāds no ģimenes pārģērbjas par rūķi (parasti tētis vai vectēvs) un ierodas svētku vietā pie eglītes ar košu tērpu mugurā, maisu pār plecu un jautā: „Vai te ir kāds rātns, jauks bērns?“. Senos laiks arī zviedru bērniem dāvanas nesa dusmīgs buciņš no meža. Tagad pārsvarā to dara tikai rūķis. Taču Ziemassvētki zviedriem ir arī laiks, kad vajag atstāt dāvanu personām, kuras mīlam slepeni. Tā jāizvieto dārzā vai pagalmā un jācer, ka plānotais piepildīsies. Zviedru un norvēģu rūķis dzīvo Ziemeļpolā. Skaidri noteiktas vietas  (kā dāņiem un somiem) tur pagaidām nav. Lai gan Ziemeļzviedrijā ir pasaku valstība Rūķa ciems pie Moras, citiem šķiet, ka pareizā vietā tomēr ir Arvidsjaura Lapzemē, 11 kilometrus uz dienvidiem no Polārā loka. Pie mums Latvijā Ziemassvētku vecītis un visi rūķi ar baltajām bārdām dzīvo Ziemupē, pie Pāvilostas. Tur (pie jūras) ir rūķa mājiņa un līdzās ganās viņa koka brieži.

Taču ja mēs raugāmies uz rūķi vai Ziemassvētku vīriņu kā dāvanu dalītāju visas pasaules bērniem, tad būtu loģiski atrast vispiemērotāko vietu dāvanu dalīšanas loģistikai. Kaut kur pasaules centrā. Ja raugāmies šādi, tad  pēc zviedru firmas Sweco domām, rūķim būtu vispraktiskāk un pareizāk jādzīvo Kirgīzijas kalnos, pie Kazahstanas robežas. Tur būtu ērti transportēt dāvanu maisus uz visām pusēm. Kirgīziem šī ideja iepatikās un šo 2007. gada piedāvājumi viņi apsvēršot pavisam nopietni, nosaucot vienu no virsotnēm Ziemassvētku vecīša vārdā.

Nelieši, kas piecūko dabu

Tagad atliek noskaidrot – vai dāvanas ir pareizās. Pirms pāris dienām dāņu avīze Politiken laida klajā diskusiju par patlaban tik aktuālo vides piesārņojuma tēmu, kuru rotāja ilustrācija karikatūras formā. Tajā cilvēks uz zemes apsaukā debesīs lidojošu lidmašīnu (un pasažierus tajā) kā klimatu postošus lopus.  Pēc tam dāņu avīze plaši aprakstīja arī citas mūsu nelāgās ierašas, kas ne tikai kropļo vidi, bet arī morāli deformē mūsu egocentrisko patērētājsabiedrību. Mantu kults jau sen komercializējis ziemas saulgriežus un tikai pēdējo gadu laikā ir kļuvis svarīgi domāt zaļi tālredzīgi, globālā konteksta kategorijās. Mēs dāvinām cits citam dāvanas, kuru ražošana piesārņo vidi. Vai nevajadzētu mainīt pieeju? Izvēloties dāvanas, kuru ražošana nepiesārņo vidi, neveicina globālo sasilšanu?

Dāvināšanas tradīcija pieprasa, lai katra nākamā dāvana (vērtības ziņā) apsteidz iepriekšējo. To Ziemassvētku vakarā varēsim novērot arī mēs, sēžot pie eglītes un izsaiņojot dāvanas. Skaidrs, ka dāvanas saturs un vērtība ziņo par: 1) dāvinātāja attieksmi pret mums, 2) par to, ka no mums šis dāvinātājs gaida ko līdzvērtīgu. Tā kā paši vien esam izveidojuši šo svētvakara apdāvināšanās tradīciju, tad arī mums pašiem būtu jānomaina rituāla kods. Īpaši svarīgi tas ir tagad, kad videi labvēlīgu dāvanu, atražotu mantu un ziedojumu iekļaušana dāvanās faktiski maina vecā rituāla būtību. Kā lai paskaidro tuvam un mīļam cilvēkam, ka ir jāmaina kritēriji. Lētāka un videi labvēlīgāka dāvana nenozīmē, ka „tu man šogad nozīmē mazāk nekā pērnajos Ziemassvētkos“, bet gan ir jauna pieeja planētas resursiem un cilvēkus savstarpējām attiecībām. Pieņemu, ka daudziem šāda reforma nebūs pa prātam. Savstarpējā apdāvināšana ziemas saulgriežos ir sakrāls rituāls un ļauj demonstrēt mīlestību materiālā veidolā. Dāvanu atsaiņošanas mirklī var lieliski novērot kādu atzīmi mēs dāvinātājam esam piešķīruši – atzinību vai vāji slēptu vilšanos. Tajā brīdī mūs neinteresē dabas resursu izšķērdēšana vai klimata problēmu veicināšana. Vai sacelšanās pret šo apdāvināšanas tradīciju ir iespējama?

Šķiet, ka pagaidām nav iespējama. Taču nākotne var ieviest korekcijas arī šajā jomā: sadarbojoties ar vecīšiem sarkanajos tērpos un mūsu vides apzinību.

Šāds laiks nav tālu, jo globālā sasilšana jau sen klauvē pie mūsu durvīm.

Teātris bez skatuves jeb politiskās izrādes no Rīgas līdz Londonai

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Politika padodas skatuves priekšnesumam. Brīnums, ka teātri tik maz pievēršas notikumu naratīviem, kurus ik nedēļu piedāvā politiķu batālijas. Piemēram, aizvadītās nedēļas laikā noskatījāmies vairākus uzticības balsojumus amatpersonām. Vispirms Londonā. Terēzas Mejas izpildījumā. Tur vēlā vakara stundā viņa izturēja opozīcijas izraisīto neuzticības pārbaudi un palika premjera amatā. Pēc tam analogs šovs sekoja Rīgā, kur Domes vadītājs Nils Ušakovs pats sev sarīkoja uzticības balsojumu. Viņš arī pierādīja, ka bez opozīcijas piedalīšanās balsojumā viss notiek daudz labāk, vajadzīgāk un patīkamāk pašam (un Vladimiram), jo šādā formātā visi ir 100% uzticīgi un luncīgi. Nav stresa un nepatīkamu pārsteigumu. Funkcionējošais domes vadītāja autoritārisms liek saprast, ka Saskaņas vadonim demokrātija joprojām ir neērta un neierasta lieta. 

Tikmēr Francijā Emanuels Makrons turpināja dzelteno demolētāju savaldīšanu savā stilā. Viņa reformu politika un komunikācija ar sabiedrību ir noderīga skola arī mums pārējiem.Turpat Vācijā Annegrēta Krampa-Karrenbauere ķērusies pie kristīgo demokrātu stūres, kas būs samērā smags brauciens, jo migrācijas politika ir un paliek jautājums bez konkrētas atbildes joprojām. Taču Rīgā KNAB veica apjomīgas apcietināšanas Rīgas Satiksmes uzņēmumā, biznesa darījumu zonā. Piecas personas tiek turētas aizdomās par apjomīgiem koruptīviem darījumiem, kurus Ušakovs līdz šim sekmīgi piesedzis politiski. Visbeidzot mūsu nedienas valdības veidošanas virzienā, kad premjerministra izraudzīšanas process norisinās tieši tāpat kā tautasdziesmas refrēnā: „Divi guļ, divi kuļ, divi tek pakaļ.“

Ušakovam jāatkāpjas pašam

Teatrālais uzvedums Rīgas Domē (piektdienas vakarā) tika veidots sapulces formā, bez publikas. Nils Ušakovs, iedalījis sev varoņa lomu, režisēja izrādi, vedot to uz iepriekš paredzamu finālu, t.i., uz uzvaru bez iebildumiem. Tā bija ārkārtas sēde, kuru sasauca viņa pats, lai pierādītu, ka Domē nav iespējams izteikt viņam neuzticību arī tad, ja notikusi ilgstoši, politiski piesegta koruptīva darbība viņa politiskajā atbildības sfērā esošos uzņēmumos. Viņa uzraudzības jomā. Visaugstākajā līmenī pašvaldības uzņēmumā Rīgas Satiksme. Tajā pašā, kuru pieķēra KNAB.

Tā kā opozīcija telpu atstāja, tad atlikušie balsotāji jeb Ušakova piekritēji droši izteica vadītājam padevīgu, bezierunu uzticību sovjetisma garā, nežēlojot izteiksmes līdzekļus: dārdēja suminājuma trompetes, šaustījās aizstāvju šautras, bira sajūsmas asaras un Daugava sāka uguņot pati. Nils Ušakovs ar šo salūtu šķitās uzvarējis visas aizdomas pret sevi (tā šķiet viņam pašam, vietējiem pielīdējiem viņu kopīgajā burbulī). Taču no malas šī politiskā teātra izrāde = masu pasākums atgādina satīrisku izrādi. Normāls un pieņemams šis process nekādi neizskatās. Attīstītas demokrātijas valstī nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.

Tur Rīgas Domes priekšsēdētājam pārslavinošas performances vietā būtu nekavējoties jāatkāpjas no amata pašam, kamēr tiek izskatītas smagas apsūdzības pret viņa pakļautībā esošajām amatpersonām. KNAB ir sācis kriminālprocesu pret vairākiem Rīgas Satiksmes veiktajiem iepirkumiem. Šajā lietā tiesa drošības līdzekli apcietinājumu piemērojusi piecām amatpersonām. Piektdien KNAB aizturēja arī bijušo Rīgas Satiksmes valdes priekšsēdētāju Leonu Bemhenu. Nils Ušakovs par šo korupcijas aizdomu risku  ir politiski atbildīgs, taču nav atkāpies no amata. Tieši tāpat kā Aivars Lembergs nav atstājis Ventspils domes vadību uz laiku, kamēr notiek tiesvedība pret viņu pašu.

Tas nozīmē, ka Latvijā vēl nav attīstīta demokrātija, ja amatpersonas nevēlas redzēt savu atbildību sabiedrības priekšā un atzīt vainu valsts priekšā. Domāju, ka ir pēdējais laiks mainīt likumus, kas atļauj pašvaldību vadītājam atrasties amatā ilgāk par divām reizēm. Neaizstājamu vadītāju nav.

Breksita farss

Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības pārvērtusies traģiskā izrādē, kuras sižeta autori nebija paredzējuši fināla notikumus un tagad netiek galā ar lugas nobeiguma akordiem.  Liela karalistes parlamentāriešu daļa vēlas skarbāku attieksmi pret laulības šķiršanas noteikumiem ar ūniju. Tie ir tā saucamā skarbā breksita piekritēji. Nolaist priekškaru, aizslēgt durvis un viss. Pēc tam redzēs, kā būs. Turpretī citi vēlas Norvēģijas risinājumu vai pat palikšanu koptirgus sastāvā. Britu parlamenta iekšējās komunikācijas vide ar brēcieniem, saucieniem un kolektīvo gavilēšanu vienmēr bijusi interesanta forma teātra izrādei. Šoreiz draiskulīgs bija leiboristu deputāta mēģinājums iznest ārā no telpas „the mace“  jeb garu sudraba zizli, kas simbolizē karaļa varu.

Ja to iznes no telpas, tad apakšpalāta vairs nedrīkst pieņemt lēmumus. Ja leiboristu deputātam Raselam Moilam būtu izdevies iznest zizli ārā, tad spīkeram būtu jāpārtrauc sēde un jāsūta visi deputāti uz mājām. Diemžēl šo procesu izdevās apturēt apsargiem un tālāka notikumu gaita mums gāja secen. Taču šis teatrālais gājiens liecina par to, ka britu politikā visaugstākajā līmenī patiešām nav izpratnes par to, cik smagā situācijā Lielbritāniju ir nostādījis breksits. Kā uzsvēra kādā no savām publikācijām Eduards Lukass, ārzemnieku izpratne par šo problēmu nereti sakņojas dziļāk nekā pašiem britiem.

Kamēr Meja ceļo no Londonas uz Briseli un atpakaļ, Eiropas Savienības Tiesa ir likusi saprast, ka Lielbritānija var un drīkst vienpusēji apturēt breksita procesu, ja ir tāda vēlēšanās. Tagad izskatās, ka Lielbritānijas izstāšanās no ūnijas var radīt pārāk daudz neprognozētu problēmu, taču atkāpties neļauj lepnums un kārtīgas opozīcijas trūkums leiboristu partijas veidolā. Dīdīšanās uz priekšu un atpakaļ, ņemšanās ar sudraba zižļiem un uzmestā lūpa Briseles virzienā dod pamatu jaunām lugām un humoristiskiem sižetiem televīzijā.  Viens no labākajiem ir Golluma lomas atveidotāja „Gredzenu pavēlniekā“ Endī Serkisa (Andy Serkis) skečs (Precious Brexit).

Makrona Napoleons

Brīdī, kad Emanuels Makrons sāka savu politisko ceļojumu uz Francijas prezidenta posteni, bija skaidrs, ka mums ir darīšana ar jauna kaluma politiķi, kuram ir vēstures attīstības sajūta un no tās izrietošā politiskās vīzijas konstruēšanas spēja. Britu “The Times” tolaik atļāvās vīpsnāt par to, ka franči turpina ciest no sava monarha trūkuma sajūtas un tagad tiecas veidot monarhiju citā veidolā. Līdz šim ģenerālis Šarls de Golls (De Gaulle) un piektā republika bija uzkrītošākais mēģinājums šajā jomā. Taču līdz ar harismātiskā Makrona parādīšanos tēlu sistēma mainījās. Pēc ievēlēšanas augstajā amatā viņš strauji norobežojās no pārējiem un Jupitera stilā sāka nodarboties ar lielajiem, nozīmīgajiem jautājumiem ikdienas gaiteņa kašķu vietā. Mēģināja spēlēt zudušā monarha lomu, nevis Burboņu, bet Bonaparta stilā. Tas, ka Makrons savulaik tika līdz Elizejas pilij, bija pārsteigums daudziem. Iemesls šeit bija vecā režīma (L’ancién regime) ietekmes zudums. Les Républicains un Parti Socialiste tobrīd piedāvāja vēlēšanām kandidātus ar trūkumiem un bez harismas. Tāpēc Makronam izdevās izsprukt cauri politiskās revolūcijas lamatām un pārlēkt bezdibeņiem, piedāvājot jaunas vīzijas un politisko sistēmu valstij ar savu politisko aktīvismu centrā.

Viņš ir modernā laika franču Napoleons. Jauns, talantīgs un ambiciozs politiķis no perifērijas, kas, izejot cauri valsts pārvaldes sistēmai, pratis izmantot politisko vakuumu pēc Fransuā Olanda (François Hollande) jeb Luisa XVI (Louis XVI) nespējas reaģēt uz tautas neapmierinātību. Napoleons bija diktators, kuram piemita apbrīnojama intuīcija un harisma. Viņš prata konstruēt lieliskas politiskās alianses, pārzināja propagandas efektus un prata karot. Makrons spēj apvienot liberālo vīziju ar politiskās realizācijas prasmi, kas ir izšķiroši šajā pārrāvumu laikā. Diemžēl globālie jautājumi (tur augšā!) viņam traucējuši tupināt iesākto praksi, pārejot pie diktāta. Reizēm šis risinājums atvieglo dzīvi, taču nereti traucē arī tad, ja pieder vairākums parlamentā.

Protesti, kas pašlaik turpina plosīt Franciju, ir pārbaude Makronam. Cerams, ka izdosies. Tas, lai viņa reformu politika īstenotos, ir arī mūsu interesēs. Francijas panākumi šajā jomā var kļūt arī par mūsu panākumiem. Neveiksmes gadījumā, pie durvīm klauvē Marina Lepēna un Žans Liks Melašons. Tad vairs nebūs labi. Ne mums, ne viņiem.

Merkeles mantiniece

Vācu fiziķes un mācītāja meitas Angelas Merkeles jeb „meitenītes“ (Das Mädchen, kā viņu dēvēja Helmuts Kols) politiskā karjera tuvojas noslēgumam. Vadījusi savu partiju gandrīz divdesmit gadus un Vācijas politiku kopš 2005.gada, kancleres statusā.  Viņas politiskās „mantinieces“ Annegrētas Krampas-Karrenbaueres  jeb AKK ievēlēšana kristīgo partijas vadītājas amatā esot Merkeles pēdējais politiskais panākums dzimtenē. Otrs amata pretendents Fridrihs Mercs (Friedrich Merz) līdz šim nesaudzīgi kritizēja kancleres politiku migrantu jautājumos, bet AKK atbalstīja Merkeli un viņas apņemšanos: „Mēs ar to tiksim galā.“

Skaidrs, ka Merkele nekur nepazudīs zibenīgi, bet saglabās savu kancleres posteni līdz 2021. gadam. Nav izslēgts, ka pēc tam viņas vietu ieņems AKK, kļūstot par Eiropas nākamo ietekmīgo vācu politiķi. Tas, ka pie varas nokļuvusi Merkeles sabiedrotā, nenozīmē, ka Vācija politika saglabās iepriekšējo līniju. Pēdējo gadu laikā kancleres politisko kursu (īpaši migrācijas jautājumā) skarbi kritizējuši CSU Bavārijā un kristīgo jauniešu organizācijas. Labējo nacionālistu panākumus arī daudzi izskaidro ar kļūdām kancleres politikā. Tāpēc Krampai-Karrenbauerei nāksies izvēlēties CDU pareizo kursu. Viņa esot pragmatiska un protot klausīties. Tad nu atliks klausīties savējos un vēlētājos, lai izvēlētos pareizo virzienu.

Arkls, zirgs un kas vēl?

„Man ir vajadzīgs arkls un kārtīgs zirgs“ –  tā sāka savu vajadzību uzskaitījumu kārtējais potenciālais Latvijas premjerministra amata kandidāts Krišjānis Kariņš no Jaunās Vienotības. Līdz valdības veidošanai esot vēl „divu soļu“ attālums, kas jāuzveic. Kā jau tas pieņemts Latvijas politika, augstā amata pretendents nevis veido savu komandu, bet pamet ministru amatus (kā ēsmu) nākamajiem koalīcijas partneriem, lai rosinātu viņos apetīti piebiedroties savam ministru kabinetam. Latvijas politikā ministrijas ar šo automātiski kļūst par konkrētās partijas rūpalu, jo: 1) opozīcijas balsi praktiski nedzird (visas ietekmes sfēras ir sadalītas un vārna vārnai acīs neknābj), 2) attiecīgā ministrija ar uzticēto jomu izdarās pēc saviem vajadzības principiem un politisku kritiku galvā neņem.

Tas nozīmē, ka Latvijā nefunkcionē pozīcijas un opozīcijas loģika, kuras uzdevums ir nodrošināt caurspīdību lēmumu pieņemšanā, un vienotas politiskās tālredzības princips, kas ir tipisks rietumu demokrātiju ministru kabineta veidošanas brīdī.

Sakarā ar to, ka Latvijā gandrīz visas ievēlētās partijas ir labējās, neeksistē arī kreiso un labējo vai leiboristu – konservatīvo pārvaldes principi. Tā vietā ir interešu grupējumi, kas izmanto politiķus un partijas savu konkrēto biznesa, politisko vai ideoloģisko mērķu lobēšanai. Tas nozīmē, ka konkrēto mērķu sasniegšanai ikvienam censonim nākas „bučot roku“ ietekmīgiem krusttēviem no Puzes, Lilastes, Ausekļa ielas vai Maskavas, lai panāktu savu ambīciju akceptu. Domāju, ka Krišjānim Kariņam, kas dzimis un audzis rietumu demokrātijas apstākļos (valstī ar divpartiju bloku modeli), nebūs viegli pieskaņoties Latvijā vadošajiem postsociālisma „rokas bučošanas“ protekcionisma principiem. Te joprojām valda padomijas komunistu un komjauniešu nomenklatūras vadībsviru loģika, kurā būtisko nosaka bandas vadonis un pāži organizē vajadzīgos viļņus. Kā mafijas boss lems, tā arī notiks. Vēlēšanu iznākumam te nav lielas nozīmes, jo stipendijas un varas protekcionisms dara savu – viss paliek pa vecam, lai gan partijām formāli mainās nosaukumi.

Tas nozīmē, ka „Makrona efektam“ pagaidām Latvijas politikā izredžu nav un ir maz cerību, ka Krišjānim Kariņam izdosies viegli pārvarēt „divu soļu“ attālumu līdz drūmajai Ministru kabineta ēkai Brīvības – Elizabetes ielas stūrī. Taču, ja viņam tas tomēr izdotos, tad vēlams palēnām atradināties no PSRS laika loģikas valsts pārvaldē, sākot ar 100% visu personāliju nomaiņu ministru posteņos. Ieskaitot arī tos, kas visiem „patīk” un „ ir neaizstājami“.

Pagaidām izredzes valdības veidošanā ir nepārprotamas – tiek gaidīts brīdis, kad mēs neizturēsim stresu. Brīdī, kad kārtējais ministru kabineta sastādītājs atkāpsies un attālināsies, „krusttēvi“ mums draudēs ar divām lietām: vai nu ārkārtas vēlēšanas, vai bezpartejiskais trusis no cilindra. Protams, ka mēs izvēlēsimies pēdējo un šinī brīdī izkūpēs visas nervozās vēlēšanu debates un derdzīgie politiskie principi. Precīzāk sakot – vēlēšanas (kā tādas) un to iznākums pašanulēsies. Biznesa vīri tad apņemsies sastādīt valdību, sadalīt naudu, ietekmes sfēras un iespējas tieši pēc izdevīguma principa. Tāpat, kā tas notika Šķēles vai Kalvīša laikā.

Uz to pusi velk. Vai jums tā nešķiet?

Plāni uz salvešu malām, pērtiķi ar granātām jeb dzeguzes olas loģika politikā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pēcvēlēšanu krīze šodien plosa kaimiņvalstis Latviju un Zviedriju. Valdību nevar sastādīt nedz šaipus, nedz viņpus Baltijas jūrai. Sociāldemokrātu vadītājs Stefans Lovēns tikko skarbi paziņoja, ka valsti nedrīkst pārvaldīt un vadīt, kā orientierus izmantojot pierakstus uz salvešu malām. Ar to liekot saprast, ka process valdības veidošanas virzienā notiek nenopietni. To pašu var noklausīties, lasot Latvijas medijus, kuros prezidenta Vējoņa pēdējais izraudzītais premjerministra kandidāts emocionāli krāsaini tika publiski salīdzināts ar “mērkaķi, kuram iedota granāta“ jeb „oligarhu iedētu olu“. Pašlaik abās pusēs jūrai iestājies nogaidošs klusums un vezums turpina nekustēt uz priekšu. Kulisēs dzirdamas bažīgas balsis par nenovēršamajām ārkārtas vēlēšanām, kuras uzreiz apklusina „štata“ politiskie komentētāji. Gan vienā gan otrā pusē jūrai ir pārliecība, ka ārkārtas vēlēšanu gadījumā uzvarēs tie, kas pašlaik traucē izveidot darbspējīgas valdības. Viņu kopīgais nosaukums ir populisti. Šajā gadījumā SD un KPV.

Personu ķīmija

Politika ir viena lieta, bet cilvēku savstarpēja spēja saprasties pavisam cits jautājums. Politiskie uzskati var būt gan līdzīgi, gan pretēji, taču cilvēciskās īpašības vienmēr ir noteicošās, gan atrodot kompromisus, gan veidojot politiku. Zviedrijas varas gaiteņus vienmēr iezīmējusi labējā un kreisā bloka polarizācija.

Kristīgajai partijai nekad nav bijusi tik liela ietekme kā Vācijā. Komunisti gandrīz viennmēr spējuši saglabāt savas vietas valdībā, pateicoties sociāldemokrātu stabilajam stāvoklim. Parasti sociālistiem pietika ar zaļajiem un kreisajiem komunistiem, lai izveidotu vairākuma valdību. Tagad aina ir mainījusies un Zviedrijā populistu lomu aizvien veiksmīgāk spēlē lauku puiša Džimija Okesona Zviedrijas Demokrāti, kas savā koncepcijā atrodas nacionālsociālisma pozīcijās. Tas viņus lielā mērā attālina no latviešu Nacionālās apvienības, jo zviedru partijas vadītājs nekad nav slēpis savu sociālisma orientāciju. Džimijs gribētu draudzēties ar sociāldemokrātiem, taču pēdējie viņu neņem pretī.

Protests ir ļoti emocionāls. Rasisti nevarot braukt vienā kuģī ar sociālistiem, tāpēc kreiso komunistu vadītājs tikko atteicās atrasties vienā un tajā pašā grimētavā ar Zviedrijas Demokrātu partijas līderi. Pirms tiešraides Zviedrijas Televīzijā.

Pēc vēlēšanām šoruden bija skaidrs, ka esam iesoļojuši jaunā politiskajā realitātē. Drošā un pārliecinošā vairākuma parlamentārisma laiks bija pagājis. Populisti zviedru politikā parādījās jau 2010. gadā un, nosēžoties opozīcijā, uzaudzēja sev varoņu muskuļus. Tagad vajadzētu viņus pielikt „pie  konveijera“, lai „beidz braukt ar muti“ un sāk reāli strādāt. Taču neviens nav gatavs sadarboties ar šo partiju viņu aprobežotā nacionālisma dēļ. Zviedrijas Demokrātu ideoloģija ar loģiku „“ nevienu neuzrunā. Sociāldemokrāti novēršas, kreisie un zaļie bēg ārā no telpas, ja tur parādās Okesons. Liberāļi vai zemnieku partija nav tik lieli sociālisti, lai pieņemtu „melno avi“ savā pulciņā. Melnais Pēteris paliek aiz durvīm, kā parasti.

Taču ir arī labas lietas. Populistu gorīšanās liek pārējām partijām vairāk meklēt saskarsmes punktus un piekārtoties parlamentārās domāšanas loģikai. Tā Centra un Liberāļu partija šonedēļ sāka sarunas pāri bloka robežām ar sociāldemokrātiem. Tas, ka šis mēģinājums neizdevās, liecina, ka sociāldemokrāti (kā lielākā partija) pagaidām nav gatavi piekāpties Annijai Lovai un „pabīdīties“ uz centra pusi. Pats Stefans Lovēns neslēpj, ka bloku politikas laiks ir garām un nepieciešams atrast plašāku partiju spektru sadarbībai, ja dzimtene atrodas populistu uzbrukuma briesmās.

Taču tad, kad jāatraujas no kreiso komunistu iedēstītajām ideoloģiskajām važām, tad sarkani-zaļās idejas uzvar un pāri robežai Lovēns atkal netiek. Protams, bloku robežu pārvarēšana nenozīmē savu principu un ieradumu zināmu noliegumu. Tas nozīmē piekāpties jauno sabiedroto labā. Jaunie sabiedrotie nāk ar saviem principiem un liberālismu. Tāpēc nav nekas neparasts, ka šie liberālie principi ļoti nepatīk sociāldemokrātiskās partijas sabiedrotajiem – kreisajiem komunistiem.  Komunistiem nepatīk liberāļi. Precīzāk – komunisti necieš liberālus uzskatus. Tieši šā iemesla dēļ sociāldemokrāti pagaidām nespēj pārkāpt bloku politikas robežas.

Komunists Jonas Šjēstedts ieslēdz bremzes, un sociāldemokrāti klausa, jo nevar taču tik ātri pārraut visas saites ar saviem senajiem sabiedrotajiem. Ja sociāldemokrātu vadītājs saņemsies un atstās komunistus pagātnē, tad jauna valdība var izdoties. Tagad atliek saņemties un pavirzīties pa labi. Ja partijām izdosies jauno situāciju sinhronizēt arī viszemākajā līmenī un saņemt akceptu no turienes, tad pavisam drīz zviedriem tomēr būs jauna valdība un jauni ministri.

Prokremliskā Saskaņa un dzeguzes olas

Latvijas situācija ir sarežģītāka, jo vēlēšanu rezultātā uzvarēja divas populistu partijas. Pirmā – kremliskā Saskaņa, kas tēlo sociāldemokrātus, lai nodrošinātu sev sociālistu aizmuguri starptautiskajā plāksnē. Otrā – nikno ekonomisko emigrantu iebalsotā KPV.LV, no kuras neko reālu un paliekošu sagaidīt nevarēsim, jo viņi prot tikai protestēt. Konstruktīva plāna priekšvēlēšanu kampaņas laikā nebija nedz vienai, nedz otrai lielākajai partijai.

Tas nozīmē, ka vēlētāji ir iebalsojuši Latvijas politiskajā vadībā divas partijas, kas neko nevar dot valsts attīstībai. Par to nevajadzētu sašust vai brīnīties. 1/3 iedzīvotāju ir joprojām krieviski runājošie vēlētāji un dzīvo Krievijas informatīvajā telpā, kas ir naidīga Latvijas valsts neatkarībai.

Viņi vēlas , jo Saskaņas koncepcija faktiski paredz krievu valodas reanimēšanu valsts valodas statusā. Balsot par Saskaņu nozīmē paziņot par vēlēšanos atgriezties atpakaļ pie Padlatvijas Krievijas sastāvā. Otrie populisti  KPV.LV zina, ka viņi ir pret visiem, kas līdz šim bijuši pie varas. Tieši šis kategoriskums nekad neatļaus viņiem izveidot valdību un vadīt valsti nākamos četrus gadus, jo politika ir kompromisu māksla.

Trešā lielākā partija atkal ir konservatīvā, kuras vadītājam pirmajam piedāvāja veidot valdību, taču bez redzamiem rezultātiem.

Domāju, ka pats galvenais trūkums ir ideoloģisko bloku neesamība Latvijas politikā. Gandrīz visas partijas dedzīgi apgalvo, ka ir labējas vai konservatīvas, taču aizmirst, ka valstī ir daudz maznodrošināto iedzīvotāju, kuru intereses neviens neizstāv joprojām.

Nedomāju, ka prezidenta Raimonda Vējoņa iniciatīva valdības veidošanā līdz šim būtu bijusi uzteicama vai pārdomāta. Pēdējo mēnešu laikā Vējonis ir pieņēmis jau trīs ļoti tuvredzīgus un valstij naidīgus lēmumus. Ieskaitot pēdējās divas premjerministru nominācijas, kas neizskatās nedz pārdomātas, nedz tālredzīgas, nedz viedas. Ja valstij ir šāds neveiksmīgs prezidents un smagas aizkulišu oligarhu spiediena sviras, tad politiskā aina vairs neizskatās labi. „Dzeguzes olas“ nav veselīgas politikas simbols, jo izaug un izgāž no ligzdas pašus barotājus.

Cerams, ka tik tālu tomēr nenonāksim un tiksim vaļā no plāniem uz salvešu malām un dzeguzēm Latvijas politikā.

%d bloggers like this: