Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Komunikācijas problēmas hiperteksta apstākļos. Aptauja par lasīšanas ieradumiem

 

 

 

 

 

 

 

By AndreariveracOwn work, CC BY-SA 3.0, Link

Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu. 

Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.

Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.

Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.

Tāpēc piedāvājam aptauju:

www.visidati.lv/aptauja/1487728570/

Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).

Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:

Izlasiet šo pasakas tekstu:

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!


Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!

Liels paldies!

 

 

 

Berlīnes mūris kā baiļu simbols

 

Speciāli TVNET

 

 

 

Šogad atzīmējam vairākas svarīgu notikumu gadskārtas. Viena no tām būs arī Berlīnes mūra krišanas diena. Gigantisko betona bloku sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no Austrumvācijas, sāka celt 1961. gada augustā. Tā noturējās 28 gadus un sagruva tikai 1989. gada novembrī. Berliner Mauer noturējās trīs desmitgades, taču tā efekti uz cilvēku likteņiem un domāšanu ir sajūtami vēl šodien.

Mūrim“ ir simbola nozīme kā varmācīgi sašķeltas un brutāli paverdzinātas sabiedrības izpausmei. Tolaik (60. gadu sākumā) neviens neesot ticējis, ka „konstrukcija“ pastāvēs tik ilgi un tai būs tik traģiskas sekas daudzu cilvēku un valstu dzīvē. Kāpēc šo gigantisko sienu uzbūvēja? Lai neļautu austrumvāciešiem bēgt projām no Sarkanās armijas okupētās Vācijas teritorijas ar nosaukumu Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR). Brīdī, kad šo sienu saka būvēt, 3,5 miljoni austrumvāciešu jau bija pametuši savas dzimtās mājas, lai emigrētu uz rietumiem un izbēgtu no sociālisma trūkuma, terora un vajāšanas. Vairums bēgļu bija vecumā no 20 līdz 40 gadu (Die Besten gehen in den Westen) un vēlējās sev augstāku dzīves standartu rietumos. Austrumvācu režīms nolēma apturēt emigrācijas vilni mehāniski – uzbūvējot nepārvaramu sienu.

Mūra sienas efekti

Ir valstis, kas tic sienām. Ir pārliecinātas, ka mūri palīdz disciplinēt sabiedrību. Tā domā arī šodien Izraēla, Maroka un ASV, kur mūri traucē nepareiziem cilvēkiem pārvietoties „nevajadzīgā“ virzienā. PSRS režīms Vācijā domāja tieši tāpat. Tas slēdza brīvas pārvietošanās iespēju no austrumiem uz rietumiem Vācijā jau 1952. gada maijā. Robeža tika mīnēta, marķēta ar dzeloņdrātīm un robežsargu torņiem. No malas robeža izskatījās pēc aizsardzības līnijas, taču faktiski tā bija šķēršļu josla pašmāju iedzīvotājiem, neļaujot tiem atstāt sociālisma laimes valsti. Taču galvaspilsētā Berlīnē šādu mīnētu aizsargvaļņu 9 gadus nebija (līdz pat 1961. gadam). To noteica Potsdamas vienošanās starp valstīm uzvarētājām: ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Četros sektoros tika sadalīta ne tikai visa Vācija, bet arī galvaspilsēta Berlīne. Austrumvācieši drīkstēja apmeklēt radus un draugus Berlīnes rietumu sektorā, taču tiem vakarā bija jāatgriežas mājas – atpakaļ austrumu sektorā. Ja kāds neatgriezās, tad cieta bēgļa tuvinieki un piederīgie.

Tas nozīmē, ka cilvēks, kas bija paredzējis bēgt projām un palikt rietumos, nedrīkstēja ņemt līdzi mantas vai ceļojuma somas. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, tūkstošiem cilvēku tomēr turpināja bēgt uz rietumiem. Līdz beidzot Berlīnes mūris šo aktīvo kustību reāli apturēja. Taču bēdzēji nepadevās. Tie izdomāja visādus veidus kā šķērsot mūri: lidoja ar paštaisītiem lidaparātiem, lēca ar kārtīm, taranēja vārtus ar varu (izmantojot īpaši pārbūvētas automašīnas), peldēja cauri kanalizācijas caurulēm vai līda pa tuneļiem, kas tika izrakti zem mūra. Daudzi mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Tas nozīmēja, ka Berlīnes mūra uzbūvēšana faktiski neapturēja emigrēšanu, taču to būtiski apgrūtināja.

Daudziem neizdevās aizbēgt un emigrēt

Lielai projāmbēdzēju daļai iecere beidzās neveiksmīgi. Tos vai nu aizturēja un ieslodzīja cietumā par robežas pārkāpšanu, vai arī viņi gāja bojā bēgšanas brīdī. Par pirmo mūra upuri kļuva Ida Zīkmane, kura mira no traumām, kas bija radušās viņai izlecot pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās tieši pie pašas robežas. Tas notika 1961. gada 22 augustā. Ida tobrīd bija 59 gadus veca. Nākamajā dienā (pēc Idas bojā ejas), austrumvāciešu policisti sāka šaut uz visiem, kas tuvojās mūrim. Tas nozīmē, ka mēģinājums šķērsot mūri nozīmēja pakļaut sevi nāves briesmām. Jau nākamajā dienā to izmēģināja 24 gadus vecais Ginters Liftins, mēģinot pārpeldēt pāri robežlīnijai Berlīnes centrā. Nākamajos gados savu dzīvību te zaudēja apmēram 100 cilvēki, kas vēlējās nokļūt rietumos. Kāpēc rietumos tolaik pret šiem notikumiem neprotestēja pietiekoši skaļi? Daudziem esot licies, ka mūris ilgi nepastāvēšot, ka tik absurdas celtnes ātri sabrūkot, ka absurdu ietekmēšot Rietumeiropas demokrātijas un NATO. Taču tā nenotika. Rietumi neko neesot varējuši izdarīt, jo mūris bijis uzbūvēts Austrumvācijas robežās. Vēl vairāk – austrumvāciešiem, kopā ar Padomju Savienību, pat izdevās izbūvēt platu zonu savā mūra pusē, kas vēlāk tika nosaukta par „nāves zonu“. Tagad to šķērsot gandrīz vairs nebija cilvēka spēkos.

Vieglāk aizbraukt uz Mēnesi

1962. gada mediju ziņojumos parādījās ironiskas piezīmes par to, ka vieglāk esot aizlidot uz Mēnesi, nekā iziet cauri Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Mūra pirmajā dzimšanas dienā daudz rietumberlīnieši vēlējās sarīkot demonstrācijas pret mūra faktu. Taču varas iestādes rietumpusē sākumā atļāva tikai sēru mītiņus, bijā gājušo piemiņai un vakara klusā protesta formas. Politiskus efektus šie pasākumi nepanāca. Rietumu tūristi turpināja mierīgi „ieiet Austrumberlīnē“, lai pēc pastaigas atgriezties atpakaļ brīvībā. Vēlāk uzbūvēja pat skatu tornīšus, lai brīvie cilvēki varētu netraucēti noskatīties kā darbojas „cilvēku ferma“ viņpus valnim. Otrajā pusē valdīja ierastais klusums. Arī kaislību brīžos, kad rietumberlīnieši sacēlās un sāka mest robežapsargu virzienā bruģakmeņus, visus ātri izkliedēja ar asaru gāzi un ūdens metējiem.

Peters Fehters, ievainots uz Berlīnes mūra. Ekrānšāviņš

1962. gada 17. augustā uz mūra, bēgot pie Checkpoint Charlie, gāja bojā 18 gadus vecais Pēters Fehters. Viņu nošāva austrumvācu robežsargi brīdī, kad viņš kopā ar draugu mēģināja pārvarēt žogu. Šī publiskā slepkavība bija redzama un norisinājās kā teātra izrāde uz skatuves. To novēroja liela rietumberlīniešu grupa, ieskaitot žurnālistus. Pēc tam avīzes bija pilnas ar notikušā aprakstiem, fotogrāfijām un reportāžām no notikuma vietas. Pētera nāve padarīja Berlīnes mūri par totalitārisma diktatūras un nāves simbolu. Dienu vēlāk pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa Vīnē tika atrasta sprāgstviela, kuru varas iestādes neitralizēja. Notika arī citu Padomju Savienības uzvaras monumentu demolēšana britu sektorā Rietumberlīnē. Taču ar laiku protesta kustība pret mūra faktu pieklusa. Cilvēki samierinājās ar absurdu kā ar neizbēgamu ļaunumu. Cik cilvēku gāja bojā uz mūra vai mūra kontekstā? Drošu faktu par to joprojām nav. Vieni pieejamie VDR dokumenti liecina, ka, mūri šķērsojot, esot gājuši bojā 392 cilvēki. Citas liecības (Checkpoint Charlie muzejs) liecina, ka upuru bijis 1065. Taču nevar izslēgt, ka upuri bija un ir daudz vairāk. Jo mūra efekti turpina garīgi iespaidot mūsu dzīvi vēl šodien destruktīvu baiļu formā.

1989. gada notikumi

Novembrī – decembrī mūris tika sagrauts ar āmuriem, lāpstām un buldozeriem. Tas notika tik pat negaidīti un strauji kā tas tika uzcelts. Vācija beidzot bija apvienota un neiespējamais reāli noticis. Spoka un monstra – mūra vairs nebija. Taču šī laika sekas cilvēku domāšanā ir saglabājušās. No vienas puses Berlīnes mūra krišana ir lielisks notikums, kas liecina par absurdas impērijas krahu, otrā pasaules kara beigām un cilvēktiesību atjaunošanas faktu. Taču no otras puses abu Vācijas pušu: atvērtās demokrātijas un cietuma valsts apvienošana bija un paliek kā gigantisks socioloģisks eksperiments pētnieku analīzēm. Arī tagad – 30 gadus vēlāk, mēs varam redzēt ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos mūra eksistences efektus cilvēku apziņā. Aptaujas pierāda, ka labējo ekstrēmistu partija Alternatīva Vācijai (AfD) var kļūt par lielāko un ietekmīgāko partiju brīdī kad bijušo Austrumvācijas teritoriju iedzīvotāji balsos nākamajās vēlēšanās rudenī. Tas notiks pavisam drīz. Kāpēc tā notiks? Kāpēc post – austrumvācieši nebalsos par pārbaudītām partijām, bet bruģēs ceļu populistiem? Tāpēc, ka 1989. gada notikumu gaidas nav realizējušās. Visi nav kļuvuši bagāti, laimīgi un apmierināti.

Vācijas apvienošanas stāsts pēc Berlīnes mūra sagraušanas, šķiet norisinājās kā filmā, kas tiek tīta uz priekšu paātrināti. Valsti apvienoja, ieviesa kopīgu valūtu, cilvēki beidzot varēja satikt savus sen neredzētos tuviniekus. Vācieši no Austrumvācijas pēkšņi strādāja, dzīvoja un iepirkās kopā ar kolēģiem no Rietumvācijas. Divas, ļoti atšķirīgi socializētas iedzīvotāju grupas pēkšņi centās apvienoties un savienoties. Tieši tāpat kā to varēja novērot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kad šeit ieradās daudz trimdas tautiešu. Taču daudzi no viņiem „neizturēja“ un atgriezās atpakaļ Rietumos. Tieši tāpat, kā austrumvācieši turpina pamest Helmūta Kola raksturotās „ziedošās austrumu teritorijas”, lai gan mūra un robežpāreju tur vairs nav un neviens nešauj.

Grūtā vienošanās par to kas noticis

Veikt pārmaiņas cilvēku galvās ir daudz grūtāk, nekā panākt līgumus uz papīra. Mēdz teikt, ka pats svarīgākais konfliktu likvidētājs esot prasme vienoties par kopīgu pagātnes interpretāciju. To pašu, kuru mēs Rīgā varam katru gadu novērot pie „atbrīvotāju pieminekļa“ Pārdaugavas parkā. 9. maija faniem ir iestatīts, ka Padomju Savienība ir atbrīvojusi Eiropu, turpretī 8. maija faniem, šķiet, ka šajā brīdī ir sākusies boļševiku okupācijas laiks mūsu valsts vēsturē. Kamēr mēs neesam vienojušies par kopīgu otrā pasaules kara iznākuma reālo interpretāciju, tikmēr turpināsies konflikts starp dažādi socializētajām iedzīvotāju grupām arī Latvijā. Nevar cerēt, ka putinistu, populistu agresīvās propagandas apstākļos (un pašmāju sabmediju sairuma situācijā) kādi pārdabiski spēki palīdzēs mums atrast kopīgu pagātnes interpretāciju ar citādi socializētajiem. Tā tas nenotiks. Berlīnes mūra vairs nav, taču spriedze saglabājusies gan tur, gan šeit.

Vācija pavisam drīz vēlēs jaunus politiskos vadītājus. Bijušajā Austrumvācijas zonā pašlaik dzīvo ap 14 miljoniem iedzīvotāju, taču IKP vērtībā ir par 30% zemāka nekā Rietumvācijas teritorijās. Arī tur visiem nav izdevies tikt uz zaļa zara un palikušie pamazām atsakās no esošajām politiskajām izvēlēm, dodot priekšroku ekstrēmistiem un populistiem. Parādās afišas un aicinājumi „Merkeli uz Sibīriju un Putinu uz Berlīni!“.

Loģiski tas nav. Vajadzētu atcerēties kā bija mūra laikā. Taču sajūtas kāpj pāri žogiem, kurus prāts uzceļ. Vācu vēsturnieks Franks Bies (Frank Biess) uzskata, ka kolektīvajam sajūtām esot daudz lielāka nozīmē vēstures procesu izskaidrojumā, nekā līdz šim ticis pieņemts. Viss pēckara periods (abās pusēs mūrim) esot bijis kolektīvo baiļu noteikts laiks: bailes no atriebības (Vergeltungsangst), bailes no morālās atbildības (Moralische Angst), bailes no modernizācijas un demokratizācijas (Moderne Angst, Demokratische Angst), bailes no atomkara (Apokalptische Angst) un bailes ikdienas problēmām (Allgegenwärtige Angst). Pēc viņa domām bailes nosakot visu.

Iespējams, ka arī mums ir pienācis laiks sistematizēt savas kolektīvās bailes, jo tikai tad sapratīsim, kāpēc pagājušajās vēlēšanās liela sabiedrības daļa ievēlēja populistus parlamentā un kāpēc emigrācijas procesi prom no Latvijas turpinās. Varbūt, ka liela mūsu problēmu atslēga ir noklusētu baiļu legalizācija?

Kādas tad ir šodienas latviešu bailes?

Kā tevi „pataisa par muļķi“ jeb kā mobings ietekmē mūsu sabiedrību

Speciāli TVNET

Reizēm notiek tā, ka kāds pēkšņi pārtrauc pusvārdā un neļauj pabeigt domu. Runā virsū un neklausās. Gadās, ka sarunas laikā kāds cits demonstratīvi pavelk uzacis uz augšu un pasmīn brīdī, kad paužat savu viedokli. Šie piemēri ir varas izpaudumi un nenozīmē, ka jums nav taisnība. Tie liecina, ka nepatīkat. Ka notiek jūsu „nolikšana pie vietas“. Tā norisinās „muļķa mices uzmaukšana“ galvā cilvēkam, kas toņa noteicējiem nepatīk.

Nereti šādā brīdī jūtamies „samazināti“, izsmieti un nenozīmīgi, ja psiholoģiskais „knipis pa degunu“ ir trāpījis. Diemžēl daudzi praktizē otra cilvēka „pataisīšanu par muļķi“, ja viedokļa līderiem izlēcējs netīk. Tad „moberi“ palīdz ātri samazināt cita cilvēka vērtību un nozīmību. Ierīvējot to stāvus zemē. Šādi notiek ne tikai darbavietā vai mācību iestādē, sporta laukumā vai uz ielas, bet arī paziņu lokā, publiskajā telpā, zinātnē, politikā un jo īpaši – interneta komunikācijā. Vai šis process ir izplatīts un ietekmē mūsu valsti un sabiedrību kopumā? Jā, ietekmē. Pat ļoti, jo mobinga rezultātā tiekam vaļā no gudriem cilvēkiem svarīgos un augstos amatos. Rezultātā atdodam stratēģijas iniciatīvu pelēkajām viduvējībām, kas nerunā pretī, bet prot „skriet uz vietas“.

„Esam sadrumstaloti, nevaram vienoties par kopīgu mērķi“tā mobinga sekas valsts līmenī apkopoja kāda no Latvijas mobinga izraisīto problēmu pētījuma dalībniecēm. Cits aptaujas dalībnieks secināja, ka mobings panākot materiālus un cilvēkresursu zaudējumus. Daļa vajāto kļūstot depresīvi un mēģinot risināt savas problēmas ar alkohola vai narkotiku palīdzību. „Tātad var secināt, ka mobings var ietekmēt ne tikai kādu konkrētu indivīdu, bet arī visu sabiedrību kopumā, radot cilvēkiem kā finansiālas, tā arī emocionāla rakstura problēmas,“ secina pētījuma autori. Vai no šā psiholoģiskā terora cieš tikai valsts un privātā sektora darbinieki? Nē, izrādās, problēma ir plašāka.

Vairāk nekā 37% skolēnu Latvijā apgalvo, ka ir cietuši no mobinga, taču visvairāk to piedzīvojuši tieši mazāko klašu skolēni, 51%. Bērniem ir izveidota mācību filmapar to, cik traģiskas sekas ir mobingam sabiedrībā. Cik svarīgi ir atmaskot moberus un aizstāvēt vajātos. Pieaugušajiem šādu mācību filmu nav. Taču „bomža dedzināšanas mēģinājuma“ akts Biķernieku ielā rāda, ka respekts pret citādajiem joprojām ir svešvārds Rīgas pusaudžu vidū. Latvijas Universitātes rektora ievēlēšanas peripetijas signalizē, ka slēgtās un akadēmiskās vidēs „savējo“ bīdīšana turpinās, un, ja nav argumentu, tad noder mobings, lai kādu novāktu. Kur nu vēl politiskie lēmumi visaugstākajā parlamentārajā līmenī, kas ierobežo sieviešu un seksuālo minoritāšu tiesības un pierāda, ka empātija ir nesaprotams svešvārds arī daudzu mūsu valsts likumdevēju domāšanā.

Publicētie pētījumi rāda, ka mobings Latvijā pieaugušo kolektīvos ir apmēram tāds pats kā pamatskolā (57% publiskajā un 66% valsts sektorā). Rezultātā apmēram 30% strādājošo vairs nevēlas veikt savus darba pienākumus, zūd vēlme doties uz darbu un krītas darba efektivitāte. Sabiedrība nav informēta, ka mobinga problēma pastāv, un nezina, kur vērsties pēc palīdzības. Bez tam – trūkst arī statistikas datu par mobinga situācijā cietušajiem, jo par šo problēmu Latvijā publiski un skaļi neviens nevēlas runāt, konstatē pētījuma autori.

Tas nozīmē, ka moberi mūsu valstī joprojām darbojas netraucēti aktīvi un izlēmīgi ietekmē svarīgu amatpersonu iecelšanu amatos un būtisku lēmumu pieņemšanu vai iespaido to nepieņemšanu. Tātad atstāj nospiedumus uz mūsu valsts procesiem. Sūkstāmies, ka politiķi ir slikti un viņu lēmumi vēl sliktāki. Taču varbūt ir vērts ielūkoties mehānismā, kas mums ģenerē šos sliktos politiķus labo vietā. Viens no šā destruktīvā mehānisma pamatelementiem ir tieši mobings jeb psiholoģiskais terors pret „citādajiem“ un „ne savējiem“.

Psiholoģiskās iznīcināšanas tehnika

Norvēģu sociālpsiholoģijas profesore Berita Osa šīs tehnikas instrumentus sociālajā telpā sāka pētīt jau pirms 50 gadiem, nodalot piecus pašus izplatītākos (klasiskos) paņēmienus. Tie ir: izsmiešana, ignorēšana, „izsaldēšana“ jeb informācijas izolēšana, dubultās sodīšanas režīms, lai apzināti radītu vajātajai personai vainas apziņu un kaunu par sevi. Šie nav vienīgie „muļķa taisīšanas“ paņēmieni, taču visizplatītākie gan. Pašlaik šajā jomā daudz pēta psiholoģe Helēne Tomsone, kurai ir izdevies izveidot metodes, ar kuru palīdzību vajātās personas spēj sevi aizsargāt un atbrīvoties no uzmauktās „muļķa cepures galvā“. Taču aplūkosim, kā tas sākas un notiek. Piemēram, darba kolektīvā ienāk jauni darbinieki, kas tikko pabeiguši savas studijas ārzemēs, ir spara pilni, gatavi strādāt un rosīties. Viņiem ir daudz ideju un neskaitāmi jauni priekšlikumi darba uzlabošanai. Taču kāds no vecākajiem kolēģiem nav sajūsmā par ienācēju entuziasmu. Lai to noslīcinātu, tiek izmantota varas tehnika ar klasisku apklusināšanas un devalvēšanas tehniku.

Kā tas notiek? Vispirms „izsaldēšana“, t.i., neļaujot cilvēkam norunāt domu līdz galam un apklusinot pusvārdā. Var arī pēkšņi uzdot runātājam pretjautājumu, kas galīgi neattiecas uz sarunas tēmu, nojaucot vēstījuma loģiku. Šādos gadījumos nepieciešams uzreiz norādīt, ka esat pārtraukti sava viedokļa izklāstā un vēlaties pateikt savu versiju līdz punktam. Nedrīkst atļaut sevi iebīdīt stūrī un apklusināt. Taču nav vēlams sākt kauju ar apklusinātāju, jo var gadīties, ka jūsu priekšā ir nepieklājīgs, nevis vienkārši ļauns cilvēks. Taču, ja neļauj jums izteikties, runā virsū un sāk nekautrīgi ignorēt publiskajā telpā, tad gan ir pamats bažām, ka pret jums sākts mobinga process ar mērķi pazemot, nomelnot un iznīcināt.

Gaismas izslēgšana

Pēc tam vajātāji ķeras pie nākamā instrumenta – aktīvas ignorēšanas. Piemēram, skaļi trokšņojot jūsu runas laikā: grabinot datora tastatūru, smejoties un novēršot uzmanību no sacītā, lai radītu iespaidu, ka viss, ko vajātā persona piedāvā, ir neinteresants un nav uzmanības vērts. To parasti realizē ar ķermeņa valodas palīdzību – izsmejoši žestikulējot vai uzjautrinoties. Parasti šai pieejai seko jau trešais solis, kas ir klaja izsmiešana. Uzjautrinoties par vajāto personu kā par komisku, smieklīgu ākstu. Šo tehniku sauc par „gaismas izslēgšanu“ un „skābekļa atslēgšanu“. Šajā etapā izsmietā persona jau sāk satraukties, nervozēt un patiešām var „zaudēt pavedienu“ stresa dēļ, kas rodas neadekvātās publikas reakcijas rezultātā. Ja vajātāji ir spējuši novest vajāto personu līdz stresa stāvoklim, tad „dzelzs ir karsta“ un nākamais solis mēdz būt „telpas nogriešana“ jeb informācijas apturēšana vajātā cilvēka virzienā. Proti apkārtējiem tiek radīts iespaids, ka „ir darīšana ar nevērtīgu personu“, kurai „viss nav jāzina“ (jo tad it kā radīsies tikai jauni sarežģījumi!). Ar “telpas (informācijas) izslēgšanu“ vajātajam cilvēkam tiek skaidri un gaiši pateikts, ka viņš „šeit neiederas“ un nav vajadzīgs. Tieši tāpat kā karavāna atstāj tuksnesī vientuļnieku nāvei, arī šajā gadījumā vajātais cilvēks tiek izolēts un izraidīts.

Nākamais jeb noslēdzošais solis ir dubultais sods. Tas nozīmē, ka jānosoda viss, ko šis cilvēks dara. Piemēram, ja vajātais cenšas verbāli aizstāvēties, tad viņam var pārmest pļāpību un patmīlību. Ja vajātais ir kluss un intraverts cilvēks, tad viņu sāk kritizēt par pasivitāti, garlaicību vai bezatbildību. Respektīvi vajātais jākaunina par viņa rakstura īpašībām, matu krāsu, manierēm, biogrāfiju un visu, kas iespējams. Kas notiek pēc tam? Nekas vairs nav jādara, jo publiskajā telpā ir izveidots negatīvs priekšstats par šo cilvēku un visi no viņa novēršas. Ieskaitot viņu pašu, jo upurim ir kauns par sevi.

Ko nomelnošanas mehānisms panāk?

Iznākums ir vienmēr viens un tas pats – vajātais cilvēks zaudē un pazūd. Aiziet no darba, izvairās no sabiedrības. Gadās, ka saslimst, gadās, ka izdara pašnāvību. Īpaši smagi šo „iedzīšanu“ un vajāšanu pārdzīvo bērni un jaunieši tagad – tīmekļa komunikācijas apstākļos.

Kas ir vajātāji?

Ērebrū universitātes pētījumi (2010) pierada, ka vajātāji mēdz būt cilvēki, kas: a) atrodas varas pozīcijā attiecībā pret pārējiem un var piešķirt bonusus tiem, kas patīk, un iegriezt tiem, kas nepatīk, b) ir neformālie līderi, kuri nosaka vērtību skalu attiecīgajā sabiedrībā, c) viedokļu noteicēji noteiktās sabiedrības grupās, d) līdzstrādnieki, kas (savu funkciju zonā) spēj izbīdīt vai sarežģīt darba procesu, d) darba grupa, kas veido enerģētisko kodolu, un tās ietvaros iespējams izrēķināties ar personībām, kas „dažiem nepatīk“. Pēc pētnieces Luīzes Svensones domām, ikviens no mums var kļūt par vajātāju, ja apstākļi izveido šim procesam labvēlīgu situāciju. Kā panākt, lai sabiedrība saprastu šo negodīgo nomelnošanas un spēcīgu personību izstumšanas mehānismu?

Luīzei šķiet, ka riska grupā pirmās nokļūst neparastas personības. Tās it kā neiederas esošajos grupējumos (neievēro esošo hierarhiju) un tiek tāpēc izstumtas. „Te nevajag meklēt prāta gigantus. Pietiek, ja jauniešu kolektīvā parādās gados vecāks cilvēks vai sieviete pretendē uz darbu vīriešu kolektīvā, vai cilvēks pauž atšķirīgu pasaules uzskatu nekā caurmēra vidusslānis,” uzskata Stefans Blumbergs, kas ilgstoši pēta un vērtē mobinga negatīvos efektus zviedru sabiedrībā. Pēc viņa domām vislielākā atbildība jāuzņemas klusējošajai masai. Cilvēkiem, kas labi redz, ka kāds cilvēks nepamatoti tiek vajāts, bet šie ļaudis nedara neko, lai situāciju labotu. Piemēram, ir ļaudis, kas nelaimes gadījuma apstākļos nevis metas palīgā slīkstošam cilvēkam, bet gan filmē noslīkšanu ar savu mobilo telefonu. Šo procesu profesionālajā leksikā dēvē par „stirnu vajāšanu“.

Vai visiem jādraudzējas ar visiem?

Protams, ka ne. Taču mēs varam saņemties un būt pieklājīgi un iecietīgi cits pret citu, nošķirot privāto no profesionālā. Diemžēl personas, kas sāk psiholoģiskā terora procedūru pret citiem, ir spējīgas pazudināt ne tikai talantīgākus oponentus, bet arī veselas nozares. Tāpēc uzņēmumos un iestādēs būtu jābūt gatavībai novērst šos procesus un bremzēt agresīvu vajātāju iniciatīvas. Pagaidām mums ir fakti, ka šis nelāgais efekts pastāv un ietekmē pusi no mūsu iedzīvotājiem, taču ir maz pētījumu par to, kādu ļaunumu šādi procesi nodara valstij kopumā. Ērebrū universitāte šajā procesā ir līderpozīcijās, piedāvājot darba devējiem instrukcijas, kas palīdz cīnīties pret mobinga procesiem darba vidē. Ja uzņēmumā ir nefokusēts vadības stils, disfunkcionāla līdzstrādnieku grupa un izplūdusi organizācija, tad ir pamats pieļaut, ka šāda vidē radīsies priekšnoteikumi mobingam. Tas var sākties arī skolā, bērnudārzā, sporta komandā, politiskā partijā vai interešu organizācija, ja tās biedri nav izglītoti par šādā nejēdzīga fenomena eksistenci un neviļus pieslejas vajātāju grupējumam tikai tāpēc, ka paši baidās nonākt vajāto personu kategorijā. Šādā vidē (darba kolektīvā, grupā, komandā vai organizācijā) veidojas diktatūras apstākļiem raksturīga vide ar skarbu vajātāju centrā un viņa pielīdēju = kalpu galeriju perifērijā. Šādos apstākļos ir gandrīz neiespējami pārtraukt „medības“ un citādi domājošo vajāšanu, jo vara un ietekme šāda mobinga substruktūrā pieder nevis demokrātiskajam vairākumam, bet vajātāju mazākumam, kas nosaka sev vajadzīgās vērtību kategorijas un realizē savu soda bataljonu darbību. Lai novērstu šādu notikumu attīstību grupā, komandā, kolektīvā vai valstī, ir nepieciešams izglītošanas process. Tas pats, kas parāda šādu savstarpējo attiecību „dubultās grāmatvedības“ kaitīgumu. Tieši tāpat kā visos uzņēmumos un iestādēs ir nepieciešams scenārijs krīzes komunikācijas apstākļiem, ir vajadzīgs arī izglītošanas process mobinga novēršanai visos līmeņos. Nepieļaujot gudru un talantīgu cilvēku sociālo diskvalifikāciju skaudības vai nenovīdības vārdā.

Vajātāju spogulis

Populārais futbolists Zlatans Ibrahimovičs (Zlatan Ibrahimovic) ir liecinājis, ka pēc pāriešanas uz Barselonas klubu esot piedzīvojis mobingu. To organizējis treneris Hoseps Gvardiola (Pep Guardiola). Ignorēšana un izsaldēšana panākusi to, ka futbolists naktīs nav varējis aizmigt, juties vainīgs bez iemesla. Pēc Rebekas Bolinas domām, šis piemērs rāda, ka vajāt var ikvienu un efekts šim mobingam būs tieši tāds pats kā jebkuram citam cilvēkam – nospiestības un pamestības sajūta, vainas apziņa. Proti, mobinga mērķis ir ne tikai panākt, lai vajātais pamet „skatuvi“, bet arī piedāvāt greizo spoguli, kurā tas izskatās slikti. Ja „medījums“ sāk pats piekrist šim „spoguļattēlam“, tad mērķis tiek panākts un vajātais cilvēks iznīcināts kā personība. „Upurim mēdz uzvelt vainu par to, kas ar viņu ir noticis. Piemēram, izvarošanas upuri nereti jūtas paši vainīgi par to, kas ar viņiem noticis,“ konstatē Rebeka Bolīna (Rebecka Bohlin). Vissliktākais, ja šādu procesu sāk atbalstīt cilvēki, kuru rokās ir varas sviras.

Brīdī, kad jūsu atbildi sāk labot publiski kāds no kolēģiem, vai mirklī, kad iepriekš rūpīgi izsvērtu spriedumu kāds cits sāk izsmiet, aizbildinoties ar to, ka jums trūkst humora izjūtas, ir pamats kļūt aizdomīgiem mobinga bīstamās klātbūtnes sakarā. Ja pamanāt, ka neesat saņēmis svarīgu informāciju, kuru citi zina, tad vajāšana ir jau notikusi un psiholoģiskais terors darbojas. Jomas speciālisti uzskata, ka situācijā nevajag apklust, nolaist rokas un rakstīt atlūgumu, bet gan „ielikt kāju durvīs“ un nepakļauties vajātāju spiedienam.

Tā arī darīsim.

Velnišķīgais darījums, kuram daudzi neticēja

Vācu ģenerālis Francs Guderians un Sarkanās armiijas ģenerālis Sergejs Krivošeins sveic Vācijas karogu ar kāškrustu krievu-vācu miltārās parādes laikā Brestļitovskā. 1939.gada 22. septembrī

Speciāli TVNET

Tikko nosvinējām Baltijas ceļa gadskārtu. Tas bija un paliek protests pret divu diktatoru ambīcijām sadalīt savā starpā Eiropas valstis. Šogad paiet 80 gadu, kopš nacistu fīrers un boļševiku „tēvs un vadonis“ sacirta gabalos Poliju un novilka robežu starp savstarpējās ietekmes sfērām. Vēlāk šo slepeno vienošanos nosauca par Molotova-Ribentropa paktu, kas būtiski ietekmēja mūsu ģimeņu un valstu brīvību.

Kā viss sākās?

Tas notika 1939. gada 23. augustā. Apmēram nedēļu pēc Ādolfa Hitlera izraisītā kara sākšanās un vāciešu iesoļošanas Polijā. Tobrīd Staļins Kremlī svinīgi pieņēma Vācijas ārlietu ministru Joakimu Ribentropu. Pēc pāris stundu ilgām sarunām partneri vienojās par to, kā sadalīt Eiropu sev vajadzīgā veidā. Pēc tam līgums Maskavā tika arī parakstīts un nosvinēts, jo abas puses draudzīgi paēda kopīgas svētku vakariņas. To laikā Josifs Staļins pamanījās uzsaukt tostu par godu Ādolfam Hitleram, kas esot „tik ļoti mīlēts no vācu tautas puses“.

Protams, ka lieliskais darījums tuvināja diktatorus. Jau 8. septembrī Berlīnes radio ziņoja par vācu armijas grandiozajiem panākumiem frontē. Krievijas ārlietu ministrs Molotovs uz šiem faktiem reaģēja kā īsts draugs – nosūtot Vācijas vēstniecībai Maskavā savus apsveikumus, kas skanēja apmēram šādi: „Saņēmu informāciju par to, ka vācu karaspēks jau iesoļojis Varšavā. Tāpēc lūdzu pieņemt no manas puses apsveikumu un nosūtīt sirsnīgus sveicienus Vācijas valdībai.“ Šā apsveikuma teksts norāda, ka Molotova-Ribentropa pakts nebija tikai abu valdību vienošanās par Eiropas sadalīšanu savā starpā. Tas bija arī draudzības līgums, kas paredzēja savstarpējās laipnības un neuzbrukšanas līgumu. Slepenajos dokumenta pielikumos, kas 28. septembri tika papildināti ar vācu-krievu demarkācijas un draudzības paktu, tika pārzīmētas Eiropas valstu robežas. Padomju Savienība šā līguma un vienošanās ietvaros ieguva savā kontrolē Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju un Polijas austrumu daļu. Vācijai tika piešķirta centrālā un rietumu reģionu zona Polijas teritorijā.

Zibenskarš

Pirmajā septembrī Vācija sāka savu zibenskaru pret Poliju. Divas nedēļas vēlāk jeb agrā 17. septembra rītā Molotovs izsauca pie sevis Polijas vēstnieku Maskavā un nolasīja notu. Notas teksts bija saskaņots ar Berlīni. Tajā bija šāds vēstījums: „Poļu-vācu karš atmasko Polijas valsts bankrotu. Varšava vairs neeksistē kā Polijas galvaspilsēta. Polijas valdība ir atlaista no savu pienākumu izpildīšanas, jo neizrāda nekādas dzīvības zīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība ir pārstājušas eksistēt. Tāpēc visas vienošanās, kas līdz šim bija noslēgtas starp Padomju Savienību un Polijas valsti, ir zaudējušas derīgumu un nozīmi.“ Ar šo Padomju Savienība iedūra kaimiņvalstij Polijai simbolisko „dunci mugurā“. Pēc tam Sarkanā Armija

iebruka Polijā ar 1,5 miljoniem kājnieku, 6000 tankiem un 1800 kara lidmašīnām. Kaujas nebija ilgas, un jau pāris dienas vēlāk Vērmahta vācu virsnieki un Sarkanās Armijas vadītāji svinēja veiksmīgas Polijas iekarošanas beigas ar kopīgu armijas parādi Brestļitovskā. Pilsētiņā, kas tagad atradās uz vācu-krievu sadalītās Polijas jaunās robežas starp Vāciju un Padomju Savienību.

1939. gada decembri Hitlers nosūtīja sirsnīgus apsveikumus Staļinam, kas tobrīd svinēja savu 61. dzimšanas dienu Maskavā. Apsveikuma teksts bija šāds: „Mūsu draudzība ir apzīmogota ar asinīm, tāpēc tai ir visi priekšnosacījumi būt ilglaicīgai.“ Taču pareģojums nepiepildījās.

Jau 1941. gada jūnijā Hitlers uzbruka Padomju Savienībai, un ar to draudzības pakts bija pārstājis eksistēt.

Kā draudzējās Hitlers ar Staļinu?

Viņi draudzējās 22 mēnešus. Sadarbība abu diktatorus starpā bija ļoti intensīva. Pirmām kārtām ekonomikas jomā. Staļins piešķīra Vācijai izejvielas – naftu, dzelzsrūdu un graudus. Savukārt Vācija piegādāja krieviem kara tehniku un iekārtas. Tātad Hitlera-Staļina draudzības laikā tika okupētas Polija, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Nīderlande un Francija. Tika veikti nopietni mēģinājumi pakļaut sev arī Lielbritāniju. Staļins pa to laiku strauji okupēja Austrumu Poliju, iesoļoja bez problēmām Baltijas valstīs un jutās pārsteigts par somu pretošanos. Karēliju viņš iekaroja ātri un viegli, un tā ir Krievijas sastāvdaļa joprojām.

Nebija grūti iekarot Rumānijas provinci Besarābiju, kuru mēs šodien pazīstam kā Moldāviju, un rumāņu Ziemeļbukovinu, kas tika iekļauta PSRS sastāvā un šodien pieder Ukrainai. Rezultātā miljoniem cilvēku nonāca diktatoru terora sistēmā, mira ieslodzījumā un Sibīrijas gulagā.

Vācieši pa to laiku bija sagatavojušies ebreju masveida iznīcināšanai.

Kas notika propagandas jomā? Daudz kas. Piemēram, Padomju Savienībā pārtrauca propagandu un aģitāciju medijos pret Vāciju un nacismu. Visiem Kominternes (komunistiskās internacionāles) dalībniekiem ārzemēs bija jāpieskaņojas šai kopējai līnijai un nostādnei. Tagad Vācija vairs nebija ienaidnieks. Tagad naidnieks bija „reakcionārā Lielbritānija“, kas vēl nebija iekarota. Tā tika raksturota kā galvenais ienaidnieks un kara izraisītājs. Turpretī Vācija (pēkšņi!) krievu medijos bija kļuvusi par ļaunās Lielbritānijas manipulāciju upuri.

Šis pagrieziens Kremļa un Staļina nostāja bija liktenīgs daudziem vācu antifašistiem, kas, bēgot no Vācijas, bija ieradušies Maskavā. Viņi, kā jaunā Kremļa drauga – šajā gadījumā nacistiskās Vācijas pretinieki, tika sagūstīti, nošauti un gāja bojā 1937.-1938. gada terora laikā Padomju Savienībā. Kāds slepens dokuments liecina, ka 1940. gadā NKVD ar varu nogādāja desmitiem vācu komunistu-antifašistu uz Vāciju, nododot tos Gestapo vai SS rokās. Pēc tam šie ļaudis tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs un gāja bojā.

Kā šo paktu un tā slepenos dokumentus vērtē Krievijā?

Ilgu laiku Padomju Savienības vadība kategoriski noliedza šādu dokumentu eksistenci. Tieši tāpat tika noliegts, ka Padomju Savienības represīvie dienesti šajā laikā nogalinājuši 20 000 poļu tā saucamajā Katiņas slaktiņā. Patiesība beidzot tika atzīta un publiskota tikai Gorbačova laikā. 1989. gada komunistu kongress beidzot atzina kā Molotova-Ribentropa pakts ir bijis, ka ir eksistējuši šīs vienošanās pielikuma dokumenti, kas paredzēja Eiropas sadalīšanu Vācijas un PSRS starpā. Visbeidzot 1990. gadā demokrātiskās Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins atvainojās poļiem un Baltijas valstu tautām par nodarīto padomju okupācijas laikā. Taču pēc tam krievu avotos notika vēstures revidēšana un 1939. gads vairs netika iekļauts kara periodā. Tā vietā no jauna tika runāts par tā saucamo Lielo Tēvijas karu, kas tika datēts ar 1941. – 1945. gadu. Šādā veidā bija iespējams aizburt projām divus gadus – 1939. un 1940. kas bija nepatīkams laiks, jo liecināja, ka Padomju Savienība aktīvi draudzējas ar savu nākamo ienaidnieku – Hitlera Vāciju. Traģiski, ka šī pieeja nepieļāva uzlūkot Staļinu kā Hitlera faktisko sabiedroto, kas viņš faktiski arī bija divus gadus pirms kara sākuma.

Vladimira Putina attieksme pret Molotova-Ribentropa vienošanos

2009. gadā Krievijas prezidents nosauca nacistu paktu ar Staļinu par „amorālu“, bet jau piecus gadus vēlāk, 2014. gadā, viņš mainīja savu nostāju. Pēkšņi tas vairs nemaz nebija slikts. „Visi saka, ka tas esot bijis slikti. Taču – kas tur slikts, ja Padomju Savienība tobrīd nevēlējās karot?“ – skaidroja Putins jaunajiem vēsturniekiem Molotova-Ribentropa paktu, kad jaunieši viņu apmeklēja Kremlī. Šis izteikums tika publiskots pusgadu pēc Krimas aneksijas un invāzijas Austrumu Ukrainā. Šāds izteikums bija lielā mērā impēriskās domāšanas paraugs, kas liecināja, ka Krievijas prezidents joprojām ir saglabājis savu ideju par PSRS atjaunošanas nepieciešamību un uzskata šādu iespējamību par pavisam normālu un pieļaujamu lietu. Tātad kaimiņvalstu aneksija ir pieļaujama, ja ar „kādu“ var par to vienoties.

Interesanti, ka pēdējo gadu laikā Vladimirs Putins aizvien noteiktāk nostājās Molotova-Ribentropa pakta aizstāvības pozīcijās. Piemēram, 2015. gada sarunās ar Angelu Merkeli viņš skaļi un publiski pauda viedokli, ka šis pakts esot bijis vienīgā iespēja Padomju Savienības aizsardzībai pret draudošo Lielbritānijas un Francijas vēlmi izrēķināties ar Hitleru. Vēl viņam liekas, ka rietumvalstis tobrīd esot kūdījušas Vāciju pret Padomju Savienību un šāda atbildes reakcija esot bijis normāls un attaisnojams solis.

Šajos apgalvojumos ir tikai daļa taisnības. Pirms kara Padomju Savienībai neizdevās noslēgt līgumu ar Rietumvalstīm, jo tās baidījās no komunisma ideju eksporta savā virzienā. Uzskatot, ka boļševiku idejas ir bīstamākas par nacionālsociālismu. Protams, Rietumi vēlējās, lai divas nehumānas diktatūras izrēķinās viena ar otru un atstāj pārējo pasauli mierā. Taču diezin vai Staļins patiešām neparedzēja Vācijas uzbrukumu. Viņam bija vajadzīgi gadi, lai savestu kārtībā armiju, kuras vadītājus čeka bija izsūtījusi un nogalinājusi.

Savukārt Hitleram bija vajadzīgs līgums ar Staļinu, lai izvairītos no otrās frontes atklāšanas kara sākumā. Respektīvi, lai Polijas aneksija norisinātos netraucēti.

Tā vai citādi, taču Molotova-Ribentropa pakts bija nelietība pret cilvēci. Krievija tikmēr ieņem pozīciju, ka šāds fakts bija (agrāk PSRS to noliedza), taču tas nebija slikts un neko ļaunu nevienam neizdarīja. Vēl vairāk, Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis uzsver, ka Molotova-Ribentropa pakts esot bijis liels padomju diplomātijas sasniegums. Tas nozīmē, ka Putina vadībā tiek mēģināts pārlikt vēstures akcentus. Krāsojot melnu par baltu.

Propaganda un Molotova-Ribentropa pakta šodienas interpretācija

Pirms gada Krievijas Ārlietu ministrija skarbi vērsās pret ziņu aģentūras AP ziņojumu, kurā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija tika dēvētas par „agrākajiem sabiedrotajiem“, kas esot savā starpā sadalījuši Poliju un atļāvušas Staļinam iekarot Baltijas valstis. Krievijas Ārlietu ministrija šo formulējumu nosauca „par uzskatāmu piemēru, kā tiek mēģināts pārrakstīt vēsturi“, jo „Padomju Savienībai nekad neesot bijusi alianse ar Hitlera Vāciju“. Direktīvas par to, kā jādomā, vienmēr bijušas totalitāru valstu stiprākais ierocis pret saviem iedzīvotājiem. Izskatās, ka Krievijas propagandas sistēma arī šodien aktīvi izmanto šos – no Staļina mantotos paņēmienus pret saviem iedzīvotājiem.

Taču pa šo līniju var iet arī tālāk. Var sodīt, ja kāds domā nepareizi. Tāpēc Krievijā šodien nedrīkst pat apgalvot, ka Padomju Savienība okupēja Poliju, sadarbojoties ar nacistisko Vāciju. Pirms trim gadiem par šādu publisku izteikumu kāds vīrs Permā tika sodīts ar 200 000 rubļu naudas sodu (atbilstoši Putina 2014. gada likumam), un nav nejauši, ka lielākā Krievijas sabiedrības daļa vispār izvairās šodien par šo tēmu runāt skaļi un atklāti.

Kā Krievijas iedzīvotāji šo līgumu vērtē šodien? To mēs nezinām. Pagaidām ir zināms (Levada centra pētījums), ka katrs trešais krievs vispār nezina par šāda līguma eksistenci un 1/5 daļa krievu netic, ka šādā veidā divi diktatori savā starpā sadalīja Eiropu savas ietekmes zonās. Tikai 17% izturas pret šā pakta eksistenci ar nosodījumu.

Vai tas nozīmē, ka jau atkal ir modē sadalīt ietekmes zonas slepenu līgumu ceļā, izmantojot lielvalstu savstarpējos darījumus? Ceru, ka ne. Ceru, ka šie laiki ir garām un nekad vairs neatgriezīsies.

Jāmaina žurnālistu izglītības modelis

Pirms 13 gadiem Zviedrijā bija diskusijas par to, ka jāmaina žurnālistikas izglītības modelis, jo līdz šim žurnālistu izglītotāji māca studentiem “par masmediju lomu sabiedrībā pilnībā aizmirstot, ka ikvienam žurnālistam pirmām kārtām būtu jāiemācās, kā jāraksta raksts avīzē, kā veidojama reportāža, rediģējams cita autora materiāls utt.

Nenoliedzot teorētisko ieviržu svarīgumu, jākonstatē, ka tieksme aizrauties ar teoretizēšanu praktisko jautājumu apspriešanas vietā ir radījusi problēmas mediju darbinieku atlasē. Studenti ar diplomiem kabatā prot gudri runāt par mediju un PR jautājumiem, bet praktiski nespēj veikt darbu avīžu, radio vai televīzijas produktīvajos un reproduktīvajos dienestos.

Ir pagājuši 13 gadi, bet tēma aktuāla joprojām arī Latvijā.

Lasīt 2006. gada publikāciju: Mainīs žurnālistu izglītības modeli 

 

 

Stokholmas ceļvedis: Gamla stan Vecpilsēta

Stokholmas ceļvedis. Turpinājums.

Sākums: Viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis.  Mazliet par Stokholmas vēsturi                            

03 (4)
Kāda kafejnīca Vecpilsētā / Gamla Stan. Foto: Sangun Communication

Atkarībā no gada laika un Jūsu apciemojuma plāniem Stokholmā var izvēlēties dažādus apmeklējumu maršrutus.

Ja esat Stokholmā pirmo reizi, tad nekavējoties jādodas uz Vecpilsētu (Gamla Stan), kas izvietojusies uz salas – vietā, kur jūra satiekas ar ezeru. Vecpilsēta, jeb Pilsētas paugurs (Stadsholmen) ir jūras un ezera ieskauta senās Stokholmas sirds. Salu blīvums šajā straumēm bagātajā vietā nodrošināja Stokholmai stratēģiski svarīgu pozīciju.

XVII gs. Stokholamas pilsētā ienāk dzeltenā krāsa. Karaļa 1699. gada pavēlē galma arhitekts Tesīns nosaka, ka turpmāk visiem namiem jābūt dzeltenā krāsā, “kas padarīs pilsētu ne tikai skaistāku bet arī gaišāku”- teikts pavēlē. Iedvesmu Tesīns, acīm redzot, smēlies romiešu un franču klasicismā, lai mazinātu nospiedošo sarkano ķieģeļu klātesamību pilsētas ainavā. Šodien pilsēta nav dzeltena un mēs varam tikai minēt kāpēc. Mīklu vecpilsētā ir daudz.

Šodienas Stokholmas vecpilsēta ir pilsēta miniatūrā, dzīvīgs, funkcionējošs muzejs. Katrai ielai, namam, laukumam un bruģakmenim ir sava, īpaša vēsture un Stokholmas ekskursiju biroja gidi Jūs labprāt iepazīstinās ar šo senās pagātnes liecinieku aizraujošajām biogrāfijām.

Taču, ja vēlaties apskatīt vecpilsētu uz savu roku vienatnē vai draugu sabiedrībā, tad piedāvāju jūsu uzmanībai šo nelielo ceļvedi.

36_34
Stokholma. Karaļa pils / Kungliga Slottet. Foto: Sangun Communication
26 (4)
Sardzes maiņa Karaļa pils pagalmā. Foto: Sangun Communication

Vecpilsētā acīs krīt gigantiska karaļpils (Kungliga Slotet) bez tornīšiem un grezniem rotājumiem. Pirmajā mirklī Stokholmas pils ēka vairāk atgādina valsts institūciju nevis karaļpili, jo katram no mums no bērnībā dzirdētajām pasakām ir izveidojies samērā romantisks priekšstats par to “kādām jāizskatās īstām pilīm”. Stokholmas karaļpils ir pavisam īsta. Tā jorpojām funkcionē kā Zviedrijas karaļa rezidence, ir darba vieta karalim un karalienei. Te notiek svarīgas parlamenta ārlietu komisijas sēdes, svinīgas pieņemšanas, mielasti, svinības un balles. Taču ēka nav pilnīgi pabeigta un nav nokrāsota pils arhitekta paredzētajā – koši dzeltenajā krāsā. Neraugoties uz šiem “trūkumiem” Stokholmas karaļpils ir vērtīgs un interesants tūristu apskates objekts.

Pilij pieslejas – Lielā baznīca (Storkyrkan). Tieši šeit reformators Ulovs Petrī, pirmo reizi valsts vēsturē uzsāka sprediķi baznīcā zviedru un nevis latīņu valodā. Ar šo tika iezvanīts reformācijas laiks Zviedrijas baznīcas vēsturē. Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan). Šī ir pati vecākā, zināmā Stokholmas ainava. Tā rāda dīvainu debesu fenomenu virs Stokholmas, kas izpaužas gigantisku gaismas loku sekvenču veidā un atgādina “otro sauli”. Fiziķi to izskaidro, kā gaismas traipu, kas atgādina sauli, jo reflektē to, pateicoties gaismas staru lūzumam caur īpaša veida mākoņiem. Taču viduslaiku stokholmieši no šī “otrās saules ” pamatīgi nobijās, uzskatot to par “sliktu debesu zīmi”. Katoļu baznīca to nekavējoties novērtēja, ka Dieva sodu par zviedru karaļa Gustava Vāsas nesaudzīgo cīņu pret katolicismu. Lai izvairītos no minējumiem un bažām, Ulofs Petrī pasūtīja kādam māksliniekam uzgleznot debesu fenomenu un novietoja gleznu šajā baznīcā. Šāds solis esot pilsētniekus nomierinājis.

Storkyrkan – Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan).

Gleznas autors nav noskaidrots joprojām. Eksistē vairāki pieņēmumi. Zviedru ceļvežos pa Stokholmu bieži tiek piesaukts kāds “Urbans gleznotājs” kā šī gleznas autors, taču pēdējie pētījumi (pēc nesenās gleznas restaurācijas) rāda, ka šo gleznu varētu būt veidojis kāds sens mākslinieks no Līvzemes, iespējams no Latvijas. Pēdējās restaurācijas laikā, starp citu, atklājās, ka glezna ir kopija, jo pamata koksne datējama tikai ar 1630. gadu. Baznīcas dokumenti liecina, ka kopijas autors Jakobs Henriks Elbfas ir saņēmis honorāru par savu darbu tieši šajā laikā un oriģināls, acīm redzot, ir bijis tik sliktā stāvoklī, ka vienīgais ceļš bijusi kopijas izveidošana. Patiecoties šim nezināmā autora darbam mums tagad ir lieliska iespēja aplūkot kāda Stokholma izskatījās viduslaiku beigās.

Gleznā redzama senā viduslaiku Stokholma ar balti kaļķotajiem skursteņiem. Centrā dominē Lielā baznīca, kurai pieslejas “Trīs kroņu” pils smagie mūri. Šī senā pils vēlāk nodega un par tās kādreizējo esamību liecina vienīgi šis gleznojums.

Pa kreisi no altāra aplūkojama viena no Eiropas senākajām viduslaiku skulptūrām “Svētais Jērans un pūķis”, kas baznīcā tika novietota 1489. gada vecgada vakarā.

Tēlu materiāls ir apzeltīts ozolkoks un skulptūras veidotas kā baznīcas pateicība par zviedru uzvaru kaujā pret dāņiem pie Brunkenbergas. Bruņinieks simbolizē cīnītāju, kas aizstāv daiļo princesi “Zviedriju” pret ienaidnieku “Dāniju”, kuru simbolizē negantais pūķis. Taču šai skulptūrai nav tikai konkrēta bet arī vispārīga nozīme, t..i, cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu u.t.t. Baznīcas tornī var apskatīt ļoti interesantu un senu smēdi.

Dokumenti vēsta, ka jau sensenos laikos baznīcas vietā esot bijusi neliela kapela, kuru apmeklējuši zvejnieki un jūrnieki. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi uzcelta vēl pirms Birgera Jarla valdīšanas laika, taču tā kā dokumentos baznīca šajā vietā pieminēta tikai 1279. gadā, tad šo mirkli vēsturnieki uzskata, par Zviedrijas galvenās baznīcas dibināšanas brīdi.

Baznīcas mūri liecina par pārciestajiem ugunsgrēkiem un neskaitāmajiem remontiem. Pēc kārtējā ugunsgrēka baznīca, no jauna, tika iesvētīta 1306. gadā un kopš šī brīža kļuva par zviedru gotiskās arhitektūras paraugu, iegūstot nosaukumu Svētā Nikolaja baznīca (par godu jūrniecības svētajam). Līdz XVII gs. šo baznīcu tautā esot dēvējuši par miesta jeb ciema baznīcu un tikai pēc tam to sāka saukt par “Lielo baznīcu” (Storkyrka). 1942. gadā tā kļuva par Doma baznīcu Stokholmas bīskapijā.

Lielās baznīcas liktenis cauri vēsturei nav bijis viegls. Tā ne tikai cietusi no ugunsgrēkiem bet arī bieži bijusi “pa kājām” dižvīru plāniem un tāpēc traucējusi un kaitinājusi ne tikai arhitektus bet arī karaļus. Gustavs Vāsa, piemēram, vēlējās vislabāk šo baznīcu pilnīgi nojaukt, jo tā traucēja lielgabalu zalvēm no pils vaļņiem. Viņa uzticība personai Ulofam Eriksonam izdevās karali pierunāt šādi nerīkoties un tāpēc baznīca tagad joprojām tomēr atrodas nogāzē pie pils. 1740.gadā tika izpostīti baznīcas gotiskie vaibsti, kas it kā kontrastēja ar tikko uzbūvētās pils baroka stilu. Pēc pilsētas arhitekta J.E.Karlberga projekta, austrumu spārns ieguva baroka stila izskatu un torņa sekcija ietērpās rokoko veidolā. Taču baznīcas logi un daudzas citas detaļas liecina par ēkas gotisko izcelsmi.

Lielajā baznīcā ir daudz paskaidrojošu tekstu un brošūru vairākās valodās. Tās palīdzēs plašāk iepazīties ar iekštelpu detaļām.

Olaus Petri statuja. Avots: Wikipedia https://sv.wikipedia.org/wiki/Olaus_Petri

Ieinteresētam apmeklētajam ieteicams apskatīt ne tikai pašu baznīcu bet arī kapus baznīcas pagalmā, kas saglabājuši sevī daudz viduslaiku piemiņas zīmju.

Ulofa Petrī statuja

atrodas Lielās baznīcas priekšā. Tās autors ir Teodors Lundbergs, darināta 1898. gadā

Iespējams, ka tieši tā kādreiz izskatījās zviedru baznīcas reformators un bībeles tulkojuma autors Ulofs Petrī.

Viņš esot ieradies Stokholmā 1524. gadā un apmeties Storkyrkobrinken ielā vecpilsētā, namā nr. 4. Lielajā baznīcā viņš sludināja evanģēlisko mācību un bija karaļa Gustava Vāsas galvenais sabiedrotais cīņa pret katoļticību.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru mācītājs, kurš uzdrošinājās protestēt pret celibātu brīdī, kad viņu iesvētīja 1525. gadā. Jau 1540. gadā viņam piesprieda nāves sodu it kā par piedalīšanos sazvērestībā pret karali Gustavu Vāsu, taču apžēloja, pateicoties lielajai izpirkšanas maksai, kuru bija gatava samaksāt Stokholmas pilsēta. Starp citu, zviedru rakstnieka Augusta Strindberga darba “Meistars Ulofs” darbība balstīta tieši uz šiem senajiem notikumiem. 1543. gadā meistars Ulofs kļuva par mācītāju Lielajā baznīcā. Viņš mira 1552. gadā.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru liela mēroga rakstnieks,viņa kontā ir ne tikai reformatoru literatūra bet arī juridiska un vēsturiska rakstura sacerējumi, drāmas un psalmi. Viņš bija līdzautors Jaunās un vecās Derības tulkojumam zviedru valodā.

Turpat līdzās atrodas Obelisks. Pils nogāzē (Slottsbacken) tas tika atklāts 1800. gadā, krievu karā (1788-1790) bojā gājušo zviedru karavīru piemiņai un kā slavinājums Stokholmas iedzīvotājiem. Piemineklis veidots pēc karaļa iniciatīvas. Tas veidots pēc arhitekta Luīsa Žana Despreca metiem, ir 26,5 m augsts un veidots no Zviedrijā sastopamiem laukakmeņiem.

Obelisks noslēdz slīpo ielu, kuru tautas valodā sauc par “Pils nogāzi”. Savulaik te atradusies smilšaina nogāze, kas norobežojusi “valsts” un “pilsētas” robežas. Stratēģisku iemeslu dēļ šī josla netika apbūvēta. No šejienes tika atvairīti ienaidnieku uzbrukumi no jūras.

XV gs. pils nogāze tika pārdēvēta par “staļļa nogāzi”, jo tolaik šeit atradās karaļa un bagāto pilsoņu staļļi. No šī brīža nogāze pārtapa par “netīrumu nogāzi” vai “mušu tikšanās vietu” un karalis iecēla īpašus tīrītājus, kas regulāri vāca atkritumus un mēslus no “staļļa nogāzes”, transportējot tos projām ar laivām, pa jūras ceļu.

Tagad šajā “pils nogāzē” drūzmējas neskaitāmi tūristu autobusi, pastaigājas stokholmieši un pilsētas viesi, lai fotogrāfētu citus un fotogrāfētos paši “pie pils” un “no pils”.

Tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie ekskursijas karaļa pils virzienā.

Vēlreiz uz pili….

Stokholmas karaļpils autors – jau pieminētais Nikodemus Tesīns. Esošā pils celta bijušās XVIII gs. (1697. gada 7. maija) ugunsgrēkā nopostītās “Trīs kroņu” karaļpils vietā (patlaban “Trīs kroņi” rotā  vienīgi Stokholams pilsētas nama smaili un zviedru hokeja komandas krekliņus).

Pašreizēja karaļpils jeb kā to mēdz dēvēt –  Tesīna pils tika pabeigta 1754. gadā. Celtniecības darbi aizkavējās  karaļa Kārla XII karadarbības dēļ, jo celtniecības darbiem paredzētie zaldāti tikai aizsaukti uz fronti un pils celtniecības darbus faktiski veica krievu karagūstekņi.

Pils celta itāliešu renesanses un baroka stilā. Pilij ir divi iekšējie pagalmi, kuros notiek svinīga sardzes nomaiņa uniformās no Gustava Vāsas laikiem (XVI gs.).

Celtnes aprūpe uzticēta Valsts nekustāmo īpašumu institūcijai, kas nepārtraukti veic restaurācijas darbus. Katra restaurācija tiek uzskaitīta un iegrāmatota arhīvā. Šodien pils ir atvērta apmeklētāju apskatei un neviena cita reāli funkcionējoša pils pasaulē nav tik plaši pieejama apskatei kā Stokholmas pils. Tā ir slēgta tikai īpašu karalisko svinību gadījumos (valsts oficiālo apmeklējumu laikos u. tml).

Zviedrijas karaļpāris Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar ģimeni šajā Stokholmas pilsētas pilī patlaban nedzīvo. Te norisinās vienīgi karaļpāra un galma darba ikdienas darbs, piemēram Zviedrijas parlamenta Ārlietu komisijas sēdes, ikdienas darba rutīnas, intervijas ar preses pārstāvjiem, tikšanās ar citu valstu reprezentantiem, svinīgas, valsts un galma nozīmes reprezentatīvas maltītes u. tml. aktivitātes.

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un Zviedrijas karaliene Silvija. Foto: Sangun Communication

Jāpiezīmē, ka tūliņ pēc laulībām, tolaik jaunais Zviedrijas karaļpāris, kādu laiku arī reāli dzīvoja Tesīna pilī vecpilsētā, taču līdz ar pirmdzimtās un troņmantinieces Viktorijas piedzimšanu, karaliskā ģimene nomainīja mājvietu un visus šo gadus dzīvo Stokholmas austrumu priekšpilsētā, t.i., Drotningholmas pilī, kas atrodas uz salas Mēlarena ezerā.

Taču atriežoties pie Tesīna pils. Visi trīs Tesīni – tēvs, dēls un mazdēls ir spēlējuši lielu lomu zviedru kultūras dzīvē. Visi trīs ir saistīti ar pašreizējās pils celtniecību. Vecākais no viņiem Nikodēms Tesīns dzimis 1615. gadā un ieradies Stokholmā no Vācijas, Štrālsundes 1636. gadā. Pēc viņa priekšlikuma bija paredzēts pārbūvē toreizējo “Trīs kroņu pili”, taču to neizdevās realizēt un Tesīns vairāk nodarbojās ar privātmāju projektēšanu. Pirmais no Tesīniem uzkalpojās līdz bruņinieka kārtai. Nākamais bija Nikodēms Tesīns, dzimis 1654. gadā un jau kopš 15 gadu vecuma piedalījās sava tēva arhitektu biroja darbā. Pēc tam viņš studēja matemātiku, valodas un celtniecību Upsalas universitātē un uz karaļa rēķina papildināja zināšanas Itālijas baroka arhitektūrā. Studijas Itālijā viņam palīdzēja nokārtot Karaliene Kristīna, kas bija jau pieņēmusi katoļticību un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi Romā.

27 gadus vecumā jaunais Tesīns kļuva par galma arhitektu Kārļa XI galmā. Lielais pils ugunsgrēks bija priekšnoteikums jaunas pils celtniecībai. Viņš vēlējās uzcelt modernu pili varonīgajam karavīram un valsts vadītājam Kārlim XII. Starp citu, “Tesīns Otrais” veidojis projektus arī celtnēm ārzemēs un ir ieguvis grāfa, virsmaršala un Lundas universitātes kanclera titulu. Viņš nomira 1728.gadā, laikā, kad pēc kara jaunās pils celtniecība jau bija iesākta.

Trešais no arhitektu dzimtas, jeb Karls Gustafs Tesīns, dzimis 1695. gadā arī ieguva profesionāla arhitekta izglītību, taču nekad šajā profesijā reāli netika strādājis. Pēc tēva nāves viņš uzņēmās misiju pabeigt iesākto pils celtniecību. Viņš bija arī diplomāts un valsts padomnieks. Viņa aizraušanās bija franču gleznu kolekcionēšana. ŠĪ kolekcija šodien, starp citu, apskatāma Nacionālajā muzejā. Pēdējais no Tesīniem nomira, neatstājot mantiniekus vai mācekļus. 1770. gadā viņu apglabāja Sodermanlandes Okero.

Tesīnu jeb Stokholmas karaļpils arhitektūras stils ir itāļu renesanse un baroks. Fasādes ir atšķirīgas, lai gan pirmajā mirklī izskatās līdzīgas.

Brīdī, kad pils bija pabeigta, tā esot bijusi dzeltenā krāsā, taču 1900. gadā ieguvusi pašreizējo kanēļa toni, kas labāk “pacieš” pilsētas vidi ar izplūdes gāzēm, sodrējiem, putekļiem un ir vieglāk apkopjama. Pilī ir divi spārni – “dāmu” un “kungu” vajadzībām paredzēti. Austrumu puse paredzēta “sievišķīgajām” pils saimniecēm – karalienēm un princesēm. Te izvietota pils baznīca, biblioteka, bija iecerēts neliels teātris un telpas citām kultūras aktivitātēm. Pa kreisi izvietots karaļa un prinču pils spārns, kur atrodamas telpas apspriedēm ar parlamenta un valdības pārstāvjiem, departamentu un institūciju apspriedēm, kas tradicionāli mēdz atrasties karaļa tuvumā. Kungu spārna logi iziet uz iekšējo pagalmu, kurā regulāri maršē sargi un kaujas gatavībā atrodas lielgabali.

Ziemeļu fasāde ir pils vecākā daļa. Tā bija pabeigta jau 1695. gadā un ir pavērsta pret Norrbro tiltu. Vienīgais greznums fasādes šajā pusē ir balkons un kopš 1704. gada to sargā lauvas skulptūra, kuru veidojis franču skulptors Bernard Foucquet. Skulptūras dēļ šo nogāzi tautā mēdz dēvēt par “lauvu nogāzi”.

Austrumu fasāde izceļ pils romantiskos vaibstus. Tās priekšā izvietots pagalms, kuru ieskauj pils flīģeļi. No šī puses raugoties var redzēt, ka pils fasāde nav pilnīgi pabeigta, jo tukšie konsoli joprojām gaida marmora bistes, kuras Tesīns bija paredzējis izvietot tieši šeit. Oskars II 1880.gadā iekārtoja šajā pagalmā nelielu ūdenskritumu kaskādes (vadoties pēc Tesīna skicēm) un izvietoja pils iekārtotāju bistes

Dienvidu fasāde ir pretstats “pils nogāzes” slīpumam un piesaista uzmanību fasādes centrālajam punktam, kas atgādina romiešu triumfa arku un ir slavinājums Karlam XII.

Rietumu fasāde ir karaļa un prinču spārna siena un tāpēc to rotā medaljoni ar zviedru karaļu ģīmetnēm, sākot no Gustava Vāsas un beidzot ar Karlu XI.

Lielākā tūristu atrakcija ir goda sardzes maiņa dienvidu fasādes pusē. Apmēram viens miljons cilvēku ik gadus nolūkojas šajā procedūrā. Zirgu pakavu klaudzieni tad atskan un atbalsojas pils mūros un atsauc atmiņā vecos laikus.  Karavīru uniformas ir Karaliskās Zviedrijas karaļa goda sardzes (Kungl Svea Livgarde) tērpi, tumši vai gaiši zilā krāsā ar zeltītām ķiverēm, kas mirguļo saules staros. Svea Livgarde dibināta 1521. gadā līdz ar Gustava Vasas neatkarības atgūšanas kara beigām. Izņemot Pāvesta šveiciešu gvardi, šis ir vecākais, joprojām funkcionējošais armijas pulks pasaulē.

Pils iekštelpās tūristu apskatei tiek piedāvāti vairāki stāvi ( skat. sīkāk par to nodaļā “muzeji”).

Iepretī karaļpilij atrodas Tesīna pils, t.i., ēka, kuru, kā savu dzīves vietu, projektējis, cēlis un tajā mitinājies pats Nikodemus Tesīns, kas XVII gs. vadīja karaļpils projekta veidošanu. Šis nams ir pabeigts 1697. gadā un arhitekts kopā ar savu dzīvesbiedri sāka te mitināties īsi pirms lielā “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka. Pagalms ir neliels, taču asprātīgi un pārdomāti ierīkots. Tesīna pilī patlaban ir lēņa pārvaldnieka rezidence, kas izvietota nama kreisajā spārnā.

Interesantākās vecpilsētas ielas ir  Rietumu garā iela (Västerlånggatan) un Austrumu garā iela (Österlånggatan), kas savienojas Dzelzslaukumā (Järntorget). Ielu abās pusēs ir veikali, tigotavas, krodziņi, kafejnīcas un restorāni. Taču, ja vēlaties iepazīties ar īstu, viduslaiku noskaņu, tad noteikti apmeklējiet Mācītāju ielu (Prästgatan), kas stiepjas paralēli divām augstāk nosauktajām ielām.

4.

Taču sāksim ar pirmo – garo rietumu ielu jeb Västerlånggatan. Viduslaikos apbūve bijusi zema, taču laika gaitā mājas ir pastiepušas garumā tāpēc tagad saule reti ieskatās šo namu akmens aizās. Ēkas demonstrē stilu sajaukumu, jo gadsimtu laikā ir nepārtraukti pārbūvētas. Pastaiga pa šo ielu ir patīkama tūristu atrakcija. Te iespējams iegādāties dažādas mantas, lietas un priekšmetus. Telpu īres cenas vecpilsētā nemitīgi pieaug un tāpēc no šīs ielas pamazām pazūd “mēteļu veikali”, kas XX gs. sākumā bija šīs ielas “specialitāte”.

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication
Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

5.

Austrumu garā iela jeb Österlånggatan sākas “pils nogāzē” un stiepjas paralēli jūras krastam uz dienvidiem. Vēsturiski šo ielu bija iecienījuši jūrnieki, ceļotāji, krodzinieki un kuģu īpašnieki. Tagad šajā ielā izvietojušies mākslas saloni, tā ir patīkama pastaigu iela un šeit joprojām atrodami samērā dārgi, taču augstas kvalitātes gardēžu restorāni. Starp citu, Austrumu garās  ielas 51. namā atrodas Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden“. Šī – leģendārā restorāna dibināšana datējama ar 1722. gadu, kad Neištates miers pielika punktu karaļa Karla XII sirojumiem un pēc tam saistās ar pazīstamo skaldu  Belmana un Ēverta Taubes vārdiem. Tā ir iecienīta Zviedru Akadēmijas īsteno locekļu atpūtas vieta.

Lai nokļūtu senajā krodziņā, jāpārvar samērā stāvas kāpnes. Te tiek piedāvāti tradicionālie zviedru ēdieni – lasis, ikri, rabarberu uzpūtenis ar zemenēm un vaniļas saldējumu. Vislabākais izmēģināt krodziņa speciālo ēdienu.

XX gs. divdesmitajos gados šis restorāns pārgāja slavenā gleznotāja Andersa Corna (Anders Zorn) īpašumā, kas savā testamentā to novēlēja Zviedrijas Akadēmijai.

Stokholmas vecpilsētā ir daudz romantisku šķērsielu.  Viena no tādām ir Mortena Trotziga škērsieliņa jeb Mårten Trotzigs gränd.

Ieliņa ir tik šaura, ka izstiepjot uz abām pusēm rokas, var aizsniegt namus abās pretējas ielas pusēs! Tās nosaukums cēlies no vācu ieceļotāja Mortena Traubciha, kas 1581. gadā šajā vietā uzcēla savu namu un ilgus gadus ar lieliem panākumiem attīstīja savu viesnīcu Dzelslaukumā. Šajā pašā laukumā Mortens Trotzigs kontrolēja arī vara tirdzniecību, taču kāda biznesa brauciena laikā uz Falunu, viņam 1617. gadā uzbruka lielceļa laupītāji, kas uzņēmēju nogalināja. Apmeklētāju apskatei ieliņa tika atklāta tikai 1940. gadā.

Biržas nams Stortorget. Foto: Sangun Communication

Stortorget jeb 700 gadu vecais “Lielais laukums” joprojām uzskatāms par vecpilsētas centrālo laukumu. Savulaik tas bija gan tirgus laukums gan pilsētas politiskais centrs. Toreiz laukuma malā atradās “Cietums” un viduslaikos pie tā sienas parasti bija pienaglotas notiesātajiem nocirstas ausis vai plaukstas par iebiedējumu citiem. Te atradās arī kauna stabs pie kura mēdza pieķēdēt sodīšanai paredzētos un nosodītos.

XV gadsimtā, kad Stokholmā bija apmēram 6000 iedzīvotāju, Lielais laukums bija pilsētnieku galvenā sapulču vieta. Šeit pāris reizes gadā valdnieki izziņoja jaunos likumus no rātsnama. Te notikušas arī politiska rakstura sapulces un mītiņi. Arī Stokholmas asinspirts notika savulaik tieši šeit, uz Lielā laukuma.

Šodien laukumā spieto tūristi, uzstājas teātra trupas, orķestri, skolnieku kori. Kādreiz šajā laukumā tika spēlētas gavēņa spēles, kad Maija grāfs cīnījās ar Ziemas grāfu par pavasara atnākšanas tiesībām. Taču tagad – katru decembrī te notiek Ziemasvētku tirdziņi, kas turpinoties kopš Gustava Vāsas laikiem. Ziemas sniegā un salā ik gadus te pārdod karameles, citus našķus, desas, un dažādus tautas daiļamata meistaru darinājumus, kas ir augstas kvalitātes un atbilst senajām tradīcijām.

Te var apskatīt gan slaveno biržas namu, gan arī senu aku, kurus projektējis Gustava III arhitekts Ēriks Palmsteds (1776.g.). Biržas nams veidots rokoko – jaunklasicisma stilā un tam raksturīga XVIII tradicionālais “bālais” krāsojums. Nama augšstāvā atrodas, pēc Francijas modeļa veidotā un Gustava III  dibinātās, Zviedrijas Akadēmijas sēžu zāle, kas tika atklāta ar lielu greznību 1786. gada 5. aprīlī. Šajā telpā ik gadus tiek izlemts Nobeļa prēmijas literatūrā pretendents. Augšstāvā atrodas arī Nobeļa komitejas biblioteka un muzejs. Apakšstāvā joprojām izvietota Stokholmas Fondu birža.

Laukuma trešajā un piektajā namā izvietojusies Stokholmas misija, kas rūpējās par bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pirmajā nama stāvā pilsētas misija ir iekārtojusi kafejnīcu, kur pilsētnieki un tūristi var iegādāties smalkmaizes, kafiju un kūkas, turpretī  piektā nama otrajā stāvā misija ir iekārtojusi bezmaksas ēdnīcu bezpajumtniekiem. Lielā laukuma rietumu puses namos ir privātpersonu dzīvokļi.

Ēka ar nr. 20 (Stortorget 20) ir tā dēvētais Šanca nams, kurā savulaik mitinājies Kārla X Gustava sekretārs fon Šancs. Grezno durvju rotājumu veidojis XVII gs. slavenais akmeņkalis Johans Vendelstams.

Tātad, šajā laukumā, kas šobrīd ir cēls, pameklēts un miermīlīgs, 1520. gada novembrī tika varmācīgi pakārti un nogalināti 82 augsti zviedru ierēdņi, aristokrāti un  bīskapi. Iemesls bija samērā tradicionāls tiem laikiem – nodevība. Iekarotājs zviedru-dāņu ūnijas karalis Kristians II jeb “Kristiāns -Tirāns” pēc viena mēneša aplenkuma bija panācis Stokholmas kapitulāciju. Kaut arī iepriekš – kronēšanas ceremonijas laikā  4. novembrī jaunais karalis bija solījis visiem bijušajiem ienaidniekiem amnestiju, jau 7. novembrī viņš lauza savu solījumu un piesprieda nāves sodus  tiem kuriem bija solījis dzīvību. Nāves sodi nekavējoties tika izpildīti  tieši šeit – Lielajā laukumā.

Starp nogalinātajiem bija arī nākamā zviedru karaļa tēvs Eriks Juhansons Vāsa. Nogalināto ķermeņi gulēja Lielajā laukumā no ceturtdienas līdz sestdienai. Māli nokrāsojās asins krāsā un gaisā virmoja asa mēslu smaka. Pēc tam līķus salika ķerrās un aizvilka līdz Sēdermalmei, kur to sadedzināja sārtā. Pēc Kristiana II pavēlēs no kapiem tika izraksts arī Stens Stūre un viņa mazais dēls, kas bija miris gadu iepriekā. Arī šos līķus iekarotājs sadedzināja minētajā sārtā. Jau pirmajā decembrī jaunais valdnieks atgriezās savā dzimtenē Dānijā pārliecināts, ka stāvoklis Stokholmā ir stabils, nemaz nezinot, ka nākamais Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa jau uzsācis zemnieku sacelšanos ziemeļos un pulcina spēkus Dālarnā, lai pretendētu uz okupēto Zviedrijas troni. Gadu vēlāk Kristians II zaudēja Zviedriju, to ieguva uzvarētājs un zviedrs, leģendārais Gustavs Vāsa.

Ar šo brīdi Stokholma no brīvpilsētas pārtop Zviedrijas valsts galvaspilsētā.

Starp citu, lode, kas iemūrēta Lielā laukuma un Kurpnieku ielas stūrī (Stortorget/Skomakargatan) it kā esot mērķēta no pils  “Kristiana-Tirāna” virzienā.

ecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Foto: Sangun Communication

Vecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Rajons ap to ir patīkams pastaigām. Nesagādās vilšanos. Vācu baznīcas draudze iekļaujas Zviedru baznīcā, taču mācītājs var tikt uzaicinātas arī no Vācijas.  Baznīcas vitrāžas attēlota arī pati Svētā Ģertrūde, kas ir visu ceļotāju sargenģelis. Zaļi zeltīto karaļu ložu projektējis Nikodemus Tesīns, kas savulaik bijis šīs baznīcas draudzes loceklis.

Baznīcai ir interesanti un Vācijai raksturīgi torņa rotājumi, pats tornis ir 96 metrus augsts un būvēts 1878. g, pēc tam kad iepriekšējais bija cietis kārtējā ugunsgrēkā.

Dievkalpojumi katru svētdienu notiek vācu valodā.

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Foto: Sangun Communication

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Sākumā to dēvēja par “graudu tirgu” un tikai 1490.tas ieguva nosaukumu Dzelzslaukums. Šeit tika pārbaudītas, svērtas un saiņotas preces, rūdas, varš, ādas, sviests, darva un pārējās eksportpreces. Caur Dzelzlaukumu valstī ieplūda arī imports garšvielu, porcelāna, sāls, stikla, keramikas un citu preču veidolā. Laukums pieslejas krastam, kur savulaik mudžēja tirgotāju liellaivas. No iespējamiem ugunsgrēkiem laukums no pilsētas tika norobežots ar aizsargmūri.  1642. gadā tika uzbūvēta pirmā slūžu kārta un tirdzniecība paplašinājās dambja virzienā. Kopš XVIII. gs. laukumā tika uzsākta tirdzniecība ar augļiem un dārzeņiem.

Namā nr. 83, kas ir rozā krāsā, kopš 1785. gada darbojas konditoreja. Te joprojām ir letes un plaukti no XIX gs. sākuma. Divsimt gadus šajā kafejnīcā stokholmieši ir iebaudījuši smalkmaizes un kafiju un tagad te iespējams nopirkt arī siltās uzkodas un salātus.

Laukumā izvietota arī sena aka, angļu stilā, kas ir kādas bankas dāvinājums pilsētai 1829. gadā.

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Foto: Sangun Communication

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Te Baltijas jūras sāļais ūdens satiekas ar Mēlarena saldūdeni.  Patlaban slūžu pamatā ir tā sauktas “āboliņa lapas karuselis”, kas būvēts trīsdesmitajos gados. Pašlaik notiek slūžu rekonstrukcija.

Bruņinieku pakalns sasniedzams pārejot pāri tiltam un pirmajā brīdī šķiet tukšs un izmiris (salīdzinājumā ar dzīvībā kūsājošo vecpilsētas austrumu daļu). Te nav nedz veikalu nedz arī tūristu apskatei paredzētu muzeju. Savulaik šo pilsētas daļu apdzīvoja aristokrāti, taču tagad lielās ēkas savā ziņa pārņēmušas valsts institūcijas.

Dienvidu un austrumu pusē salai pietauvojušies daži kuģi, kas patlaban tiek izmantoti kā viesnīcas vai restorāni. Piemēram šeit jau sen lepni noenkurojusies bijušās miljonāres Barbaras Hutonas luksusa jahta, kas tagad saucas “Mēlarena karaliene” (Mälardrottning).

Šeit, šajā vecpilsētas rajonā, pastāvīgi dzīvo tikai divi cilvēki, taču jau astoņos no rīta šurpu dodas stokholmiešu simti uz darbu. Vasarā, atvaļinājumu laikā, te pastaigājas tūristi, kurus interesē baznīcas un klosteri, dzimtu un literatūras vēsture. Starp citu, tieši šajā vecpilsētas daļā 1849. gada 22. janvārī ir dzimis rakstnieks Augusts Strindbergs, taču neviena statuja vai piemiņas zīme par to neliecina. Nams, kurā rakstnieks piedzima, tika nojaukts 1863. gadā, taču kādreiz atradās iepretī Vrangeļa pilij.

Bruņinieku nams (Riddarhuset) kopš XVII gs. ir aristokrātu citadele. Gruntsgabalu iegādājās Akselis Oksenšerna un četru arhitektu uzraudzībā veidotais nams beidzot bija gatavs 1668. gadā. Nama priekšā kopš 1773. gada atrodas Gustava Vāsas statuja un dārzā, pie ūdens stāv pats dibinātājs – Akselis Oksenšerna.

Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholmskyrka) šobrīd ir tikai muzejs.  Dievkalpojumi tajā nenotiek. Baznīcas vecākais spārns ir viduslaiku klostera baznīca, kuru dibinājis Magnus Ladulos XIII gs., kas arī ir šeit apglabāts. Baznīca ir vairākkārt pārbūvēta un šodien tiek uzskatīta par Ziemeļeiropā vislabāk saglabāto franciskāņu baznīcu. Gustavs II Ādolfs to XVII gs. bija iecerējis izveidot par galveno Zviedrijas reģentu apbedījumu vietu. Te apglabātu visi karaļi līdz Gustavam V (izņemot karalieni Kristīni, kas apglabāta Pēterbaznīcā Romā). Gustavs VI Ādolfs vēlējās tikt apglabāts karaliskajā kapu kalniņā Hāgas parkā, kur arī tagad tiek apglabāti pašreizējas karaliskās ģimenes piederīgie.

Tātad baznīcā ir karaļu apbedījumi – nišu un sarkofāgu veidā. Sākot ar viduslaiku valdniekiem – Magnusu Ladulos un Karlu Knutsonu. Gar sienām izvietoti Serafimordeņa kavalieru melnie vairogi, kuros norādīti visu bruņinieku vārdi.

Baznīcai pirmsākumos nebija torņa (raksturīgi franciskāņu baznīcām). Tikai reformācijas laikā līdz ar klostera likvidēšanu baznīcai tika uzbūvēts pirmais, nelielais tornis, kuru pamazām nomainīja lielāks. 1835.gada 28. jūlijā tornī iespēra zibens. Jaunā, atjaunotā baznīcas torņa konstrukcija ir no tērauda.

Pārējās ēkas ir valsts institūcijas no kurām lielākā daļa ir juridiska rakstura.

Piemēram, 16. nams  jeb Vrangeļa pils šodien ir Zviedrijas augstās tiesas nams. Tā vēsture ir samērā tipiska šim Stokholmas reģionam. Savulaik šo apbūves gabalu 1629. gadā piešķīra valsts padomniekam Larsam Sparem.  Viņš uzcēla šajā vietā viduslaiku pilij līdzīgu ēku. 1648. gada Spares pili pārdeva un to vēlējās iegūt maršals un admirālis, Trīsdesmitgadu kara varonis Karls Gustafs Vrangels. Iejaucās karaliene Kristīna, kas negaidīti nopirka šo pili, lai uzdāvinātu to tam pašam Vrangelim! Taču Spares pils Vrangelim nebija pietiekoši laba un pēc viņa pavēles, Nikodēms Tesīns izveidoja jaunu projektu nama rekonstrukcijai, kas tika pabeigta 1660. gadā. Vrangelis bija tipisks tā laika bagātnieks, viens no vispārtikušāko kārtas. Dokumentos un atmiņu piezīmēs viņš raksturots kā: “labi audzināts, ar tieksmi pēc greznības,  dāsns un devīgs, tur vārdu taču ir ātri aizkaitināms un ļoti aizraujas ar sievietēm”. Starp citu, viņa dzīvesbiedre Anna Marija Haugvica dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus no kuriem tikai trīs meitas sasniedza pilngadību. Pirmdzimtais dēls nomira jau 18 mēnešu vecumā. Pats saimnieks savā pilī ieradās samērā reti, jo bija pārāk aizņemts ar frontes kustībām karā un administratīvu darbu. Viņš nomira 1649. gadā un pēc tam ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu no viņa nama iekārtojuma. 1756.gadā nams nonāca augstākās tiesas rīcībā. Svea Hovrätt ir Zviedrijas vecākā augstākā tiesa, dibināta 1614. gadā Gustava II Adolfa valdīšanas laikā. Augstākajā tiesā var pārsūdzēt apgabaltiesas spriedumus. Laika gaitā, ugunsgrēkos un pārbūvju rezultātā Vrangeļa pils ir pamatīgi cietusi, tai vairs nav seno gadu romantiskās pievilcības, taču torņi, terarses un portāli nedaudz vēsta par to, kā nams kādreiz ir izskatījies.

Tiesas ēku var apmeklēt arī apmeklētāji, lai noklausītos atklātos procesus.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Översättning Baltic Media Translations .jpeg