Vai turpināsim maksāt Porziņģim?

Posted on by
28

kasjauns pozingis

Aizvakar iemetu kā oli Tviterezerā īsu tvītu ar jautājumu, vai man ir tomēr nācies maksāt Porzinģim par viņa piedalīšanos basketbola mačos Latvijas vienības  sastāvā? Tas bija kāda kolēģa raksta retvīts, kurā viss paskaidrots par apdrošināšanas maksu, iemesliem un summu lielumiem. Apdrošināšanas summa (123 000 eiro) bija kompensēta ar nodokļu naudas palīdzību, kurā savu daļu maksāju arī es – kā jau Latvijā strādājoša persona.

Jēdziens “mana nodokļu nauda” ir ļoti parasts jēdziens  medijos un nozīmē iebildumus pret valsts un pašvaldību budžeta līdzekļu izmantojumu.

Iemetot šo tvītu tviterezerā neparedzēju  grandiozo emociju uzbangojumu, kas tam sekoja.  Pirmie noreaģēja basketbola gladiatoru fani un mobilizēja munīciju “sliktās ziņas” nesējas iznīcināšanai – uzbrūkot man kā personai. Tiem sekoja skauģi un konkurenti[1], kurus es personīgi nepazīstu, bet tagad esmu apskatījusi un sapratusi, kādi Latvijā izskatās cilvēki “ar melnām sirdīm”.

Tie piemeta pagales “ sociālās inkvizīcijas ugunskuram” ar neslēptu kaisli un prieku. Tieši tāpat kā viduslaikos, kad dedzināja raganas. Nabaga kompleksu nomāktie skauģi ir motors šadās publiskās vajāšanas akcijās. Tā tas ir bijis vienmēr un turpinās arī šodien. Labi, ka ir šāds sociālais forums, kurā viņus var labi redzēt un apskatīt viņu kaislību vājības tuvplānā. Kā zem lupas. Tas ir ļoti interesants fenomens un nopietnas pētniecības vērts. Skaudības grāmata man pusrakstīta. Vakardienas tvitervētra darbu pie tās paātrinās.

Tātad – ko varu secināt? Ļoti interesantas lietas.

Varēju papētīt, kā basketbolista fani un skauģi sagroza manu vēstījumu, lai attaisnotu savu agresivitāti. “Samaksāt Porziņģim” šajā gadījumā nozīmēja – paņemt līdzekļus no mūsu kopējās nodokļu maksātāju naudas un faktiski “sableķot” apdrošinātājam. Lai apmierinātu pašu sportistu un stalli, kas pieņēmis darbā Liepājas Porziņģi. Jā, šī nauda nenonāca paša Porziņģa kabatā, lai gan tai faktiski pēc apdrošināšanas darījumu loģikas bija jānāk no viņa maka. [2]  Apdrošināšanu, acīmredzot, pieprasīja arī saimnieki, jo Porziņģis jau nepieder sev, bet kādam aizjūras basketbola stallim. Stallis prasa daudz. Porziņģis arī pelna daudz, sporta algotņa darbs ir viņa bizness un par savu apdrošināšanu būtu jāprotas maksāt pašam, nevis iebāzt roku nodokļu maksātāju kabatās. Turklāt nav svarīgi, kāda bija faktiskā no nodokļu maksātāju kabatas izņemtās naudas plūsmas shēma, bet jautājums, vai mums visiem jāmaksā, lai apmierinātu mazvērtības kompleksu apsēstās nācijas daļas ambīcijas?

Atliek noskaidrot, vai mūsu valsts ir tik bagāta, ka varam atļauties, aci nepamirkšķinot, samaksāt par viņa apdrošināšanu izmantošanai valsts izlasē? Domāju, ka tik elementāri vienkārši tas nav, jo visi Latvijā nav basketbola profesionāļu fani. Visi neiekļaujas kopīgajā spēlēs sajūsmā. Visiem basketbols nav pats par sevi saprotams investējums uz patriotisma altāra.

Tieši šāds arī bija mans jautājums: vai Latvija var atļauties maksāt par profesionāla gladiatora īrēšanu valstsvienībā šādu summu no nodokļu kases?

Var vai nevar?  Grib vai negrib? Vai to drīkst izlemt politiķi un basketa fani, vai tomēr būtu jāpajautā arī pārējiem?

 

 

Domāju, ka atrastos ziedotāji un saziedotu tie, kam šāda spēle ir svarīga. Uzskatu, ka Latvijas Basketbola savienībai pašai bija jāatrod nauda Porziņģa apdrošināšanai, nevis jāpasmeļ no kopīgā katla. Par to bija mans tvīts.

Kāpēc tvitera kopienas reakcija bija tik agresīva un pāremocionāla?

Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts apspriest šādus jautājumus publiski. Vietējā mēroga varoņi un slavenības var rīkoties kā vēlas un pārkāpt normālas ētikas un loģikas principus. Tāpēc arī basketbola politiskie vadītāji bez šaubīšanās nevis meklēja “naudu Porziņģa stallim” ārpus nodokļu naudas  (kā to spiesti darīt citu sporta veidu producenti), bet uzreiz grāba no mūsu kopējās nodokļu kasītes. Tāpēc, ka “tauta mīl varoņus” un “rezerves iespējas” paliks viņu partiju finansējumam. Vēlēšanas taču tuvojas.

Esmu ievērojusi, ka sporta un reliģijas fanātiķi ir diezgan līdzīgi un nespēj sev svarīgas tēmas apspriest racionāli.

Vēl jo vairāk tāpēc, ka mums joprojām ir vajadzīgi varoņi un sportā tos iegūt visvieglāk un ērtāk. Sportists ir daļas Latvijas sabiedrības galvenais spožums. Visi ārsti, medmāsiņas, skolotāji un RIMI pārdevēji var iet bekot un “nav neko TĀDU darījuši Latvijas labā”, kā profesionāls basketbolists vai tenisiste starptautiskajos laukumos vai kortos. Vārdu sakot, ja neesat sporta profesionālis un nepelnāt miljonus, tad esat nulle.

Godīgs darbs citā jomā neskaitās nopietns ieguldījums valsts labā (pēc šīs loģikas). Šī ir atpalikušo valstu loģika. Arī Āfrikas tuksnešos puikas dzenā bumbu pa piemēslotajiem atkritumu laukumiem un sapņo kļūt par Bekhemu vai Ibragimoviču tikai tāpēc, ka “nekas cits vispār neskaitās”. Derīga ir tikai profesionālā sporta vai mafijas karjera.

Esmu redzējusi šādas ainas savā žurnālistes darbā un šausmās nodrebinājusies no šāda skata, kas Latvijā šķiet neiespējams. Taču tvitervētra par Porziņģa apdrošināšanas naudu latviešu valodā nozīmē, ka mentāli neesam tālu no Zimbabves vei Ziloņkaulkrasta pūļa loģikas.  Man liekas, ka ir pienācis laiks visiem Latvijā piešķirt vērtību. Visiem cilvēkiem. Visās profesijās. Izbeigt neracionāli jūsmot par puišiem un meitenēm, kas (izmantojot Latvijas resursus ir izgājuši cauri budžeta grupām) un tagad pelna piķi ārzemēs. Lai viņi to dara, taču šāds process liek padomāt par sistēmas maiņu un apstādināt sajūsmas palus aizbraucēju pēdās.

Man šis Porziņģa gadījums šķiet dažādu tēmu apspriešanas vērts notikums. Piemēram, iespējams, ka nav saprātīgi skolot pa valsts naudu tik daudz fiziķu, ja viņi pēc tam visi aizbrauc uz strādā zviedru privātajos pētnieciskajos staļļos.

Var gadīties, ka ir jēga publiski apspriest arī profesionālā sporta būtiskos jautājumus. Šodienas sports vairs nav tāds, kādu pielūdza mans tēvs un darīja visu Latvijas kalnu slēpošana sporta attīstībai Latvijā un ārvalstīs. Vairs nav arī mana laika sporta ideālisma, kuru tomēr izdevies ieaudzināt bērnos, kas sporto joprojām.

Šodienas profesionālais sports ir skarba gladiatoru ikdiena, kas maz līdzinās olimpisko principu loģikai un ir galvenokārt atkarīgs no naudas investīcijām, dopinga un paranormālas veiksmes. To zinu. Tieši tāpēc uzskatu, ka ir pienācis laiks nopietni izlemt arī Latvijā, kādus sporta veidus un sportistus par kādu naudu turpināsim atbalstīt no kopējas vai ziedotās kases.

Tā ir ļoti plaša tēma un attiecas uz visiem (nevis tikai uz “sporta komiteju”). Pieļauju, ka arī šajā virzienā uzbangos kaislības, jo Padomju Savienības laika “iedibinātie” dārgie sporta veidi nospiež Latviju pie zemes un nav pa kabatai nedz mums, nedz pašiem sportistiem.

Par patriotismu un sporta ieguldījumiem Latvijas tēla veidošanā. Esmu PR tēmu gan studējusi, gan pētījusi zinātniski. Par to varam diskutēt plaši, bet šajā gadījumā izteikšos ļoti īsi (bloga ietvaros).

Vai profesionālais sports ir Latvijas “labā tēla” ģenerētājs ārvalstīs?

  • Valsts vērtību un pozitīvo tēlu nenosaka augsta ranga sportistu skaits un viņu uzvaras.
  • Sportistu atpazīstamība funkcionē tikai un vienīgi fanu kluba ietvaros (savā un citās valstīs). Par to pašu Ibragimoviču zviedri smīnēs kopā ar franču vai portugāļu nefaniem.
  • PR praksē ir sen noskaidrots, ka “iekšpusē” valda viens pieņēmums un “no malas” izskatās citādi. Arī sporta jomā. Piemēram, hokejistu nebeidzamie zaudējumi ārvalstu turnīros un fanu klaigājošie pūļi nekādā veidā neveicina pozitīvu Latvijas tēla uzburšanu ārvalstīs. Tā paša Porziņģa  vizuāli (tehniski) neveiksmīgi izstrādātās fotogrāfijas RIX arī panāk pretēju efektu cerētajam utt. Starp citu, sporta PR ir lieliska tēma, kas ir atsevišķas sarunas vērta.
  • Attīstījās valstīs jau sen skaidrs, ko var un ko nevar atļauties sportā. Nedomāju, ka Igaunija ir sliktākā situācijā tikai tāpēc, ka “viņi nespēlē hokeju”. Ja trūcīga valsts Latvija atrauj valsts naudu bērniem, vientuļām mammām, pensionāriem (kas saņem 10 -15x mazāku pensiju nekā tās pašas pieredzes sirmgalvji Vācijā vai Norvēģijā) un samaksā profesionālajam sportistam (viņa stallim), tad ARĪ “no malas” tas izskatās slikti un nožēlojami. Tas izskatās pēc tukšas bravūras.

Tātad – samaksājot 123 000 eiro par Porziņģa noīrēšanu Latvijas valsts vienībā, maksātāji ir rīkojušies nepārdomāti. Tas, ka sporta patriotisms ir vienas sabiedrības daļas kaislība, nozīmē, ka šiem karsējiem savas izpriecas arī jāfinansē. Ja spēlētājs no ASV maksā tik dārgi un nauda viņa īrei jāsmeļ no kopējās kases (kas regulē trūcīgāko slāņu pārticības līmeni), tad no šādām aktivitātēm turpmāk vajadzētu atteikties.

Lai fani un karsēji laimīgi dzīvo tālāk uz fano par savu elku.

Taču mēs pārējie, kas neesam Porziņģa fani, arī varam drīkstam un uzdrošināmies pateikt, ka profesionālais sports un tā atbalstīšana nav visas tautas lieta. Man un tūkstošiem citu tautiešu Latvija nekļūs mazāk vērtīga, ja mūsu basketbolisti neuzvarēs kādā čempionātā. Tāpēc uzskatu, ka Latvijai nav jāpērk elites sportists savā komandā par katru cenu.

Piešķirsim visiem cilvēkiem vienādu vērtību, ja tie godprātīgi strādā savu darbu. RIMI pārdevēji un labi skolotāji tautai un valstij ir daudz vairāk vajadzīgi nekā pāris sporta profesionālu elites gladiatori. Labi, ja tādi mums ir. Taču neraudāsim, ja tādu mums nebūs.

Tas, ka politiķi sakarina uz sienām sportistu portretus godaplāksnēs zinātnieku, izgudrotāju un mākslinieku vietā ir, protams, politikas populisms.

Stāvēsim tam pāri un cienīsim savu valsti bez PSRS laika mazvērtības spazmām.

 

[1] No teātra kritikas, mediju,  LKP nomenklatūras, Rīgas domes administrācijas un zinātnes aprindām

[2] Ceru, ka patiešām nenonāca.

 

 

Mediju pratības problēmas Latvijā. 3. daļa. Kas ir žurnālistikas produkts?

Posted on by
Atbildēt
Radio studija 1

sr.se

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

Lai nobeigtu šo īso, trīsdaļīgo pārdomu sekvenci par Latvijas Radio nākotni, vēlos pieskārties tikai dažiem labas žurnālistikas aspektiem. Tas nepieciešams tāpēc, ka sabiedriskā radio ēters man ir vajadzīgs gan kā LR1 klausītājai, gan kā šā medija pētniecei[1]. Ceru, ka jums, cienījamo lasītāj, ir tieši tāpat. Mēs domājām, apspriežamies par tēmām, kas šķiet nozīmīgas un svarīgas. Par nesvarīgo nediskutē. Latvijas Radio ir ļoti svarīgs medijs Latvijai un ikvienam no mums. Tāpēc turpināsim šo sarunu.  

Noformulēt labas žurnālistikas jēgu ir ļoti sarežģīti, jo tā iekļauj sevī vairākus komponentus, kas nav ērti un vienkārši sistematizējami. Tā tas ir tāpēc, ka žurnālistika savā būtībā ir māksla un kā tāda ir jāmāca divos līmeņos : 1) amatnieciskajā un 2) mākslas atvēziena kvalitātē.  Lai neturpinātu tālāk domu par to, kā žurnālisti modernajā laikā būtu skolojami, lai viņu darbs spētu atbilst publikas (auditorijas) gaidām, pievērsīšos tikai dažām labas žurnālistikas iezīmēm. Tikai dažām.

Sāksim ar to, ka mediju produkcija nav statiska. Ja agrāk varējām kā atsevišķus priekšmetus augstskolā mācīt preses, radio vai televīzijas žurnālistiku, tad šodien tas vairs nav iespējams, jo masu komunikācija izskatās citādāk. Tas nozīmē, ka žurnālists šodien ir “cilvēks – orķestris” un viņam jāspēj strādāt gan audiovizuāli, gan teksta pieraksta formā. Loģiski, ka jaunie apstākļi pieprasa cita veida naratīvu un montāžu. To, piemēram, pašlaik mēģinām apgūt sākot mācīt 360° žurnālistiku audiovizuālās mediju mākslas studentiem. Viņiem jāspēj montēt ne tikai burti, vārdi, skaņa un bilde (kadri, to kustība), bet arī vēstījuma iekšējā loģika, kas mainās tehnikai attīstoties. Tas nav vienkārši, jo pat bērni šodien ir “jūtjūberi” paši sev un jaunieši radio vairs praktiski neklausās (katram kabatā ir savs viedais telefons ar savu mūzikas aplikāciju). Profesionālim ir jāiet pa priekšu. Tas nav viegli un vienkārši, jo šodien gandrīz visi jūtas kā žurnālisti, izmantojot internetu.

Radio studija 2, sr.se

Žurnālistikas produkcija šodien sastāv no divām lielām jomām, kuras mēdzu apzīmēt ar signālvārdiem: FAKTS un FIKCIJA. Pirmais ir reālu faktu (dokumentu) analīze un darbošanās ar tiem, otrais – izdomātu versiju ražošana mākslas darbu formātā. Pats galvenais, ar ko nodarbojas žurnālists ir – TULKOŠANA. Esošo problēmu, samezglojumu, sarežģījumu, notikumu izstāstīšana saprotamā veidā. Tas nozīmē faktu vākšanu, sistematizēšanu, kopsakarību atrašanu un pats svarīgākais – analīzes izklāstu mākslinieciski atbilstošā formā. Piemēram, Maxima traģēdija ir komplekss fakts, kas sastāv no ļoti daudzām apstākļu sakritības summām: vāja ēku drošības uzraudzība, korumpētība arhitektu birojos un celtniecības firmās, alkatība, slikta drošības kontrole u.t.t. Lai žurnālists varētu sākt strādāt viņam nepietiek ar paša fakta bezkaislīgu interpretāciju. Daudz svarīgāk ir noskaidrot vainīgus un izprast iemeslus, lai šāds notikums vairs neatkārtotos. Lai paveiktu šo traģēdijas “iztulkošanas darbu” medija vajadzībām, ir diezgan daudz jāstrādā un jāiedziļinās problēmas būtībā. Pēc tam seko daudz svarīgāks process – noskaidrotā izklāsts mākslinieciskā (nevis atskaites vai shēmas!) formā, kas palīdz publikai (lasītājiem, klausītājiem, skatītājiem) labāk saprast vēstījuma jēgu.

Tātad ir trīs soļi: 1) faktu vākšana, 3) analīze, 3) mākslinieciski atbilstošs izklāsts.  Tieši pēdējais solis parasti ir visgrūtākais cilvēkiem, kas žurnālistikā ienāk “no malas” un prot tikai ziņot, intervēt, taisīt atskaites vai zīmēt shēmas. Tas nozīmē, ka žurnālistam ir jāstrādā tieši tāpat kā rakstniekam vai gleznotājam. Jāveido savs naratīvs (vēstījums), kas palīdz iztulkot problēmu publikai saprotamā formā. Šo vēstījuma formu sauc par publicistiku. Mums ir maz publicistu. Diemžēl. Vajadzētu, jo pat Benjamiņai to bija daudz vairāk.

FAKTS ir saprotamākā žurnālistikas forma, jo sastāv no: 1) informatīvajiem un 2) analītiskajiem žanriem /a) pētnieciska, b) rokošā/. Lai pievērstu jūsu uzmanību dažiem žurnālistikas specifikas noslēpumiem, vēlējos pievērsties tikai pirmajam solim jeb ziņu saprotamības priekšnosacījumam.

Mēs visi klausāmies ziņas. Ziņu izlaidumu. Ražot šādu ziņu izlaidumu nav viegli un vienkārši, lai gan no malas izskatās, ka “tas nekas īpašs nav”. Sametam tikai informāciju no “visādiem katliem” un miksējam zupu ēteram. Tik viegli tas tomēr nav.  Informācijas ir daudz. Jāatlasa, jāsašķiro un jāizvēlās to izvietojuma secība. Svarīguma kārtībā. Šo darbu veic ziņu producents, kuram jāspēj novērtēt svarīgums un nozīmība. Šī tēma ir daudzu disertāciju tēma, taču es iešu tagad vēl soli tālāk. Lēkšu pāri selekcionēšanai un piedāvāšu jums jau gatavu 15 minūšu ziņu izlaidumu, kas sastāv no 30 sekunžu ziņojumiem par visu ko. Tātad apsēdieties no noklausieties. Runātāji ir PSRS laiku skoloti radio diktori (lieliskas balsis) un starp visiem ziņojumiem noskan jautrs džingls. Fonā pulsē mūzika. Ziņu izlaidums kā pērļu kaklarota. Īsiem vēstījumiem, straujš, muzikāls.

Publika ir vēstījumu noklausījusies. Vai apmierināti! Jā, ļoti! Vai patika? Protams! Vai uzzinājāt ko jaunu? Jā, daudz jauna! Ko atcerieties?

Ko varat atcerieties no šī lieliskā, muzikālā ziņu izlaiduma? Neko…

Pēc klusuma izrādīsies, ka klausītāji neko nevar izstāstīt. Viņi neatceras. Zina, ka “bija forši”, bet neatceras īsti, par ko labi nostādītās balsis viņiem stāstīja mūzikas pavadījumā. Protams, ka klausītāji taisnosies, ka “bija noguruši” un nekādi nevainos ziņu izlaiduma autorus. Taču būtībā šis ir viltīgs propagandas dezinformācijas triks, kuru sauc par “automāta kārtu” jeb infoizklaidi. Tā mērķis ir panākt, lai klausītāji būtu apmierināti ar radio ziņām, taču pēc būtības neko nesaprastu pasaules notikumos. To sauc par “amerikāņu ziņu formātu” jeb nekomentētajām ziņām. ASV ir izplatīts pieņēmums, ka “ziņa” jānodala no “komentāra” un šādā veidā ir iespējams ražot izklaidētu, bet pastulbu radio publiku, kas domā, ka saprot, bet rezultātā vēlēšanās ievēlēs  amatpersonas “pēc frizūrām” vai “sievām” (nevis izejot no to politiskā piedāvājuma būtības). Tātad šādi sakārtotas ziņas ir izklaidējošas un ļoti bīstamas klausītājam pilsonim, jo iemāca atslābināties un nedomāt līdzi.

Pārpludinot medijus ar nekomentētu informāciju, mēs atņemam klausītāja izpratnei orientierus un radam viņā viltus komforta sajūtu. Šādi ziņas nedrīkst ražot Eiropas sabiedriskajos medijos. Te ir pavisam citas prasības. Amerikāņu radio un TV formāts mums neder, jo mēs esam eiropieši un nevēlamies izklaidēt līdz nāvei, lai vēlētāji būtu viegli manipulējama publika. Mēs vēlamies, lai pilsoņi apzināti iet uz vēlēšanām un saprot par ko viņi balso.

Ceru, ka ar šo niecīgo žurnālistikas elementu es jūs ierosināju pārdomām. Pieņemu, ka saprotat tagad mediju darba ļoti svarīgo būtību. Šis ir tikai pirmais no sabiedrisko mediju ziņu ražošanas elementiem, kas jāievēro praktiskajā darbā. Tam seko arī citi aizliegumi un akači, kas jāņem vērā. Profesionāls žurnālists to zina, redz un saprot. Ienācējs to neredz un neprot kļūdas novērst. Lai turpinātu par žurnālistikas norobežošanos no propagandas tehnikas, man vajadzēs uzrakstīt jaunu grāmatu. Tagad šī tēma ir kļuvusi populāra, pateicoties Trampa “fake news” un Krievijas propagandas kanālu terorismam. Šeit es vēlējos uzvērt, ka Latvijas Radio visaugstākajām vadītājam šīs lietas ir 100% jāzina pašam. Bez padomniekiem.

FIKCIJA ir “pasakas pieaugušajiem”. Ar to nodarbojas glezniecība, mūzika, dramatiskās mākslas un visi pārējie mākslas žanri. Ieskaitot žurnālistiku, kas šādā formā var apskatīt sadzīves problēmas, aktuālas krīzes un citas norises, kuru izpratne vislabāk var norisināties tikai mākslas naratīvu uztverot. Lai šo formātu realizētu ir nepieciešama iedziļināšanās (laiks, personāls, līdzekļi) un spēja redzēt radošo lauku perspektīvā. Mums šīs formas gandrīz nav. Humora raidījumu gandrīz nav, moderno radio dramaturģiju ieskaitot.

Labi, beigšu. Nogurdināju lasītāju…

Kāpēc šo visu rakstīju?
Ceru, ka šo tekstu izlasīs tie, kas iebalsos nākamo Latvijas Radio vadītāju. Pieņemu, ka profesionālisma kritērijs tiks prioritēts arī tad, ja piemērots cilvēks nepatiks “kā persona” Lemberga kabatas partijas pārstāvjiem padomē vai Saskaņas un kristīgo ielikteņiem. Vienkārši tāpēc, ka labs radio ir vajadzīgs mums visiem.

Tik neatkarīgs, kā tas ir bijis līdz šim.

Cerēsim, ka mums visiem kopā tas izdosies.

[1] Latvijas Radio Mūzikas raidījumu redakcija ir mana pirmā darba vieta. Priecāšos, ja ar šo būšu palīdzējusi savai pirmajai, lieliskajai darba vietai izdzīvot laikā un turēties pretī “pretvēju” postījumiem. 🙂

Mediju pratības problēmas Latvijā. 2. daļa. Kas ir sabiedriskais medijs?

Posted on by
Atbildēt

Thingsyoushouldlearn.com

 
Mūsu sabiedrība diezgan labi saprot, kā funkcionē mediji diktatūras valstī. Liela vecākās paaudzes daļa ar šādiem – “piesietiem” un “kontrolētiem” medijiem ir nodzīvojuši kopā sava mūža lielāko daļu Padomju Savienības laikā.

Nav brīnums, ka viņiem patīk pašreizējā Krievijas televīzija, kas 100% turpina PSRS laika totālās propagandas tradīcijas: 1) tikai labas ziņas par Krieviju, 2) sliktas ziņas par ārzemēs notiekošo un ideoloģiskajiem pretiniekiem, 3) vietējie politiķi ir labi, gudri, taisnīgi un vareni, 4) ārzemju politiķi ir neveiksmīgi muļķi, 5) diktatūras valstī viss ir vislabāk un pareizāk, 6) ārzemēs ir slikti.

Iespējams, ka PSRS laikā iestrādātā ilūzija, ka mediji var politiķa vadībā “nokrāsot melnu par baltu”, daudziem joprojām patīk un ir vajadzīga. Tādā veidā var iestāstīt cilvēkiem visu, kas priekšniekiem nepieciešams. Jo citu informācijas avotu nav, vai šie (esošie) informācijas avoti ir publikai nesaprotami. Līdzko mēs novācam “dzelzs priekškaru” informatīvajā telpā, tā pēkšņi atklājas, ka lielais vadonis ir sīks blēdis, kaimiņu tēvs – pedofils, bet mīļotā skolotāja korumpēta. Nepatīkami. Jā, tā tas ir. Taču  ir un būs cilvēki un notikumi, kuru vērtība nemainās. Mainoties politiskajām iekārtām un ideoloģijām. Eksistē godprātīgi cilvēki visos laikos.

Padomijas laikā pozitīvajās ziņās ieaijātajam pilsonim ir samērā grūti atsākt dzīvot apgaismotā informatīvajā telpā, kurā līdz šim tika manipulēts ar faktiem un patiesība slēpta. Viņš vēlas urrāpatriotismu un klaigas par to, ka: “mēs esam  lieli” , “mēs esam vareni”, “mēs esam visvisvislabākie”, “mēs esam ģeržava” utt. Šo pārprasto, totalitārismam raksturīgā “patriotisma” veidu šodien var pamanīt Latvijas 100. gadu jubilejā gaidu uvertīrā, kultūras programmās (Nacionālais mantojums, vērtības) utt.

To visiem spēkiem cenšas mums uzspiest arī pašvaldību vadītāji, kuri ir pārliecināti, ka PSRS laika tradīcijas ir jāturpina arī lokālo mediju un reģionu pārvaldībā. Tātad – rīkojot gigantiskus “pilsētu svētkus” (kā Krievijā un Ziemeļkorejā), saliedējot sabiedrību “masu pasākumos” nevis konstruktīvā sadarbībā un pārņemot tiešā politiskajā kontrolē vietējos medijus.

lsm.lv

lsm.lv

Pārņemot medijus savā kontrolē, pašvaldības 100% izslēdz iedzīvotāju iespēju godprātīgi paust savu viedokli par lietām un procesiem, kas notiek viņu tuvumā. Jo provincē visi atrodas tuvu un baidās godīgi un kritiski reaģēt pret kārtējo “jauno bibliotēku” vai “motociklistu balli pusnaktī”, kuru pašvaldības vadītājs ir akceptējis. Šīs bailes saucas “provinciālisms”, jo izpaužas biklumā nostāties pret to, ko vara = mafija=vadošais grupējums ir nolēmuši.  Bieži vien šie “varas lēmumi” ir savtīgi, jo pašvaldības vadītajam, piemēram, patīk baikeri un tāpēc viņi var ālēties Ventspilī caurām naktī savos tradicionālajos tusiņos vasarā. Sūdzībniekiem divos naktī tieši tā arī atbild Ventspils policists=milicis: “Domes priekšsēdētājam viņi patīk. Te tā vienmēr bijis un būs! Brauciet projām, ja nepatīk un gribat gulēt!”.  Neviens pretī nepīkstēs, jo priekšnieks ir atriebīgs. Tā tas provincē iegājies. Citā pašvaldībā Domes priekšnieka drauga dēls precas un kāzu balle tiek rīkota pludmalē, lieguma zonā. Atrodas pāris entuziastu, kas iebilst, taču tad vietējo šefu telefoni tiek atslēgti un jau nākamajā nedēļā pašvaldības vadītājs ārzemju medijiem atskaitās ar viltotiem dokumentiem, lai piesegtu kārtējo korumpēto darījumu. Provincē izdarīt “draugiem” =”priekšniekiem”= “ietekmes personām” pa prātam (sarīkot viņiem labvēlīgus izņēmumus) ir tik viegli, jo noder priekšdienām kā avanss. Tieši tāpēc reģionu dzīvē ir tik svarīgs vietējais, neatkarīgais medijs. Tāds, kurš neuzknābā domes un politiskās vadības nobērtos “informatīvos graudus”, bet domā pats. Neatkarīgi, bezkaislīgi un kritiski. Tas nenozīmē, ka vietējā medija vadītājam katru dienu jāšaudās ar revolveri vai jālinčo kārtējais vietējās nozīmes politiķis, bet gan godprātīgi jādara savs darbs mediju misijas ietvaros.

Ceru, ka sapratāt, cik grūti šim medija vadītājam strādāt reģionā, kur cits citu pazīst un roka roku mazgā. Gandrīz neiespējami. Jāuzmanās no apmelotājiem tik pat nopietni kā no pielīdējiem, meļiem un galma apdziedātājiem. Taču šāds darbs ir ļoti svarīgs, vajadzīgs un vērtīgs. Tas ir iespējams, ja redakcijas vadītājs zina, kā funkcionē žurnālistika un kas ir labas žurnālistikas standarts. Ja redakcijas vadītājs šos pašus svarīgākos sava biznesa “produkta” kritērijus nesaprot (jo nav studējis žurnālistiku vai ilgstoši strādājis progresīvā redakcijā), tad viņš vai viņa nespēs nodrošināt savu rajonu ar vērtīgu avīzi vai interneta mediju.

Tik vienkārši tas ir.

Tātad, mediju uzņēmuma vadītājam ir pirmām kārtām jāzina, kas ir laba žurnālistika un kā to ražo.Tādi žurnālisti ir un šo darbu var izdarīt godīgi un profesionāli. Bez nepamatotiem apvainojumiem, izbraucieniem vai “galma žurnālistikas”.

Tagad varam atgriezties pie Latvijas Radio ģenerāldirektora, kuru pašlaik meklē, bet neatradīs radio un TV padome. Tagad – 2017.gada rudenī. Tas nenotiks tāpēc, ka kritēriji šī amata izraudzīšanas procesā ir kļūdaini. Atkal tiek meklēts āzis par dārznieku un radio žurnālistikas produkta kvalitātes standarts tāpēc atkal nokritīs vēl zemāk nekā iepriekš. Pēdējie 3 – 4 Latvijas Radio vadītāji (savas nemākulības un profesionālisma nepietiekamības dēļ) šo erozijas procesu jau iesāka – nomainot nopietnus žurnālistus ar izklaidētājiem. Tagad ir pamats bažīties, ka “satura gangrēna”  turpināsies un virzīsies dziļāk.

Kas tad ir “laba žurnālistika” un kāpēc līdzšinējie sabiedrisko mediju vadītāji to nesaprata? Tāpēc, ka uz šo jautājumu ir ļoti grūti atbildēt īsi un lakoniski. Taču pamēģināšu to izdarīt.

Salīdzinājumam. Gandrīz visiem bērniem garšo konfektes. Tātad, ja mēs vērtētu mūsu pārtiku izejot no tā, kas cilvēkbērnam tīk, tad izlemtu slēgt RIMI un Maximā visas pārējās pārtikas nodaļas atstājot tikai konfektes un saldumus. Kāpēc? Tāpēc, ka garšo. Saprotams, ka neviens saprātīgs tētis vai mamma tam nepiekristu, jo ir izglītojies uzturmācībā  un ņem vērā, ko šajā jomā domā zinātne. Bombongas nevar būt bērna pārtikas pamats. Tās ir kaitīgas, bet…garšīgas.

Tagad attiecināsim tieši to pašu piemēru uz mediju jomu. Medijiem ir jāinformē (ziņas), jāizglīto (analītiskas filmas, diskusiju pārraides) un jāizklaidē (šovi, viktorīnas). Tas nozīmē, ka informācija un izglītošana = “kotlete” + “kartupeļi”, bet izklaide = konfektes.Tātad pirmā un galvenā dimensija, kas jāievēro radio vadītājam, ir šo trīs elementu līdzsvars. Tikai veselīgu pārtiku un mazliet konfektes? Jeb – aiziet leiputrijā ar sīrupa upēm un šokolādes Everestiem?

Stop! Visas radiostacijas nav vienādas. Ir valsts (Putina un Ziemeļkorejas), sabiedriskās (Latvijas Radio) un privātās = SWH, Radio Skonto utt. Tātad, valsts radiostacijas mums Latvijā vairs nav. Tās ir Krievijai un korejiešiem. Tagad mums ir sabiedriskais radio (LR) un privātie radio kanāli. Sabiedriskais pieder mums visiem kopā, jo to finansējam ar savu nodokļu naudu, bet privātās radiostacijas finansē reklāma.

Vai ir atšķirība starp sabiedriskā radio un privātā radio darbu? Ir.

Privātie uzrunā klausītāju kā patērētāju (pircēju), bet sabiedriskais radio uzrunā savu publiku kā pilsoņus. Divas – diametrāli pretējas pieejas. Sabiedriskais dod vērtīgu uzturu, bet privātais droši un nekautrīgi vālē ar konfekšu artilēriju, izklaidējot līdz nāvei.

Kritisks lasītājs uzreiz iebildīs: “Bet kā ar skatītāju skaitļiem?”. Arī mūsu LR taču raida reklāmu un tas nozīmē, ka viņiem arī vajag daudz klausītāju.  Tātad – jāpalielina izklaidējošo raidījumu skaits un “veselīgās pārtikas” rēķina?

Nē, tas Latvijas Radio nav jādara. Jau sen LR un LTV bija jāatbrīvo no reklāmām, atstājot šo ieņēmumu veidu privātajiem medijiem (nekropļojot tirgu). Taču tad jāpiešķir šim darbam pietiekošs budžets, lai veiktu pašu galveno un jāsaprot kā ar labas žurnālistikas palīdzību saglabāt skatītājus. Tā, lai radio ēters ir piesātināts ar vērtīgām un sabiedrībai vajadzīgām “uzturvielām”, t.i., ar labu žurnālistiku. To, kas nepieciešama valsts pasūtījuma realizēšanai: latviešu valodas, kultūras, orģināldramatirģijas, sporta, bērnu u.c. tēmām.  Labā līmenī.  Profesionāli, nevis formālo atskaišu vai ētera pļāpu formātā.

Tātad pirmais, kas jāatšķir vadītājam – graudi no sēnalām. Vērtīgās uzturvielas no našķiem. Tieši šeit saskatāma galvenā atšķirība starp sabiedrisko mediju un privātajiem medijiem. Pirmie apkalpo klausītāju, kā aktīvu, domājošu pilsoni, otrie – izklaidē pircēju, kas nevēlas domāt. Neprofesionālis žurnālistikas darbā to izdarīt nevar.

lsm.lv

lsm.lv

Saprotams, ka arī sabiedriskajam radio ir pamats vēlēties, lai tā ēteru klausās iespējami vairāk cilvēku un LR šodien ir viens no visuzticamākajiem mūsu sabiedrotajiem. Tas noticis pateicoties kolēģu lieliskajam ētera darbam pagātnē. Paldies viņiem par to! Taču mārketinga speciālistu pārprastā fiksēšanās uz audimatu ( auditorijas skaitļiem) pēdējo gadu laikā demonstrē pretēju tendenci – cenšanos pielīdzināt Latvijas Radio privātajiem radiokanāliem un palielināt izklaides īpatsvaru programmas sietā. To pašu tiecas darīt arī mūsu sabiedriskā televīzija. Starptautiskajā pētniecībā šo public service tendenci vērtē kā negatīvāko iezīmi sabiedrisko mediju satura erozijā, kas patlaban ļoti raksturīga postsovjetiskajām valstīm.  Tām pašām, kas neaprot atšķirību starp valsts – sabiedriskajiem un privātajiem ētera medijiem.

Secinājums? No Latvijas Radio kā kvalitātes zīmi nedrīkstam pieprasīt lielu audimatu.  Tāpēc, ka šis medijs vienīgais var veikt valsts pasūtījumu. Apkalpot mūsu intelektuālās vajadzības. Kā tautai. Kā nācijai.

Sabiedriskais radio un sabiedriskā televīzija šodien Latvijā ir daudz svarīgākas kultūras, mākslas un nacionālās identitātes nostiprināšanas tribīnes nekā Nacionālā opera vai teātris. Mēs maksājam savus nodokļus, lai ētera piedāvājums būtu kvalitatīvs nevis, lai radio balsis mūs izklaidētu līdz nāvei.

Tas nozīmē, ka žurnālistu atlasei sabiedriskajos medijos ir jābūt vislabākajai. Mums nav kvalitātes avīžu vai žurnālu latviešu valodā. Diemžēl nav sava Le Monde vai FAZ. Tāpēc mēs deleģējam kvalitatīvā medija statusu sabiedriskajiem ētera medijiem. Viņiem jāsaglabā kvalitatīvās žurnālistikas latiņa iespējami augstu.  Lai to izdarītu ir jāzina, kas tā tāda laba žurnālistika. Tātad atkal atgriežamies pie tā paša jautājuma.

Kā jaunais Latvijas Radio direktors un vadītājs izvēlēsies sev vislabākās raudzes žurnālistus un līdzstrādniekus, ja pats nav strādājis šādā medijā un nav pētījis mediju darba loģiku?

Viņš to nevarēs izdarīt. Pārbaudīta mediju darba loģika visā pasaulē (to apstiprina arī komunikācijas zinātne) liecina, ka par veiksmīga medija vadītāju var kļūt tikai un vienīgi cilvēks, kas pats ir strādājis par žurnālistu. Viņš saprot drēbi.

Protams, ka visi žurnālisti nevar būt labi vadītāji. Taču viens ir skaidrs – ir jāmeklē Latvijas Radio vadītājs tieši žurnālistu, nevis menedžmeta vai mārketinga speciālistu vidū.

Tātad – kas ir laba žurnālistika?

 

(turpinājums sekos rīt)

 

 

 

 

 

 

 

 

Mediju pratības problēmas Latvijā. 1. daļa

Posted on by
Atbildēt

Mediju jomā šodien Latvijā pārpildīta ar cilvēkiem, kas šo nozari nav studējuši profesionāli. Ar šo, protams, nav jāsaprot, ka talantīgi cilvēki “ar ķērienu “ būtu padzenami vai aizmēžami no redakcijām, mediju valdēm vai ģenerāldirektoru krēsliem. Protams, ka tā nav. Taču varētu pieprasīt, lai redakcijas, kurās vairāk “ienācēju no malas” (nevis profesionāļu), tomēr investētu ne tikai pašā ražošanas procesā, bet arī savu darbinieku un līdzstrādnieku izglītošanā. Vienkārši tāpēc, ka šī joma ir valstij un tās iedzīvotājiem tik pat svarīga kā veselības aprūpe vai izglītība. Vajadzīga. Tā attīstās, nav viendabīga un pelnījusi daudz lielāku sabiedrības uzmanību nekā to saņēmusi līdz šim.

Pagaidām publiskā doma netiek provocēta šajā virzienā. Par to pie mums nerunā. Nav dziļu, populārzinātnisku rakstu, raidījumu vai filmu par šo tēmu. Nav mediju problēmām veltītu, specializētu izdevumu. Tāpēc mediju nozare turpina “sarūsēt” tālāk un publiskas diskusijas šajā virzienā izpaliek, jo “mediju pratība” Latvijā visplašākajos sabiedrības slāņos joprojām saglabājas nesaprotama svešvārda līmenī.

Par šo sfēru varētu runāt daudz un dikti, taču šoreiz pievērsīšos iepriekšējā blogā iesāktās tēmas turpinājumam.

Par to, vai redakcijas vadītājam ir jābūt profesionālam žurnālistam, jeb tomēr pietiek ar enerģisku menedžeri, labu vadītāju vai pieredzējušu mārketingistu.

Kā īsti ir? Vai ikviens un katrs var būt žurnālists, jeb šo nozari tomēr jāmācās un jāsaprot?

Atbilde būs stipri komplicēta, jo nav tik vienkārši, kā no malas izskatās.

Mediju lielākā problēma līdz šim bijusi tā, ka visi patērē ikdienā presi, radio, TV un interneta medijus. Tāpēc uzskata, ka katrs (ikviens) “var būt” un “ir” speciālists šajā nozarē. Ja lasu avīzes, tad varu tās kritizēt un tajās strādāt. Ja skatos TV, tad esmu speciālists arī šajā virzienā. Strādājot avīzē, radio un televīzijā, man pašai regulāri nācies saskārties ar ļaudīm, kas ir pārliecināti, ka mediju kompetence iegūstama tikai un vienīgi praktiskajā darbā. Skolā tāpēc nav jāiet. Valstij kritiskos brīžos mediju vadība pie mums strauji tika iekarota no enerģisko diletantu puses, kuriem “bija pārliecība” par idejām un mediju darba profesionālisms, noteikumi, ētikas kodekss viņus vispār neinteresēja. Toreiz tāda bija “Atmoda” un tai līdzīgie izdevumi, tagad šo pašu ceļu mēro neskaitāmie interneta rakstītāji, kas paši pūta un paši deg. Vai tas ir slikti? Nē, nav. Tā ir izņēmuma stāvokļa niša, kura kalpo savam laikam un īsam periodam. Taču ilglaicīgi šāda pieeja nevar nodrošināt kvalitatīvu mediju jomas funkcionēšanu cauri laikam.

Diemžēl, pie mums Latvijā gan okupācijas, gan  “dziesmotās revolūcijas” ir smagi traumējušas mediju attīstības procesu un žurnālistikas stāvoklis šodien nav stabils. Tas attīstās ar pārrāvumiem, dramatiskām plaisām un alkst stabilitātes. Pēc Emīlijas Benjaminas  nāca Čaka publicistika, Ķempes “klibošana” pa Indrānu ielu gar kapiem, Olgas Utkinas un Ērika Hānberga periods ar ļoti interesantiem sporta žurnālistikas “iespraudumiem” Daiņa Caunes interpretācijā. Kur nu vēl Škapara Literatūra un Māksla, kas joprojām guļ mirusi arhīvā. Nav tā, ka PSRS laikā Latvijā būtu bijusi tikai (un vienīgi) kompartijas aģitācija un propaganda. Tieši tāpat, Rīgas Kinostudijas produkcija nebija tikai Vosa vai Pelšes ideju apgavilētāja. Pēc manām domām jau sen ir pienācis laiks savilkt kopā gan literatūras, gan mākslas, gan publicistikas, gan žurnālistikas kopainu tā, lai izveidotos vienots stāsts par to, kā māksla un kultūra ir plūdusi cauri laikam latviešu valodā un kāda šī straume izskatījās. Ieskaitot Viļa un Jūlija Lāču simbolisko pienesumu. Žurnālistika arī iekļaujas šajā vienotajā straumē un tai ir ļoti specifiskas iezīmes, kas šodienas publicistiem būtu jāredz un jāapzinās.

Tas nozīmē, ka deviņdesmito gadu trimdas iedomas par to, ka visi žurnālisti, kas ir strādājuši medijos Latvijā padomju laikā ir padzenami un to vietā pieņemami “zaļi gurķi”, ir rīkojušies ļoti tuvredzīgi, bezatbildīgi un infantili. Sekas šai pieejai redzamas šodien. Mūsu Latvijas mediju produkcijai nav : 1) pēctecības, 2) klasiķu, 3) vēstures, 4) ekspertu, 5) kvalitātes standarta, 6) laikam atbilstošas žurnālistu izglītības, 7) specializētas periodikas, 8) profesionālas organizācijas/publicistu kluba.

Šo stāvokli nevar atrasināt ar lēmumiem ministrijā, ārzemju pabalstiem noteiktiem latviešu žurnālistu grupējumiem vai personām. Tas ir ļoti svarīgs un komplicēts mudžeklis, kas jāatšķetina vien pašiem.

Lai nodrošinātu kvalitatīvu mediju produkciju ir nepieciešama izpratne par to, kas ir laba žurnālistika. Latviešu valodā joprojām nav šī jēdziena formulējuma vai izpratnes par šo fenomenu. No ārzemju tekstiem aizgūtās frāzes par “sargsuni” vai “atmaskotāju”, neiztur kritiku. Sākt vajadzētu ar sabiedrības plaša mēroga izglītošanu par to, kāda tad ir mediju modernā, demokrātiskā sabiedrībā. Kas jādara žurnālistam un “kā” jāstrādā, lai attaisnotu publikas gaidas. Vai ir “labā” un “sliktā” žurnālistika? Labās un sliktās ziņas? Kā mediji tās izvēlas un selekcionē ēteram. Kāpēc reģionālo, pašvaldību avīžu ieviešana vietējās domes režijā ir noziegums? Kāpēc ir tik daudz “slikto ziņu” un kāpēc es vakar izslēdzu Latvijas sabiedriskās TV pirmā kanāla diskusiju, jo man bija garlaicīgi (šķita bezjēdzīgi) skatīties tālāk. Jautājumu ir daudz, jo mūsu sabiedrība kopumā nesaprot, kāpēc “tāda žurnālistika” ir vajadzīga un kas tai jādara.

Paskatījos pāris tulkotās brošūras, kas Latvijā sāk iedarbināt mediju pratības kompetenci un redzēju, ka atkal “garām”. Nevajag sākt analizēt “pareizās” un “nepareizās” ziņas, ja iedzīvotājiem nav skaidrības par to, kas ir mediju misija. Vēl sliktāk ir tas, ka šo misiju nesaprot arī mūsu valdības un parlamenta lēmēji.

Tātad.

Ar ko sākt?

Sāksim ar to pašu “mediju volejbolu”. Uzskatāms piemērs, kā paskaidrot mediju misiju demokrātiskā valstī. Šajā attēlā redzams, kā mediji darbojas brīvas valsts apstākļos. Vienā tīkla pusē vara un nauda. Otrā – mediji.

Taču sāksim ar atkāpi. Ar vecajiem laikiem.

Toreiz (Padomju Savienībā) mediji sastāvēja no preses, radio un televīzijas, kas kalpoja vienīgajai partijai (komunistiem). Kā rupors, aģitators un propagandētājs. Tātad mediji bija līdzeklis, lai partija un politiskā vadība (vara) izskatītos labāka, gudrāka, cilvēcīgāka un vajadzīgāka. Partijnieki tieši vadīja visas redakcijas un pieprasīja pozitīvu informāciju par sevi un negatīvu par saviem pretiniekiem. Katrā pilsētas, reģiona partijas vai komjaunatnes komitejā bija darbinieku nodaļa, kas sekoja noteiktas grupas avīžu, radio vai TV darbam. Noteica vadlīnijas, plānoja kampaņas un darīja visu, lai iedzīvotāji no medijiem saņemtu tikai filtrētas, pozitīvs ziņas par to cik labi dzīvot Ļeņina dibinātajā valstī Staļina vai Brežņeva vadībā. Slikto ziņu nebija. Laimes valstī visi bija laimīgi un smaidīja gan no avīžu lapām, gan no goda plāksnēm uz ielas. Slikti viss bija tikai ārzemēs, pie liberāļiem un kapitālistiem. Kaut ko līdzīgu šodien varam novērot Krievijas medijos, kurus vada Putina ideologi.

Kā tad paliek ar tiem žurnālistiem, kas tomēr varēja vai uzdrīkstējās nesekot partijas ideologu norādēm un radīt darbus, kurus mierīgi var publicēt arī šodien. Jā, šādi cilvēki toreiz bija. Vairāk to bija mākslas, sporta, sadzīves un kultūras žurnālistikas jomā. Nemaz to nebija politikas sfērā, jo šāda aktivitāte praktiski nebija iespējama cenzūras dēļ. Tas nozīmē, ka bija žurnālisti okupētās Latvijas apstākļos, kas (iespēju robežās) centās un mēģināja uzrunāt publiku godprātīgi. Taču šāda rīcība nebija viegls solis un daudzos gadījumos beidzās ar atlaišanu no darba. Man šķiet, ka šos cilvēkus vajadzētu apzināt šodien un pievienot kopējai mediju vēstures straumei. Lai nepazūd godprātīgums. Starp citu, šie cilvēki stāvēja pie neatkarīgās Latvijas šūpuļa un lielā mērā veicināja valsts neatkarības atgūšanu, kurai mēs visi tolaik ticējām.

Pēc tam notika lūzums. Latvija kļuva neatkarīga un avīzē, televīzijai vai radio vairs nebija jākalpo komunistu partijas instrukcijām, jābaidās no “Glavļita” cenzoriem. Tagad bija ļoti svarīgi, lai pie mediju stūres nostātos atbildīgi un profesionāli cilvēki, kas prastu un spētu vadīt mediju jaunajos apstākļos. Diemžēl Latvijā tā nenotika. Ja slimnīcas netika “iztīrītas” no ārstiem, kas bija studējuši ideoloģiski nepareizajos Padomju Savienības laikos, tad mediju vidē tas nežēlīgi tika realizēts. Jaunais, ideoloģiskais buldozers tika iedarbināts un mediju haoss varēja sākties. Par šiem procesiem esmu aprakstījusi savās grāmatās, tāpēc 90. gadu mediju menedžmenta kļūdām plašāk nepievērsīšos šajā tekstā. Taču pats galvenais paliek – mediji deviņdesmitajos gados nebija pienākumu augstumos. Tie neveica iedzīvotāju (ieskaitot politiķu) sekundāro socializāciju un neiemācīja postsovjetiskajam cilvēkam dzīvot jaunajos laikos. Jaunā mediju vide un apstākļi bija viens no aspektiem, kurus postsovjetisti nesaprata un neizprot joprojām. Ko viņi nesaprot pat šodien? Gandrīz 30 gadus pēc PSRS sabrukuma?

Viņi nesaprot, ka mediji (avīzes, radio, TV, interneta mediji) šodien vairs nav un nedrīkst būt ierocis politiskās vai ekonomiskās varas rokās. Tās ir neatkarīgas institūcijas. Tieši tāpat kā, piemēram, slimnīcas.

Politiķis, vietējās varas pārstāvis nedrīkst piezvanīt uz slimnīcu un pieprasīt savam kolēģim noteiktu labu diagnozi, piemēram, angīnu vēža vietā. Nav svarīgi kādu politisku partiju pārstāv slimnīcas galvenais ārsts, direktors vai ārstējošais mediķis. Nedrīkst pieprasīt vai pasūtīt sev vajadzīgo diagnozi. Tas ir saprotams pat piedzērušam ezītim. Tieši tāpat nedrīkst veikt politisku diagnozes pasūtījumu medijam. Ja kāds no Ventspils vai Jelgavas pašvaldības to tomēr dara un tur sev kabatas avīzi, radio staciju vai interneta portālu, tad šis cilvēks rīkojas tik pat amorāli kā Staļins vai slimības diagnozes pasūtītājs rajona slimnīcā.

Kāpēc nav pieļaujams, ka politiķis pasūta sev vajadzīgo diagnozi? Tāpēc, ka slimība nemainās un sirgstošais tomēr nomirs ar vēzi, kaut arī viņam tiks deklarēta “laba ziņa” –angīna. Tieši tāpat ir ar medijiem – ja pašvaldība ir atvērusi jaunu bibliotēku un vēlas izspēlēt šo notikumu kā ļoti nozīmīgu ieguldījumu vietējo iedzīvotāju labā, tad tas nenozīmē, ka iedzīvotājiem patiešām neiztikt bez šīs bibliotēkas. Mana ciemā, piemēram, naktīs ir tumši, bet laternas ir ievilktas tikai centrā. Tāpēc klūpam un krītam bez gaismas ejot uz mājām. Man un kaimiņiem gaismas ievilkšana ir daudz svarīgāks jautājums nekā jaunas bibliotēkas iekārtošana vecās vietā. Pašvaldībai jauna bibliotēka “izskatās labi” no PR viedokļa, to var fotografēt, daiļi rādīt kā PSRS laika sasniegumu. Visa Ventspils šodien pilna ar šādām “bibliotēkām” un “konservatorijām” kā savulaik “Palmu kūts” Ādažu kolhozā. Taču Inesei dzīvojot uz Pils ielas Ventspilī joprojām nav siltā ūdens īres mājā, piektajā stāvā, par dušu nemaz nerunājot. Kā redzat – katram svarīgs kaut kas cits. Parastam iedzīvotājam ir vienas vajadzības un tās ir jāaizstāv medijiem. Priekšniekiem un politiskajai vadībai ir pavisam citas vajadzības. Viņiem svarīgi, lai no malas viss izskatītos skaisti. Lai “ar bibliotēkas palīdzību” būtu iespējams uzvarēt nākamajās vēlēšanās un palikt pie varas. Ievilkt spuldzes ar ielas apgaismojumu manā ielā nav interesanti. No PR viedokļa ieguvēji būs tikai 5 nami. To var atlikt. Labāk uzbūvēt jaunu stadionu kā Aizputē par kuru neviens neskrien un nelec. Taču tas labi izskatās fotogrāfijas, dabā un atskaitēs.

Ja atdosim medijus pašvaldību politiķiem, tad pilsēta attīstīsies tā kā politiķiem labāk izskatās – ar uzskatāmiem un nevajadzīgi dārgiem būvobjektiem, kas labi izskatās priekšvēlēšanu reklāmās. Bez tam no šiem būvobjektiem var “labi uzvārīties” pats pasūtītājs – domes vadītājs un viņa sabiedrotie. Šo procesu lieliski var novērot, piemēram, šodien Rīgā. Mums ir vajadzīgs tramvajs uz Brīvdabas muzeju, bet Ušakovam vajag uzrakt Senču ielu un publiskā doma netiek ņemta vērā tieši tāpat kā Krievijā. Taču mēs zinām, ka šis domes lēmums ir kļūdains, jo mums ir vēl neatkarīgie mediji. 

Tāpēc demokrātiskā valstī (nevis Krievijā, vai PSRS) medijus vada neatkarīgi profesionāļi, kas saskata esošās problēmas un pievērš tām sabiedrības uzmanību.  Medijiem (visos līmeņos) nedrīkst būt sasaiste ar politisko, ekonomisko vai reliģisko varu. Pretējā gadījumā tie nespēj novērtēt esošo stāvokli bezkaislīgi/lietišķi un palīdzēt attīstīties sabiedrībai tālāk. Protams, ka arī demokrātiskās valstīs eksistē tendenciozie mediji, kas plaši afišē savu saistību ar kādu partiju, reliģisko grupējumu vai interešu grupu. Tie apkalpo noteiktas nišas publiku un tur arī paliek. Taču valsts vai pašvaldību medijiem ir jāapkalpo visa sabiedrība, ne tikai adventisti vai makšķernieki. Tāpēc mediju misija uzliek pienākumu būt neatkarīgiem.

Vai šo mediju vadību var veikt cilvēks, kas nav profesionāls žurnālists?

Par to uzrakstīšu rīt.

 

 

(turpinājums sekos)

 

Par sabiedriskā radio šefa meklēšanu un žurnālistikas “produkta” kvalitātes izpratni

Posted on by
1

Latvijas Radio ēka Rīgā/ foto: Spoki/TVNET

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Šajās dienās kārtējās komisijas atkal Rīgā gatavos kandidātus Latvijas vecākā (joprojām dzīvā) masmedija ar nosaukumu “Latvijas Radio” augstākajiem amatiem. Nedomāju, ka ir vajadzība argumentēt šī medija leģendāro vēsturi un nozīmību mūsu valsts attīstībā. Šķiet, ka svarīgāk ir ierosināt diskusijas un domu apmaiņu par to kāpēc šis auditīvais rupors ierūsē visās kvalitātes izpausmēs un kas būtu darāms, lai šo korozijas procesu apturētu un novērstu.

Ar ko sākt.

Celtnieku un ēku būvniecības eksperti apgalvos, ka vieglāk un labāk ir nojaukt. Nevis restaurēt. Desu un restorānu direktori pastāvēs uz to, ka ražošanu nepieciešams optimizēt, bet  vēl citi klaigās un piesauks daudz svarīgu biznesa argumentu, kas darbojas gandrīz visās ražošanas nozarēs. Būs tādi, kuri apbruņosies ar “labas pārvaldības” ambīcijām. Būs vēl daži, kas deklarēs, ka viss notiek godīgi (ir taču konkurss!) un tāpēc viss kārtībā. Taču rezultāta nebūs.

Jau tagad var droši prognozēt, ka visi šie “konkursi”, “valdes priekšsēdētāja” un “dalībnieku” amatu izraudzīšana beigsies ar kārtējo izgāšanos. Kā parasti. Pēc laiciņa “riņķa deja” atsāksies no jauna: esošo priekšnieku nometīs, radio kolektīvs būs sašutis, sabiedrība tāpat. Turpināsies runas par to, ka visi mediji jāprivatizē, citādi žurnālisti “nez ko iedomājas” un šlesera kloni atsāks diskusijas par Doma laukuma ēkas pārdošanu un radio pārcelšanu uz Sēnīti, Ozolniekiem vai Kalnciemu.

Kāpēc tā notiek?

Vienkārši tāpēc, ka mediju joma ir ļoti specifiska un unikāla biznesa joma, kas robežojas drīzāk ar baznīcu un izglītību, nevis ar hamburgeru ražotni. Taču tās vadībā politiķi un iesaistītie cenšas izmantot “caurmēra” biznesa praksi.

Tas, kas ir noderīgs un labi izmantojams dzērveņu vai kurpju ražošanā, neder mediju biznesā.   

Vēl vairāk – var būt pat kaitīgs sabiedriskajiem medijiem.

Tātad – īss ievads tiem, kas nesaprot, bet vēlas saprast.

Pirmkārt, visi mediji nav vienādi. Eksistē ne tikai kvalitatīvie un lētie mediji, bet arī klasiskie un sociālie, privātie un sabiedriskie, valsts un organizāciju utt.

Latvijas mediju tirgus, pamatojoties uz komerciālo pieeju (ASV modelis), jau vairākus gadus uzrāda tendenci palētināties un pieskaņoties zemākajam patēriņa modelim ar skandāla jeb bulvāra žurnālisma kopsaucēju. Tajā dominē sports un izklaide (jautrie un asarainie naratīvi). Tas notiek tāpēc, ka īpašnieki vēlas nopelnīt un lēta mediju prece it kā varētu (pēc viņu loģikas) tikt pieprasīta plašāk nekā kvalitatīva. Tātad Stockmana sortimenta vietā mums piedāvā Centrāltirgus būdu kurpes, čības un mētelīšus. Tie maksā lēti, nav nedz glīti, nedz izturīgi nedz autentiski, bet iztikt var, ja cilvēks taupa naudu. Līdzīga aina novērojama mediju piedāvājumā. Lielais vairums piedāvā latviešu valodā ļoti zemas kvalitātes žurnālisma produktu, cerot uz primitīviem instinktiem, kas auditorijā izraisīs spontānos klikšķus un impulsa preču iegādi teksta un fotogrāfiju izpildījumā. Tas nozīmē ka mediju vadītāji apzināti pazemina produkta kvalitāti, kas dramatiski pazemo arī kopējo intelektuālā informatīvā materiāla piedāvājuma līmeni latviešu valodā. Situāciju var salīdzināt ar skolu, kurā matemātikas un gramatikas vietā skolēniem māca konfekšu sūkāšanas tehniku un īpaši rupjas lamāšanās semiotiku. Nedomāju, ka visi bērni 100% traki lauztos uz šīm nodarbībām, taču sistēma ar laiku spētu gan sabojāt zobus lielam audzēkņu skatam, gan pārvērst komunikācijas valodu zagļu žargona līmenī kā to varējām novērot Lemberga un Šlesera “Rīdzenes sarunās”.

Tātad – visa mūsu sabiedrība (kopumā) nav ieinteresēta, lai šis process turpinātos. To nepieciešams apturēt. Tā kā aizliegumi šajā jomā nedarbojas, tad pieņemts izmantot labā parauga piemēru, kas paceļ žurnālistikas kvalitātes latiņu līdz normas robežai. Eiropā šo kvalitātes standartu nodrošina kvalitatīvā prese [1] un sabiedriskie mediji[2] .

ASV, Kanādā vai Austrālijā nav šādu sabiedrisko mediju tradīciju, tāpēc saprotams, ka mūs tautieši no šīm valstīm eiropiešu kauju par sabiedrisko mediju nākotni patiešām nesaprot. To lieliski varēja novērot brīdī, kad Latvijas sabiedrisko televīziju uzticēja vadīt tieši amerikānim Uldim Gravam. Neizteikšos par āžiem un dārzniekiem[3], bet pievērsīšos pašai  problēmas būtībai. Kas tad ir sabiedriskais medījis un kāpēc tas nav valsts medijs?

BBC Lielbritānija iedibināja šo tradīciju un šis sabiedriskais medijis (radio un TV izteiksmē) joprojām varonīgi turpina public service tradīciju. Jā tas ir medijs sabiedrības kalpībā (tiešā tulkojumā), taču nenozīmē, ka tās valdē jāieceļ visu konfesiju, profesiju un radošo savienību pārstāvji, lai šis medijs patiešām  spētu veikt sabiedrisko pasūtījumu.

Ne, tas nav jādara.

Sabiedrisko mediju valdē nevajag iecelt vai ievēlēt visu partiju, ticību, cerību, noslieču, pārliecību utt. pārstāvjus. Viņi pārstāv noteiktas sabiedrības grupas, bet nedrīkst tieši ietekmēt sabiedrisko mediju saturu. Tās būs varas spiediens uz mediju un demokrātiskās valstīs nav pieļaujams.

Lai pieprasītu sabiedrībai svarīgu jautājumu atspoguļo[sanu (kvalitatīvi) medijā (sabiedriskā), ir nepieciešams valsts pasūtījums. Tātad – politiķi un organizācijas noformulē SABIEDRISKO PASŪTĪJUMU un vienojas par tā izpildi ar medija ģenerāldirektors un viņa radošajiem resursiem.

Viss. Tālāk nekādas iemaisīšanās saturā nav pieļaujamas.

Nekāda radio un TV padome nav vajadzīga. Drīzāk ir nepieciešama Mediju tiesībsarga uzraudzības institūcija un mediju tiesa, kas pret visiem medijiem izturas vienādi  (presi un interneta medijus ieskaitot). Frekvences var sadalīt kultūras ministrija.

Tātad – sabiedriskais medijs nav valsts medijs, lai gan to finansē arī ar valsts budžeta līdzekļiem. Šie budžeta līdzekļi nav partiju privātīpašums, bet gan mūsu (visu LV pilsoņu, iedzīvotāju) maksājumi valsts kasē un par to mums pienākas ne tikai pensijas, skola un vēl citi valsts apmaksātie pakalpojumi, bet arī kvalitatīvs mediju piedāvājums.

Tieši šajā mirklī ir skaidrs, ka sociologs vai desu fabrikas īpašnieks (ar ambīcijām nosēsties Latvijas Radio priekšgalā) mūsu sabiedriskajam medijam neder. Nekad nederēs.

Kāpēc?

Tāpēc, ka viņš nesaprot kas ir un kāds izskatās kvalitatīvs mediju produkts.  Diemžēl tā ir. Lai saprastu kas ir kvalitatīva žurnālistika, ir jāstudē šīs priekšmets augstskolā un jābūt praktiskai pieredzei žurnālistikas darbā. Bez šādas bagāžas nevar vadīt sabiedrisko mediju un nodrošināt sabiedriskā pasūtījuma izpildi. Latvijā eksistē pretēja loģika, kas deklarē, ka vadītājam drīzāk jābūt labam menedžerim un žurnālistikas kvalitātes novērtējuma pakalpojumus iespējams nopirkt no malas. Taču ar šis pieņēmums mediju biznesā nedarbojas. To pierāda gan zinātne gan prakse. Starp citu, arī Latvijā sabiedrisko mediju intensīva sagraušana sākās ar brīdi kad par vadītājiem sāka “iecelt” biznesmeņus “no ielas”.

Mediju biznesā augstākajai personai ir jābūt ar pieredzi un izpratni par žurnālistu darbu un menedžmenta vai finanšu pārvaldības pakalpojumus var un vajag pirkt no malas.

Kas notiek pašlaik?

Pašlaik grūst kopā  Ivara Beltes vaditā Latvijas televīzija, kas neatbilst public service kvalitātes kritērijiem. Tā kopē privāto televīziju standartu un tieši tāpēc neseko sabiedriskās televīzijas modelim. Audimats nav rādītājs. Nedomāju, ka ir  viegli nodrošināt augstas klases raidījumus esošā budžeta ietvaros, taču izklaides un jaunatnes auditorijas pārspīlēšana, ir klasisks mediālās nekompetences signāls, kas pagaidām netiek pienācīgi novērtēts un saprasts. Programmas LTV nav spējīgas konkurēt. Diemžēl.

To pašu (muļķīgā veidā) cenšas panākt arī kādreiz kvalitatīvais Latvijas radio, kura studijās Dzintra Kolāta vadībā tika ielaisti “kursu klausītāji” kādreizējo žurnālistu vietā.

Mediju kritikas (analītikas) praktiski nav.

Taču ir svarīgi elementārus jautājumus paskaidrot tiem, kam tas interesē.

Ceru, ka jautājumi sekos.

 

 

 

[1] Latvijā tādas nav

[2] Latvijā ir sabiedriskie mediji, taču tie turpina zaudēt kvalitāti

[3] Apbrīnojama ir LV menedžētāju prasme izraudzīties nepiemērotus vadītājus svarīgiem amatiem

Civilās nepiekāpības deficīts jeb trīs slīcinātājas no Brīvības ielas 148

Posted on by
1

Šoreiz neiedziļināšos un neklāstīšu nejēdzīgās, aktuālās norises būtību. Problēma nav manā sāpīgajā neveiksmē, bet gan cilvēkos, kas to izraisīja. Likums vai noteikums uz visiem attiecas vienādi. Izņēmumu nedrīkst būt. Piekrītu. Taču ikvienam likumam un noteikumam var būt arī ēnas puses. Proti, “noteikums” var būt ļoti stulbi pieņemts un (labu gribot) spēt sagādāt lielai sabiedrības daļai neērtības un pat ciešanas. Ja daži zog, tad nevajadzētu visus uzskatīt par potenciāliem zagļiem. Šādos gadījumos (un šādu gadījumu ir ļoti daudz!) visu izšķir izpildītājs. Tas, kurš pārcenšas.

Tātad – vai nu kaismīgi tas seko Buhenvaldes  koncentrācijas nometnes ierēdņu pārliecībai ar nosaukumu: “Ordnung muss sein!”, vai arī saprot, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības nelinčot otru cilvēku tikai tāpēc, ka likumi un noteikumi to atļauj darīt, taču to var atļauties arī nedarīt. Cilvēcības un godprātības vārdā.    

Tātad.

Par ko ir šis stāsts?

Par to, ka ir likumi un hierarhijas, kas atļauj noteiktās situācijās izrēķināties ar apkārtējiem cilvēkiem un palikt par to nesodītam. Tā tas vienmēr ir bijis. Taču var to arī nedarīt.

Tieši tā kā, piemēram, Žanis Lipke un visi tie, kas glāba cilvēkus brīdī, kad nodot skaitījās godīgi un tikumīgi. Katram no mums ir savi vērtību rādītāji un tieši tie arī nosaka mūsu civilās nepiekāpības potenciālu un caur to – cilvēcīgas sabiedrības nodrošinājuma priekšnoteikumus. Tāpēc arī šodien varam nedarīt cūcības, kuras no mums pieprasa noteikumi, ja labi redzam, ka šie noteikumi nav godīgi attiecībā pret visiem vienādi.

Varam izvērtēt vai vajag “spert ar papēdi pa seju” cilvēkam, kas neko nav pārkāpis. Vai tomēr bliezt tā, ka asinis tek un rētas paliek.

Protams, ka glābt cilvēkus (nepakļaujoties varas un noteikumu diktātam) ir drosmīgi. Šo cilvēku vārdā mēs šodien nosaucam ielas. Taču pilsoniska drosme ir nepieciešama ne tikai kara vai diktatūras situācijās. Tā vajadzīga arī mūsu mierīgajā ikdienā. Tagad un šodien, kad ikdienas varonība (jeb civilā nepiekāpība muļķībai) ir būtiska sadzīves kategorija, jo ļauj sabiedrībai atveseļoties no postkolonoālisma ieradumiem, kuru skaitā vispretīgākais ir – akla paklausība tiem kas pie varas.

Cik lielā mērā ikviens no mums šodien ir gatavs kritiski noraudzīties uz to, kas notiek ap mums un neiesaistīties muļķīgi pieņemtu likumu un noteikumu realizācijā ar savas pašiniciatīvas palīdzību?

Piemēram – mūsu birokrātiskā cīņa pret terorismu. Šo “kauju” lidostu drošības pārbaudes sektorā var novērot ikviens. Savādi, ka ne brīdi nav bijis gandarījuma par to kā “drošībnieks” atverot somu, izkašņājot datoru vai izpētot kosmētikas maciņa saturu, rūpējas manā labā. Lai kā šis cilvēks censtos, nav sajūtas, ka šāda procedūra man palīdz izvairīties no teroristu uzbrukuma lidmašīnā. Drīzāk (ar šo procedūru) sodīti tiekam mēs, kas neesam un nebūsim teroristi. Jo pārbaudes var veikt ļoti dažādi. Var darīt to slikti –  pieprasot vecmāmiņai nosiet zīda lakatiņu, novilkt pērļu rokassprādzi, vai pat izģērbt viņu lidostā, dzimšanas dienas rītā. Taču var arī nepārspīlēt un novērtēt katru pasažieri atsevišķi, palīdzot pat tādiem, kuriem pazudušas rokas bagāžas atslēgas un somu atvērt nav iespējams. Kā redzas – “slīcinātājas no Brīvības ielas 148” eksistē visos līmeņos, kur cilvēkam noteikumi dod iespēju legāli kompensēt savu sadzīves sadismu un skaudību. Vai šī centība mums ko dod? Vai ir pamats noticēt, ka likumi un noteikumi tiek rakstīti dzīves kvalitātes uzlabošanas dēļ? Nē, diemžēl tā nav. Liela noteikumu daļa piedzimst tāpēc, lai amatpersonām būtu par ko atskatīties augstākstāvošajiem. Taču izpildītāji var un drīkst nebūt burta kalpi.

Paradoksāli – kamēr drošības kontroles turpina plosīšanos lidostās izkratot mūsu somas, Barselonā un Stokholmā, Londonā un Berlīnē, teroristi nenogurst galēt nost cilvēkus ar automašīnām uz gājēju ielām. Jā, es zinu, ka birokrātamēbas mans iebildīs un apgalvos, ka “drošības kratīšana dēļ” lidostās ir novērsti tik un tik teroristu uzbrukumi lidmašīnām. Taču vai nebūtu tagad steidzami jāaizliedz arī iedzīvotāju pulcēšanās lielās grupās Ventspils vai Alūksnes pilsētas svētkos, jāpārtrauc prāmju satiksme un jāierokas zemē, lai teroristi netiek klāt? Ir taču skaidri redzams, ka visaugstākā līmeņa lēmēji pie mums netiek līdzi teroristu jaunradei un nespēj radīt aizsardzības sistēmu, kas būtu vērsta pret viņiem. Nevis pret mums.

Diktatūras laikā Latvijā bija daudz idiotisku aizliegumu, kurus atceras tie, kas tolaik bija spiesti dzīvot. Mūsu klases audzinātājs atļāva puikām staigāt ar gariem matiem. Jā, tas bija aizliegts. Būtu viņa vietā strādājušas “slīcinātājas no Brīvības ielas 148”, zēniem mati tiktu nodzīti uz nullīti un meitenēm bizes sapītas cietas kā kuģa tauvas, jo PSRS valdības ideologiem nepatika vaļēji, gari mati. Taču skolotājs Egle neņēma galvā šo stulbumu un atļāva bērniem brīvību, cik nu to nodrošināt bija viņa iespēju robežās. Šādu neklausīšanu, kas palīdz saglabāt cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem, sauc par civilo nepiekāpību. Ari man bija iespēja sevi pārbaudīt okupācijas apstākļos, kad es kā Latvijas universitātes amatpersona saņēmu pavēli atskaitīt kādu studenti. Meiča nebija man simpātiska, bet sapratu, ka izmešana no augstskolas ir traumējoša ikvienam. Nogrūdu pavēli atvilktnē un neatskatīju. Gaidīju kad kāds mani pārbaudīs. Nepārbaudīja. Ja mani pieķers, teikšu, ka nesapratu. Viss. Vara bija stulba, noteikumi debili un par piedalīšanos demonstrācijā, nav taisnīgi pazudināt cilvēku.  Vēlāk šī meitene kļuva par ļoti populāru un nozīmīgu Latvijas kino jomas darbinieci. Viņa pati par šo faktu neko nezina. Jā, es neklausīju pavēlei no augšas. Savu iespēju robežās. Neesmu varonis, bet pats galvenais – nebiju “slīcinātāja”, kas iztapīgi cenšas nomurcīt iespējami daudz cilvēku, lai uzkalpotos vai kompensētus savas varas vajadzības. Ja ikviens no mums domātu ar galvu un sirdi, tad sabiedrība kļūtu labāka. Vai tas (galu galā!) nav mūsu kopīgais mērķis?

Vai esat “slīcinātāji” jeb tomēr civilās nepiekāpības atbalstītāji.

Kā ir ar Jums?

Ar mums?

 

 

Krievu – ķīniešu manevri Baltijas jūrā

Posted on by
Atbildēt

Danmarks Radio

 

 

 

 

 

 

 

 

Trīs ķīniešu karakuģi jau iepeldējuši Baltijas jūrā, lai piedalītos unikālā militārā spēka demonstrācijā kopā ar krieviem – ziņo Dānijas Radio. Pavisam drīz tie būšot mūsu tuvumā. Ķīnieši šādi rīkojas pirmo reizi. Flotes demonstrējumi  (kopā ar krievu kuģiem) ir jaunums. Gan viņiem, gan mums. Sēžot liedagā, varēsim to visu noskatīties. Kā filmā.

Ķīniešiem tas nozīmējot spēka demonstrāciju un signālu, ka tagad ar Ķīnu visiem nāksies rēķināties starptautiskajā kontekstā daudz nopietnāk nekā līdz šim. Krievijai šāda izrādīšanās esot svarīga, lai ierādītu pasaule, ka tai ir vareni draugi. Ka Putins šodien nav viens. Laikā kad bijušās PSRS “nacionālās nomales”  intensīvi draudzējas ar NATO. Latviju ieskaitot.

Trīs ķīniešu kuģi piektdien ieradīsies Kaļiņingradā un jaunnedēļ sāks demonstrēties manevros kopā ar krieviem. Dānijas Radio informē, ka pavisam šajos manevros ar pirmdienu piedalīšoties pavisam 10 kara kuģi, kas pūlēšoties panākt sinhronu sadarbību starp abu valstu flotēm. Šāda sadarbība (krievu un ķīniešu starpā) esot jau notikusi Vidusjūrā, Klusajā okeānā, taču Baltijas jūrā tas notiekot pirmo reizi.

Ķīna pēdējo gadu laikā mērķtiecīgi paplašinājusi savas militārās ietekmes spektru, tikko arī atklāta kara bāze ārzemēs Džibutī (Āfrikas austrumu piekrastē). Pašlaik ķīniešu kara kuģi pamanāmi Melnajā jūrā. Baltijas jūra esot tikai nākamais solis šajā ofensīvajā procesā.

Putins ar šo beidzot pievērsis uzmanību arī savai Baltijas jūras flotei, kas līdz šim viņa impērija nebija pirmā pozīcijas aktivitāte. Tiek būvēti jauni kara kuģi, Baltijas flotes vajadzībām.

Protams, ka šī Krievijas manevru aktivitāte Baltijas jūrā kopā ar ķīniešiem ir apzināts izaicinājuma manevrs NATO aliansei.

kadrs no YouTube

Šobrīd mūsu virzienā peld arī zemūdene Dmitrijs Donskojs un kreiseris Pēteris Lielais. Taču tie nepiedalīsies manevros, bet gan mērķē uz Peterburgas armijas parādi jūlija beigās.

Nākamnedēļ varēsim noskatīties dažādu kuģu braukšanā. Visādos virzienos, dažādu motīvu vārdā. Nepatīkami, jo tas notiks tepat pie mums.

Tuvu Latvijas liedagam.