«Narcisīšu» un «atriebīgu ticīgo» laiks

Nicas pludmale 2016/FPRepublikāņi tomēr virzīs ASV prezidenta postenim Donaldu Trampu. Tas nozīmē, ka arī amerikāņiem būs pašiem savs «ventspils lauva» =  jeņķu Lembis. Nekā laba neredzu šajā izvēlē.  Tramps cieš no varas abstinences un laužas pie politikas «kloķiem» nekādi netiekot vaļa no sajūtas, ka cilvēce bez tādiem kā viņš neiztiks. Viņi paši, protams, arī neiztiks bez cilvēces kā sava jājamā zirdziņa. Tā nav mērķtiecība. Drīzāk diagnoze, tāpēc bīstama tik ietekmīgai valstij kā ASV.

Starp citu, Islāma valsts (Daesh) karotāji rīkojas līdzīgi: mazāk karotāju, zaudētas teritorijas Sīrijā un Irāka panāk savu – palielinās viņu terorisma akciju skaits naidnieka zonā jeb Rietumpasaulē. Eiropa tagad ir tik pat ērti ievainojama kā Amerikas Savienotās Valstis. Taču šogad varam novērot jaunu amatniecisko teroristu vilni, kas pašdarbnieciski, ar Dieva vārdu uz lūpām, sabrauc un apšauj atpūtniekus Nicā. Tas vairs nebija organizācijas konspiratīvās rīcības auglis, nebija arī partizāns. Tas bija «vecis», kuram tāpat kā pašmāju Lembim vai jeņķu Trampam, gribas panākt savu par katru cenu, ar lielu blīkšķi un viņš rīkojas viens pats, uz savu roku.

IS ir zaudējusi pusi no savas iekarotās teritorijas Irākā (kopš 2014.gada). Viņi ir atspiesti atpakaļ Sīrijā. Viņu līderi sistemātiski tiek nogalināti un aizvien mazāk kaujinieku no rietumiem ir gatavi pieslēgties islāma valsts karotāju rindām. Informācija (kas noplūst medijos) ziņo, ka džihādisti esot zaudējuši savu ticību un lēni slīdot atpakaļ uz savām klusajām, mierīgajām mājām Eiropā. Naftas un gāzes ienākumi izsīkuši (-1/3) un ziedojumu plūsma sarukusi. Tātad IS kalifāts jūtas apdraudēts, lai gan plānos (tāpat kā Putinam) ir iekļaut visu atlikušo pasauli savā kalifātā un pārvērst mūs visus par kārtīgiem ticīgajiem, kas uz vārda klausa likumam, vajadzīgajam Dievam un viņam tīkamajai politiskajai sistēmai.

IS šobrīd ir spēcīgas ložas Lībija un Ēģiptē (CIA), no turienes tiek aktīvi plānotas terora akcijas Eiropai. Tāpēc diena, kad franču tunisietis nogalināja 85 personas Nicā, iebraucot ar smago automašīnu cilvēku pūlī, kļuva par trešo islāmistu uzvaras parādi šogad. Pirms tam bija Parīze ar 130 nogalinātajiem un Brisele ar 32. Neaizmirsīsim arī Stambulas lidostu ar 44 nogalinātiem cilvēkiem.

ASV pašlaik vada aviācijas uzbrukumus IS. Taču pretreakciju saņem Eiropa. Kāpēc tā notiek? Amerikāņi ir iemācījušies labāk aizsargāties. Ceļš uz Eiropu teroristiem ir tuvāks, vieglāks un ērtāks. Viņi jau sen paguvuši izlikties par bēgļiem, brīvi kustoties visos virzienos. Daudzi jau kļuvuši par Eiropas valstu pilsoņiem. Tāpēc 5000 Eiropas un tikai 300 ASV pilsoņu pieslēgušies IS karotāju rindām (Soufan Group). Muhameds al Adnani ir atklāti aicinājis domubiedrus (tos, kas nekaro Sīrijā vai Afganistānā) uzbrukt eiropiešiem viņu pašu mājās, jo arī tas būšot Dievam patīkams darbs. Tā kā izgatavot sprāgstvielas ir sarežģīti un dārgi, viņš pat ieteica masveidā sabraukt neticīgos ar automašīnām.

Kopš 2001.gada amerikāņi realizē gandrīz vai paranoīdu teroristu vajāšanu. Tiek ierobežota reliģijas brīvība, apsargātas mošejas, plosās terorisma apkarošanas grupējumi, publiskās vietās zibina savas acis novērošanas kameras un sabiedrība pret šo Orvela valsti vairs neprotestē. Amerikāņu musulmaņi esot labāk integrēti, labāk materiāli situēti un tāpēc apmierinātāki nekā Eiropas valstu musulmaņu imigranti, kas lielākoties koncentrējas savās geto teritorijās. Tāpēc arī ātrāk radikalizējas.

Latvijas politika jau pārsātināta ar iekšējiem teroristiem, kas «nosūkuši» visu ko var nopludināt no valsts kases savās kabatās un pašlaik cenšas uzspridzināt iespēju neatkarīga KNAB eksistencei mūsu valstī. Savādi, ka šim mērķim (un VID priekšnieka amatam) valstij neatliek naudas pieņemt darbā neatkarīgu ārzemju ekspertu, turpretī AirBaltic labā šāda izšķiršanās tiek realizēta jau sen. Biznesu pie mums saprot, bet godprātīgu attieksmi pret valsti – nē. Vai šāda politiķu attieksme pret savas valsts svarīgāko infekcija slimību = amatpersonu korumpētību nav terorisms pret savu valsti? Iekšējais terorisms?

Vissliktākais, ka islāmistu dzīvnieciskumam pretī cenšas nostaties mūsu pašu dzīvnieki. Ar «zobs pret zobu» loģiku. Vajagot: vairāk armijas, drošībnieku, smagākus sadzīves noteikumus Eiropā, fundamentālāku baznīcu un skolas ar tikumības normām. Atriebības ideologi turpina neņemt vērā iemeslus trūcīgo cilvēku reliģiozās radikalizācijas procesam kā kolonizācijas sekām. Iespējams, ka vispirms vajadzētu ķerties pie iemesliem kāpēc cilvēki ar franču pasi kabatā ir gatavi sašķaidīt desmitiem cilvēku dzīvības un cīnīties ar šiem iemesliem, nevis sekām.

Tepat kaimiņos Krievijā varam novērot šo pašu reliģiozu radikalizāciju, kas pa logu šķirbām cenšas ielīst istabā arī pie mums. Tā iemesls nav Dieva trūkums sabiedrībā vai ticības deficīts ikdienā, bet gan lielu cilvēku grupu izmisums par savu pārticības trūkumu, sliktām nākotnes izredzēm un bēdīgo stāvokli sabiedrībā. Neapmierinātība sēj agresiju, reliģiskie fundamentālisti šeit nāk kā saukti negatīvās enerģijas nopludināšanai ticībā. Tā kalifāta vai eirāzijas impērijas ideja ir klāt un daudziem šķiet kā piemērots tramplīns draņķīgajai nākotnei.

Tāpēc šogad sākam piedzīvot gan «lembjus», gan «belēvičus», gan «trampus», kuri maniakāli laužas iekšā valsts politiskajā pārvaldē, lai to pilnīgi pakļautu sava kalifāta interesēm (= sagrautu). Tieši tāpat to sāk realizēt vientuļie vilki uz ielas Eiropā. Viņi nenodarbojas ar savas valsts politiskās sistēmas brucināšanu no iekšpuses, bet gan ar «ielas terorismu», sabraucot iespējami daudz līdzcilvēku, kuriem ir labi. Šāds terorists, patiecoties medijiem, kļūst par varoni. Viņa dzīvi un likteni aktīvi analizē radio un televīzija. Avīzes publicē bijušās sievas un interneta portāli kaimiņus. Nobijušies ir vienīgi psihologi, saskatot šajās akcijās «copycat» efektu. Tagad katrs nākamais «narcisītis», kas nevar realizēt savas ambīcijas kā politiskais terorists savā valstī, darīs to uz ielas.

Mūsu valsts parlaments un pašvaldības ir pilnas ar šiem iekšējie teroristiem. Vai tāpēc liktenis mūs pasargās no islāmistiem uz sēru ziediem Jomas ielā?

 

Kā novākt hiperaktīvos populistus no politiskās skatuves?

Argumenti vai skandāli populistus neietekmē. Tādus kā Trump, Farage vai mūsu pašu Ušakovs, Rasnačs-Iesalnieks. Lai šādus godkārīgus narcisus aizšķūrētu projām no politiskās sfēras, nepieciešami asi šaha gājieni, kurus “parastais reņģēdājs” izjustu savā ikdienā. Mani pārliecināja piečurātais krēsls Rīgas 21.autobusā, kas pierādīja, ka Ušakovs izmanto sabiedrisko transportu, lai uzpirku Rīgas trūcīgākos iedzīvotājus vēlēšanām. Viņiem brauciens bez maksas un tāpēc arī balsos par šo cilvēku, kas faktiski izsūc valsts līdzekļus sava populisma vārdā. Par to, ka strādājošajiem viens brauciens Rīgas transportā iznāk dārgāk nekā brauciens privātajā automašīnā, bezmaksas čurātāji nedomā. Viņiem ērti un viņi balsos kaut vai par marsieti, kas dala banānus pirmdienas rītā. Tai pat laikā Rīgai jau sen vajadzīgs metro.

Šo tēmu mūsu Rīgas politiķis neaktualizēs, jo metro būvēšana Latvijas galvaspilsētā viņam nepiedāvās tūlītējus balsotājus nākamajās pašvaldības vēlēšanās. Kamēr populisms mūsu politikā “rullē”, tikmēr valstiskus, tālejošus lēmumus nav ko gaidīt. Rīgas Satiksme varēs paaugstināt viena brauciena maksu 6. tramvajā pat līdz 10 eiro, ja lumpenproletariāts varēs turpināt izmantot vagonu bezmaksas gulēšanai, izklaidei un tualetei. Viņi balso un viņi arī nosaka, kādā ellē mēs dzīvosim.

Tāpēc pret brexita, no jauna aktualizējas jautājums – kā aizvākt hiperaktīvos (ušakovus, iesalniekus, rasnačus un jūlijas) kā populistus projām no poliskās skatuves?

Paraudzīsimies uz šo fenomenu tuvāk.

Populisms ir mūsu laika pats redzamākais politiskais strāvojums. Esam redzējuši populistu nacionālistu uzvaras gājienus Francijā. UKIP gaviles Lielbritānijā, Trampa un Zviedrijas demokrāta Okesona panākums abpus okeānam, par Krievijas superpopulistu Putinu un viņa “pasaku stila politiku” Krievijā  nemaz nerunājot.

Arī mūsu pašu Rasnača – Iesalnieka jeb “tikumīgā tandēma” muļķību bazūnēšanu nespēj apklusināt pat skaļa izgāšanās ar “tikumības normu” ieviešanu skolās un sadzīvē, grandiozais krahs Stambulas konvencijas nomurcīšanā un valsts naudas tērēšana privātas bagāžas transportam. Ar viņiem nav iespējams nedz diskutēt, nedz strīdēties vienkārši tāpēc, ka populists šorīt domā tā, bet šopēcpusdien jau pilnīgi citādi. Populisti liek lietā visus argumentus, kas runā viņu labā. Melus, insinuācijas un klajas muļķības ieskaitot. Pie kam, viņiem nav kauna nevienā situācijā, par to ko viņi runā, jo mērķis attaisno līdzekļus. Lieliski šīs loģikas dramaturģiju apraksta amerikāņu publiciste Maša Gesena. Viņa analizē Krievijas prezidentu un superpopulistu Vladimiru Putinu. Kādu sarunu Putins ved ar krieviem? Stratēģija ir 100% populistiska: 1) Es neizliekos; 2) Neesmu glīts un neatsakos no kukuļiem un “otkatiem”, bet tāpēc esmu kļuvis bagāts. Tā ir! Ikviens no jums nav labāks par mani! Ja vēlaties visspēcīgāko veci tronī, tad samierinieties ar mani, jo zvērīgāka politiķa par mani Krievijā neatradīsiet!

Ventspils “karalis” uzvedas līdzīgi.

Diemžēl.

Taču visi šie apgalvojumi nav patiesība.

Visi cilvēki (arī politikā) nav alkatīgi kukuļņēmēji, visi nevēlas varu vai karu. Visi nav vienādi un vairums no mums nav nelieši. Populistu kaujas zirgs barojas no neapmierinātajiem, grūtdieņiem, kuriem patīk spēlēt upura kompleksu un “piedzert klāt” saldo dziru ar informāciju, ka čaklajam un strādīgajam kaimiņam ir beidzot nodegusi glītā māja. Šādu cilvēku ir daudz.

Tāpēc brexit panākumi nav nekas pārsteidzošs. Pārliecināt egoistisku cilvēku  par sadarbības priekšrocībām ir gandrīz neiespējami, ja tāpēc no debesīm uzreiz nelīst zelta lietus. Eiropas Savienība savos pamatos ir lieliska ideja, taču  politiķi, kas pārvalda šo vajadzīgo organizāciju, nav mūsu uzticības un atbildības cienīgi. Vairums no viņiem iekļuvuši šajā karjerā kā neapdāvinātas, taču lieliski lienošas personas. Tāpēc Dienvidslāvijas krīzei seko Ungārijas demokrātijas krīze, Putina okupācija Krimā un bēgļu krīze Vidusjūrā.

Krīzes faktiski nav objektīva neizbēgamība.

Tās rada cilvēki paši.

Īpaši aktīvi krīžu izraisītāji ir tieši politiķi populisti.

Viņi savāra, bet citiem jāizstrebj.

Mūsu senčiem trīsdesmitajos  gados bija progresīvs projekts ar moto: viena nācija=viena tauta. Mani vecvecāki par to stāvēja un krita. Pat pirmās viesistabas klavieres tad tika pirktas latviešu ražojuma ar garo ”ē” zelta burtu uzvārdā virs klaviatūras. Tā bija stratēģiska programma ar ideālismā mērci. Viņiem bija skaidrs tālejošs mērķis – neatkarīga, pārtikusi valsts. Ja Ulmanis 15.maijā nebūtu iznīcinājis demokrātiju, tad (iespējams) mēs būtu tikuši tālāk un sasnieguši vairāk.

Šodien ušakovisti cenšas barot savu populisma zirgu ar nostalģijas auzām, kuras nodrošina cilvēki, kuriem Padomju Savienībā bija drošāk un labāk. Tikmēr nacionālisti mēģina jāt uz priekšu, uzpildoties ar nacionālromatikas nostaļģiju. Tas ir patētiski, daiļi, bet neko vairs Latvijai reāli piedāvāt nevar. Tieši pretēji, rodas iespaids, ka konstruktīvu ideju trūkuma dēļ šie grupējumi spēj un prot tikai kacināt un rīdīt savu piekritēju pūli pret “tiem citiem”, kas domā un rīkojas citādi. Citādi domājošie viņu izpratnē automātiski kļūst par “bīstamām baktērijām”, kurām “jābrauc projām no mūsu zemes”, jo to pieprasa viņu higiēnas loģika.

Tāpēc “brexits” manā izpratnē ir kas vairāk par Lielbritānijas referendumu. Tas ir protests pret to ko 50% iedzīvotāju nepieņem. Tas ir sajūsmas brāziens no neapmierināto puses, kurus lieliski sakūdījuši populisti.

Tagad mēs redzam sasistu sili Londonā un uzjundītie britu nacionālisti pat zviedru mammai uz ielas uzbrēc, lai viņa “vācās mājās”, jo dažiem nepatīk, ka ar saviem bērniem uz ielas gaišmatainā sieviete sarunājas zviedru valodā. Tauta ir uz pakaļkājām, bet vai tā ir uzvara?

Populisti un protesta partijas nekad neko nav uzbūvējušas, tās prot tikai nojaukt (mūsu Tautas Fronti ieskaitot).

images

Reizēm nojaukt ir vērtīgi.  Iespējams, ka pēc “brexita” vajag aizvākt esošos politiķus no Briseles un izveidot noteikumu sistēmu, ka neviens politiķis nedrīkst atkārtoti piedalīties vēlēšanās un politika nedrīkst kļūt par profesiju. Tas būtu lieliski arī Latvijas politiskajai skatuvei.

Vai kādam no jums ir priekšlikumi, kā aizvākt populistus no politiskās skatuves?

 

 

 

Resno kaķu brokastis bez karoga jeb jūtu uzvara pār saprātu

2d7c08db-9d87-43ce-921f-513acca86f7e-2060x1236“Šodien pirmo reizi mūžā es Jāņos neuzvilkšu mastā savas valsts karogu, jo man ir  kauns par britu balsojumu” –  tā šorīt medijiem atzīstas pazīstamais zviedru finansists un investīciju kompānijas Creades šefs Svens Hanštromers – “vienīgais apmierinātais ir tikai valsts bankas vadītājs, kuram vajag vāju SEK, tas viņam arī būs pēc šī balsojuma!”

Kamerons tas vainīgais?

“ Jā, britu premjers ar savām idejām ir saskaldījis savu partiju, valsti un tagad arī Eiropas Savienību. Ar šo balsojumu padarījis Lielbritāniju zibenīgi par 10% trūcīgāku.

Kā ar zviedru investīcijām Lielbritānijā?

“Tur esošie 1000 zviedru uzņēmumu tagad rūpīgi pārdomās, vai palikt, “ – konstatē Zviedrijas industrijas apvienības vadītāja Karola Lemme.

Kas ir tā satraucis?

Satraucoši ir redzēt, ka politika šodien ķeras pie emocionālām kampaņām, kas paredz spēlēties ar cilvēku emocijām, nevis loģisko saprātu. Šī ir jūtu uzvara pār saprātu.

Vai britiem varētu tagad sākties iekšēja finanšu panika?

“To nevar izslēgt. Valsts ir izmesta pār bortu un sakūdīta politiski. Sterliņu mārciņa kritusies par 10% pret dolāru”, – uzskata SEB Roberts Bergkvists.

Šāda ir “resno, finanšu kaķu” reakcija pret britu referenduma rezultātu, jo notikušais ir šķiru sabiedrības atbilde uz Kamerona vieglprātīgo izaicinājumu.

“Zemu izglītotie jeb sabiedrības “apakšas” pateica ko domā”, – uzskata Elīzabete Brāva. Pats Kamerons un “resnie kaķi” pašmājās un Briselē iespējams tikai tagad sāks saprast, cik ļoti parastie cilvēki (reņģēdāji) nav sajūsmā par pārtikušo Briseles politiķu un ierēdņu darbu un viņu darba rezultātu. Izglītotie, konkursus uzvarējušie, labas darba vietas ieguvušie Briseles resnie kaķi ir ieguvēji ES aizvējā. Tiem var pieskaitīt finanšu, biznesa eliti,  Erasmus studentus (tos, kas runā franču valodā:) ) un vēl vairākus sabiedrības segmentus, kas ir ūnijas fani.

Šiem “resnajiem kaķiem” vakar pretī nostājās galvenokārt mazizglītotās, trūcīgās britu sabiedrības daļas (sociālā grupa D un E), strādnieki un bezdarbnieki, pensionāri un nacionālisti, kas lido tikai ar Ryanair, lasa tikai lētos tabloīdus, necieš bagātos un ārzemniekus. Par izstāšanos nobalsoja reģioni, kuros novērojama “brain drain” uz Londonu. Kur nu vēl reģioni, kurus ar savu darbaspēku un sociālo pabalstu apetīti jau sen noslīcinājuši poļi, lietuvieši un mūsu pašu latvieši.

Kamerons izraisīja šo referendumu, cerot uz vieglu uzvaru. Taču rezultātā ieraudzīja “apakšējo slāņu mežonību” (Braw, SvD). Visas revolūcijas sākas šādi – satracinot apakšējos slāņus, kas nav apmierināti. Iznākums šādiem sabiedrības šeikeriem parasti nav apskaužams, jo Briseles resnie kaķi līdz šim nav pierādījuši, ka dzirde un redze ir viņu sensors. Taču populisti ierodas pirmie. Nešaubos, ka arī pie mums šodien sāks gaviles mūsu pašu “rasnačisti”, “ušakovisti”, kas ieraus pa mēriņam (kopā ar Kremli), lai veicinātu liberālās Eiropas bojā eju. Jo Eiropai sliktāk – jo viņiem labāk.

Aizejošos netiesāsim.

Laiks rādīs kā tiksim galā ar šīm bremzēm un sprunguļiem spieķos.

Vēl par tēmu: Brexit, please!

Euroindentity Līgo priekšvakarā

 

#Europeanidentity Līgo priekšvakarā

Pēc krosiņa gar jūru šorīt noskrēju garām stāvvietai. Pieci mobilie guļamvagoni ar vācu reģistrācijas numuriem. Kā parasti. Savādi, ka viņi mūs atrod pat meža vidū, neizbraucama ceļa galā, pie pasaules malas.

Pamāju brokastotājiem. Viņi zibenīgi vicinājās pretī.

  • Mēs te gaidām jūsu vasaras vidus svētkus! – uzsauca vieni.
  • Labi, – es atļāvu un pamāju. Citi žāva bērnu krekliņus uz auklām. Vēl trešie bakstīja savas saules baterijas. Jozu tālāk, garām tikko nopirktai vasarnīcai ar automašīnu, kurai bija Krievijas reģistrācijas šilte. Ap māju vīdēja dedzinātas zāles pēdas, vismaz piecās vietās. Neviena sveiciena. Tikai remonta atlūzas un atkritumi draiskās kaudzītēs.

Skrēju tālāk un sāku domāt par Eiropas identitāti. Ideja par šo tēmu ir tikai 100 gadus veca un cilvēces vēsturei tas ir ļoti īss laiks. Līdz tam mēs karojām cits ar citu dēļ zemes un reliģijas. Tagad, ka ”salas cilvēki” draud mums pārējiem ar izstāšanos no Eiropas, šī ideja iegūst divus veidolus – no vienas puses smilšu pils, bet no otras cietoksnis, kas aizstāvas pret bēgļiem.

Pašlaik šis projekts šķiet smilšu pils, jo trīs nelāgi notikumi to paguvuši apdraudēt: 1) bēgļi Vidusjūrā, 2) ”Islāma valsts” kaujinieku sadisms un ārdīšanās, 3) Krievijas politiskā, ideoloģiskā deģenerācija un agresīvā ārpolitika.

Eiropas idejai tas, protams, nepalīdz.

Vēlētos uzsvērt, ka nekad nav bijis viegli definēt eiropieša identitāti, jo tā ir jauna un vēl nebijusi norise. Tieši otrādi – ir 100% vienkārši atrast argumentus, kas šo ”kopējo identitāti” noliegtu un iemīdītu zemē. Egoisms vienmēr atrod sev astoņas dzīvības. To mēs pazīstam visās izpausmēs. Nav nekā vieglākā un ērtākā kā izskaidrot savas neveiksmes ar citu cilvēku vai tautu kļūdām. To mēs lieliski vienmēr esam pratuši un neatteiksimies no šīs prasmes arī turpmāk.

Taču 1914., 1939., un 1989. gadi ir saspridzinājuši veco lupatdeķi Eiropu. Par Napoleona karu un Vīnes kongresu 1814 -1815. nemaz nerunājot. Vācieši šajā jomā ir acīgāki un uzskata, ka par vienotu Eiropu kā ideju varam sākt runāt tikai 19. gadsimta sākumā.

Par vārda ”Eiropa” izcelsmi parasti runājam antīkās pasaules virzienā, grieķu valoda utt. Daudziem liekas, ka tieši šī antīkā izcelsme ir ļoti ”āriskas dabas”, lai gan sinologa Martina Bernala teorija pierāda grieķu antīkās pasaules afro – aziātisko izcelsmi. Mītiskās karalienes Eiropas vārds, kuru Zevs nolaupīja uz aizveda uz Krētu, atgādina semītu apzīmējumu Rietumāfrikas zemēm uz rietumiem no Levantijas.

Herodots pats bija dzimis Tuvējos Austrumos, un helēņu kultūra, levantiska, agrīnaā kristietība piedzimta tur, kur helēnisms bija pārņēmis judaismu: Kartāgā (šodienas Tunisija), Aleksandrijā (šodienas Ēģipte). Pat kristīgo kartēs, kurās Eiropu zīmēja kā salu (nodalītu no Āzijas), netika slēpts, ka pasaules ass atrodas Jeruzālemē.

Tagad mēs bazūnējam, ka Eiropas garīgais fundaments ir helēnisms un kristietība, Vidusjūra ir robeža pret barbariem. Taču no vēstures viedokļa raugoties, Eiropa ir Vidusjūras reģiona province. Nevis otrādi.

Damaskas mošeja

Savādi, ka robežas un seno ģeogrāfiju cenšas deformēt arī islama teorētiķi, jo kalifāta pirmā patiesā galvaspilsēta bija nevis Medīna vai Meka, bet gan Damaska. Man izdevās apmeklēt grandiozo Umaiada mošeju, kuras arhitektūra vēl šodien liecina par  antīkās pasaules un kristiešu stilu, par Bagdādi, Kairu un Konstantinopoli nemaz nerunājot.

 

Dihtomija starp orientu un Rietumu pasauli ir ticības nevis cilvēku noteikta.

Kad mēs beidzot sākām lūkoties uz kopsaucējiem nevis robežstabiem?

Albrecht Koschorke (caur Hēgeļa filozofiju) piedāvā mums šo recepti filoloģijas līmenī. Protestanti (ar šo ideju) esot centušies norobežot Ziemeļeiropu no ”pārējiem”. To pašu mēģināja panākt grieķi 1821. gada turku karā, taču faktiski ”iedarbināja” domino efektu postošu karu sekvencēm.

Pētera Pirmā ģeogrāfs Vasilijs Tatiščevs uzskatīja, ka Eiropas viduspunkts atrodas tieši Krievijā  un savu teritoriju paplašināšanu Centrālāzijas virzienā dokumentēja kā mūžīgi eiropiešu karu pret turkiem un musulmaņiem.

Tas nozīmē, ka ir ļoti grūti atrast Eiropas garīgo kopsaucēju. Šis mēģinājums agri vai vēlu piedzīvos zemestrīci, kuru pašlaik novērojam Brexit izpausmē. Piemēram.

Ir pārāk daudz iemeslu redzēt citu vainas, nelaimes un defektus, bet savējos pārspīlēt.

Vieglāk ir atteikties no idejas par eiropieša identitāti, nekā to formēt un uzmērīt.

Diemžēl vieglākais, garšīgākais un ērtākais ne vienmēr ir veselīgs.

Gudrāk ir sadarboties un strīdēties, nekā plēsties un karot.

Tolerance, iecietība un empātija ir humānākas un formē gudrākas valstis.

Jo valsts kalpo cilvēkam, nevis otrādi.

Tāpēc šodien man nav iebildumu svinēt saulgriežus kopā ar vācu tūristiem no kempinga. Mēs esam vienā valstī un identitāte atnāks pati.

 

Brexit, please!

Skärmavbild 2016-06-16 kl. 11.46.23Gaidāmais karalistes referendums Latvijas medijos jau sakarsēts līdz baltkvēlei. No vienas puses eiroskeptiķi ar Krievijas putinistu un Ukip nākotnes šausmu sludinātājiem centrā. No otras puses ekonomiskie migranti no Latvijas, kas sariktējušies uz ilgu un pārtikušu palikšanu Džeka Ušķērdētāja salā. Tur “maksā vairāk” un pastāv bailes, ka negatīvais referenduma iznākums varētu apdraudēt turienes otrās šķiras iedzīvotāju ērto “ES migrantu” eksistenci. No trešās puses eirobirokrāti ar savām bažām zaudēt labi apmaksātos darbus Briselē un citur. Nekomentēšu apskatnieku, ES analītiķu piesardzīgās vaimanas un politisko balstu (Obamas un tml.) argumentāciju. Vienkārši tāpēc, ka jau sen pienācis laiks UK izstāties no Eiropas Savienības. Tā uzskata daudzi, arī holandiešu publicists Joris Luvendijks. Viņa viedoklim pievienojos arī es.

Tas, ka Londona jau ilgstoši ir nodarbojusies ar iekšēju ES graušanu (savu interešu vārdā), nevienam nav noslēpums. Koloniālā pagātne neļauj šai sabiedrībai (tieši tāpat kā Krievijai vai Francijai) psiholoģiski atbrīvoties no “valdnieka loģikas” jebkādu starptautisku lēmumu pieņemšanā. Neredzu šajā īpatnībā nekādu nacionālo lepnumu vai kādu citu loģisku attaisnojumu piedāvājošu argumentu.  Egoisms ir ļoti izplatīta parādība ne tikai cilvēku, bet arī valstu vidū. Īpaši tad, ja pagātne šādu īpašību ir kultivējusi gadiem un radusies ilūzijā, ka izņēmuma situācija ir vienīgais iespējamais stāvoklis. Salu cilvēki tādi ir.

Tāpēc Līgo vakarā tikai maza grupa UK iedzīvotāju nobalsos par Britānijas palikšanu Eiropas ūnijā un pārējiem (pakaļ palicējiem) nevajadzētu tāpēc tverties pēc nēzdodziņiem. Norvēģija ķer lašus un sit roņus, arī atrodoties ārpus ES, un nekas slikts ar šo naftas nāciju tāpēc nav noticis. UK nav lielu naftas atradņu, taču ir pārliecība, ka vecā finanšu ass sistēma un nacionālais lepnums par koloniālo pagātni, turēs  viņus virs ūdens līmeņa kā veca, laba laiva.

Kāpēc mums liekas, ka tā nebūs?  Iespējams, ka vainīga ir BBC televīzija, kas paguvusi mums pārējiem (eiropiešiem) izplatīt lielisku ainu par angļiem (Michael Palin, Stephen Fry, John Simpson u.c.) kā kompetentām, kosmopolītiskām un patīkamām personām, taču realitātē tā nepavisam nav. Politiskās un kultūras elites attieksme pret Eiropu i,r maigi izsakoties, skarbi, ironiski iznīcinoša.

Starp citu, Financial Times un The Guardian ir vienīgās avīzes, kas tiek uzskatītas par ‘proeiropeiskām’ savā redakcionālajā politikā. Pārējās iet pretējā virzienā. Protams, ka varam arī britu salās atrast Eiropas draugus un kopīgā projekta atbalstītājus, taču tādu nav daudz. Vadošie žurnālisti sauc Eiropas Savienību par “Padomju Savienību bez Gulāga” (Larry Elliot) jeb “ veidu kā Vācija beidzot iekaro Eiropu”. To pastiprina Brexit līdera Borisa Juhansona  viedoklis par to, ka neesot nekādas atšķirības starp Hitlera un ES plāniem, tāpēc līdzdalība Eiropas Savienībā atgādinot “kopošanos ar līķi”.

Jā, briti jūtas “atsevišķi’ un “vienīgie” un tāpēc atļausim viņiem būt komfortā ar sevi un savām lieliskajām pagātnes atmiņām.

Vai šāda attieksme ir eiroskepticisms?

Nē, manuprāt, tā ir eurofobija. Vienkārši tāpēc, ka teksti, kurus pēdējo mēnešu laikā saviem lasītājiem piedāvā The Sun, Daily Mail, Daily Express vai The Times. Tie sava vēstījuma uzbūves tehnikas loģikā daudz neatpaliek no Putina Kremļa žurnālistikas puspatiesību un demagoģijas stila.

BBC “bezkaislības likums” (kad katram “labajam viedoklim” jāatrod pretmets – analoga “negatīvā viedokļa” veidolā) rada to pašu putinistu piekopto demagoģijas viltus efektu, ka patiesības vispār nav.

Ja reiz UK vēlas atgriezties lepnā vientulībā un tai ir ambīcijas atkal kļūt par superlielvalsti, spēlējot solo, tad ļausim viņiem to darīt.

Ir taču pazemojoši noskatīties, kā Kamerons kā galveno “jā” argumentu piedāvā līdzcietību pret ES, jo “viņi taču bez mums nevar iztikt”. Rodas iespaids, ka UK klātbūtne ūnijā ir tāda kā bagāto angļu misionāru misija, par kuru mums parējām dalībvalstīm jābūt traki pateicīgām. New Labour tikmēr sēž klusi skapī un nepīkst.

Pateiksim taču reiz skaidri un gaiši, ka britu elitei vārds “Eiropa” jau sen ir lamuvārds. Tikai bailes no ekonomiskām problēmām un  pašmāju ūnijas sabrukuma risks varētu piespiest skeptiskos britus izvēlēties nobalsot par “jā” Eiropai.

Bēgļu un ES ekonomisko migrantu plūsma situāciju tikai pasliktina.

Jau tagad tiek runāts kāds referendums tiks rīkots, ja iedzīvotāji pēkšņi nobalsos par labu Eiropai. Rodas iespaids, ka tad salu cilvēkus sagaida referendumu maratons jeb “neverendums”.

Sava labuma misiju šajā “ES tēla graušanas politikā” saskata arī Lielbritānijas mediju magnāts, austrālietis Ruperts Merdoks, kurš neslēpj sekojošo: “Jā, ja man ko vajag, tad es eju uz Downing Street un viņi klausās, ko es saku. Taču, kad dodos uz Briseli, tad tur manī neviens neklausās!”. Komentāri lieki. Runa ir par kapitāla nevis valsts suverenitāti.

Tāpēc ļausim britiem sabotēt pašiem sevi.

Brīdī, kad Eiropas Savienība atrodas savas dziļākās krīzes priekšā un draud sabrukt, Šengena, eiro nedarbojas un pašreizējā ūnijas pārvaldes forma ir nedemokrātiskā, būtu muļķīgi palūgt palikt  līdzās pie apspriežu galda izteiktam nelabvēlim.

Eiropas Savienība ir jāpārveido par demokrātiju. To var izdarīt.

Pašreizējā Eiropas Savienības pārvaldes sistēma nav demokrātiska, jo mums piedāvā piekrist dokumentiem, kurus izstrādā Eirokomisijas tehnokrātija = uzņēmumu lobistu kliķe, Eiroparlaments un priekšnieku kolektīvs, kas nav apstrīdams vai publiski caurskatāms process. Viņu laiks arī ir noslēdzies. Tāpat kā UK klātbūtnei ES.

Vertikālo milžu un lielvaru laiks ir garām.

Uz redzēšanos Lielbritānija!:)

Ejam tālāk.

 

 

Sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā

valdtakstofferŠis fenomens nav nekas jauns.

“Rietumos ļaudis runā par izsargāšanās līdzekļiem, par ģimenes plānošanu, taču neviena musulmaņu ģimene to nespēj nedz saprast, nedz pieņemt. Dievs un dižais pravietis ir teikuši – tā nav mūsu darīšana. Šajos procesos mēs nedrīkstam iejaukties”, – tā tikko publiski apgalvoja Turcijas Erdogans. Palielinot savas politiskās atbildības zonu arī valsts sieviešu ķermeņu teritorijā.

Jāatzīmē, ka šī nav pirmā reize, kad valstu politiskie vadītāji sāk piežmiegt savas sievietes intensīvākas dzemdēšanas jautājumā. Tad parasti aborti tiek salīdzināti ar “masu slepkavībām”, pretapaugļošanās līdzekļi par “valsts nodevību”. Dzemdēšana tiek uztverta kā katras sievietes pienākums valsts un dzimtenes mīlestības priekšā. Tās, kuras nav gatavas ražot vismaz 3 bērnus pēc kārtas, nav nekam vērtas un tiek uzskatītas par nacionālo interešu nodevējām.

Latvijā mēs arī neesam vairs tālu no šīs robežas, kad katras sievietes dzemde kļūs par politisko partiju patriotisma uzskrūvēšanas instrumentu.

Interesanti, ka vīrieša penis šajā procesā nav iesaistīts un to neviens neprivatizē ētisko jautājumu rakursā. Vienkārši puisis iet un sēj savu spermas sēklu, kur vien var iesēt un tāpēc ir malacis un patriots. Dievs, acīmredzot, to atbalsta, jo ticīgie nekad neaktualizē vīrieša atbildības tēmu abortu situācijā.  Turpretī sievietes, kas nevēlas tikt apaugļotas tik bieži, cik vien iespējams, ir vienkārši nelietes un valsts interešu nodevējas.

Interesanti, ka demogrāfijas praviešus – vīriešus vispār neinteresē apstāklis, ka katra nākamā bērna gaidīšana sievietei ir saistīta ar salīdzinoši sarežģītiem sievietes ķermeņa procesiem (grūtniecības komplikācijas un dzemdības ieskaitot). Kungiem šādu problēmu nav, tāpēc par šādām tēmām viņi domāt nevēlas. Sievietes ir dzemdējušas vieglāk vai grūtāk visos laikos, tāpēc arī zinātnei ar šī procesa atvieglošanu nav jānodarbojas. Galu galā sievietes pienākums ir mīlēt un ciest.

Vairums Dievu arī vēlas uzlūkot sievieti galvenokārt kā dzemdējamo mašīnu. Tā to uzlūko muslimi, katoļi un ultra-konservatīvie ASV luterāņi, kuriem tagad pieslējusies arī Latvijas protestantu Vanaga sekte.  Ja pagaidām runa ir tikai par sieviešu kā mācītāju nepiemērotību Latvijā, tad otrajā cēlienā sāksies runas par kondomu un kontracepcijas tablešu aizliegumu nācijas nākotnes un Dieva vārdā. To lieliski apraksta amerikāņu žurnāliste Kathryn Joyce savā grāmatā ”Quiverfull – Inside the Christian Patriarchy Movement” (Beacon Press, 2009), kurā “reproduktīvā politika” kļuvusi par ieroci garīgas kaujas zonā un visas “derīgās dzemdes” tiek aicinātas dzemdēt nepārtraukti.

stening_av_kvinna Reliģija ir sabiedrības menedžmenta instruments un kopš senseniem laikiem glorificē dzemdēšanu kā galveno sievietes panākumu viņas dzīvē. Tas, kas notiek pēc tam – bērna kopšana un kur nu vēl audzināšana, ir sekundāra lieta. Nav svarīgi, kā tiek izaudzināts bērns. Svarīgi, ka viņš ir un viss. Piemēram, nacisti 1938. gadā iedibināja ordeni – Mātes krustu, kas bija kaut kas līdzīgs padomjlaika Mātes varones apbalvojumam. To saņēma visas dūšīgās dzemdētājās, kas bija laidušas pasaulē vismaz 4 bērnus. Staļins bija skarbāks, viņam bija nepieciešami vismaz 7 zīdaiņi vienai mātei.

Ievērojiet, ka neviens no politiskajiem praviešiem nepievērš uzmanību, kas ar šiem bērniem notiek tālāk. Vai tie kļūst par zagļiem, analfabētiem vai pamestiem mazuļiem. Tas nav svarīgi. Nedz Romas pāvestam (kura pretapaugļošanas kampaņas rezultātā Latīņamerikā nāca pasaulē mazuļi, kurus neviens nebija gatavs audzināt un tā dzima izvarotu māšu “ielu bērni”, kuri dzīvoja renštelēs un policija tos turpina apšaut kā trušus), nedz citiem vairošanās tehnologiem tas nerūp. Tas nav svarīgi  nedz Erdoganam, nedz mūsu pašu Parādniekam. Galvenais ir dzemdēt daudz un intensīvi. Pārējais notiks pats no sevis?

Loģiski, ka šādā loģikā nākošais solis ir izvarošanas leģitimizēšana.

Piemēram, Bosnijas kara laikā tika izveidotas īpašas izvarošanas nometnes, kurās sievietes masveidā “apsēkloja” un piespieda ražot bērnus ar pareizu etnisko fonu. Sieviete ar apaļu vēderu ir nacionālisma simbols daudzās valstīs.  Neatkarīgi no tā vai grūtniece ir pašu tautiete vai izvarota verdzene, galvenais, lai sperma būtu pareizas nacionalitātes.

Erdogana jaunā cilvēku vaislas programma, protams, lej ūdeni uz antimuslimu propagandas dzirnavām un pūš burās Putina izgudrotajam Eirāzijas projektam. Tagad TV kara propagandas vietā mums piedāvās masīvi vairoties un kalašņikovu vietā būs jaundzimušo spiedzieni un zīdaiņu vīterošana.

Bild-1

Nav nejauši, ka grūtniece melnā musulmaņu tērpā, tagad kļuvusi par labējo propagandas naida simbolu. Redz kā viņi vairojas un mēs – nē.

Tas nozīmē, ka jāaizdzen visas mūsu sievietes atpakaļ pie plīts un gultā, baznīcā un pie šūpuļa, jo tikai tā “mēs uzvarēsim viņus”.

Erdogana kauja ar kondomiem un p-tabletēm liecina, ka arī šis karš ir sācies.

Galvenais ierocis būs sieviešu dzemdes un savu sieviešu piežmiegšana Dieva vārdā.

Nožēlojami.

Vai novākt padomju laika pieminekļus ir barbarisms?

Sarkanās armijas propagandas fetišs Rīgā

Kremļa politikas paudēja Latvijā – Saskaņas līdera un Rīgas šefa Nila Ušakova jaunākie izteikumi par to, ka atbrīvotāju pieminekļa demontāža Pārdaugavā nozīmētu lielu traumu Staļina ideju mantiniekiem Latvijā, ir absurds. Jo šādi viņš salīdzina ”visus krievus” ar staļinistiem, kas ir melīgs vienādojums. Visi krievi nav sajūsmā par boļševiku uzvaru revolūcijā un Staļina realizēto genocīdu pret krievu tautu, tāpēc nesauksim staļinistus par ”visiem krieviem”.  Tieši tik pat tukšs absurds kā atriebības piedāvājums – ”zobs pret zobu” = nojaukt, atriebjoties arī Valsts bibliotēkas jauno ēku Pārdaugavā (ja kāds iedomātos demontēt Pārdaugavas betona staļinisma uzvaras rēgu). Cik saprotu, tad šajā solījumā ir politisks protests, kas izklausās pēc puišeļu saukāšanās smilšu kastē – “Ja tu uzdrošināsies aiztikt manu smilšu kūku, tad es uzreiz sabradāšu tavējo!”

Godīgi sakot, Ušakova draudi mani neuztrauc, jo nedz atbrīvotāju monuments, nedz pati bibliotēkas ēka mani estētiski nepārliecina.

Tātad – man kā rīdziniecei, nav simpātiska nedz pirmā ”māksla” nedz otrā ”arhitektūra”, taču šajā līmenī es spriežu tikai par šo objektu piemērotību Rīgas pilsētvidei un to estētisko uzlādētību, nevis par politiskām atriebībām, kad viens ”grupējums” izrēķinās ar otru, nojaucot ienaidnieka smilšu pilis.

Tāpēc paliksim pie pirmās pozīcijas – vai drīkst nojaukt Staļina laikus slavinošus pieminekļus šodien? Ja kādam ir interese, varam vēlāk diskutēt vēlāk arī par Birkerta slalomkalnu Pārdaugavā.

Atgriezīsimies pie “uzvarētajiem” un viņu propagandas “afišām” skultpūru izteiksmē.

Vai drīkst nojaukt vecus pieminekļus (ar propagandas jēgu) pilsētu centros? Īpaši tos, kas celti ideoloģijām, nevis konkrētām personām par godu.

Jā, drīkst, jo daudzas tautas no tiem jau ir atbrīvojušas. Tieši tāpēc, ka šie ”monumenti” slavina svešas, naidīgas varas klātbūtni un pazemo iedzīvotājus.

Interesanti, vai Merkele iedomātos šodien protestēt, ja mēs aizvāktu kādu trešā reiha laika akmens rēgu ar Ādolfa kaujiniekiem no mūsu sadzīves centra Rīgā. Protams, ka nē, jo viņa nav trešā reiha ideju turpinātāja. Taču Putins un partijas Saskaņa vadītājs jūtas sašutuši par bruņotas ordas vasaļu godinājuma eksistences risku Rīgas nesakoptākajā parkā, Pārdaugavā.

Viņi ir sabijušies un draud.

Kad argumentu pietrūkst, tad paceļ balsi. Taču tas nepalīdzēs.

Otrā pasaules kara okupantu piemiņas obelisku un monumentu sanēšana ir sākusies. Polijā nesen realizēja to pašu ko igauņi Tallinā – aizvāca nevietā (savulaik propagandas nolūkos) izvietotus “uzvarētājus” no pilsētu cetriem. “Pavisam to bija ap 500, sākot no bistēm un beidzot ar obeliskiem. Polijas parkos laukumos, vairums no tiem atbaidoši un pompozi. Taču ne jau neglītuma dēļ tos vēlējās aizvākt. Vainīgais bija vētījums ko tie simbolizēja – sarkanās armijas gvardu slavinājumu, jo viņi esot atbrīvojuši Poliju.”, – raksta Marcejs Zaremba zviedru laikrakstā Dagens Nyheter.

Polijas nacionālās atmiņas institūta (IPN) vadītājs uzskata, ka šie Sarkanās armijas uzvaru slavinošie pieminekļi veido melīgu pagātnes apraksta ainu un daudzos gadījumos ir uztverami ne tikai kā nepatiesi, bet arī kā aizvainojoši un pazemojoši marķējumi. Poļiem nav jājūtas nelaimīgiem un pazemotiem tikai tāpēc, ka okupants viņu zemē izvietojis kādreiz savus propagandas simbolus skulpturālo tēlu izskatā, – tā uzskata Polijas kolēģis. Jo runa šajā gadījumā nav par kapiem vai mūžīgās atdusas vietām, bet gan par centra spokiem, kas savietoti publiskajā telpā kā propagandas lapiņas akmens, dzelzs vai betona tēlu veidā.

Godīgi sakot, man nekad nav nācies ieraudzīt ielās, skvēros vai parkos godīgas skulptūras, kas patiesi atspoguļo pagātnes notikumus. Visi šie skulpturālie tēli ar kuriem piebāzta mūsu Rīga, ir vēstures vadoņu PR jeb sava laika pašportreti, kuriem nav nekā kopīga ar patiesību.

Ieraugot otrā pasaules kara sarkanarmiešu slavas monumentus Rīgā vai citur, acu priekšā uznirst izvarotās vācu, poļu vai latviešu sievietes pēc otrā pasaules kara. “Tās pašas, kurām sarkanarmieši pēc izvarošanas mēdza izdurt acis, lai atbrīvotos no lieciniekiem” (DN, 27.04.2016). Pie kam neaizmirsīsim, ka sarkangvardisti ar masveida izvarošanu Austrumeiropas atbrīvotajās valstīs nodarbojas pēc tam, kad karš jau bija beidzies. Tā teikt – atbrīvotajā teritorijā. Brīva Polija vai Latvija neietilpa Staļina plānā. Tāpēc šodien visus monumentus, obeliskus, pieminekļus un visu citu, kas slavina sarkanarmiešus otrajā pasaules karā, vajag izlēmīgi aizvākt. Protams, ka šim vienādojumam ir divas puses – Saļina armija karoja pret Hitleru un rezultātā atbrīvoja no koncentrācijas nometnēm ieslodzītos, vajātās grupas – romus un ebrejus ieskaitot. Tas ir nenoliedzami, taču šajā kara aritmētikā nevar aprēķināt, kurš no abiem – Staļins vai Hitlers bija lielāks ļaunums, ja abi bija masu slepkavas. Tieši tāpēc neizvēlēsimies starp holēru un mēri. Novāksim visus – vācu nacistus un krievu staļinistus.

Neskatoties uz to, ka agrāk (varbūt) esam domājuši citādi.

Vienkārši novāksim, tie traucē attīrīt pagātni.

Nevar būt nekādu starpvalstu līgumu, kas liek mums saglabāt gigantisku propagandas monumentu masu slepkavām un izvarotājiem sava nama priekšā.

Tieši tāpat kā nav argumentu tiem, kas vēlas šo “uzvarētāju pieminekli” saglabāt, jo viņi nevēlas paskatīties uz vēsturi ar godīgām acīm.

Novākt diktatūras laika pieminekļus nav barbarisms.

Tā ir humāna akcija.

Pie tās mēs arī ejam, jo nevienā karā neviens nekad neuzvar. Visi mēdz būt zaudētāji, arī tie, kas pagūst sev uzcelt monumentus paši.