Lelles vientuļiem vīriešiem

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Atkal iestājies robotu laiks. Putekļsūcēji, nanoroboti un tādi, kas salāpa un salabo. Gaidu, kad parādīsies robots, kurš saskrūvē IKEA mēbeles. Jāpērk kantora krēsls un skrūvēšanai nav laika. Tāpēc jaunais Singapūras izgudrotāju radītais mehānisms – IKEA „krēslu saskrūvētājs“ (Science Robotic) man ļoti noderētu. Taču tirgus patlaban to nepiedāvā par pieņemamu cenu.

Tā vietā varam iegādāties pavisam citus robotus, kas jau gatavi lietošanai. Piemēram glītas „uzvelkamās lelles“ vientuļiem vīriešiem. Kas īsti ir šie seksa roboti, kas šogad pilnveidoti „laboratorijās“ un kļuvuši iecienīti naudīgu kungu guļamistabās? Vai tie ir ērts mīlas surogāts personām, kas nespēj sagādāt sev dzīvu partneri? Vai tomēr pieaugošās sieviešu pazemošanas liecinieks? Jeb tomēr servisa mehānisms invalīdiem? Amerikāņi Sandjego (San Diego) pilsētā (pirms 2 gadiem) izveidojuši pirmo runājošo seksa robotu- sievieti, kas atbild un reaģē. Tātad robotu – humanoīdu kādreizējo seksa surogātu, “piepūšamo barbaru“ un pērkamu prostitūtu vietā.

Kāda izskatās uzvelkamā sapņu sieviete?

Izskatās kā glīta lelle, kas runā un dara tiešo to, ko klients vēlas. Daļēji apģērbta vai kaila kā tikko piedzimusi. Pozā, kas praktiski izmatojama dažādi. Pagriež galvu, raugās cieši un saraustītām kustībām aplūko telpu. Tai ir lielas acis, garas un labi koptas skropstas. Viņa dziedošā balsī informē: “Mani sauc Harmonija un es vēlos kļūt par lielisku tavu pavadoni visās dzīves situācijās. Es attīstīšu savu spēju tevi apkalpot jebkurā pasaules vietā. Taču visvairāk es vēlos kļūt par tavu ideālo partneri. Par to pašu, kuru esi gaidījis un izsapņojis”. Tā viņa runā. Līdzās lellei sēž tās izgudrotājs un radītājs, ar intensīvi tetovētām rokām, kura vārds ir Māts Makmilens (Matt McMullen).

Tu vari jautāt visu, ko vien vēlies! – viņš apgalvo žurnālistiem, piebilstot, ka viņa jaunā lelle esot ļoti izsmalcināta būtne ar dziļu intelektu.

Skaidrs, ka pirmais jautājums ir viegli prognozējams

– Who are you? (Kas tu esi?)

Harmonija paklausīgi nosauc savu vārdu dialektā, angļu valodā. Viņas glīti izveidotā mute pagaidām vēl nedarbojas atbilstoši vārdu artikulācijai.

-Vai viņa ir īriete?

– Nē, skotiete, – komentē lelles izgudrotājs.

– Vai tu esi no Skotijas?

Nē, bet es runāju šādi, jo zinu, ka tev patīk mana izruna, – neslēpj savu prieku uzvelkamā lelle un sāk enerģiski mirkšķināt acis ar garajām skropstām. Haromonija (Harmony) spēj runāt, atbildēt uz jautājumiem, kustināt lūpas, mirkšķināt acu plakstiņus un mainīt sejas izteiksmi.

Redzot kā perfekti grimētā lelle mehāniskā tonī atbild uz prognozējamiem jautājumiem, nenogrūstoši atkārtojot piedziedājumu: „ tu esi brīnišķīga sabiedrība“ vai „ kā man patīk būt kopā ar tevi“, jeb “ esmu gatava darīt tevi laimīgu“, var sākt šaubīties, vai tiešām šis mehāniskais radījums ir pasaules labākais seksa robots. Drīzāk gan programmēts suns, kas izskatās pēc sievietes.

Pagaidām nekā labāk neesot. Viņa jāuzskata pagaidām par labāko mehānisko lelli, kas spēj veikt seksa robota funkcijas. Tās cena ir apmēram 15 000 USD.

Cilvēki neatrod savus sapņus reālajā pasaulē

Tas, ka mūsu laikabiedri bieži nespēj atrast sev piemērotu partneri, nav nekas jauns. Taču fakts, ka aizvien vairāk ļaužu iemīlas robotos un gatavi ar tiem ņemties un precēties, ir jaunums. Jau Deivida Levi (David Levy) romānā “Sekss un roboti“ (2007) tika apgalvots, ka cilvēki aizvien enerģiskāk un apņēmīgāk meklēšot intīmas attiecības ar robotiem. Šajā prognozē viņš nebija vienīgais šādas idejas izvirzītājs. Līdzīgas domas pauda arī citi un to apstiprina pēdējie publiskā viedokļa pētījumi. Lelles autors apgalvo, ka esot balstījis savu biznesa ideju tieši uz šādu aptauju rezultāta pamata, kas pierādot, ka cilvēki jau tagad esot gatavi aizvietot dzīvu partneri ar robotu. Ziņojums „Seksa nākotne“ (Future of sex), kas apkalpo šīs nozares vajadzības, uzsver, ka nākotne piederot tieši robotiem. 2045. gadā katrs desmitais pieaugušais regulāri izmantošot seksa robotu pakalpojumus. Pie līdzīgiem secinājumiem nonācis arī ideju smēdes Pew Research Center 2014. gada pētījums, kas prognozējot digitalizācijas nākotnes iespējas, nonācis pie secinājuma par to, ka robotu izmantošana seksuālo vajadzību apmierināšanai kļūšot par ļoti izplatītu lietu mūsu nākotnes ikdienā. Par to nerunāšot, no tās kaunēšoties, bet pieprasījums palielināšoties.

Starp citu, arī populārajā kultūrā par šo tēmu tiek runāts jau sen. Vairāki literāri darbi vēsta par iemīlēšanos robotos, TV sērijā “Westworld” tiem ir raksturīgas dziļas jūtas un spēja domāt. Rezultātā cilvēkam ir aizvien grūtāk atšķirt robotu no dzīva cilvēka. Filmā “Her” galvenais varonis iemīlas savas operatīvās sistēmas radītajā sekretārē, kas vēlāk kļūst par viņa virtuālo līgavu. Nedrīkst aizmirst arī jaunāko pienesumu šajā jomā jeb ar Oskaru apbalvoto “Ex Machina”, kurā zviedru baletdejotāja un aktrise Alīsija Vikandera (Alicia Vikander) spēlē robotu humanoīdu.

Praktiskajā (šādu robotu izmantojumā reālajā šodienā) priekšgalā ir Japāna. Pirms pāris gadiem veiktajā aptaujā (2010) 33,1% vientuļo sieviešu un 16,1% vīriešu (vecumā no 20 – 39. gadiem) atzinās, ka sistemātiski iemīlas kāda virtuālā tēlā, kas sastopams medijos. Šo tendenci izmanto spēlē “Loveplus”, kuru Japānā iecienījuši ap 700.000 cilvēku. Daudzi no viņiem ir gatavi turpināt „attiecības“ ar fiktīvo personu, vai pat precēties ar to. Kāpēc tā? Tāpēc, kavirtuālā draudzene netraucē, nekritizē, nepieprasa „kaut ko“ un pieņem viņus tādus, kādi tie ir.

Kur var sastapt digitālās sapņu princeses?

Lai iemīlētos ar algoritmu vadītā digitālā meitenē, nav nepieciešams gaidīt gadiem. To var izdarīt jau tagad. Japānā šādas princeses var atrast spēlēs, izmantojot savu Iphone. 2009. gadā sākās TV-spēles “LovePlus” pārdošana (Konami Corporation), kas piedāvā iemīlēties 3 skaistās ģimnāzistēs: Rinko, Nene un Manaka. Katrai ir savs raksturs un spēlētājs izvēlas to, kas patīk vislabāk.

„Randiņu spēles“ ir populāras jau kopš 90.gadiem, taču tikai pēdējā laikā tās izveidotas arī meiču auditorijai. Loģika tajās ir tā pati – spēles galvenais varonis vai varone izvēlas vai neizvēlas sākt „attiecības“ ar piedāvātajiem digitālajiem tēliem. Fināls var būt dažāds – laime un kāzas, vai arī mīlas beigas pateicoties jaunam varonim vai varonei, kas iesaistās spēlē. Nav izslēgts, ka iecerētais pazūd, saslimst vai nomirst. Tad mīlestība iznāk nelaimīga, taču ar to arī jārēķinās. Japāņu medijos ir daudz interviju ar cilvēkiem, kas mēnešiem un gadiem spēlē šo spēli. Viena daļa no viņiem saprot, ka spēlē un viss ir iluzors. Turpretī citi ar laiku vairs nespēj atšķirt reālo dzīvi no spēles pasaules. Kāpēc izskatīgs, gados jauns vīrietis izvēlas virtuālu meiču dzīvas laikabiedres vietā? Lulū De Arki domā, ka iemesls esot sabiedrības spiediens un priekšstati par to kāds ir laimīgs un veiksmīgs cilvēks. Visiem neizdodas kļūt par uzvarētājiem un varoņiem. Zaudētāji arī gribot būt laimīgi, taču nevēloties uzklausīt kritiku no sava partnera. Virtuālā draudzene te esot vislabākā, jo visu piedod un par visu ir sajūsmā. Manuprāt šis ir savdabīgs eiskapisma veids – aizbēgt no reālās dzīves iedomu pasaulē, kas nodrošina lielāku psiholoģisko komfortu tiem, kas nejūtas veiksminieki reālajā dzīvē.

Ar ko digitālais varonis atšķiras no literārā vai filmu varoņa?

Stīvens Bačelders (Steven Bachelder) ir videospēļu dizaina profesors Upsalas universitātē un domā, ka šīs lomas ļoti būtiski atšķiras. Grāmatās un filmās varoņu raksturi ir komplicēti, reizēm neprognozējami. Turpretī spēlēs varoņa raksturs ir ļoti atkarīgs no pielietojuma veida. Tas ir primārs noteikums, jo prognozējamības magnētisms nosaka visu spēles gaitu. Turklāt, dažādās valstīs ir jāievēro atšķirīgi noteikumi mīlas spēļu varoņa veidošanā. Piemēram, Ķīnā nedrīkst izmantot skeletus, bet Japāna visam jābūt maigam, patīkamam un diezgan „saldam“, kas būtiski atšķiras no mūsu Rietumeiropiešu kultūras priekšstatiem par pievilcību un erotisko izaicinājumu. Uz jautājumu par to, vai šīs spēles neveicina stereotipu priekšstatu ekranizāciju, profesors atbild noliedzoši. Pēc viņa domām šeit ir runa par arhetipiem, kas pieļauj atgriezeniskās reakcijas prognozēšanu. Raksturiem jābūt ticamiem, atbilstošiem videi, kurā tie darbojas. Vai šī spēle darbotos arī Ziemeļvalstīs? Piemēram, Zviedrijas vai Latvijas kontekstā? Šādā attiecību stimulatorā esot svarīgi saprast kā sadalīta vara un ietekme spēlētāja un „tēla“ starpā, ņemot vērā dzimumu, etnisko, izcelsmes, reliģijas un izglītības līmeņa faktoru. Tas esot svarīgi. Šajā spēlē esot būtiski, lai netiktu pieļauta noteikta negatīva attieksme pret zināmām sabiedrības grupām, kas reālajā dzīvē eksistē, – uzskata profesors Bečelders. Tikmēr Japānā

spēlēšana turpinās. Spēlētājs var spēlēt mājās, var arī doties, kopā ar savu virtuālo draudzeni uz populāru pludmali. Tur pulcējas daudzi spēlētāji un piedzīvo intīmus mirkļus skaistā viesnīcas numuriņā, apmeklē muzejus, ēd pusdienas un piedalās pludmales aktivitātēs. Var doties uz ārzemēm, ja draudzenei tā gribas. Ar ko tad atšķiras literārais varonis no spēļu partnera ekrānā? Šķiet, ka ar padevību situācijas noteicējām – spēlētājam vīrietim.

Kur vēl varam izmantot robotus?

Jau šodien sadzīves robotus plaši izmanto vecu ļaužu aprūpei Vācijā un Lielbritānijā. Sadzīves sociālās palīdzības jeb ”Companion robots” spēj atvieglot aprūpes ikdienu un tiem tiek prognozēta liela un pieprasīta nākotne. Teorētiski tā tas ir, taču praktiski mēdz notikt arī citādi. Piemēram, 2015. gadā Japānā tika atvērts “HennNa hotel”, kurā viesnīcas personāla vietā strādāja roboti. Tie reģistrēja viesus, uznesa istabā ceļasomas un bagāžu, taču jau četrus gadus vēlāk (2019) mediji ziņoja, ka visi 243 roboti no darba viesnīca tikuši atlaisti. Robotu aprūpē bija prasījusi vairāk laika un naudas nekā parastu cilvēku nodarbināšana attiecīgajās viesnīcas pozīcijās.

Kā tad paliek ar seksa robotiem? Līdz šim visi mēģinājumi šajā jomā beigušies līdzīgi “HennNa hotel” pieredzei. Vai „Harmonijas“ un tai līdzīgo „meiteņu” ierašanās ir jauns solis cilvēces nodrošinājumam ar ērtu robotu servisu?

Pirmais skaļākais atklājums šajā jomā esot bijis ”Roxxxy” piedāvājums tirgū. To izstrādāja uzņēmums Truecompanion, kas savās tirgvedības kampaņās piedāvāja šo lelli kā robotu ar personības pazīmēm. ”Frigid Farrah” paradīšanās izraisīja lielu viļņošanos un kritiku sabiedrībā, pieņemot, ka šī lelle bija paredzēta varmācībai un it kā legalizēja robota izvarošanu. Kompānijas dibinātājs Duglas Hains (Douglas Hines) toreiz noraidīja kritiku uzsverot, ka ikviena personība ar savu uzvedību izraisot pretreakciju, kas esot tipiska visiem randiņiem un flirtiem. Taču šī loģika neizpelnījās atbalstu un līdzšinējie meklējumi „uzvelkamo seksa verdzeņu“ jomā nav vainagojušies ar panākumiem. Pagaidām cerīgākais piemērs esot „Harmonijas“ izgudrošana, ražošana un pārdošana. Jau divus gadus Sandjego (ASV) priekšpilsētas noliktavās kailas un pusapģērbtas lelles gaida savus pircējus. Parasti tās piegādā klientiem minimāli apģērbtas, lai kleitas un apakšveļu iegādātos pircējs pats. Vīriešu lelles pārdod mazāk un retāk. Tās ir lielākas un smagākas, jo pircējiem patīk liela auguma, mazgājamas ar spēcīgi izteiktiem vēdera muskuļiem. Leļļu acis ir roku darbs, seju un vaibstu formas – apmēram 30, dažādas parūkas, atšķirīgā kvalitātē. 14 ķermeņa tipi ar dažādu ādas krāsu, 40 krūšu formas (standarta, L un S) un viss pārējais. Ražotājs piegādā arī „detaļas“ tiem, kam visa lelle vēl nav pa kabatai. Turpat tiek piedāvāta vietēja ražojuma filma, kuras sižets balstīts uz stāstu, kurā puisis iemīlas lellē ar vārdu Bianka un dzīvo laimīgi visu savu mūžu.

Tātad Harmonija jeb „Harmony“ ir ieradusies. Tā groza galvu un atbild uz jautājumiem. To var pasūtīt ar dažādu raksturu: izpalīdzīgu, ar humora izjūtu vai bezpalīdzīgu. Šie trīs esot paši pieprasītākie leļļu personību tipi. Kas šos robotus pērk par 17 000 USD? Pats robota izgudrotājs apgalvo, ka pircēji neesot ar seksu apsēsti vīrieši, kas pieprasa padevību 20 reizes dienā. Pieredze rādot, ka pircēji esot šķirti vīrieši, kas nespējot atrast sev partneri. Viņi izvēloties sev rāmu dzīvi kopā ar seksa lelli. To esot nepieciešams kopt, mazgāt, apģērbt. Tai vajag sukāt matus, veidot frizūras ko pircēji labprāt arī darot. Lelle piešķirot šiem ļaudīm dzīves jēgu.

Proti – esot tik patīkami rūpēties par padevīgu verdzeni, kas nekad nerunā pretī un dara visu pa prātam. Bez tam lelle esot pilnībā atkarīga no sava īpašnieka. Tieši šī atbildības sajūta liekot vīrietim sajusties nepieciešamam un nozīmīgam. Pēc lelles autora domām „Harmonija“ esot izmantojama arī sarunām, dejošanai, dziedāšanai. Tā spējot piedalīties mājas solī un darīt citas ikdienas lietas. Seksa komponents esot tikai „viens no“ visa, ko šis robots piedāvā savam saimniekam. Tātad robots draudzībai, sabiedrībai un seksam. Tā nekad nenodedzināšot māju, nezagšot naudu, jo neesot šādi ieprogrammēta. Vēl Mātam Makmilenam (Matt McMullen) šķiet, ka šādus seksa robotus varētu plašāk izmantot slimu cilvēku atveseļošanai. Ir cilvēki, kas visu savu mūžu pavada vientulībā, invaliditātes vai sociālās nekompetences dēļ. Robots varētu kļūt par dzīves draugu un sabiedroto. Tiktāl izklausās loģiski un pat vērtīgi. Taču ko domā šāda robotu paveida pretinieki?

Roboti kā attiecību surogāti

Katlīna Ričardsone (Kathleen Richardson) ir robotu ētikas profesore Lielbritānijā (De Montfort University, Leicester). Viņa asi nostājas pret šāda veida robotiem. Pēc viņas domām seksa roboti izmanto sievietes ķermeni kā rotaļlietu ar kuru katrs var rīkoties kā vēlas. Ar šo lelles īpašnieks tiek atbrīvots no pienākuma rēķināties ar otru personu (sievieti) un respektēt viņas intereses. Tiek izveidota industrija, kas producē pakļāvīgas verdzenes sievietes izskatā. Šāds process nesamazinās varmācību pret sievietēm un prostitūciju. Salīdzinājumam viņa izmanto rasismu uzskatot, ka aizspriedumi pret citas rases cilvēku nav likvidējami, kultivējot produktu, kas šos aizspriedumus attīsta tālāk. Šis robots demonstrē egocentrisku pasaules uztveri, kurā vīrietim ir tiesības kontrolēt sievietes ķermeni.

Uzvelkamās lelles pieaugušiem vīriešiem ir ieradušās robota izskatā. Mēs pārējie turpinām prātuļot, vai robots var aizvietot cilvēku intīmās attiecībās un vai godīgāk nebūtu bijis izveidot to kā četrstūru kasti, bez sievietes ķermeņa aprisēm. Pa to laiku Sandjego „forštates“ noliktavu telpās tās krāso, skrūvē un pārdod. Bez morāles un ētikas kodeksa pagalvī. Pēdējo un jutīgāko cilvēka emocionālo sajūtu bastionu – mīlu tagad ir ieņēmusi mehāniska rotaļlieta, kas aizvieto cilvēku. Vai tas ir iespējams?

Kā uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Saražot masu patēriņa preci ir modē. Jo vairāk pirks – jo labāk. Agrāk tā nebija. Šarls Bodlērs (kādā no savām vēstulēm) atzīst, ka atzinība un masu tirāžas esot teksta satura sekluma liecinieks. Pieprasītie un visvairāk pirktie autoru darbi 100% esot tikai un vienīgi sēnalu literatūra. Rakstniekam par to esot jākaunas. Jāuztraucas, ja viņa darbus daudz pērk. Tas nozīmējot, ka autors izpatīk esošajai publikas gaumei un ražojot mākslas brāķi. Īsts mākslinieks strādājot nākamajām paaudzēm un nekad savā laikā netiekot atzīts. Iespējams, ka franču dzejniekam ir taisnība.

Nav izslēgts, ka tā patiešām arī ir. Īsta māksla nekad nav bijusi biznesa mašīna tās radītājam. Protams, teksta literāro kvalitāti nenosaka metiena lielums. Jo lielāka tirāža avīzei, jo zemāks ir tās satura kvalitātes līmenis. Vai arī uz grāmatām var attiecināt to pašu? Literatūras kritiķi laikam atbalstīs šo domu. Masveidā pārdota grāmata ir labs bizness autoram un izdevējam, bet tas nenozīmē, ka tāpēc tā piedāvā vērtīgu tekstu. Tirgus nav kvalitātes garants, un grāmatu izdevēji nav vērtīgas literatūras ražotāji. Viņi vēlas nopelnīt un viss. Taču šodien grib visi – gan autori, gan izdevēji. Tāpēc grāmatas, kuras pārdod milzīgos metienos, braši un nekautrīgi nostājas priekšā tekstiem, kurus lasīs nākamās paaudzes. Tātad pastāv neatbilstība starp labu un kvalitatīvu literatūru un plaši pārdotu grāmatu? Iespējams, taču šodien visus interesē, kā uzrakstīt grāmatu, kuru gandrīz visi būs gatavi nopirkt. Vienkārši tāpēc, ka bez peļņas neesot uzvaras.

Kā šīs grāmatas ir rakstītas?

Kā jāraksta grāmata, kuru pirks visi? Tas tiek noskaidrots pat zinātniski. Ar digitālu instrumentu palīdzību tiek salīdzināti 500 visplašāk pārdotie romāni ar 1000 citiem, mazāk pārdotiem darbiem. Mērķis – atrast veiksmīga naratīva algoritmu. Pētījuma rezultāts lieliski aprakstīts grāmatā ”The bestseller code” jeb bestsellera (vislabāk pārdotās grāmatas) kods.

Kas tika atklāts? Kāda ir paraugrecepte tekstam, par kuru maksās visi izdevēji?

Pirmais, kas vieno šos plaši pārdotos rakstnieku darbus, esot fakts, ka lielākajai daļai no viņiem izdevniecības nav pieņēmušas izdošanai grāmatu manuskriptus pirmajā piegājienā. Tie atdoti autoram atpakaļ kā neveiksmīgi vai slikti uzrakstīti. Vairākkārt. Labi piemēri šajā gadījumā ir Astrīda Lindgrēna (Astrid Lindgren), Stīvens Kings (Stephen King), Dž, K. Roulinga (J K Rowling), Stīgs Lārsons (Stieg Larsson) u.c. Šo sarakstu var pagarināt ar vēl daudziem, kas šodien kļuvuši par ļoti populāriem autoriem. Tas liecina, ka izdevniecības nespēj saskatīt lielu autoru brīdī, kad tas parādās uz sliekšņa pirmo reizi. Kāpēc tā notiek? Izdevniecību personālam būtu jābūt ar „trenētu aci“ un uzreiz jāpamana uzlecošās zvaigznes. Taču tā nenotiek. Pētījuma autori domā, ka noteicošie ļaudis izdevniecībā vienmēr nodarbojas ar minēšanu, vai konkrētais darbs nesīs peļņu vai ne. Proti, tiek meklēts darbs, kuru uzreiz var intensīvi pārdot, jeb, precīzāk sakot, grāmata, kuru visi pirks. Izdevējam ir 100% skaidrs, ka jāmeklē un jāatrod labi pārdodams darbs, taču neviens skaidri un gaiši nevar pateikt, kā šāds bestsellers izskatās. Šodien starptautiskajā grāmatu tirgū meklē bestsellerus dažādās valodās, lai nekavējoties pieslēgtu PR akcijas un panāktu gigantiskas tirāžas tirgū.

Pārbaudītās kārtis

Tieši tāpat kā kino industrijā, arī šeit labi darbojas pārbaudītas lietas. Droša esot agrāk labi pārdotu autoru darbu atkārtota izdošana. Vēl labāk – populāra autora piesaistīšana magnētiskām idejām. Pazīstama autora vārds tiek uzskatīts pat visdrošāko kārti. Ja reiz pirka agrāk, tad pirks arī rīt. Lasītāji vēloties lasīt sev zināmu un pazīstamu autoru grāmatas. Ja grāmatas ir jau lasītas vai autora vārds pazīstams, tad pērkot atkal visu, kas jauns. Jau pazīstami un populāri autori esot galvenā biznesa investīcija. Kāpēc tā? Ja reiz iepriekš grāmatas bijušas labas, tad var pieļaut, ka jaunās grāmatas, kuras rakstījis tas pats autors, arī būs labas un publika tās pirks. Tiktāl nekā jauna? Jauns paņēmiens šajā jomā ir panākt, ka populāra romāna autors turpina notikumus savā nākamajā grāmatā. Lai zinātnieks turpina analīzi tālāk. Tātad iesāktais populārais romāns tiek turpināts nākamajās grāmatās kā filmu sērijas. Pieļaujot, ka lasītājiem būs interese uzzināt, kas tālāk notiek ar iecienītajiem literārajiem varoņiem jaunajā grāmatā. Kā attīstās tālāk iesāktā problēma zinātniski populārā grāmatā.

Vēl viens pabaudīts paņēmiens esot izraudzīties pieprasītu un iecienītu žanru. Ja lasītāji jau iecienījuši noteiktu žanru (piemēram, detektīvromānus), kas uzrunā plašas lasītāju grupas, tad ir vērts ekspluatēt šo žanru tālāk. Piemēram, pēc E. L. Džeimsas (E L James) “Piecdesmit nokrāsu“ triloģijas (2011–2012) iznākšanas pēkšņi kļuva populāri tieši erotiskie romāni. Tos sāka rakstīt dažādās valstīs, un tie piepildīja savu izdevniecību kases. Taču kopēšana un atkārtošana nav unikāla un produktīva panākumu atslēga. Kas izdodas vienam autoram, var neiznākt otram. Tāpēc autori nenogurstoši tupina meklēt universālo panākumu atslēgu. Jau pieminētajā grāmatā (Jodie Archers, Matthew L Jockers: ”The bestseller code: Anatomy of the blockbuster novel”, St Martin’s Press) ar šo arī nodarbojas. Meklē formulu.

Šī grāmata ir interesanta lasāmviela. Protams, paši autori slavē sevi un apgalvo, ka ir atraduši veiksmes atslēgu, taču piekrist šim apgalvojumam tomēr nevar. Neraugoties uz to, ka liela sabiedrības daļa svēti tic mākslīgajam intelektam un domā, ka arī radošais darbs ir formulējams formulās un vienādojumos. Taču viņu veiktā analīze ir mūsu uzmanības vērta. Tajā mēģināts noskaidrot, kā atšķiras parasts teksts no populāra teksta. Autori pat nonāk pie maģiskā atšifrējuma ar nosaukumu algoritms. Taču pirms tam par pieeju. Viņu pieeja veiksmes formulai būtiski atšķiras no grāmatu izdevēju metodēm.

Izdevniecības mēdz nodalīt trīs galvenos darbības virzienus, kas mijiedarbībā panāk „sniega pikas efektu“ un rada priekšnosacījumus plaši pārdotas grāmatas panākumiem. Pirmais – manuskripta mākslinieciskā vērtībā. Grāmatai jābūt labi uzrakstītai noteiktā žanrā, ar mērķi aktīvi ieinteresēt kādu no lielajām lasītāju grupām. Nākamais faktors ir grāmatu tirgus struktūra. Izdevniecībām ir izdevīgāk ļoti daudz pārdot tieši vienu grāmatu, nevis vairākas puslīdz labas grāmatas vienlaicīgi. Tāpēc plānotos bestsellerus plaši iepriekš reklamē mārketinga kampaņās un izstāda grāmatu veikalos. Trešais ir psiholoģiskais faktors – lasītājs vēlas lasīt to, ko lasa pārējie. Tātad grāmatas, kas ir jau populāras, kļūst vēl populārākas tikai tad, ja jau ir populāras.

Ar ko šī tradicionālā pieeja atšķiras no Arčera un Jokera atklātā? Viņi pievēršas tikai un vienīgi pirmajam faktoram – tātad manuskripta literārajai vērtībai. Tas nozīmē, ka ”The best seller code” nav grāmata, kurā tiek pamācīts, kā autoram uzrakstīt grāmatu, kuru pirks visi. Nē, tie nav kursi, bet gan uzskaitījums, kas sistematizē pazīmes, kuras palīdz atšķirt panākumiem bagātu manuskriptu no viduvējiem tekstiem.

Analīzes pamatā ir 500 daiļliterāro darbu, kas savulaik tikuši iekļauti avīzes New York Times visvairāk pārdoto grāmatu sarakstā. Šo veiksmīgo tekstu īpatnības tiek salīdzinātas ar mazāk veiksmīgām grāmatām. Tātad ar datorprogrammu palīdzību mēģināts noskaidrot, ar ko labs teksts atšķiras no viduvēja teksta. Respektīvi, analizējot teksta kvalitāti, viņi mēģina noskaidrot atšķirības teksta veidošanas principos, kas raksturīgas populāriem (tirgū pieprasītiem) un nepopulāriem (slikti pārdotiem) tekstiem.

Ar ko šie teksti atšķiras?

Līdz šim mēs nemēdzām identificēt labu literatūru ar labi pārdotu literatūru. To nevajadzētu aizmirst arī šajā gadījumā. Jo plaši pārdota grāmata var arī nebūt literāra vērtība. Taču abi autori nepievēršas tekstu kvalitātei tā, kā to dara literatūras zinātnieki. Viņus interesē tikai un vienīgi rakstīšanas tehnika, kas nodrošina visplašāko attiecīgā literārā sacerējuma pārdošanu.

Literatūras kritiķis Džons Saterlands (John Sutherland) savulaik bestselleru jeb plaši pārdotu grāmatu ļoti lakoniski formulēja šādi: „Tā ir grāmata, kuru var labi pārdot, un viss.“ Turpretī Arčers un Jokers domā citādi. Pēc viņu domām, pārdotākajām grāmatām ir zināmas iezīmes, kas tās atšķir no pārējās lasāmvielas. Tās esot šādas: a) emocionāls uzlādējums (pozitīvs vai negatīvs); b) tiek izmantotas visas septiņas intrigu struktūras. Reizēm tās seko cita citai visos bestselleros vienādi, pat identiski. Tā, kā to var novērot E. L. Džeimsas „Greja piecdesmit nokrāsu“ triloģijā vai Dena Brauna „Da Vinči kodā“.

Nākamais aspekts ir tēmu modelēšana jeb pašlaik tik populārais topic modelling. Te tiek izmantotas matemātiskas metodes un analizēts, cik bieži noteikta „tēma“ parādās sižetā un kāds ir tās attīstības ceļš. Man personīgi nav pieņemams šāds matemātisko metožu izmantojums literāru tekstu analīzē, taču tas eksistē. Tāpēc tiem, kam šāda pieeja šķiet produktīva, iespējams, noderēs to izstudēt, lai sāktu konstruēt savu bestselleru, izmantojot piedāvāto algoritmu.

Tēmu izvēlē pirmajā vietā esot mājas dzīve un ģimene (Danielle Steel, domestic life) un juridiskie strīdi, konflikti (John Grisham, lawyers and the law). Tātad, ja tekstā tiek izmantoti šie areāli, tad pastāvot iespēja izveidot ļoti populāru darbu.

Nākamais „atklājums“ ir atziņa, ka ļoti populāros literāros darbos ir salīdzinoši mazāk tēmu. Tie nav komplicēti un pārāk sarežģīti izklāstā. Komerciāli veiksmīgs naratīvs pievēršas mazāk jomām, tēmām un varoņiem nekā parastajās – slikti pārdotajās grāmatās. Tātad – populārajās grāmatās ir mazāk kompleksi, samezgloti sižeti. Savā būtībā tās ir vienkāršākas arī savā struktūrā.

Kas tad ir pats galvenais? Autoriem šķiet, ka visu populāru un iecienītu literāro darbu pamatā ir ir ikdienas dzīve: darbs, mājas, ģimene, attiecību problēmas, slimības utt. Tātad – lasītājs vislabāk vēlas lasīt par tēmām, kuras piedzīvo pats. Savā ikdienā.

Vai šie atklājumi būtu autoriem jāņem vērā?

Grūti izlemt. Man personīgi šie atklājumi šķiet vairāk kuriozi nekā vērā ņemami. Taču sava daļa patiesības tajos, iespējams, ir. Aktuālā grāmata (”The bestseller code”) demonstrē gan labo, gan triviālo un vulgāro, kuru šodien mums piedāvā jaunā pētniecības joma digital humaniora. Tekstu datoranalīze ir pazīstama lieta, taču tā nespēj uztver naratīva kvalitatīvos aspektus, kurus redz un sajūt tikai cilvēka acs. Tieši tāpat kā mašīntulkojums nekad neaizstās prasmīga tulkotāja tekstu. Protams, abi autori paši sev „ceļ asti“ un slavina savu atklājumu unikalitāti, pielīdzinot to Kolumba atklātās Amerikas neatkārtojamībai.

Taču nav izslēgts, ka daži no atklātajiem paņēmieniem jaunajiem autoriem palīdzēs kļūt bagātiem pašiem un izpalīdzēt ar finanšu plūsmu arī mūsu izdevējiem.

Laiks rādīs, vai tā notiks. Iesaku izlasīt un pie viena padomāt par Šarla Bodlēra secinājumiem.

 

Kā Latvija reaģētu uz Trampa uzbrēcieniem – vai izdotu ASAP Rocky bez tiesas?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pirms apmēram mēneša Stokholmas centra policija aizturēja pazīstamu amerikāņu reperi, kurš bija ielaidies ielu kautiņā ar vietējiem naktī uz ielas. Aizturētā persona ir slavenība un plaši pazīstama noteiktu aprindu subkultūras aprindās. Tika aizturēts ne tikai pats mūziķis, bet arī viņa miesassargi. Tāpēc pārtrūka iecerētā un plānotā ASAP Rocky Eiropas koncertu tūre. Tagad tiek gaidīta tiesa, jo notiek izmeklēšana. Taču pēkšņi šo procesu pārtrauca ASV prezidenta Donalda Trampa iejaukšanās izmeklēšanas procesā, pierasot reperi atbrīvot. No Baltā nama Vašingtonā vairākas reizes ticis skarbi uzrūkts Zviedrijas premjerministram, pieprasot nekavējoties izlaist amerikāņu slavenību no cietuma pret drošības naudu. Taču Zviedrijā šādas prakses nav un valsts premjerministrs vai ārlietu ministrs nemēdz iejaukties policijas, izmeklētāju vai tiesas darbā. Donalds Tramps to negrib saprast, un zviedriem tiek nopietni draudēts ar viņu preču boikotu (IKEA) un rīkotas akcijas „glābsim Rocky”.

Līdzjūtības līnija klibo

Mediji ziņo, ka neesot daudz amerikāņu, kas Donalda Trampa uzbrēcienus Zviedrijai ASAP Rocky „atbrīvošanas lietā“ ņemot par pilnu. Lielākā daļa domā, ka šī ir Trampa priekšvēlēšanu kampaņas sastāvdaļa jeb aģitācijas triks, lai piesaistītu sev melnādainos amerikāņus kā nākamos vēlētājus. Tā teikt – neko reāli nedarot viņu labā politiski, ir vērts tagad notēlot izprotošu tautieti, kas stāv melnādaino pusē. Tā domā, piemēram, Washington Post. Taču vai citiem amerikāņiem viņš ir tik svarīgs, ka vajadzētu anulēt tiesu vienas slavenības pārkāpuma dēļ? Pagaidām izskatās, ka pat amerikāņu kreisie un Black Live Matter kustība viņu neatbalsta, jo reperis jau agrāk nav piedalījies viņu atbalsta akcijās, uzskatot sevi par izņēmumu. Piemēram, 2016. gadā, pēc policijas grautiņiem Fērgusonā, viņš medijos kategoriski novērsās no protesta kustības un apgalvoja, ka pats piederot elitei, jo dzīvojot Soho un Beverlihilsā, nevis kaut kādā „velna nomalē“. Smalkiem ļaudīm likumi nav rakstīti. Tad kāpēc tiem nepieslieties, ja iespēja to ļauj? 

Kas tad notika tajā Stokholmas naktī?

30. jūnija naktī hiphopa mākslinieks ASAP Rocky jeb īstajā vārdā Rakims Meijers (Rakim Mayers) iesaistījās kautiņā kopā ar saviem miesassargiem. Pašā Stokholmas centrā. Notikumu ar saviem telefoniem filmēja vairāki cilvēki. Pirmie notikušo publicēja amerikāņu TMZ, rādot, kā viens no uzbrucējiem tiek notriekts zemē, pēc tam spārdīts un dauzīts ar pudelēm. Vēlāk pats ASAP Rocky ievietoja savus video Instagram kontā, kurā deklarē savu nevainību. Otrdien, 2. jūlijā, mākslinieks spēlēja festivāla Smash koncertā Stokholmā, guva grandiozus panākumus un vakarā ieradās policijā uz pratināšanu. Nākamajā dienā tika aizturēts uz izmeklēšanas laiku. Advokāts pārsūdzēja lēmumu, bet augstākās tiesu instances šo pārsūdzību neizskatīja.

Tāpēc zvaigzne palika apcietinājuma vietā, kurā var tikties ar advokātu, lasīt avīzes, skatīties TV un sekot notikumiem ārpasaulē. Mākslinieks draudēja zviedru tiesai pieprasīt segt zaudējumus, kurus viņam nodarīs šī aizturēšana. Tie esot 16 miljoni SEK. Piektdien, 12. jūlijā, sākās starptautiskas akcijas, kurās hiphopa mākslinieki protestēja pret izmeklēšanu un pieprasīja tūlītēju Rocky atbrīvošanu bez izmeklēšanas un tiesas. Aktīvi darbojās arī daži citi amerikāņu mākslinieki (ieslodzītā draugi), kas sāka boikotēt Zviedrijas vieskoncertus. Aktivizējās bijušais ASV vēstnieks Zviedrijā Marks Brežinskis, pieprasot nekavējoties atbrīvot Rocky. Taču ārlietu ministre Margota Valštrēma atbild, ka Zviedrijā nav pieņemts ministram iejaukties policijas vai tiesas darbā un atbrīvot aizturēto no ieslodzījuma vietas.

Tomēr amerikāņu medijos turpinās šausmu stāsti par drausmīgajiem apstākļiem zviedru cietumos, kas neatbilst patiesībai. Reperis maina advokātu, lietai pieslēdzas ASV ārlietu ministrija un daži politiķi Vašingtonā sāk publiski nosodīt „Zviedrijas rīcību“. Pēc tam Stokholmā ierodas ASV ārlietu ministra vietnieks un vēlas sākt sarunas ar Zviedrijas Ārlietu ministriju par slavenās zvaigznes ASAP Rocky bezierunu atbrīvošanu. Taču arī tas nelīdz. Tad kampaņai pieslēdzas pats Donalds Tramps. Viņš Twitter slejā paziņo, ka plāno uzrunāt šajā lietā Zviedrijas premjerministru un pieprasīt, lai „repera lieta tiek taisnīgi izmeklēta“. Seko repera mammas verbālie uzbrukumi Zviedrijai TMZ, un zviedru izmeklētāji paziņo, ka esot atklāti jauni pierādījumi lietā, kuras izmeklēšana turpinoties. Superzvaigzne joprojām atrodas ieslodzījuma vietā, raksta protesta mūziku un tikko publicējis jaunāko hitu: Live fast: ”This could be my last year / Putting up a fight until I collapse / 2013 I went wild for night / In 2019 I’m getting out ’fore I die”). Kā norāda Billboard, „Live fast“ uzrakstīta vēl pirms aresta Zviedrijā.

Kāpēc zviedri nepiekāpjas spiedienam?

Donalds Tramps tagad ir ļoti sarūgtināts par to, ka Zviedrijas premjerministrs neiejaucas tiesas darbā un „nepalaiž vaļā“ slaveno reperi. Savas valsts nostāju šajā jautājumā savukārt tikko Washington Post slejās pauda bijušais ārlietu ministrs Karls Bilts (Karl Bildt), paskaidrojot, ka tiesu sistēma Zviedrijā ir neatkarīga no politikas.

Tas, ka cilvēks ir slavens, pazīstams, superstārs, tiesu neinteresē. „Zviedrijā nedz valdība, nedz ministri vai parlamenta deputāti nevar un nemēdz ietekmēt tiesu vai iestāžu darbu un diktēt tām savus noteikumus. Izņēmumu pie mums šajā jomā nav. Visi likuma priekšā ir vienādi. Šī nostādne ir normāla, un par to ir ziņots arī  Baltajam namam. Izmeklēšana notiek, un rezultāts rādīs iznākumu,“ komentē presei notikušo Zviedrijas valdības preses centra vadītāja Natalija Siāla Stokholmā.

Vai mēs izdotu popzvaigzni amerikāņiem bez tiesas?

Domāju, ka  nav vajadzības paskaidrot, ka Tramps līdz šim šādos individuālos gadījumos neiestājās par atsevišķām personām,  tās nekritiski aizstāvot. Viņš drīzāk mūrēs mūri pret Meksiku, nekā aizstāvēs vietējos, melnādainos iedzīvotājus utt. Nemaz nerunājot par viņa attiecībām ar izmeklēšanu „Krievijas lietā“ un visām pārējām tiesu lietām, kurās tiek uzpirkti liecinieki un mainīti tiesneši. Tramps ir un paliek „tramps“ ar visām no tā izrietošajām sekām visās dzīves jomās. Taču viens ir skaidrs – šī iniciatīva pieprasīt atbrīvot slavenu personu bez izmeklēšanas un tiesas parāda, ka slavenie un bagātie ir cita kasta. Uz šiem cilvēkiem (pēc viņa domām, acīmredzot) neattiecas tie paši noteikumi, kas jāievēro parastajiem iedzīvotājiem.

Šī pieeja nav nekas jauns arī pie mums Latvijā. Ja esi slavenība, tad pat parasta latvju tiesnese nekautrējas atzīt, ka „Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris“ ir arguments, kas ļauj spriest par labu populārai personai, kā tas bija Operas prasībā pret mūsu portālu par kādu kritisku publikāciju.  Jo slavenības var un drīkst uzvesties kā vēlas. Nebaidoties no nosodījuma vai soda. Piemēram, sportisti.

Nesauksim nevienu vārdā, tikai atcerēsimies notikumus. Pirms pāris gadiem mūsu tenisa zvaigzne nekautrējās publiski vest iekšā Stokholmas centra viesnīcas istabiņā pāris ielasmeitas, lai gan prostitūcija Zviedrijā ir aizliegta un pieķerot arestē pircēju. Pēc tam viņu aizturēja policija, aizveda uz ieslodzījuma vietu un spēlēšana kortos izpalika. Par to, kas notika tālāk, nav vērts atgādināt, taču pašmāju publiskā domā bija satriekta – „nu kā tā var darīt!!!“. Pret sievieti? Nē, protams, pret mūsu slavenību! Nelieši zviedri arestējuši mūsu slavenību, un mēs esam gatavi iet karā par viņa atbrīvošanu! Toreiz gan karš pret Zviedriju nesākās, jo sporta žurnālisti visiem spēkiem centās notikušo noklusēt. Izgāšanās aizpeldēja pagātnē. Vainīgais skaitījās nevis prostitūtu pircējs, bet tie, kas viņu aizturēja un neļāva normāli nospēlēt tenisu Karaliskajos kortos Stokholmā. Mēs apmainījām lomas un vērtējumu galvenajām personām. Zaglis pārtapa apzagtajā, jo bija slavens un nacionālais varonis. Kā jau sportists.

Cits gadījums bija šogad viņpus okeānam, kad par varmācīgu „izdarīšanos ar sievieti“ atkal tika apsūdzēta kārtējā mūsu sporta zvaigzne. „Tauta = fani“ vienoti metās virsū nepazīstamajai ārzemju nelietei, kas grauj mūsu puiša labo slavu. Kā tur bija vai nebija pēc būtības, tas te nevienu neinteresēja. Galvenais, lai slavenība turpina spīdēt. Pat ar asiņainām rokām, kas sabāztas bikšu kabatās.

Es ticu, ka Latvija (tāpat kā Zviedrija) neizdotu ASAP Rocky amerikāņiem, ja kas tamlīdzīgs būtu noticis Rīgā. Neizdotu bez izmeklēšanas un tiesas. Tas būtu godīgi. Tramps norūktos, sadusmotos, sāktu sašutuma kampaņu pret mums, bet mēs… mēs nenobītos (neskatoties uz to, ka ASV ir mūsu sabiedrotie!) un mierīgi ietu savu godprātīgo ceļu tālāk.

Vai tā būtu?

Emigrants un mūsu izredzes

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Emigrants ieradās, strauji nosēdās man līdzās uz sola lidostas uzgaidāmajā telpā. Nometa somu un uzreiz sāka skaļi runāt. Soli bija savietoti kā skolā – pa trim. Viņa draugs sēdēja pa labi, bet es – pa kreisi. Jaunais cilvēks ar bārdu skatījās taisni uz priekšu un skaļi referēja mums abiem par to, kāda ir dzīve viņa mājvietā Hongkongā. Nepajautājot, vai es vispār vēlos to visu noklausīties. 

Viņam ļoti gribējās stāstīt 

Skaļi un krāsaini aprakstīja savu pārtikušo eksistenci. Vispirms par  dārgām mantām, padevīgām sievietēm, un pēc tam tika komentēta arī ķīniešu sieviešu uzupurēšanās nākotnes vārdā. Ķīniešu sievietes solīdā vecumā labprātīgi pametot savus dzīvokļus, lai tajos varētu ievākties bērni. „Jaunajai paaudzei dzīvoklis ir daudz vairāk nepieciešams nekā gados vecākai sievietei,” uzsvēra referents un nedaudz domīgi konstatēja, ka ķīniešu tantiņu gatavība labprātīgi pārvērsties par bezpajumtniecēm esot apbrīnas cienīga drosme. „Šī vecākās paaudzes gatavība upurēties nākotnei un savai valstij ir patriotiskas apbrīnas vērta!” viņš slavēja ķīniešu pensionāres un neaizmirsa saprast arī to, cik grūti tādai “kundzei cienījamos gados” ir nomazgāties no rīta vai vakarā, jo vienīgā viņas pasaule esot iela un drazu čupa ielas malā, uz kuras gulēt. Bet patriotes viņas esot. Tas nu skaidrs kā diena.

Reakcijas uz viņa stāstīto nebija. Neviens nereaģēja. Ne no labās, ne no kreisās puses. Tāpēc viņš turpināja par Indijas un Pakistānas, Austrālijas un Jaunzēlandes ceļojuma iespaidiem. Apmeklētajās vietās bārdainais latviešu puisis noteikti būtu varējis palikt uz dzīvi, jo pasaule esot gatava uzņemt tādus kā viņš ar atplestām rokām, jo par palikšanu viņš spējot trekni samaksāt. Šajā brīdī bija pienākusi kārta Latvijai.

Latvija neder

Latviešu valodā džeks salika visu pa vietām. Kritizēja nesaudzīgi to, kas dzimtenē noticis un notiek. Vispirms noklausījos, „cik Rīga kļuvusi tukša”, un to redzot katrs, kas uz “šo sādžu” atbrauc. Pēc tam par to, cik maz Latvijā maksā par darbu un cik stulbi ir visi, kas strādā Valsts uzņēmumu dienestā, Ekonomikas un Finanšu ministrijā. Pēc tam verbālu pļauku saņēma arī politiķi, ierēdņi un mēs pārējie. Palicēji esot neuzņēmīgie un neapdāvinātie, jo tie, „kam galva uz pleciem”, jau sen Latviju ir pametuši. Tad viņš izteiksmīgi paskatījās uz mani un turpināja tekstu par to, ka arī sievietes varot atrast savu laimi ārzemēs. Pat viņa māte pārcelšoties uz Saūda Arābiju kopā ar savu jauno draugu un māsa esot gatava “dzīvot vienalga kur ārzemēs kā pārticis cilvēks”. Dubaija taču esot lielisks piemērs talantiem no Latvijas. “Ko gaidāt?” viņš jautāja un nesaudzīgi paskatījās uz mani. Nereaģēju. Skatījos uz lidostas sienas pulksteni.

Nekas nekam neder

Pēc tam sekoja stāsts par to, cik Latvija ir neperspektīva lielražošanai. Pat ķīniešiem neesot jēga piekrāmēt konteineru ar mantām un vest uz šejieni, jo neviens neko nopirkt tāpat nevarot. Veikalos neko sakarīgu nepārdodot un Latvija kā valsts esot neperspektīva. Paredzēju, ka tālāk sekos aģitācija Kremļa un Putina stilā par to, ka „mazas valstis ir nejēdzība” un priekšlikumi pievienoties Krievijai. Kā pārticības garantam. Taču tas nesekoja, jo mani izglāba lidostas skaļrunis, kas aicināja Arturu Auziņu uz Helsinku lidmašīnu. Pārcilvēks noreaģēja kā odzes sadzelts un metās uz autobusu. Viņam līdzi čāpoja arī tas, kurš sēdēja pa kreisi. Laikam jau abi bauda laimi kopā.

Es paliku uz soliņa. Man bija biļete turp-atpakaļ režīmā.

Redzēsim, kurš šajā kaujā uzvarēs. Mēs vai emigranti.

Par dažiem aizspriedumiem un tendencēm žurnālistikā

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Žurnālistika un masmediji ir tēmas, kurās katrs no mums jūtas kompetents runāt, izteikties un vērtēt, jo šos produktus lietojam gandrīz ik dienas un bez maksas. Cilvēki „no ielas” samērā ātri šodien nokļūst pie mikrofona radio studijās, skaistuma karaļi un karalienes zibenīgi un bez kompetences kompleksiem aizņem televīzijas ekrānu un enerģiski rakstītpratēji okupē  blogus un teksta medijus, kurus agrāk saucām vienotā vārdā par „presi“.

Vairākums medijos strādājošo šodien nav studējuši žurnālistiku un uzskata, ka tas nemaz nav jādara. Jo skolās tāpat neko nevarot iemācīties. Izglītības nihilisms šajā jomā šodien ir daudz spēcīgāk izteikts nekā agrāk, un tāpēc arī rodas iespaids, ka mūsu valsts galvenie mediju regulētāji mierīgi dara savu darbu, pat neieskatoties nevienā izglītojošā rokasgrāmatā vai zinātniskā rakstā par mediju vai žurnālistikas tēmu. Visi tāpat zina visu, un nekas „tur “ nav jāmācās, jo pat „iedzērušam ezim“ tāpat skaidrs viss par darbu medijos arī bez studēšanas augstskolās. Pat mediju īpašnieki uzskata par normu neko nezināt par mediju jomu profesionāli, taču dažiem no viņiem nopelnīt naudu kaut kā sanāk. Mediju analītikas vai kritikas mums nav, jo paši „darītāji“ zina, ka viss ir labi. Neatkarīgi no tā, vai viņi paši dzied sev slavas dziesmas radio oranžajās vai puķainajās kastēs vai sadala balvas un prēmijas sava grupējuma organizācijās saviem čaklajiem biedriem.

Diemžēl diletantu pieplūdums ekrānam, ēteram un periodiskā teksta slejai tomēr nav uzlabojis kvalitāti. Drīzāk gan pretēji – padomjlaika kolhoznieku patosa un aktieru godināšanas vietā ēteru okupējušas tukšas, hiperaktīvas pļāpas un ēterā vīd amatieriskas pārraides ar smukiem cilvēkiem centrā. Formas tukšums nespēj piesegt satura neesamību. Tāpēc, manuprāt, ir jēga iesākt diskusiju par Latvijas masmediju kvalitātes erozijas tēmu, kas pieņemas spēkā.

Vai es nepārspīlēju?

Jā, mazliet provocēju jūs, cienījamo lasītāj! Lai pievērstu uzmanību tendencēm, kas turpinās. Jo šīm nelāgajām lietām nav tribīnes, kurās attiecīgās problēmas iespējams pārrunāt. Tāpēc sāksim tagad. Vasaras vidū. Laikā, kad liela mūsu sabiedrības daļa ir atvaļinājumā un spēj iedziļināties arī tēmās, kas atrodas ārpus viņu aktuālās komforta zonas. Proti, atklājot tikai dažas tendences žurnālistikā, kas visumā ietekmē arī citas dzīves jomas un nozares, jo komunikatīvie kanāli saista mūs visus un ietekmē daudzus vairāk vai mazāk pamanāmi.

Sāksim ar to, kas īsti ir žurnālistika un kādi ir tās uzdevumi demokrātiskā valstī. Pavisam īsi uz šo jautājumu var atbildēt salīdzinoši. Proti – žurnālists ir informācijas tulks. Viņam jāziņo par aktuāliem notikumiem saprotamā veidā. „Kaut kur“ notiek „kaut kas“, un tieši žurnālists ir tas, kurš izvēlas notikumu vai norisi, noskaidro tā būtību un lakoniski ziņo par to sabiedrībai. Tas nozīmē, ka skolās un augstskolās žurnālistu apmāca, kā novērtēt visu ziņu plūsmu, kā atšķirt būtiskas ziņas no nebūtiskām, un visbeidzot – kā uzbūvēt vēstījuma formu, lai publikai jaunā informācija būtu saprotama. Tātad – saprast, kā atlasīt informāciju (pēc kādiem kritērijiem) un kā to novadīt līdz auditorijai. Tātad viena lieta ir saprast, kas ir svarīgs, un otra lieta – kā šo tēmu uzrakstīt un samontēt slejai, ēteram vai ekrānam. Mums nav slikto vai labo ziņu. Ir tikai būtiskās vai nebūtiskās.

Mana pieredze žurnālistikā rāda, ka pats grūtākais ir nevis atrast tēmu, bet gan to pasniegt. Tas nozīmē, ka nevis priekšnieks, medija īpašnieks vai kāds cits svarīgs vīrs mums nosaka, ko mēs rakstīsim un kā mēs to darīsim, bet mēs, žurnālisti, izvēlamies un formējam savu vēstījumu paši. Šis ir pats pirmais apstāklis, kuru Latvijā bieži vecās paaudzes lasītāji nesaprot. Viņiem liekas, ka žurnālistikā visur kāds „pasūta mūziku“ vai liek autoram rakstīt tā, kā medija īpašniekam vai priekšniekam vajag. Tā patiešām nav, un īpašnieks vai redakcijas vadītājs nedrīkst pieprasīt no līdzstrādnieka publikāciju, kas runā pretī žurnālista pārliecībai un loģikai. „Mūzika“ netiek pasūtīta.

No aicinājuma uzrakstīt tekstu, kas nav autoram pieņemams, jebkurš žurnālists var atteikties, un tas ir normāli.  Tad kā redakcijas projektē savu darbu?

Parastā formula ir šāda – īpašnieks deleģē redakcijas vadību galvenajam redaktoram vai izdevējam, kas tālāk organizē redakcijas darbu pēc saviem ieskatiem, nepārkāpjot ētikas noteikumus savā sadarbībā ar padotajiem. Tas nozīmē, ka normālā valstī normāla medija īpašnieks nekad nenāk pie redakcijas vadītāja un nepieprasa, lai kāds no žurnālistiem uzraksta sliktu rakstu par, piemēram, Rīgas domes Kultūras pārvaldes vadītāju, jo tā „nedod haltūras“ īpašnieka sievai. Tā nedara. Tā darīt nedrīkst. Taču Latvijā šādu praksi praktizēja diezgan daudzi izdevēji 90. gados un vēlāk, jo paši nekad nebija mācījušies mediju darbu augstskolā un uzskatīja, ka žurnālisti ir suņi, kas ries īpašniekam par labu.

Kā tas bija iespējams? Pavisam vienkārši – tā darīja kompartijas bosi un ideoloģiskie vadītāji padomju Latvijā. Kad valsts kļuva brīva, tad jauno mediju vadītāji turpināja to pašu stilu. Daudzi vecie oligarhi to praktizē vēl šodien – pasūtot sev nepatīkamu cilvēku apriešanu saviem „ķēdes“ žurnālistiem.  Tas iespējams tāpēc, ka šādās redakcijās strādā cilvēki, kas nav mācījušies žurnālista profesiju skolā vai augstskolā un nezina, ko medija īpašnieks drīkst vai nedrīkst atļauties pret saviem padotajiem. Vēl vairāk – lielai negodīgu izdevēju daļai pat patīk šie diletanti, kas ienāk žurnālistikā no malas un klausa visām īpašnieka pavēlēm verdziski, neievērojot mediju darba ētikas principus.

Domāju, ka tieši šie negodīgie izdevēji  ir panākuši diezgan daudz posta mūsu žurnālistikas videi, jo nospļaujas uz civilizētajiem noteikumiem un pieprasa peļņu par katru cenu. Tieši šādu izdevēju jeb mediju īpašnieku dēļ mums šodien Latvijā joprojām nav mediju tiesībsarga, mediju tiesas, visaptverošas žurnālistu arodbiedrības un ētikas kodeksa likuma statusā.

Vai žurnālistika un žurnālisti mēdz būt dažādi?

Protams, žurnālisti ir tikpat dažādi kā visa mūsu sabiedrība. Ir izglītoti un neizglītoti žurnālisti. Ir tādi, kas ievēro ētikas normas un akceptē „citādus“ kolēģus un neatļaujas kritizēt savus atmata brāļus publiskajā telpā. Taču ir arī nihilisti, kas nospļaujas uz visu un uz kolēģiem, kas nepatīk.

Lai novērstu šādus pārkāpumus, eksistē žurnālistu organizācijas, kas ne tikai izsniedz kompetentiem kolēģiem preses kartes, bet arī organizē lekcijas un seminārus, diskusijas un publiskas apspriešanas par profesionāliem un valstij svarīgiem jautājumiem. Tieši tāpēc, ka esam tik dažādi, ir jāveido kopīga tribīne. Tas ir ļoti svarīgi, jo amatieri, kas ienākuši žurnālistikā „no malas“ un nezina jomas iekšējos noteikumus, tieši šādos forumos tos apgūst un kļūst koleģiāli, un saprot, kāpēc savstarpējā tolerance ir nepieciešama.  Vai mūsu žurnālistu korpuss ir saliedēts un koleģiāls? Nē, domāju, ka nav. Šo šķelšanos panāca tieši izdevēji, kas nekautrīgi kūdīja vienā medijā strādājošos pret otra medija personālu savu savtīgo mērķu vārdā. Tāpēc šodien mēs redzam atsevišķas karojošas žurnālistu grupas, kas nespēj vienoties kopīgu mērķu vārdā, bet atbalsta tikai savējos. Demonizējot konkurentus un apsaukājot sāncenšus. Tas nav normāli, un šo praksi būtu nepieciešams pārtraukt, iesaistot kā vidutājus Kultūras ministrijas pārstāvjus.

No Padomju Savienības mēs esam pārmantojuši respektu pret priekšniekiem un neiecietību pret „zemāka ranga“ personību jeb ierindas žurnālistu iniciatīvu žurnālisma telpā. Toreiz gudri runāja tikai priekšnieki un politiķi. Amats deva tribīni. Tagad skaļi runā arī ļaudis bez amatiem. Tēma, ka žurnālists to un to nedrīkst atļauties pavēstīt, ir samērā izplatīta arī mūsu publiskajā telpā arī tagad. Domāju, ka pie vainas ir mūsu sabiedrības aizspriedumainība, nevis žurnālista bezkaunība. Jo tieši tāpat kā medicīnas māsai ir jādur ar adatu, lai ievadītu jūsu muskulī zāles, un tāpēc neviens neatļausies viņu saukt par sadisti, arī drosmīgs žurnālists nav nelietis tikai tāpēc, ka pārkāpj kārtējo tabu.

Tāpēc nevajadzētu satraukties, ja kādā izdevumā var izlasīt to, kas agrāk nebija zināms un šķiet nepieņemams jaunums. No šāda izdevuma būtu vēlams atteikties un to nelasīt.  Tas ir normāli un parasti demokrātijas apstākļos. Nelasiet tos, kas jums nepatīk, un nesatraucieties par tēmām, kas jūs kaitina. Es arī, piemēram, izvairos lasīt par dziesmu svētku estrādes rekonstrukciju, uzskatot, ka Mežaparka mežs nav piemērota vieta dziesmu svētku koncertiem, jo LPSR tautsaimniecības sasniegumu izstādes tribīnes tika izvēlētas okupācijas laikā kā mazāk traucējoša vieta okupantu ikdienai. Tur latviešu dziesmas boļševikus netraucēja.  Manuprāt, šī nav vieta latvisku tautas svētku manifestējošai norisei. Atvērto koncertzāli vajadzēja būvēt tur, kur pirmās brīvvalsts laikā to bija iecerēts izveidot. Proti, Pārdaugavas parkā. Man ir daudz argumentu šīs idejas atbalstam, taču diriģenti vēlas klusumu Mežaparka priežu mežā, un es šo tēmu atstāju tiem, kurus šāds nostūris apmierina. Nesatraucoties par to, ka manu ideju nepieņem. Zināmai sabiedrības daļai tur patīk, un lai viņi svin šos koncertus odu meža lieliskajā klusumā, provinces nomalībā.  Ar to jāsamierinās. Tieši tāpat iesaku arī karojošajiem homofobiem un sieviešu nīdējiem samierināties, ka pasaule vairs nav tāda kā viņu bērnībā, un rakstus, kas satrauc, vienkārši nemaz, nemaz nelasīt. Nemēģinot pāraudzināt nepatīkamus autorus un satraukties, ka visi vairs nedomā vienādi.

Žurnālisti un raksti ir tikpat dažādi kā mēs paši. Agrāk visi maršēja uniformās un baidījās runāt pretī vienīgās partijas ideoloģijai. Tagad pasaule ir atvērusies un katrs drīkst paust savas domas, ja tās nerunā pretī valsts pamatlikumam. Žurnālistus ieskaitot.

Žurnālistika ir māksla, nevis politika 

Šis jautājums nav viegls, un lakoniski uz to atbildēt pagrūti. Pēc neatkarības atgūšanas žurnālistikas izglītība Latvijā mainīja savu dislokāciju un tika iekļauta sociālajās zinātnēs. Pirms tam žurnālistika piederēja filoloģijai un to mācīja Filoloģijas fakultātē. Tātad valodas un literatūras kontekstā. Vai pārcelšanās no Visvalža ielas uz „Maskavas forštati“ bija pamatota? Nē, domāju, ka nebija gan pamatota, un šis grēks jāuzņemas toreizējiem Latvijas Universitātes zinātnes prorektoriem un vadītājiem, attiecīgajiem jomas ekspertiem un ierēdņiem.  Žurnālistika tika izmesta no laivas un iedēstīta svešā puķupodā, kurā tā turpina nīkuļot. Tieši kļūdainā dislokācija arī turpina traucēt kvalitatīvu žurnālistu izglītošanas procesu šodienas Latvijas augstskolās. Tiek mācīti „ārsti“ bez viesošanās slimnīcā. Tiek mācīti „frizieri“ bez prakses frizētavā un tikai kopā ar diplomu iedāvinot šķēres.

Žurnālistika nav politoloģijas vagons vai sociālā zinātne, jo tās būtība ir iztulkot un pavēstīt jaunumus, viedokļus saprotamā formā. Žurnālists netaisa politiku, viņš procesus izskaidro un provocē domāt. Tas nozīmē, ka pirmais un galvenais žurnālista darba uzdevums ir ne tikai saprast noteiktu notikumu un problēmu. Nē, pats galvenais ir spēt un prast to „iztulkot“ lasītājam, klausītājam un skatītājam saprotamā un aizraujoši uztveramā formā. Tātad žurnālists, līdzīgi keramiķim, ne tikai izvēlas noteiktus mālus (ziņas vai notikuma, viedokļa vai diskusijas rezultāta faktus), bet arī prot un spēj atrast formu izklāstam: žanru, vēstījuma formu, stilu, naratīva tehniku utt. Tas nozīmē, ka žurnālists sava darba būtībā ir daudz tuvāk mākslai nekā sociālajām zinātnēm. Jo viņam ir jāpārzina mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kurus izmantojot iespējams dažādi informēt, izglītot un aicināt domāt auditoriju. Tieši tāpat kā rakstnieks, kurš jau iepriekš labi zina, kādā žanrā strādās (dzejolis vai drāma?), arī žurnālists savā darbā var izvēlēties ļoti dažādus žanrus. Vienas un tās pašas idejas izstāstīšanai. Diemžēl šodienas izglītība žurnālistikā vairāk pievēršas dažādu sadzīves jomu un tēmu apguvei, nevis māksliniecisko izteiksmes līdzekļu apguvei. Rezultātā lielākā diplomēto žurnālistu daļa nav piemēroti reālam darbam redakcijā un var uzkārt universitātes diplomu uz nagliņas pie gultas. Pētot šodienas publikācijas, var novērot lielu formas vienmuļību izklāstā, jo autori nezina žanru teoriju un neizmanto profesijas dotās iespējas savā darbā. Viņus māca kā sociālus darbiniekus, nevis radošas personības. Pat pirmskara Jaunākās Ziņas un Domas izmantoja savām publikācijām daudz plašāku izteiksmes līdzekļu arsenālu, nekā tas novērojams  šodienas publikācijās. Tāpēc liela sabiedrības daļa ir pārliecināta, ka žurnālists tikai intervē un uzraksta faktus par to, kas noticis. Nezinot un nesaprotot, ka žurnālistikas darba lauks ir daudz plašāks un robežojas ar mākslu. Tieši tā, kā to ar savām avīžu publikācijām jau pierādījuši Aleksandrs Čaks, Rūdolfs Blaumanis, Gabriels Garsija Markess vai Džordžs Orvels. Tāpēc, manuprāt, ir pienācis pēdējais laiks izņemt žurnālistiku no klasifikatora nepareizās „šūplādes“ un beidzot ielikt to mākslas apcirknī. Mācot bakalauru līmenī trīs gadus reportierus un tikai maģistrantu līmenī pievēršoties žurnālistu specializācijai mākslas, finanšu, politikas vai sporta virzienā.

Tas ir smags pārkārtošanās darbs. Man nav ambīciju to uzņemties un atvērt „savu baznīcu“. Taču uzskatu par pienākumu šo tēmu aktualizēt kaut vai tāpēc, ka mūža lielākā daļa ir pavadīta šajā jomā dažādās valstīs. Salīdzināšana dod pamatu secinājumiem. Ceru, ka arī jūs tie uzrunās.

Latvijas Radio valdes skandāls kā žurnālistikas krīzes izpausme

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Šis raksts nav kolēģu darba analīze. Mediju ētika neakceptē cita žurnālista kritiku. Ārsts publiski nekritizē otru ārstu, un viens rakstnieks neraksta recenzijas par otra rakstnieka darbu. Tā nav pieņemts. Var patikt vai nepatikt otra autora vēstījuma stils, balss intonācija, akcenti, argumentācija vai politiskā orientācija, taču kritizēt kolēģus nav ētiski. Tāpēc arī šajā gadījumā centīšos ieskatīties problēmas tendenču būtībā bez konkrētu amatpersonu vainas piesaukšanas, jo sabiedrisko masmediju problēmas attiecas uz katru no mums atsevišķi un arī uz valsts attīstību kopumā.

Kāpēc šāds konflikts varēja rasties?

Latvijas Radio ir arī mana bijusī darba vieta. Tāpēc sajūtas (saistībā ar aktuālo „zemestrīci“) ir īpaši sāpīgas ne tikai man, bet arī arī visiem bijušajiem „radiomājas“ cilvēkiem. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis klasiskais masmedijs Doma laukumā asociējas ar ļoti profesionāliem, gudriem kolēģiem un lielu atbildības sajūtu pret savu darbu un klausītāju auditoriju. Turp vienmēr centos aizvest studentu grupas, lai arī iesācēji gūtu priekšstatu par to, cik nozīmīga kultūrkapitāla sastāvdaļa ir šā Lintera ieviestā medija veikums un cik svarīgi saglabāt ne tikai katalogus un fonotēku, bet arī darba tradīcijas un profesionālisma standartus.

Diemžēl līmenis šajā flagmanī pašlaik ir dramatiski nokrities. Īpaši uzkrītoši tas noticis pēdējo desmit gadu laikā. Tagad radioraidījumu kvalitāte vairs nav tik augsta kā agrāk un kvalitātes erozija jau skar visas raidījumu grupas. Īpaši uzkrītoši lejupslīde izpaužas ziņu dienesta darbā. Varu to apgalvot, jo esmu agrāk vairākkārt veikusi LR1 ziņu izlaidumu satura kvalitātes mērījumus diennakts laikā (ieskaitot nakts stundas) LR vadības uzdevumā un redzu, kā labās iestrādes tagad tiek anulētas un iznīcinātas. Kāpēc tas tā notiek?

Pirmajā brīdī šķiet, ka vainīga ir slikta un alkatīga priekšniecība (LR valde), kas „nesaprot drēbi“ un domā tikai par savu algu palielināšanu uz „darba skudru“ rēķina. Jā, tā tas ir: a) Latvijas Radio, iespējams, ilgstoši ir strādājis autopilota režīmā, b) rodas iespaids – to nenogurstoši vada žurnālistikā nekompetenti cilvēki ar “pareiziem” CV, kuriem kabinets Doma laukumā ir tikai karjeras kāpņu pakāpiens, nevis kompetences joma. Rezultātā no darba aiziet spējīgi žurnālisti, jo priekšnieki nesaprot „produktu“ jeb jēdzienu – kas ir laba un atbildīga žurnālistika sabiedriskajā medijā. Ja ceptuves direktors nesaprot labas rupjmaizes garšu un recepti, tad kārdinošus kukulīšus tur nav ko gaidīt. Tieši tas pats attiecas uz radiomāju šodien. Vadošajos amatos Latvijas Radio sistemātiski tiek ievietoti visādu veidu žurnālistiku nezinoši cilvēki ar labiem diplomiem un vadības darba pieredzi citās jomās. Tāpēc rezultāts ir tāds, kādu to redzam šodien. Taču medijos neizglītota menedžmenta problēma vēl nav 100% šīs dilemmas izskaidrojums.

Vai var uzlabot situāciju, atlaižot valdi? Daļēji var, bet ar to pati problēma vēl nebūs atrisināta. Vai vajadzētu beidzot tikt vaļā no nevajadzīgās radio un TV padomes, kurai valodnieki piekāruši neatbilstošo “nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu“ etiķeti? Jā, 100% to vajadzēja izdarīt jau sen. Taču arī šis būs tikai viens no griezumiem „strutu augonī“, kas turpina pārņemt Latvijas mediju telpu. Tātad Latvijas Radio krīze 2019 ir tikai viena no mūsu valsts žurnālistikas kvalitātes erozijas izpausmēm. Tikai viena no.

Kā acīmredzamais varēja notikt?

Ļoti vienkārši – pēc neatkarības atjaunošanas (90. gados) nenotika publiskās domas pāreja no totalitārisma (vienu partiju un varu slavinošās) un cenzētās žurnālistikas pie demokrātiskās mediju izpratnes. Celtnieki vai ārsti turpināja savu darbu arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas vairāk vai mazāk ierastajā veidā, bet žurnālistu misija un uzdevumi kardināli mainījās. Tagad žurnālists vairs nebija “galma apdziedātājs“, varas kalps un priekšnieku slavinātājs, bet nopietns oponents „varai un naudai“. Respektīvi – žurnālistika vienā rāvienā pārvērtās par valsts demokratizācijas procesa būtisku priekšnosacījumu ar pavisam jaunu misiju – nodrošināt demokrātisku dialogu par valstī notiekošajiem procesiem publiskajā telpā. Šo mediju jauno lomu brīvajā Latvijā daudzi Latvijas politiķi un plaša sabiedrības daļa … joprojām nav sapratuši. Daudziem liekas, ka žurnālisti atļaujas pārāk daudz: kritizē priekšniekus, atrok pārkāpumus, analizē procesus un pieņem lēmumus paši, “palaiž muti“, “atļaujas uzbraukt cienījamiem cilvēkiem – trīszvaigžņu ordeņa kavalieriem“, neuzklausa derīgus padomus utt. Liela daļa vēlas šos „žurnaļugas“ (lamuvārds no krievu valodas) nolikt pie vietas. Proti – cenzēt, aizliegt viņiem izteikties un rakstīt. Tas nozīmē, ka liela sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka žurnālists ir tikai varas, medija īpašnieka un priekšnieku kalps. Tāpat kā tas bija kādreiz Padomju Savienībā un kā tas šodien turpinās Krievijā, Ķīnā, Kubā, Irānā, Turcijā vai Ziemeļkorejā. Tur žurnālisti muti nepalaiž un „nesmukus viedokļus“ nepauž. Zīmīgi, ka šo postsovjetisma reakciju varam ļoti uzkrītoši pamanīt arī interneta diskusijās, kad viena sabiedrības daļa emocionāli sakāpināti uztver cita (alternatīva) viedokļa dominēšanu rakstā vai raidījumā. Tad autors tiek saukts par sliktu un necienījamu cilvēku, jo visiem taču jābūt vienādiem un jādomā tā, kā vajag. Tātad – nevis paši žurnālisti, bet gan sabiedrība nespēja piekārtoties jaunajām prasībām. Žurnālisti sāka spēlēt citā laukuma pusē (pēc jauniem noteikumiem), bet sabiedrība Latvijā šo pārkārtošanos nesaprata.

Uzskatu, ka tieši šī neizpratne par mediju misiju demokrātiskajā sabiedrībā traucē Latvijas politiķiem izveidot godprātīgu mediju attīstības politiku un uzraudzības institūcijas mūsu valstī. Mums joprojām nav: 1) mediju attīstības stratēģijas, 2) profesionāla mediju likuma uzraudzības komisijas, kas pārstrādā noteikumus vismaz katru piekto gadu; 3) mediju tiesībsarga un mediju tiesas; 4) visaptverošas žurnālistu arodbiedrības ar nosaukumu Žurnālistu savienība, kas ne tikai cīnās par darba tiesībām, bet arī sertificē žurnālistus (izsniedzot preses karti) un organizē apmācības, publiskas diskusijas un kvalifikācijas celšanas kursus; 5) reformētas žurnālistu izglītības atbilstoši jaunā laika prasībām.

Respektīvi žurnālistikas nozare ir aizlaista atmatā. Nekopta un civilizācijas pamesta. Tātad – valsts politiskā vadība nesaprot, ka šajā virzienā ūdens jau sen smeļas mutē un ir jāsāk sanēšana visā frontē. Visaugstākajā politiskajā līmenī joprojām netiek saprasts, ka mediju jomā tirgus nav regulētājs. Proti – palaižot vaļā medijus un pieprasot, lai mežonīgais kapitālisms visu saliek pa vietām, mēs esam panākuši milzīgu skaitu sēnalu jeb zemas kvalitātes izdevumu. Mums praktiski vairs nav kvalitātes mediju latviešu valodā. To, ko vācu baroni neizdarīja 800 gadu laikā un padomju vara 50 gadu garumā, ir panākusi brīvās Latvijas pārprastā mediju „nepolitika“. Proti – izzūdot kvalitātes medijiem, noplicinās valoda un kultūra. Jauni jēdzieni un norises vairs latviski nav jāskaidro, jātulko vai jādiskutē. Tāpēc, ka vairs nav vietas, kur par to runāt. Taču ir daudz horoskopu, plaša „saplēsto mežģīņu“ niša, zīlētāji un konspirāciju speciālisti visos virzienos, kā arī dažādu baznīcu labi apmaksātās un dekorētās skatuves. Latviešu māksla lēni aizvirzās ēnā, jo tās vietu jau sen ieņēmuši pašdarbnieki. Zinātnes un intelekta vietā jau droši stāv mācītāji, tāpēc jēdzīgas sarunas par valstij svarīgiem procesiem vairs nenotiek.

Rodas iespaids, ka Latvijas politiskā vadība apzināti iznīcina kvalitātes medijus, nogriežot skābekli smadzenēm. Tātad – tas varēja šādi notikt tāpēc, ka zivs pūst no galvas. Ja Saeimas deleģētā padome sistemātiski ieceļ sabiedrisko mediju vadītājus bez kompetences un izglītības žurnālistikā, tad nezāles droši pārņems iekoptu dārzu. Tagad tas ir noticis. Latvijas Radio cīnās jau zem ūdens līmeņa. Tikmēr valdes priekšsēdētāja Una Klapkalne nevis pati sāk sarunu sar saviem padotajiem, mediju jomas ekspertiem un atbildīgajiem politiķiem, bet gan nolīgst cilvēkus (mediatorus), kas viņas vietā nokārtos konkrēto uzņēmuma iekšējo krīzi menedžmentā. Tā sakot – ja tauta ir badā (jo veikalos nav maizes) tad dodiet masām kūkas.

Latvijas Radio, foto: Andrejs Strokins

Kā vajadzētu rīkoties?

Man nav ambīciju nodarboties ar šīs samilzušās problēmas atšķetināšanu. Godīgi sakot – esmu zaudējusi cerības, ka pie mums vispār kaut ko kopā, solidāri un atbildīgi iespējams paveikt radikāli. Pārāk daudz neprasmīgu cilvēku Latvijā ieņem augstus amatus, un tāpēc gaidīt iniciatīvu no turienes ir bezcerīgi. Tāpēc lietoju tikai ārzemju informācijas avotus, lai gūtu izpratni par to, kas pasaulē notiek. Taču manos spēkos ir aicināt uz diskusiju par šo tēmu. Manuprāt, pirmajam solim šajā jomā būtu jābūt jaunas medijpratības koncepcijas izveidošanai Kultūras ministrijas režijā. Steidzīgi jāizveido lokalizētas, vai vislabāk oriģinālas medijpratības grāmatas bērnudārziem, skolām un publiskajai telpai. Augstskolās, kurās gatavo mediju speciālistus, būtu jāpiedāvā studentiem kursi medijpratības skolotāja specialitātes apguvei.

Jālikvidē kļūdaini nosauktā padome (nacionāla elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome), kuru pašlaik vada Dace Ķezbere, un tās vietā jāizveido mediju tiesībsarga institūcija un mediju tiesa ar pieredzējušiem žurnālistiem (nevis juristiem) vadošajās pozīcijās. Frekvenču sadalīšanu atstājot Kultūras ministrijas kompetencei.

Jāizveido funkcionējoša žurnālistu arodbiedrība jeb Žurnālistu savienība, kurā vadošajās pozīcijās nav nedz „sorosīti“ (žurnālistu asociācija) vai „lembergisti“ (Paidera kunga vadītā žurnālistu savienība), bet neitrālas, kompromisa personības, ka spēj apvienot sašķelto žurnālistu korpusu. Šī misija būtu jāuzņemas Kultūras ministrijai.

Jāuztic mediju ekspertiem (vēlams vairākiem) izstrādāt labas žurnālistikas, PR (sabiedrisko attiecību) un reklāmas laba standarta formulējumus un ētikas kodeksu, kuru pēc tam iespējams apspriest un diskutēt Žurnālistu savienībā (un citās iesaistītajās institūcijās) līdz galīgajai pieņemšanai likuma statusā.

Pārtraukt pašreizējo žurnālistu izglītošanas formātu augstskolās, reformējot to atbilstoši modernā laikā un mediju prasībām.

Vai ar šo tiek pārāk daudz prasīts?

Domāju, ka ne.

Vajag vienkārši sākt.

Prāmja Estonia avārijas sāpju nauda nav ieradusies. Kurš būs ieguvējs?

Posted on by
Atbildēt

Foto Bertil Ericson

Speciāli TVNET

Pirms 25 gadiem septembrī, Baltijas jūrā avarēja igauņu prāmis Estonia. Nelaimes rezultātā bojā gāja 852 cilvēki. Upuru skaitā bija arī divas manas bijušās studentes žurnālistes no Rīgas. Stokholmas Djūrgardenas piemiņas vietā ir iegravēti abi viņu vārdi. Zem tiem mēdzu nolikt ziedus, ja ceļš ved garām šai piemiņas vietai rudenī. Vienu brīdi likās, ka tagad beidzot šajā lietā tiks pabeigts piederīgo ciešanu process, jo divi lieli Eiropas uzņēmumi uzņemsies daļēju atbildību par notikušo un būs spiesti maksāt gigantiskas kompensācijas Estonia katastrofā cietušo piederīgajiem. Taču piektdien saņēmām ziņu par to, ka tiesa nav bijusi prasītājiem labvēlīga un upuru piederīgo kompensāciju 40,8 miljonus eiro tomēr nesaņems.

Procesa fināls

Lietas izskatīšana noslēdzās jau aprīlī Francijā, bet spriedumu uzzinājām piektdien. 23 gadus pēc tam kad cietušo advokāts Henings Vite tika iesniedzis apsūdzību šajā lietā. Toreiz viņš pārstāvēja ap 1000 cietušo piederīgo. No tiem šodien ierindā ir vairs mazāk par pusi. „Patiešām nezinu, cik klientu es šodien reāli pārstāvu. Pa šiem gadiem daudzi ir „atkrituši“. Viena daļa neizturēja tiesāšanās stresu, citi pazuda neko nepaskaidrojot. Jāsaka atklāti, nekad nevarēju iedomāties, ka cīņa par šo kompensāciju paņems 23 gadus“ – atzīst šodien advokāts.

Tagad spriedums pasludināts. Abas institūcijas netiek uzskatītas par vainīgām simtiem cilvēku bojā ejā. Tās ir Francijas apdrošināšanās kompānija Bureau Veritas, kas sertificēja Estonia un Vācijas kuģubūves uzņēmums Jos L Meyer-Werft, kurā dokos avarējušais prāmis tika uzbūvēts.

1994. gada 27. septembrī,

Īsi pēc septiņiem vakarā prāmis Estonia atstāja Tallinas ostu, lai nākamajā rītā sasniegtu Stokholmu. Diemžēl kuģis tonakt nesasniedza galamērķi, bet gan avarēja atklātā jūrā, netālu no somu Uto salas pusnaktī. Tonakt bija stiprs vējš, augsti viļņi un kuģis bija nopeldējis apmēram pusceļu līdz Zviedrijas galvaspilsētai. Avārijas brīdī tas sasvērās uz sāniem, pēc tam apgāzās un nogrima trakojošajā jūrā. Nogrimšana norisinājās apmēram stundas laikā. Brīdī, kad nākamās dienas rītā saule pacēlās virs horizonta, glābšanas laivās dzīvi bija palikuši vairs tikai 137 cilvēki, kurus drošībā nogādāja helikopteri un glābšanas laivas.  Lielākā daļa pasažieru un apkalpes locekļu – 852 bija noslīkuši. Tikai nelielu daļu no bojā gājušajiem izdevās atpazīt un apglabāt. Pārējie palika uz kuģa, jo avārijas upuru mītnes zemes nevarēja vienoties par personu transportēšanas, identifikācijas un pārvietošanas procesa izmaksām un to segšanu.

Prāmja Estonia priekšējā viziera izcelšana

Kāpēc tā notika?

Par igauņu prāmja Estonia nogrimšanas iemesliem turpina strīdēties joprojām. Līdzās tehniskajai ekspertīzei tiek piedāvāti šausmu un fantāzijas filmu scenāriju, kas pārspēja cits citu izdomas bagātībā un konspirācijas teoriju piesātinātībā. Taču sāksim ar oficiālo slēdzienu. Eksperti skaidro, ka vainīgais esot bijis kuģa tehniskā stāvokļa defekts. Proti, priekšējā paceļamā viziera eņģu sliktais stāvoklis. Eņģes nav spējušas noturēt vizieri (priekšējās „paceļamās durvis“) aizvērtā stāvoklī, tāpēc spēcīgie viļņu triecieni tās atrāvuši vaļā. 1996. gada somu un zviedru tehniskā ekspertu komisija nonāca tieši pie šāda slēdziena un konstatēja, ka viziera noraušana (vētras apstākļos) arī izskaidro straujo ūdens ieplūšanu uz automašīnu klaja un kuģa nogrimšanu. Norautais vizieris tika atrasts un izcelts no Baltijas jūras dzelmes. Analīze pierādīja, ka eņģes ir norautas. Taču daudzus šāds avārijas izskaidrojums neapmierināja. Tas likās pārāk parasts. Tāpēc tika piedāvātas teorijas par to, ka uz kuģa pārvesti slepeni ieroči, mīklainas kravas un tāpēc avārija it kā izraisīta apzināti. Neviena no izvirzītajām teorijām līdz šodienai tomēr nav pierādījusies. Taču skaidrs, ka kuģi pēc avārijas tomēr vajadzēja izvilkt ārā no jūras, lai apglabātu bojā gājušos un līdz galam noskaidrotu kuģa avārijas iemeslus. Tas tomēr netika izdarīts un kuģa atrašanās vieta jūrā joprojām ir apsargāta zona, kurai tuvoties nevienam nav atļauts.

Kāpēc prāmi neizcēla no ūdens?

No šodienas viedokļa raugoties uz tā laika notikumiem, šķiet nesaprotami, kāpēc nogrimušo kuģi 1994.gadā neizvilka ārā no jūras dzelmes, lai visu noskaidrotu līdz galam. Nedodot iemeslu vēlākiem minējumiem un maldu teorijām. Labi atceros to laiku, kad pēc vēlēšanām viena zviedru valdība nomainīja nākamo un neviens nespēja izšķirties par to, kā īsti rīkoties ar kuģi, kurā bojā gājuši ap 800 cilvēku. Visi avārijas upuri nebija zviedri.  Neizdarībai bija vairāki iemesli. Pirmkārt panika un nespēja konstruktīvi rīkoties. Nekad agrāk tamlīdzīga mēroga katastrofas Zviedrijas vēsturē nebija notikušas. Tāpēc nedz valsts politiskā vara, nedz publiskā doma nespēja racionāli rīkoties un pieņemt nepopulāru lēmumu – izcelt kuģi, apglabāt bojā gājušos un precīzi konstatējot katastrofas izraisīšanas iemeslus. Liela nozīme bija arī dārgajām izmaksām, kuras šāds solis pieprasītu. Proti, bojā gājušo vidū bija daudz ārzemnieku. To skaitā arī Latvijas pilsoņu. Neviena no upuru mītnes zemēm nebija gatava palīdzēt finansēt upuru glābšanu, atpazīšanu un transportu. Visu nācās uzņemties Zviedrijai. Neviens skaļi nerunāja par to „cik tas maksās“, taču izmantoja cita veida argumentāciju lai izvairītos no gigantiskajiem izdevumiem valsts nodokļu maksātājiem. Proti – jūra esot laba kapa vieta, vraku jūrā varot pat apklāt ar betonu, lai laupītāji netiktu upuriem klāt. Šo sarkofāga ideju noraidīja avāriju izdzīvojušie un liela sabiedrības daļa, kurai šķita, ka jūra varbūt ir kaps jūrniekam, nevis parastam prāmja pasažierim.

Radās iespaids, ka Zviedrijas valdība visiem spēkiem cenšas izvairīties no radikālas rīcības, baidoties no liekām problēmām un lieliem izdevumiem. Jāpiezīmē, ka šādi rīkojas visi birokrāti un ierēdņi. Viņu loģika ir apiet problēmas, nevis tās atrisināt. Jo nerīkojoties, var nekļūdīties un palikt savās labi apmaksātajās vietās. Tas, ka ārzemēs viņu neizdarības dēļ dzima neskaitāmas konspirācijas teorijas un dīvaini stāsti par it kā katastrofas izraisīšanas iemesliem, pašus lēmuma pieņēmējus Zviedrijā neinteresēja. Tagad jau viņi visi ir pensijā un ir izsprukuši no reālās problēmu atrisināšanās sveikā.

Kas ir svarīgi? 

Svarīgi šajā gadījumā ir noskaidrot īstos avārijas izraisīšanas iemeslus. Visi zina, ka vācu kuģu dokos Papenburgā (1980. gadā) šo kuģi būvēja kursēšanai īsiem maršrutiem pa Botnijas jūras līci. Līcis savieno Somijas un Zviedrijas krastu. Savulaik šis prāmis ar citu nosaukumu (“Viking Sally“) nodrošināja satiksmi starp līča pilsētām. Attālumi šajos maršrutos bija daudz īsāki nekā no Tallinas līdz Stokholmai un kuģa ceļš tur neveda cauri atklātai jūrai. Pēc advokāta domām, Bureau Veritas nedrīkstēja šo kuģi sertificēt satiksmei pa atklātu jūru. Bez tam, šis prāmis esot bijis uzbūvēts ar defektiem. Šim apgalvojumam bija pierādījumi.

Tagad cerības jau vējā. Piektdienas tiesa izlēma, ka abas lielās kompānijas netiks sodītas un tuvinieki nesaņems kompensācijas. Viss paliks pa vecam.

Savādi, ka tiesa nepieaicināja procesa laikā neatkarīgos ekspertus un nepieprasīja jaunu vraka tehnisko ekspertīzi jūras dzelmē. Tas būtu bijis vērtīgs solis, jo celtu gaismā faktus, kurus konspirāciju teorijas piekritēji ārzemēs un zviedru apātiskie birokrāti sadzirdēt, iespējams, nevēlētos. Taču nekas tamlīdzīgs paveikts netika. Apsūdzētie paliek pie sava, ka neesot vainīgi avārijas izraisīšanā. Visa vaina tiek novelta uz sliktajiem laika apstākļiem un profesionāli bezatbildīgo igauņu kuģa apkalpi. Avārijas brīdī prāmis Estonia piederēja zviedru rēderejai Nordstrom & Thulin un igauņu Estline (1993). Abas bankrotēja. Tagad ceļu no Igaunijas uz Zviedriju mēro jau cita rēdereja.

Kopš Estonia avārijas, visi pasažieru prāmji Baltijas jūrā tika pamatīgi pārbūvēti. Liktenīgā viziera tajos vairs nav, automašīnu klājs ir sadalīts posmos, iebraukšana un izbraukšana notiek tikai „pa vieniem vārtiem“. Taču galvenais jautājums nav atbildēts – kāpēc avārija notika un vai kaut daļēja atbildība par notikušo nav jāuzņemas kuģa ražotājiem un apdrošinātājiem. Izrādās nē.

Process beidzies, bet reālu ieguvēju pasažieru vidū joprojām nav. Protams, ka sāpju naudas izmaksa bojā gājušo tuviniekiem neatdotu atpakaļ tuvos un mīļos. Taču tā pierādītu, ka iestādes un institūcijas uzņemas atbildību par to, kas noticis viņu vainas dēļ pirms 25 gadiem. Tagad izrādās, ka vainīgie ir tikai divi – vētra un pazudušais igauņu kapteinis, kurus nav iespējams sodīt.

Problēma paliek aizslēgta un tās atslēga nolauzta.

Viss kā parasti. Nekā jauna arī šoreiz.