Kad labā slava kļūst svarīgāka par patiesību

Speciāli TVNET

Pirms diviem gadiem sākās Me Too revolūcija. Tobrīd  The New York Times publicēja sensāciju par filmu producenta Hārvija Vainstīna (Harvey Weinstein) seksuālo varmācību pret aktrisēm un kino darbiniecēm. Atklātie fakti bija šķebinoši pretīgi, taču varmāka nevis atvainojās cietušajām, bet gan zibenīgi izvērsa uzbrukumus pret visiem, kas mēģināja pateikt patiesību par to kas un kā īsti bija noticis. 

Vainstīna reakcija nav nekas neparasts. Tā rīkojas ietekmīgi vīri arī pie mums. Brīdī kad upuris vai žurnālists atklāj, ka zem slavenas, bagātas un ietekmīgas personas dekoratīvās ārienes slēpjas nelietība un zemiska „āža kāja“, ar kuras palīdzību tiek apkaroti nepatīkamie un nepadevīgie, tiek ieslēgts uzpirkšanas un iebaidīšanas mehānisms. Ar naudas palīdzību tiek nopirkti upura apmelotāji un „melns“ pēkšņi pārdvešas par „baltu“. Taču diezin vai šodien mēs šādiem burvju trikiem lētticīgi noticam.  

Varmācība kā iesakņojusies tradīcija

Gandrīz visi zina, ka aktrises ceļš pie lomas „iet caur režisora gultu“. Tā ir pieņemts. Ja gribi būt slavena, tad proties samaksāt arī graudā. Vairums par šo pieņēmumu parausta plecus, pasmīn un akceptē kā nerakstītu normu. Kā pienākumu. Galu galā – vai tad ir grūti priekšniekam pakalpot seksuāli, ja tāds nerakstīts likums eksistē un līdz šim neviens pretī nav runājis. Viena daļa pat apgalvos, ka šī „senā tradīcija“ patīkot sievietēm, kas šādos procesos tiek iesaistītas. „Dienesta izvarošanas“ entuziasti un atbalstītāji spēj pat argumentēt ar „tradīcijām“ par vācu baronu „pirmās nakts“ tiesībām latviešu zemnieku kāzās dzimtbūšanas laikā un neparko nevēlas novērtēt sieviešu un bērnu izvarošanu kara apstākļos kā uzbrucēju kara noziegumus. Galu galā sievietei ir jāpatīk apkalpot vecis, kuram gribas. Gan pazīstams, gan svešs. Ja viņai tas nepatīk, tad var piespiest ar varu. Tieši tāpat kā to dara Boko Haram islāma teroristu grupējums, nolaupot skolas meitenes seksa verdzeņu darbam vai katoļu priesteri, piespiežot mazos kora zēnus apmierināt viņu seksuālās vajadzības krusta ēnā.

Barbaru sabiedrībā par šo veču vajadzību „izdrāzt kādu“ (kad viņam gribas) neviens nebrīnās un to neapšauba. „Jā, tā tas ir“, – viņi teiks. Vecim vajag –  sievietei jāpakļaujas. Mūsu – civilizētajā sabiedrībā šis aspekts tiek regulēts. Ja sieviete saka: „Negribu“ vai „Nē“, tad tālāk rīkoties nedrīkst, jo viss (kas sekos) skaitīsies varmācība un par to var nākties saņemt sodu tiesā.

Skan loģiski. Tā tam vajadzētu būt. Taču „tā“ nenotiek. Ja sievieti izvaro uz ielas, parka malā, tad viņa varbūt saņemsies un ies uz policiju vai tiesu, lai sodītu varmāku. Taču, ja tas pats notiks darba vietā, skolā, sporta klubā vai mēģinājumu telpā, tad vairums cietīs klusu.

Atceros kādu senu notikumu. Abas ar draudzeni bijām sākušas dziedāt ļoti pazīstamā korī Latvijā. Koncerttūres laikā (Sām salā) visi nakšņojām kādas igauņu skolas zālē un grīdas. Atgriežoties no pastaigas, pamanījām, ka mūsu mantas ir noliktas līdzās galvenajam diriģentam. Tās bija speciāli pārceltas. Tobrīd vēl nezinājām, ka šajā korī pastāvēja tradīcija – jaunajām dziedātājām „jāpārguļ“ ar diriģentu turpat zālē. Tā, lai visi koristi „iesvētīšanu“ var noklausīties. Brīdī, kad tika uzsākta šī savādā kolektīvā izklaide, piecēlāmies un gājām projām. Vai mūs sodīja? Jā, jau nākamajā dienā tika radīti apstākļi, lai es no kora aizietu. Vecākās dziedātājas vēlāk man paskaidroja, ka nekad agrāk neviena neesot protestējusi. Baidoties, ka nepaklausības gadījumā, diriģents izmetīs no slavenā kora. Vai viņām patika šī tradīcija? Nē, nepatika. Tad, kāpēc tā turpinājās un neviens cits pret to nesacēlās? Tāpēc, ka cilvēki ar ietekmi pār citu cilvēku likteņiem, karjeru un iespējām, izmanto savu varu privāto vajadzību apmierināšanai. Ja saulei ir plankumi, tad tāpēc tā nespīd mazāk spoži. Ja ietekmīgam vīram ir vājības privātajā plāksnē, tad tāpēc nemazinās viņa labā slava. Arī tad, ja šīs vājības tiek apmierinātas varmācīgi izmantojot citus cilvēkus. Apkārtējo klusēšanas spirāle ir galvenais garants tam, ka sabiedrībā nosodīs upuri un nepamanīs varmāku ar ietekmi sabiedrībā

Klusēšanas spirāles konvulsijas

Arī Vainstīna lietā viss varēja nogrimt klusumā. Ja kāda no aktrisēm (viena pati!) būtu sākusi sūdzēties policijā, tad būtu palikusi bez lomas un neviens viņai tā arī nenoticētu. Ir pieņemts šādos gadījumos vainot sievietes pašas, kurām svārki bijuši pārāk īsi un uzvedība pārāk izaicinoša. Šo sieviešu vainošanu nācies novērot arī aizvadīto divu gadu laikā. Dažādās valstīs Me Too apsūdzības tika izskatītas tiesā un bieži neguva apstiprinājumu. Daudzos gadījumos vārds nostājas pret vārdu, jo lietišķos pierādījumus seniem seksuālās varmācības aktiem sagādāt ir neiespējami. Bija pat gadījumi, kuru izskatīšanās laikā tiesā, sieviete pēkšņi „atsauca“ savu apsūdzību un paziņoja, ka „visu ir izdomājusi un nekas tāds faktiski nenotika“. Naivi lasītāji tad kārtējo reizi guva apstiprinājumu pieņēmumam, ka „ļaunās“ ir sievietes un veči tikai viņu upuri, nevis otrādi. Ka nekāda „me too“ vispār nav un viss ir izdomāts karojošo, „nejēdzīgo feministu“ karoga ēnā. Vai šādi beidzās arī Vainstīna skandāls ASV?

Apskatīsim notikumu gaitu pēc kārtas. Tātad, 2017. gada 5. oktobrī New Yor Times publicēja savu slaveno rakstu, kas iesāka Me Too kustību pasaulē. Šajā rakstā vairākas sievietes liecināja par pazīstama Holivudas producenta neglītajiem, sistemātiskajiem un pazemojošajiem seksuālajiem uzbraucieniem un izvarošanas aktiem attiecībās ar viņam padotajām. Šīm personām bija dažāds vecums, stāvoklis un laika datējums (kad varmācība notikusi), taču notikumu gaita – tā pati. Tiem, kas vēlas uzzināt kā Veinšteins „to darīja“, var izlasīt šo NYT rakstu. Pēc raksta publicēšanas slavenais producents savu vainu noliedza un sistemātiski sāka uzpirkt visas, kas bija izvirzījušas pret viņu apsūdzības. Liela nauda var panākt daudz. Īpaši tad, ja labā slava ir vajadzīga darbā un to var nopirkt par naudu, kas sver smagāk par patiesību.

Kā īsti viss notika pēc tam

Par to stāsta jaunā grāmata ar nosaukumu „Viņa teica“ (”She said: Breaking the sexual harassment story that helped ignite a movement” (Penguin Press), kuru uzrakstījušas tās pašas žurnālistes, kas uzrakstīja slaveno rakstu The New York Times slejā pirms diviem gadiem (Jodi Kantor, Megan Twohey). Tajā aprakstīts process kā Veinšteins izmantojis juristus, lobistus un dažāda veida viedokļa noteicējus, lai apstādinātu izmeklēšanu un kompromitētu apsūdzības cēlājas. Tiesu sistēma lieliski kalpo bagāta varmākas attaisnošanai. Vispirms viņš liek lietā miljonus, lai panāktu liecinieku klusēšanu. Grāmatā var izlasīt par to, kā Vainstīns slēdza līgumus ar sievietēm, kas bija izvirzījušas apsūdzības pret viņu un par samaksu ir gatavas vai nu klusēt vai arī atsaukt savas apsūdzības. Interesanti, ka nevienā no šiem „darījuma līgumiem“ viņš neatzīst savu vainu notikušajā. Šādi viņam ir izdevies „pārtaisīt“ savu seksuālo varmācību par divu cilvēku privātu attiecību formu.

Interesanti, ka šajā NDA jeb neizpaušanas līgumā (non-disclosure agreements) ir piedalījušās arī sievietes juristes. Tās pašas, kurām bija jāaizstāv cietušās, taču Veinšteins viņām samaksāja vairāk. Kādā intervijā žurnālam W. Līza Blūma (kas sākumā cīnījās par sieviešu tiesībām un pēc tam pārgāja Vainstīna pusē) atzinās, ka „sievietes, kas tika seksuāli vajātas ir tagad kļuvušas par miljonārēm“. Tātad viņām samaksāja par klusēšanu.

Kā publiskajā telpā uzvedās pats Vainstīns? Protams, ka visu noliedza. Ironiski izteicās par sievietēm, kuras bija izvarojis un tēloja, ka nekas nav bijis un viņš vispār nesaprot, par ko ir runa. Taču faktiski, slepeni bija griezies pie Black Cube (kas izmantojot savā detektīvu darbā bijušos Mossad aģentus), lai savāktu visa veida kompromitējošu informāciju par sievietēm, kas izvirza pret viņu apsūdzības. Pēc tam turīgais producents, kopā ar Līsu Blūmu, izmantoja melnā PR pagrīdes biroja pakalpojumus, lai nomelnotu šīs sievietes un kompromitētu sabiedrības acīs. Paralēli Vainstīns uzsāka savas labās slavas spodrināšanas akcijas, nopērkot vairākos medijos apmaksātas intervijas ar sevi, kurās viņš tēlo cīnītāju par sieviešu tiesībām. Pēc tam tika dibināts pat Vainstīna fonds dzimumu līdztiesības veicināšanai.

Kā tas varēja notikt

Iespējams, ka vainīga ir mūsu klanīšanās amatiem un milzīgais respekts pret populāru cilvēku, kas atrodas varas pozīcijā. Slava un popularitāte rada visatļautības sajūtu. Proti – slavenais producents varēja atļauties to, kas parastam kungam šķiet neiespējama bezkaunība.

Tikšanās ar pazemošanai paredzētajām aktrisēm un māksliniecēm parasti notika viesnīcas istabā. Viņa līdzstrādnieki regulāri sistematizēja izmantošanai paredzēto sieviešu sarakstu ar kodēto nosaukumu „HV draugi“. Tie paši asistenti apgādāja viņu regulāri ar erekciju nodrošinošām zālēm, injekciju formā. Visi zināja kā „kungs“ dara. „Pieņemšanas“ laikā pie viņa tika atvesti upuri, kurus viņš sagaidīja tērpies atpogātā halātā kails. Pamazām, gadiem ritot viņa uzvedība kļuva pat patoloģiska. Taču neviens no līdzstrādniekiem neiebilda. Vēl vairāk – no viņa sāka baidīties. Vienlaikus viņš dāvināja lielus līdzekļus Hilarijai Klintonei un ar viņus saistītām organizācijām, senioru grupām (Planned Parenthood) un publiski trokšņaini cīnījās par gados vecāku aktrišu tiesībām tikt pie lomām. Vadošajos amatos savā uzņēmumā viņš iecēla sev lojālas sievietes. Viss izskatījās lieliski. No malas. Viņš pat piedalījās feministu maršos Jutā, uzmaucot galvā simbolisko feministu adīto micīti.

Kā to vērtēt? Šī ir ļoti tipiska vainīga cilvēka atbildes reakcija publiskajai telpai. Viņš nevis runā par lietu un atbild par savu rīcību, bet ķeras pie plakātiskiem aģitācijas gājieniem. Novēršot uzmanību no galvenā – sava nozieguma. Pozicionējot mediju telpā sevi „labo cilvēku“ kategorijā.

Kā tas var būt, ka izvarotājs tēlo feministu? Jā, tas var būt. Tēlot nav grūti, jo izlikšanās nepieprasa pieņemt sev neraksturīgus uzskatus, bet tikai liekuļot, ka viņam šādi uzskati it kā ir. Valsts mantas zagļi mēdz ziedot publiski bērnu sportam un ar šo tēlot labos tēvočus. Spēļu baroni mēdz būvēt izstāžu zāles un izlikties par mākslas mecenātiem un atbalstītājiem. To sauc par labās slavas spēli. Ja esi izdarījis ko sliktu un tev pietiek naudas nopirkt upuri vai medijus, tad krauklis sāk dziedāt lakstīgalas balsī un pavasaris var iestāties decembra vidū.

Respektīvi – neiespējamais kļūst šķietami iespējams.

Metoo sekas

Me Too kustība dažādās valstīs izskanēja atšķirīgi. Taču neraugoties uz neveiksmēm, ir noticis pats svarīgākais. Sabiedrība ir pamanījusi šo problēmu un varmākam vairs neizdodas ērti un ātri pārtaisīt upuri par vainīgo. Pats galvenais, ka upuri uzdrošinās sākt stāstīt par to, kas ir noticis. Ir novilkta robeža, kas vairs nav pārkāpjama. Varmākas maniakālā cīņa par savu labo slavu, protams, turpinās. Taču samaksātā nauda un nopirktā klusēšana vairs nav pielīdzināma uzvarai tiesas procesā. Tā kā mēs to mēdzām uztvert agrāk. Tagad to var ieraudzīt kā izdarītās nelietības pagarinājumu, kas apstiprina vainas sastāvu.

Nauda vairs neatļauj nopirkt labo slavu.

Kurš pateica, ka „karalis ir kails“, un kas pēc tam notika

Speciāli TVNET

Pazīstamajā Andersena pasakā mazs bērns vienīgais uzdrošinās publiski pateikt, ka karalis staigā kails. Pieaugušie liekuļo un melo, ka redz un novērtē ķēniņa grezno apģērbu, kura faktiski nemaz nav. Līdzīgi noticis arī tagad. Nepilngadīga zviedru „Grietiņa“ skaļi un nežēlīgi paziņoja ANO sesijā, ka planētai draud klimata katastrofa un klātesošie (politiķi un diplomāti) ir pie notikušā vainīgi. Tas tika pateikts emocionāli spēcīgi un skarbi pārmetoši.

Viņa neziņoja neko jaunu. Zinātnieki šo slēdzienu bija jau publicējuši. Mēs visi zinājām, tikai izlikāmies to neredzam. Par ko tad satraukums? Par to, ka mazā meitene ir iekustinājusi bērnus un jauniešus protesta demonstrācijām visā pasaulē? Miljoniem cilvēku tagad (pa piektdienām) iziet ielās Tallinā, Honolulu vai Sidnejā, lai paustu savu solidaritāti meitenes paustajām idejām. Tām pašām, kuras zinātnieki atklājuši un publiskojuši. Kāpēc Grētai izdevās tas, kas dabas un klimata ekspertiem neizdodas jau pārdesmit gadus? Proti – pievērst uzmanību klimata krīzei, kas lielā mērā ir paša cilvēka izraisīta? Par to arī šis stāsts.

Grēta nepatīk Trampam, Putinam un latvju večiem 50+

Grēta pieder to meiču kategorijai, kas neatļauj sevi samazināt. Arī pie mums Latvijā šī „samazināšanas kaite“ ir ļoti populāra. Ja pie horizonta parādās kāds gudrāks, talantīgāks un viedāks par pašu, tad nekavējoties iedodas skauģi-samazinātāji ar „pazemojuma āmuriņiem“ rokās, kas publiski noliedz atnācēja labās un cēlās īpašības. Mēģinot viņu samazināt zem sava standarta.

Šajā gadījumā Grēta ir ļoti satraukusi bagātus, turīgus un gados pavecus vīriešus. Tādus, kas varētu būt meitenes tēvi vai vectētiņi. Tieši šie cilvēki ir ļoti sašutuši par to, ka maza zviedru meitene atļaujas neievērot hierarhiskas uzvedības normas un runā pretī ietekmīgiem pieaugušajiem publiski. Pauž neērtas idejas un pie viena arī – slikti izskatās (neesot smuka un piemīlīga) un vēl pie kam – esot „galīgi slima“. Šeit mēs redzam ļoti tipisku kungu uzvedību, kas raksturīga arī mūsu vidū. Ja ienācējs ir zēns vai vīrietis, tad apspriež viņa rīcību un idejas. Ja meitene vai sieviete, tad izskatu, manieres, ģimeni (vai ir precējusies, vai ir bērni!) un apģērbu. Arī šajā gadījumā Grēta nepatīk galvenokārt kungiem, jo nav piemīlīga. Neatbilst viņu standartiem. Starp citu, mēs nekad taču neteiksim, ka jaunais teātra direktors ir par vecu, slikti ģērbts, ar šķidriem matiem, taukiem uz vēdera un redeļainiem zobiem. Tātad – neder darbam teātrī. Nē, tā mēs neteiksim. Tā nav pieņemts. Nav pieklājīgi. Mēs arī nesāksim pārbaudīt, vai viņam ir bērni un no kurām sievām tie nāk. Taču, ja par direktori sāks pretendēt sieviete, tad visi šie sadzīves testa pazemojošie pārbaudījumi viņai būs jāiztur nekurnot. Tas skaitīsies normāli.

Samazināšanas loģika

Pastāv pieņēmums, ka meitenes un sievietes saprot mazāk nekā zēni un vīrieši. Tāpēc viņas nedrīkst pamācīt citus nedz politikā, nedz baznīcā. Nedrīkst pat paust savas domas, jo tādu sievietēm nedrīkst būt. Par uzdrošināšanos ir jāsoda. Tā, kā tika sodīta meitene Malāla no Pakistānas, kura vēlējās iet skolā un par to tika smagi ievainota ar šaujamieroci. Tagad publiska samazināšanas eksekūcija norisinās pret zviedru meiteni Grētu, kas cenšas pievērst pasaules uzmanību briestošajai klimata katastrofai. Nedrīkst un viss. Puiši un veči tā nolēmuši, jo tikai viņi ir svarīgi, galvenie, visu saprot un visu nosaka. Viņas neskaitās piemērotas gudru un svarīgu ideju paušanai. Taču, ja šo pašu ideju būtu paudis puika vai vecis, tad viss būtu kārtībā.

Pirmā šo aizspriedumu saprata franču rakstniece Žorža Sanda, kas izvēlējās vīrieša pseidonīmu, lai paustu savas idejas avīzēs un žurnālos. Viņa zināja, ka sievietes ir pieņemts neņemt par pilnu. Taču idejas un domas, kuras Sanda pauda, bija svarīgas un nozīmīgas visai Francijai. Izrādās, ka pa šiem 200 gadiem nekas daudz nav mainījies.

Kamēr Grētu mēģina iedzīt zemē ar vietēja kalibra āmuriņiem, es tomēr atgādināšu, ka viņa nav par jaunu svarīgu ideju paušanai. Arī Žanna d’Arka (Jeanne d’Arc) bija 16 gadus veca brīdī, kad veda savu armiju kaujā. Malāla Jūsafzaja (Malala Yousafzai) bija 17 gadus veca brīdī, kad saņēma Nobela Miera prēmiju. Arī Anna Franka (Annelies Marie Frank) tieši šajā vecumā uzrakstīja savu slaveno grāmatu, pirms gāja bojā nacistu koncentrācijas nometnē Bergenā – Belsenā. Tātad Grēta nav par mazu lielām idejām.

Iespējams, ka šajā jaunu ideju publiskās noniecināšanas procesā, kuru varam novērot šonedēļ (to pauž arī daži Latvijas mediji un politiķi), varam saskatīt klasisku jaunas idejas dzimšanas situāciju publiskajā telpā. Šādi vienmēr piedzimst jaunas idejas, kas pieprasa rīcību un pārmaiņas. Grēta nav radījusi savu pārliecību pati. Viņa pauž zinātnes jau atklāto un skaļi par to paziņo mums visiem no ANO tribīnes. Par kaitīgo izmešu, globālās sasilšanas un citu konstatēto, izmērīto un pierādīto problēmu eksistenci. Iespējams, ka daudziem negribas to dzirdēt. Nevar izslēgt, ka esošā un dominējošā viedokļa noteicēji šādi pelna naudu, ekspluatējot dabas resursus. Viņiem savam mūžam svaiga gaisa un ūdens pietiks.

Tas nozīmē, ka šajā gadījumā konflikta būtība starp Grētas noliedzējiem un atbalstītājiem ir veca un klasiska sadursme, kuru varēja novērot cīņā par sieviešu tiesībām balsot vēlēšanās, cīņā pret aparteīdu un koloniālismu u.tml. Vispirms tiek ignorētas jaunas, vērtīgas idejas. Pēc tam izsmieti un nomelnoti idejas nesēji kā slikti cilvēki un visbeidzot viss tiek akceptēts un pārmaiņas veiktas. Neviens vēlāk vairs neatceras, kā īsti tas viss notika.

Lasot un uzklausot pieaugušu cilvēku sašutumu par Grētu, mani neatstāj savāda déjà-vu sajūta.

Jo nīdēju sašutums robežojas ar apsēstību. Meitene tiek saukāta ar psihiski slimu cilvēku, pilnīgi nepamatoti. Tiek dēvēta par fanātiķi – atkal nepamatoti. Tiek novērtēta kā „traka“ un “ļauna“. Tāpēc, ka spēj emocionāli spēcīgi un pārliecinoši paust savu nostāju publiski. Savādi, ka sievietēm, kas cīnās par savām tiesībām sabiedrībā, katrā vēstures periodā jāsaskaras ar līdzīgu attieksmi pret sevi: gan sufražistēm, kas cīnījās par sieviešu tiesībām vēlēt vēlēšanās, gan šodienas aktīvistēm, kas pieprasa abortu pretiniekiem pieprasīt arī no vīrieša atbildību par vēl nedzimušo bērnu. Visos gadījumos notiek viens un tas pats – trakas, dullas, ārprātīgas un nepieskaitāmas.

Kas tad sievietei būtu jāzina šodienas sabiedrībā? Kā viņai jāuzvedas, lai patiktu? Lai tiktu akceptēta? Jāatzīst, ka arī šodien valda tā pati patriarhālā standarta loģika: sieviete vai meitene ir otrais dzimums, kurai savu domu nedrīkst būt. Vienīgā to misija un uzdevums ir izpatikt vīrietim un būt viņam pazemīgi patīkamai.

Tā tas notiek joprojām 2019. gadā arī pie mums Latvijā. Meičas, kuras nav ieinteresētas atbildēt glaimojoši un nevēlas nevienam pakārtoties, veic patriarhālās sabiedrības nāves grēku – neizpilda sev ierādīto lomu. Ja tā notiek, tad soda brigāde publiskajā telpā sāk linčošanu zem seksualitātes zīmes. Ja Grēta nepakļaujas un viņai ir savas idejas, tad tiek atriebts ar vecajiem un pārbaudītajiem izlēcēju nomelnošanas mehānismiem. Proti – visas izlēcējas ir nesievišķīgas feministes, seksuāli neinteresantas, nespējīgas, neglītas, nevajadzīgas un slimas muļķes. Ar to tiek paziņots arī visām pārējām meitenēm un sievietēm – ja uzvedīsies šādi, tevi arī iemīdīs dubļos.

Psiholoģijas studijās ir jau sen zinātniski noskaidrots, ka sieviete nedrīkst būt dusmīga un publiski kādam ko pārmest. Jēlas universitātes profesore Viktorija Breskola (Victoria L. Brescol) savā studijā par sieviešu uzvedības efektiem vadošajās pozīcijās (”Can an Angry Woman Get Ahead”) pierāda, ka sievietes emocionāli spēcīgs vēstījums grauj tradicionālās dzimumu lomas, kas ir pieņemtas mūsu sabiedrībā. Sievietes dusmas un naids ir tabu publiskajā telpā. Ja kāda sieviete pārkāpj šo normu, tad viņu novērtē kā nesievišķīgu, neglītu, neinteresantu. Daudzos gadījumos šādai sievietei kungi piedāvās pat savus seksuālos pakalpojumus, „lai nomierinātu“. Pateicoties mākslīgi izveidotajam pieņēmumam, ka visas sievietes kļūst niknas tikai tad, ja nav apmierinātas savā dzimumdzīvē. Šis patriarhāta pieņēmums ir zinātniski nepamatots. Tam nav nekāda sakara ar sievietes intelektuālo aktivitāti. Taču to lieto un turpina izmantot tad, kad nav vairs loģisku argumentu pret meiteni vai sievieti, kura kaitina, nepatīk vai traucē.

Lai Grētai izdodas iesāktais

Amerikāņu antropoloģe Margareta Mīda (Margaret Mead) savulaik konstatēja, ka nekad nevajag šaubīties par nelielas entuziasma pārpilnu līdzpilsoņu grupiņas aktivitātes efektu iespējamību. Tikai šādi ļaudis un šāda aizrautība var ko pārmainīt mūsu sabiedrībā. Tagad šī grupiņa ir sasniegusi gigantiskus apmērus, jo tieši bērni un jaunieši saprot labāk, kas notiek. Viņi redz, ka vecāki un vecvecāki ir izsaimniekojuši mūsu planētu. Viņu mūžam var nepietikt svaiga gaisa un dzidra ūdens.

Grēta ir pateikusi, ka „karalis ir kails“ jeb klimata pārmaiņas notiek (skat IPCC ziņojumu). Tagad atliek noskaidrot, vai ir iespējams ko darīt, lai, piemēram, pēc 80 -100 gadiem jūras līmenis tomēr nepaceltos metru augstāk, nekā tas ir šodien. Lai neturpinātos sausuma viļņi un tiem sekojošie postošie mežu ugunsgrēki vasarās un plūdi ziemās.

Klimata nozīme cilvēka dzīvē ir bijusi noteicoša. Ja palūkojamies pagātnes spogulī, tad redzam nogrimušo Atlantīdu ar visu Rungholdtas ostu, kuras baznīcu torņi turpina zvanīt (vētrām tuvojoties) zem ūdens arī šodien.

Civilizācijas neizdzīvo klimata pārmaiņu rezultātā. To pierāda vēsture, kad klimata krīzes bija galvenās karu un badu izraisītājas. Vai pašreizējie soļi klimata krīzes novēršanai ir pietiekami? Protams, nav pietiekami. Jaunākajā IPCC ziņojumā, kuru pašlaik publisko Grēta, ir pierādīts, kā mūžīgajā sasaluma zonā kūst ledāji, okeāna ūdens temperatūra ceļas, fauna samazinās par 15-20 %, gaisa temperatūra turpina dramatiski celties tieši planētas ziemeļu zonās, veidojot ciklonus un vētras. Ūdens līmenis periodā no 2005. līdz 2015. gadam ir cēlies par 3,6 mm gadā, kas ir 2,5 reizes straujāks process, nekā tika novērots periodā no 1901. līdz 1990. gadam. Turpmāk ūdens līmenis celsies vēl straujāk (40 – 71 cm), un šis process ir cieši saistīts ar kaitīgo izmešu apjomu pieaugumu atmosfērā.

Vai mēs varam ko darīt? Jā, varam. Paldies Grētai par trauksmes zvanu, kas ierosināja mūs visiem izlasīt zinātnieku atklāto, saprast ziņojuma jēgu un izlemt, kā rīkoties tālāk.

Lai iekustinātu sabiedrību, ir vajadzīgs drosmīgs bērns, kas pasaka to, ko redz.

Pēc tam viss notiks. Tā, kā tam jānotiek.

Dzīvoklis jaunam cilvēkam un senioram. Vai eksistē taisnīgs nodrošinājums?

Speciāli TVNET

Pierastais zemnieku dzīves modelis, ka dzimtās mājas dod pajumti visai ģimenei, jau sen beidzis eksistēt. Jaunie cilvēki vēlas dzīvot atsevišķi. Viņi grib dzīvokli sev. Kādas ir iespējas dažādās valstīs šajā virzienā? Vai citur valsts palīdz jaunajiem ļaudīm tikt pie savas mājvietas brīdī, kad istabiņa pie vecākiem vai savs stūris kopmītnes istabiņā vairs nav pieņemams tālākās dzīvošanas modelis?

No tēva mājas līdz septiņām pēdām kapos

Cilvēka dzīve ir daudzveidīga. Mājvietas tāpat. Reiz, apmeklējot ievērojamo valodnieci un lingvisti Valentīni Lasmani viņas jaunajā dzīvoklī (vienā no Stokholmas priekšpilsētām), nācās noklausīties interesantu atziņu. Proti – cilvēkam dažādās dzīves situācijās esot nepieciešama atšķirīga dzīves telpa. Sākot ar bērnistabu vecāku mājās, kurā mums pieder savs spēļu stūrītis, un beidzot ar “septiņām pēdām kapos”. Sava mūža laikā cilvēks izejot cauri dažādām telpām un mītnēm, kas viņam esot nepieciešamas.

Pēc aiziešanas no vecāku pajumtes jaunais cilvēks meklē savējo privāto pajumti. Lielākā daļa īrē dzīvokļus no saimniekiem. Kolektīvi vai pa vienam. Pēc tam, satiekot otru pusīti, tiek mēģināts tikt pašiem pie sava dzīvokļa. To īrējot vai iegādājoties. Pēc tam piedzimst bērni un ģimene tiecas iegūt savā pārvaldījumā privātmāju, kurā bērniem iespējams vairāk “dzīvoties pa āru”, un lai skolas nav tālu. Kad bērni izauguši un izlido no vecāku pajumtes, lielās telpas kļūst par plašām. Tad tiek meklēts atbilstošs dzīvoklis mūža nogales pavadīšanai, iespējami tuvu transportam un veselības aprūpes sistēmai. Visbeidzot mūža māja kapos.

Šo ļoti sarežģīto ceļu katrs pilsētnieks savā mūža laikā pārvar atšķirīgi. Tas nozīmē, ka tikai retais no mums iegādājas dzīvokli un izmanto to visu mūžu. Dzīvokļu būs daudz un pārcelšanās būs vairākas.

Jau tagad skaidri redzams, ka valsts dzīvokļu tirgus nav atbilstošs iedzīvotāju vajadzībām. Pie mums tiek piedāvāta tikai pirkšanas iespēja.

Šāda pieeja tiek uzskatīta par vienīgo iespējamo. Īres dzīvokļu tirgus pagaidām aptver tikai “sociālās mājas” un nav plaši pieejams jauniem cilvēkiem, veciem cilvēkiem vai jaunām ģimenēm, kas atrodas ceļā pie sava mītnes modeļa izveides.

Ja reiz ir tik daudz cilvēku, kuru noteikti dzīves posmi pieprasa atrast dzīvesvietu pilsētā uz laiku (2 -10 gadiem), tad kāpēc mūsu valstī nav pietiekami plaša, augsta standarta un ērti izmantojama īres dzīvokļu sektora? Valsts, pašvaldību vai privātā pārvaldībā, kas paredzētu atlaides vientuļajiem vecākiem, jauniem cilvēkiem, kas meklē savu vietu dzīvē, un senioriem, kas nevēlas vairs šķūrēt ziemā sniegu savas privātmājas pagalmā. Man nav saprotams, kāpēc puse no valsts dzīvokļu tirgus nav augsta standarta īres nami. Rezultātā pastāv tikai divas iespējas: a) vai nu pērc katru reizi jaunu dzīvokli (atbalstoši prasībām attiecīgajā dzīves periodā), vai arī b) maksā īres maksu privātajiem īpašniekiem, kas prot šādi “uzvārīties” uz studentu, vientuļu cilvēku un citu maznodrošinātu iedzīvotāju rēķina.

Kā valsts palīdz citur?

Lai palīdzētu jauniem ļaudīm iegādāties savu pirmo dzīvokli, tiek izmantotas nodokļu atlaides, izdevīgi aizdevumi vai valsts pabalsti.

Piemēram, Francijā jauni cilvēki var saņemt pirmā mājokļa iegādei bezprocentu aizdevumu PTZ (Prêt à taux zéro). Īpaši tad, ja dzīvoklis tiek pirkts lielpilsētu zonā. Pirmā iemaksa 20-40% no pirkuma summas un atmaksas laiks 25 gadi. Valsts var piešķirt pabalstu arī iegādātā dzīvokļa remontam. Lai iegūtu šādas privilēģijas dzīvokļa iegādē, ir jāpierāda, ka pēdējo divu gadu laikā pircējs ir bijis bez pastāvīgas dzīves vietas. Vēl tiek pieprasīts ģimenes kopējais ienākumu līmenis, kas nedrīkst pārsniegt noteikto standartu.

Lielbritānijā sava pirmā dzīvokļa pircējs var pieprasīt valsts pabalstu 25% apmērā. Kas pievienojami klāt iekrātajai summai (programma «Help to Buy»). Maksimālais valsts pabalsta lielums šeit ir 3000 sterliņu mārciņas. Ja tiek pirkts jauns, tikko uzcelts dzīvoklis (virs 600 000 mārciņām), tad jaunie pircēji var pieprasīt bezprocentu aizdevumu piecus gadus. Tas nozīmē, ka valsts pabalsts šādos gadījumos veido 20% no pirkuma summas provincē un 40% Londonā. Pirkšanas startam nepieciešami vismaz 5% pirmās iemaksas veidā. Ja jaunajam cilvēkam nepietiek naudas visa mājokļa iegādei, tad ir iespējams pirkt 25 -75% no iecerētā mājokļa («shared ownership»), maksājot īri par pagaidām nenopirkto mājokļa daļu.

Kanādā jauniešu mājokļu programma («The First-Time Home Buyer Incentive») stājās spēkā tikai šogad. Arī tur iespējams iegūt valsts pabalstu tiem, kas iegādājas savu pirmo mājvietu. Tātad 5%, pērkot lietotu nekustamo īpašumu, un 10%, iegādājoties jaunu, nesen uzceltu dzīvokli. Taču arī šajā darījumā tiek ņemts vērā ģimenes kopējais ienākums, kas nedrīkst pārsniegt 120 000 Kanādas dolāru.

Somijā visi maksā nodokli 2-4% par savu nekustamo īpašumu, to iegādājoties. Jaunieši, kas pērk savu pirmo mājokli, šo nodokli var nemaksāt. Pastāv iespēja arī panākt aizdevuma procentu redukciju par ¼ daļu. Pirmā iemaksa vismaz 4%, skaidrā naudā. Tas nozīmē, ka par 40 kvadrātmetru dzīvokļa iegādi Helsinkos jaunajam pircējam nepieciešama pirmā iemaksa 8000 eiro, bet citās valsts pilsētās 3000 eiro apmērā.

Vācijā ir mazāk atbalstu šādiem pirmās mītnes pircējiem. Te iesaka krāt, un tas prasa laiku. Birokrātija ap pirmā mitekļa iegādes atlaidēm ir iespaidīga. Tas nozīmē, ka jaunam cilvēkam Vācijā ir grūti iegādāties savu pirmo dzīvokli, jo nav pretimnākšanas no valsts puses. Lai iegādātos dzīvokli, ir jābūt pirmajai iemaksai vismaz 30% apjomā no dzīvokļa kopējās vērtības. Lieli izdevumi rodas, arī pārdodot iegādāto dzīvokli, iekams tajā nodzīvoti vismaz 10 gadi (tā saucamais spekulanta nodoklis). Vācijā vispār neskaitās glīti aizņemties. Cilvēkiem ir jākrāj nauda gan mājoklim, gan automašīnai. Kārtīgs cilvēks visam sakrāj pats. Tā ir pieņemts. Taču Berlīnē jaunam cilvēkam piedāvās lieliskas īres dzīvokļu iespējas. 2/3 iedzīvotāju tur dzīvo īres dzīvokļos, kas Latvijā (Rīgā) vispār nav iespējams.

Studentu, senioru un kolektīvie dzīvokļi

Ja reiz esam nonākuši pie secinājuma, ka noteiktā dzīves periodā cilvēkam ir nepieciešama mājvieta “uz laiku”, tad būt tikai loģiski sagaidīt šāda piedāvājuma uzplaukumu arī pie mums Valmierā, Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī.

Izplatītākā šādu “noteikta laika dzīvokļa” forma ir studentu dzīvokļi. To vienmēr ir par maz. Piemēram, Stokholmā šādu dzīvokli iegūt ir vesels varoņdarbs, jo neskaitāmi jaunie cilvēki stāv dzīvokļu rindā un ir spiesti pārcelt studiju sākumu tieši mitekļa trūkuma dēļ. Viens šāds studentu dzīvoklis Stokholmā (Solnā), 20 kvadrātmetru liels (tiešais, nepastarpinātais kontrakts ar izīrētāju), maksā 6500 SEK jeb 609 eiro mēnesī. Students saglabā līgumu tikai studiju laikā. Pēc augstskolas beigšanas dzīvoklis jāatstāj. Tā kā dzīvokļi maksā tik dārgi, daudzi jaunieši atsakās no studijām augstskolā un turpina dzīvot vecāku pajumtē. Jauniešiem arī nepietiek naudas jauna dzīvokļa iegādei. Aptaujas rāda, ka 2/3 zviedru jauniešu ir spiesti lūgt ekonomisku palīdzību saviem vecākiem pirmā dzīvokļa iegādei. Sakrāt naudu paralēli studijām esot neiespējami.

Kolektīvās dzīvošanas nams Zvedrijā (2019)

Tas nozīmē, ka ir akūti nepieciešami lētāki, laba standarta īres dzīvokļi jauniešiem un senioriem, kuriem nav vajadzības investēt jauna mājokļa iegādē. Viens no interesantiem projektiem ir tā saucamās kolektīvās mājvietas. Te netiek runāts par padomjlaika komunālajiem dzīvokļiem, kad vienā dzīvoklī mitinājās daudzas ģimenes, izmantojot vienu un to pašu virtuvi un sanitāro mezglu. Jēdziens “kolektīvās mājas” rietumos radās 1968. gada protestu laikā. Tas nozīmē, ka tiek būvētas mājas ar kolektīvajām lielajām virtuvēm pirmajā stāvā, kuras iedzīvotāji var izmantot, ja rodas vajadzība (mazās virtuvītes eksistē katrā dzīvoklī). Tas nozīmē, ka katram īrniekam ir savs dzīvoklis, taču eksistē vairākas koplietojuma telpas sociālajai dzīvei. Pašlaik šie mājokļi tiek veidoti “ekoloģiskajai dzīvošanai”, kad kaimiņi kopējiem spēkiem nodrošina ekoloģisku atkritumu izvešanu, saules bateriju izmantošanu un citu atvieglojumu ieviešamu. Protams, ne katrs no mums ir spējīgs pārcelties uz dzīvi “kolektīvā”, taču ir ļaudis, kas jūtas vientuļi (studenti, pensionāri), kas ļoti labprāt vēlas just (sev līdzās) labvēlīgā kaimiņa plecu. Diskusijas par šādu mājokļu izveidošanu turpinās arī patlaban, un rindas uz šiem īres dzīvokļiem Ziemeļvalstīs ir diezgan garas. Ar šīs idejas realizējumu var iepazīties, un priekšrocības ir šādas: nav jāgatavo ēst pašam katru dienu, līdzās ir kaimiņi, kas visbiežāk kļūst par draugiem, dzīvot iznāk lētāk, jo daudzus pakalpojumus pērk kolektīvi.

Kaimiņi kopīgi tīra telpas, pieskata dārzus, pieejamas viesību telpas, lielas virtuves, veļas mazgātavas u.c.

Taču atgriezīsimies pie jauniem cilvēkiem un viņu pirmās mājvietas. Savs nams – sava pils nav lielpilsētas norma. Dzīve ievieš mūsu ikdienā korekcijas. Ir pienācis pēdējais laiks ieviest arī Latvijā dažādus jaunus mitekļu veidus. Arī tādus, kas nav jāpērk vai jāīrē no saimniekiem ar sulīgu uzcenojumu.

Dzīvokļu piedāvājums valstī nedrīkstētu būt tikai un vienīgi biznesa projekts privātīpašniekiem. Vienkārši tāpēc, ka tiesības uz jumtu virs galvas ir ikviena cilvēka eksistences priekšnoteikums. Taisnīgā sabiedrībā šīm iespējam jābūt dažādi nodrošinātām.

Liberālisms kā progresa motors. Vai visi konservatīvie tiešām ir konservatīvi?

Speciāli TVNET

Pagājušās nedēļas beigās zviedru klimata jautājumu aktīvistei Grētai Tūnbergai tika pasniegta prestižā sirdsapziņas vēstnieka jeb “Ambassdor of conscience award” prēmija. Amnesty International šo balvu piešķir izcilām personībām, kas daudz darījušas cilvēces labā. Satikt pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu meitene nevēlējās. Viņu apsveica bijušais ASV prezidents un demokrāts Baraks Obama ar vārdiem – „Tu pārveido pasauli!“.

Tā nu tas ir,  ka liberāli orientētie cilvēki cenšas šo pasauli pārveidot labāku un drošāku. Tieši tāpat to dara arī zviedru skolniece, kas redz liesmojam mežus un cilvēkus bēgam no savām mājām klimata katastrofu dēļ.  Viņai šķiet, ka ir jāmaina cilvēka attieksme pret dabu. Tās jādara tūliņ. Nekavējoties. Citādās domās ir konservatīvi orientētie pieaugušie, kuriem pietiks svaiga gaisa arī sava mūža laikā. Kurš uzvarēs? Vai „Grietiņai“ izdosies pamodināt plašus planētas iedzīvotāju slāņus un iesaistīt tos klimata glābšanā? Jeb tomēr uzvarēs konservatīvo līderis Donalds Tramps, kuram klaigas par klimata katastrofu liekas histēriska māžošanās?

Pēdējos gados, kad internets piedāvā izteikšanās tribīni visiem, viedoklis par tā saucamo liberālisma krīzi mūsu apdzīvotajā Rietumu pasaulē zib un žilbina arī mediju telpā. Vai tā ir? Cilvēki paši izlemj, vai viņi ir konservatīvu vai liberālu uzskatu paudēji, bet vai viņu pašinterpretācija ir korekta? Nacionālisma uzplaukums pēdējo dekāžu laikā daudziem liek domāt, ka viņi ir konservatīvi tikai tāpēc, ka neatbalsta migrācijas procesus. Vēl citi uzskata, ka konservatīvisms nodrošina stabilitāti, bet liberālisma uzskati veicina nedrošību un nepastāvību. Vai tā ir? Izrādās, ka tā īsti nav.

Pētījuma rezultāti

Līdzšinējie pētījumu rezultāti šajā  jomā liecina, ka liberālie, jeb tā saucamie progresīvie uzskati pamazām paplašinās un stabilizējās ar to sabiedrības slāņu vidu, kas sevi līdz šim uzskatījuši par konservatīvajiem. Morāles argumenti kļūst par svarīgāko viedokļa veidotāju brīdī, kad cilvēks saprot problēmas jautājumu pēc būtības. Viena dilemmu daļa, kas iedala cilvēkus konservatīvo un liberālo uzskatu paudējos, attīstās lēnāk liberālisma virzienā. Turpretī citas – straujāk. Trīs tēmas: bērnu pēršana, līdztiesība dzimumu vidū un tiesību piešķiršana homoseksuāliem cilvēkiem ir līderpozīcijās. Te liela iedzīvotāju daļa uzrāda viedokļu tendenci noslieties liberālisma pozīcijās straujāk. Turpretī aborta un eitanāzijas akcepta jomā publiskā doma joprojām ir vairāk sašķelta. Aktuālais pētījums pierāda, ka ir divi galvenie vērtējuma kritēriji jeb „lielais divnieks“. Proti: 1) vai „kādam“ tiek darīts pāri un 2) vai „tas“, kas notiek ir taisnīgi. 

Interesanti, ka liberāli orientētiem cilvēkiem tieši šie divi argumenti ir galvenie un noteicošie. Turpretī konservatīvi orientētos cilvēkus ir iespējams pārliecināt arī bez „lielā divnieka“. Proti, ar citiem argumentiem, piemēram, piesaucot lojalitāti kādai grupai, partija, autoritātei, valstij vai citiem apstākļiem, kas tad nostājas galveno divu kritēriju vietā.

Kustība uz priekšu un mēs

Liberālie jeb progresīvie uzskati ir tie, kas pieprasa tiesības un taisnīgumu attiecībā uz visām sabiedrības grupām. Konservatīvi orientētie cilvēki pāridarījumus un taisnīgumu mēdz  attaisnot ar citiem faktoriem, kas viņiem konkrētajā gadījumā un apstākļos šķiet svarīgāki. Šo procesu vislabāk var aprakstīt nedaudz pārspīlējot, tā, kā to raksturo, piemēram Nākotnes studiju institūta pētnieks Pontus Strimlings:  liberālie cilvēki mēdz provocēt konservatīvos. Neklausīties un neņemt galvā viņu iebildumus ar dažādiem argumentiem, kas atrodas ārpus „lielā divnieka“. „Tieši šī neklausīšanās sekundārajos argumentos arī ļauj liberālajiem pārveidot pasauli un attīstīt to“ – konstatē Pontus. Pēc viņa domām tieši šī liberālo cilvēku spēja neklausīties nebūtiskajos argumentos ir palīdzējusi padarīt šodienas konservatīvos par daudz progresīvajiem nekā viņi bija agrāk.

oung activists march during a Global Climate Strike demonstration in San Francisco. Justin Sullivan/Getty Images

Kurš ir liberāls un kurš konservatīvs?

Sadalīt cilvēkus šajās kategorijās ir grūti. Mūsu platuma grādos nav viegli novilkt līniju starp liberālajiem un konservatīvajiem uzskatiem. Turpretī ASV gandrīz vai katram ir skaidrs, kas viņš ir – konservatīvais vai demokrāts. Protams, ka okeāna viņā pusē, tieši tāpat kā Lielbritānijā, ir tikai divas galvenās iespējas vēlēšanās. Vai nu konservatīvie vai liberālie. Turpretī mums – daudzpartiju izvēles situācijā, šī polarizācija nav tik skaidri redzama. Piemēram, Latvijas krievu liberālais vēlētājs balsos vēlēšanās par saviem krievu konservatīvajiem politiķiem tikai tāpēc, ka tiek balsots pēc tautībām, nevis pēc politiskās orientācijas.  Tāpat arī latviešu liberāli orientētas vēlētājs, Kremļa propagandas sabaidīts, balso par konservatīvajiem „nacionālo vērtību“ politiķiem, palielinot konservatīvo vairākumu Latvijas politiskajā olimpā. Šodien mūsu politiskā aina ir nelīdzsvarota, jo lielākais vēlētāju vairākums, kas savā būtībā ir maznodrošināti ļaudis, ir ievēlējuši parlamentā gandrīz tikai konservatīvas partijas, kas aizstāv bagāto cilvēku intereses. Iespējams, ka šāds savu interešu noliegums politiskajā balsojumā Latvijā ir izskaidrojams nevis ar to, ka mūsu vēlētāji ir konservatīvi. Nē, tas var tikt izskaidrots arī ar lielas Latvijas vēlētāju daļas politiskās pašapziņas nestabilitāti. Proti – šie vēlētāji īsti nesaprot, kurā politiskajā sektorā viņi reāli atrodas kā pilsoņi un nespēj piemeklēt partiju, kas spētu paust un aizstāvēt viņu politiskos uzskatus. Tātad, liberālo vēlētāju īpatsvars mūsu politiskajā areālā varētu būt arī daudz lielāks nekā tas patlaban novērojams vēlēšanu rezultātos.

Kā novērtēt sevi?

Pētījuma gaitā tika aplūkotas 74 vērtējumu normas un t pārmaiņas aizvadīto gadu laikā noteiktos iedzīvotāju slāņos ASV, Lielbritānijā un Zviedrijā. Tika noskaidrots, ka diezgan strauji notiek izmaiņas šādās konservatīvo dogmu sektorā, kā bērnu pēršana, homoseksuālo cilvēku tiesību nerespektēšana, etniskās segregācijas saglabāšana. Šis sektors pašlaik piedzīvo visstraujākās pārmaiņas un tam ir tendence būtiski mainīties. Mazāk straujas viedokļu pārmaiņas konservatīvajā segmentā novērojamas pretestībā pret eitanāziju (smagi slimu pacientu nāves izraisīšana medicīniskā personāla uzraudzībā), iecietībā pret iedzīvotāju noklausīšanās tehnikas izmantošanu sadzīves situācijās, vēlmē atjaunot nāves sodu, protestos pret abortiem un pornogrāfijas ierobežošanu.

Protams, ka dažādās valstīs normu atšķirība ir nenoliedzama, taču tendenci nav iespējams neredzēt. Aizliegumu un tabu sistēma pamazām sabrūk, ja ir savu laiku nokalpojusi.

NEW YORK, NEW YORK – SEPTEMBER 20: Activist Greta Thunberg Leads the Youth Climate Strike on September 20, 2019 in New York City. (Photo by Roy Rochlin/WireImage)

Vai pasaule ir kļuvusi atkal konservatīva? 

Pēc pētījuma autoru domām nevajadzētu sajaukt cilvēku uzskatus ar politisko ainavu. Iespējams, ka ir mainījies veids kā mēs atzīstamies vai neatzīstamies savos viedokļos un uzskatos. Piemēram, agrāk nebija pieņemts klaji paust rasisma dogmas. Šodien ir lielas iedzīvotāju grupas, kas netraucēti deklarē savus uzskatus internetā un pieslejas rasisma virzienā orientētiem medijiem. Taču tas nebūt nenozīmē, ka rasistu šodien būtu vairāk nekā agrāk un to skaits palielinātos. Piemēram, mērījumi ASV pierādīja, ka rasisma izlēcieni  meksikāņu virzienā ir gājuši plašumā, taču tai pat laikā citi mērījumi apliecina, ka tolerance pret meksikāņiem kā cilvēkiem arī ir palielinājusies. Pretnostatīt šī divas izpausmes nav iespējams, taču salīdzināt var. Attieksmes maiņa ir noteicošā, nevis incidentu skaits.

Tieši tāpat ir ar citiem jutīgajiem jautājumiem. Pirms 40 gadiem daudzās Eiropas valstīs likumi klasificēja homoseksuālu orientāciju kā slimību, kuru var izārstēt. Šodien ir pierādījies ka šāda seksuāla orientācija ir hormonu ietekmes rezultāts pirms bērna piedzimšanas un nekādi nevar būtu klasificējams kā psiholoģiska kaprīze. Nacionālisms ir nākamā līnija, kuru plaši izmanto konservatīvie politiskie loki pret saviem vēlētājiem. Proti, ja kāds konservatīvas priekšlikums tiek loģiski atspēkots, tad sauc palīgā trumpja dūzi ar nosaukumu „ tā būs labāk   mūsu valstij“ (bez argumentācijas un pierādījumiem). Šāda lojalitāti pieprasoša prasība parasti nostrādā. Līdzīgi mēdz rīkoties arī interešu grupu, mafiju, draudžu un partiju līderi, ieprasot bezierunu paklausību savām idejām.

Vai politiskā situācija Eiropā turpinās kļūt neokonservatīva?

Šajā rakstā piesauktie divi zinātniskie pētījumi pierāda, ka visvēlamākais ir līdzsvars starp abiem grupējumiem. Turklāt – visvēlamākā būtu saruna starp tiem, kas pagaidām izpaliek. Tieši tāpat kā cilvēka komfortam nepieciešamas abas rokas, acis un ausis, arī politiskajā ķermenī ir vajadzīgas abas uzskatu līnijas – liberālā un konservatīvā. Tām nav jābūt konfliktā, bet gan mijiedarbībā. Pretējā gadījumā veidosies  situācija, kuru šodien varam novērot „breksita“ apstākļos Lielbritānijā vai autoritārisma uzbrukumā Polijā un Ungārijā.

Ja arī šodien varam pamanīt trampistus un orbanistus klaigājam skaļāk nekā agrāk, tad tas nenozīmē, ka viņu ir vairāk. Tas nozīmē, ka konservatīvie pēc 20 gadiem būs daudz mazāk konservatīvi nekā viņi ir šodien. Tieši tāpat kā šodienas konservatīvie ir mazāk konservatīvi nekā viņu priekšgājēji.  Rezultātā nākas secināt, ka liberālisms ir vajadzīgs kā progresa motors visos laikos un visos gadījumos. Tā iespaidā pasaule kļūst taisnīgākā, atvērtākā, demokrātiskāka. Tātad – labāka.

Negribētā vientulība, kurai ir daudz seju

Speciāli TVNET

Iesākto sarunu par sadzīves vajāšanu jeb mobingu turpinām vientulības virzienā. Pētījumi rāda, ka miljoniem laikabiedru cieš no piespiedu vientulības. Šis stāvolis nav nedz viegls, nedz arī vienkāršs. Eksperti apgalvo, ka vientulībai esot dažādas izpausmes. Pagaidām populārs esot priekšstats par to, ka cilvēks izvēloties pašizolāciju kā savas dzīves stilu, taču reālajā dzīvē šādu cilvēku neesot daudz. Vairumā gadījumu cilvēki neizvēloties vientulību paši.

Viņi tajā nokļūst piespiedu kārtā. Lielākais vairums vientulīgo cilvēku dzīvojot radu un draugu ielenkumā, taču dvēselē un sirdī jūtoties vientuļi, nesaprasti un izstumti. Psiholoģe Anna Benča iedala vientulību divās kategorijās – vēlamajā, kuru cilvēks izvelējies sev pats un nevēlamajā, kura ieradusies piespiedu kārtā.

Šī otrā vientulības „seja“ esot visizplatītākā mūsu sabiedrībā. Arī Latvijas pētījumi rāda, ka ceturtā daļa jauniešu un apm. 60% senioru vientulību uzskata par savas dzīves galveno problēmu. Sociālā izolācija un vientulība rada bīstamas sekas šo cilvēku veselībai, pārslogojot veselības un sociālās aprūpes budžetus.

Sociālās vides labvēlības deficīts

Kamēr vientulīgums ir cilvēka paša izvēlēts dzīvesveids, tikmēr nav pamata bažām. Reizēm ir pat labi un noderīgi aiziet projām no cilvēku pūļa un atpūsties klusumā un vienatnē“, – uzskata Anna. Viņai šķiet, ka ir pat vēlams izbaudīt lielisko labās vientulības sajūtu, kad cilvēks ir vienatnē ar sevi un pats tiek galā ar savām problēmām. Tā sakot – „svētceļojums“ pašam pie sevis.

Vienai daļai tas esot ļoti svarīgi – tikt pašam ar sevi galā, savā režijā. Taču pilnīgi izslēgties no sociālā konteksta neesot ieteicams. Esam sociālas būtnes un izolācijā zaudējam orientierus. Kontakti ar citiem esot nepieciešamība, nevis kaprīze vai privilēģija. Proti, pat īslaicīga un nejauša, taču laipna vārdu apmaiņa ar simpātisku personu pie autobusa pieturas, viedokļu mija par aktuāliem notikumiem ar kaimiņiem liftā vai pievēršanās citām fragmentārām sociālām aktivitātēm, esot ļoti būtisks cilvēka emocionālā komforta priekšnoteikums.

Tā saucamā „vides laipnība“ (sarunāties ar blakussēdētāju tramvaja vagonā, uz ielas, rindā) esot pat svarīgāka komunikatīvā komforta sadaļa, nekā ikdienas kontakti ar tuviniekiem un pazīstamajiem.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Tā saucamā „sadzīves parunāšanās“ esot svarīga lieta. Tieši šādi daudzi gūst apstiprinājumu savām idejām un jūtas piederīgi. Bez šiem impulsīvajiem ikdienas kontaktiem cilvēks jūtoties atstumts, nesaprasts un neiederīgs. „Visas attiecības sākas ar parunāšanos. Ja otrs cilvēks aktīvi klausās un iesaistās, tad šāda reakcija ir lielisks garīgs atbalsts otram cilvēkam“ – uzskata Anna.

„Ikdienas sarunās ar pacientiem, es bieži konstatēju tieši šo pirmo un galveno cilvēka psiholoģiskā komforta priekšnosacījumu. Tas ir – tikt uzklausītam. Otra persona dzird un klausās ko kāds cilvēks vēlas pateikt un pat sadzird sacīto. Nespēja noklausīties, ko otrs vēlas pateikt, ir galvenā dzīvesbiedru kopdzīves problēma.“ Pēc Annas domām, pēdējā laikā dramatiski samazinās cilvēku spontānā kontaktēšanās sociālajā telpā. Laikabiedri vairs neuzrunā blakussēdētāju tramvaja vagonā. Viena daļa šādu aktivitāti uzskata par uzbāzību un nelaipni novēršas.

Tieši vides sociālā labvēlība esot daudz svarīgāks cilvēku garīgās līdzsvarotības faktors nekā regulāras fiziskās aktivitātes vai svaigs gaiss.

Citi nesaprot, kāpēc būtu jāsarunājas ar svešiem cilvēkiem ārpus mājas utt. Šie cilvēki nesaprot vides komunikācijas fonu un neprot to nodrošināt normas līmenī. Bez tam – pārāk daudz aktivitāšu šobrīd notiek „caur datoru“ un iedzīvotājiem vairs nav jāiet kārtot lietas uz banku, pastu vai bibliotēku. Sirmgalvji, kas vēlas vismaz aiziet uz pastu, tagad tiek aprīkoti ar palīgiem, kas kārto viņu rēķinus internetā. Bērni, kas agrāk gāja uz bibliotēku, tagad pasūta tekstus un lasa tos savā telefonā. Tramvaja vagonā braucot visi kā apburti lūkojas savos telefonos un pat nepamanītu marsiešus, ja tie sēdētu 1. tramvaja vagona sākumā – invalīdu vietās.

Kāpēc cilvēkiem ir kauns par savu vientulību?

Cilvēki piedzimst dažādi un organizē savus kontaktu ar ārpasauli atšķirīgi. Viena daļa ir sociāli aktīvi un ekstraverti. Citi ir ļoti jūtīgi un baidās no apkārtējiem. Vēl trešie nespēj nolasīt pieprasītos, nerakstītos sociālos kodus un tāpēc nonāk izolācijā. Gadās, ka fiziskie un psihiskie šķēršļi traucē cilvēkam iesaistīties sociālās saziņas virpuļos. Pastāv arī citi sociālās izstumšanas faktori.

Tādi kā: pāriešana no pusaudža pieaugušo kārtā, nelaimīga mīlestība, laulības šķiršana, dzīvesbiedra nāve, pārcelšanās uz citu dzīves vietu, bērnu aiziešana no vecāku mājām, draugu un radinieku nāve u.,tml. apstākļi.

Šie faktori ir objektīvi un daudzos gadījumos cilvēks pats nav vainīgs pie tā, ka kļūst vientulīgs. Taču atzīt šo apstākli vairumam ir kauns. „ Mēs cilvēki esam bara dzīvnieki. Eksistējam, pateicoties citiem cilvēkiem un kontaktiem ar viņiem. Būt piederīgam kādai grupai ir svarīgs izdzīvošanas priekšnosacījums. Mūsu identitāte ir cieši saistīta ar cilvēkiem, kas dzīvo ap mums. Ja cilvēkam nav grupas, kurai piederēt un viņš jūtas nepieņemts, tad ierodas atstumtības sajūta. Viena no briesmīgākajam sajutām, kuru ģenerē laikabiedri. Tā signalizē par attiecīgā cilvēka neiederību un nepiederību, kas ir konkrēts soda veids. Cilvēku soda izstumjot. No šejienes nāk kauna sajūta“, – konstatē Anna.

Kādas sekas ir vientulībai?

„Tā salauž. Noved pie sirds – asinsvadu slimībām, infarkta vai depresijas. Vientulīgam cilvēkam pastāv lielāks risks priekšlaikus aiziet no šīs pasaules nekā kādam citam ar plašu sociālo kontaktu tīklu“. Annai šķiet, ka ir pienācis pēdējais laiks atļaut cilvēkiem „iet pie ārsta“ ar lakonisku sūdzību – vientulība. Viņai liekas, ka vientulīgo cilvēku aprūpe esot kļuvusi par svarīgu modernās medicīnas jomu. Par to jārunā vairāk un plašāk. Jāmeklē pretlīdzekļi vientulības ciešanām, kurus varam piedāvāt mēs visi. Proti – palielinot laipnības līmeni sociālajā telpā, veicinot pretimnākšanu saviem laikabiedriem kritiskās situācijās un izslēdzot no mūsu vides vajātājus un moberus.

Jā, viņa pati esot jutusies vientuļa pēc pārcelšanās uz dzīvi Lielbritānijā un pēc laulības šķiršanas. Esot bijis jāiemācās pierast pie jaunajiem dzīves apstākļiem. Pie tā, ka līdzās vairs nav neviena.

Kuras iedzīvotāju grupas ir visvairāk pakļautas vientulības riskam? Pētījumi liecina, ka visplašāk šī problēma ir izplatīta nevis pensionāru, bet gan jauniešu vidū. Arī Latvijas jauniešu lielo pašnāvību procentu daudz uzskata par vientulības sekām. Te liela vaina jāuzņemas sociālā saziņas neformālajiem līderiem un mediju nepietiekamajam darbam sekundārās socializācijas virzienā.

Ir situācijas, kad pats vientulis var mēģināt tikt galā ar savām problēmām. Piemēram, Lielbritānijā jau šodien tiek praktizēta iniciatīva izrakstīt sociālo aktivitāti kā zāles visiem cilvēkiem, kas jūtas vientuļi. Čikāgas universitātes profesors Džons Kasiopo (John Cacioppo) bija viens no pirmajiem, kas sāka nopietni pētīt vientulības kontekstu ar cilvēka sociālajām saitēm un aktivitāti.

Viņš nonāca pie secinājuma, ka mūsu priekšstati par vientulības būtību un iemesliem ir aplami. Vientulības sajūta nerodas tuksnesī vai meža vidū. Tā var ierasties arī pie cilvēka, kas aktīvi strādā ik dienas ir kolēģu vai tuvinieku vidū. Šie cilvēki mēdz būt aizdomīgāki pret pārējiem. Viņi neuzticas un nepaļaujas uz citiem. Šo attieksmi nosaka vai nu slikta pieredze vai arī bailes nonākt neērtā vai nepatīkamā situācijā.

Rezultātā viņi pašizolējās ļaužu drūzmas vidū. Pēc profesora domām, šādiem pacientiem ir jāiemāca nebaidīties un neuztvert pasauli drūmākās krāsās, nekā tā faktiski ir. Džona Kasiopo metode saucas “EASE” un tā piedāvā esošo cilvēka komunikatīvo robežu paplašināšanu un rīcībspējas aktivizāciju. Proti, ja cilvēkam agrāk nav veicies kontaktos ar pārējiem, tad šo neveiksmi nevajadzētu uztvert kā personīgu traģēdiju. Trešais solis – atrast savus domubiedrus un visbeidzot – cerēt uz to labāko. Ja pirmā mīlestība ir izrādījusies neveiksmīga, tad nevajag vainot visas glītās meitenes savā izvēles neveiksmē un zibenīgi precēties ar pirmo pretimnācēju. Diemžēl tieši šādi rīkojas sociāli nekompetenti iekšējie vientuļnieki.

Vientuļie jaunieši

Psiholoģe Marija Farma domā, ka jauniešu vidū šobrīd vientuļo cilvēku ir visvairāk. Daļa no viņiem redz reklāmu sludinājumus un zina, kādiem jāizskatās laimīgiem veiksminiekiem. Ja viņi šādi neizskatās, tad sociālie mediji par to soda bargi un nepielūdzami. Diemžēl spoguļattēls rāda reālu ainu, kas liek kaunēties par savu nepietiekamību. Pēc tam šie paškritiskie jaunieši sāk norobežoties no draugiem (dēļ savas nepietiekamības) un jūtas izstumti. Šo procesu stimulē sociālie mediji. Rezultātā daudzās pasaules valstīs šodien tiek runāts par jauniešu vientulības epidēmiju. 2018. gadā BBC, kopā ar vairākām augstskolās uzsāka pētījumu kurā piedalījās 55 000 aptaujāto cilvēku. Tas pierādīja, ka jaunieši vecumā no 16 līdz 24 gadiem ir visvientuļāko cilvēku vecuma grupa. 40% no aptaujātajiem šīs grupas cilvēkiem atzinās, ka jūtas vientuļi katru dienu. Vecuma grupā no 65 līdz 75 gadiem vientuļo cilvēku bija 29%. Līdzīgs pētījums tika veikts arī Amerikas Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 20.000 cilvēku, kas vecāki par 18 gadiem. Arī šis pētījums pierādīja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā 18 – 22 gadi. Līdzīgs rezultāts bija novērojams aptaujas rezultātā arī Zviedrijā, kas liecināja, ka visvairāk vientuļu cilvēku ir vecuma grupā no 16 – 24. gadi. 17% aptaujāto (šajā vecuma grupā) atzinās, ka ir jutušies vientuļi pēdējo divu nedēļu laikā. Nākamā vecuma grupa jau liecināja par mazāku vientulības sindromu, taču pamestības indekss no jauna paceļas ļaudīm vecuma grupā virs 75 gadiem. 15% te jūtas vientuļi, atstāti un izolēti.

Pētnieks Filips Konolijs, kurš Upsalas universitātē jau ilgstoši ēta vientulības efektus, uzskata, ka pastāv cieša kopsakarība starp subjektīvu vientulības sajūtu un sliktu pašsajūtu. Ja cilvēks konstatē savu vientulību un jūt sev līdzi, tad automātiski pasliktinās arī viņa veselība. Būtībā cilvēks pats sevi nostāda sodītas personas stāvoklī. Ja nav dzīvesbiedra vai draugu, tad ir pamats noskumt un uzskatīt, ka esi ārpus normas. Tātad – nelaimīgs. Būt pieaugušam nozīmē just atbildību par sevi. Bieži cilvēki to nespēj realizēt un vēlas uzkraut šo pienākumu partnerim vai draugiem. Vēl sliktāka situācija veidojas cilvēkiem, kas pieder seksuālajām minoritātēm vai ādām citām sabiedrības grupām, kuras pārējie traktē kā ārpus normām esošas. „Viss, kas izskatās citādi vai notiek citādi spēj novest pie vientulības, atstumtības vai pašizolācijas. Ir vieglāk uzskatīt sevi par upuri un izolēties, ja jūties neatbilstošs normai“, – uzskata Filips.

Amerikāņu 2015.gada pētījums, kurā piedalījās 300.000 dalībnieku pierādīja, ka sociālo kontaktu tīkla izveidošana palīdzēja vientuļiem cilvēkiem izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Pie līdzīgiem slēdzieniem ir nonākuši arī citu, apjomīgāku pētījumu rezultāti, kas norādīja, ka vientulība ir viens no trim izšķirošajiem priekšnoteikumiem, kuri noved pie letālām beigām.

Tātad pastāv liela iedzīvotāju daļa, kas nokļūst šajā vientulības posta spirālē. Tie galvenokārt ir divu grupu ļaudis: jaunieši un sirmgalvji. Pirmie meklē savu vietu pieaugušo pasaulē, bet otrie skumst par zaudētā stāvokļa ne-atgriezeniskumu. Gan vieni, gan otri nespēj pierast, ka nekas vairs nav tā kā bija agrāk.

Vai iespējams šiem cilvēkiem palīdzēt?

Tas esot sarežģīti, – uzskata eksperti. Šo jautājumu nevarot atrisināt centralizēti vai politiski, jo tas ir privātās dzīves jautājums. Taču neiespējami tas neesot. Pirmais solis esot informēt sabiedrību par šīs gigantiskās problēmas esamību. Ja jaunieši dēļ iedomātas vientulības izdara pašnāvības, iet bojā, tad mums ir jārīkojas, lai šādas traģēdijas novērstu. Ja cilvēkus dažādas dzīves situācijas pēkšņi padara vientuļus un nevajadzīgus, tad mums pārējiem ir jāpamana pārmaiņas uz šie ļaudis jāuzrunā. Kamēr nav par vēlu. Jo visi esam vajadzīgi. Cits citam un visi kopā.

Iespējams, ka pirmais solis ir labvēlības un laipnības palielināšana pret visiem ar kuriem ikdienā nākas saskārties sociālajā vidē: skolā, uz ielas, darba vietā vai autobusa salonā. Smaids un laipnība nemaksā naudu. Ar to arī sāksim.

Komunikācijas problēmas hiperteksta apstākļos. Aptauja par lasīšanas ieradumiem

 

 

 

 

 

 

 

By AndreariveracOwn work, CC BY-SA 3.0, Link

Teksts vienmēr kaut ko pavēsta. Tā var būt informācija, viedoklis, sajūtas vai konstruktīvs ieteikums. Liela nozīme ir tam kā vēstījums tiek realizēts. Proti, vai pateikts ir pietiekoši skaidri un saprotami. Komunikācijas pētījumi konstatējuši vairākas izklāsta formas, kas sasniedz savu mērķi. Panāk, lai uzrunātais cilvēks saprot ko viņam grib pateikt. Ir noskaidrotas arī barjeras un trokšņi, kas traucē uztvert ziņojumu. 

Pašlaik daudz lasām ekrānā, kas piedāvā jaunu pieraksta formu ar nosaukumu hiperteksts, kuru sāka aprakstīt jau 1960. gadā (Nelson, 1981). Aktīvai lietošanai to sāka izmantot tikai trīsdesmit gadus vēlāk (Landow 2006) un tagad šāds pieraksts ir jau mūsu komunikatīvā ikdiena. Uz jaunā pieraksta bāzes ir izveidojusies specifiska proza, dzeja, žurnālistika un salīdzinoši jauni ekrāna mākslas veidi. Šajā pētījumā centīsimies noskaidrot hiperteksta izmantojuma ieradumus latviešu lasītāju vidū un noskaidrot kā ekrāns izmainījis mūsu lasīšanas rutīnas.

Būtu lieliski, ja daudzi un dažāda vecuma lasītāji piedalītos šajā aptaujā.

Iespējams, ka „digitālie jaunieši“ (tie, kas uzauguši ar ekrānu, nevis grāmatu rokās) šodien lasa citādi nekā viņu vecāki. Var gadīties, ka „papīra grāmatu paaudze“ lasa un saprot vienlīdz labi parasto tekstu uz papīra un arī hipertekstu internetā. Nav izslēgts, ka hipersaites (šķērsatsauces) palīdz un bagātina lasīšanas rezultātā iegūto informāciju. Taču nav izslēgts, ka tās traucē un bremzē lasīšanas procesu. To visu mēs vēlētos uzzināt no šīs aptaujas rezultāta.

Tāpēc piedāvājam aptauju:

www.visidati.lv/aptauja/1487728570/

Atliek piebilst, ka studenti saņems instrukcijas un palīgmateriālu auditorijā. Pārējiem aptaujas dalībniekiem mums jāatvainojas par to, ka sekojošais teksts aptaujā „iegāja“ bez hipersaitēm (iekrāsotajiem vārdiem/šķērsatsaucēm).

Tātad nr 16. būtu jāizskatās šādi:

Izlasiet šo pasakas tekstu:

Dārzā auga dārznieka potēta, kopta un tīrīta ābele. Tās zari bija ar āboliem gluži pilni, un tāpēc noliekušies uz zemi. Gandrīz ikkatram, tos uzskatot, uznāca kārums. Turpat dārza malā stāvēja kāda meža ābele, kas bija gluži ar sūnām apaugusi, un uz viņas zariem bija mazi, nesmuki un niecīgi āboliņi.

“Vai tev kauna nav,” tā kādu reizi meža ābele prasīja dārza ābelei, “ka tu dārzniekam ļaujies sevi aizskart un zarus nogriezt? Skaties uz mani!


Pateicamies visiem, kas veltīs savu laiku šai aptaujai!

Liels paldies!

 

 

 

Berlīnes mūris kā baiļu simbols

 

Speciāli TVNET

 

 

 

Šogad atzīmējam vairākas svarīgu notikumu gadskārtas. Viena no tām būs arī Berlīnes mūra krišanas diena. Gigantisko betona bloku sienu, kas atdalīja Rietumberlīni no Austrumvācijas, sāka celt 1961. gada augustā. Tā noturējās 28 gadus un sagruva tikai 1989. gada novembrī. Berliner Mauer noturējās trīs desmitgades, taču tā efekti uz cilvēku likteņiem un domāšanu ir sajūtami vēl šodien.

Mūrim“ ir simbola nozīme kā varmācīgi sašķeltas un brutāli paverdzinātas sabiedrības izpausmei. Tolaik (60. gadu sākumā) neviens neesot ticējis, ka „konstrukcija“ pastāvēs tik ilgi un tai būs tik traģiskas sekas daudzu cilvēku un valstu dzīvē. Kāpēc šo gigantisko sienu uzbūvēja? Lai neļautu austrumvāciešiem bēgt projām no Sarkanās armijas okupētās Vācijas teritorijas ar nosaukumu Vācijas Demokrātiskās Republikas (DDR). Brīdī, kad šo sienu saka būvēt, 3,5 miljoni austrumvāciešu jau bija pametuši savas dzimtās mājas, lai emigrētu uz rietumiem un izbēgtu no sociālisma trūkuma, terora un vajāšanas. Vairums bēgļu bija vecumā no 20 līdz 40 gadu (Die Besten gehen in den Westen) un vēlējās sev augstāku dzīves standartu rietumos. Austrumvācu režīms nolēma apturēt emigrācijas vilni mehāniski – uzbūvējot nepārvaramu sienu.

Mūra sienas efekti

Ir valstis, kas tic sienām. Ir pārliecinātas, ka mūri palīdz disciplinēt sabiedrību. Tā domā arī šodien Izraēla, Maroka un ASV, kur mūri traucē nepareiziem cilvēkiem pārvietoties „nevajadzīgā“ virzienā. PSRS režīms Vācijā domāja tieši tāpat. Tas slēdza brīvas pārvietošanās iespēju no austrumiem uz rietumiem Vācijā jau 1952. gada maijā. Robeža tika mīnēta, marķēta ar dzeloņdrātīm un robežsargu torņiem. No malas robeža izskatījās pēc aizsardzības līnijas, taču faktiski tā bija šķēršļu josla pašmāju iedzīvotājiem, neļaujot tiem atstāt sociālisma laimes valsti. Taču galvaspilsētā Berlīnē šādu mīnētu aizsargvaļņu 9 gadus nebija (līdz pat 1961. gadam). To noteica Potsdamas vienošanās starp valstīm uzvarētājām: ASV, Lielbritāniju, Franciju un Padomju Savienību. Četros sektoros tika sadalīta ne tikai visa Vācija, bet arī galvaspilsēta Berlīne. Austrumvācieši drīkstēja apmeklēt radus un draugus Berlīnes rietumu sektorā, taču tiem vakarā bija jāatgriežas mājas – atpakaļ austrumu sektorā. Ja kāds neatgriezās, tad cieta bēgļa tuvinieki un piederīgie.

Tas nozīmē, ka cilvēks, kas bija paredzējis bēgt projām un palikt rietumos, nedrīkstēja ņemt līdzi mantas vai ceļojuma somas. Neraugoties uz šiem ierobežojumiem, tūkstošiem cilvēku tomēr turpināja bēgt uz rietumiem. Līdz beidzot Berlīnes mūris šo aktīvo kustību reāli apturēja. Taču bēdzēji nepadevās. Tie izdomāja visādus veidus kā šķērsot mūri: lidoja ar paštaisītiem lidaparātiem, lēca ar kārtīm, taranēja vārtus ar varu (izmantojot īpaši pārbūvētas automašīnas), peldēja cauri kanalizācijas caurulēm vai līda pa tuneļiem, kas tika izrakti zem mūra. Daudzi mēģināja šķērsot robežu ar viltotiem dokumentiem. Tas nozīmēja, ka Berlīnes mūra uzbūvēšana faktiski neapturēja emigrēšanu, taču to būtiski apgrūtināja.

Daudziem neizdevās aizbēgt un emigrēt

Lielai projāmbēdzēju daļai iecere beidzās neveiksmīgi. Tos vai nu aizturēja un ieslodzīja cietumā par robežas pārkāpšanu, vai arī viņi gāja bojā bēgšanas brīdī. Par pirmo mūra upuri kļuva Ida Zīkmane, kura mira no traumām, kas bija radušās viņai izlecot pa logu no sava dzīvokļa, kas atradās tieši pie pašas robežas. Tas notika 1961. gada 22 augustā. Ida tobrīd bija 59 gadus veca. Nākamajā dienā (pēc Idas bojā ejas), austrumvāciešu policisti sāka šaut uz visiem, kas tuvojās mūrim. Tas nozīmē, ka mēģinājums šķērsot mūri nozīmēja pakļaut sevi nāves briesmām. Jau nākamajā dienā to izmēģināja 24 gadus vecais Ginters Liftins, mēģinot pārpeldēt pāri robežlīnijai Berlīnes centrā. Nākamajos gados savu dzīvību te zaudēja apmēram 100 cilvēki, kas vēlējās nokļūt rietumos. Kāpēc rietumos tolaik pret šiem notikumiem neprotestēja pietiekoši skaļi? Daudziem esot licies, ka mūris ilgi nepastāvēšot, ka tik absurdas celtnes ātri sabrūkot, ka absurdu ietekmēšot Rietumeiropas demokrātijas un NATO. Taču tā nenotika. Rietumi neko neesot varējuši izdarīt, jo mūris bijis uzbūvēts Austrumvācijas robežās. Vēl vairāk – austrumvāciešiem, kopā ar Padomju Savienību, pat izdevās izbūvēt platu zonu savā mūra pusē, kas vēlāk tika nosaukta par „nāves zonu“. Tagad to šķērsot gandrīz vairs nebija cilvēka spēkos.

Vieglāk aizbraukt uz Mēnesi

1962. gada mediju ziņojumos parādījās ironiskas piezīmes par to, ka vieglāk esot aizlidot uz Mēnesi, nekā iziet cauri Brandenburgas vārtiem Berlīnē. Mūra pirmajā dzimšanas dienā daudz rietumberlīnieši vēlējās sarīkot demonstrācijas pret mūra faktu. Taču varas iestādes rietumpusē sākumā atļāva tikai sēru mītiņus, bijā gājušo piemiņai un vakara klusā protesta formas. Politiskus efektus šie pasākumi nepanāca. Rietumu tūristi turpināja mierīgi „ieiet Austrumberlīnē“, lai pēc pastaigas atgriezties atpakaļ brīvībā. Vēlāk uzbūvēja pat skatu tornīšus, lai brīvie cilvēki varētu netraucēti noskatīties kā darbojas „cilvēku ferma“ viņpus valnim. Otrajā pusē valdīja ierastais klusums. Arī kaislību brīžos, kad rietumberlīnieši sacēlās un sāka mest robežapsargu virzienā bruģakmeņus, visus ātri izkliedēja ar asaru gāzi un ūdens metējiem.

Peters Fehters, ievainots uz Berlīnes mūra. Ekrānšāviņš

1962. gada 17. augustā uz mūra, bēgot pie Checkpoint Charlie, gāja bojā 18 gadus vecais Pēters Fehters. Viņu nošāva austrumvācu robežsargi brīdī, kad viņš kopā ar draugu mēģināja pārvarēt žogu. Šī publiskā slepkavība bija redzama un norisinājās kā teātra izrāde uz skatuves. To novēroja liela rietumberlīniešu grupa, ieskaitot žurnālistus. Pēc tam avīzes bija pilnas ar notikušā aprakstiem, fotogrāfijām un reportāžām no notikuma vietas. Pētera nāve padarīja Berlīnes mūri par totalitārisma diktatūras un nāves simbolu. Dienu vēlāk pie Sarkanās armijas karavīru pieminekļa Vīnē tika atrasta sprāgstviela, kuru varas iestādes neitralizēja. Notika arī citu Padomju Savienības uzvaras monumentu demolēšana britu sektorā Rietumberlīnē. Taču ar laiku protesta kustība pret mūra faktu pieklusa. Cilvēki samierinājās ar absurdu kā ar neizbēgamu ļaunumu. Cik cilvēku gāja bojā uz mūra vai mūra kontekstā? Drošu faktu par to joprojām nav. Vieni pieejamie VDR dokumenti liecina, ka, mūri šķērsojot, esot gājuši bojā 392 cilvēki. Citas liecības (Checkpoint Charlie muzejs) liecina, ka upuru bijis 1065. Taču nevar izslēgt, ka upuri bija un ir daudz vairāk. Jo mūra efekti turpina garīgi iespaidot mūsu dzīvi vēl šodien destruktīvu baiļu formā.

1989. gada notikumi

Novembrī – decembrī mūris tika sagrauts ar āmuriem, lāpstām un buldozeriem. Tas notika tik pat negaidīti un strauji kā tas tika uzcelts. Vācija beidzot bija apvienota un neiespējamais reāli noticis. Spoka un monstra – mūra vairs nebija. Taču šī laika sekas cilvēku domāšanā ir saglabājušās. No vienas puses Berlīnes mūra krišana ir lielisks notikums, kas liecina par absurdas impērijas krahu, otrā pasaules kara beigām un cilvēktiesību atjaunošanas faktu. Taču no otras puses abu Vācijas pušu: atvērtās demokrātijas un cietuma valsts apvienošana bija un paliek kā gigantisks socioloģisks eksperiments pētnieku analīzēm. Arī tagad – 30 gadus vēlāk, mēs varam redzēt ne tikai pozitīvos, bet arī negatīvos mūra eksistences efektus cilvēku apziņā. Aptaujas pierāda, ka labējo ekstrēmistu partija Alternatīva Vācijai (AfD) var kļūt par lielāko un ietekmīgāko partiju brīdī kad bijušo Austrumvācijas teritoriju iedzīvotāji balsos nākamajās vēlēšanās rudenī. Tas notiks pavisam drīz. Kāpēc tā notiks? Kāpēc post – austrumvācieši nebalsos par pārbaudītām partijām, bet bruģēs ceļu populistiem? Tāpēc, ka 1989. gada notikumu gaidas nav realizējušās. Visi nav kļuvuši bagāti, laimīgi un apmierināti.

Vācijas apvienošanas stāsts pēc Berlīnes mūra sagraušanas, šķiet norisinājās kā filmā, kas tiek tīta uz priekšu paātrināti. Valsti apvienoja, ieviesa kopīgu valūtu, cilvēki beidzot varēja satikt savus sen neredzētos tuviniekus. Vācieši no Austrumvācijas pēkšņi strādāja, dzīvoja un iepirkās kopā ar kolēģiem no Rietumvācijas. Divas, ļoti atšķirīgi socializētas iedzīvotāju grupas pēkšņi centās apvienoties un savienoties. Tieši tāpat kā to varēja novērot Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kad šeit ieradās daudz trimdas tautiešu. Taču daudzi no viņiem „neizturēja“ un atgriezās atpakaļ Rietumos. Tieši tāpat, kā austrumvācieši turpina pamest Helmūta Kola raksturotās „ziedošās austrumu teritorijas”, lai gan mūra un robežpāreju tur vairs nav un neviens nešauj.

Grūtā vienošanās par to kas noticis

Veikt pārmaiņas cilvēku galvās ir daudz grūtāk, nekā panākt līgumus uz papīra. Mēdz teikt, ka pats svarīgākais konfliktu likvidētājs esot prasme vienoties par kopīgu pagātnes interpretāciju. To pašu, kuru mēs Rīgā varam katru gadu novērot pie „atbrīvotāju pieminekļa“ Pārdaugavas parkā. 9. maija faniem ir iestatīts, ka Padomju Savienība ir atbrīvojusi Eiropu, turpretī 8. maija faniem, šķiet, ka šajā brīdī ir sākusies boļševiku okupācijas laiks mūsu valsts vēsturē. Kamēr mēs neesam vienojušies par kopīgu otrā pasaules kara iznākuma reālo interpretāciju, tikmēr turpināsies konflikts starp dažādi socializētajām iedzīvotāju grupām arī Latvijā. Nevar cerēt, ka putinistu, populistu agresīvās propagandas apstākļos (un pašmāju sabmediju sairuma situācijā) kādi pārdabiski spēki palīdzēs mums atrast kopīgu pagātnes interpretāciju ar citādi socializētajiem. Tā tas nenotiks. Berlīnes mūra vairs nav, taču spriedze saglabājusies gan tur, gan šeit.

Vācija pavisam drīz vēlēs jaunus politiskos vadītājus. Bijušajā Austrumvācijas zonā pašlaik dzīvo ap 14 miljoniem iedzīvotāju, taču IKP vērtībā ir par 30% zemāka nekā Rietumvācijas teritorijās. Arī tur visiem nav izdevies tikt uz zaļa zara un palikušie pamazām atsakās no esošajām politiskajām izvēlēm, dodot priekšroku ekstrēmistiem un populistiem. Parādās afišas un aicinājumi „Merkeli uz Sibīriju un Putinu uz Berlīni!“.

Loģiski tas nav. Vajadzētu atcerēties kā bija mūra laikā. Taču sajūtas kāpj pāri žogiem, kurus prāts uzceļ. Vācu vēsturnieks Franks Bies (Frank Biess) uzskata, ka kolektīvajam sajūtām esot daudz lielāka nozīmē vēstures procesu izskaidrojumā, nekā līdz šim ticis pieņemts. Viss pēckara periods (abās pusēs mūrim) esot bijis kolektīvo baiļu noteikts laiks: bailes no atriebības (Vergeltungsangst), bailes no morālās atbildības (Moralische Angst), bailes no modernizācijas un demokratizācijas (Moderne Angst, Demokratische Angst), bailes no atomkara (Apokalptische Angst) un bailes ikdienas problēmām (Allgegenwärtige Angst). Pēc viņa domām bailes nosakot visu.

Iespējams, ka arī mums ir pienācis laiks sistematizēt savas kolektīvās bailes, jo tikai tad sapratīsim, kāpēc pagājušajās vēlēšanās liela sabiedrības daļa ievēlēja populistus parlamentā un kāpēc emigrācijas procesi prom no Latvijas turpinās. Varbūt, ka liela mūsu problēmu atslēga ir noklusētu baiļu legalizācija?

Kādas tad ir šodienas latviešu bailes?

%d bloggers like this: