Skaistums ir pieticīgs formā, bet bezgalīgs saturā. Bez Lampedūzas.

Posted on by
Atbildēt

Pa gaisu kā putni lido plastmasas maisi. Tie maina virzienu un uzņem kursu uz jūru. Daži nosēžas uz ūdens līmeņa, bet tālāk peld moži kā pīles. Citi nogrimst uzreiz. Kā cirvji

Katrs dara kā grib. Tepat līdzās kaķa acis lielas kā pogas. Zvirbuļi čiepst tā, ka pat kuģa taure tos nevar pārkliegt. Ir karsts. Ļoti karsts. Ir svētdiena.

Vietējie laista futbola zālāju savos iekšējos pagalmos, kas ir kabatlakata lielumā. Ziedi izpaužas tikai krūmos. Tā ir drošāk. Hibiskus un lapsastes te tēlo dzīvžogus. Kukurūza arī. To stāda ap kafejnīcām un apcērp kā krūmus. Ātri, ērti izdevīgi. Nu un kas, ka stulbi? Ļoti praktiski.

Trīs nikni veči ātriem cirtieniem mēģina izveidot frizūru kādam dzelkšņainam krūmam, kas laikam izdarījis ko sliktu. Noēvelē ar krūmgriezi savu ienaidnieku – melnu un maziņu.

Nekas maigs te neaug. Neiztur. Tikai dzelkšņi un olīvas.

Sviedru straumītes atkal tek man pār pieri un turpina veidot grīvu zem blūzes. Ak mana privātā sāļā duša! Ak mana blūze!

Tālumā svītras uz ūdens līmeņa zīmē iežu kārtas. Kuteris ierodas kā policists un visu sajauc. Sievietes melnā, vīrieši baltā, bet austrumeiropas ”ziemassvētku eglītes”  zem salmu platmalēm liek lietā savu galveno ieroci – mednieces skatienu. Vajadzīgā laupījuma tuvumā nav, uz ielas nevar redzēt veču banku kontus. Tas slikti, protams. Pacietību vajag visur. Izturot smakas un acu biedēkļus arī.

Tetovējumi vīd visur: uz pleciem, kāju pēdām un publiski neredzamām intīmām zonām. Mēs varam tikai minēt kāpēc tas vajadzīgs. Tikai minēt, lai gan tas viss jau sen zināms un elementāri uzrunājošs kā sviedru smaka.

”Dont you?”- vaicā sieviete no skaļruņa. Laikam dzied. Vienīgās gaumīgās un tukšās šajā tveicē ir debesis. Tirkīza zilumā. Neviens netiek klāt lai apķēpātu.

 Pāris kara lidmašīnu tikai apstiprina likumu kā vācu gramatikā. Te ir tā kā ir.

 Skaistums ir pieticīgs formā, bet bezgalīgs saturā.

 Mani sarkanie nagi zaļajā zālē atgādina karogu. Eju tālāk, skatos uz leju un nevaru atcerēties kas tā bija par valsti, kurai tāds karogs – zaļš, sarkans un…tur laikam spēlē futeni. Labi spēlē futeni.

Zaļas zāles nogurums

karstumā kā pirtī

pārliecina pat vislielāko kretīnu

kas staigā tumšās drēbēs

pa saules vidu!

 Tetovējumu

čūskas un skorpioni

sabīstas no gaismas un

sabēg pagrabā.

 Viens nepaguva.

 Tas bija neliels.

 Viņš aizbēga no tur tās

sievietes plaukstas

veikalā

un

iespruka plastmasas maisiņā,

kas pēc tam aizlidoja

virs jūras.

 Bez Lampedūzas.

 

 

 

 

 

 

   

 

Kalifāta elle jeb ko nozīmē sievietes piekrišana

Posted on by
Atbildēt

 

Al Hol nometne Sīrijā. Yle.

Speciāli TVNET

Iecerēto kalifāta valsti teroristiem tā arī neizdevās uzbūvēt. Paradīzes vienā iznācis „čiks“ jeb elle tuksnesī. Tagad nākas dzīvot postā, kas sarūpēts pašu rokām. Sapnis nomiris, taču spītība paliek. Ar saplēstām teltīm, netīrumiem, postu, trūkumu, slimībām un bērnu masveida nāvi ticības fanātiķiem nepietiek. Vajag saglabāt savus „tikumības standartus“ un nekādā ziņā neļaut sievietēm uzvesties nepiedienīgi.

Pagājušajā nedēļā, piemēram, Al Holas nometnē, ieslodzījuma vietā Sīrijā, tika atkal nogalināta kāda jauna sieviete, kura neesot ievērojusi tikumības noteikumus. Aculiecinieki tur baidās liecināt, kas tieši tika pārkāpts, jo arī šajā cietumā iekšējās uzvedības noteikumus diktē ieslodzītie, nevis apsardze. Nometnē pašlaik izvietoti ap 75 000 cilvēku, 90% no tiem ir sievietes un mazi bērni, kurus neviens nevēlas uzņemt atpakaļ.  Pie kam 80% mirušo ir bērni līdz piecu gadu vecumam.

Mani šajā tuksneša ellē vairāk pārsteidz nevis padevība reliģiskām dogmām, bet gan sieviešu gatavība doties līdzi, dzemdēt bērnus necilvēcīgos apstākļos un tad tos padevīgi apglabāt masu kapos. Tātad bezatbildība savu bērnu priekšā iedomātas ticības vārdā. Nespēja uzņemties dzīvi pašai. Negribēšana rēķināties ar sekām, kuras izraisīs nepārdomāts solis – iet līdzi ticības un agresijas apsēstam vīrietim ellē. Bez sieviešu piekrišanas šis būtu karavīru eksperiments, taču tagad tā ir cilvēces traģēdija, kuru izraisījusi muļķīga sievietes padevība vīrietim.    

Bīstamais bērns

Visi dzīvojam patriarhālā sabiedrībā, kurā normas un likumi lielākoties izstrādāti atbilstoši vīriešu vajadzībām un loģikai. Šajā toņkārtā strādā arī vairums mūsu sadzīves normu, kas ierāda sievietei pakārtotu lomu – sekot, paklausīt, kalpot, izpatikt, nerunāt pretī un darīt visu tieši tā, kā vīrietim vajag. Arī akceptējot sava kunga un pavēlnieka muļķības. Tātad – jo ērtākas un paklausīgākas savam saimniekam (vīram, tēvam, brālim, priekšniekam) būs sievietes, jo labākā pasaulē dzīvosim? Daudzi tā turpina domāt, un pagaidām šādi tas izskatās arī pie mums. Vīrieša viedumu neapstrīdam, taču sievietes iebildumus (pat pret nejēdzībām) bieži apstrīdam. Sievietes „liktenis – mīlēt un ciest“ nav Dieva vai Laimas noteikts. To noregulējis viņas „saimnieks“ – vīrietis.

Ja marsietim būtu jāpaskaidro planētas Zemes sieviešu/vīriešu attiecību modelis, tad visprecīzāk to palīdzētu izdarīt salīdzinājums ar bērnu. Patriarhāla vīrieša uztverē sieviete ir bīstams bērns, kas jāpieskata. Tas kārdina un tāpēc visu mūžu jāuztver kā nepilngadīgs radījums, kura vēlmes, vajadzības veči pārzina vislabāk. Musulmaņu valstīs šā iemesla dēļ sievietēm visu mūžu jāstaigā pa ielu lakatos un maisos (lai nesatrauktu pretimnācējus) un juridiskos jautājumus tur kārto viņas aizbildnis – vīrietis.

Pie mums stāvoklis ir tikai nedaudz labāks. Jā, te sievietes pašas var kārtot savus dokumentus, sazināties ar iestādēm, iet uz darbu, braukt komandējumos bez obligātā lakata galvā. Taču aizspriedums par to, ka sievietes nav tik gudras kā vīrieši un “jānoliek pie vietas“, ja „iedomājas no sevis par daudz“, ir spēkā joprojām. Sieviete arī Latvijā skaitās cienījama tikai tad, ja ir precējusies un dzemdējusi bērnus. Ja vīrs ir pie sāniem un veču runās viņa nemaisās. Visas pārējās skaitās nelaimīgas vecmeitas un tieši tāpēc „nav par pilnu ņemamas“.

Ja sieviete sāk pretendēt uz ļoti augstiem amatiem, tad profesionālu parametru vietā sabiedrība pēkšņi sāk apspriest viņas izskatu, vecumu un bērnu skaitu, ko vīrietim nekad neatļautos darīt. Tie, kas šo dzimumu nevienlīdzību redz un vēlas novērst, ir feministi. Cilvēki, kas vēlas nodrošināt mūsu meitām, māsām, mammām, līgavām, sievām un draudzenēm tieši tādas pašas tiesības, kādas pienākas draugiem, vīriem, tēviem, vectēviem, kolēģiem, brāļiem un priekšniekiem. Savādi, ka Latvijā vārdam „feminists“ piešķirts nepamatoti negatīvs emocionāls lādiņš. Iespējams, ka to izraisījusi nesapratne par šā apzīmējuma būtību un jēgu. Proti, godīga un taisnīga dzimumu līdztiesība tiek saprasta kā absurds pārspīlējums. Tātad negatīva attieksme pret feministēm un feministu kustību Latvijā (tieši tāpat kā Krievijā) ir nezināšana par šīs kustības būtību, un to nāktos novērst arī Rīgā, Jelgavā vai Alūksnē – steidzamības kārtībā.

Sievietes piekrišana nejēdzībām

Dresēti dzīvnieki dara tā, kā saimniekam vajadzīgs. Nedomājot par savas rīcības sekām. Sievietes, kas devās līdzi islāmistu kaujiniekiem, ir dresētu cilvēku piemērs. Jo attīstītāka ir sabiedrība, jo vairāk uzmanības tiek pievērsts dzimumu līdztiesības jautājumiem, lai šādi absurdi nenotiktu. Taču ceļš pie savstarpējās cieņas vēl nav galā.  Par to liecina Ghetto Games nejēdzīgie plakāti, kurus Martas centram izdevās aizvākt no publiskās telpas. Par to signalizē sabiedrības atšķirīgā reakcija plakātu skandālu gaismā. Kamēr vieni tajos nesaskatīja „neko sliktu“, citi pamanīja sieviešu pazemošanu un dzimumu stereotipu veicināšanu. Apgalvojums par to, ka šie plakāti esot māksla un tās mērķis bijis provokatīvs, neiztur kritiku, jo ironiju un dubultos zemtekstus idejas radītāji varēja vairāk orientēt sava, nevis pretējā dzimuma virzienā. Ir tik ļoti pierasts, ka sievietes piekrīt vīrieša radītajām nejēdzībām un pazemojuma shēmām, kas konflikta situācijā tiek attaisnotas ar jokiem un “humora izjūtas trūkumu“.

Tātad pirmais solis pret šo hronisko nejēdzību varētu būt sabiedrības pievienošanās atziņai, ka sievietes “nē“ ir vērā ņemams fakts. Ja reiz sievietes uztver šos plakātus kā aizvainojošus un skarbi pazemojošus, tad autoram nāktos publiski atvainoties. Nevis meklēt pircējus savas  neglītās idejas notirgošanai par naudu.

Neuzmanība pret otru cilvēku

Kaimiņvalstī Zviedrijā patriarhālo dogmu tēma sadzīvē eksistē tieši tāpat kā Latvijā. Taču tur ir partijas, grupas un organizācijas, kas feminismu saprot un cīnās par meiteņu līdztiesību mērķtiecīgi un loģiski. Piemēram, prostitūcija uz ielas ir aizliegta, un šim solim tagad seko arī  citas valstis. Jo tiesāts tiek pircējs, nevis seksa pārdevēji. Bez pieprasījuma nav piedāvājuma, tāpēc „ielasmeita“ nav vecākā profesija pasaulē, bet gan patriarhālās sabiedrības izveidota kungu servisa institūcija. To demontējot, var panākt sieviešu ekspluatācijas samazināšanos.

Tagad sieviešu līdztiesības tālākam nodrošinājumam ir pieņemts arī jauns likums, kas labāk aizsargās sievietes, kuras vēršas pēc palīdzības pēc izvarošanas. Tautas valodā šo jauno juridisko normu sauc par „piekrišanas likumu“, un tikko tas jau likts lietā kādā spriedumā.

Augstākās tiesas aizvadītās nedēļas spriedumā šis likums tika ņemts vērā un tāpēc kļūs par paraugu nākamajiem, līdzīgiem gadījumiem. Tā būtība ir pavisam vienkārša – personai, kas uzņemas iniciatīvu seksuālām attiecībām ar otru personu, ir jāpārliecinās, vai otra puse piekrīt šādam notikumu attīstības procesam un vai līdzdalība ir bijusi labprātīga. Pēc jurista un bijušā ģenerālprokurora Svena Ērika Alhema domām, šī nianse ir ļoti svarīga un palīdzēs labāk spriest taisnīgu tiesu sarežģītos gadījumos. Ar šo parādās nianse – neuzmanība pret otru cilvēku kā izšķirošs kritērijs.

Konkrētais gadījums skar divus pieaugušos. Sieviete (caur sociālajiem medijiem) iepazinusies ar kādu vīrieti. Sarakste notikusi ilgstoši. Pēc tam vīrietis pieteicies ciemos pie savas vēstuļu draudzenes. Lūdzis arī naktsmājas. Sieviete piekritusi, taču piebildusi, ka nevēlas intīmas attiecības vai seksu ar šo vīrieti. Neraugoties uz to, vīrietis naktī uzmācies un uzskata, ka visas atrunas esot liekas. Ja sieviete uzaicina pārnakšņot, tad vēloties seksu. Pēc sievietes protestiem viņš intīmās attiecības naktī pārtraucis. Divas tiesu instances uzskatīja, ka sieviete nav vēlējusies intīmas attiecības, un tāpēc vīrietis tika notiesāts par izvarošanu. Augstākā tiesa mainīja sprieduma formulējumu, atbilstoši jaunajai normai. Interesanti, ka šo normu tiesa attiecināja uz situāciju, kurā prasītāja un atbildētājs bija vienojušies atrasties kopīgā gultā naktskreklos. Pēc tiesas domām, šāda situācija nedod iemeslu uzskatīt, ka ar to pietiek, lai uzskatītu, ka seksuālais akts bijis akceptēts no abām iesaistītajām pusēm. Tātad Augstākā tiesa, izmantojot jauno likumu, samazināja vīrieša sodu. No izvarošanas (3 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā) uz neuzmanīgu, otras puses neakceptētu varmācīgu dzimumaktu (2 gadi, 3 mēneši ieslodzījuma vietā). Tātad „nē“ ir un paliek „nē“, nevis „iespējams“.

Līdz šim tiesās izvarošanas upurim vienmēr nācās pierādīt, ka ir aktīvi pretojies vai atradies bezpalīdzīgā stāvoklī (alkohola vai narkotiku reibumā).  Jaunajā likumā pietiek ar verbālu noliegumu. Tas nozīmē, ka tagad apsūdzētajam tiesas procesa laikā ir jāpierāda, kāpēc otra puse ir vai nav piekritusi. Tagad par izvarošanu var notiesāt arī tad, ja uzbrucējs nav izmantojis draudus, ieročus vai kā citādi piespiedis fiziski. Kādi ir šā likuma grozījuma konkrētie rezultāti? Kopš 2018. gada 1. jūlija 38% apsūdzēto ir attaisnoti. Tagad vieglāk iegūt pierādījumus procesam un upurim vairs nav jātaisnojas, ko viņš ir vai nav darījis. Tagad jāargumentē uzbrucējam savas rīcības pamatotība.

Vai atkal nesapratīsim?

Pieļauju, ka daudziem šāds likuma pavērsiens Latvijā šķitīs nepieņemams. Vienai sabiedrības daļai „šāda Eiropa“ nav saprotama, jo viņu uztverē intīmas attiecības ar sievieti ir vienīgi varmācības paveids un viss. Tieši tāpat kā islāmistiem Al Holas ieslodzījuma nometnē: sodīt, izvarot un nosist, ja runā pretī. Iespējams, ka tieši varmācības legalizācija normas līmenī attiecībās ar sievietēm ir faktors, kas Ghetto Games līderu domāšanas loģikā traucē domāt civilizēti. Kā tad rīkoties ar nejēdzīgajiem plakātiem. Kārt pie sienas, sadedzināt? Vai tomēr pārdot?

Tas, ka šos pazemojošos plakātus neiznīcina, bet pārdod, liecina, ka nekur tālāk par islāma teroristiem mūsu „getogeimeri“ nav pavirzījušies. Turpat vien mīņājas tepat Rīgā. Nesaprotot, ka Martas centra „nē“ nozīmē konkrētu prasību – neturpināt un laboties. Bez atrunām par jokiem, ironiju, zemtekstiem un taisnošanos par „mākslas“ provokāciju. Jo „viss, kas tiek sasniegts ar varu, var tikt saglabāts vienīgi ar varu” (Mahtama Gandijs), un no pārprastas pārliecības ir tikai viens solis līdz barbarismam. Tam pašam, kas ceļas no nezināšanas, izpaužas bailēs, žonglējot uz robežas ar kalifāta elli.

Laiks nekur neiet. Ejam mēs paši, un virziens ir vienīgi mūsu izvēle – pareizā  vai nepareizā virzienā. Savstarpējās cieņas vai cinisku pazemojumu trajektorijā. Sievietes padevība vīrietim nav laba lieta, jo tā rodas neuzmanības dēļ pret otru cilvēku. „Nē“ ir un paliek “nē“ visos gadījumos. Pamēģināsim to beidzot saprast.

Es eju pār robežām paceltu galvu jeb brīvās pārvietošanās mentālie ierobežojumi

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Par iedzīvotāju brīvu pārvietošanos lielās teritorijās pirmais pacilāti vārsmoja Jānis Sudrabkalns. Viņu sajūsmināja iespēja brīvi apceļot Padomju Savienību – no Kauņas līdz Vladivostokai vai no mūžīgā sasaluma zonas līdz Melnajai jūrai. Tātad – valsts robežu ietvaros padomju cilvēks nu varēja nosacīti brīvi pārvietoties „paceltu galvu“ un meklēt laimi vai pārticību legālajā svešatnē, kuru ieskāva dzeloņdrāts žogs. Vai ar to Jānis tolaik mēģināja pateikt, ka Latvija vairs nav dzimtene pēc Otrā pasaules kara? Jā. Vai homos soveticus nebija savdabīgs šodienas migrantu paveids, kurš izvēlas apmesties tikai tur, kur „nauda plūst pa reni“ vai „piens un medus tek“? Jā, tāds bija Kremļa ideologu uzstādījums – anulēt iedzīvotāju etnopsiholoģisko piesaisti dzimtajai teritorijai un ieviest „sovjetisko kosmopolītismu“.

Pēc Berlīnes mūra krišanas pasaule paplašinājās. Pēkšņi ierādīto robežu bijušajam padomju cilvēkam vairs nebija. Vai visi metās bēgt? Jā, ieslēdzot dažādus ātrumus, bēdzēju maratons vairs nebija apturams un turpinās joprojām. Nevis tāpēc, ka atbrīvotajā Latvijā būtu tik ļoti slikti. Nē, tāpēc, ka sovjetlatvietis „arī beidzot gribēja dzīvot kā cilvēks“ un vienīgais dzīves kvalitātes rādītājs šīs kategorijas ļaudīm ir tikai un vienīgi naudas maciņa biezums. Ja daļa trimdas tautiešu tolaik sapņoja par „dzimteni, kuru atjaunosim kopā“, tad sovjetlatvietis domāja tikai par to, kā labāk „ieraut nāsīs“, privatizējot uz vietas vai nogrābjot treknu kumosu ārzemju darba tirgū. Kopīgās dzimtenes ideja tika deleģēta tiem, kam nav nekā cita ko darīt.

Eiropas Savienības atvērtā telpa

Tajā valda pārvietošanās brīvība. Tas pats Sudrabkalna efekts. No kurienes ieradusies šī vajadzība atļaut visiem pilsoņiem brīvi pārvietoties? Pēc Otrā pasaules kara šāds fenomens bija atjaunotās Eiropas politiskās un ekonomiskās sadarbības priekšnoteikums. Preces, pakalpojumi, kapitāls un cilvēki jeb tā saucamās „četras brīvības“ tika izveidotas, lai attīstītu demokrātiju un labklājību ūnijas ietvaros. Daudziem šķiet, ka iespēja brīvi pārvietoties, meklēt darbu citur „paceltu galvu“, ir tirgus ekonomikas vajadzību noteikta lieta. Ja nevarēsim brīvi pārcelties uz citām valstīm un meklēt sev darbu ar labāku samaksu, tad tirgus ekonomika neizdzīvos? Nē, tā tas nav. Darbaspēka brīva pārvietošanās nav tirgus ekonomikas priekšnosacījums, bet gan darījumu izdevīguma sekas. Ja pircējam (darba devējam) rodas iespēja lētāk nopirkt darbaspēku, tad šāds darījums nodrošina viņa pelņas palielināšanos. Attiecīgi šodien mēs varam novērot jaunu labprātīgās kolonizācijas procesu, kad nevis iekarotājs okupē un pakļauj veselas valstis un teritorijas, bet gan trūcīgo zonu iedzīvotāji paši ieceļo un piedāvā savas darba rokas citu svešu valstu (un pie viena arī savam!) labklājības uzplaukumam. Vai bagātās ūnijas dalībvalstis saprata, kāds darbaspēka migrācijas paisums tās gaida pēc iekšējo robežu atvēršanas? Nē, tā īsti nesaprata gan. Atceros, kā zviedru sociāldemokrātu vadība visiem spēkiem centās iebilst pret robežu atvēršanu darbaspēkam no postsovjetiskajām valstīm dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt baidoties no algu dempinga politikas (ārzemnieki darīs to pašu darbu lētāk) noteiktās jomās (īpaši celtniecībā) un „sociālo pabalstu medniekiem“, kas centīsies piesavināties zviedriem, norvēģiem vai dāņiem paredzētos bezdarbnieku vai vientuļo mammu pabalstus. Tātad Jērana Pēšona bažas piepildījās. Deviņdesmito gadu sākumā kā darba tirgus bieds un monstrs tika Ziemeļvalstu medijos piedāvāts „poļu santehniķis“, kas veic darbu lētāk, bet sliktāk par zviedru. 15 gadus vēlāk tirgus jau masveidā piegādāja viduvējus darbiniekus visām zemo algu profesijām rietumos no postsovjetisko valstu zonas par lētu cenu. Pilsētās pie lielveikaliem ar cieņu sāka pelnīt rumāņu un bulgāru ubagi, kas faktiski bija eiromigranti un drīkst pārvietoties pāri robežām paceltu galvu, kad un kā vien vēlas. Likuma pret ubagošanu joprojām nav, tāpēc ubagu līgas turpina eksistēt un nodrošināt lielāku peļņu, iekārojot taboru skolu pagalmos, parkos vai atpūtas teritorijās, tās piesārņojot ar atkritumiem un fekālijām. Viņus dzenā vietējā vara, tvarsta policija, bet situācija tāpēc neuzlabojas. Nauda taču nesmird. Ja reiz var nopelnīt, tad kāpēc to nedarīt, ja šāda iespēja pastāv? Taču daudzi šo tirgus ekonomikas peļņas loģiku tomēr nesaprot. Piemēram, pērn vienu šādu ubagu – eiromigrantu alkoholiķi Huskvarnā nogalināja vietējie pusaudži. Pieaugušajiem nepatika migrants ubags, bet puikas rīkojās. Paņēma koku un nosita svešo onkuli. Šis notikums ir traģiska zīme, jo parāda turīgās rietumu sabiedrības attieksmi pret otrās šķiras eiropiešiem. Tiem pašiem, kas dodas svešumā, lai “ierautu nāsīs“ iespējami vairāk naudas. Viņus var arī nosist, ja vietējiem darba devēju valstī nepatīk veids, kādā migranti pelna savu naudu.

Akmens laikmeta migrācija

Visos laikos cilvēki ir ceļojuši, pārcēlušies un meklējuši laimi citur – ejot pa ceļiem, peldot laivās un kuģos. Kurš tolaik bija stāvokļa noteicējs? Tas, kuram bija lielāks cirvis vai šķēps.

Lielākais vairums ceļotāju bija karavīri ar mērķi iekarot un nolaupīt. Cik ātri iekarotāji un laupītāji pārvietojās? Daudz lēnāk nekā šodien. Piemēram Mozus ceļš tuksnesī prasīja 40 gadus, bet šodien mēs pārlidojam apkārt pasaulei vienā mirklī datorā un vienā diennaktī lidmašīnā. Taču, ja izlemsim palikt svešā zemē, tad šodienas noteikumi ir pavisam citi nekā tolaik.

Kas šodien ir citādāk? Kāpēc sovjetcilvēks, kuru Sudrabkalns iemācījis iet lepni pāri robežām paceltu galvu, nedrīkst uzvesties kā akmens laikmeta iekarotājs? 

Tāpēc, ka brīvā pārvietošanās Eiropas Savienībā neatļauj pievākt otra – vairāk pārtikuša cilvēka mantu arī tad, ja tā nav piesieta un īpašnieka paša nav mājās. Policijas dati rāda, ka apmēram 50% laupīšanu vasarnīcās un privātmājās veic organizētas postsovjetisko valstu noziedznieku grupas. Tātad šo „ņemšanas“ jeb peļņas veidu jeb laupīšanas karu šodienas izpausmi mēs neakceptējam. Šis bizness nav legāls, un tā praktizētāji nonāk ieslodzījuma vietās, kuru skaits nemitīgi palielinās. Jo eksistē zināmi sabiedrības slāņi, kas joprojām nesaprot atšķirību starp viduslaiku laupīšanas kariem un šodienas iespēju brīvi pirkt un pārdot savas darba rokas. Cilvēku tirdzniecība turpina eksistēt, tieši tāpat kā nepamatoti konservatīvais uzskats par „vecāko profesiju pasaulē“. Lai gan režisors Lūkas Modisons ar savu „Lilja 4 ever“ pirms 15 gadiem mēģināja parādīt patiesību par kādu lietuviešu meiteni Zviedrijā un viņas traģisko likteni prostitūcijas zaņķī, daudzus šā rūpala nejēdzība joprojām nav sasniegusi. Turpinām piedāvāt tautiešu miesu kā preci un nekautrējamies par savu izvēli tieši tāpat kā ubags pie zviedru lielveikala.

Berlīnes mūris vai Trampa Meksikas siena

Nav noslēpums, ka daudzi attīstīto rietumvalstu iedzīvotāji šodien ar baudu atceras vecos laikus, kad padomju vara pati bija noslēgusi robežas, lai homos soveticus nevarētu izbraukt no valsts un ganītos vienīgi ierādītajās robežās. Padomju vara būvēja mūrus, lai iedzīvotāji nevarētu izkļūt ārā. Tieši tāpat, kā to redzam šodienas Ziemeļkorejā. Ja liela publiskās telpas daļa toreiz juta līdzi solžeņiciniem vai barišņikoviem, tad Staļins un Brežņevs ar šo faktiski „pasargāja“ rietumus no „poļu santehniķa“, “latviešu apkopējas“ vai lietuviešu Liljas ierašanās nelegālā zviedru bordelī. Tā sakot – garantēja drošību, vardarbīgi anulējot migrāciju. To pašu, kuru Lībijas diktators Kadāfi nodrošināja ES Āfrikas ziemeļos.

Tagad Tramps būvēs sienu uz ASV robežas pret Meksiku, lai norobežotos no ienācējiem. Orbans vilka dzeloņstieples uz savas valsts robežām it kā tā paša iemeslā dēļ, un arī Latvijas austrumu robeža tagad labāk spēj uzveikt, piemēram, vjetnamiešu migrantus, kas šķērso mūsu valsti, lai nokļūtu paradīzē Polijā. 2015. gadā arī zviedri atjaunoja robežkontroli pat Šengenas zonas valstu iedzīvotājiem.

Arī Latvijā pastāv satraukums par to, ka mūs noslīcinās migrantu paisums. Pagaidām neviens nav skaidri konkretizējis, kāds tas būs. Taču vairums gandrīz droši zina, ka tas būs briesmīgi. Tie būšot sveši, nepazīstami cilvēki, kas tic nesaprotamiem dieviem un regulāri ēd kebabu.

Taču kā paliek ar „latviešu apkopēju“, kuru mēs paši eksportējam uz Rietumvalstīm, lai gan tā atņem darbu, piemēram, studentiem, kas labprāt tīrītu viesnīcas numuriņus no lekcijām brīvajā laikā? Mēs uzskatām, ka šim tirdzniecības darījumam nav nekā kopīga ar ubagu pie lielveikala Stokholmā vai lietuviešu pusaudzi Lilju netīrā Malmes dzīvoklī. Lai gan labi zinām, ka tautietes, kas veic šo pienākumu, nav profesionāli izglītotas apkopējas darbā. Viņas ir skolotājas, audējas vai tirdzniecības darbinieces, taču šādi piepelnās un pelna sev lielākas pensijas vecumdienām. Tieši tāpat kā „celtnieki“ vai „šoferi“ bieži nepavisam nav skoloti šajos darba pienākumos, taču piedāvā savas darba rokas lētāk par vietējiem. Respektīvi, vai ir atšķirība starp preču, kapitāla un pakalpojumu brīvo tirgu? Jā, ir. Naudai nav gribas, bet cilvēkam tāda ir.

Legālai, apzinātai brīvās pārvietošanās praksei nav nekādas vainas. Tā nevar radīt politiskas vai ekonomiskas problēmas. Turpretī pārprastā staigāšana pāri robežām „paceltu galvu“, kuru dēvē arī par „sociālajiem ceļojumiem“, var izraisīt efektus, kurus varam novērot šodienas Eiropā un ASV.

Vai arī pie mums nav pienācis laiks atklāti runāt par šo tēmu? Par Latvijas pienesumu migrantu krīzei, kurai nav mentālu ierobežojumu joprojām?

Elle ieradīsies pati jeb krievu ruletes spēlēšana klimata kontroles apstākļos

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Elle ieradīsies drīz!“ – brīdina radio kāda pazīstama spāņu meteorologa balss. Pēc tam ziņās vēsta, ka divi cilvēki jau miruši. Tajā pašā Spānijā. Karstuma rezultātā. Tas nozīmē, ka tveice turpina spīdzināt lielāko mūsu kontinenta iedzīvotāju daļu. Spāņiem izdeg vīnogu lauki, draudzenei Dienvidvācijā draud apstāties no karstuma dators un kolēģis Francijā izvairās atstāt savu vēso dzīvokli. Vai šos sutas triecienus var uzskatīt par globālās sasilšanas rezultātu? Jā, zinātne šo domu apstiprina. Cilvēce pati ir ievārījusi to, ko šodien jūtam uz savas ādas.

Pirms 100 gadiem prognozētā nelaime

40 grādu karstums Spānijā un Šveicē šobrīd ir ikdiena. Norma. Bērnus un vecākus ļaudis šonedēļ aicina palikt iekštelpās un nedoties ārā. Pirms vairākiem gadiem Francijā karstuma ofensīva (2003.g.) prasīja 15 000 cilvēku upuru. Tāpēc tagad franču iestādes ņem šo lietu nopietnāk. Ir atvērtas speciālas atvēsināšanās telpas, kurās iedzīvotāji var paglābties no tveices triecieniem, jo tikko atkal reģistrēti karstuma rekordi.

Daudziem svaigā atmiņā palikuši pērnās vasaras karstuma uzplūdi. Jā, šie efekti ir zinātnes prognozēti un pamatoti. To apstiprina arī Berlīnes klimata pētniecības institūta (Potsdam Institute for Climate Research) profesors Stefans Rāmstorfs (Stefan Rahmstorf). Viņš neslēpj, ka karstuma viļņi, kas pārbrāžas zemeslodei pēdējo desmitgadu laikā, ir kļuvuši biežāki. Tveicīgākās Eiropas vasaras (pēdējo 1500 gadu laikā) reģistrētas sekojoši 2018., 2010., 2003., 2016. un 2002. gadā. Mēneša karstuma rekordi tagad tiekot fiksēti piecas reizes biežāk nekā agrāk, t.i. stabila klimata apstākļos.

Profesors Rāmstorfs ir klimata pētnieks.

Taču nav jābūt klimata pētniekam, lai sapratu, ka pastāv zināma kopsakarība starp kaitīgajām izplūdes gāzēm un siltumnīcas efektu, kuru šie izmeši nodrošina. Industriālās sabiedrības attīstības izraisīto negatīvo rezultātu pirms vairāk nekā simts gadiem (1896) prognozēja, piemēram, zviedru zinātnieks Svante Arēnius (Svante Arrhenius). Tas notika ilgi pirms klimata pētnieku parādīšanās zinātnes arēnā. Arī pirms viņa 1861. gadā īru fiziķis Džons Tindals (John Thyndall) pētījumā aprakstīja kā CO2, ozons un ūdens garaiņus absorbējošā tveice veido reakciju, kuru mēs šodien dēvējam par siltumnīcas efektu.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku.

Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Tas nozīmē, ka šodien amerikāņu un krievu konservatīvo mediju apgalvojumi par to, ka nekāda siltumnīcas efekta nav, neiztur kritiku. Lielākā daļa klimata pētnieku ir vienoti savos slēdzienos par to, ka tieši mūsu industrijas un sadzīves fosilā kurināma izmeši ir tie, kas noveduši pie klimata pārmaiņām un vides krīzes. Viens no efektiem ir profesora Rāmstorfa uzsvērtie tveices uzliesmojumi.

Vai viss ir tikai tā?

Protams, ka neizturamas tveices atkārtošanos nevar šodien 100% piesaistīt tikai un vienīgi klimata pārmaiņu sekām. Kā norāda somu klimata pētnieks Marku Rumukainens (Markku Rummukainen) Lundas universitātē, tad iemesli šādiem dramatiskiem klimata pavērsieniem varot būt dažādi.

Gan sistematizēti, gan gadījuma rakstura. Piemēram, nebeidzamās lietus gāzes Japānā, zemes nogruvumi Islandē, vētras Indijā vai sausums Zviedrijā pērn norisinājās gandrīz vienlaicīgi, taču mums nav konkrētu pierādījumu, ka visām šīm nelaimēm būtu viens un tas pats izraisītājs. Lai noskaidrotu, nepieciešams laiks un pētījumu turpināšana. Taču jau tagad ir skaidrs, ka atmosfēras temperatūra kāpj un tāpēc gaiss kļūst siltāks.

Rezultātā izveidojās vairāk ūdens tvaiku „un tāpēc lietus gāzes un negaisi siro biežāk un dramatiskāk”, – konstatē profesors Rumukainens. Pēc viņa domām, nedrīkstam šodien paziņot, ka pērnās vasaras ekstrēmais sausums un meža ugunsgrēki ir tieši globālās sasilšanas sekas.

Taču redzams, ka pastāv kopsakarība starp vidējās gaisa temperatūras kāpumu un klimata pārmaiņām.

Kategoriskāku viedokli pauž citi klimata pētnieki. Pirms dažām nedēļām tika publicēts šī pētījuma rezultāts, kas pierāda, ka mūsu virtuālajā laikā pastāv 99% risks tam, ka karstuma viļņi turpināsies un pērnā gada sausums tomēr ir izmešu seku rezultāts. Pie līdzīgiem secinājumiem klimata pētnieki nonāca arī iepriekš,pētot 2016. gada karstās vasaras izraisītājus.

Izrādās, ka cilvēce tomēr pati ir vainīga pie savā klimata problēmām. Zinātnieki piedāvā pierādījumus, kurus varam kraut kaudzē. Amerikāņu organizācija Union of Concerned Scientists šajā virzienā prezentē karstuma viļņu analīzi un pierāda, ka ekstrēmās klimata izpausmes tomēr ir un paliek mūsu civilizācijas izraisītas.

Tas nozīmē, ka karstuma un sausuma viļņi turpināsies, gaisa temperatūrai caurmērā paaugstinoties par 2 grādiem.

Aukstuma un karstuma uzbrukumi

Savādos klimata lēcienus pamanām neparasta karstuma uzbrukuma apstākļos. Pie aukstuma uzlidojumiem esam pieraduši, jo dzīvojam salīdzinoši vēsā valstī. Taču karstajās zemēs tieši aukstuma viļņi it tie, kas nepiemērotā brīdī un laikā izraisa neslēptu vietējo nepatiku. Aprīļa komandējums uz Vīni man šogad pārvērtās nepatīkamā pārsteigumā.

Magnoliju un ķiršu ziedēšanas laikā, tur uzbrāzās negants aukstums (+4°), kas noturējās vairāk nekā nedēļu. Vietējie taisnojās, ka tas esot neparasti. Tā nemēdzot notikt. Tagad viss esot galīgi sajucis, „klimats trakojot arī Austrijā“ – apgalvoja Vīnes paziņas. Liekot noprast, ka globālā sasilšana esot vainīga, ja aprīļa beigās Austrijā cilvēkam jāstaigā pa ielu ar cimdiem un cepuri.

To pašu (mēnesi vēlāk – maija beigās) stāstīja Sicīlijas jaunieši, kurus nepatīkami pārsteidza negaidīts dzestruma vilnis Vidusjūras piekrastē. „Nejaukais pavasaris“ – viņi teica, nobaudot kafiju ar grieķu zemenēm un uzvelkot otru silto jaku. Nekas vairs neesot tā kā viņu bērnībā. Viss sajucis – ziema ar vasaru, pavasaris ar rudeni.
Ja austriešiem un sicīliešiem nedraud nekas briesmīgs, tad citur aina ir daudz bēdīgāka.

Pašlaik daudzi pamet savas mājas, jo viņu dzīvesvieta vairs nav apdzīvojama. Precīzāk – liela mūsu planētas daļa vairs nav apdzīvojama un šī neapdzīvojamā zona uz mūsu planētas turpina izplēsties plašumā.

Vai varam nonākt pie apokalipses? To savā runā sprediķoja pensionētais austrāliešu admirālis Kriss Berijs (Chris Barrie).

Viņa ziņojums (Breakthrough) skarbi pareģo civilizācijas beigas un paredz, ka cilvēka dzīvei uz zemes drīz pienāks fināls, kas norisināšoties pavisam nežēlīgā veidā. Iemesls – globālā sasilšana. Turpmāk mēs vairs nepriecāšoties par siltu un jauku vasaru, bet domāšot, kā paglābties no karstuma, kas arī mūsu platuma grādos pavisam drīz varot sasniegt 50 grādus, kā to pašlaik var novērot Indijā. Tālākais šausmu filmas scenārijs ir jau zināms: mūžīga sasaluma izzušana, Amazones ekosistēmas sabrukšana, nespēja apgādāt ar pārtiku planētas iedzīvotājus utt. Nav izslēgts, ka šo procesu rezultātā pastiprināsies migrācijas procesi, jo visiem nepietiks pārtikas un dzeramā ūdens.

Vai klimata krīze var novest pie bruņotiem konfliktiem?

Jā, var. „Nav izslēgts, ka klimata pārmaiņu izraisītie procesi var sākt norisināties daudz straujākā tempā un mēs nespēsim tos prognozēt un sekām sagatavoties”, – konstatē klimata pētnieki Deivids Sprāts (David Spratt) un Jans Danlops (Ian Dunlop).

Kāpēc tā var notikt? Pavisam vienkārši – lielo, industriālo lielvalstu vadītāji un politiķi (tie paši, kas galvenokārt ražo sārņus) nespēj vienoties par kaitīgo izmešu ierobežošanu visur un ilglaicīgi.

Parīzes vienošanās palika uz papīra kā labi domāts, taču nerealizēts projekts. CO2 koncentrācija gaisā, tātad, turpina pieaug. Līdz 2030. gadam tā sasniegs 437 ppm, ziņo žurnāls Nature.

Vai šādam šausmu filmas scenārijam ir jēga noticēt? Laika periodā no 2013. – 2050. daudzās valstīs tomēr vienpusēji tiks samazināti kaitīgās industrijas izplūdes gāzes. Vai ar to pietiks? Jeb esošais ir par maz? Jā, par maz, jo gaisa temperatūra turpinās kāpt. Par to savā ziņojumā raksta arī ANO.

Šodienas ziņojumi par klimata pārmaiņu ietekmi uz cilvēku dzīvi iedalāmi divās grupās. Konservatīvais klimata modelis (IPCC) ietver vairākus atražošanas mehānismus, kas pēc autoru domām palīdzēs noturēt līdzsvaru. Zinātnei vispār nav pieņemts celt paniku uz aizdomu pamata. Vēl mazāk patieso, kritisko situāciju ir gatavi publiskot politiķi. Sen pārbaudīta patiesība – labāk noklusēt, nekā atzīt patiesību, ir spēkā joprojām. Neaizmirsīsim arī politikas vēlmi kontrolēt zinātnes sasniegumus, sinhronizējot tos ar savām vajadzībām.

Jāpiezīmē, ka pirms IPCC ziņojuma tieši politiķi lielā mērā ietekmēja zinātniskā ziņojuma satura struktūru, jo viņiem nepatīkot pareģot lielas nelaimes. Reāla posta prognozes neiekļaujas politikas leksikona loģikā.

Ceru, ka 2050. gadā civilizācija bojā tomēr neies. Taču klimata problēma pastāv un turpina eksistēt, kamēr nav novērsta.

Ziemas valsts ar vasaras režīmu

Krievijas, Ķīnas un ASV nevēlēšanās pievērsties un risināt klimata krīzes problēmas ir fakts. Tas mazliet atgādina krievu ruletes spēlēšanu par mūsu planētas nākotni ar devīzi: „Manam mūžam pietiks jeb pēc manis – kaut ūdensplūdi!“. Kamēr konservatīvie zinātnieki un politiķi turpina kašķēties ar pārējiem par to, cik lodes ir revolverī, būtu saprātīgāk izbeigt riskēt. Vislabāk noņemt šaujamo no cilvēces deniņiem un sākt risināt problēmas, kas reāli pastāv.

Kā to izdarīt? Šim mērķim nepieciešama plaša un apjomīga resursu mobilizācija nākošās desmitgades laikā, kurai lielvalstis nav gatavas. Tā teikt – negrib to darīt.

Kas draud mums? Rītdien? Jāsāk rēķināties ar to, ka arī mūsu „vēsajā valstī“ ēkas un publiskā telpa nav gatava karstuma uzbrukumiem. Līdz šim darba, dzīvesvietas, transports bija piemērots aukstiem klimatiskajiem apstākļiem. Rēķinoties ar īsu vasaru un garu, aukstu ziemu. Daudzās publiskā lietojuma telpas ir ar lieliem logiem, stikla sienām, bez iespējas vēdināt un nodrošināt svaiga gaisa plūsmu. Iespējams, ka arī pie mums Latvijā jāsāk domāt par ēnu arkādēm un apkures sistēmu, kuru viegli var pārslēgt dzesēšanas režīmā. Līdz šim bija zināma gaisa temperatūra, kuras apstākļos bērniem ziemā nav jāiet uz skolu. Tagad pienācis laiks pretējais galējībai – precizējot cik grādos vasarā bērni un senjori nedrīkst atrasties ārā. Pirms pāris dienām šāda kārtība funkcionēja Francijā. Tagad tas attiecas arī uz mums.

Ziemas valstij Latvijai jāsāk rēķināties ar svelmi vasarā.

Ir pienācis pēdējais laiks restaurēt klimatu. Nobremzējot neapdomības dēstīto elles ceļu pie mums. Vienkārši tāpēc, ka tas ir iespējams. Visiem kopā.

 

 

Kā atšķirt stulbeni no pārējiem?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Pirmā pazīme esot „pseidointelektuāla pļāpāšana”. Parastu cilvēku valodā runājot – tukša muldēšana. Cilvēka psiholoģijas pētnieki uzskata, ka stulbi cilvēki mēdzot būt agresīvāki, rasistiski un ar homofobiju sirgstoši.  Ja no šāda skatu punkta apskatām neseno Latvijas parlamenta balsojumu par partnerattiecību likuma izskatīšanu, tad 60%  no mūsu parlamenta deputātiem varētu izradīties piederoši stulbu cilvēku kategorijai.  

Bailes no viendzimuma personu kopdzīves attiecību legalizēšanas lika šiem ļaudīm balsot „pret“ un justies kā Latvijas sabiedrības pestītājiem. Šis nav iepriecinošs atklājums, jo pierāda, kādas intelektuālās kvalitātes ļaudis esam ievēlējuši Latvijas politiskā olimpa augstākajā līmenī. Neiztur kritiku apgalvojumi, ka šāds balsojuma rezultāts atspoguļo Latvijas sabiedrības konservatīvo viedokli. Nē, šādu pierādījumu mums nav. Ir tikai pašu deputātu bailes neizdarīt „caurmēra vēlētājam“ pa prātam. Tad, kas ir šis maģiskais „caurmēra vēlētājs“, kur mūsu varas vīri tā respektē? Tas ir nobijies, neizglītots cilvēks, kas katru dienu patērē Kremļa un kristīgo fundamentālistu aģitāciju. Viņš tic Lieldienu zaķim, svētajai Marijai un apgalvojumam, ka viena dzimuma cilvēku kopdzīve ir posts un nelaime arī visiem pārējiem.  Tikumības robeža šādam cilvēkam ir tikai un vienīgi seksa rituāla reglamentēšana.  Ja sekss ir pareizs (ar pretējo dzimumu), tad cilvēks ir tikumīgs, pat izvarojot (!) vai zogot paralēli valsts mantu. Ja nepareizs (ar sava dzimuma personu), tad nelīdzēs nekādi citi godīguma un cēluma argumenti. Taču sāksim no gala – kā atšķirt stulbeni no pārējiem?   

Kāpēc stulbumu nevar izmērīt iepriekš?

„Kāpēc idiotiem nav kvotu?“,– dzied Markus Krunegords savā albūmā “Marka evaņģēlijs“. Liekot saprast, ka šos ļaudis vajadzētu pamanīt un nodalīt. Dziesma ir gudra, teksts lielisks, taču nezinātnisks. Šādas kvotas pastāv. Mūsu intelektuālo kvotu sistēma šādas personas spēj nodalīt no pārējiem. Ja pirms ievēlēšanas amatā par Latvijas parlamenta deputātu mēs šos pretendentus pakļautu IQ noteikšanai, tad izrādītos, kas visi zem atzīmes „100“ pieder spriest nespējīgo cilvēku kategorijā. Cilvēkus – ar nepietiekamu intelektuālo kvotu, nevajadzētu ievēlēt augstos amatos.  No viņu muļķības un dumjiem lēmumiem, nāksies vēlāk ciest mums visiem un valstij kopumā. Vai šādu līdzpilsoņu ir daudz? Laikam daudz. Jo ikdienā sistemātiski ar šiem „-100“ esam spiesti saskārties gan viņu dumjos prāta lidojumus, gan neloģiskajos lēmumos.

Kā atšķirt šos ļaudis ikdienā? Nepakļausim taču darba kolēģus, draugus vai paziņas IQ pārbaudei, lai izlemtu, vai laist viņus sev klāt vai nē.  Protams, ka šie ļaudis spoži iemirdzas brīžos, kad sāk zibināt savu dumjību publiski. Kā to, piemēram, varējām novērot pirms aizvadītajām Eiropas Parlamenta vēlēšanām, kad ārēji solīdi cilvēki (pētnieki, ārpolitiskie komentētāji un lielu uzņēmumu direktori) negaidīti pārvērtās stulbeņos. Mediju stresa un publicitātes kairinājuma rezultātā. Aina nebija daiļa. Diemžēl.

Taču atgriezīsimies pie caurmēra stulbeņa, kuram mūsu sarunvalodā ir daudz apzīmējumu: kretīns, idiots, grūtgalvītis,  zelta zivtiņa ar īso prātu, aprobežotais utt. Zinātnes pētījumi pierāda, ka aprobežotie cilvēki ir viegli atpazīstami no caurmēra iedzīvotāju konteksta.

Pirmkārt – viņi paši nekad neatzīst, ka ir aprobežoti un nespēj analītiski domāt un loģiski spriest. Tieši šis aspekts ir traģēdija mums pārējiem. Viņi paši nesaprot, cik stulbi ir. Šo efektu zinātnes valodā sauc par Dūniga-Krīgera (Dunning-Kruger) efektu.

Kāds ir šis efekts?

Vai jums, cienījamo lasītāj, ir nācies vērot televīzijas  mūzikas šovus, kuros uzstājas cilvēki, kas jūtas izcili talantīgi, bet faktiski nespēj noturēt melodiju vai nodejot ritmiski? Protams, ka ir nācies. Vai esat pamanījuši, ka reizēm komponistiem jautā par politiku un rokzvaigznēm par  vēža ārstēšanu? Šie ļaudis labprāt atbild uz jautājumiem, it kā būtu kompetenti visās tēmās. Taču viņi nav izglītojušies šajās problēmas, bet izsakās publiski un ar cieņu. Sagvelž muļķības. Piemēram, Rīga 24 raidījums „Preses klubs“ ir pavisam legāls televīzijas raidījums, kurā sabiedrībā populāri cilvēki ļoti labprāt izsakās publiski par tēmām, kurās neko paši nesaprot. Taču viņi pauž viedokli. Kāpēc tā dara? Zinātniskie pētījumi psiholoģijas jomā ierāda, ka tieši nekompetenti un nezinoši cilvēki ir īpaši ieinteresēti izteikties par visu. Tātad stulbenis vienmēr jūtas gudrs. Jo stulbāks ir cilvēks, jo lielāka ir viņa vēlme izteikties par visu ko (arī par to, ko viņš nezina) un tieši tāpēc justies labākam par pārējiem. Kas un kā to pierādīja zinātniski?

Kāds amerikānis (McArthur Wheeler) 1995. gada gada 19. aprīlī aplaupīja divas Pitsburgas bankas. Aptīrīja bankas gaišā dienas laikā, bez maskas. Novērošanas kameras viņu nofilmēja. Atpazīt laupītāju bija viegli un tāpēc viņu ātri aizturēja policija. Aresta brīdī laupītājs bija ļoti pārsteigts. „Kā!“- viņš protestēja, – „es taču biju iedzēris to sulu!“. Pēc tam laupītājs policistiem paskaidroja, ka ierīvējoties ar citronu sulu cilvēks kļūst neredzams novērošanas kamerām. Zināms, ka citrona sula balina. Viņam bija pārliecība ka sistemātiski ieziežoties, cilvēks spēj pats sevi izbalināt un kļūt neredzams. Šī notikuma iespaidā, profesors Dāvids Dūnigs (David Dunning) nolēma izpētīt, kāpēc cilvēki izdara maldīgus secinājumus un nonāk pie absurdiem slēdzieniem. Kopā ar otru pētnieku Džastinu Krūgeru (Justin Kruger)  viņi nonāca pie slēdziena, ka, pirmkārt,  nekompetenti cilvēki uzskata (domā), ka ir kompetenti tēmās, kuras faktiski nepārzina. Tātad, viņiem liekas, ka viņi zina un saprot, taču faktiski neorientējas, jo nav iedziļinājušies tēmā pietiekoši dziļi un nav guvuši izglītību komplicētos jautājumos. Otrkārt, nekompetentām personām nav spēju pašnovērtējumam un paškritikai. Viņi paši neapzinās savu muļķību un tāpēc nespēj atklāt, ka maldas.

Tātad, lai noteiktu savu kompetenci kādā jomā, ir jābūt zināšanu bāzei. Viens no galvenajiem iemesliem šādu stulbeņu pašapziņai ir fakts, ka viņiem savā mūžā nekad nav nācies saskārties ar patiešām kompetentu cilvēku attiecīgajā jomā. Ikdienā ap viņiem ir viduvējības, kas izliekas gudras. Šādi rodas priekšstats, ka augstāka ranga kompetences vispār nav. Līdz ko parādās, kāds, kas kaut ko saprot un zina – tā ieslēdzas bailes.

Vēl viens bīstams aspekts ir apdziedātāji un gavilētāji, kas parasti ieskauj priekšniekus, vadītājus un augstas amatpersonas. Ja ap jums dienu no dienas dzied līdēju koris, kas apgalvo, ka esat ģēnijs, tad izturēt būs grūti. Ja īstas kompetences zinātnieks nav sastapts vai atbilstošas raudzes talantīgs mākslinieks nav uz skatuves redzēts, tad pazūd normalitātes latiņas augstums. Pēkšņi „-100“ kļūst par normu visiem un kretīni metas dejot, piepildot publisko telpu.

Kā iespējams izmērīt pašiem savu kompetenci?

Pirmām kārtām ir jāatzīst, ka pasaulē eksistē gudrāki, viedāki cilvēki par mums pašiem. Visās jomās. Tā tas ir. Tāpēc visprātīgākais ir atrast kādu ekspertu, kas strādā jūs interesējošā jomā, un aprunāties. Klātienē vai neklātienē. Nevajag krist izmisumā, ka kāds cits zina vairāk par jums pašiem. Tas ir normāli. No gudriem un talantīgajiem var smelties to informāciju, kas pašiem pietrūkst. Dzīvojot starp gudrākiem par sevi, iespējams augt un attīstīties. Atrodoties starp apdziedātājiem un plaukšķinātājiem – deģenerēties un devalvēties.

Neizslēdzu, ka šādas sarunas rezultātā salūzīs pieņēmumi un ilūzijas. Varbūt būs nedaudz smeldzīgi atvadīties no iedomu pagātnes. Jo gudrs eksperts vai patiešām izcils mākslinieks neapzināti parādīs distanci starp normu un jums. Patīkami tas nebūs un pirmā ieslēgsies skaudības lampiņa ar vēlmi izdzēst šo cilvēku. Iznīcināt un anulēt, lai tas netraucē rāmo purva pašapziņu un varžu daiļās balsis.

Ir pārāk daudz cilvēcisku faktoru, kas traucē mums novērtēt pašiem sevi. Kompetenti un objektīvi. Zinātnē eksistē šādas komisijas un kompetences auditi, taču sadzīvē tādu nav. Tas nozīmē, ka katrai personai pašai ir neiespējami novērtēt objektīvi un bezkaislīgi savas kompetences līmeni. Bez skaudra novērtējuma no malas savu kompetenci nespējam paši nomērīt. Garumu un platumu mēram ar mērlenti. Tieši tāpat jāmēra kompetence. Nevis kā mums pašiem liekas, bet gan noskaidrojot, kā manas zināšanas un vērtējums saskan ar zinātniskajiem atklājumiem un argumentētiem pētījumiem.

Kāpēc dumjie ir rasisti un homofobi?

Tātad dumji cilvēki pārvērtē savas kognitīvās spējas un tieši tāpēc viņiem iztrūkst pašvērtējuma, kas piemīt paškritiskiem cilvēkiem. Pētījumi rāda, ka katrs otrais vīrietis jeb 30% sieviešutiešām uzskata sevi par ģēnijiem. Izciliem ļaudīm. Pilnīgi bez pamatojuma. Iespējams, ka šis faktors izskaidro šobrīd strauji pieaugošo blogeru, YouTube TV privāto blogu un podkāstu izplatību pasaulē.

Taču atgriezīsimies pie raksta sākuma tēmas. Kāpēc varam uzskatīt, ka rasisti un homofobi ir dumji cilvēki? Varbūt viņi ir tieši tādi paši kā astoņkājis Čārls, kurš Hārvarda universitātes eksperimentu laikā (1959) neēda paklausīgi sardīnes, bet visu laiku mēģināja izsist akvārija stiklus un šļakstīja zinātnieku virzienā ūdeni. Vai tāpēc viņš bija stulbenis?Nē, viņam bija cits temperaments. Zinātniskais žurnāls Americam Psychologynesen publicēja lielisku rakstu par tēmu, vai rasisms un konservatīvisms ir izskaidrojams ar pazeminātu personas IQ kvotu, atsaucoties uz pētījumu par šo tēmu. Rakstā argumentēts, ka pastāv kopsakarības starp zemu inteliģenci bērnībā un konservatīviem uzskatiem brieduma gados. Diemžēl daudzi mūsu vēlētāji nāk no šīs iedzīvotāju kategorijas. Cilvēki ar zemāku IQ kvotu mēdz būt reliģioziun sociāli -konservatīvi. Nelaipnāki pret apkārtējiem, ārpus viņu komforta grupas. Turklāt – viņi visi ir ļoti agresīvi pret homoseksuāliem cilvēkiem. Dumjiem cilvēkiem ir bailes, jo viņi daudz ko nezina un nesaprot. Labāk, lai viss paliek tā kā ir. Visas pārmaiņas (pēc viņu domām) noved pie klapatām. Ātri domājoši cilvēki strauji piemērojas jauniem apstākļiem. Turpretī grūtgalvīši to nespēj.  Zinātniski ir pierādīts, ka dumji cilvēki (īpaši vīrieši) biežāk reaģē agresīvāk pret apkārtējiem,nekā caurmēra līdzpilsoņi. Pieņemu, ka arī šo rakstu tīmeklī eskortēs rupjības un citi apsaukāšanās verbālie elementi, kas raksturīgi šai neintelektuālajai duraku grupai.

Pseidozinātniska muldēšana

Kanādas zinātnieku pētījumspierāda, ka šie ļaudis mēdz abstrakti žonglēt ar citātu grabuļiem un maģijas burvju nūjiņām. Ja sastopaties ar ezotēriskiem vai pseidozinātniskiem pātariem kādā Facebook lapā, tad pastāv liels risks, ka jūsu priekšā ir murgi. Jo zemāks ir personas faktiskās izglītības līmenis attiecīgajā jomā, jo vairāk viedoklis tiek piesūcināts ar pseidozinātniskām pļāpām, maģiju, ticību un ezotēriku. Tātad, ar muļķu murgiem.

Galu galā, vai tad nav arī kādas duraku priekšrocības? Nē, tādu nav. Taču šie cilvēki nav nelaimīgi. Ir zinātniski pierādīts, ka inteliģence un zināšanas uzlabo personas dzīves kvalitāti, taču tas arī viss.

Vai studijas augstskolā var atpestīt mūs no nejēgām? Nē, nevar. Ir cilvēki, kas iziet cauri augstskolai, tā arī nekā nesapratuši.

Vai ir kādi citi faktori, kas padara cilvēkus par muļķiem? Ir. Piemēram, svins padara cilvēkus dumjākus.Mēs to zinām, taču turpinām pievienot degvielai, krāsām svinu. To pašu paveic parazītiun trūkums bērnībā. Posta stress rada būtiskus kognitīvos traucējumus.

Ja novērsīsim šo postu – pārticības, izglītības trūkumu, vides piesārņojumu un visu citu, kas traucē mums izglītoties, atvērties un būt paškritiskiem, vai caurmēra IQ pieaugs?

Nē, tik vienkārši tas nav. Pašlaik ļoti krītas Eiropas skolotāju IQ kvotaun ekrāna izmantojums grāmatu vietādevalvē iedzīvotāju zināšanu līmeni arī pārtikušās un attīstītās valstīs.

Taču – raudzīsimies uz dzīvo pozitīvi. Roboti ienāk pa mūsu sabiedrības durvīm. Viņi nebūs tik apsēsti ar savu egocentrismu kā cilvēks. Pārņemot varu, viņi, iespējams, arī mūsu Latviju padarīs loģiskāku un laimīgāku. Cilvēki tad būs stulbeņi, bet roboti – gudri. Diemžēl atšķirt muļķus no gudrajiem mēs paši joprojām nespējam. Par to liecina nesenais balsojums Saeimā. Par dzīvesbiedru likumprojekta nodošanu skatīšanai komisijā nobalsoja 23 deputāti, bet 60 bija pret. Tātad, paši esam ievēlējuši 60 personas ar „–100“ IQ. Traģiski.

Tā viš i.

 

 

 

 

„Černobiļa“ kā aktuāls klimata krīzes piemērs jeb balsta zara zāģēšana

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Runāt par klimata krīzi mūsu sabiedrībā nav viegli. Krievijas un ASV „trampistu“ mediji to kategoriski noliedz. Tādas krīzes, viņuprāt, vispār neesot. Pasākumi tāpēc nav jāveic. Tikmēr paši uz savas ādas jūtam straujas temperatūras svārstības. Esam spiesti noskatīties postošus meža ugunsgrēkus, plūdus un sausuma periodus kopā ar nepieredzēti skarbām vēja pļaukām. Šopavasar, piemēram, mobilā telefona aplikācija man ziņoja par vienādu gaisa temperatūru Rīgā, Hurgadā un Salalahā. Pēc tam no debesīm bira „Tukuma krusa“ ar graudiem krietna uzpirksteņa lielumā un gāzās koki, izraujot no apbedījumu vietām cilvēku mirstīgās atliekas. Pētnieku ziņojumi liecina, ka klimata pārmaiņas sāk būtiski ietekmēt arī eiropiešu veselību. To pierādot Denges drudža uzliesmojumi mūsu platuma grādos, kā arī sirds-asinsvadu un psihisko saslimšanu pieaugums. Vai vairums no mums apzinās kādas sekas klimata pārmaiņas iecirtīs mūsu veselībai? Lielindustrijas (kā šī procesa izraisītājas) neko par šo dzirdēt nevēlas un maksāt negrasās. Izskatās, ka par šīm tēmām izvairāmies runāt un rakstīt. Jo neredzēt ir ērtāk, vieglāk un patīkamāk. 

Brīdis, kad īsta katastrofa pārvēršas filmā

Mūsu ekrānus jau sabangojušas filmas  „Černobiļa“ sērijas, kas atspoguļo reāli notikušas nelaimes faktu un tā sekas Ukrainas ikdienā.  Filmā dramatizēta visiem zināmā industriālā katastrofa, liekot saprast, ka posts varēja beigties arī vēl sliktāk. Avārija notika 1986. gada 26. aprīlī Padomju Savienībā (Ukrainā). Brīdī, kad uzsprāga ceturtais reaktors. Bija nepieciešami pārcilvēciski pūliņi, lai apturētu radioaktīvā izstarojuma noplūdi dabā. Milzīgas teritorijas vairs cilvēks nedrīkstēja apdzīvot. Filmas sižets liek uzsvaru uz šo sajūtu, ka arī ainava zem mūsu šodienas logiem var kļūt saindēta un piespiest mūs pašus pamest mājas un iedzīvi. Tā liek novērtēt drosmīgu cilvēku ieguldījumu katastrofa brīdī. Tieši viņi riskēja ar savu dzīvību un veselību, strādājot apstākļos, kas bija bīstami viņiem pašiem. Taču šie ļaudis, pakļaudami sevi apstarošanas briesmām, izglāba mūs pārējos.

Katastrofas vienmēr bijušas pateicīga naratīva tēma morāles jautājumu risināšanai kinomākslā. Ārkārtas stāvokļa vide vislabāk demonstrē katra cilvēka patieso seju. Bīstamās situācijās cilvēki paši sadalās gļēvajos un drosmīgajos, labajos un ļaunajos, godīgajos un negodīgajos. Šīs tēmas lieliski risināja pagājušā gadsimta kinolentes: „Poseidona piedzīvojumi“ (1972)un „Ugunsgrēks debesskrāpī“ (1974).  Taču šajos gadījumos stāstu izveidoja uz iedomātu katastrofu bāzes.

Līdz ar „aukstā “ kara kulmināciju 80. gados, kino sāka piedāvāt iedomātas atomkara filmas starp rietumiem un austrumiem. Viena no šādām filmas bija „Nākošā diena“ (1983), kurā parasta amerikāņu ikdiena pēkšņi pārvēršas atomkara ellē. Ciešanas, slimības, bads un radioaktīvie viduslaiki, kas iestājas pēc šāda kara uzbrukumiem, nedeva iemeslu moralizēt par cēlu vai zemisku cilvēku rīcību, par vadoņu un amatpersonu atbildību sabiedrības un planētas priekšā. Tā nostrādāja tikai un vienīgi kā emocionāla pļauka, kuru noskatījās 62% amerikāņu. Toreizējais ASV prezidents Ronalds Reigans pēc filmas demonstrējuma, esot juties satriekts un sācis nopietni domāt par starptautiskā saspīlējuma atslābināšanu attiecībās ar to pašu Padomju Savienību.

Reņģēdāji pret alkatīgu, korumpētu sistēmu

Katastrofu filmām mēdz būt 2 centrālās asis – aizsardzības un iznīcināšanas stratēģijas. Pirmo līniju iezīmēja Rolanda Emeriha (Roland Emmerich) klimata katastrofu filmas „2012“ (2009) un “Diena pēc rītdienas“ (2004). Tajās stāstīts par to kā cilvēce izglābjas no iznīcības izaicinājuma. Emeriha filmu galvenais varonis ir cilvēks, kurš saka patiesību arī nepiemērotās situācijās, riskējot tikt nesaprasts un vajāts par to. Varoņa pretinieks ir varas pārstāvji, kas izvairās saprast notiekošo, grib labāk melot, nekā atzīt reālo situāciju un rīkoties sabiedrības interesēs.  Šo līniju savā filmā turpina arī „Černobiļas“ veidotāji.

Filmas varoņi Valerijs Legasovs  (John Harris) un Ulana Čomjuka (Emma Watson) saprot, ka galvenais katastrofas vaininieks ir korumpēta Padomju Savienības varas kliķe.  Zinātnieku cīņa pret „sistēmu“ arī panāk  mazā cilvēka (zinātnieka, ugunsdzēsēja, ārsta un glābēja) uzvaru pār postu. Tā ir simboliska un lielā mērā sasaucas ar šodienas politiskās un klimata krīzes situācijām. Vienmēr būsim „mēs“ (parastie reņģēdāji) un „sistēma“ (alkatīgs, egoistisks varas aparāts), kas atradīsies opozīcijā.

Tātad „Černobiļa“, atšķirībā no pārējām populārākajā katastrofas filmām, ir balstīta uz reāliem notikumiem, nevis izdomāta stāsta. Tās dramatismu veido sižeta sekvences, kuras rāda katastrofas seku savaldīšanas procesu. Liekot skaidri saprast, ka bez entuziastu un atbildīgu glābēju klātbūtnes, mūsu šodienas dzīve uz zemes varētu izrādīties daudz citādāka.

 Iznīcības romantizēšana

„Černobiļa“ nerāda planētas iznīcināšanu. Tajā dominē aizsardzības stratēģija. Taču eksistē filmas, kas aplūko arī otru – totālās iznīcības stratēģiju, kas piedzimst katastrofas rezultātā. Proti, katastrofa panāk dzīves apstākļu maiņu tik lielā mērā, ka cilvēks vairs nespēj dzīvot jaunajās situācijā. Šādu neiespējamo vidi apraksta Andrejs Tarkovskis savā filmā „Stalkers“ (1979). Viņš rāda pasaulei, kurā eksistē „zonas“, kurām piekļaujas reālā pasaule. Tarkovska pieeja ir orģināla, jo vides (zonu un ne – zonu) ietekme pārmaina cilvēku tik lielā mērā, ka parāda viņa spēju vai nespēju saprātīgi un godīgi rīkoties.

Bieži dzirdēts ka tieši Černobiļas  katastrofa (nevis tikai Reigana zvaigžņu kari) noveda pie ļaunuma impērijas – Padomju Savienības sagrāves.  Māksla ir sabiedrības sajūtu seismogrāfs. Tāpēc uzskatu, ka filma „Černobiļa“ ir alegorisks vēstījums par to, ka mēs no jauna šobrīd atrodamies katastrofas priekšā un riskējam ieraudzīt neapdzīvojamas zonas, kas radīsies globālās sasilšanas rezultātā. Fiktīvās briesmas ir redzamas un mūs ietekmē no ekrāna. Tās brīdina par to kas mums draud, jo klimata krīzes sekas ir jau gandrīz redzamas. Skaidri un gaiši arī uz mūsu pašu ādas.

EASAC  ziņojums

EASAC jeb zinātņu akadēmiju kopīgais analīzes rezultāts par klimata krīzes ietekmi uz pilsoņu veselību, pagaidām visai maz parādīts mediju slejās. Klimata pārmaiņu ietekme tajā ir konstatēta un tāpēc ir pamats ar to iepazīstināt, lai panāktu saskaņotu valstu rīcību kaitīgo efektu novēršanai.

Tātad pavisam īsi par šī zinātniskā ziņojuma saturu: galvenais negatīvo veselības efektu izraisītājs ir pieaugošais gaisa temperatūras kāpums. Ja gaisa temperatūra turpinās pieaugt (par vairāk nekā +2 grādiem, caurmērā), tad karstuma efektu izraisītās saslimšanas palielināsies arī Latvijā. Otrais līmenis – infekcijas slimību pieaugums kā norma. Viens no izraisītājiem – odu populācijas pārmaiņas. Mūsu platuma grādos jau tagad palielinās dienvidu valstīs izplatītāko infekciju pārnēsātāju – odu skaits, kas izplata smagas slimības.

Trešais – gruntsūdeņu līmeņa krišanās un piesārņojuma palielināšanas akās, kuru mēdz izraisīt plūdi un gaisa temperatūras paaugstināšanās.

Ceturtais bīstamības līmenis – nieru slimību skaita pieaugums, kas rodas ķermeņa atūdeņošanās rezultātā. Karstumā palielinās sirds-asinsvadu, kā arī ar alerģiju sirgstošo skaita pieaugums.

Ziedputekšņu blīvuma pieaugums gaisā (kā siltāka klimata rezultāts) ir iemesls alerģijas slimnieku skaita eksplozijai. Gaisa temperatūras paaugstināšanās noved arī pie pazeminātām kognitīvajam un fiziskajām spējām, kas samazinās strādājošo darba produktivitāti par 10 -15 %.

Jau pierādīts, ka gaisa temperatūras celšanās izraisa agresivitāti un noziedzības līmeņa pieaugumu dažādos sabiedrības slāņos.

Ziņojums ir skaudrs. Tas liecina, ka globālā sasilšana nav pasaka vai izdomājums, bet jau tagad būtiski ietekmē mūsu līdzpilsoņu veselību. „Ja mums izdotos panākt, ka sabiedrība beidzot ieskatās spogulī un saprot, kas ar mums notiek klimata krīzes rezultātā, tad  vēl varētu glābties un griezt visu uz labo pusi“, – atzīst medijiem pētnieku grupas dalībniece, Umeo universitātes Epidēmiju un globālās veselības pētījumu institūta docente Marija Nilsone. Viņa uzskata, ka ir strauji jāsamazina izmešu daudzums gaisā, jārūpējas par gaisa tīrību. To var panākt ļoti dažādi: gan ierobežojot industrijas, transporta, lauksaimniecības, gan arī privātpersonu patēriņu. Proti – ēdot mazāk gaļas cilvēks rada priekšnosacījumus labākiem klimatiskajiem apstākļiem uz planētas zemes. Tas pats attiecas uz privāto autotransportu. Tie, kas mazāk brauc ar savu automašīnu un pārsēžas uz velosipēdu, nodrošina tīrāku gaisu apkārtējiem.

Vide ietekmē ikvienu. Sākot no malārijas oda tuksnesī un beidzot ar mums pašiem smoga centrā Rīgā, Dzirnavu ielas ielejā.

Vai turpināsim zāģēt zaru uz kura sēžam, jeb tomēr sāksim domāt kā dzīvot tālāk?

 

 

Grāmatas ekrānu laikā jeb kas notiek ar foto albumiem kafejnīcās?

Posted on by
Atbildēt

Albūmi vairs nav vajadzīgi. To pierādīja kāda Liepājas kafejnīca, kuras izklaides un bērnu stūrītī bija izvietoti veci albūmi ar fotogrāfijām no pagājušā gadsimta vidus. No melnbaltajām fotogrāfijām uz mani raudzījās nopietni, sveši cilvēki. Pa vienam, bariņos. Ikdienā un svētku brīdī. Nevienu nepazinu un izklaidējoši man tas nešķita. Drīzāk gan traģiski, ka kādas ģimenes rūpīgi krātās fotogrāfijas šeit pārvērtušās par izklaides objektu. Noliktas apskatei, apķēpāšanai un izraustīšanai. Iespējams, ka labāk bija šo fotogrāfiju krājumu nodot kādam muzejam vai sadedzināt. Ja reiz tuviniekiem šāds mantojums nebija vajadzīgs. Diemžēl albūmi nav vienīgais „dinozauru“ klans, kas paredzēti izmiršanai. Papīra grāmatas jau tagad stāv rindā kā nākošās krematorijas uguns liesmām. Daļa jau deg, bet pārējās cer uz izdzīvošanu kā dekoratīvs telpas elements interjerā vai kā naratīvs ekrāna un skatuves mākslai. Gudri ļaudis saka, ka datu nesēju mūžs esot īsāks par papīra grāmatas iespējamo dzīvi cauri laikam. Viss, kas ir uz papīra saglabāsies, bet pārējais var pazust. Vai elektroniskie teksti uzvar tagad, lai zaudētu vēlāk? Varbūt atsāksim svarīgākos tekstus atkal iekalt akmenī, lai saglabātu gadu simtos? 

Antikvariātu bēres

Mans mīļākais antikvariāts ir jau slēgts. Romantiskās pastaigas pa lielo plauktu labirintiem ir noslēgušās. Vairāk nevarēs meklēt dāvanas draugiem, aprunājoties ar pārdevējiem par pagājušā gadsimta literatūru un viduslaiku dzeju, piemēram. Grūti pateikt, kas man tagad pietrūks vairāk – vecās grāmatas un iespējas tās nopirkt, vai sarunas ar veikala līdzstrādniekiem, kas līdzīgi lunkanām zivīm, prata ienirt tekstu okeāna dziļākajās aizās un izvilkt no turienes vērtīgos eksemplārus, lai pēc tam tos noliktu uz letes bijīgi un cieņpilni kā trauslus spārnus.

Antikvariātu nogalināja elektronisko grāmatu tirdzniecības uzplaukums un īres maksas celšanās pilsētas centrā. Tagad retumu vietā man grāmatu veikali piedāvā vislielākajās tirāžās drukātos teksta darbus, jo ir aizmirsuši, ka vislielākās vērtības nekad nav bijušas sava laika pārdotāko grāmatu kategorijā.

Bodlērs savulaik atzinās, ka viņu dziļi apbēdinātu tas, ka viņa dzeja būtu izpirktāko literāro darbu klāstā. Mākslinieks vienmēr strādā nākošajai paaudzei un mēdz būt sava laika pircēju nesaprasts. Taču mūsdienu mākslas un literatūras komerciālisms strādā ar pavisam citu loģiku – tu esi tik liels un ievērojams, cik proti būt populārs savā mūža laikā.

Kamēr antikvariātu bēres turpinās, tikmēr to efektus jau izmanto citi. Nesen kādā pustumšā kafejnīcā, stāvot rindā, pamanīju grāmatu rindas pie sienas. Nopirku tasi kafijas, noliku krūzi uz galda un devos paņemt no plaukta Votergeitas skandāla aprakstu (The secret man), taču pirkstu gali atsitās sienā. Grāmatu tur nebija. Iecienītāko grāmatu muguriņas bija uzdrukātas uz tapetes, kas greznoja kafejnīcas tumšāko stūri. Tagad sākas jauns fenomens – mēs nevis lasām grāmatas, bet tikai to nosaukumus uz tapetēm.

Vai grāmatas vispār ir vajadzīgas mobilo telefonu laikā?

Valensijas universitātes mediju un teksta analīzes pētnieciskais centrs pirms pusgada publicēja interesantu ziņojumu par lasīšanas īpatnībām ekrānā (Don’t throw away your printed books: A meta-analysis on the effects of reading media on reading comprehension).

Tajā noskaidrots, ka lasīšana ekrānā ir pavirša un strauja, turpretī papīra teksts pieprasa pacietību un iedziļināšanos. Līdz ar to nodrošināt dziļāku izpratni. Šis atklājums  lieku reizi pierādīja, ka nav gudri atteikties no tekstiem uz papīra un, ka papīra grāmatu pazušana faktiski ved pie kultūras novārdzināšanas un civilizācijas intelektuālās lejupslīdes.

Diemžēl visi tā nedomā. Daudzos modes preču veikalos papīra gāmatas plaši izmanto kā interjera elementu, klientu pievilināšanai. Grāmatu kaudzes tur atgādina antikvariātu augstos grāmatu plauktus. Ieejot veikalā nākas pārliecināties, ka te nav gudro grāmatu, jo piedāvājumā dominē vienīgi Džekija Kolinsa (Jackie Collins), Roberts Ladlems (Robert Ludlum) vai Virdžīnijas Endrjusas (Virginia Andrews) darbi. Taču nebūsim skarbi, priecāsimies, ka apģērbu tirgotāji domā ne tikai par pircēju ārējo, bet arī iekšējo skaistumu. Labi. Pastiepjam roku pēc Stīvena Kinga (Stephen King) grāmatas un pārliecināmies, ka arī šo sacerējumu nav iespējams izvilkt, atvērt un lasīt. Izrādās, kas grāmatas ir salīmētas kopā un kalpo tikai kā dekorācija jeb interjera elements. Telpas interjera veidotājs šeit sējumus izmanto kā cementu vai ķieģeļus. Rūpīgi apskatot, var novērot, ka daudzi sējumi ir sazāģēti, lai gludāk piekļautos kolonnas formām. Manuprāt šāda rīcība ir barbarisms no interjera mākslinieka puses. Taču neaizmirsīsim, ka dzīvojam anti-intelektuālisma laikā, kad pat slaveni un populāri ļaudis skaļi paziņo par to, ka nevar ciest grāmatas un tās nekad nelasa (Kanye West: ”I’m a proud non-reader of books”).Cik tālu mēs aiziesim, atradinot bērnus no papīra grāmatu lasīšanas? Lietojot sējumus ķieģeļu vietā un teksta lasīšanu aizstājot ar grāmatu muguriņu aplūkošanu tapetēs. Pārstāstot slavenu sacerējumu saturu lakoniskā formā, filmas vai teātra izrādes veidolā? Šķiet, ka tas novedīs pie kopsakarību neizpratnes un dekoratīvuma analīzē.

Grāmatu dedzināšana

„Tur, kur sākumā dedzina grāmatas, vēlāk dedzinās cilvēkus”- savulaik rakstīja Heinrihs Heine. Taču pagaidām neviens no dižgariem nav pavēstījis, kas notiks ar sabiedrību, kas izmanto grāmatas kā interjera vai celtniecības elementu un foto albumus kā izklaidi kafejnīcās.

Grāmata esot dārzs, kuru cilvēks spēj pārnēsāt kabatā. Pašlaik šie „dārzi“ iekārtojušies planšetēs un telefonos, „aipados“ un „kindlos“, kuros var ietilpināt biezu biezos sējumus. Pašiem savu grāmatu vairs nav un privātās bibliotēkas izzūd tieši tāpat kā sniegs pavasarī. Šerloks Holms reiz uzsvēra, ka esot lieliska sajūta noraudzīties uz privātajām grāmatām savā mājas plauktā. Tādas prieka sajūtas vairs nebūs, jo datu nesēji jau sen iznīcinājuši vajadzību pirkt un kārtot grāmatas savā plauktā, rakstīt tās ar spalvu un tinti uz papirusa vai papīra.

Lasīšana esot dvēseles vingrošana. Cerams, ka ekrāni nodrošinās mums šo iespēju tieši tik pat labi kā to prata papīra grāmatas.