Vīrieši, kuri ienīst sievietes. Kas viņi ir?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Iespējams, ka daudzi no mums nemaz nezina par šādas cilvēku kategorijas eksistenci. Diemžēl viņi ir. Pirmajā brīdī to grūti saprast, jo vainīgos šķiet neiespējami pamanīt. Vairumam no mums ir mīļa mamma, jauka māsa, smalkjūtīga dzīvesbiedre vai lojāla kolēģe. Kāpēc neieredzēt šo lielisko personību plejādi? Taču nīdēji eksistē. Vairums no viņiem mēdz izskatīties pat ārēji veiksmīgi, demonstrējot, ka ir dekoratīvi pareizi dzīvojuši. Nereti viņu ģimenēs aug arī bērni.

Veču naidu pret pretējo dzimumu sadzīvē nofiksēt ir viegli, taču pierādīt grūti. Nodod viņu rīcība, lēmumi un izteikumi, jo viņi (tieši tāpat kā nacistu propagandists Jozefs Gebelss), mēdz būt droši, ka sieviešu vienīgā dzīves jēga ir vienīgi kalpot vīrietim, dzemdēt bērnus, kopt ķēķi, labi izskatīties un nemaisīties veču darīšanās.

Stāvēt pie ratiem un kalpot vīrietim ar dresēta dzīvnieka entuziasmu, jo sievietes prāta spējas neesot līdzvērtīgas vīriešu smadzeņu jaudai. Brīdī, kad kāda sieviete vadošā amatā ir „izdegusi“ (pārgurusi), tad šo efektu traktē kā viņas – kā mazāk spējīgas būtnes rīcības rezultātu. Lai gan „izdeg“ arī vīrieši.

Mūsu valstī šos sieviešu nīdējus varēja pēkšņi un ļoti uzkrītoši pamanīt šogad.

Brīdī, kad Latvijā tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija jeb apturēts starptautisks dokuments, kas aicina varmācīgi neizdarīties ar sievietēm. Kā karognesējs šai kaujai uzstājās Latvijas katoļu bīskaps un līderis Zbigņevs Stankevičs. Tas pats, kuru šonedēļ daudz redzēsiet ekrānos pāvesta Latvijas vizītes ietvaros. Sieviete Latvijā (izrādās) nav cilvēks. Pret viņu var rīkoties varmācīgi, ja vīrietim tā gribas. Lai to panāktu, mūsu katoļu baznīcas galva izmantoja demagoģiju, kas iedarbojās uz Saeimas neizglītoto un mazizglītoto deputātu prātiem. Partija Vienotība vienīgie nepakļāvās katoļu spiedienam. Diemžēl vienīgie.

Nīdēju argumentācija

Uzreiz jāuzsver, ka šīs kategorijas veči ir tikai daļa no mūsu sabiedrības. Viņu nav daudz, bet tie uzvedas skaļi un aģitē trokšņaini. Jau nacistiskās Vācijas Hitlera propagandas ministrs Jozefs Gebelss dienasgrāmatas piezīmēs uzvēra šo vajadzību, akcentējot, ka nacionālsociālistu partijas sieviešu misija un pienākums esot ļoti lakonisks – „sievietes pienākums ir būt smukai un dzemdēt bērnus“. Tas arī viss. Vairāk neko Hitlera reihs no sievietēm nevēlējās sagaidīt. Nacistu pasaules uzskats paredzēja iedzīvotāju selekcionēšanu, tāpēc sieviešu un vīriešu pienākumus un uzdevumus mazais Gebelss definēja analoģijā ar dabu: „Putnu māte bužina savas spalvas, lai izpatiktu savam vīram un pēc tam pati perē olas ligzdā. Par to viņš apgādā šo un bērnus ar ēdienu un stāv sardzē, sargājot pret ienaidnieku.” Ja daļa zvēriņu un lopiņu tā dara, tad cilvēkam arī tam esot jāpiekārtojas. Pazīstams stāsts, bieži dzirdēts arī Latvijā. Kā jau pie mājdzīvniekiem pierasts, Jozefs norāva sievieti vienā rāvienā nost no saprātīgas būtnes ložas un iemeta kūtī – vienā līmenī ar vistām, kucēm un govīm. Ērti un parocīgi. Tas, ka, piemēram, pingvīnu ģimenes loģika šajā ideoloģijā nemaz neiederas (jo dzīvnieciņi, kas nepraktizē Gebelsam nepieciešamo dzimuma lomu sadalījumu), nav svarīgi. Ja ir nepieciešams „norakt“ 50% no planētas iedzīvotājiem un aizvākt no aktīvas, pilnvērtīgas dzīves sievietes (kā nevajadzīgas konkurentes), tad likvidācijas process var notikt tieši tā, kā līdz šim diktatūrās pierasts – paziņojam uz papīra, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīrietim kā cilvēki (jo vienkārši nav!), un pēc tam devalvējam šos sieviešcilvēkus līdz vīrieša kalpones un dzemdēšanas mašīnas līmenim. Turklāt ierakstām šo sievieti pazemojošo lomu „svētajos rakstos“ un tad jau dzimumu „rasisms“ var norisināties legāli un publiski netraucēti.

Savādi, ka niknos večus man atklāja kolēģi, kas paši pieder vīriešu kārtai. Viņu modrā acs šo vēsturiski iestrādāto, psiholoģisko perversiju bija ievērojusi jau sen. Sākumā neticējās, ka tas varētu būt, jo mēs, sievietes, laižam pasaulē šos puikas, no kuriem daļa vēlāk pārvēršas orkos un kā ikdienas pantiņu skaita lamas par „savas mātes izvarošanu“ krievu vai angļu valodā. Izrādās, ka izrēķināšanās zem baznīcas vai ticības zīmēs ir labākais veids, kā saražot sev Bībeles motivētus vergus sieviešu izskatā. Tāpēc daiļā dzimuma nīdēji rīkojas tieši tāpat kā kūlas dedzinātāji – tos reti var pieķert pie rokas, taču viņu izraisītais posts atkārtojas regulāri un sodu par nodarīto tie nesaņem.

Kalpones stāsts

Amerikāņu kabeļtelevīzijas sērija ”The handmaid’s tale” ir vēstījums tieši par šādu sabiedrību, kas izveidota uz sieviešu nīdēju loģikas bāzes. Biju jau agrāk dzirdējusi par šo  1985. gadā publicēto Mārgaretas Atvudas romānu, taču nebija nācies to izlasīt (1). Zināju, ka tajā ir runa par īpaši izveidotu sabiedrību, kurā sievietes tiek uztvertas tikai un vienīgi kā bērnus ražojamās mašīnas kristiešu fundamentālistu elites sabiedrībai. Šķita pretīgi un lasīšanas necienīgi, kā murgs, kas konstruēts no nejēdzībām. Taču „Kalpones stāsta“ TV versija, kuru nesen sāka demonstrēt zviedru sabiedriskās televīzijas pirmais kanāls, pārsteidza ar savu tiešumu un nejēdzību sasaisti ar mūsdienām. Divas pirmās sērijas sezonas atstāja nomācošu iespaidu, tagad atliek gaidīt trešo, kuru filmas veidotāji sola piegādāt pavasarī. Atvudas stāsts ir izcili pretīgs, bet vienlaikus arī patiess un nepavisam nav tālu no realitātes, kuru piedzīvojam patlaban, kad sievietes tepat Latvijā nav tiesīgas izlemt par savu olšūnu donēšanu, nedz arī par savu cilvēktiesību aizstāvību. Arī pie mums eksistē ļaudis, kas grib sievietes pasludināt par mūžīgi nepilngadīgām un viņu ķermeņus nacionalizēt kā varai piederošu īpašumu, izrīkojoties ar tiem pēc saviem ieskatiem.

Šo tendenci Mārgareta Atvuda ir „uzķērusi“ jau astoņdesmitajos un tāpēc sākusi rakstīt šo nejēdzīgo tekstu 1984. gada Rietumberlīnē ar vecu vācu rakstāmmašīnu. Tobrīd Berlīnes mūris vēl nebija kritis un komunistu diktatūras Vācijas Demokrātiskajā Republikā un Čehoslovakijā viņu iepazīstināja ar baiļu un nomāktības sajūtu, kas valda visās diktatūrās. Nepārprotami, ka romānā aprakstītais asiņainais drošības dienests The Eyes(acis) ir smēlies iedvesmu no austrumvācu Stasi.

Antiutopija Gileāda

Filmas scenārista un producenta Brūsa Millera lielākais sasniegums ir prasme piešķirt vecām nejēdzībām šodienas vaibstus. Viņš ir sapratis Donalda Trampa ēras absurdus un pratis tos iztulkot Atvudas varoņos, piešķirot tiem šodienas veidolu. Pati Atvuda vairākas reizes ir apgalvojusi, ka viss, kas romānā aprakstīts, ir patiesi noticis. Ar šo filmas autori vēlas norādīt, ka ASV Donalda Trampa vadībā ir pārvērtusies par ticības fundamentālistu aburdistānu, kurā sieviešu nīdēji vēlas panākt Bībeles šarias likumus. Tas nozīmē, ka kristīgo fundamentālistu pārliecība par vīriešu un sieviešu lomu sabiedrībā praktiski neatšķiras no islāma kaujinieku principiem un uztveres. Brūss Millers ir papildinājis romāna stāstu ar nozīmīgām fona detaļām, kas izseko tam, kā normālu, demokrātisku valsti un sabiedrību ir iespējams vienā rāvienā pārvērst kristiešu fundamentālistu totalitārismā. Tiek atspoguļots, kā pati valsts (kristiešu-fašistu vadībās vārdā) atsakās no civilizācijas sasniegumiem, pārvēršot plaukstošu sabiedrību terora drupās. Ar palielināmo stiklu rokā režisors seko, kā iespējams pazemināt izglītotas sievietes ar cienījamu stāvokli sabiedrībā līdz lopu stāvoklim. Politiskā apvērsuma rezultātā viņas tiek pārvērtas par beztiesīgām, ērti izmantojamām un ekspluatējamām būtnēm. Šī postapokaliptiskā fikcija tik smagi traumē un nomāc skatītāju, ka visu sērijas laiku ir neizturami grūti noskatīties nejēdzības un pazemojumus uz ekrāna, kas tiek attaisnoti ar ticību, Bībeli un pārliecību.

Sadarbībā ar autori režisors ir fokusējis galveno uzmanību uz vienu personu ar viņai piešķirto vārdu Ofreda (tā, kas pieder Fredam), kuru tēlo Elīzabete Mosa.

Lieliskas ir epizodes, kurās starptautiskā sabiedrība cenšas ar diplomātiska un ekonomiska spiedienu sviru palīdzību atbrīvot paverdzināto sabiedrību no reliģisko maniaku tvēriena, taču tas neizdodas tieši tāpat kā PSRS laikos nebija lemts atbrīvot Latviju no okupācijas.

Gandrīz viss, kas filmā redzams, sasaucas ar Eiropas totalitāro valstu pagātni: uniformu loģiku, priviliģēto kastu sistēmu, nomenklatūras priekšrocībām, zvērīgu caurmēra iedzīvotāju pazemošanu utt. Ja citas antiutopijas mēdz pievērsties šķiru jautājumiem, tad šajā gadījumā centrālā ass ir sieviešu nīšana, kas raksturīga visām diktatūrām. Visos laikos un visās formās. Kristīgo radikālo spēku dibinātā Gileādas Republika ir valsts, kuras galvenais uzdevums ir novākt sievietes no publiskās telpas, pazemot tās kā devalvējamu grupu, anulēt jebkādu to ietekmi uz sabiedrību un nogrūst līdz viszemākajām dresētu mājdzīvnieku līmenim.

Naids pret sievieti – spēcīgs politikas ģenerators

Izrādās, ka šis „naida veids“ esot spēcīga svira arī šodienas politikā. Mileniumautors Stīgs Lārsons pirmais publiski nosauca savu romānu atmaskojošā frāzē „Vīrieši, kas ienīst sievietes”, izklāstot, kā tas notiek. Toreiz daudzi nespēja saprast nosaukuma jēgu. Izklausījās pārspīlēti. Tāpēc svešvalodās to tulkoja uzlaboti un pieklājīgāk. Pats autors jau bija miris, bet tulkotāji un izdevēji piefrizēja, cenzēja un sakārtoja smuki. Tā, kā pieklājas. Piemēram, angļu un latviešu valodā šo romānu izdeva kā „Meitene ar pūķa tetovējumu“, lai skanētu glītāk un neviens neapvainotos.

Saprotams, ka visi vīrieši nav sieviešu nīdēji. Tieši tāpat kā visas sievietes nav zvērinātas 8. marta svinētājas. Protams, nav. Taču pats atklājums par to, ka sievieti vīrietis spēj ienīst tik pamatīgi, lai visiem spēkiem tiektos samazināt tās eksistences jēgu (izmanot reliģiskus tekstus), bija pārsteigums arī man.

Izrādījās, ka šī problēma ir nopietnāka, nekā sākumā šķita. Protams, ir nācies sastapt večus, kas smīkņā, skatoties sieviešu veidotas filmas, rakstītus tekstus vai komponētu mūziku, taču nebija ienācis prātā, ka šāds izsmiekls ir apzināta pazemošana bez loģiskas argumentācijas. Tagad jaunā filma izgaismo šos skeptiķus un „sieviešu īstās lomas sludinātājus“ jaunā – apzinātā otra dzimuma nīdēju gaismā. Nesākšu šeit uzskaitīt, kāpēc šis naids dramatiski uzliesmo jau pagājušā gadsimta sākumā. Brīdī, kad kopā ar sieviešu līdzdalību vēlēšanās zemākas kārtas ļaudis ieguva līdzvērtīgas tiesības piedalīties sabiedrības procesos kopā ar augstāko kārtu. Naidam mēdz būt ļoti dažādas izpausmes gan Tuvējos Austrumos, Āzijā, Āfrikā, gan arī Rietumeiropā. Taču kopīgs visiem platuma grādiem ir šis vāji slēptais naids pret sievietēm (kā tādām!) un visu, ko tās dara. Kopīga šeit ir arī aizkaitināta pārliecība par to, ka sieviete vienmēr „jāpieliek pie vietas“ un šo vietu daiļajai būtnei esot ierādījusi „pati daba“ (nevis naidīgs vīrietis). Tā sakot, gulta, plīts un bērna šūpulis. Gebelss te nebija nekāds jauna ceļa ierādītājs. Tas, ko viņš ārietēm lika darīt, bija tas pats vecais un pārbaudītais sieviešu piežmiegšanas ceļš „dabas“ vārdā, kas turpinās gadsimtiem arī pie mums. Atvuda šo scenāriju izspēlē Cambridge, Massachusetts. Vietā, kas iezīmīga ar akcentiem ASV teokrātijas vēsturē. Šeit savulaik ieradās britu puritāņi, lai nodibinātu Dievam tīkamu sabiedrību – ”a city upon a hill”, tā sakot – paraugsabiedrību. Te viņi arī dibināja arī slavenās augstskolas. Šeit, skolotu cilvēku vidū, arī tiek radīta Gileadas Republika ar kārtību, kas atņem visām izglītotām sievietēm viņu identitāti un neatkarīgo, laimīgo dzīvi. Piespiedu seksa verdzenes, kuras nejēdzīgajā valstī tiek turētas kā vairošanās mašīnas un kalpones, faktiski ir augsti izglītotas būtnes. Viņām agrāk bijis kvalificēts darbs kā izdevniecību vadītājām, ārstēm, skolotājām, māksliniecēm, taču šajā pilsētā un valstī viņu individualitātes samaļ ticības un pārliecības vārdā. Ja verdzenes aubēs sāks sarunāties savā starpā vai lasīt grāmatas, tad viņām var, piemēram, nocirst pirkstu. Arī pie mums Latvijā daži ir pārliecināti, ka, novācot sievietes un aizgrūžot tās pie plīts un šūpuļa, valstī iestāsies laimes laikmets. Diemžēl.

Kāpēc šāds naids?

Nav noslēpums, ka sievietes Rietumu sabiedrībā aizvien biežāk sāk ieņemt amatus, kas agrāk pienācās tikai kungiem. Iemesli šādam lomu pārdalījumam ir vairāki: puišu slinkums mācīties un meiču čaklums, strādīgums, uzcītība un apņēmība. Būtībā tas nav nekas slikts, ja meitenes kļūst par vadītājām, ministrēm, priekšniecēm un prezidentēm. Taču publiskajā telpā jau skan bažīgas balsis, ka sievietes pārņem varu (atņem to vīriešiem) un tas vairs neesot labi. Vai tāpēc visiem klāsies sliktāk? Ja agrāk tā nebija? Starp citu, agrāk nebija arī zāļu pret daudzām slimībām, kas tagad ir pieejamas. Tātad atgriezties pie pagātnes nevienam nav īstas vajadzības. Šķiet, ka piesaukšana „agrāk tā nebija“ nav arguments, lai sava slinkuma un neizdarības dēļ aizšķērsotu ceļu talantīgākam cilvēkam par sevi, kurš izrādās sieviete. Gileadā reliģiozie veči uz ielas sargā kārtību ar automātiskajiem ieročiem rokās un ierāda sievietēm viņu „īsto vietu“ aizkrāsnē ar varu. Musulmaņu valstīs jāstaigā ar melnu masku un lakatu ap galvu (lai neuzbudinātu džekus ar saviem matiem un pievilcīgu paskatu), Austrumos vienas nedrīkst iziet uz ielas, bet Latvijā dabū pa degunu interneta čatā, ja runā, zina vai argumentē pārāk pārliecinoši. „Nepaklausīgās“ jau skolā sauc par ielenēm un publiskajā telpā soda fiziski – izvarojot vai nomētājot ar akmeņiem. Šo pašu līniju pauž arī šodienas kungi gados ar visaugstāko amatu lielvalstu klubiņā, jo paši ir eksperti par tēmu ”… grab them by the pussy”. Atvudas aprakstītajā nejēdzīgajā reliģiskajā diktatūrā šis trampisms ir pārtapis valsts reliģijā un tieši tāpēc šķebina īpaši derdzīgi.

Vecā patriarhālā ģimene jau sen savu laiku ir nodzīvojusi un jūk kopā ar hierarhisko sistēmu. Taču sarūgtināto sieviešu nīdēju nostalģija eksistē paralēli šiem procesiem. Viņus kā pakaļraudātājus var saprast. Īpaši tos, kas nespēj pieņemt jauno laiku un kā vienīgo cerīgo virzienu saredz kustības pagriešanu atpakaļ pagātnē.

Stambulas konvencijas signalizācija Latvijā

Pie mums sieviešu dzimuma nīdēji parādījās koši un pilnā augumā šogad. Laikā kad tika apturēta Stambulas konvencijas ratifikācija. Reti izdodas šos orkus redzēt tik vienotus grupā un ofensīvā pret likumu, kas paredz varmācības novēršanu pret sievietēm. Latvijai (kopā ar divām citām Eiropā atpalikušākajām valstīm – Čehiju un Bulgāriju) izdevās neapturēt paceltu roku pret sievieti. Iemesls bija demagoģija un baidīšana ar velniem un bubuli, kuru šie ļaudis izmantoja kā manipulācijas mehānismu pret to sabiedrības daļu, kas tā īsti nesaprot, par ko ir runa šajā konvencijā un kāpēc to vajadzētu ratificēt. Tieši tāpat kā bērnistabā, kurā niķīgos baida ar kādu, kas „atnāks un paņems tevi, ja negulēsi!“, arī Stambulas konvencijas pretinieki – sieviešu nīdēji sabaidīja publiku ar neesošām briesmām, kas „izjaukšot tradicionālo ģimeni“, un bubuļa iespaidā nebūšot vairs „ne tēvu, ne mammu, ne meiteņu, ne puiku“ (NRA, 2016.11.05.). Bubulis kā milzu balons, izkrāsots ar fantāzijas krāsām, radīja satraukumu, un Saeima nobijās. Tieši tāpat kā no zirnekļa plakātiem sabiedriskā transporta pieturās Rīgā.

Tātad visas Latvijas parlamenta partijas pielika roku (izņemot Vienotību!), lai apturētu konvencijas ratifikāciju. Nesākšu uzskaitīt, kuri bija tie agresīvākie pretinieki (ieskaitot Zinātņu akadēmijas selekcionētos „ekspertus“), taču mani šajā publiskajā farsā un absurdajā teātrī vairāk satrauc nevis sieviešu nīdēju manifestācija Latvijā, bet gan naivo līdzpilsoņu gatavība noticēt bubulim, kuru viņi paši nekad nav redzējuši, bet uzreiz gatavi no tā nobīties. Citur Eiropā tas nebija iespējams, bet Latvijā šis absurds nostrādāja. Iespējams, ka bailes no neesošām briesmām var izskaidrot ne tikai ar Krievijas TV propagandas iespaidu. Tas ir ieradums pakļauties brutālai varai, gatavība ticēt zīlētājiem, vārdotājiem, neesošiem briesmoņiem, laimes lāčiem un kaimiņiem no suņu būdas, labi jūtoties vienīgi kapu svētkos. Tas nozīmē, ka apmuļķot līdzpilsoņus Latvijā ir viegli. Nīdēji var manipulēt ar laikabiedriem bez bažām, piesedzoties ar tikumības un „tradicionālās ģimenes“ lozungiem.

Vai šādi var panākt morālu sabiedrību? Piežmiedzot Latvijas sievietes un apkarojot varmācības pretiniekus? Nē, nevar. Tāpēc, ka patriarhālā sabiedrība vienmēr praktizē dubulto morāli, t.,i. – vienu, ko sludina (taču praktiskajā dzīvē to neievēro), un otru, kas tiek lietota ikdienā (taču tā nekad netiek atzīta vai sludināta no kanceles). Tie, kas uzskata, ka morālei un politikai nav nekā kopīga, tā arī nekad nesapratīs nedz morāli, nedz arī politiku. „Morālei ir tikai viens formulējums, taču vienai daļai cilvēku ir tieksme to pārformulēt pēc saviem ieskatiem un vajadzībām” (Dž. B. Šovs). Baznīcu ieskaitot.

Diemžēl.

Akas spainis pret siltā ūdens krānu. Par modernu vai vecišķu Latviju?

Posted on by
2

Speciāli TVNET

Vēlēšanu tuvums kāpina spriedzi. Iespējams, ka daļa no mums balsos par Vienotību vai Nacionālo Apvienību. Abas bija un joprojām ir varas partijas, kas veidojušas valdību un piedalījušās mūsu valsts politiskās dzīves formēšanā. Tas nozīmē, ka šīm partijām varam lielā mērā pateikties par to, kas ar Latviju līdz šim ir vai nav noticis.

Taču varam arī palūkoties uz to piedāvāto programmu Latvijas attīstībai 13. Saeimas vēlēšanām, lai noskaidrotu plānotos politiskos gājienus. Protams, partiju programmas lielā mērā atgādina goda plāksnes uzsaukumus, kuru jautājumi ir retoriski un apgalvojumi imperatīvi. Taču arī šāds teksts lielā mērā raksturo ne tikai pašu partiju un tās biedrus, bet arī spēju iedziļināties valsts problēmās. Šajā gadījumā lasāmviela nebija tik jautra, kā iepazīstoties ar aktiera Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV programmu, kuras teksts bija sagrūstīts, haotisks un nepārdomāts, vai arī ar saturā tukšo partijas Saskaņa priekšvēlēšanu manifestu. Šajā gadījumā programmas teksts liecina, ka mums ir darīšana par partijām, kas ilgstoši stūrējušas valsti, bijušas pie varas un prot spīdēt ar teksta detaļām un niansēm. Taču kā ar pašu galveno: ko tās vēlētājiem galu galā piedāvā?

Gabalos sasprāgusī Vienotība

Iespējams, daudzi ir pamanījuši, ka partijas Vienotība nosaukums tagad sastāv no diviem vārdiem – „Jaunā Vienotība“. Tas nozīmē, ka mums darīšana ar jau citu partiju nekā tā, kuru pameta bijusī neveiksmīgā vadītāja un parlamenta spīkere. Partijas vadītājs ir svarīgs faktors partijas publiskā tēla veidošanai. Solvitas Āboltiņas izaicinoši augstprātīgais komunikācijas stils sabojāja vēlētāju un žurnālistu attiecības ar valsts lielāko liberāli demokrātisko partiju. Vairāku gadu garumā varējām tikai brīnīties par to, kāpēc Vienotība laikus neatbrīvojās no nepiemērotas personas līderpozīcijas un necentās saglabāt savu vēlētāju simpātijas un atbalstu. Tieši šis apstāklis – nespēja tikt galā ar nepiemērotu partijas vadītāju, kas kompromitēja visu partiju tikai sev zināmu apsvērumu vārdā, ir radījis nelāgu nospiedumu vēlētāju apziņā.

Pat tie, kas pagājušajās vēlēšanās balsoja par šo partiju, tagad atzīstas, ka Vienotība no malas izskatās pēc gļēvas vienaldzīgu cilvēku kopas, kas nespēj pārvarēt grūtības, saglabāt vienotību un nopietni risināt valsts problēmas. Latvieši par sevi mēdz jokot – „cik latviešu, tik partiju“. Šo klasisko kašķīgumu tagad var labi saskatīt „gabalos sasprāgušajā Vienotībā”, kuras lauskas ar citiem nosaukumiem tagad turpina gājienu uz vēlēšanu finišu, to redzam arī līdzsvarotajos „Jaunās Vienotības“ jaunajos vadītājos, kas izskatās kā izņemti no Eiropas Parlamenta rietumnieciskā skatloga. Radot iespaidu, ka uz viņiem nedz Vienotības, nedz valsts problēmas tā īsti neattiecas, jo reālajā dzīvē viņi jau sen dzīvo gadiem Briselē. Kā nobeiguma akords šajā „Jaunās Vienotības“ himnas refrēnā „Viss kārtībā!“ noskanēja Solvitas Āboltiņas iecelšana vēstnieces amatā Itālijā. Tas nozīmē, ka cilvēks varēja ar savu komunikatīvo nemākulību iznīcināt ne tikai cieņu pret pensionāriem, līdzcilvēkiem un žurnālistiem, bet pie viena arī uzspridzināt veselu liberālo partiju un tās principus.

Varēja un drīkstēja, jo Vienotība viņai to atļāva, kā balvu piešķirot lielisku algu un dzīves apstākļus uz nodokļu maksātāju rēķina vēstnieces amatā Itālijā. Domāju, ka šāda publiskā rīcība nav attaisnojama vai piedodama, jo liecina par principu, apņēmības un izlēmības trūkumu šīs partijas vadībā. Ja reiz „roka roku mazgā“ tik seklā (vienas personas) līmenī, tad jāprognozē, ka šī partija ir gatava vēl lielākiem negodīgiem kompromisiem valsts politiskajā kontekstā. Liberālai partijai šis „baltās vestes“ princips ir īpaši svarīgs. Ja Aivara Lemberga kabatas partija ZZS ir viena cilvēka iegribu politisko eksperimentu studija un visi to zina (pat šīs partijas postsovjetiskais vēlētājs), tad liberāli demokrātiski orientētie cilvēki nav tik iesniguši un piesniguši. Viņiem vajag saprast, par ko un kāpēc balsot, un redzēt, ka uzticības kredīts ir pamatots. Tāpēc lielai daļai Latvijas vēlētāju tagad vairs nav par ko balsot, jo vecā Vienotība neattaisnoja cerības un jaunā Vienotība neko nav aktīvi darījusi, lai tās iegūtu un attaisnotu.

Tagad, kad Latvijas priekšvēlēšanu gaiteņi ir līdz augšai piebāzti ar „konservatīvajām partijām“ kā šprotēm „Kaijas“ konservu kārbā, daudziem liberāli orientētajiem vēlētājiem oktobra sākumā var nākties palikt mājās un neiet balsot. Jo neko citu liberāli demokrātisku (ja neskaitām Vienotības saspridzinātās lauskas ar dažādiem sasteigtiem nosaukumiem un pāris citas steigā dibinātas un maz pazīstamas partijas) mūsu 2018.gada vēlēšanu ainavā ir grūti saskatīt.

Vidējā alga 1500 eiro un sieviešu tiesības

Taču paraudzīsimies, ko mums sola. „Jaunās Vienotības“ mērķis 13. Saeimā būšot tādu apstākļu radīšana, lai vidējā alga pieaugtu līdz 1500 eiro. Grūti saprast, kā tas tiks izdarīts īsā laikā, taču vienā lietā viņiem var piekrist. Proti, Vienotība līdz šim ir diezgan stingri turējusies pie nospraustā politiskā kursa un darīšot smagos darbus arī turpmāk. Piemēram, Vienotība vienīgā Saeimā bija gatava ratificēt konvenciju, kas nosoda varmācību pret sievieti. Visas pārējās mūsu partijas tika sabaidītas kā bērnudārznieki ar spoku kapos un atteicās aizstāvēt Latvijas sieviešu tiesības, jo ieradās bubulis, ierūcās un visi nobijās. Taču vecā Vienotība nesašļuka Kremļa un katoļu demagoģijas priekšā, neļāva pārbīdīt akcentus un nomainīt būtiskas lietas ar nebūtiskām. Tas, protams, simpātiski. Tiem, kam ir mīļās sievas, mammas, māsas un meitas, šis punkts ir svarīgs arguments vēlēšanu biļetena izraudzīšanā. Kur nu vēl sievietēm pašām.

Bez tam uzrunā arī Jaunās Vienotības gatavība risināt ne tikai algu pacelšanas jautājumu, bet arī daudzas ļoti svarīgas mūsu sabiedrības problēmas, kas konservatīvo partiju grupai nav pa spēkam: pieņemt faktiskās kopdzīves tiesisko regulējumu, pieņemt pašvaldību reformu likumu, samazināt nodokļus zemajām algām, turpināt pensiju indeksāciju, saprāta robežās konsolidēt augstskolas un vajadzību līmenī paaugstināt skolu standartu. Jaunā Vienotība sola izbeigt esošo maksātnespējas administratoru mafijas ņemšanos, atverot tirgu starptautiskajiem nozares speciālistiem. Tiek solīts sakārtot valsts autoceļu tīklu (interesanti, kā?), jo tieši šis aspekts veicinās ekonomisko attīstību. No visiem apņēmības pilnajiem Jaunās Vienotības solījumiem mani uzrunā apņēmība aizliegt komercreklāmu pašvaldību informatīvajos izdevumos un novērst to izmantošanu partiju propagandas izplatīšanai. Ja šajā virzienā partija būtu gājusi vēl tālāk un apsolītu jauna, moderna mediju likuma pieņemšanu, tad būtu gatava tai komunikācijas kļūdas pat piedot.

Svarīgais kultūrtelpas jautājums šeit atkal pārbīdīts uz aizbraukušo tautiešu magnetizēšanu, mazāk pievēršoties mazākumtautību integrēšanai. Šajā virzienā varējām vēlēties vairāk, integrējot visu veidu izolētās grupas vienotajā nacionālajā organismā uz latviešu valodas bāzes. Rodas iespaids, ka modernas vides veidošana pagaidām nevienu no partijām neinteresē. Jauno Vienotību ieskaitot.

Nacionālā Apvienība kā Trampa cilvēki pa Orbana taku

Alianse NA, kas apvieno vairākus nacionālās idejas nesošus grupējumus, eksistē zem Latvijā tik izplatītās konservatīvisma zīmes. Tā ir ceturtā lielākā partija, kas visu laiku atrodas pie varas un pati apgalvo, ka sastāvot no konservatīvo, latviešu nacionālistu un ekonomisko liberāļu koalīcijas. No malas raugoties, šis politiskais kopojums faktiski konsekventi un apņēmīgi virzās tikai pa labi, ar katru gadu vairāk deklarējot savu arhaisko un progresu bremzējošo konservatīvismu un pieslejoties līdzīgiem grupējumiem ārvalstīs. Sākuma posmā (Tēvzemei un Brīvībai, LNNK) veidojās kā progresīvi nacionālas idejas nesēji PSRS režīma un tā seku apstākļos un uzrunāja samērā plašu, universālu vēlētāju spektru, apņēmīgi marķējot lielākās latviešu partijas trajektoriju. Tobrīd likās, ka šī būs lielākā Latvijas partija, kas būtiski noteiks mūsu valsts attīstības virzienu vēl ilgus gadus uz priekšu laikā. Taču veiksmes stāsts apstājās brīdī, kad 1) tika izslēgti nacionālie liberālie vēlētāji, 2) Nacionālo Apvienību sāka vadīt cilvēki, kas apzināti piekārtojās arhaiskiem, ekstrēmi labējiem ārvalstu grupējumiem, zaudējot latviskās nacionālās neatkarības kustības unikalitāti, 3) netika saglabāts parlamentārā politiskās loģikas princips (pozīcija : opozīcija), tā vietā sadalot ietekmes tirgu ar opozīcijā esošajām parlamenta partijām. Šajā brīdī NA no nacionālas, visaptverošas partijas pārvērtās ekstrēmā grupējumā, kas vairāk nodarbojas ar dekoratīvu gājienu rīkošanu (lāpu gājiens, karogu aleja, velobrauciens, svecīšu vakars), nevis būtisku visas tautas nacionālo interešu aizstāvību un vajadzību realizēšanu. Šodien NA lielā mērā ir Trampa cilvēki, kas cenšas iet pa diktatorisko Orbana izpļauto taku. Kopējot trampistu un putinistu konservatīvo ekstrēmistu izdarības, viņi izmanto tās pašas krievu un jeņķu (breitbart u.c.) troļļošanas metodes pret „iekšējiem ienaidniekiem“ un tiem, „kas mums neder“.

Nedomāju, ka šāda politiskā stratēģija nāk Latvijai par labu. Slavinot to, kas šodien notiek Polijā un Ungārijā, arī Latvijai var iznākt nokļūt uz ES līguma 7. panta paredzētās procedūras sliekšņa. Turpat, kur pašlaik ir Orbāna valdība, kas jau gadiem ilgi tiek kritizēta par vēlēšanu sistēmas mainīšanu, mediju brīvības un tiesu sistēmas neatkarības ierobežošanu un cilvēktiesību un visu citu brīvību limitēšanu. Pārprasta konservatīvisma vārdā NA vadība šodien faktiski nodod tautai apsolītos dziesmotās revolūcijas solījumus un nerealizē cerētos principus. Anulējot tos vēlētāju sapņus, kas savulaik bija saistīti ar TB un LNNK izraisīto nācijas pacēlumu. Toreiz gandrīz visi, kas gribēja izlauzties no Krievijas ķetnām, vēlēja par šīm partijām. Arī es. Tagad vairs ne.

Ko mums sola Nacionālā Apvienība?

Viņi paši uzsver, ka ir „mūsdienu latviešu nacionālās kustības pārstāvis Latvijas valsts varā“, taču faktiski uzvedas kā aizspriedumaina ticīgo sekta, kas atzīst tikai ekstrēmi konservatīvos cilvēkus. Rodas iespaids, ka liberāliem cilvēkiem ar patriotisku orientāciju te nav ko darīt un par šo partiju bloku nav ko balsot. Partijas programmā deklarēta izpratne par latviešu nācijas ilgtermiņa attīstības trajektorijām arī nepārliecina, jo tiek izmantoti tukši apgalvojumi bez mērķtiecīgas stratēģijas un gudra taktiskās realizācijas plāna. Interesantas ir NA attiecības ar ārpasauli. No vienas puses, Latvija pieder Rietumu civilizācijai, taču, no otras puses, šī partija ir pret „ pārspīlēti liberālu un tradicionālās vērtības noliedzošu politisko grupu ietekmi”, kas tieši sasaucas ar Vladimira Putina politiku šodienas Krievijā.

Kā demokrātiskā valstī, kas piederīga liberālajai Rietumu civilizācijai, var partija iedomāties aicināt ierobežot kādu citu grupu ietekmi? Ja kaut ko sāk aizliegt, tad tiek bruģēts ceļš uz totalitārismu. Tas nozīmē, ka uz papīra apgalvojot, ka Krievijas imperiālisms mums ir bīstams, NA faktiski vēlas realizēt totalitārai valstij raksturīgu politiku attiecībā uz liberāļiem, ar kuriem tā acīmredzot nespēj diskutēt. Kaut gan no vēstures mums ir labi zināms, ka viss civilizācijas un tehnoloģiju progress ir noticis, pateicoties tieši liberāliem spēkiem, kas sekmēja cilvēces progresu, nevis konservatīvismam, kas jebkādu attīstību un progresu vienmēr ir bremzējis. Kāpēc tas šai partijai ir nepieciešams? Tāpēc, ka Putins dara tāpat? Runājot par nākotnes vīziju, NA programmā uzsvērts, ka Latvijai jābūt zemei, kurā latvietis jūtas kā mājās. Kurā gribētu atgriezties, audzināt bērnus, vēlētos strādāt un dzīvot. Uzskatīti dažādi soļi: skola latviešu valodā, draudzīga darba vide, latviska mediju telpa, pilsonības institūta stiprināšana, „Uzvaras pieminekļa“ demontāža, atbalsts Okupācijas muzejam, nelikt šķēršļus krievvalodīgo izceļošanai un rūpēties par latviskumu Latgalē. Tas nav slikti, taču būtiskiem jautājumiem NA nepievēršas. Mūsu valstī ir daudz cilvēku, kuriem vajadzīga palīdzība, kuru tiesības apspiestas, un tāpat eksistē apjomīgas iedzīvotāju grupas, kuru problēmas NA neredz caur sava patriotisma brillēm. Rezultātā nekas, ko sola šī apvienība, nav būtisks. Diemžēl jau sen viņi vairs nav “Helsinku grupa“ mūsu korumpētajā politiskajā areālā. Tā vietā redzam bālu trampistu, putinistu un orbanistu atblāzmu baznīcas ēnā. Patiešām žēl, ka tā.

Varēja būt labāk, ja tiktu iekļauti arī liberāli nacionālie spēki un netiktu noraidīti pat ļaudis, kas vēlas būt latvieši, taču nav piedzimuši latviskās ģimenēs. Politika ir kompromiss un pieprasa iecietību un laipnību arī pret tiem, kas nav 100% unisonā ar līderu dogmām. Pretējā gadījumā partijas vietā nostājas reliģiska sekta. Galu galā konservatīvais no liberālā atšķiras tieši tāpat kā aka ar grodiem norobežojas no attīstītas ūdens piegādes sistēmas. Nacionālā apvienība lepni paliek pie savas latviskās akas grodiem un kalpu zēna spaiņa.

Vai jaunajam laikam un progresam ar to pietiek? Domāju, ka nē.

Tāpēc tiem, kas vēlas attīstību, progresu, toleranci pret jebkuru sabiedrības grupu un nacionālu valsti mūsu pašu zemē, nāksies rūpīgi padomāt, par ko balsot. Ir cilvēki, kuri domā, ka viņi domā, taču faktiski iztiek bez domām un slēdzieniem. Skaidrs domu gājiens pieprasa drosmi, un gudra vēlēšana parlamenta vēlēšanās grib izlēmīgu izšķiršanos par vai pret veciem ieradumiem, rutīnu un vienaldzību. Mēs paši un mūsu valsts esam tieši tādi, kādas ir mūsu domas. Oktobra sākumā šo pašportretu ieraudzīsim

Kas vieno Saskaņu ar ZZS? Vai tiešām “Back in the U.S.S.R.”?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Tuvojas vēlēšanas. Daļa vēlētāju saglabās savus vecos ieradumus un balsos par tām pašām partijām, kas patikušas līdz šim. To skaitā būs arī divas lielākās mūsu valsts partijas: prokremliskā Saskaņa un kompartijas postnomenklatūras Zaļo un zemnieku savienība (ZZS). 

Pirmā no abām pievieno sev apzīmējumu „sociāldemokrātiskā“. Ar šo aizkārtni Saskaņa cenšas noslēpt savu prokremlisko orientāciju un tēlot sociālā taisnīguma demokrātus rietumu izpratnē. Otra Latvijas lielpartija jeb ZZS lieto citus pievilktos simbolus. To skaitā Kārļa Ulmaņa iedibinātās Zemnieku Savienības pabalējušo dekorāciju. Tā izliekoties par lauku cilvēku interešu aizstāvi. Diemžēl maska nevar noslēpt seju. Arī šajā gadījumā aiz it kā „sociāldemokrātu“ un „ulmaņzemnieku“ ārējās atribūtikas, slēpjas divas, manuprāt, konsekventi faktiski prokremliskas partijas, kas cenšas aizvest Latviju atpakaļ uz Padomju Savienību.

ZZS un Saskaņas nostalģija pēc PSRS

Manuprāt, „zaļzemnieki“ ir tādi paši zemnieku interešu paudēji kā padomju kolhozu vadītāji, partorgi un ideologi. Medijos pieejamie fakti daudzu gadu laikā liecina, ka ZZS ir Ventspils oligarha Aivara Lemberga kabatas partija, kuras mērķis – saglabāt politisko varu valstī un izmantot to postkomunistu nomenklatūras „mafijas“ interesēs. Abas šīs partijas ir ļoti līdzīgas. Tās vieno abstinence pēc vecajiem – PSRS laikiem un vēlme atgriezt mūs atpakaļ Padomju Savienības vērtību ideoloģiskajā telpā, kuru šodien pārstāv putinistu Krievija. Tā pati, kas šodien intensīvi cenšas atjaunot PSRS laika faktiskās un garīgās robežas.

Saskaņa un ZZS savās partijas programmās vairāk vai mazāk atklāti liek manīt, ka ir konservatīvu postpadomju vērtību un ideoloģijas sardzē. Uz papīra tās sola veicināt ekonomiku un zvēr pārtraukt darbaspēka emigrāciju, taču reālu priekšlikumu, kā to izdarīt, viņiem, pēc manām domām, tomēr nav. PSRS laikos kompartija solīja visiem gaišu nākotni komunismā. Tagad Saskaņa un ZZS sola to pašu neatkarīgas Latvijas apstākļos, taču viņu darbi atpaliek no vārdiem.

Līdzšinējais pienesums varas pozīcijā nav pierādījis nedz Saskaņas, nedz ZZS prasmi un veiksmi Latvijas iedzīvotāju labklājības veicināšanā. Tieši pretēji – šīs partijas ir visu laiku pie varas, bet nekādi iespaidīgi uzlabojumi mūsu ikdienā (viņu vadībā) nav panākti. Savas neveiksmes abas partijas izskaidro ar “daudzpolāro pasauli”, ES vai NATO „trūkumiem“, „kļūdām“ jeb „sorosītu vispasaules sazvērestību“ un liberālās pasaules „nepiemērotību“ Latvijas videi. Tas nozīmē, ka vainīgs vienmēr ir ārējais ienaidnieks, nevis pašu nespēja efektīvi vadīt valsti.

Dogmatiski konservatīvas partijas

ZZS programma sludina, ka tradicionālā ģimene esot sabiedrības ekonomiskais un sociālais pamats. Tāpēc no partijas programmas var noprast, ka visi partijas solītie bērnu un vecāku labumi attiecas vienīgi uz ierobežotu sabiedrības daļu, kas dzīvo patriarhālā ģimenē un ir reģistrējuši laulību. Diemžēl vai atbilstoši modernā laika dzīves stilam Latvijā šādi nedzīvo visi. Skaļi vicinot virs galvas baznīcas uzskatus par to, kādai jābūt ģimenei, abas šīs partijas faktiski ignorē vismaz trešo daļu Latvijas sabiedrības, kas arī audzina bērnus, taču neatbilst „tradicionālās ģimenes“ modelim. Vismaz trešā daļa bērnu Latvijā dzimst ārpus tā saucamajām tradicionālajām ģimenēm – tikai tēvs vai māte, vai nereģistrēti partneri audzina bērnus. ZZS programmas zemteksts norāda, ka šie bērni un viņu vecāki nav pietiekoši vērtīgi sabiedrības locekļi, lai baudītu minēto partijas programmas un stratēģijas priekšrocības. Tieši tāpat kā vecajos padomju laikos – ja nedari tā, kā ideoloģija pieprasa, tad rēķinies ar grūtībām. Rezultātā 1/3 netradicionālo ģimeņu paliek aiz borta.

Arī laulību šķiršanas jomā, Latvija ir ES avangardā. Ne ZZS, ne Saskaņa nesola materiāli atbalstīt šos laikabiedrus, palīdzot celt vientuļo vecāku un laulībā nereģistrēto partneru prestižu sabiedrībā. Palīdzīgas rokas vietā abas šīs partijas velk mūsu sabiedrību atpakaļ pagājušā gadsimtā patriarhālo dogmu purvā. No malas izskatās cēli, bet faktiski ir cietsirdīgi un ciniski.

Ne viena, ne otra partija nesola atbalstīt laulībā nereģistrētas partnerattiecības, pielīdzinot tās laulībai.

Abas partijas slēpti vai atklāti ir homofobiskas. Komiskā situācijā šodien ir nonākusi par sociāldemokrātisku (tātad liberālu partiju) sevi dēvējoša Saskaņa, kuras rindās aktīvi darbojas odiozā „ģimenes vērtību sludinātāja“ juriste Jūlija Stepaņenko. Viņa atklāti Kremļa ideoloģijas ietekmē pauž naidīgu pozīciju homoseksuāliem ļaudīm, taču šāda attieksme faktiski nav raksturīga rietumu sociāldemokrātiem. Tas nozīmē, ka partija Saskaņa, pārtaisoties par sociāldemokrātiem, nav īsti sapratusi, ko šāda „politiska pārģērbšanās“ nozīmēs viņu politikai. Tikai tad, kad pati Stepaņenko vai Ušakovs beidzot būs redzami praida pirmajās rindās ar varavīksnes karodziņiem rokās, būsim spiesti piekrist, ka šī prokremliskā partija rūpējas ne tikai par Kremļa interesēm, krievu pensionāru bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā Rīgā, bet aizstāv un cīnās arī par diskriminētu grupu tiesībām Latvijā. Šo līniju mēdz politiski aizstāvēt sociāldemokrāti. Kamēr Saskaņa šādi nerīkojas, tā faktiski ir tikai sociāldemokrātu partijas parodija.

Starp citu tikai ZZS partijas programma ir publiski pieejama internetā. Saskaņa savu pilno programmu rūpīgi slēpj no tautas, jo CVK pieejamajā īsajā programmā norādītā saite ved uz saturā ļoti nepilnīgo partijas Facebook lapu, kurai ir nieka 3000 sekotāju. Tas nozīmē, ka Saskaņai acīmredzot nav savas politiskās programmas, ko gribētu rādīt tautai. Kā var eksistēt lielākā Latvijas partija bez savas apjomīgās un pamatotās un publiski pieejamas priekšvēlēšanu stratēģijas? Vai tas nav tāpēc, ka to komandē Kremlis tiešā un pārnestā nozīmē un sava programma saskaņiešiem tāpēc nav jāpublisko?

Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda

Latviešu ir vienīgā valsts valoda šodienas Latvijā. Šis statuss tai jāsaglabā arī turpmāk, ja vēlamies saglabāt Latviju kā nacionālu Rietumu civilizācijai piederīgu Eiropas valsti. Šis nostādījums vienmēr ir bijis īpaši svarīgs, jo demonstrē mūsu kopīgo politisko apņemšanos. Valodas statuss ir cieši piesaistīts ar valsts neatkarības garantijām. Ja paliekam pie latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas un angļu (franču, vācu) kā starptautiskās saziņas valodām, tad viss ir kārtībā. Tas nozīmē, ka esam attīstīta Eiropas valsts, kas beidzot izgājusi ārā no postsovjetiskās telpas, kurā mūs simtiem gadu turēja savā atkarībā cariskā Krievija un vēlāk Padomju Savienība ar krievu valodas starpniecību.
Krievu valoda nav starptautiskās saziņas valoda, tāpēc nav nepieciešama starptautiskajā apritē. Ja kāds sāk apgalvot, ka krievu valodas prasme pasaules (starptautiskajā) komunikācijā ir nepieciešama, tad šīs idejas paudējs ir vai nu Kremļa demagogs un vēlas saglabāt Latviju postsovjetiskajā ietekmes telpā, vai vienkārši naivs nezinītis. Krievu valoda kā saziņas valoda tiek lietota tikai Krievijā un NVS. Citviet to nelieto. Vienīgais izņēmums ir valstis ar plašu krievu tūrisma industrijas zonu. Masveida tūrisma reģionos (Ēģipte, Turcija, Bulgārija u.c.) krievus cenšas apkalpot arī viņu dzimtajā valodā, jo svešvalodas viņi gandrīz neprot. Taču pasaules starptautiskas komunikācijas valodām krievu valoda līdzi nestāv. Tāpēc nav vajadzības mācīt krievu valodu mūsu skolās, augstskolās vai pieprasīt tās prasmi servisa dienestiem ārpus tūrisma aprites. Laiks, kad tas bija nepieciešams, ir jau sen garām, uz neatgriešanos, jo Latvijas nākotne ir rietumu, nevis slāvu pasaulē.
Galu galā – krievu valoda nav tikai nevainīgs saziņas līdzeklis. Tā ir jaudīga Kremļa ideoloģijas svira, jo vienmēr kalpojusi kā instruments mazākumtautību apspiešanai. PSRS laikos to deklarēja kā “īpaši bagātu“, “kultūrtautas īpašumu“ un tās uzdevums bija pārņemt okupētās teritorijas psiholoģiski. Nedz Dostojevskis, nedz Tolstojs faktiski nav atļāvuši lietot boļševikiem viņu daiļradi kā lielinieku okupācijas simbolus. Taču politiski Kremlim šos klasiķus vajadzēja, lai uzpūstu „krievu valodas kā bagātības“ ideoloģisko burbuli. Tas turpina lidināties pa mūsu sociālo telpu joprojām. Turklāt nedz zinātniski, nedz loģiski nav nekāda pamata apgalvot, ka viena valoda būtu „bagātāka“ par otru.

Starp citu, latviešu valoda kā viena no dzīvajām baltu valodām ir daudz senāka un tāpēc vēsturiski vērtīgāka par krievu valodu. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka liela daļa Ziemeļaustrumeiropas (aptuveni no Maskavas līdz Berlīnei mūsu ēras sākuma periodā) bija baltu valodās runājoša teritorija. Slāvi šeit ienāca vēlāk. Pagājušā gadsimta 60. gados krievu zinātnieki Vladimirs Toporovs un Vjačeslavs Ivanovs secināja, ka protoslāvu valoda izveidojusies no baltu dialektiem un ka slāvu lingvistikas tips vēlāk veidojies no baltu valodu struktūrmodeļa. Tātad slāvu valodas formējums ir radies uz baltu valodas bāzes. Nevis otrādi, kā mēdza apgalvot padomju propaganda.

Divvalodības saukli nomainījusi „trīsvalodība“

Kremļa cīņa par krievu valodas saglabāšanu Latvijā turpinās. Krievu valodas ieviešanas karš jau reiz Latvijā tika zaudēts. Šo Kremļa un Saskaņas iniciatīvu izgāza tā dēvētais 2012. gada valodas referendums, kurā vēlētājs skaidri un gaiši pateica, ka Latvijā nebūs divas oficiālās valsts valodas – latviešu un krievu. Ušakova vadītā Saskaņa toreiz neslēpa savu atbalstu krievu kā otrajai valsts valodai Latvijā. Šādi (caur referendumu) toreiz neizdevās mūs atkal ievilkt Krievijas „garīgajā telpā“.

Taču cīņu pret latviešu valodas dominanci Latvijā Saskaņa turpina. Piemēram, savā kongresā (26. maijā) Nils Ušakovs paziņoja, ka nākamajā Saeimā tā atbalstīšot izglītību skolās trīs valodās. Kāpēc trijās, nevis vienā vai divās? “Tāpēc, lai jaunieši būtu konkurētspējīgi“, apgalvo partijas vadītājs. Iespējams, ka saprotat stratēģiju? Piemetot divvalodībai klāt trešo – starptautiskās saziņas valodu, uzreiz aina izskatās ļoti citāda un polifoniska. Demagoģiski nevainīga. Taču krievu valoda kā viena no trim joprojām Saskaņas piedāvātajā paketē ir. Tas nozīmē, ka partija pretosies skolu pārejai uz vienotu valsts valodu (latviešu) un sašķeltās Latvijas sabiedrības problēma turpinās iet dziļumā un plašumā (kā līdz šim). Saskaņa nav par sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes. Tā grib mūs šķelt, nevis vienot.

Valodas politikā divkoši ir ne tikai Saskaņa, bet arī ZZS. Arī šī partija publiskajā telpā skaļi sludina, ka ir par latviešu valodas lomas nostiprināšanu, taču vienlaikus savā vēlēšanu programmā norāda, ka “Latvijas sabiedrībā vismaz trīs valodu prasme ir norma”. ZZS šo trešo valodu (bez latviešu un angļu) nenosauc vārdā, taču viss liecina, ka viņi ar to domā krievu valodu.

Tas nozīmē, ka „lienošā trīsvalodība“ ir jauns veids krievu valodas ietekmes saglabāšanai Latvijā. Turklāt Saskaņai šai cīņā ir jauns sabiedrotais – ZZS.

Abas partijas liek mums saprast, ka krievu valodai jābūt normai Latvijas publiskajā telpā arī nākotnē. Lai gan Latvijas formālā integrācija Rietumu civilizācijas struktūrās ES un NATO, ekonomisko un biznesa un kultūras kontaktu nostiprināšanās ar latviešu kultūrai garīgi tuvākajiem Rietumiem un to liberālajām vērtībām nepārprotami liecina, ka slāvu pasaule ar krievu valodu nav mūsu drošs un uzticams sabiedrotais. Ja mēs nezināsim krievu valodu, tas netraucēs mūsu biznesam un ekonomikai, jo ar krieviem mēs veiksmīgi varam komunicēt tāpat kā ar zviedriem, somiem, bulgāriem, rumāņiem un citiem – biznesa partneriem/klientiem starptautiskās saziņas populārākajā angļu valodā. Bet ar tiem krieviem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijā, runāsim tikai latviski. Viņi par to būs mums pateicīgi, jo tā mēs demonstrēsim, ka uzskatām viņus par savējiem, nevis svešiniekiem.

ZZS un Saskaņas trīsvalodu politika noteikti nestimulēs sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas bāzes, tā tikai veicinās skolu segregāciju latviešu un krievu skolās un divkopienu valsti Latvijā. Vai to mēs gribām?

Ja vēlētāji nobalsos par šīm partijām, tad viss paliks pa vecam. No mums – vēlētājiem ir atkarīgs, vai mēs to vēlamies. Vai mēs gribam “Back in the U.S.S.R.”?

P.S. Šis raksts nav ziņa, bet publicistisks autora viedoklis, kurā lietotas metaforas un citi literārās žurnālistikas izteiksmes līdzekļi.

Nākamajā rakstā salīdzināšu Nacionālās apvienības un Vienotības programmas, izsakot minējumu par to, kas mūs varētu sagaidīt, ja šīs partijas uzvarēs vēlēšanās.

Ingvars Kamprāds un viņa IKEA

Posted on by
Atbildēt

 

Speciāli TVNET

Rīgā beidzot atvērts populārās zviedru mēbeļu tirgotavu ķēdes IKEA veikals. Koncerna dibinātājs Ingvars Kamprāds ir ļoti neparasta persona, jo simbolizē pagājušā gadsimta enerģisku privātuzņēmēju, kas sācis biznesu “savā garāžā” un pamanījies iekarot ar idejām visu pasauli sava mūža laikā. Kas viņš īsti bija un kāpēc šis raksts nav veikala, bet gan viņa dibinātāja suminājums?

Tāpēc, ka “tādi kā Kamprāds” simbolizē brīvās un liberālās pasaules godprātīgo uzņēmējdarbību, kas sakņojas labā idejā, bet barojas no paša uzņēmēja enerģijas un ticības saviem spēkiem. Spītīgi cauri laikam, līdz pat šodienai. Nevienam nav noslēpums, ka Kamprāds ar savu ideju ir spējis labāk apvienot eiropiešus nekā visi Eiropas Savienības projekti kopā. Tāpēc viņa neparastās personības izgaismojums ir pelnījis uzmanību tieši tagad, kad veikals beidzot ir atvēries arī pie mums. Žēl, ka spītīgais Ingvars aizgāja no šīs pasaules janvārī, pēc kārtējā lidojuma ar lidmašīnu. Bija saķēris plaušu karsoni, un viss. Citādi noteikti būtu pats arī ieradies uz veikala atklāšanu Rīgā. Nav izslēgts, ka viņš būtu atkal pie sava vecā “Volvo” stūres. Kā parasti.

Spītīgais vecis

IKEA netiks kotēta biržā – šāda bija pirmā informācija, kuru zviedri saņēma no medijiem pēc IKEA dibinātāja Ingvara Kamprāda nāves. Atkal viņš spītēja pasaulei. Pat pēc savas nāves. IKEA būs un paliks tikai ģimenes uzņēmums, un neviens investētājs tajā neko nenoteiks. Jau atkal Kamprāds palika pie sava, lai gan loģika prasa piesaistīt naudu! Tas nozīmē, ka mantinieki būs spiesti turpināt spītīgā veča pasaules iekarošanas loģiku, kurā veikala koncepcija nav tikai biznesa ideja, bet arī ideoloģija. Kāds tad bija viens no pasaules bagātākajiem cilvēkiem un veiksmīgā biznesa autoriem?

Viņš aizgāja no mums janvārī 91 gada vecumā. Viens no bagātākajiem pasaules cilvēkiem atstāja šo pasauli vientulīgi, savā mazajā mājā dzimtajā Elmhultas ciemā, kura nosaukuma pirmais burts E iekļauts arī koncerna nosaukumā.

Visu mūžu viņš ir bijis taupīgs, pat nedaudz skops. Šī īpašība arī ģenerējusi viņa biznesa ideju – mēbeles, kuras katrs pats (no detaļām) var salikt kopā saskrūvējot. No pirmā līdz pēdējam brīdim Ingvars visu noteica savā uzņēmumā.

Pensijā viņš negāja un strādāja līdz pašām beigām. Kā pats uzvēra kādā intervijā: „Man neko daudz nevajag. Es iztieku pieticīgi un dzīvoju taupīgi!”  Viņa pakļautībā bija koncernu valdes un dēli, taču galveno noteica vecais spītnieks pats. Grūti viņu salīdzināt ar krievu vai pašmāju jaunbagātniekiem un ļaudīm, kas visiem spēkiem cenšas pasaulei demonstrēt sava naudas maciņa biezumu. Kamprāds to nekad nedarīja. Viņam bija ļoti sociāldemokrātiska dzīves filozofija, kuru realizēja viņa veikali. Tajos jāstrādā visu vecumu cilvēkiem, visu tautību pārdevējiem. Pircēji jāuztver kā ģimenes locekļi, un veikala restorānam jābūt tautiskam, nedārgam, tīram un ļoti demokrātiskam. Ar „lidojošā Karlsona“ kotletītēm un ceptu lasi centrā. Atbilstošam visu vecumu cilvēkiem. Bēbīšus ieskaitot. Mēbelēm jābūt glītām, modernām un dizaineriem – progresīviem. Viņa uzņēmumus turpinās vadīt trīs dēli – Matiass, Pēteris un Jonass – un IKEA tāpēc paliks arī turpmāk ģimenes uzņēmums. Ingvara dzīves filozofija bija vienkārša: “Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks!”

Lūk, izvilkums no pēdējās intervijas ar Ingvaru:

– “Kad pieceļos no rītiem un nolieku pēdas uz dēļu grīdas, es vienmēr domāju par to pašu. Ko es vakar paguvu izdarīt? Daudz vai maz? Vai tas bija labi? Vai varēja labāk? Jā, vienmēr visu var vēl labāk izdarīt. Par to nevajag noskumt. Vajag saņemties un iet vēl tālāk!”

Iespējams, ka pēc tam sirmais kungs piecēlās un aizgāja pie savas lauku mājas zemā loga. Noskatījās uz ābeļdārzu un burkānu dobēm. Papētīja debesis un pēc tam ķērās klāt projektiem un plāniem. Attīstot tālāk tos pašus veikalus, kuru veidolu zviedru karoga krāsās ar gigantisko preču zīmi „IKEA“ izveidojis tikai un vienīgi viņš pats. Savā dvēselē Kamprāds bija un palika laucinieks un zemnieks visu savu mūžu, lai gan paguva iekarot praktiski visu pasaules lielāko pilsētu pircējus ar saviem veikaliem un dzīves filozofiju.

Savādais vecis

Viņa testaments arī pārsteidza. Pats cēlies no Smolandes Zviedrijas dienvidos, kur “bada gados” liela iedzīvotāju daļa steidza emigrēt uz ASV labākas dzīves meklējumos. Viņa koncerna “sēdeklis” vienmēr ir atradies tieši šeit, un slavinājums dzimtajam miestam izlasāms arī koncerna nosaukumā.

Taču testaments parādīja, ka ļoti lielas summas pēc savas nāves Kamprāds novēlējis trūcīgajiem ziemeļu reģioniem. “Ar šīs naudas palīdzību IKEA dibinātājs vēlējās palīdzēt jauniem cilvēkiem Norlandē iekārtot jaunas darba vietas. Palikt uz vietas un iekārtot savas ģimenes un iztikšanu turpat, lai nav jāpārceļas uz bagātākiem reģioniem darba un naudas meklējumos,” medijiem skaidroja Pērs Hēgenēss, “Ikea Foundation” vadītājs un vecs Kamprādu ģimenes draugs.

IKEA vadītājs pirms dažiem gadiem esot iepazinies ar trūcīgo Ziemeļzviedrijas pašvaldību vadītājiem un bijis ļoti satraukts par ekonomisko situāciju šajā reģionā. “Viņš vienmēr ir rūpējies par mazo cilvēku, viņa vajadzībām laukos. Tāpēc arī aizdegās ar šo ideju,” skaidro Pērs, uzsverot, ka sākumā bijusi doma palīdzēt veciem, trūcīgiem cilvēkiem, bet pēc tam kļuvis skaidrs, ka bez jauniem un pārtikušiem jauniešiem nekāda palīdzība vecīšiem nav iespējama. Pirmā pabalsta summa būs 95 miljonu eiro apjomā un tiks izmaksāta no Kamprādu ģimenes un “Inter Ikea” kontiem.

Bagātais vecis

“Bloombergs” jau 2013.gadā nosauca Ingvaru Kamprādu par ceturto pasaules bagātāko cilvēku ar īpašumu 52 miljardu dolāru apmērā. Taču neviens īsti nezina, cik šim savādniekam īsti piederēja, jo viņš prata ne tikai pelnīt, bet arī ieguldīt. Zviedru nodokļu pārvalde, iespējams, visiem viņa īpašumiem ārzemēs tā arī klāt tomēr netiks.

71 gada vecumā Ingvars Kamprāds zaudēja savu mīļoto sievu Margaretu, ar kuru nodzīvoja kopā 50 gadus. Kā redzat, arī šajā jomā nekā neparasta vai savāda. Parasts cilvēks un ikdienišķa dzīve. Taču eksistē arī grēki un pāris nesmukumi, kas tik ļoti patiktu mūsu skandālu presei. Pirms 15 gadiem Zviedrijas sabiedriskā televīzija publicēja faktu, ka IKEA dibinātājs bērnībā un jaunībā ir simpatizējis nacistiem un bijis aktīvs Zviedru Sociālistu Savienības biedrs. Kā vēlāk noskaidrojās, tad simpātijas esot radušās, pateicoties vecmammai, kas bijusi daļēji vāciete un audzinājusi puiku pa vasarām laukos. Bez tam TV atklāja arī viņa nelāgās metodes naudas slēpšanā no nodokļu inspektoriem. Tā tas ir. Viss neizdodas, un dzīve reti ir bez plankumiem, tieši tāpat kā saule.

Kāds īsti bija savādais un bagātais vecis, to šodien skaidri nevar pateikt neviens. Zviedrijas karalis un karaliene Silvija jums stāstīs vienu stāstu, bet viņa līdzstrādnieki – citu. Aculiecinieki atceras, ka sava biznesa sākumā šefs esot uzreiz nopircis “Porsche” un stilīgas drēbes. Taču vēlāk no šādiem efektiem atteicies pats. Viņam paticis neizrādīties. Reizēm apsardze viņu pat nav ielaidusi uzņēmumā, jo priekšnieks izskatījies pavisam parasts. Pie kam – atbraucis ar autobusu, nevis ar savu automašīnu.

Viņa devīze bijusi – “saprasties ar padotajiem”, tāpēc bieži esot pats nostājies pie kasēm vai pat strādājis kopā ar kasierēm.

Viņam esot bijusi ļoti laba atmiņa (paturējis prātā visus produktus), cēlies no rītiem piecos un bijis ļoti strādīgs. Viņa tēvs bijis samērā turīgs vācu zemnieks, kas dzīvojis un strādājis Zviedrijā. Māte vadījusi lauku veikalu un rūpējusies, lai dēls iegūst labu izglītību. Tas arī izdevies.

Jau sešu gadu vecumā Ingvars pārdevis sērkociņu kārbiņas svētkos, vēlāk tirgojis Ziemassvētku dekorācijas, zīmuļus, un jau 17 gadu vecumā ķēries pie IKEA. Saīsinājums IKEA ir vārdu  “Ingvars  Kamprāds no Elmarūdas ciema Agnarūdas rajonā” pirmajiem burtiem.

Pārdošana notika ar katalogu un pasta starpniecību. Samērā ātri varēja pamanīt, ka mēbeles un virtuves priekšmeti ir vispieprasītākās preces. Pirmais lielākais sasniegums bija mēbeļu izstāde Elmhultā, taču konkurenti nesnauda. Sākās masīvs IKEA mēbeļu boikots. Tika darīts viss, lai jaunais censonis izputētu. Lai izvairītos no savu tautiešu skaudības, Ingvars pārcēla mēbeļu ražošanu uz ārzemēm, uz Poliju.

Veikalu vecis

Nākamais ģeniālais atklājums bija “saliekamās mēbeles”, kuras atklāja dizainers Gils Lundgrēns. Pirmais IKEA lielveikals dibināts dzimtajā Elmhultā 1958.gadā. Pēc septiņiem gadiem tiek iekarota Stokholma. Šodien klasisko grāmatplauktu “Billy” pārdod IKEA veikalos 385 pilsētās (43 valstīs) katru desmito sekundi. Koncernā strādā ap 175 000 darbinieku un IKEA slaveno katalogu iespiež 220 miljonu tirāžā (2015.). Mērķis esot 500 veikali un apgrozījums – 50  miljardi eiro (“Fortune”, 2016).

Pats Ingvars ir izveidojis tikai sev saprotamu koncerna pārvaldes modeli, tāpēc ir neiespējami saskaitīt visu viņa naudu.

IKEA pieder fondam Holandē, taču preču zīmes tiesības pieder “Inter Ikea”, kas pieder fondam “Interogo” Lihtenšteinā. To tieši kontrolē Kamprāda dēli. Nodokļu pārvaldes spiediena dēļ īpašnieks ilgus gadus nodzīvoja ārzemēs (kopš 1973.gada). Sākumā Dānijā, pēc tam Šveicē. Pēc sievas nāves 2011.gadā viņš atgriezās dzimtenē un apmetās uz dzīvi dzimtas mājās Elmhultā, ziedojot apjomīgas summas (270 miljonus SEK gadā) zinātniskiem pētījumiem Linneja universitātē Vekšē.

Taču viņš nekad nebija apmierināts. Nedz ar sevi, nedz ar saviem panākumiem. Savā sacerējumā “Mēbeļu pārdevēja testaments”, kuru izdala visiem viņa veikalu līdzstrādniekiem, rakstīts šādi: “Vienmēr kusties uz priekšu. Domās un darbos. Pašapmierinātība ir miegazāles.”

To atcerēsimies arī mēs.

Noderēs.    

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Par kuru partiju balsot vēlēšanās?  Veselība un izglītība.  Kur slēpjas latviešu Robins Huds jeb nabago apdāvinātājs? 

Vēlēšana tuvojas. Lai gūtu ieskatu jauno partiju centienos un ambīcijās, nolēmu izpētīt šo partiju plānus nodokļu naudas izlietojumā. Uzrunāju trīs jaunās partijas  1) , 2) Progresīvos, un 3) KPV. LV. Lūdzu šo partiju vadītājiem atsūtīt savas partiju programmas un valsts budžeta projektus. Divas (Attīstībai/Par un Progresīvie) atsaucās un dokumentus atsūtīja, taču Artusa Kaimiņa partija „Kam pieder valsts.LV“ neatsaucās un partijas programmu man nepiegādāja.

Jo sliktāk Latvijai, jo labāk mums?

Jāatzīst, ka sākumā biju samērā ieinteresēta šī politiskā spēka virziena loģikā. Salīdzinoši lielā nepatika pret šo politisko grupējumu publiskajā telpā šovasar, manī izraisīja tieši pretēju attieksmi. Cerēju, ka trokšņainie var izrādīties pionieri. Taču cerētais neattaisnojās. Vīzdegunīgā attieksme pret žurnālistes lūgumu un vārgulīgā partijas mājas lapa, kurā ievietotā politiskā programma izradījās deklaratīva, imperatīva, bez satura sistemātiskuma, sabojāja iespaidu par šo jauno politisko potenciālu. No tās grūti izlobīt konstruktīvu projektu līdzekļu iedalījumam veselības aprūpei un izglītībai. Acīmredzot partijai: „Kam pieder valsts.LV“ nav svarīgi nedz politikas plāni Latvijai, nedz arī vēlētāju pārliecināšana, nedz komunikācija ar žurnālistu. Izskatās, ka savus vēlētājus viņi plāno „paņem tāpat“  ar plikām rokām, bez konkrēta rīcības plāna. Šķiet, ka tiem šīs partijas atbalstītājiem, kas balsos par „Kaimiņa partiju“ oktobra vēlēšanās, nemaz neinteresē, kādu politiku aktieris Artuss Kaimiņš kopā ar juristu Aldi Gobzemu grasās Latvijā realizēt. Tā teikt „Grigules scenārijs“ ir jau pieņemts – patrokšņot, patrobelēt (pievēršot sev uzmanību) un viss. Pēc tam cerēt, ka vēlētājs ievēlēs „kaķi maisā“, neko nejautājot un nezinot par konkrētiem KPV.LV projektiem un plāniem. Patiešām žēl, ka šāda klusēšana priekšvēlēšanu laikā vispār ir iespējama un Latvijā ir vēlētāji, kuriem der šī pieeja – „jo sliktāk LV – jo labāk mums”.

Veselības aprūpe

Pats svarīgākais katram cilvēka ir veselība. Tāpēc partiju rūpes par savas valsts iedzīvotāju veselības aprūpi uzskatu par pašu svarīgāko rādītāju vēlētājiem. Ja kādam no jums arī veselība šķiet pats svarīgākais jautājums, tad ir loģiski apskatīt kā jaunās partijas plāno risināt šo – mums tik svarīgo jautājumu.

Jaunā partija ar nosaukumu Progresīvie savu ideju veselības aprūpei formulē sekojoši: palielināt valsts budžetu veselības aprūpei: 1) ieviešot reverso PVN. Tas nozīmē apkarot negodīgus uzņēmumus, kas tīšuprāt izvairās no PVN maksāšanas;  2) apkarot ēnu ekonomiku, 3) nosakot vienlīdzīgu ienākumu nodokli gan darba ņēmējiem, gan ienākumiem no kapitāla. Iepriecina Progresīvie gatavība 5% veselības budžeta atvēlēt veselības profilakses programmām (skolās, darba vietās u.c.) un gatavība samazināt pacientu līdzmaksājumu sasirgušajiem cilvēkiem, kuriem nav pietiekoši daudz naudas (ienākumi ir zemāki par 40% no valsts vidējā ienākuma rādītāja). Līdzīgu atbalstu trūcīgajiem pacientiem paredz arī  partija Attīstībai/Par!, kas vēlas panākt valsts budžeta lielākas sadaļas novirzīšanu uz veselības aprūpes finansējumu. Pašlaik pacienta maksājumi veido 42% no veselības izdevumiem, lai gan salīdzinoši Eiropā tie ir 15%. „Šie izdevumi nav pa kabatai maznodrošinātajiem vai sociāli neaizsargātiem cilvēkiem. Mūsu mērķis ir panākt, lai pacientu privātie maksājumi nepārsniegtu 20% no kopējām izmaksām“ – uzsver partija Attīstībai/Par! savā programmā. Partija Progresīvie šajā virzienā iet vēl tālāk un piedāvā samazināt mazturīgiem pacientiem līdzmaksājumu par zālēm, operācijām un uzturēšanos slimnīcā vēl uz pusi – tas nedrīkstēs pārsniegt 10% no ienākumiem. Šāda politika tiešām atbilst sociāldemokrātijas principiem, kuru mērķis ir aizstāvēt mazāk turīgās sabiedrības daļas tiesības un intereses. Partiju KPV.LV veselības aprūpes jautājumi interesē tikai ģimenes ārstu līmenī, nekāda cita veselības aprūpes līnija viņus neuztrauc. Rodas iespaids, ka šīs partijas stratēģiem nav bijis laika padomāt par iedzīvotāju veselības aprūpi kompleksi un partijas programmā šī sabiedrības joma tāpēc nav iekļauta.

Turpretī Progresīvie tiecas izbeigt līdzšinējās mahinācijas zāļu un medicīna ierīču iepirkumos. Kas ir apsveicama iniciatīva. Veselība mums katram ir tikai viena un naudas maciņa biezums tāpēc nedrīkstētu noteikt atšķirīgu ārstu servisa līmeni trūcīgajiem un bagātajiem.

Attīstībai/Par šķiet, ka veselības aprūpei jābūt pieejamai visur, neatkarīgi no pacienta atrašanās vietas.  Te izmantots formulējums: „visiem pieejama universāla, kvalitatīva, pienācīgi finansēta veselības aprūpe“. Attīstībai/Par satrauc augstā nevienlīdzība  kas īpaši izpaužas veselības aprūpes nepieejamībā (iespēja par maksu tikt pie ārsta uzreiz un nepieciešamība gaidīt garā rindā, ja maksas pakalpojumiem nav naudas). Interesanti, ka partija Attīstībai/Par vēlas izpētīt kā valsts un pašvaldības līdz šim tērējušas līdzekļus, nosakot prioritātes izglītībai, veselībai un sociālajai drošībai. Vēlas padarīt ārsta apmeklējumu kvalitatīvāku, nodrošināt lētākas zāles un likt akcentu uz to, ka nauda un draugu būšana nedrīkst noteikt kvalitatīva medicīnas pakalpojuma standartu. Tas jau ir kas konkrētāks un Latvijas apstākļiem svarīgāks rakurss, jo nevienam nav noslēpums, ka Latvijas veselības aprūpes iestādēs nereti „blatam“ tomēr ir liels spēks. Tagad esam pienākuši pie ļoti svarīgas tēmas – Latvijas veselības aprūpes konkrētās negācijas. Pie trūkumiem, kas noteikti jālikvidē, jo visi esam redzējuši un konstatējuši kukuļņemšanu gan apmeklējot slimnīcas un poliklīnikas paši, gan nogādājot tur gados vecākus tuviniekus.  Nepatīkami, bet nereti ārsti un māsas neizturas pret visiem pacientiem vienādi laipni un rūpīgi, ja viņiem nav samaksāta iepriekš „kabatas nauda“.  To visi zina, bet par „to“ nav pieņemts skaļi runāt. Ekrānos un konferencēs tiek spriests par to, ka ārstiem un masām jāpaaugstina algas, bet kukuļdošanas sistēma = „bakšiša iekasēšana no pacienta vai tuviniekiem“, turpinās joprojām, nepiedodami plaši un par to runa tiek runāts par maz.

Pagaidām nedz partijas Attīstībai/Par nedz Progresīvie programmā nav skaidrs, kā tiks apkarota šī Latvijai tipiskā korupcijas forma. Nav norāžu, kā notiks daudzu ārstu izmantota karteļa loģikas anulēšana, kad, piemēram, mājas ārsts nevajadzīgi nosūta pacientu pie saviem kolēģiem, lai nodrošinātu viņu privāto prakšu peļņu, ekspluatējot pacienta bailes. Nav skaidrs, kādā veidā Latvijā politiski tiks pārtraukta ieviestā  medicīnas biznesa ienesīguma ideoloģija (uz pacienta baiļu rēķina), jo gandrīz visi iedzīvotāji Latvijā tiek novērtēti kā slimi un tas (protams!) nodrošina labu ienākumu veselības biznesa uzņēmumiem. Būtu vajadzīga konkrēta atbilde arī  uz daudziem citiem, ļoti konkrētiem (sasāpējušiem) jautājumiem, kas joprojām nostāda Latvijas veselības aprūpes praksi nelāgā gaismā (salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļvalstu pieredzi). To skaitā par valsts līdzekļiem iegādātās tehnikas izmantojums ārstu privātajā praksē un citi jautājumi. Šajā virzienā labāk sevi pozicionē Attīstībai/Par, nedaudz abstrakti uzsverot, ka veselības aprūpes sistēmai jākļūst efektīvākai un pacientam saprotamākai. Tieši šī partija arī diezgan abstrakti, taču trāpīgi uzsver, ka tiks sakārtota sistēma, kas atmudžinās privāto un valsts finansēto pakalpojumu pārklāšanos Latvijas veselības aprūpē. Ja šeit būtu minēti konkrēti piemēri, tad vēlētāji to ievērotu vēl labāk un ielāgotu paliekošāk.  Partijas Attīstībai/Par vēlme vēl vairāk celt algas veselības aprūpes sistēmā strādājošajiem neizdalās uz kopējo solījumu fona, jo neatšķiras no citu partiju piedāvājuma.

Interesanti, ka Attīstībai/Par vēlas attīstīt veselīgu dzīves veidu un pievērš īpašu uzmanību garīgās veselības aprūpes uzlabošanai mūsu valstī. Šī ir ļoti aktuāla tēma pašlaik arī citur Eiropā un pietiekoši nolaista arī Latvijā. Konkrētie uzlabojumi, problēmu risinājumi, kas atbild uz mūsu valsts iedzīvotāju specifiskajām vajadzībām, uzrunā vēlētāju vislabāk.

Veselības politikas polarizācija

Partija „Par!“ skaidri un gaiši deklarē, ka neesot Robini Hudi un tāpēc viņi neņemšot no bagātajiem, lai padāvinātu nabagos. Šeit nepārprotami var pamanīt partijas bailes zaudēt jebkādu vēlētāju – gan nabago, gan bagāto. Tāpēc partija Attīstībai/Par turpina Latvijā līdz šim iesākto līniju, ka arī viņi ir partija VISIEM.  Šis ir politikā neiespējams projekts un vairāk atgādina izpatikšanu, nevis noteikta iedzīvotāju segmenta politisku aizstāvību. Nav saprotams, kāpēc jaunā partija neieņem noteiktu vietu mūsu politisko realitāšu spektrā un neprecizē savu pozīciju tajā pa labi vai pa kreisi no centra. Tā vietā apgalvojot „Radīsim vienlīdzīgas iespējas visiem, lai katram dotu līdzvērtīgu startu spēles laukumā, kur noteikumi būtu vienādi visiem, bet visvājākajiem būtu pieejama īpaša palīdzība. Lai nezaudējam talantus, lai atjaunojam uzticību valstij. Lai no mūsu valsts attīstības iegūstam visi.“ Skan skaisti, bet ir abstrakti un faktiski neuzrunā īstos šīs partijas balsotājus, jo katrai partijai tomēr ir savs konkrēts segments vēlētāju zonā.

Turpretī Progresīvie nekautrējas ieturēt Raiņa līniju un pārstāvēt trūcīgāko sabiedrības slāņu interesēs, kā to mēdz darīt sociāldemokrātiskās partijas visā pasaulē. Lai gan pati nepiederu kreisi orientēto vēlētāju kategorijai, tomēr ļoti atbalstāma šķiet šīs partijas neslēptā orientācija – aizstāvēt maznodrošināto intereses. Ar Progresīvie ienākšanu Latvijas politikas laukā, mums beidzot ir partija, kas nevis pārstāv kādu populāru personību, oligarhu vai „šiverīgu veču kopu“, bet gan politisko virzienu sociāldemokrātismu, kas eksistē arī citur Eiropā un ir viegli atpazīstams. Par to viņiem – paldies. Beidzot ieradusies partija ar konkrētu orientāciju un viegli saprotamiem vēlētājiem.

Turpretī partijai KPV.LV  interesē tikai „pieejams ģimenes ārsts“ kā „sociālā komforta pamats“. Izskatās, ka šī partija ar trūcīgāko sabiedrības daļu veselības aprūpes problēmu atrisināšanu nevēlas nodarboties, jo vēlētājs šeit (acīmredzot) ir pārticis jauns cilvēks, kura vienīgais veselības aprūpes elements ir mājas ārsts.  Rodas iespaids, ka šī partija ir turīgās sabiedrības daļas aizstāve, kurā veselības aprūpes sistēmā interesē tikai divas lietas: 1) mājas ārstu komforta uzlabošana, 2) ārstu birokrātisko darba pienākumu samazināšana, kas automātiski uzlabošot arī demogrāfisko situāciju valstī (?!). Vārdu sakot, veselības aprūpe visplašākajā spektrā, šo partiju nemaz neinteresē. Tie, kas ir slimi, invalīdi vai sirgstoši, lai tiek ar savām problēmām galā paši.

Izglītība un latviešu valoda skolās

Nevienam nav noslēpums, ka skolu skaits valstī ir strauji samazinājies, laukos skoliņas atrodas tālu, pedagogiem zemas algas un bagātie turpina nosūtīt savus bērnus skoloties uz ārzemēm. Kāda tad ir jauno partiju izglītības attīstītības stratēģija Latvijā?

Manuprāt, pirmais un galvenais uzdevums, lai likvidētu segregētu sabiedrību, ir pāreja visā apmācību sistēmā uz valsts valodu. Lai latvieši un krievi mācītos vienās skolās un vienās klasēs. Nešķirojot pēc tautības. To vajadzēja izdarīt jau sen un partija Attīstībai/Par ar šo sāk savu izglītības projektu nākotnei. Tas nozīmē, ka latviešu valoda būs darba valoda visās mūsu valsts skolās nākotnē. Šo nostāju atbalsta arī partija KPV.LV. Taču partija Progresīvie šo latviešu valodas jautājumu skolās neizvirza kā prioritāti. Par to programmā vispār netiek runāts. Tiek daudz un detalizēti uzskaitītas kvalitātes uzlabošanas taktikas, taču šis (tik ļoti svarīgais mūsu valstij!) jautājums atsevišķi izdalīts Progresīvo programmā netiek. Tā vietā uzsvērts mazākumtautību valodu atbalsts un latgaliešu valodas (kā izvēles disciplīnas) apmācība skolās. Arī Attīstībai/Par pievērš uzmanību mazākumtautību valodām skolās. Tas nozīmē, ka izglītības jautājumā vienīgais kardināli atšķirīgais jautājums ir pāreja uz latviešu valodu skolās, kas partijai Progresīvie programmā neparādās, bet Attīstībai/Par un KPV.LV to virza kā ļoti svarīgu savu nostādņu avangardā.

Mani (kā augstskolas pasniedzēju) ļoti interesēja augstākās izglītības nākotnes izredzes, kuras Progresīvie uzsver 9.6. punktā kā kvalitatīvākas augstākās izglītības nodrošināšanu, kas būtu konkurētspējīga vismaz reģionālā līmenī. Godīgi sakot domāju, ka šis ir slikts konstatējums, jo mūsu augstskolu mācībspēki ir (vairumā gadījumu) ļoti labi konkurējoši arī Eiropas un pasaules līmenī un šis mērķu piezīmējums izskatās krietni vien pazemojošs man un maniem kolēģiem Latvijas universitātēs un augstskolās. Taču varu pievietoties Progresīvo nostādnei par to, ka sev jau pienācis laiks izbeigt zemas kvalitātes dublējošo programmu ražošanu augstākās izglītības līmenī. Gaidu, kad beidzot tiks paaugstinātas algas zinātniskajām personālam augstskolās un Progresīvie to 9.7. punktā arī apsola izdarīt. Partija Attīstībai/Par augstskolu mācībspēku atalgojuma problēmām un zinātniskā personāla „noliesēšanai“ nepievēršas nemaz. Viņus šis jautājums neinteresē. Žēl.

Artusa Kaimiņa partijas KPV.LV stratēģija izglītības jomā demonstrē tā saucamās „Krievijas reklāmas“ loģiku, kad galvenais satura akcents tiek likts nevis uz savu ideju argumentāciju, bet gan uz pašreizējās valdības neveiksmju atmaskošanu. Galvenais šīs partijas kritiķu trieciens adresēts izglītības ierēdņu virzienā, kas partijas programmā tiek raksturoti kā „negodprātīgi uzņēmēji, kuriem svarīgākais ir finansējums un tā iegūšanas un izlietošanas pamatojums, nevis valstiskas problēmas risinājuma meklējumi pēc būtības.” Situācija valstī šajā jomā esot ļoti slikta, tāpēc partijas programma plāno turpināt skolu un skolotāju skaita samazināšanu. Valstij esot jāpārņem skolu tīkls un jānodrošina konkurētspējīgs atalgojums skolotājiem.  Partija piedāvā monopolizācijas un koncentrācijas procesu kā skolu izglītības kvalitātes nodrošinātāju, t.i., mazāk skolu un skolotāju nodrošināšot lielāku konkurenci skolotāju starpā un tāpēc pacelšot izglītības sistēmas kvalitāti. Šī ideja neizskatās pārdomāta un pārliecinoša, drīzāk sasteigta un populistiska. Nav pārliecības, ka labie skolotāji lauzīsies pie mācīšanas un vecāki un skolotāji gavilēs, skolu un skolotāju skaitam samazinoties.

Nekas šīs partijas programmā nav teikts par zinātnisko iestāžu attīstības plāniem. Taču tiek plānots koncentrēt visas valsts augstskolas vienā vienīgā augstskolā, kuras nosaukums būšot viens pats un universāls:  Latvijas Universitāte. Tur, tātad, mācīs visu – sākot ar aktiermākslu, medicīnu un beidzot ar veterinārajām zinātnēm un kodolfiziku. Kādas sekas valstij var atnest tikai vienas augstskolas eksistence, to programmas autori nav iedomājušies. Pametot visas esošās augstskolas zem viena nosaukuma būšot iespējams panākt „būtiski efektīvāku augstākās izglītības sistēmu”, – teikts partijas KPV.LV programmā. Kā to reāli būs iespējams panākt, – partijas stratēģi tomēr nepaskaidro. Šie priekšlikumi vairāk atgādina Gorbačova laika „perestroikas“ idejas, kad alkoholisms tika izskausts aizliedzot pārdot vīnu un likvidējot vīnogulājus. Savukārt „katliņu saturs“ mainījās, ja tika nomainīti katliņu vāciņi.

Cerams, ka divu svarīgu sabiedrības jomu salīdzinājums jauno politisko partiju skatījumā, palīdzēs vēlētājiem saprast savu izvēli oktobra vēlēšanu procesā.

Mums nepieciešami spējīgi, mērķtiecīgi un rīcībspējīgi deputāti. Latvijai un mūsu kopīgajai nākotnei, kurā pavadīsim savu atlikušo mūžu visi kopā.

 

 

Konfektes ar siļķi jeb karš pret žurnālistiem

Posted on by
1

Speciāli TVNET
Kārtējo reizi, rakstot par mediju misiju demokrātijā, ir sajūta, ka liela mūsu sabiedrības daļa tomēr nesaprot, par ko ir runa. Padomju laikos avīzes, žurnāli, radio un televīzija slavināja varu un partiju, daudzināja darba varoņus un sumināja brašus kolhozniekus. Viss šķita labi sakārtots: pieticīga maltīte, komunālie dzīvokļi, visi vienādi trūcīgi, lišķīgi, pelēki un pieticīgi. Par Gulāgu un citām „negācijām“ neviens avīzēs tautai neziņoja. Tāpēc radās iespaids, ka tādu „nejauku lietu“ padomijā vispār nav. Tagad žurnāli slavē nemotivēti populāras personas un TV neparasti bieži nopeļ politiķus un līderus. Tiem, kas pieraduši pie padomjlaiku saulainajiem vadoņiem, nepatīk mediju asais tvēriens pret varas un naudas mahinācijām šodienas Latvijā. Viņiem šķiet, ka Krievijā un Baltkrievijā ir labāk. Tur viss vieglāk saprotams un dzīvot ērtāk. Tur avīzes slavē līderi un televīzija rāda kā Putins visu var un prot. Viņš spēj lidot kopā ar dzērvēm virs mākoņiem un prot uzrūkt naidniekiem „pa skarbo“ gan Latvijā, gan ASV un citur. Viņš krieviem ir „varonis“ un „vadonis“, bet mums tāda supercilvēka pie varas nav.

 Informatīvās telpas problēma

Pagātne mums velkas pakaļ kā veca konservu kārba joprojām. Šķindēdama un grabēdama. Vai padomju laika psiholoģiski kontuzētie cilvēki saprot šodienas mediju darbu? Šķiet, ka nesaprot viss. Viņiem pietrūkst masīvā pozitīvā informatīvā fona medijos, kas bija obligāts okupētās Latvija telpā. Toreiz – pilnas avīzes ar „labajiem komunistiem“ un viņu „lieliskajiem sasniegumiem“. Tagad pilni mediji ar kritiskiem, atmaskojošiem un ironiskiem rakstiem, kas kritizē valsti un nopeļ tās vadītājus. Nav pat partiju, par kurām balsot vēlēšanās. Kur nu vēl vadoņa trūkums. Liela daļa jau atkal gaida „Ulmani nr. 3“, kas atnāktu un „nokārtotu problēmas“ šodienas kašķīgo partiju vietā. Esošā kritiskā aina daudzus nesajūsmina. Iespējams, ka daļa no mums nesaskata šo skumjo vēlētāju sajūtu fonu. Tagad, priekšvēlēšanu perioda laikā taču tas eksistē. Pie kam kauninām vēlētāju par pasivitāti un nespēju izvēlēties pareizo deputātu kopu parlamentam. Vai vēlētājam šodien vajadzīgs atbalsts vai nosodījums?

Domāju, ka daļa vēlētāju patiešām jūtas vīlušies un sabaidīti. Taču vaina nav tikai viņu politiskajā izglītotībā un pasivitātē. Šāds efekts nav tikai politiķu vai neveiksmīgas ekonomiskās politikas rezultāts. Vainīgi ir arī masu mediji, kas pēc 90. gadu dziesmotās revolūcijas, nav vienmēr atradušies sava pienākuma augstumos. Nav pratuši ievest tautu jaunajā laikā, nav spējuši paskaidrot lietas, kas nav viegli un vienkārši saprotamas. Tātad, nav veikuši audzinošo funkciju jeb sekundāro socializāciju.

Kāpēc tā notika? Tāpēc, ka vairums mediju vadītāju jau 90. gados pievērsās vienīgi ASV mediju modelim. Ignorējot Eiropas piemērus. Visvieglāk un lētāk ir spridzināt skandālus un atmaskot neliešus politiķus. Diemžēl ar to nepietiek līdzsvarotam valsts mediju darbam postkomunisma Eiropas valstī. Iztrūcis ir izglītojošais un audzinošais faktors, kas attiecīgi negatīvi atriebjas šodienas sadzīvē un psiholoģiskajā depresijā. Salīdzinājumam ar pārtikas sortimentu, mūsu mediji piedāvā tikai konfektes (izklaidi) ar siļķi (negatīvu tendenču atmaskojums) un viss. Badā neesam, bet neviens nav paēdis.

Nē, nav vajadzīgi „pozitīvie“ sižeti ziņu izlaidumos. Taču ļoti nepieciešami visi attīstītā žurnālisma lauki, kas Latvijai joprojām vārguļoun akūti iztrūkst jau otro gadu desmitu. Tieši noteikta satura deficīts rada depresīvu fonu skumjai videi, kuru varam novērot šodienas Latvijā. Laikā, kad mūsu pilsoņi nesaprot par ko balsot.

Vai situāciju var labot? Protams, ka var, taču šim nolūkam nepieciešama mediju tiesībsarga institūcijas ieviešana un sabiedrisko mediju kvalitātes latiņas pacelšana. Vienkārši tāpēc, ka mediji nav tikai bizness tā īpašniekam, bet arī informēšanas un izglītošanas līdzeklis tautai. Ja pēdējā funkcija jau ilgstoši netiek realizēta, tad sekas sajūtamas šodien hroniska pesimisma izpausmēs. Ir pienācis pēdējais laiks šo kļūdu izlabot, jo tas ir neatliekami nepieciešams mūsu valsts un sabiedrības nākotnei. Īpaši tagad, kad putinistu un trampistu ofensīvas laikā, mēs mediju informatīvā nolaidīguma pēc, varam pat zaudēt savu brīvību un valsti. Šāds risks nav iedoma. Diemžēl. Donalda Trampa un Vladimira Putina uzbrukumi medijiem ir ļoti nopietna zīme ne tikai amerikāņiem un krieviem, bet arī mums. Sagraujot brīvu žurnālistiku tiek iznīcināta demokrātija. Ja šī „gangrēna“ mazliet draud vecajām demokrātijā, tad mums par to gan ir jāuztraucas, jo žurnālisma lauks Latvijā joprojām nav stabils un neiedragājams pret visām zemestrīcēm, kas ierodas nelūgtas.

Neesam tautas ienaidnieki

Par ASV prezidenta Donalda Trampa uzbrukumiem žurnālistiem ir rakstīts daudz. Viņa 2016. gada uzbrēciens CNN reportieriem kā „viltus ziņu izplatītājām“, jau sen iegājis vēsturē un kļuvis par klasisku politiķa nesavaldības paraugu. Fake Newsviņa izpratnē ir nevis nepatiesa vai melīga informācija, bet gan ziņa, kas nav Trampam labvēlīga. Jāpiezīmē, ka arī pašmāju politiķi savos izteikumos nav tālu no Trampa loģikas. Īpaši uzkrītoši šo pieeju nācās konstatēt lasot Aināra Šlesera izteikumus par žurnālistiem un žurnālistiku „Rīdzenes sarunu“ stenogrammās, aktiera un politiķa Artusa Kaimiņa izteikumos un Aivara Lemberga populisma deklarācijās. Klaigāt par mediju apseglošanu ir modē. Taču tikai tagad beidzot amerikāņu kolēģi ir ķērušies pie lietas un Boston Globe [1] uzņēmusies iniciatīvu aizstāvēt žurnālistiku pret Trampa patētiskajām ofensīvām sociālo mediju telpā. Jāpiezīmē, ka Tramps uzbrūk intensīvi un bieži, tāpēc aizstāvība ir nepieciešama.

Ar šādu aicinājumu Boston Globe[2]aizvadītajā ceturtdienā uzsāka aktīvu informēšanas akciju pret trampistu loģiku mediju misijas interpretācijā. Līdz šim attīstītajās rietumvalstīs sabiedrības vairākums izprata gan mediju misiju sabiedrības demokratizācijas procesos, gan  apzinājās žurnālista darba uzdevumus un pienākumus, tos respektējot. Taču līdz ar nacionālpopulistu parādīšanos uz politiskās skatuves, iedibinātā kārtība tika nojaukta. Pēkšņi vairāki neokonservatīvo partiju vadītāji (Berluskoni, Lepena u.c.) uzsāka skaļi paust savu nepatiku par to, ka žurnālisti „bāž degunu“ problēmās, „kas uz tiem neattiecās“ un publicē faktus, kas kompromitē vīrus ar naudu un varu. Šādi žurnālisti nekavējoties tika dēvēti par „tautas ienaidniekiem“, lai gan atmaskojumi un patiesības atklāšana ir tieši mediju darba pienākums. Lokomotīves lomu šim politiķu un biznesa ļaužu atriebes vilcienam uzņēmās Donalds Tramps. Viņš kategoriski norobežojās no visām ziņām un informācijas, kas pašam nav izdevīga, deklarēja sev nevēlamu informāciju par viltus ziņām un nekautrējās uzsākt sev nepatīkamu žurnālistu vajāšanu, daudz neatpaliekot no Vladimira Putina mediju vadības loģikas Krievijā. Rezultātā pamazām tika izveidots dezinformācijas „miglas aizkars“, kas radīja negatīvu auru mediju darbam un devalvēja žurnālistu pienesumu sabiedrības vajadzību nodrošinājumam.

Tas, ka birokrātiem, ierēdņiem un politiķiem mēdz nepatikt žurnālisti, nav nekas jauns. No Krievijas ievazātie pazemojošie apzīmējumi žurnālista profesijai  šodien ir pazīstami arī Latvijā. Pie mums šī novirze ir mantojums no PSRS laikiem, kad mediji apdziedāja, slavināja valsts varu un vālēja himnas darba varoņiem un komunistu līderiem. Mediju pārmešanās pretējā „pusē“ bijušajiem kompartijas nomenklatūras līderiem šķiet nepiedodams grēks. Tāpēc arī Latvijā pēdējo dekāžu laikā tika „nopirktas“ vadošās avīzes, radio un TV stacijas, ar mērķi tās turēt paklausībā pēc padomju laika modeļa. Diemžēl šis vietējo oligarhu projekts ir izgāzies un trampisma ideju izmantojums mediju vadībā cietis fiasko. Mums reāli (ar retiem izņēmumiem) gandrīz vairs nav masu mediju, kas veic sev uzticēto misiju – cīnās pret varas un naudas alkatību publiskajā telpā. Turpretī attīstītājas rietumvalstīs trampistiem mediju pakļaušanas un savaldīšanas darbs tik ērti neizdodas.  Preses brīvība ir konstitūcijas fundamenta elements un tā anulēšana nav pieļaujama nedz ASV, nedz arī kādā citā demokrātiskā valstī. Tāpēc amerikāņu avīžu protestā pret trampismu šobrīd iekļaujas arī Chicago Sun Times, Philadelphia Inquirer un Miami Herald. Tām pieslejas simtiem mazāku avīžu no visas valsts, uzsverot vienotu nostāju – žurnālistus uzdevums nav būt laipniem un sirsnīgiem pret varu un varas pārstāvjiem. Tiem jāieņem analītiska un kritiska pozīcija pret varu, lai tauta saprot, kas valstī notiek. Šo kritisko nostāju valdniekiem nav tiesību dēvēt par nepatiesu vai negodīgu tikai tāpēc, ka atmaskojums nerunā viņiem par labu. Mediju pārstāvju satraukuma iemesls ir  konstatētie efekti, kurus izraisa trampistu iedēstītie skepses asni pret medijiem un to darbu. Viņu vēlme apmulsināt patērētāju un samulsināt sabiedrību attiecībās ar mediju godprātību. Šo apmulsumu lielā mērā demonstrēja bruņotie uzbrukumi lokālajai avīzei Capital Gazette[3].

„Stiprās rokas“ vilkme

„Tas, ka 44% aptaujāto republikāņu vēlētāju šodien uzskata, ka Trampam vajadzētu piešķirt visas despotam pienākošās varas sviras, lai slēgtu masu medijus” (Kansas Citu Star[4]) pierāda, ka viņa uzbrukumi sociālajos medijos žurnālistiem nav bez sekām. „Šāda notikumu attīstība ir draudīga un tieši tāpēc mums visiem ir pamats nopietnām bažām par mūsu valsts nākotni” – konstatē Sanhosē Mercury News[5]. Ceturtdienas intervijā LR1 Krustpunktiem socioloģisko pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš arī nekautrējās atzīt, ka  „ļoti liela daļa Latvijas iedzīvotāju ilgojas pēc stipras rokas”[6]. Viņus satraucot „parlamentārās demokrātijas bardaks, kas neejot pie sirds un būtu vieglāk dzīvot, ja pasaule būtu iekārtota vienkāršāk. Kā tajā pašā Baltkrievijas modelī” (turpat). Tas nozīmē, ka nekur tālu no PSRS laika „lopu kūts“ neesam pa šiem valsts brīvības gadiem aizgājuši, ja „ļoti lielai daļai“ mūsu valsts iedzīvotāju gribas atgriezties totalitāras valsts dzīvnieku fermā. Stiprās rokas vilkmes joprojām eksistē un tas nav laba zīme.

Amerikāņiem šķiet, ka neviens no līdzšinējiem valsts prezidentiem nav bijis pilnībā apmierināts ar mediju darbu. Taču neviens no 44 nav bijis tik negodīgs un agresīvs attiecībās ar masu medijiem kā pašreizējais Donalds. „Viņš apzināti kūda vienu amerikāņu grupu pret otru”, – konstatē Chicago Tribune[7]uzsverot ka „agrāk vai vēlāk šī verbālā kūdīšana un rīdīšana var transformēties reālos grautiņos, kurus ideoloģiskie ekstrēmisti arī praktiski realizēs pret žurnālistiem un citādi domājošajiem”. Protesti pret Trampu novērojami arī ārpus ASV. Britu The Guardianceturtdienas ievadrakstā sinhronizē savus uzskatu ar ASV kolēģu pausto nostāju: „Donalds Tramps nav vienīgais ASV prezidents, kurš uzbrūk presei vai jūtas netaisnīgi apstrādāts no žurnālistu puses. Taču viņš ir pirmais, kuram ir izstrādāta uzbrukuma stratēģija, lai sašķaidītu un kompromitētu un pēc tam anulētu mediju darbu”[8]. Viņa administrācijas darbinieki neskaitāmas reizes ir uzbrukuši visam neatkarīgo mediju areālam, konkrētiem žurnālistiem ar mērķi iedvest tautai, ka žurnālisti „kā tādi“ ir tautas ienaidnieki. Viņa uzstāšanās mītiņos (Tampas līcī un Vilksā – Bārā) bija izcili agresīva pret neatkarīgo mediju darbu. Kritiku Trampa virzienā šeit uzsver arī ANO cilvēktiesību komisārs Zeids Rāds AlHusseins, aicinot nepieļaut kūdīšanu un vardarbību pret mediju darbiniekiem un žurnālistiem.

Protams, ka Donaldam Trampam labvēlīgais austrāliešu izcelsmes mediju magnāts Ruperts Merdoks sev piederošajā Wall Street Journalar komentētāja Džeimsa Frīmena (James Freeman) palīdzību[9]noliedz esošo protestu. Taču izņēmums, arī šajā gadījumā (tieši tāpat kā vācu gramatikā) apstiprina likumu. Proti – draudēt medijiem nozīmē graut demokrātiju valstī un tāpēc nav grūti uzminēt, kāda veida vadītāji šo līniju praktizē. Tie ir totalitārisma piekritēji. Tie paši, kurus mūsu zemē esam piedzīvojuši ilgstoši un tāpēc zinām, kāds ir šādas pārvaldīšanas iznākums. Tas nozīmē,  ka politiķu netīrais karš pret žurnālistiem šeit un tur ir jāpārtrauc visās izteiksmēs, jo medijiem ir nepieciešama daudz plašāka telpa nekā līdz šim piedāvāts. Tas vajadzīgs nākotnes un demokrātijas interesēs.

[1]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[2]https://www.bostonglobe.com/opinion/editorials/2018/08/15/editorial/Kt0NFFonrxqBI6NqqennvL/story.html

[3]28. jūnijā 38 gadus vecs vīrietis ielauzās Anapolisas avīzes redakcijā (Merilendā) nogalinot piecus un ievainojot četrus avīzes līdzstrādniekus.  Izmeklēšanā noskaidrojās, ka šis vīrietis jau ilgāku laiku realizējis atriebes kampaņu pret vietējo avīzi Capital Gazette, jo tajā bijuši publicēti raksti, kas liecinājuši par viņa vajāšanu un cietsirdību pret kādu sievieti. Avīze publicējusi arī tiesas spriedumu. Rezultātā vīrietis nogalinājis redakcijas žurnālistus. Pēc traģiskā notikuma simtiem amerikāņu piedalījās protesta gājienā pret varmāku. Vairums no viņiem uzskatīja, ka masu slepkavībā pret mediju vainojams Donalda Trampa rīdīšanas iespaids un viņa publiskā kūdīšanas kampaņa pret žurnālistiem un masu medijiem. Slepkava ilgstoši vajājis avīzes žurnālistus sociālajos medijos un draudējis izrakņāties ar  katru no līdzstrādniekiem atsevišķi.

[4]https://www.kansascity.com/opinion/editorials/article216687685.html

 

[5]https://www.mercurynews.com/2018/08/15/editorial-president-trump-we-are-not-the-nations-enemy/

 

[6]http://lr1.lsm.lv/lv/raksts/krustpunkta/skds-vaditajs-arnis-kaktins-aptauju-dati-tira-veida-nav-prognoze.a107338/

[7]http://www.tronc.com/gdpr/chicagotribune.com/

[8]https://www.theguardian.com/us-news/2018/aug/13/united-nations-human-rights-nearly-impossible-to-defend-zeid-raad-al-hussein

[9]https://www.wsj.com/articles/trumps-honeymoon-with-media-almost-over-1534192809

Vai tauta ir dumja? Aiziešanas loģika un reālā politika

Posted on by
Atbildēt

Speciāli TVNET

Referendumi jeb tautas aptaujas process, kas pirmajā mirklī šķiet godīgs sabiedrības viedokļa apzināšanas ceļš, nemaz nav tik vienkārša lieta. Rūpīgāk ieskatoties, var novērot arī problēmas, kas šodien izgaismojas līdz ar britu aiziešanu no Eiropas Savienības. Tā saucamais Brexit (Apvienotās Karalistes aiziešana no eiroūnijas) faktiski ir ievedis šo valsti strupceļā. Kurp tālāk?

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Vai tauta ir dumja?

Sākumā daudziem vēlētājiem bija skaidrs, cik daudz priekšrocību būs, ja Apvienotā Karaliste nepaliks Eiropas Savienības sastāvā un pametīs to. Kas notiks pēc aiziešanas, tas gandrīz nevienu (pirms diviem gadiem) neinteresēja. Brexit piekritēji uzskaitīja vienīgi priekšrocības, kas radīsies brīdī, kad tiks aizslēgtas durvis uz ārpasauli, ierobežojot ekonomisko migrantu plūsmu no tās. Tagad durvis beidzot patiešām tiks aizvērtas.  Premjerministre Terēza Meja jau divus gadus cenšas tās aizvērt, reducējot sāpīgas sekas savai valstij.

Sākumā notika vienošanās par „mīkstu nosēšanos“, taču viedokļi arī šajā virzienā dalās. Šis piemērs ilustrē problēmu, kas rodas aptauju rezultātā, t.i., politikā gandrīz nav jautājumu, kurus var atrisināt ar atbildi “jā“ vai “nē“. Strīdus jautājumi mēdz būt tik komplicēti, ka divas atbildes neko neatrisina. Tas nozīmē, ka nevis tauta un vēlētāji ir dumji un neprot izvēlēties pareizo atbildi, bet gan politikas flangi ir savstarpēji integrētas sfēras, kuras nav vienkārši polarizējamas un tāpēc atrisināmas aptaujas rezultātā.

Parastā tauta pret politiķiem un eliti

Šobrīd ļoti iecienīta ieeja politikā ir apgalvojums, ka varoņi nostājas pret veco, korumpēto politisko eliti un atnesīs tēvijai jaunus laikus. Tā apgalvoja Tramps savā priekšvēlēšanu kampaņā, tā sludina populistu partijas Latvijā, un līdzīgi rīkojas visi populisti šaipus un viņpus valsts robežai. Mūsu reprezentatīvajā demokrātijā deputātus ievēlam parlamentā, kur tie arī pauž mūsu viedokli tālāk, pieņemot lēmumus. Ja šie politiķi mums nepatīk, tad varam tos nomainīt nākamajās vēlēšanās, kas Latvijā norisināsies jau oktobrī. Tā kā tiešās demokrātijas izpausme (referendums) nekādā mērā nav pozitīvāks vai godīgāks pasākums par demokrātiskām vēlēšanām, tad mums nav pamata uzskatīt, ka visi valstij svarīgākie jautājumi būtu jāizlemj vēlētāju aptaujas ceļā. Lielbritānijas vēlētāji nobalsoja par Breksitu. Taču vienlaikus bija iebalsojuši parlamentā deputātus, kuru balsojums bija pret valsts izstāšanos no Eiropas Savienības. Kas tad ir svarīgāks? Vai vēlētāju referenduma rezultāts, vai to pašu vēlētāju ievēlēto politiķu balsojuma iznākums? Starp citu, demokrātija pieļauj dažādas nobalsošanas formas, kurās uzvar vairākums. Tomēr tas nenozīmē vairākuma diktatūru, jo minoritāšu aizsardzība ir modernas liberālās demokrātijas priekšnoteikums.

Referendumi nav izeja problēmu situācijās. Īpaši bīstami tie kļūst brīdī, kad tiek mēģināts veikt izmaiņas konstitūcijā. Šādos gadījumos vajadzīgs parlamenta vairākuma balsojums un vēl dubults akcepts, ar vienām vēlēšanām pa vidu. Tagad britiem ir milzums problēmu, jo referendums pieprasīja 50% + 1. Vienā rāvienā panika ņēma virsroku, ekonomiskie migranti un eirobirokrātu arogance panāca savu. Briti aiziet, taču neviens nav drošs, vai šī šķiršanās viņus padarīs laimīgākus. Sabiedrībā virmo neapmierinātība par notikušo, jo aiziešanas scenārijs daudziem vēl pirms dažiem gadiem likās citādāks. Tagad skaidri redzami arī zaudējumi, kas valstij var izrādīties liktenīgi.

Jāņu maldugunis

Kāpēc briti nobalsoja šādi pirms diviem gadiem, to šodien grūti paskaidrot. Iemesli ir vairāki. Vēl dīvaināk ir noskatīties uz centību, ar kādu britu politiķi turpina šo izstāšanās procesu. “Brexit bija ļoti destruktīvs process,“ konstatē diplomāte, kas nevēlas nosaukt savu vārdu, uzsverot, ka “arī pats izstāšanās process no ES ir tikpat destruktīvs”. Jāpiezīmē, ka pēc Apvienotās Karalistes izstāšanās no Eiropas Savienības ir pieklusušas balsis par šo tēmu Ziemeļvalstīs. Interesanti, ka agrāk lielā nepatika pret Briseli šodien nav augusi augumā. Nepalīdz pat zviedru valdošo partiju centieni novelt 2015. gada bēgļu krīzi uz Eiropas Savienības nespēju reaģēt. Vēlētājs zina un saprot, ka pašmāju regulētāji tomēr ir pie vainas. Nevajag deleģēt Briselei savu neizdarību un kļūdas, cerot, ka vēlētājs to “nopirks“. Skandināvi to saprot, bet briti tomēr tika apmulsināti un izdarīja tieši tā, kā Kremļa troļļi vēlējās, – pameta Eiropas Savienību. Četrus mēnešus pirms Donalda Trampa stāšanās ASV prezidenta amatā. Tikai tagad pamazām kļūst skaidrs, ka Bexit un Trampa ievēlēšana ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Populisma histērijas izpausme.

1533

Britu salu vēsturē ir vairāki līdzīgi notikumi, kas liecina par gatavību atdalīties no kopējām konteksta tendencēm. 1533. gadā karalis Henrijs VIII izstājās no katoļu baznīcas. Interesanti, ka šo soli viņš nespēra reliģiskās pārliecības dēļ, jo pats līdz sava mūža beigām uzskatīja sevi par katoli. Viņš šādi rīkojās, lai šķirtu savu laulību ar Katrīnu un apprecētu Annu. Lai panāktu šķiršanos, karalis mainīja valsts pozīciju, izstājoties no katoļu pasaules ar pāvestu centrā, un radīja jaunu mītu (Edwin Jones, ”The English nation: The great myth”) jeb jauna veida identitāti saviem padotajiem. Tagad, Brexit sakarībā, notika tas pats: „Mēs neesam eiropieši. Lielbritānija ir sala“ – tika apgalvots referenduma priekšvakarā, lai gan turpat vien pie vecā kontinenta šī sala joprojām ir noenkurota.

Nākamais norobežošanās solis bija 1940. gads, kad pēc Francijas kapitulācijas Lielbritānija sajutās viena cīņā pret nacistisko Vāciju. „Briti toreiz saskatīja savu lomu Otrā pasaules kara gaitā pavisam citādi, nekā to novērtēja kontinentā,“ atzinās kāds bijušā premjerministra Deivida Kamerona līdzstrādnieks preses konferencē. Ar to viņš domāja ticību savai nacionālajai valstij un nespēju saprast, kā iespējams samazināt bruņotu konfliktu iespējas, reducējot nacionālo valstu neatkarību. Pēc britu vairākuma domām, tieši nacionālā valsts palīdzēja pretoties Hitleram 1940. gadā. Nekādus citus pazemes akmeņus viņi šajā projektā nesaskata joprojām. Lai saprastu šo britu konservatīvismu, der atgādināt arī par Mārgaretu Tečeri un 1975. gadu. Tieši viņas vadībā 1973. gada UK kļuva par ES dalībvalsti (67%:32%). Šodienas „breksistiem“ 1975. gada referendums skaitās „cita situācija“, jo tolaik ūnija sadarbojās galvenokārt ekonomiski un jautājums par politisku centrtieci vispār nebija dienas kārtībā. Pēdējais trieciens bija 2004. gads, kad Eiropas Savienībā iestājās jaunās dalībvalstis, Latviju ieskaitot. Toreiz tieši briti aktīvi atbalstīja jauno valstu ienākšanu, taču nevēlējās pārvērst ekonomiskās sadarbības projektu par politisku ūniju ar nosaukumu  Eiropas Savienotās Valstis. Tad parādījās pirmais nopietnais briesmonis, kuru mediju apritē dēvēja simboliski par „poļu santehniķi“.

Darba migrantu paisums

Ar šo jēdzienu vecajās dalībvalstīs saprot darba migrantus. Tos pašus, kas dodas uz rietumiem labākas darba dzīves meklējumos. Piedāvā savas darba rokas tiem, kas vairāk maksā. Jorans Pēršons, Zviedrijas premjerministrs, bija pirmais, kas neslēpa savas bažas par to, ka, piemēram, Baltijas valstis iztukšošoties un melnstrādnieki no turienes došoties uz rietumiem, noslīcinot veco valstu darba tirgu. Tā tas arī notika, Lielbritānijas virzienā darbu uz rietumiem brauca meklēt ļoti dažādu profesiju ļaudis. Ne tikai „poļu santehniķi“, kas ieradās rietumos pirmie un ar savu lielo skaitu piešķīra savas profesijas simbolisko „seju“ ekonomiskajiem migrantiem. Sākumā darba tirgus izturēja, jo darbaspēks daudzās jomās bija vajadzīgs un finanšu sistēma saglabāja stabilitāti. Sākumā arī briti ieguva, nodarbinot „poļu santehniķi“ savā labā. Vēlāk aina mainījās. Visi vairs nebija sajūsmā, un tāpēc piedzima UKIP partija, kas ieceļotāju paisumā redzēja tikai problēmas. Tagad arī Terēza Meja neizvairās un atklāti atzīst, ka darbaspēka paisums bija viens no galvenajiem Brexit izraisītājiem. Tāpēc arī ieceļošanas aizliegums viņai joprojām ir pats svarīgākais jautājums. „Sēņu lasītāji“ un „Tesco noliktavu strādnieki“ no Austrumeiropas esot pie vainas. Viņa, kā kārtīga ģimenes māte, cenšas aizvērt durvis „šiem cilvēkiem“ uz savu valsti. Sekot Norvēģijas piemēram viņa nevēloties. Lielbritānija pametīšot arī muitas ūniju. Visur būšot jauni līgumi. Brexit ministrs Dāvids Deiviss (David Davies) jau 2016. gadā solīja, ka brīvās tirdzniecības līgumi būšot daudz izdevīgāki nekā agrāk, taču divus gadus vēlāk noskaidrojās, ka Lielbritānijai joprojām nav nekāda konkrēta šķiršanās scenārija laulībā ar ES. Tāpat nav vienošanās par tirdzniecību.

Domāju, ka nav jēgas uzskaitīt visas problēmas, ar kurām karalistei nācies sastapties izstāšanās procesa laikā. Ieskaitot līgumus, informācijas plūsmu, komunikācijas sistēmas un citas problēmas. Bijušais ārlietu ministrs Boriss Džonsons par šīm tēmām satraucās, taču tās atvairīja ar vienkāršu argumentu: “Pie velna ekonomiku un biznesu (fuck business)!”

Ziemeļīrija ir nākamā bremze izstāšanās mehānismā. Par šo cinīti pirms diviem gadiem neviens breksita propagandists vienkārši neaizdomājās. Izstājoties no ES, robeža starp Ziemeļīriju un Īriju kļūst par Lielbritānijas un ES robežu, kurā jāievieš robežkontrole un muitas pārbaudes. Zinot šā reģiona vēsturi, nākas saprast, ka tas nebūs viegli paveicams. Protams, UK var izstāties no ES, bet saglabāt muitas savienību ar ūniju. Formāli vai neformāli saglabājot savu vietu iekšējā tirgū. Tā būtu mīkstā nosēšanās. Taču „breksitieši“ šo pieeju neakceptē. Ja šķiras, tad jāšķiras. Tā viņi uzskata. Taču izskatās, ka Mejai neizdosies realizēt pieprasīto skarbo izstāšanās līniju. Parlaments to neakceptēs. Nav cerību piešķirt Ziemeļīrijai arī speciālo statusu. Pret to iebilst protestantu partija DUP. Viegli nebūs. Redzēsim, kas un kā vēl notiks līdz Lielbritānijas aiziešanai no ES 2019. gada 29. martā. Līdz brīdim, kad referenduma rezultātā Lielbritānija paliks viena. Aiz jūras. Taču mācība mums visiem ir viena – referendums nav izeja.

Labāk ievēlēt labus politiķus, lai tie arī atrisina visas problēmas, kas valstij ir svarīgas.

%d bloggers like this: