Liktenis vai karma tomēr eksistē. Iespējams, ka dzīves ironija „iztaisa tā“, ka covid–19 lielākie noliedzēji paši ir saslimuši ar šo sērgu. Viens no viņiem ir Lielbritānijas premjers Boris Džonsons. Līdzīgs liktenis piemeklējis arī ANO drošības padomes līderi un vēl pāris prezidentu un ministru dažādu valstu valdībās. Visasākie pliķi tagad jāsaņem populistiem (ASV, Lielbritānija), autoritāriem režīmiem (Brazīlja, Krievija) un diktatūrām (Ķīna).
Nelaimīga mīlestība un negaidītas sērgas
Abām vainām viena un tā pati „slimības gaita“: kategorisks noliegums – naids – depresija un situācijas akcepts. Lielvalstu vadītāji, kas sākuma uzšķaudīja koronas vīrusam, pašlaik atrodas naida periodā. Vairāk nekā 1 miljons cilvēku visā pasaulē jau reģistrēti kā inficēti ar šo postu. 50.000 miruši un šis „melnais skaitlis“ turpina pieaugt. Daudzās valstīs slimnīcas slodzi neiztur un visvecākos vairs nepieslēdz pie glābjošajām mašīnām, jo nav brīvu vietu. Tagad iznāk, ka ļaunais vīruss speciali piemeklējis tieši tos politiķus, priekšniekus, kuru vieglprātīgas rīcības rezultātā saslimuši un miruši pārāk daudz cilvēku.
Pagājušās nedēļas beigās Boriss Džonsons skaļi deklarēja, ka “biščiņ klepo“ un “simptomi ir niecīgi“. Izrādījās, ka premjers ir saķēris nelāgo vīrusu. Tagad viņam būtu jāsēž karantīnā Downing Street, t.i, mājās. Pamanījām, ka Džonsons strauji „nomainījis plati“ un pašlaik vairs nedzied unisonā ar Donaldu Trampu, ka korona „ tāda parasta gripa vien ir“ un, ka (brīnumainā kārtā!) pazudīs pati no sevis. Tagad, iespējams, viņš vairāk nelielītos ar to, ka iet uz slimnīcām un paspiež bezbailīgi roku inficētiem pacientiem. Tagad viņš varbūt nedzertu tēju kopā ar Veselības aprūpes ministra vietnieci Nadine Dorries, kas izrādījās inficēta ar covid–19. Toreiz Džonsons apzināti stūrēja Lielbritānijas kuģa stratēģiju pretēji pārējo valstu loģikai. Viņš skaidri paziņoja, ka visādas slimības nedrīkst iedragāt ekonomiku. Labāk, lai visi strauji saslimst un sērgā ir pāri. Tā teikt, lai vārgie apmirst un mēs soļosim tālāk. Pēc šiem varonīgajiem žestiem pandēmija iesoļoja Lielbritānijā un pirmie publiski saslima princis Čārlzs un pats Džonsons.
Protams, ka mēs visi noskatījāmies televizora ekrānā, ka Čarlzs ir iemācījies rokasspiediena vietā sasveicināties pa jogas „namaste“ modei. Šajā attēlā viņš šādi sasveicinās ar The Rolling Stones mūziķi Ronnie Wood. Man patīk šis sasveicināšanās veids ne tikai ar sevi, bet arī ar citiem. Karaliene Elīzabete beidza sarokoties ar viesiem 11. martā. Monarham šobrīd ir 93 gadu un viņai patiešām būtu jāievēro 2 m, distance no visiem, kas uzturas „viņas augstības“ tuvumā. Vispār … varam neuztraukties par britu ķeizarieni. Britu augstākā „kārta“ nemēdz būt sirsnīgi cilvēki, viņi neapskauj cits citu, ieskaitot savus bērnus. Tā kā 2 m viņiem ir norma ikdienā. Tikmēr karantīnā aizgājuši vēl citi ietekmīgi ļaudis.
Kāpēc viņi saslimst?
Tāpēc, ka ikdienā ir ļoti ciešā kontaktā ar citiem cilvēkiem. Vai mēs zinām visu par viņu veselības stāvokli, kas nemēdz un nedrīkst būt noslēpums publiskajā telpā? Ne, nezinām autoritāro vadītāju un diktatoru reālo situāciju. Pārējie neizliekas un pasaka kā patiesībā ir.
Nepārliecina, piemēram, Donalda Trampa brašie atzinumi, ka viņš neesot inficēts ar koronu. Televīzijas translācijās varēja redzēt Trampa klepošanu un šņaukāšanos, bet – nē! Slims viņš nav! Tramps ir cieši kontaktējies ikdienā ar personām, kas visas ir sasirgušas. Piemēram, prezidents kopā ar Matt Gaetz ilgstoši vizinājās limuzīnā, kopā ceļoja Air Force One un kopā sēdēja Tampam labvēlīgajā pasākumā Conservative Political Action Conference. 6 cilvēki, kuriem ikdienā ir cieši kontakti ar Donaldu Trampu (viņa klubā Mar–o–Lago), ir šobrīd atzinuši, ka visi saslimuši ar koronu, bet Tramps vienīgais ir vesels. Ir attēli, kur Austrālijas iekšlietu ministrs Peter Dutton stāv cieši blakus Ivankai Trampai, bet viņa, protams, paliek vesela. Dzelzbetona cilvēki – gandrīz kā Vladimirs Putins. Tikmēr Kanādas premjerministrs ar kundzi atzina karantīnu un pārcilvēku netēloja.
Irāna un Krievija
Irānā sērga plosījās īpaši smagi. Tāpēc, ka sākumā koronas vīrusu skaidroja kā amerikāņu sērgu, kas kārtīgam musulmanim nepielīp. Vadoši šīītu–musulmaņu priesteri sprediķoja, ka „visas koronas ir lāsts rietumniekiem par viņu netiklo dzīvesveidu“. Pēc tam ar koronu saslima 24 parlamenta deputāti. Divi no tiem nomira. Hāmenēji padomnieks arī saslima un nomira. Taču svētceļojumus viņi neapturēja.
Kuma ir septītā lielākā pilsēta valstī, kas šīītu musulmaņu islāmā tiek uzskatīta par svētu vietu. Tā ir nozīmīgs svētceļojumu mērķis. Katru gadu turpu dodas miljoniem svētceļotāju. Šogad Kumu apmeklēja divdesmit miljoni ticīgo no Irānas, Pakistānas, Azerbaidžānas. Libānas un Irākas. Neviens svēto mītiņošanu neapturēja un nepārtrauca. Tāpēc irāņu televīzija un mediji centās daudz neko nestāstīt par koronu un postu kādu tā izraisa.
Februāra beigās (21.02) Irānā bija parlamenta vēlēšanas, tāpēc „tāda korona“ tur nevienam nebija vajadzīga. Irānā valda autoritāra politiska elite, kurā šīītu reliģiozajiem pārstāvjiem ir liela ietekme. Neaizmirsīsim, ka 3. janvārī ar Donalda Trampa pavēli tika noslepkavots (ar drona uzbrukumu) ģenerālis Kasems Sulejmani , 8. janvārī tika notriekta Ukrainas pasažieru lidmašīna Teherānā ar 176 pasažieriem. Šādā situācijā nevienam politiķim nevajag koronu. Nemaz nevajag. Tāpēc pats galvenais irānis, augstākais līderis, ticīgo priekšnieks jeb ajatola Alī Hāmaneji publiski paziņoja tautai, ka visi ārzemju mediju ziņojumi par koronas vīrusu ir sazvērestība, negatīva propaganda, lai izjauktu Irānas vēlēšanas (AFP). Tikai februāra beigās kaut kas sāka mainīties. Ja kādam no jums interesē, kā viss turpinājās Irānā, es varu to aprakstīt sīkāk. Taču tagad atgriezīsimies un ķersimies pie Krievijas.
Sākumā korona arī krieviem tika skaidrota kā viegla gripa. Taču pēc pāris nedēļām, pats Putins beidzot saprata, ka var neiznākt turēties pie varas svirām vēl iecerētos 16 gadus, ja „distancēšanās“ netiks realizēta. Vienā rāvienā dzīve Krievijā tika apturēta un neviens vairs neko negribēja dzirdēt par to, ka koronai vajag „tikai uzšķaudīt“, ka „vislabāk palīdz pirts ar šņabi“ un ķiploki. Pandēmija ir sabojājusi Putina plānus. Referendums tagad nedrīkst notikt.
Izraēlā karantīnā iesēdināts Benjamins Netanjahu. Viņš bija sarunājies ar Veselības aprūpes ministru un izlūkdienesta Mosād priekšnieku. Abi izrādījās inficēti ar covid–19. Tagad jāsēž mājās un valdību nevar izveidot.
Covid–19 negrib arī Breksitu. Tas nu ir skaidrs. Tikko saslimis Michael Barnier, kas ir ES sarunu vadītājs kontaktos ar Apvienoto Karalisti. Tagad izskatās, ka vienoties par tirdzniecības līgumu neizdosies līdz gada beigām. Breksitu vajadzēs pacelt vēl mazliet uz priekšu.
Liktenis, karma vai izrēķināšanās? Kas to zina. Taču viens ir skaidrs – nevajag izteikties par to, ko nezinām un nevēlamies zināt.
Korona atmasko sabiedrības un cilvēkus. Tā ieradusies kā primitīva stihija no meža un izjauc visu ko esam pieraduši darīt civilizētā sabiedrībā. Kā klusā vētra tā okupējusi zemeslodi un pieņemas spēkā. Šo spēku redzēt nevar, bet tas izriet no inficēto un bojā gājušo skaita. Savādi, ka mēs to saucam par vētru, jo koku stumbri stāv nekustīgi, smiltis acīs vējš nemet un papīri pa gaisu nelido. Mēs sakām „vētra“ un ar to saprotam murgu jeb nelaimi. Postu, kas ir ieradies un pagaidām nav arestējams. Turpinām nevarīgi noskatīties kā neredzamā vētra plosa cilvēkus ar pandēmijas vareno atvēzienu. Vīruss rada sāpes, izbīli, satraukumu un bezpalīdzību. Mēs pēkšņi sākam citādi izturēties cits pret citu privātā un starpvalstu līmenī.
Epidēmijas laiks parāda cilvēkus. Viņu patieso dabu. Avantūrismu vai apzinību attiecībā pret pārējiem. Melīgumu vai godīgumu, taisnīgumu vai alkatību. Prezidenti un priekšnieki nav izņēmums, jo samērā reti augstos amatos nokļūst intelektuāli atbilstoši cilvēki. Šis laiks fokusējas arī uz viņu – „augstāko politisko ešelonu“ muļķību, izgaismo to spožāk un košāk nekā iepriekšējie – mūsu mierīgās dzīves periodi. 
Reiz notika tā, ka slavenība Misāne un lipīgais koronvīruss uz Rīgu atlidoja gandrīz reizē. Pirmā ieradās sava bērna nolaupītāja un publikas pielūgtā Dienvidāfrikas „vajātā princese“ no Kopenhāgenas, apsardzes eskorta pavadībā. Otrais atlidoja nicināms un ienīsts vīruss. Šoreiz sievietes ķermenī no Ziemeļitālijas caur Minheni, bez pavadoņiem. Kļūstot par pirmo lipīgās sērgas gadījumu Latvijā. Abi „viesi“ izraisa pārdomas. Pirmais par to, cik ļoti mēs visi vēlamies būt labi, pat neaizdomājoties par savas rīcības sekām. Otrais – par cilvēka nespēju reāli novērtēt bīstamu situāciju un rīkoties cilvēcīgi un taisnīgi arī krīzes apstākļos.
