Demokrātijas nogalināšana vai veselīgs aktīvisms?

Speciāli TVNET

Pirms pāris dienām zviedru sabiedriskās televīzijas vadībā nāca klajā ar paziņojumu, ka vadībai ir nepieciešams vēl 100 000 eiro, lai nodrošinātu SVT (Sveriges Television) radošā personāla drošību. Katru dienu tiek reģistrēti ap 35 uzbrukumi žurnālistiem, tiešu draudu, pulvervēstuļu un organizētu grupu ofensīvas veidā. Pērn līdzstrādnieku aizstāvības nodrošināšanai izlietoti 320 000 eiro. Šogad ar šiem līdzekļiem nepietiks. Naudas vajadzēs vairāk.

Šis paziņojums mums, medijos strādājošajiem, nav nekas jauns. Pierasts, ka ietekmīgi politiķi un direktori mēdz izrēķināties ar žurnālistiem, nepamatoti sūdzot viņus tiesā par goda vai cieņas „nolaupīšanu“. Šādi iespējams žurnālistiem sarūpēt liekas klapatas, panākt sarūgtinājumu, nokausēt viņus darbā un visbeidzot – apklusināt. Tagad pie vajāšanas ķērušies arī troļļi, entuziasti un „kaujas vienības“, kas arī uzbrūk žurnālistiem „Trampa vērtību“ vārdā.

Proti – „ja tu nerunā vai neraksti mums pa prātam, tad mēs tevi novāksim“. Tas arī tiek darīts, sūtot spamu ar draudiem uz e-pasta adresi, organizējot izsmiešanas akcijas sociālajos medijos un rīkojot publiskas bara rēkšanas par autoriem kā sliktām un smieklīgām personām. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Šis pūļa uzbrukums ir linča tiesa internetā, kas būtiski apdraud demokrātiju. Jo taisnība pēkšņi nav jāpierāda vai jāargumentē. Kurš skaļāk nobrēc, tam – klausa.

Kā tas notiek?

Piemēram, mēdz rīkot uzbrukumus redakcijām. Tikko, janvāra vidū, šāds uzbrukums tika sarīkots Zviedrijas sabiedriskās televīzijas ziņu redakcijai Helsingborgā. Ļaužu bariņš ielauzās redakcijas telpās un sagrāba žurnālistus kā gūstekņus. Uzbrucējiem bija nepieciešama publicitāte jeb slava. Puiši vēlējās kļūt populāri un tāpēc nolēma izmantot šim nolūkam ziņu redakciju televīzijā. Kur gan vēl citur var ātri kļūt slavens, ja ne televīzijas ekrānā? Nemaz nav jāguļas plikam vannā (kā to dara pie mums). To var panākt arī apģērbti ļaudis, ar citiem līdzekļiem.

Taču redakcijas vadītājs mums nestāsta, kas bija šie cilvēki un ko viņi gribēja. Viņam šķiet, ka nedrīkst atļaut šādiem ļaudīm noteikt mūsu svarīgāko notikumu dienaskārtību. Tieši šīs redakcionālās nostājas dēļ „zibensokupācija“ nekļuva par valsts vai starptautiskas nozīmes notikumu. „Protams, nekad viss nebūs 100% pareizi izdarīts,“ atzīst Jorans Ekluns, kas ir Helsingborgas TV ziņu dienesta vadītājs, uzsverot, ka nākamreiz  rīkošoties labāk. Taču viņa pieeju un principus var saprast un respektēt kā pārdomātus un profesionāli gudrus.

Žurnālistu vajāšanas legalizācijas pirmais buldozers bija ASV prezidents Donalds Tramps, kuram nepatika, ja mediji par viņu raksta tā, kā uzskata par pareizu. Tāpēc visas nepatīkamās ziņas viņš nosauca par „viltus ziņām“ un kritiski rakstošos medijus par „melu fabrikām“.  Būtībā Trampa pieeja medijiem ne ar ko neatšķiras no Brežņeva, Staļina, Pola Pota vai Putina pieejas mediju darbam. Viņiem visiem šķita, ka prese, radio un televīzija ir sulaiņi jeb kalpi, kas kalpo kunga vajadzībām.

Kā kungs domā, tā žurnālistam būtu jātaurē. „Kungi“ šajā gadījumā ir valsts politiskā vadība. Šādu praksi piekopa komunisti Padomju Latvijā un to tagad turpina Putina mediji Krievijā. Tie, kas Latvijā skatās Kremļa TV kanālus vai Fox TV, ir tieši tādi paši kā viņu vecāki, kas bija spiesti blenzt Kremļa propagandu.

Ar ko atšķiras žurnālistika no propagandas? Pirmajā gadījumā žurnālistiem vienmēr jābūt opozīcijā „varai un naudai“ un jāinformē iedzīvotāji par to, kas valstī patiesībā notiek. Otrajā gadījumā žurnālistiem jāklausa politiķi, priekšnieki un jāraksta par viņiem tikai labas lietas. Sliktās ir aizliegtas, jo totalitārismā mediji ir galma apdziedātāji un nekas vairāk.

Rezultātā pirmajā variantā jūs uzzināsiet arī negācijas un sliktas lietas, ko „savāra“ tie, kas ir pie varas, un tāpēc radīsies iespēja viņus „no siles“ jeb amatiem novākt. Otrajā (propagandas) variantā jūs nekad neko neuzzināsiet, kas īsti valstī notiek, jo prezidenti un priekšnieki atļaus savu darbu aprakstīt tikai slavinoši. Sliktu ziņu nav. Visi būs laimīgi, smaidīgi un mierīgi.

Kā redzat, žurnālistika pastāsta patiesību un uzrunā apzinīgu pilsoni, turpretī propaganda panāk publikas garīgo narkozi un baro savus iedzīvotājus (kā lopus kūtī) ar apzināti sagrozītu, vienīgo iespējamo informatīvo ēsmu. Kur vēlamies dzīvot mēs –  atvērtās patiesības zemē vai piespiedu narkozes valstī ar hermētiski noslēgtām robežām?

Demokrātijas nogalināšana jeb tikai veselīgs aktīvisms?

Diemžēl žurnālisti nav vienīgie, kurus šodien apdraud interneta teroristu bandas. Daudzi šodien ir pamanījuši bargu komunikācijas stilu sociālajos medijos, kas piesātināts ar jēlībām, izsmieklu un apzinātu citu cilvēku pazemošanu. Īpaši pret sievietēm, invalīdiem, sirmgalvjiem un bērniem, kas neiekļaujas „A klases tēviņu“ kategorijas augšgalā. Šis nevajadzīgais skarbums ir tikai izpausme. Galvenais iemesls būtībā ir demokrātijas un demokrātisko procesu apzināta nerespektēšana. Tātad – vai nu mēs dzīvojam varmācīgā valstī, kurā runāt un izteikties drīkst tikai daži un pārējiem jāklusē un jāklausās, vai  dzīvojam demokrātijā, kurā katram ir tiesības izteikties un paust savas domas.

Otrajā variantā ir jāiemācās arī klausīties un atradināties no citādu viedokļu izsmiešanas un vajāšanas.  Uzbļaut un pacelt balsi te nav pieņemts. Tieši šīs iemaņas nav apguvuši tie, kas siro internetā un izrēķinās ar „citādi domājošajiem“. Viņiem patīk izteikties, bet galīgi nepatīk uzklausīt citus, kas domā citādi. Tātad „mednieki“ rīkojas tieši tāpat kā Staļins vai Pols Pots – iznīcina sev nepatīkamā viedokļa paudējus (jo uzskatus iznīcināt nav iespējams!). Sabradā viņus kā personības, iemīda mēslos.

Staļins bija pirmais, kas ciniski paziņoja: „Ja nav paša cilvēka, tad nav arī problēmas.“ Mūsu troļļi un interneta vajātāji rīkojas tieši tāpat – sabradā cilvēku, kura domas nepatīk. Tāpēc brīdi, kad sākat „laikot“ un atbalstīt kāda cita cilvēka vajāšanu, padomājiet, vai neesat pieslēdzies vilku baram. Iespējams, ka šis pasākums ir kāda cita organizēta akcija, kurā piedaloties ikviens no mums pārvēršas par „noderīgu idiotu“.

Taču atgriezīsimies pie demokrātijas. Te var: rakstīt rakstus, piedalīties diskusijās un paust savu viedokli, kā arī iet un vēlēt velēšanās katru ceturto gadu. Taču dažiem ar to nepietiek. Tad „mednieks“ paņem akmeni un met kādai sabiedrībā pazīstamai personai un jūtas labāk, atņemot slavenībai spožumu. Ja žurnālista balss noskan pārāk skaļi un nav pretargumentu, tad var sarīkot viņa svilināšanu, diskusiju čatā melojot bez problēmām un vajājot skribentu uz pilnu klapi.

Būtībā šodien ir izveidojusies situācija, kad populāri cilvēki ar neierastiem uzskatiem tiek apšauti kā zvirbuļi uz sētas interneta šautuvē. Nevienu par to nesoda. Šaut drīkst katrs (ir taču demokrātija!), un aizsardzības upuriem nav (vēl nav izdomāta).  Populāru personu publiska vajāšana šodien ir kļuvusi par ļoti nopietnu, pat liktenīgu problēmu. To neatrisinot mēs varam panākt politiķu, žurnālistu un diskusiju dalībnieku pazušanu no publiskās telpas. Galu galā – visus nevar ieslēgt aiz 10 atslēgām, augstos torņos. Visi nevēlas turpināt savu darbu ar pseidonīmiem, maskās un apsardzi pie sāniem, lai nejustos apdraudēti. Taču „mednieki“ un „vajātāji“ jau pielādē nākamo bisi un šauj netraucēti  tālāk. Vai šie ļaudis ar šādu rīcību nenovedīs mūs visus atpakaļ pie diktatūras un despotisma, kur valdīja tikai viens varas viedoklis? Demokrātija dod ne tikai brīvību un iespējas, bet pieprasa arī apzinīgumu savu tiesību izmantojumā. Proti – nedari otram to, ko nevēlies, lai praktizē pret tevi pašu.

Bail pateikt, ko cilvēks domā

Izteikt to, ko cilvēks domā, publiski nekad nav bijis viegli. Pirmie žurnālisti savu viedokli tāpēc pauda ar pseidonīmu (izdomātu vārdu) pamfletos, kas tika izdoti skrejlapu formā. Pirms 400 gadiem tieši par šādu uzdrīkstēšanos 1619. gada 9. februārī vara sadedzināja Džulio Cezāri Vanīnī Tulūzā. Pirms tam Romā tieši tāpat tika sadedzināts zinātnieks Džordāno Bruno. Arī viņa domas bija nepareizas, un vara tās sadedzināja kopā ar ar ķermeni – ugunskurā.

Tas nozīmē, ka vienmēr un visur cilvēkiem nepatīk, ja kāds domā un runā citādi nekā pieņemts. Te neliels saraksts ar tiem, kuri tika nogalināti nepareizās domāšanas dēļ: Pietro d’Abano (1312), Jan Hus (1415), Herman van Rijswijk (1512), Louis de Berquin (1529), Étienne Dolet (1546), Jacques Gruet (1547), Miguel Serveto (1553), Anne du Bourg (1559), Domenico Scandella (1599), Adriaan Koerbagh (1669), François-Jean Lefebvre de La Barre (1766). Domāju, ka nav nozīmēs šo sarakstu turpināt, jo mūsu pašu senči, jaunlatvieši, brīvvalsts cīnītāji, staļinisma upuri, ir lielisks piemērs tam, kā vajā tos, kas domā citādi.

Taču atgriezīsimies pie sadedzinātā Vanīni. Viņš dzimis 1585. gadā un izglītojies kā jurists. Studējis arī medicīnu, astronomiju un filozofiju. Visas problēmas sākās tieši ar filozofiju un Aristoteļa darbu studijām, kas nepatika baznīcai. Sliktās grāmatas tolaik dedzināja, un ar to bija jāsaprot, ka tās nedrīkst lasīt. Tieši tā – ugunskurā tika sadedzināts arī Vanīni skolotāja Pjetro Pomponaci (1462 -1525) traktāts par dvēseles nemirstību. Darbu zaudēja arī Vanīni un sāka ceļot. Pēc Lielbritānijas apmeklējuma viņš pievērsās Anglikāņu baznīcai, un  Romas baznīca par to sāka viņu vajāt. Vēl sliktāk klājās tad, kad Vanīni sāka izdot savus darbus, kurus novērtēja kā ķecerību. Viņu nodeva, ieslodzīja un notiesāja ar nāvi – izraujot mēli, nožņaudzot un sadedzinot. Jā, Vanīni bija materiālists, noliedza ideju par creatio ex nihilo un pauda viedokli, ka mūžīga ir tikai matērija. Viņa bioloģiskajā materiālismā cilvēks skaitās dabas daļa un nav privileģēts nekādā mērā.

Tātad 200 gadus pirms Darvina viņš atklāja to, ko cilvēce uzzināja krietni vēlāk. Viņš uzskatīja, ka visi reliģisko kustību līderi ir krāpnieki (Jēzus, Mozus, Muhameds), jo absolūti visas ticības (pagānu un monoteisma) ir tikai instrumenti, ar kuru palīdzību laicīgie un ticības līderi pārvalda sabiedrību un tur to atkarības, baiļu stāvoklī. Kāpēc viņam izrāva mēli? Tāpēc, ka tolaik cilvēku, kas izteica pārāk progresīvas domas, nogalināja fiziski, publiski pazemojot. Viņa viedoklis traucēja varai.

Vanīni nojauta, ka būs slikti. Bieži diskutējis par to, vai ir vērts paust savas domas, jo „pūlis ir neizglītots, varas apkrāpts un naivs, tāpēc tas apdraud sava laika domātājus tieši tāpat kā vara. Ļoti spilgti uzskati, negaidīti atklājumi jeb filozofa gatavība izskaidrot, kas ap mums notiek, nereti no parasto ļaužu puses tiek uztverti ar aizdomīgumu. Viņiem liekas, ka tas nevar būt nekas cits kā vienīgi sātana darbs un tad nekas cits neatliek, kā ģēniju sadedzināt sārtā.” (Skat. Didier Foucault, “Un philosophe libertin dans l’Europe baroque” (2004).)

Vai mūsdienās nenotiek tas pats? Reālajai varai un „neformālajiem viedokļu noteicējiem“  atliek nosvilpties, un mēs uzreiz metamies saplosīt rītdienas atklājumus, kurus kāds mums piedāvā 200 gadus agrāk?

Tramps būvēs mūrus ap ASV, bet mēs celsim aizsargsienas ap redakcijām un žurnālistiem, lai viņi varētu turpināt savu darbu sabiedrības demokratizācijas pilnveidošanai.

Vai nav saprātīgāka ceļa šo problēmu risināšanai?

Stokholmas centra muzeji

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Stokholmas centra muzeji

Vistuvāk Stokholmas  pilij atrodas trīs interesanti muzeji: Vidussjūras kultūras muzejs, Viduslaiku muzejs un  Dejas muzejs.

medelhavsVidusjūras valstu kultūras muzejs (Medelhavsmuseet). Foto: Varldskulturmuseerna.se

iepazīstina savus apmeklētājus ar faraonu Ēģiptes, antīkās Grieķijas, Romas un Kipras, kā arī islama mākslu. Atvērts ik dienas. Adrese: Fredsgatan 2, iepretī Gustava Ādolfa laukumam (Gustav Adolfs torg).

Dejas muzejs (Dansmusset) atrodas gandrīz līdzās. Foto: Dansmuseet.se

Tas iepazīstina ar dejas, teātra mākslas un mūzikas attīstību dažādās valstīs un kontinentos. Atvērts ik dienas. Adrese: Dansmuseet
Drottninggatan 17

Viduslaiku muzejs (atrodas zem Norrbro tilta), kuru var sasniegt dodoties no Gustava Adolfa laukuma pa Norrbro tiltu uz karaļpili. Pa ceļam uzraksts “Medeltidsmuseum” norādīs viduslaika muzeja ieejas virzienu, zem tilta. Adrese:  Strömparterren 3, Norrbro. Atvērts ik dienas. Vasaras mēnešos muzeja priekšā tieši pie straumes izvietojas patīkama kafejnīca no kuras paveras skaists skats uz pilsētas centru.

No šejienes iespējams turpināt ceļu vairākos virzienos.

Piemēram – uz ziemeļiem. Atgriežoties pilsētas transporta mezgla centrā “T-centralen“, nāksies ievērot stikla fasādē tērpto

Kultūras namu (Kulturhuset), kurā izvietojušies vairākas pilsētas teātra (Stadsteater) skatuves, izstāžu zāles un kafejnīcas. Foto: Kulturhusetstadsteater.se

Ekspozīcija regulāri tiek manīta, tāpēc aktuālā informācija par notiekošajām aktivitātēm, iegūstama uz vietas biļešu kasē vai informācijas stendā. Tieši gar Kultūras namu stiepjas tūristiem pazīstamā, karogiem greznotā gājēju Karalienes iela (Drottningatan), kas stiepjas no vecpilsētas Parlamenta ēkas uz ziemeļiem. Dodoties pa šo ielu “uz augšu”, t..i, pretēji vecpilsētas virzienam, var sasniegt vairākas interesantas pieturas.

Piemēram, Drottningatan nr. 85 izvietots pazīstamā zviedru rakstnieka Augusta Strindberga muzejs. Tas atrodas “Zilajā tornī”. Te savukārt atradās rakstnieka pēdējais dzīvoklis un biblioteka. Atvērts ik dienas no apm. plkst 12.00.

Iepriekš uz šīs pašas ielas var apskatīt slaveno Centrālo peldbaseinu jeb Centralbadet, kas ir romantiska jūgendstila celtne. Ēkai pieslejas romantisks dārzs un terase. Adrese: Drottninggatan 888, metro pietura “Hötorget“.

Taču, ja tūrists ir iecerējis tupināt ceļu no Gustava Adolfa laukuma pretējā virzienā, uz dienvidiem,  tad vecpilsēta spēj piedāvāt saviem apmeklējumiem daudz patīkamu pārsteigumu un no šejienes iespējams turpināt ceļu tālāk – uz dienvidu priekšpilsētu jeb Söder.

Vecpilsētā, netālu no metro pieturas Gamla Stan izvietojies Pasta muzejs (Postmuseum). Foto: Postmuseet.se. Tas atrodas Lilla Nygatan 6 un tajā izvietota ekspozīcija, kas vēsta par pasta vēsturi. Muzejā ir arī bērniem paredzēta darbnīca, kurā daudz aizraujošu nodarbību un sacensību.

No Pasta muzeja iespējams turpināt ceļu dienvidu virzienā un, šķērsojot pa tiltu Slūžas (Slussen), kas savieno Baltijas jūru ar Mēlarena ezeru, doties Stokholmas pilsētas muzeja vizrienā.  Foto: Stockholmsstad.se Tas atvērts ir dienas un adrese – Ryssgården, Slussen.

Turpinot ceļu metro stacijas “Mariatorget” vizrienā, iespējams apmeklēt Rotaļlietu muzeju, kas atrodas Tegelviksgatan 22. Te aplūkojamas tūkstošiem rotaļlietu piecos stāvos. Sākot ar lellēm un mūzikas lādītēm un beidzot ar bērnu dzelzceļiem. Muzejā ir kafejnīca un bērnu teātris, burvju mākslinieku stūrītis un veikaliņš.

Muzejs atvērts ik dienas, vasaras mēnešos arī pirmdienās.

No centra var doties arī austrumu virzienā. Izejot cauri karaļa dārzam jeb parkam ar nosaukumu Kungsträdgården, nonāksiet uz Stokholmas “brodveja” jeb Strandvägen. Foto: Sandra Veinberga.

Turpinot ceļu jūras virzienā (uz austrumiem), pretēji “T centralen” iepretī Berzelī parkam, sasniegsiet Hallwylska museet.

Aizraujoša ēka, kas savulaik bija kādas turīgas zviedru ģimenes privātīpašums, bet tagad pārtapis muzejā. Ēkas iekšienē ir privāta mākslas darbu un mēbeļu kolekcija. Ēka celta 1898 gadā speciāli grāfiem Valteram un Vilhelmīnai fon Halviliem. Ekskursijas notiek katru stundu. Gida pavadībā. Vasaras mēnešos muzeja pagalmā notiek operešu uzvedumi. Adrese: Hamngatan 4.

Tālāk uz austrumiem, aiz greznā un pazīstamā karaliskā Dramatiskā teātra, atrodas Mūzikas muzejs (Musikmuseet).Te iespējams ne tikai skatīties un klausīties bet arī pašiem izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus. Atvērts ik dienas. Adrese: Sybillegatan 2. Tuvākā metro stacija Östermlamlmstorg.

Turpinot ceļu tajā pašā virzienā var apmeklēt Armijas muzeju (Armemuseum). Tas vēsta par civilo iedzīvotāju un armijas attiecībām vairāku gadsimteņu laikā. Ekskursijas notiek katru dienu plkst. 13.00 zviedru un plkst. 14.00 angļu valodā. Atvērts ik dienas. Adrese: Riddargatan 13. Foto: Armemuseum.se

Visbiedzot ceļš atduras pie Vēstures muzeja (Historiska museet). Te aplūkojama stacionārā ekspozīcija un izstādes. Muzejā ir bērnu rotaļu zāle un spēles. Patīkama kafejnīca (tāpat kā visos pārējos zviedru muzejos) un neliels veikaliņš ar oriģinālām rotaslietām, stikla izstrādājumiem, un, saprotams, literatūru. Atvērts ik dienas. Adrese: Narvavägen 13-17.

Tālāk ceļu var turpināt divos virzienos, t.i. vai nu tehnisko muzeju virzienā vai arī uz bijušajiem karaļu medību laukiem – salu Djurgården.

Sāksim ar pirmo. Jādodas tālāk pa Strandvägen uz austrumiem, Diplomātu pilsētiņas virzienā. paejot garām klintī “iespridzinātajai” koncertzālei Bervaldhallen, anglikāņu baznīcai, ASV, Anglijas un Norvēģijas vēstniecībām. Taču šurp iespējams nokļūt arī tieši no centra ar 69 autobusu, kas pietur pie “T –Centralen” uz Hamngatan, iepretī lielveikalam “Åhlens“,  nakamā pietura ir pie Zviedrijas nama (iepretī universālveikalam “NK”) un visbeidzot pie Norrmalmstorg vai iepretī Karaliskajam Dramatiskajam teātrim. Tātad, ja šurp vēlaties nokļūt no centra, brauciet ar 69 autobusu līdz muzejiem. Te izvietojušies vairāki muzeji, to skaitā – Tehnikas muzejs (Tekniska Museet), Jūrniecības vēstures muzejs(Sjöhistoriska museet), Ekrānšāviņš: Statens Maritima Museer.se.  Etnogrāfiskais muzejs (Folkens Museum Etnografiska) u.c.

Muzeju nosaukumi liecina par tur notiekošajām aktivitātēm. Ieinteresētie vecāki un bērni šeit lieliski pavadīs laiku. Muzeji ir atvērti ik dienas.

Tiem, kuriem interesē tēlotāja māksla ieteicams no centra doties tieši muzeju salas Šepsholmenas (Skeppsholmen) vizrienā. Vispirms apmeklējot Nacionālo muzeju(Nationalmuseum) un pēc tam Modernās mākslas muzeju, Arhitektūras muzeju un Austrumāzijas mākslas muzeju. Visi šie četri muzeji atrodas vienkopus.

Nacionālais muzejs (Nationalmuseum) atrodas iepretī karaļpilij un ir saskatāms no vecpilsētas jau pa gabalu.  Foto: Nationalmuseum.se.

Adrese ir S.Blasieholmshamnen,  atvērts katru dienu (izņemot pirmdienas). Muzejā ir pastāvīgā ekspozīcija ar Zviedrijas un ārzemju glezniecības klasiķu darbiem, kā arī īslaicīgas ekspozīcijas. Līdz sešpadsmit gadiem ieeja bezmaksas.

Turpinot ceļu no nacionālā muzeja Šepsholmas virzienā pa šauro tiltiņu, pavisam ātri sasniedzams Modernās mākslas muzejs (Modernamuseet). Foto: Modernamuseet.se; Henri Matisse, Apollon, 1953 © Succession H Matisse. Tajā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija un izstādēs. Muzejā ir īpaši pievilcīga kafejnīca, kas izvietota stikla piebūvē, ar skatu uz jūru. Ieteicams apmeklēt arī muzeja grāmatu veikaliņu un fotogrāfiju muzeju un Fotogrāfijas muzeju , Stadsgårdshamnen 22. Līdzās atrodas Arhitektūras muzejs  (Arkitekturmuseet) ar interesantu ekspozīciju pieaugošajiem un aizrautīgām rotaļām bērniem. Atvērts ik dienas.

Netālu no abiem atrodas arī Austrumāzijas mākslas muzejs (Östasiatiska museet). Te apskatāmas interesantas ekspozīcijas un iespējams arī iegādāties informāciju un priekšmetus par šī reģiona kultūru un mākslu. Uz muzeju salu iespējams atbraukt arī ar 65 autobusu no centra. Foto: varldskulturmuseerna.se

Nākamais muzeju pastaigas maršruts ir Djūrgārdenas sala, kas ir sens zviedru karaļu medību mežs un ar laiku pārvērties lieliskā pastaigu parkā.

Pēc tiltiņa pirmā uzkrītošā ēka, kas pavērsies jūsu skatienam būs tornīšiem rotātais irZiemeļu muzejs (Nordiska museet). Tas atvērts ik dienas un piedāvā ļoti dažādus zviedru kultūrvētsures aspektus ekspozīciju veidā. Aiz muzeja, uz jūras pusi ievietots viens no pašiem apmeklētākajiem Stokholmas muzejs, t..i, Vasa muzejs (Vasa museet), kas veltīts 17. gs. nogrimušā, greznā Vāsa kuģa vrakam. Muzejs stāsta par kuģniecību sensenos laikos un ir interesanta apmeklējuma vieta gan pieaugušajiem gan arī bērniem.

Līdzās Vāsa muzejas jūras krastā atrodas samērā nesen izvedotais Jūnija nogāzes muzejs (Junibacken), kuru tautā sauc par Astrīdas Lindgrēnas varoņu muzeju, jo šeit var iepazīties ar visiem mums pazīstamajiem slavenās zviedru rakstnieces literārajiem tēliem. Bērniem paredzētas arī romantiskas izklaides alas, salas un džungļi, kā arī ir iespēja nopirkt suvenīrus ar iemīļoto grāmatu varoņiem un arī pašas grāmatas.

Turpinot ceļu salas iekšienē gar jūrmalu, nevar paiet garām Akvārijam jeb Ūdens muzejam (Aquaria, Vattenmuseum). Te var novērot dažādas Baltijas un tropisko reģionu zivis, haizivis un pirajas ieskaitot.

Turpinot ceļu gar jūru, tas atduras izklaides parkā Gröna Lund. Te jāiegādājas ieejas biļete un pēc tam arī atsevišķas biļetes karuseļiem un atrakcijām. Ja vēlaties kārtīgi izšūpoties šūpolēs, apreibt karuseļos un šausmās drebināties kalnu dzelzceļā vai sēžot  “brīvā kritiena” krēslā, tad ieteicams iegādāties “aproci”, kas sākumā, šķiet, it kā maksā daudz, taču jau pēc vairākām atrakcijām būs sevi attaisnojusi un izrādījusies rentabls investējums. Aproce nodrošina visu parka atrakciju izmantošanu vairākas reizes.

Līdzās izklaides un karuseļu parkam atrodas izstāžu galerija Liljevalchs“, kuras interesantajās ekspozīcijās aplūkojama modernā māksla. Muzeja pagalmā ir patīkama kafejnīca.

Turpinot ceļu jūs nonāksiet pie pasaulē lielākā brīvdabas muzeja ar nosaukumu Skansens. (Skansen). Dibināts 1891. gadā nacionālās romantikas gaisotnē ar mērķi apkopot un parādīt tautai kāda savulaik izskatījās “zemnieku Zviedrija”. Tāpēc uz muzeju no dažādām Zviedrijas vietām ir atvestas apmēram 150 kultūrvēsturiskas ēkas. Tās demonstrē dažādus laikus, sociālos slāņus un atšķirīgus Zviedrijas reģionus. No viduslaikiem līdz 20. gadsimta sākumam. Muzejā regulāri darbojas arī amatnieki un apmeklētājiem ir iespēja novērot podnieka, stikla pūtēja, grāmatu iespiedēja, cepēja, siera sējēja un citus darbus.

Starp citu, Skansena ideja savukārt līdzīgam projekta iedvesmoja arī bijušo Latvijas kultūras ministru Jāni Raini, kura iniciatīvas rezultātā netālu no Rīgas arī tika dibināts Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs Latvijā.

Taču Skansenā, atšķirībā no Latvijas, muzejam ir daudz plašāks piedāvājums un tajā mīt arī dzīvnieki. Pirmām kārtām vietējos mežos sastopamie lāči, vilki, lapsas, lūši u.c. kā arī roņi, zivis un mājlopi. Pēdējos gados Skansena ietvaros atklāts arī ekzotisko dzīvnieku nams, kurā sastopami lemūri, pērtiķi, krokodili, tropiskās zivis, rāpuļi un putni.

Šo ēku sauc par Skansena akvāriju un Pērtiķu pasauli (Skansen-Akvariet/Apornas Värld) un to apmeklējot jāpērk atsevišķa ieejas biļete. taču, ja jūsu rīcībā ir “Stokholmas karte”, tad bez liekiem izdevumiem varēsiet apmeklēt arī šo Skansena atrakciju.

Skansenā zviedri atzīmē visas nācijai nozīmīgākās svētku dienas, to skaitā – karaļa un karalienes klātbūtnē ik gadus šeit tiek svinēta Nacionālā karoga diena 6. jūnijā, te atzīmē Līgo svētkus jeb Vasaras vidus svētkus, šeit tiek kronēta Lucija 13. decembrī un no Skansena lielās skatuves Zviedrijas televīzija translē pirmās, katra nākamā Jaungada minūtes.

Skansenā regulāri notiek tirdziņi, gadatirgi, zaļumballes visādiem vecumiem, koncerti, kopdziedāšanas pasākumi vasarā un tautas deju koncerti.

Muzejs atvērts katru dienu, izņemot Ziemassvētku vakaru.

Prinča Ežēna Valdemāra zemesrags

Zviedrijas karaliskās ģimenes atvases prinča Ežēna nams, kurā  kādreiz atradusies viņa mītne un darbnīcas, bet tagad īpašums pārgājis valsts pārziņā un ir ļoti iecienīts muzejs un izstāžu zāle. Valdemāra zemesrags atrodas 15 minūšu pastaigas attālumā no Skansena galvenās ieejas vai arī ar 47. autobusu no centra.

Nesen Atvērtais ABBA muzejs interesēs popmūzikas cienītājus.

Mākslas draugiem var būt interesanti arī apmeklēt zviedra tēlnieka Milesa dārzu (Millesgården), kas faktiski ir skulptūru dārzs, kuru no visām pusēm vasarā ieskauj ziedi. Līdzās tēlnieka Karla Milesa darbnīcai, antīko skulptūru kolekcijai un orģināldarbu izstādei dārzā, apmeklētāji var iepazīties ar galerijas izstādēm, kas iepazīstina ar modernās mākslas tendencēm.  Nokļūšana ar metro līdz pieturai “Ropsten“, tad vai nu pastaiga pāri Līdinges tiltam pa šauro, gājējiem paredzēto tiltiņu vai arī brauciens ar Līdinges autobusiem līdz Milesa dārzam (viena pietura). Muzejā ir patīkama kafejnīca un mākslas grāmatu veikals.

Unikālu skandināvu glezniecības šedevru kolekciju piedāvā banķiera Tīla galerija (Thielska Galleriet). Banķieris Tīls savulaik iegādājäas svaā īpašumā šo namu un finansēja daudzu zviedru glezniecības klasiķu darbus. Tāpēc bijušā banķiera namā – tagad mākslas muzejā var apskatīt Edvarda Munka, Aandersa Corna, Bruno Liljeforsa un Karla Larsona darbus. Muzejs ir atvērts ik dienas no plkst. 12.00 un turpu iespējams nokļūt vai nu ar 69. autobusu no pilsētas centra (braucot līdz galapunktam) vai arī ar automašīnu. Adrese: Sjötullsbacken 6, Djurgården. Foto: thielskagalleriet.se

Karla Elda atlejē (Carl Eldhs atelje) ir viena no visnoslēpumāinākajām Stokholmas atrakcijām. Namu projektējis ievērojamais zviedru arhitekts Gunnars Asplunds. Ateljē atvērts ik dienas no plkst. 12.00. Apskate kopā ar grupām katru stundu, ekskursija angļu valodā ik dienas plkst. 13.30. Nokļūšana  no centra ar 46. vai 52. autobusu līdz pieturai “Sveaplan“. Adrese: Lögebodavägen 10

Tiem, kam interesē daba un dabas zinātnes, ieteicams apmeklēt vairākus muzejus, kas atrodas Stokholmas universiātes tuvumā.

Valsts dabas un vēstures muzejs (Natur historiska riksmuseet) piedāvā apjomīgu ekspozīciju un izstādes visām gaumēm. Ieteicams iegādāties ieejas kombinēto biļeti, kas noderēs ne tikai muzeja apmeklējumam bet arī panorāmas kinozālei Kosmonova(Cosmonova), kurā izvietots 760 kvadrātmetru ekrāns un tiek rādītas zinātniski populāras filmas par kosmosu, planētu zemi un dabas norisēm. Seansi notiek katru stundu un ir patīkams piedzīvojums pieaugušajiem un bērniem. Adrese Frescativägen 40. Visērtākais transporta līdzeklis metro, līdz pieturai “Universitetet”, vai arī ar 40. autobusu no centra.

Automaģistrāles E18 pretējā pusē izvietojies interesants botāniskais dārzs ar nosaukumu Bergiusa dārzs (Bergianska trädgården). Foto: Bergianska.se

Līdzās dārzam ir lielas siltumnīcas ar tropiskajiem augiem un “Dabas nams”, kurā  skolēni apgūst dabas zinības. Dārzs atvērts ik dienas. Vasarā un ziemas mēnešos iespējams regulāri apmeklēt tropisko augu siltumnīcas. Tā pati metro stacija “Universitetet” vai arī no centra ar 40 autobusu līdz pieturai “Bergiusvägen“.

Eiropas lielākais tauriņu namsmeklējams zviedru karaliskaja Hāgas parkā, kurā atrodas tropisko reģionu putnu un tauriņu kolekcija (Fjärils- och Fågelshuset). Foto: fjarilshuset.se

Eksponāti ir dzīvi un tos papildina mākslīgie ūdenskritumi, kuros plunčājas karpas un ūdens bruņurupuči. Patīkams pārsteigums būs nesen izremontētais Āzijas ziemas dārzs, suvenīru veikaliņš un dārza kafejnīca. Turpu doties ieteicams vispirms ar metro līdz pieturai “Odenplan“, tālāk ar 515 autobusu līdz pieturai “Haga Norra“. Darbdienās arī ar 69. autobusu.

Tiem, kas ir gatavi mērot garāku ceļu, ieteicams apmeklēt seno vikingu apmetni Birkas salā (Birka Vikingastaden). Te iespējams iepazīties ar arheoloģiskajiem izrakumiem, uzzināt vairāk par vikingu laiku, viņu dzīvi, ierašām. Nokļūšana ar kuģīti no ostas pie pilsētas nama, t..i, Stadshuskajen plkst.10.00. Vairāk reisu no Ekero salas. Ieteicams paņemt līdzi pusdienu saini, kas patīkami būs notiesājams vasaras mēnešos svaigā gaisā uz salas, kur stokholmieši mēdz rīkot savus piknikus. Foto: BirkaVIkingastaden.se

Tūrešjo pils un parks (Tyresjö slott & park). Marķīza Lagergrēna bijušais miteklis atrodas apmēram 20 minūšu brauciena attālumā no centra. Pagājušā gadsimta kultūras un mākslas piemineklis, kuru iekļauj romantisks parks. Pils celta XVII gadsimtā valsts padomnieka Gabriela Oksenšernas uzdevumā. Tas piederējis  Oskaram II un marķīzam Lagergrēnam. Galvenajā ēkā ir bibliotēka, salons, darba telpas. Vienā pils spārnā ir restorāns un kafejnīca, grāmatu un suvenīru veikaliņš. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Nokļūšana turp ar 805 autobusu no metro stacijas un autobusu centrāles “Gullmarsplan”. Foto: Wikipedia.

Ideāli saglabāts XVIII gs. mākslas piemineklis Svindersvīka (Svindersvik), kas tiek demonstrēts apmeklētājiem vasaras mēnešos Stokholmas priekšpilsētā Nakā. Nams celts 1740. gadā un lielākā daļa mēbeļu ir saglabājušas no šī laika. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Autobus nr. 404,409-432  no metro stacijas “Slussen” līdz pieturai “Nacka station“. Foto: Peter Segemark, © Nordiska museet

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Översättningsbyrå Baltic Media Translations .jpeg

Översättningsbyrå Baltic Media Translations

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā  pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad.  Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā,  mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” –  šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā  valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās  apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”,  Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā  pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).


Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.


Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta.  Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā”  laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Stokholmas ceļvedis: Gamla stan Vecpilsēta

Stokholmas ceļvedis. Turpinājums.

Sākums: Viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis.  Mazliet par Stokholmas vēsturi                            

03 (4)

Kāda kafejnīca Vecpilsētā / Gamla Stan. Foto: Sangun Communication

 

Atkarībā no gada laika un Jūsu apciemojuma plāniem Stokholmā var izvēlēties dažādus apmeklējumu maršrutus.

Ja esat Stokholmā pirmo reizi, tad nekavējoties jādodas uz Vecpilsētu (Gamla Stan), kas izvietojusies uz salas – vietā, kur jūra satiekas ar ezeru. Vecpilsēta, jeb Pilsētas paugurs (Stadsholmen) ir jūras un ezera ieskauta senās Stokholmas sirds. Salu blīvums šajā straumēm bagātajā vietā nodrošināja Stokholmai stratēģiski svarīgu pozīciju.

XVII gs. Stokholamas pilsētā ienāk dzeltenā krāsa. Karaļa 1699. gada pavēlē galma arhitekts Tesīns nosaka, ka turpmāk visiem namiem jābūt dzeltenā krāsā, “kas padarīs pilsētu ne tikai skaistāku bet arī gaišāku”- teikts pavēlē. Iedvesmu Tesīns, acīm redzot, smēlies romiešu un franču klasicismā, lai mazinātu nospiedošo sarkano ķieģeļu klātesamību pilsētas ainavā. Šodien pilsēta nav dzeltena un mēs varam tikai minēt kāpēc. Mīklu vecpilsētā ir daudz.

Šodienas Stokholmas vecpilsēta ir pilsēta miniatūrā, dzīvīgs, funkcionējošs muzejs. Katrai ielai, namam, laukumam un bruģakmenim ir sava, īpaša vēsture un Stokholmas ekskursiju biroja gidi Jūs labprāt iepazīstinās ar šo senās pagātnes liecinieku aizraujošajām biogrāfijām.

Taču, ja vēlaties apskatīt vecpilsētu uz savu roku vienatnē vai draugu sabiedrībā, tad piedāvāju jūsu uzmanībai šo nelielo ceļvedi.

 

 

36_34

Stokholma. Karaļa pils / Kungliga Slottet. Foto: Sangun Communication

 

26 (4)

Sardzes maiņa Karaļa pils pagalmā. Foto: Sangun Communication

 

Vecpilsētā acīs krīt gigantiska karaļpils (Kungliga Slotet) bez tornīšiem un grezniem rotājumiem. Pirmajā mirklī Stokholmas pils ēka vairāk atgādina valsts institūciju nevis karaļpili, jo katram no mums no bērnībā dzirdētajām pasakām ir izveidojies samērā romantisks priekšstats par to “kādām jāizskatās īstām pilīm”. Stokholmas karaļpils ir pavisam īsta. Tā jorpojām funkcionē kā Zviedrijas karaļa rezidence, ir darba vieta karalim un karalienei. Te notiek svarīgas parlamenta ārlietu komisijas sēdes, svinīgas pieņemšanas, mielasti, svinības un balles. Taču ēka nav pilnīgi pabeigta un nav nokrāsota pils arhitekta paredzētajā – koši dzeltenajā krāsā. Neraugoties uz šiem “trūkumiem” Stokholmas karaļpils ir vērtīgs un interesants tūristu apskates objekts.

Pilij pieslejas – Lielā baznīca (Storkyrkan). Tieši šeit reformators Ulovs Petrī, pirmo reizi valsts vēsturē uzsāka sprediķi baznīcā zviedru un nevis latīņu valodā. Ar šo tika iezvanīts reformācijas laiks Zviedrijas baznīcas vēsturē. Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan). Šī ir pati vecākā, zināmā Stokholmas ainava. Tā rāda dīvainu debesu fenomenu virs Stokholmas, kas izpaužas gigantisku gaismas loku sekvenču veidā un atgādina “otro sauli”. Fiziķi to izskaidro, kā gaismas traipu, kas atgādina sauli, jo reflektē to, pateicoties gaismas staru lūzumam caur īpaša veida mākoņiem. Taču viduslaiku stokholmieši no šī “otrās saules ” pamatīgi nobijās, uzskatot to par “sliktu debesu zīmi”. Katoļu baznīca to nekavējoties novērtēja, ka Dieva sodu par zviedru karaļa Gustava Vāsas nesaudzīgo cīņu pret katolicismu. Lai izvairītos no minējumiem un bažām, Ulofs Petrī pasūtīja kādam māksliniekam uzgleznot debesu fenomenu un novietoja gleznu šajā baznīcā. Šāds solis esot pilsētniekus nomierinājis.

Storkyrkan – Lielajā baznīcā var apskatīt arī gleznu ar senāko Stokholmas gleznojumu no 1535. gada, kas attēlo interesantu dabas fenomenu (skat. Vädersolstavlan).

Gleznas autors nav noskaidrots joprojām. Eksistē vairāki pieņēmumi. Zviedru ceļvežos pa Stokholmu bieži tiek piesaukts kāds “Urbans gleznotājs” kā šī gleznas autors, taču pēdējie pētījumi (pēc nesenās gleznas restaurācijas) rāda, ka šo gleznu varētu būt veidojis kāds sens mākslinieks no Līvzemes, iespējams no Latvijas. Pēdējās restaurācijas laikā, starp citu, atklājās, ka glezna ir kopija, jo pamata koksne datējama tikai ar 1630. gadu. Baznīcas dokumenti liecina, ka kopijas autors Jakobs Henriks Elbfas ir saņēmis honorāru par savu darbu tieši šajā laikā un oriģināls, acīm redzot, ir bijis tik sliktā stāvoklī, ka vienīgais ceļš bijusi kopijas izveidošana. Patiecoties šim nezināmā autora darbam mums tagad ir lieliska iespēja aplūkot kāda Stokholma izskatījās viduslaiku beigās.

Gleznā redzama senā viduslaiku Stokholma ar balti kaļķotajiem skursteņiem. Centrā dominē Lielā baznīca, kurai pieslejas “Trīs kroņu” pils smagie mūri. Šī senā pils vēlāk nodega un par tās kādreizējo esamību liecina vienīgi šis gleznojums.

Pa kreisi no altāra aplūkojama viena no Eiropas senākajām viduslaiku skulptūrām “Svētais Jērans un pūķis”, kas baznīcā tika novietota 1489. gada vecgada vakarā.

Tēlu materiāls ir apzeltīts ozolkoks un skulptūras veidotas kā baznīcas pateicība par zviedru uzvaru kaujā pret dāņiem pie Brunkenbergas. Bruņinieks simbolizē cīnītāju, kas aizstāv daiļo princesi “Zviedriju” pret ienaidnieku “Dāniju”, kuru simbolizē negantais pūķis. Taču šai skulptūrai nav tikai konkrēta bet arī vispārīga nozīme, t..i, cīņu starp labo un ļauno, gaismu un tumsu u.t.t. Baznīcas tornī var apskatīt ļoti interesantu un senu smēdi.

Dokumenti vēsta, ka jau sensenos laikos baznīcas vietā esot bijusi neliela kapela, kuru apmeklējuši zvejnieki un jūrnieki. Tiek uzskatīts, ka tā bijusi uzcelta vēl pirms Birgera Jarla valdīšanas laika, taču tā kā dokumentos baznīca šajā vietā pieminēta tikai 1279. gadā, tad šo mirkli vēsturnieki uzskata, par Zviedrijas galvenās baznīcas dibināšanas brīdi.

Baznīcas mūri liecina par pārciestajiem ugunsgrēkiem un neskaitāmajiem remontiem. Pēc kārtējā ugunsgrēka baznīca, no jauna, tika iesvētīta 1306. gadā un kopš šī brīža kļuva par zviedru gotiskās arhitektūras paraugu, iegūstot nosaukumu Svētā Nikolaja baznīca (par godu jūrniecības svētajam). Līdz XVII gs. šo baznīcu tautā esot dēvējuši par miesta jeb ciema baznīcu un tikai pēc tam to sāka saukt par “Lielo baznīcu” (Storkyrka). 1942. gadā tā kļuva par Doma baznīcu Stokholmas bīskapijā.

Lielās baznīcas liktenis cauri vēsturei nav bijis viegls. Tā ne tikai cietusi no ugunsgrēkiem bet arī bieži bijusi “pa kājām” dižvīru plāniem un tāpēc traucējusi un kaitinājusi ne tikai arhitektus bet arī karaļus. Gustavs Vāsa, piemēram, vēlējās vislabāk šo baznīcu pilnīgi nojaukt, jo tā traucēja lielgabalu zalvēm no pils vaļņiem. Viņa uzticība personai Ulofam Eriksonam izdevās karali pierunāt šādi nerīkoties un tāpēc baznīca tagad joprojām tomēr atrodas nogāzē pie pils. 1740.gadā tika izpostīti baznīcas gotiskie vaibsti, kas it kā kontrastēja ar tikko uzbūvētās pils baroka stilu. Pēc pilsētas arhitekta J.E.Karlberga projekta, austrumu spārns ieguva baroka stila izskatu un torņa sekcija ietērpās rokoko veidolā. Taču baznīcas logi un daudzas citas detaļas liecina par ēkas gotisko izcelsmi.

Lielajā baznīcā ir daudz paskaidrojošu tekstu un brošūru vairākās valodās. Tās palīdzēs plašāk iepazīties ar iekštelpu detaļām.

Olaus Petri statuja. Avots: Wikipedia https://sv.wikipedia.org/wiki/Olaus_Petri

Ieinteresētam apmeklētajam ieteicams apskatīt ne tikai pašu baznīcu bet arī kapus baznīcas pagalmā, kas saglabājuši sevī daudz viduslaiku piemiņas zīmju.

Ulofa Petrī statuja

atrodas Lielās baznīcas priekšā. Tās autors ir Teodors Lundbergs, darināta 1898. gadā

Iespējams, ka tieši tā kādreiz izskatījās zviedru baznīcas reformators un bībeles tulkojuma autors Ulofs Petrī.

Viņš esot ieradies Stokholmā 1524. gadā un apmeties Storkyrkobrinken ielā vecpilsētā, namā nr. 4. Lielajā baznīcā viņš sludināja evanģēlisko mācību un bija karaļa Gustava Vāsas galvenais sabiedrotais cīņa pret katoļticību.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru mācītājs, kurš uzdrošinājās protestēt pret celibātu brīdī, kad viņu iesvētīja 1525. gadā. Jau 1540. gadā viņam piesprieda nāves sodu it kā par piedalīšanos sazvērestībā pret karali Gustavu Vāsu, taču apžēloja, pateicoties lielajai izpirkšanas maksai, kuru bija gatava samaksāt Stokholmas pilsēta. Starp citu, zviedru rakstnieka Augusta Strindberga darba “Meistars Ulofs” darbība balstīta tieši uz šiem senajiem notikumiem. 1543. gadā meistars Ulofs kļuva par mācītāju Lielajā baznīcā. Viņš mira 1552. gadā.

Ulofs Petrī bija pirmais zviedru liela mēroga rakstnieks,viņa kontā ir ne tikai reformatoru literatūra bet arī juridiska un vēsturiska rakstura sacerējumi, drāmas un psalmi. Viņš bija līdzautors Jaunās un vecās Derības tulkojumam zviedru valodā.

 

Turpat līdzās atrodas Obelisks. Pils nogāzē (Slottsbacken) tas tika atklāts 1800. gadā, krievu karā (1788-1790) bojā gājušo zviedru karavīru piemiņai un kā slavinājums Stokholmas iedzīvotājiem. Piemineklis veidots pēc karaļa iniciatīvas. Tas veidots pēc arhitekta Luīsa Žana Despreca metiem, ir 26,5 m augsts un veidots no Zviedrijā sastopamiem laukakmeņiem.

Obelisks noslēdz slīpo ielu, kuru tautas valodā sauc par “Pils nogāzi”. Savulaik te atradusies smilšaina nogāze, kas norobežojusi “valsts” un “pilsētas” robežas. Stratēģisku iemeslu dēļ šī josla netika apbūvēta. No šejienes tika atvairīti ienaidnieku uzbrukumi no jūras.

 

XV gs. pils nogāze tika pārdēvēta par “staļļa nogāzi”, jo tolaik šeit atradās karaļa un bagāto pilsoņu staļļi. No šī brīža nogāze pārtapa par “netīrumu nogāzi” vai “mušu tikšanās vietu” un karalis iecēla īpašus tīrītājus, kas regulāri vāca atkritumus un mēslus no “staļļa nogāzes”, transportējot tos projām ar laivām, pa jūras ceļu.

 

Tagad šajā “pils nogāzē” drūzmējas neskaitāmi tūristu autobusi, pastaigājas stokholmieši un pilsētas viesi, lai fotogrāfētu citus un fotogrāfētos paši “pie pils” un “no pils”.

Tāpēc tagad mēs esam nonākuši pie ekskursijas karaļa pils virzienā.

 

Vēlreiz uz pili….

Stokholmas karaļpils autors – jau pieminētais Nikodemus Tesīns. Esošā pils celta bijušās XVIII gs. (1697. gada 7. maija) ugunsgrēkā nopostītās “Trīs kroņu” karaļpils vietā (patlaban “Trīs kroņi” rotā  vienīgi Stokholams pilsētas nama smaili un zviedru hokeja komandas krekliņus).

Pašreizēja karaļpils jeb kā to mēdz dēvēt –  Tesīna pils tika pabeigta 1754. gadā. Celtniecības darbi aizkavējās  karaļa Kārla XII karadarbības dēļ, jo celtniecības darbiem paredzētie zaldāti tikai aizsaukti uz fronti un pils celtniecības darbus faktiski veica krievu karagūstekņi.

Pils celta itāliešu renesanses un baroka stilā. Pilij ir divi iekšējie pagalmi, kuros notiek svinīga sardzes nomaiņa uniformās no Gustava Vāsas laikiem (XVI gs.).

Celtnes aprūpe uzticēta Valsts nekustāmo īpašumu institūcijai, kas nepārtraukti veic restaurācijas darbus. Katra restaurācija tiek uzskaitīta un iegrāmatota arhīvā. Šodien pils ir atvērta apmeklētāju apskatei un neviena cita reāli funkcionējoša pils pasaulē nav tik plaši pieejama apskatei kā Stokholmas pils. Tā ir slēgta tikai īpašu karalisko svinību gadījumos (valsts oficiālo apmeklējumu laikos u. tml).

 

Zviedrijas karaļpāris Kārlis XVI Gustavs un karaliene Silvija ar ģimeni šajā Stokholmas pilsētas pilī patlaban nedzīvo. Te norisinās vienīgi karaļpāra un galma darba ikdienas darbs, piemēram Zviedrijas parlamenta Ārlietu komisijas sēdes, ikdienas darba rutīnas, intervijas ar preses pārstāvjiem, tikšanās ar citu valstu reprezentantiem, svinīgas, valsts un galma nozīmes reprezentatīvas maltītes u. tml. aktivitātes.

 

Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un Zviedrijas karaliene Silvija. Foto: Sangun Communication

Jāpiezīmē, ka tūliņ pēc laulībām, tolaik jaunais Zviedrijas karaļpāris, kādu laiku arī reāli dzīvoja Tesīna pilī vecpilsētā, taču līdz ar pirmdzimtās un troņmantinieces Viktorijas piedzimšanu, karaliskā ģimene nomainīja mājvietu un visus šo gadus dzīvo Stokholmas austrumu priekšpilsētā, t.i., Drotningholmas pilī, kas atrodas uz salas Mēlarena ezerā.

Taču atriežoties pie Tesīna pils. Visi trīs Tesīni – tēvs, dēls un mazdēls ir spēlējuši lielu lomu zviedru kultūras dzīvē. Visi trīs ir saistīti ar pašreizējās pils celtniecību. Vecākais no viņiem Nikodēms Tesīns dzimis 1615. gadā un ieradies Stokholmā no Vācijas, Štrālsundes 1636. gadā. Pēc viņa priekšlikuma bija paredzēts pārbūvē toreizējo “Trīs kroņu pili”, taču to neizdevās realizēt un Tesīns vairāk nodarbojās ar privātmāju projektēšanu. Pirmais no Tesīniem uzkalpojās līdz bruņinieka kārtai. Nākamais bija Nikodēms Tesīns, dzimis 1654. gadā un jau kopš 15 gadu vecuma piedalījās sava tēva arhitektu biroja darbā. Pēc tam viņš studēja matemātiku, valodas un celtniecību Upsalas universitātē un uz karaļa rēķina papildināja zināšanas Itālijas baroka arhitektūrā. Studijas Itālijā viņam palīdzēja nokārtot Karaliene Kristīna, kas bija jau pieņēmusi katoļticību un apmetusies uz pastāvīgu dzīvi Romā.

27 gadus vecumā jaunais Tesīns kļuva par galma arhitektu Kārļa XI galmā. Lielais pils ugunsgrēks bija priekšnoteikums jaunas pils celtniecībai. Viņš vēlējās uzcelt modernu pili varonīgajam karavīram un valsts vadītājam Kārlim XII. Starp citu, “Tesīns Otrais” veidojis projektus arī celtnēm ārzemēs un ir ieguvis grāfa, virsmaršala un Lundas universitātes kanclera titulu. Viņš nomira 1728.gadā, laikā, kad pēc kara jaunās pils celtniecība jau bija iesākta.

Trešais no arhitektu dzimtas, jeb Karls Gustafs Tesīns, dzimis 1695. gadā arī ieguva profesionāla arhitekta izglītību, taču nekad šajā profesijā reāli netika strādājis. Pēc tēva nāves viņš uzņēmās misiju pabeigt iesākto pils celtniecību. Viņš bija arī diplomāts un valsts padomnieks. Viņa aizraušanās bija franču gleznu kolekcionēšana. ŠĪ kolekcija šodien, starp citu, apskatāma Nacionālajā muzejā. Pēdējais no Tesīniem nomira, neatstājot mantiniekus vai mācekļus. 1770. gadā viņu apglabāja Sodermanlandes Okero.

Tesīnu jeb Stokholmas karaļpils arhitektūras stils ir itāļu renesanse un baroks. Fasādes ir atšķirīgas, lai gan pirmajā mirklī izskatās līdzīgas.

Brīdī, kad pils bija pabeigta, tā esot bijusi dzeltenā krāsā, taču 1900. gadā ieguvusi pašreizējo kanēļa toni, kas labāk “pacieš” pilsētas vidi ar izplūdes gāzēm, sodrējiem, putekļiem un ir vieglāk apkopjama. Pilī ir divi spārni – “dāmu” un “kungu” vajadzībām paredzēti. Austrumu puse paredzēta “sievišķīgajām” pils saimniecēm – karalienēm un princesēm. Te izvietota pils baznīca, biblioteka, bija iecerēts neliels teātris un telpas citām kultūras aktivitātēm. Pa kreisi izvietots karaļa un prinču pils spārns, kur atrodamas telpas apspriedēm ar parlamenta un valdības pārstāvjiem, departamentu un institūciju apspriedēm, kas tradicionāli mēdz atrasties karaļa tuvumā. Kungu spārna logi iziet uz iekšējo pagalmu, kurā regulāri maršē sargi un kaujas gatavībā atrodas lielgabali.

Ziemeļu fasāde ir pils vecākā daļa. Tā bija pabeigta jau 1695. gadā un ir pavērsta pret Norrbro tiltu. Vienīgais greznums fasādes šajā pusē ir balkons un kopš 1704. gada to sargā lauvas skulptūra, kuru veidojis franču skulptors Bernard Foucquet. Skulptūras dēļ šo nogāzi tautā mēdz dēvēt par “lauvu nogāzi”.

Austrumu fasāde izceļ pils romantiskos vaibstus. Tās priekšā izvietots pagalms, kuru ieskauj pils flīģeļi. No šī puses raugoties var redzēt, ka pils fasāde nav pilnīgi pabeigta, jo tukšie konsoli joprojām gaida marmora bistes, kuras Tesīns bija paredzējis izvietot tieši šeit. Oskars II 1880.gadā iekārtoja šajā pagalmā nelielu ūdenskritumu kaskādes (vadoties pēc Tesīna skicēm) un izvietoja pils iekārtotāju bistes

Dienvidu fasāde ir pretstats “pils nogāzes” slīpumam un piesaista uzmanību fasādes centrālajam punktam, kas atgādina romiešu triumfa arku un ir slavinājums Karlam XII.

Rietumu fasāde ir karaļa un prinču spārna siena un tāpēc to rotā medaljoni ar zviedru karaļu ģīmetnēm, sākot no Gustava Vāsas un beidzot ar Karlu XI.

Lielākā tūristu atrakcija ir goda sardzes maiņa dienvidu fasādes pusē. Apmēram viens miljons cilvēku ik gadus nolūkojas šajā procedūrā. Zirgu pakavu klaudzieni tad atskan un atbalsojas pils mūros un atsauc atmiņā vecos laikus.  Karavīru uniformas ir Karaliskās Zviedrijas karaļa goda sardzes (Kungl Svea Livgarde) tērpi, tumši vai gaiši zilā krāsā ar zeltītām ķiverēm, kas mirguļo saules staros. Svea Livgarde dibināta 1521. gadā līdz ar Gustava Vasas neatkarības atgūšanas kara beigām. Izņemot Pāvesta šveiciešu gvardi, šis ir vecākais, joprojām funkcionējošais armijas pulks pasaulē.

Pils iekštelpās tūristu apskatei tiek piedāvāti vairāki stāvi ( skat. sīkāk par to nodaļā “muzeji”).

Iepretī karaļpilij atrodas Tesīna pils, t.i., ēka, kuru, kā savu dzīves vietu, projektējis, cēlis un tajā mitinājies pats Nikodemus Tesīns, kas XVII gs. vadīja karaļpils projekta veidošanu. Šis nams ir pabeigts 1697. gadā un arhitekts kopā ar savu dzīvesbiedri sāka te mitināties īsi pirms lielā “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka. Pagalms ir neliels, taču asprātīgi un pārdomāti ierīkots. Tesīna pilī patlaban ir lēņa pārvaldnieka rezidence, kas izvietota nama kreisajā spārnā.

Interesantākās vecpilsētas ielas ir  Rietumu garā iela (Västerlånggatan) un Austrumu garā iela (Österlånggatan), kas savienojas Dzelzslaukumā (Järntorget). Ielu abās pusēs ir veikali, tigotavas, krodziņi, kafejnīcas un restorāni. Taču, ja vēlaties iepazīties ar īstu, viduslaiku noskaņu, tad noteikti apmeklējiet Mācītāju ielu (Prästgatan), kas stiepjas paralēli divām augstāk nosauktajām ielām.

 

4.

Taču sāksim ar pirmo – garo rietumu ielu jeb Västerlånggatan. Viduslaikos apbūve bijusi zema, taču laika gaitā mājas ir pastiepušas garumā tāpēc tagad saule reti ieskatās šo namu akmens aizās. Ēkas demonstrē stilu sajaukumu, jo gadsimtu laikā ir nepārtraukti pārbūvētas. Pastaiga pa šo ielu ir patīkama tūristu atrakcija. Te iespējams iegādāties dažādas mantas, lietas un priekšmetus. Telpu īres cenas vecpilsētā nemitīgi pieaug un tāpēc no šīs ielas pamazām pazūd “mēteļu veikali”, kas XX gs. sākumā bija šīs ielas “specialitāte”.

 

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden” atrodas Österlånggatan. Foto: Sangun Communication

5.

Austrumu garā iela jeb Österlånggatan sākas “pils nogāzē” un stiepjas paralēli jūras krastam uz dienvidiem. Vēsturiski šo ielu bija iecienījuši jūrnieki, ceļotāji, krodzinieki un kuģu īpašnieki. Tagad šajā ielā izvietojušies mākslas saloni, tā ir patīkama pastaigu iela un šeit joprojām atrodami samērā dārgi, taču augstas kvalitātes gardēžu restorāni. Starp citu, Austrumu garās  ielas 51. namā atrodas Zviedrijas visvecākais un vislabāk saglabātais restorāns ar nosaukumu “Den Gyldene Freden“. Šī – leģendārā restorāna dibināšana datējama ar 1722. gadu, kad Neištates miers pielika punktu karaļa Karla XII sirojumiem un pēc tam saistās ar pazīstamo skaldu  Belmana un Ēverta Taubes vārdiem. Tā ir iecienīta Zviedru Akadēmijas īsteno locekļu atpūtas vieta.

Lai nokļūtu senajā krodziņā, jāpārvar samērā stāvas kāpnes. Te tiek piedāvāti tradicionālie zviedru ēdieni – lasis, ikri, rabarberu uzpūtenis ar zemenēm un vaniļas saldējumu. Vislabākais izmēģināt krodziņa speciālo ēdienu.

XX gs. divdesmitajos gados šis restorāns pārgāja slavenā gleznotāja Andersa Corna (Anders Zorn) īpašumā, kas savā testamentā to novēlēja Zviedrijas Akadēmijai.

Stokholmas vecpilsētā ir daudz romantisku šķērsielu.  Viena no tādām ir Mortena Trotziga škērsieliņa jeb Mårten Trotzigs gränd.

Ieliņa ir tik šaura, ka izstiepjot uz abām pusēm rokas, var aizsniegt namus abās pretējas ielas pusēs! Tās nosaukums cēlies no vācu ieceļotāja Mortena Traubciha, kas 1581. gadā šajā vietā uzcēla savu namu un ilgus gadus ar lieliem panākumiem attīstīja savu viesnīcu Dzelslaukumā. Šajā pašā laukumā Mortens Trotzigs kontrolēja arī vara tirdzniecību, taču kāda biznesa brauciena laikā uz Falunu, viņam 1617. gadā uzbruka lielceļa laupītāji, kas uzņēmēju nogalināja. Apmeklētāju apskatei ieliņa tika atklāta tikai 1940. gadā.

 

Biržas nams Stortorget. Foto: Sangun Communication

Stortorget jeb 700 gadu vecais “Lielais laukums” joprojām uzskatāms par vecpilsētas centrālo laukumu. Savulaik tas bija gan tirgus laukums gan pilsētas politiskais centrs. Toreiz laukuma malā atradās “Cietums” un viduslaikos pie tā sienas parasti bija pienaglotas notiesātajiem nocirstas ausis vai plaukstas par iebiedējumu citiem. Te atradās arī kauna stabs pie kura mēdza pieķēdēt sodīšanai paredzētos un nosodītos.

XV gadsimtā, kad Stokholmā bija apmēram 6000 iedzīvotāju, Lielais laukums bija pilsētnieku galvenā sapulču vieta. Šeit pāris reizes gadā valdnieki izziņoja jaunos likumus no rātsnama. Te notikušas arī politiska rakstura sapulces un mītiņi. Arī Stokholmas asinspirts notika savulaik tieši šeit, uz Lielā laukuma.

Šodien laukumā spieto tūristi, uzstājas teātra trupas, orķestri, skolnieku kori. Kādreiz šajā laukumā tika spēlētas gavēņa spēles, kad Maija grāfs cīnījās ar Ziemas grāfu par pavasara atnākšanas tiesībām. Taču tagad – katru decembrī te notiek Ziemasvētku tirdziņi, kas turpinoties kopš Gustava Vāsas laikiem. Ziemas sniegā un salā ik gadus te pārdod karameles, citus našķus, desas, un dažādus tautas daiļamata meistaru darinājumus, kas ir augstas kvalitātes un atbilst senajām tradīcijām.

Te var apskatīt gan slaveno biržas namu, gan arī senu aku, kurus projektējis Gustava III arhitekts Ēriks Palmsteds (1776.g.). Biržas nams veidots rokoko – jaunklasicisma stilā un tam raksturīga XVIII tradicionālais “bālais” krāsojums. Nama augšstāvā atrodas, pēc Francijas modeļa veidotā un Gustava III  dibinātās, Zviedrijas Akadēmijas sēžu zāle, kas tika atklāta ar lielu greznību 1786. gada 5. aprīlī. Šajā telpā ik gadus tiek izlemts Nobeļa prēmijas literatūrā pretendents. Augšstāvā atrodas arī Nobeļa komitejas biblioteka un muzejs. Apakšstāvā joprojām izvietota Stokholmas Fondu birža.

Laukuma trešajā un piektajā namā izvietojusies Stokholmas misija, kas rūpējās par bezpajumtniekiem un narkomāniem. Pirmajā nama stāvā pilsētas misija ir iekārtojusi kafejnīcu, kur pilsētnieki un tūristi var iegādāties smalkmaizes, kafiju un kūkas, turpretī  piektā nama otrajā stāvā misija ir iekārtojusi bezmaksas ēdnīcu bezpajumtniekiem. Lielā laukuma rietumu puses namos ir privātpersonu dzīvokļi.

Ēka ar nr. 20 (Stortorget 20) ir tā dēvētais Šanca nams, kurā savulaik mitinājies Kārla X Gustava sekretārs fon Šancs. Grezno durvju rotājumu veidojis XVII gs. slavenais akmeņkalis Johans Vendelstams.

Tātad, šajā laukumā, kas šobrīd ir cēls, pameklēts un miermīlīgs, 1520. gada novembrī tika varmācīgi pakārti un nogalināti 82 augsti zviedru ierēdņi, aristokrāti un  bīskapi. Iemesls bija samērā tradicionāls tiem laikiem – nodevība. Iekarotājs zviedru-dāņu ūnijas karalis Kristians II jeb “Kristiāns -Tirāns” pēc viena mēneša aplenkuma bija panācis Stokholmas kapitulāciju. Kaut arī iepriekš – kronēšanas ceremonijas laikā  4. novembrī jaunais karalis bija solījis visiem bijušajiem ienaidniekiem amnestiju, jau 7. novembrī viņš lauza savu solījumu un piesprieda nāves sodus  tiem kuriem bija solījis dzīvību. Nāves sodi nekavējoties tika izpildīti  tieši šeit – Lielajā laukumā.

Starp nogalinātajiem bija arī nākamā zviedru karaļa tēvs Eriks Juhansons Vāsa. Nogalināto ķermeņi gulēja Lielajā laukumā no ceturtdienas līdz sestdienai. Māli nokrāsojās asins krāsā un gaisā virmoja asa mēslu smaka. Pēc tam līķus salika ķerrās un aizvilka līdz Sēdermalmei, kur to sadedzināja sārtā. Pēc Kristiana II pavēlēs no kapiem tika izraksts arī Stens Stūre un viņa mazais dēls, kas bija miris gadu iepriekā. Arī šos līķus iekarotājs sadedzināja minētajā sārtā. Jau pirmajā decembrī jaunais valdnieks atgriezās savā dzimtenē Dānijā pārliecināts, ka stāvoklis Stokholmā ir stabils, nemaz nezinot, ka nākamais Zviedrijas karalis Gustavs Vāsa jau uzsācis zemnieku sacelšanos ziemeļos un pulcina spēkus Dālarnā, lai pretendētu uz okupēto Zviedrijas troni. Gadu vēlāk Kristians II zaudēja Zviedriju, to ieguva uzvarētājs un zviedrs, leģendārais Gustavs Vāsa.

Ar šo brīdi Stokholma no brīvpilsētas pārtop Zviedrijas valsts galvaspilsētā.

Starp citu, lode, kas iemūrēta Lielā laukuma un Kurpnieku ielas stūrī (Stortorget/Skomakargatan) it kā esot mērķēta no pils  “Kristiana-Tirāna” virzienā.

ecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Foto: Sangun Communication

 

Vecpilsētā ieteicams apskatīt arī XVII gs. celto Svētās Ģertrūdes jeb Vācu baznīcu. Rajons ap to ir patīkams pastaigām. Nesagādās vilšanos. Vācu baznīcas draudze iekļaujas Zviedru baznīcā, taču mācītājs var tikt uzaicinātas arī no Vācijas.  Baznīcas vitrāžas attēlota arī pati Svētā Ģertrūde, kas ir visu ceļotāju sargenģelis. Zaļi zeltīto karaļu ložu projektējis Nikodemus Tesīns, kas savulaik bijis šīs baznīcas draudzes loceklis.

Baznīcai ir interesanti un Vācijai raksturīgi torņa rotājumi, pats tornis ir 96 metrus augsts un būvēts 1878. g, pēc tam kad iepriekšējais bija cietis kārtējā ugunsgrēkā.

Dievkalpojumi katru svētdienu notiek vācu valodā.

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Foto: Sangun Communication

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Dzelzslaukums (Järntorget) viduslaikos bija Zviedrijas tirdzniecības centrs. Sākumā to dēvēja par “graudu tirgu” un tikai 1490.tas ieguva nosaukumu Dzelzslaukums. Šeit tika pārbaudītas, svērtas un saiņotas preces, rūdas, varš, ādas, sviests, darva un pārējās eksportpreces. Caur Dzelzlaukumu valstī ieplūda arī imports garšvielu, porcelāna, sāls, stikla, keramikas un citu preču veidolā. Laukums pieslejas krastam, kur savulaik mudžēja tirgotāju liellaivas. No iespējamiem ugunsgrēkiem laukums no pilsētas tika norobežots ar aizsargmūri.  1642. gadā tika uzbūvēta pirmā slūžu kārta un tirdzniecība paplašinājās dambja virzienā. Kopš XVIII. gs. laukumā tika uzsākta tirdzniecība ar augļiem un dārzeņiem.

Namā nr. 83, kas ir rozā krāsā, kopš 1785. gada darbojas konditoreja. Te joprojām ir letes un plaukti no XIX gs. sākuma. Divsimt gadus šajā kafejnīcā stokholmieši ir iebaudījuši smalkmaizes un kafiju un tagad te iespējams nopirkt arī siltās uzkodas un salātus.

Laukumā izvietota arī sena aka, angļu stilā, kas ir kādas bankas dāvinājums pilsētai 1829. gadā.

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Foto: Sangun Communication

Slussen – Slūžas, atrodas starp vecpilsētu un  priekšpilsētas salu “Dienvidi” un veido savdabīgu “lapsenes vidukli”. Te Baltijas jūras sāļais ūdens satiekas ar Mēlarena saldūdeni.  Patlaban slūžu pamatā ir tā sauktas “āboliņa lapas karuselis”, kas būvēts trīsdesmitajos gados. Pašlaik notiek slūžu rekonstrukcija.

Bruņinieku pakalns sasniedzams pārejot pāri tiltam un pirmajā brīdī šķiet tukšs un izmiris (salīdzinājumā ar dzīvībā kūsājošo vecpilsētas austrumu daļu). Te nav nedz veikalu nedz arī tūristu apskatei paredzētu muzeju. Savulaik šo pilsētas daļu apdzīvoja aristokrāti, taču tagad lielās ēkas savā ziņa pārņēmušas valsts institūcijas.

Dienvidu un austrumu pusē salai pietauvojušies daži kuģi, kas patlaban tiek izmantoti kā viesnīcas vai restorāni. Piemēram šeit jau sen lepni noenkurojusies bijušās miljonāres Barbaras Hutonas luksusa jahta, kas tagad saucas “Mēlarena karaliene” (Mälardrottning).

Šeit, šajā vecpilsētas rajonā, pastāvīgi dzīvo tikai divi cilvēki, taču jau astoņos no rīta šurpu dodas stokholmiešu simti uz darbu. Vasarā, atvaļinājumu laikā, te pastaigājas tūristi, kurus interesē baznīcas un klosteri, dzimtu un literatūras vēsture. Starp citu, tieši šajā vecpilsētas daļā 1849. gada 22. janvārī ir dzimis rakstnieks Augusts Strindbergs, taču neviena statuja vai piemiņas zīme par to neliecina. Nams, kurā rakstnieks piedzima, tika nojaukts 1863. gadā, taču kādreiz atradās iepretī Vrangeļa pilij.

Bruņinieku nams (Riddarhuset) kopš XVII gs. ir aristokrātu citadele. Gruntsgabalu iegādājās Akselis Oksenšerna un četru arhitektu uzraudzībā veidotais nams beidzot bija gatavs 1668. gadā. Nama priekšā kopš 1773. gada atrodas Gustava Vāsas statuja un dārzā, pie ūdens stāv pats dibinātājs – Akselis Oksenšerna.

Bruņinieku pakalna baznīca (Riddarholmskyrka) šobrīd ir tikai muzejs.  Dievkalpojumi tajā nenotiek. Baznīcas vecākais spārns ir viduslaiku klostera baznīca, kuru dibinājis Magnus Ladulos XIII gs., kas arī ir šeit apglabāts. Baznīca ir vairākkārt pārbūvēta un šodien tiek uzskatīta par Ziemeļeiropā vislabāk saglabāto franciskāņu baznīcu. Gustavs II Ādolfs to XVII gs. bija iecerējis izveidot par galveno Zviedrijas reģentu apbedījumu vietu. Te apglabātu visi karaļi līdz Gustavam V (izņemot karalieni Kristīni, kas apglabāta Pēterbaznīcā Romā). Gustavs VI Ādolfs vēlējās tikt apglabāts karaliskajā kapu kalniņā Hāgas parkā, kur arī tagad tiek apglabāti pašreizējas karaliskās ģimenes piederīgie.

Tātad baznīcā ir karaļu apbedījumi – nišu un sarkofāgu veidā. Sākot ar viduslaiku valdniekiem – Magnusu Ladulos un Karlu Knutsonu. Gar sienām izvietoti Serafimordeņa kavalieru melnie vairogi, kuros norādīti visu bruņinieku vārdi.

Baznīcai pirmsākumos nebija torņa (raksturīgi franciskāņu baznīcām). Tikai reformācijas laikā līdz ar klostera likvidēšanu baznīcai tika uzbūvēts pirmais, nelielais tornis, kuru pamazām nomainīja lielāks. 1835.gada 28. jūlijā tornī iespēra zibens. Jaunā, atjaunotā baznīcas torņa konstrukcija ir no tērauda.

Pārējās ēkas ir valsts institūcijas no kurām lielākā daļa ir juridiska rakstura.

Piemēram, 16. nams  jeb Vrangeļa pils šodien ir Zviedrijas augstās tiesas nams. Tā vēsture ir samērā tipiska šim Stokholmas reģionam. Savulaik šo apbūves gabalu 1629. gadā piešķīra valsts padomniekam Larsam Sparem.  Viņš uzcēla šajā vietā viduslaiku pilij līdzīgu ēku. 1648. gada Spares pili pārdeva un to vēlējās iegūt maršals un admirālis, Trīsdesmitgadu kara varonis Karls Gustafs Vrangels. Iejaucās karaliene Kristīna, kas negaidīti nopirka šo pili, lai uzdāvinātu to tam pašam Vrangelim! Taču Spares pils Vrangelim nebija pietiekoši laba un pēc viņa pavēles, Nikodēms Tesīns izveidoja jaunu projektu nama rekonstrukcijai, kas tika pabeigta 1660. gadā. Vrangelis bija tipisks tā laika bagātnieks, viens no vispārtikušāko kārtas. Dokumentos un atmiņu piezīmēs viņš raksturots kā: “labi audzināts, ar tieksmi pēc greznības,  dāsns un devīgs, tur vārdu taču ir ātri aizkaitināms un ļoti aizraujas ar sievietēm”. Starp citu, viņa dzīvesbiedre Anna Marija Haugvica dzemdēja viņam vienpadsmit bērnus no kuriem tikai trīs meitas sasniedza pilngadību. Pirmdzimtais dēls nomira jau 18 mēnešu vecumā. Pats saimnieks savā pilī ieradās samērā reti, jo bija pārāk aizņemts ar frontes kustībām karā un administratīvu darbu. Viņš nomira 1649. gadā un pēc tam ugunsgrēks iznīcināja lielāko daļu no viņa nama iekārtojuma. 1756.gadā nams nonāca augstākās tiesas rīcībā. Svea Hovrätt ir Zviedrijas vecākā augstākā tiesa, dibināta 1614. gadā Gustava II Adolfa valdīšanas laikā. Augstākajā tiesā var pārsūdzēt apgabaltiesas spriedumus. Laika gaitā, ugunsgrēkos un pārbūvju rezultātā Vrangeļa pils ir pamatīgi cietusi, tai vairs nav seno gadu romantiskās pievilcības, taču torņi, terarses un portāli nedaudz vēsta par to, kā nams kādreiz ir izskatījies.

Tiesas ēku var apmeklēt arī apmeklētāji, lai noklausītos atklātos procesus.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Kungsholmena (Kungsholmen)

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Kungsholmena ir Stokholmas senais strādnieku dzīvojamais rajons. Tautas mutē to savulaik sauca par “bada pakalniņu”. Turpretī šodien šī Stokholmas daļa ir pievilcīgs un iecienīts rajons un dzīvokļu īre te ir samērā dārga. Kungsholmenā ir daudz krodziņu un virkne valsts institūciju. Nozīmīgākā un tūristiem pati interesantākā celtne ir elegantais “Pilsētas nams” (Stadshuset), kura torni grezno trīs kroņu rotājums.

Stadshuset (Pilsētas nams)

 

stadshuset

Stokholmas Pilsētas nams Stadshuset Foto: Stadshuset.se 

Pazīstamās celtnes arhitekts ir Ragnārs Ostbergs. Pirmajā mirklī lielā, sarkaniem ķieģeļiem būvētā fasāde atgādina viduslaiku cietokšņa, renesanses laika pils, tempļa un “1001 nakts pasaku pils krustojumu, kas lepni izslējusies Mēlarena ezera krastā. Vienlīdz aizraujošas un neatkārtojamas ir arī pilsētas nama iekštelpas. Taču arī šim noslēpumam ir savs izskaidrojums.

 

nobel

Nobela prēmijas pasākuma balle Pilsētas namā. Foto: Stadshuset.se 

 

Nama celtniecība norisinājās Pirmā pasaules kara laikā. Neraugoties uz grūtajiem laikiem arhitekti un mākslinieki bija stigri iecerējuši uzcelt Stokholmai pasaku pili ar zelta zālēm, dimanta grīdām, pērļu logiem un zvaigžņu griestiem. Pēc celtniecības darbu nobeiguma izmaksas dubultīgi pārsniedza plānotos izdevumus un, lai, piemēram, samaksātu par vara jumta pārsegumu,  katram stokholmietim tika simboliski piedāvāts “nopirkt” vienu “savējo” jumta vara loksni par 25 kronām. Tika meklēti un atrasti sponsori, līdz beidzot greznais Pilsētas nams tika pabeigts 1923. gadā un atklāts tieši Līgo svētku vakarā. Ar to atzīmējot 400 gadus kopš, mums jau pazīstamā, Gustava Vāsas uzvarošās ienākšanas Stokholmā.

Tāpēc pilsētas nams ir stokholmiešu pasaku pils joprojām.

Par to nākas pārliecināties ik uz soļa. Piemēram – “zilā zālē” nav zila, akustika – vienreizēja. Arī šeit netrūkst teiku par daiļām princesēm un varonīgiem bruņiniekiem.

Leģendas motīvi, kas ataino daiļās princeses atbrīvotāja – Svētā Jorana cīņu ar pūķi rotā arī šo ēku, jeb precīzāk  torņa fasādi. Arī šie tēli simbolizē to pašu kauju pie Brunkebergas 1471. gadā, kad zviedri uzvarēja dāņu iekarotājus.

Vasarā, ik dienas plkst 12.00 un 18. 00 uz torņa balkona var noskatīties pasaku figūru parādi zvanu pavadījumā.

Fasādes austrumu pusē aplūkojama skulptūru parāde, starp kurām “Cīnītājs” ataino pašu arhitektu Ragnāru Ostbergu ar Pilsētas namu rokās.

Galveno ieeju ziemeļu pusē rotā akmens reljefi, kas rāda Stokholmu XVI un XX gs. Starp citu, daudzi greznās celtnes rotājumi stāsta pasakas un  teiksmas, kas vēsta par Stokholmas pilsētas dibināšanu.

Slavenākā iekštelpu zāle ir tā dēvētā “Zilā zāle”‘, kurā svinību mielasti, svinīgi pasākumi, to skaitā arī mielasts pēc Nobeļa prēmijas piešķiršanas ceremonijas. Pilsētas nama galvenie saimnieki šodien ir Stokholmas pašpārvalde – t.i., politiķi un administratīvais personāls. Taču nama greznajās zālēs norisinās publiskas ceremonijas, tiek reģistrētas arī laulības.

Ar Pilsētas nama iekštelpām var iepazīties arī tūristi. Ekskursijas tiek organizētas katru dienu.

Kungsholmenā atrodas arī Marieberga ( Marieberg) jeb “Marijas kalns”, kur izvietojušās laikrakstu  ‘Expressen” un “Dagens Nyheter” redakcijas. Te daudz parku un pastaigu celiņu, kā arī dažas pilsētnieku ļoti iecienītas peldvietas. Piemēram – Smedsuddsbadet. Peldoties un sauļojoties pašā pilsētas centrā ir ne tikai ērti bet arī interesanti, aplūkojot interesanti veidoto tiltu – Västerbron jeb “Rietumu tiltu”, kas savieno Kungsholmenu ar Longholmenu (Långholmen) un  Dienvidu priekšpilsētu – Sēderu (Söder).

 

västerbron stockholm

Foto: Google

 

Šis tilts tika atklāts 1935. gadā un tas ļauj līdz 29 m augstiem buru laivu mastiem brīvi slīdēt pa Mēlarena ezera virsmu, netraucējot to pārvietošanos jūras virzienā.

Kungsholmenā var apskatīt arī nacionālā romantisma stilā celto Rātsnamu un Policijas namu. Rātsnamā patlaban izvietota Stokholmas apgabala tiesa. Nama arhitekts ir Karls Vestmans un tā datējama ar 1915. gadu. Zem ēkas stiepjas gari koridori, kas to savieno ar līdzās esošo cietumu.

Iepretī Rātsnaman atrodas Pīpera mūris (Piperska muren). Šeit XII. gs. Karls Pīpers izveidoja savulaik pilsētas daiļāko terasveida dārzu.

Kungsholmena ir vēsturiskais amatnieku centrs. Tāpēc viena no raksturīgākajām ielām tā arī saucas – Amatnieku iela (Hantverkargatan). Te savulaik atradās daudz gravieru darbnīcu, krāsotavu un tipogrāfiju. Uz Hantverkargatan (iepretī Pilsētas namam) atradās senākā Zviedrijas slimnīca (kopš 18. gs.), t.i., Serafīmu lazarete (Serafimerlasarettet). Tās pagalmā atradās ķīmiskas laboratorijas, kas piegādāja medikamentus zviedru armijai. Dārzā tika kultivēti ārstnieciskie augi.

XIX gs. Kungsholmena industrializējās. Te attīstījās mehāniskās darbnīcas, uzņēmumi un zināmā mērā tie raksturo Kungsholmenas ikdienu arī šodien.

Kungslomenā ir daudz ērtu pastaigu un riteņbraukšanai paredzētu patīkamu celiņu.  Tie ved gar krastmalu gan arī cauri parkiem un dārziņu koloniju rajoniem.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Līdz sešdesmito gadu sākumam Stokholmai nebija izteikta centra ārpus vecpilsētas. Tagad par Stokholmas centru tiek uzskatīts Normalmes rajons jeb reģions ap Klāras baznīcu. Šeit atrodas arī Stokholmas metro sistēmas krustpunkts ar nosaukumu “T -centralen“. Virs tā izvietojies Sergela laukums, kuru tūristi mēdz uzskatīt par “Stokholmas nabu”, jo izejot no tā, ir vieglāk orientēties kartēs un ceļvežos.

Šis rajons ir samērā jauns, dzelzbetona apbūve un taisnās platās ielas celtas tikai pēc II pasaules kara un stokholmieši paši mēdz ironizētēt- “ko nepaveica kara bumbas – to uzspridzinājām mēs paši”, t.i., pilsētas centra vecā apbūve tika apzināti noārdīta tā vietā piecdesmitajos gados izveidojot Eiropas pēckara periodam raksturīgo dzelzbetona komercijas centru.

Foto : Google

Foto: Google

Sergela laukums (Sergelstorg) un Sergela iela (Sergelgatan) savienojumā ar Hötorget jeb “Siena tirgu” ir galvaspilsētas tirdzniecības centrs. Laukuma un ielas nosaukums cēlies pateicoties tēlnieka Tobiasa Sergela darbnīcām, kas savulaik esot atradušās tieši šeit.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Sergela laukumam pieslejas Pētera Celsinga projektētais Kultūras nams Kulturhuset, kuru atklāja 1974. gadā. Tajā izvietotas izstāžu zāles, kafejnīcas, teātri un bibliotekas. Pagrabstāvā atrodas modernā dizaina veikaliņš, kurā iespējams iegādāties savdabīgus zviedru rūpnieciskās mākslas un amatniecības izstrādājumus.

Sergela laukums. Foto: Guntars Veinbergs

Iepretī Kultūras namam- ielu krustojumu rotā stikla strūklaka – Edvina Orstroma 1974. gada atklātā skulptūra “Kristāla vertikālais akcents”.

Siena tirgus – Hötorget ir pilsētas centra vadošais augļu un sakņu tirdziņš. Katru vakaru plkst. 18. 00 teltis ar augļu un dārzeņu letēm tiek novāktas un līdz nākamās dienas rītam nekas neliecina, ka katru darbdienu (izņemot sestdienas un svētdienas) šeit mēdz notikt aktīva tirdzniecība.

Koncertnama kāpnes. Foto: Sandra Veinberga

Koncertnama kāpnes. Foto: Sandra Veinberga

Stacionārās tirgus halles ir izvietotas  pagrabā, tieši zem kinoteātra. Laukuma malā atrodas slavenais Koncertnams – Koncerthuset. Arhitekts Ivars Tengblūms to veidojis klasiskajā stilā. Šeit notiek simfoniskās mūzikas koncerti un katru gadu norisinās svinīgā Nobeļa prēmiju piešķiršanas ceremonija. Koncertnama priekšā novietota tēlnieka Karla Milesa skulptūra “Orfejs”.

Konserthuset.se

Šajā pilsētas daļā gandrīz nav dzīvokļu. Lielākā ēku daļa ietilpina kantorus, veikalus, garāžas. Pa dienu ielas ir pārpildītas, taču vēlās vakara stundās un naktīs centrs izmirst, jo logi ir tumši un ielas apgaismo vienīgi laternas un reklāmu spuldzes. Taču neraugoties uz to, arī šim reģionam ir sava pievilcība.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs” ir parks pašā pilsētas centrā, iepretī pilij. Ziemā te atvērta mākslīgā ledus slidotava, kur ikviens var izmēģināt spēkus noīrējot slidas. Arī vasarā šis kazarmu dārzam līdzīgais parks vilina stokholmiešus un pilsētas viesus.

Te var pastaigāties, pasēdēt uz soliņa, palasīt grāmatu, parunāt ar draugiem, iedzer alus glāzi vai kafijas tasi kādā no daudzajiem restorāniem vai kafejnīcām. Novērot un atpūsties, spēlēt šahu vai arī paklausīties kādu no koncertiem, kurus nebeidz piedāvāt brīvdabas skatuves. Parka dziļumā, iepretī pilij un krastmalai, atrodas “Molīna strūklaka” un Karla XII piemineklis.

Parka stūrī izvietojusies Stokholmas tūrisma informācijas centrāles un Zviedrijas Institūta ēka. Te pieejama visplašākā, tūristiem nepieciešamā informācija par aktuāliem notikumiem Stokholmā un tās tuvākajā apkārtnē. Te ir arī labs suvenīru veikaliņš un Forex valūtas maiņas birojs.

Parka nosaukums norāda, ka savulaik tas bijis karaļu dārzs. Sākumā, savām vajadzībām to esot izmantojis Gustavs Vāsa. Vēlāk šajā vietā izveidots franču klasicisma stilā veidots parks. Te esot notikušas karaļa galma maskuballes, teātra izrādes un dejas. Tolaik parks bijis norobežots no parasto apmeklētāju ziņkārīgajiem skatieniem ar augstu žogu.  Taču XIX. gs. sākumā skaistais parks ticis izpostīts. Karls XIII uzskatīja, ka šajā vietā  viņam vairāk nepieciešams armijas parādes laukums un tāpēc apstādījumi, dīķi un dārzs vienā rāvienā tika nolīdzināti līdz ar zemi. Parka teritoriju noklāja ar šķembām un tas pārvērtās tuksnešainā klajumā. “Dzīvas” palika vienīgi mākslinieku darbnīcas parka malās.

Kungsträdgården jeb “Karaļa dārzs”. Foto: Guntars Veinbergs

Nākamais varas iestāžu uzbrukums parkam reģistrēts 1971. gadā, kad pilsētas politiķu lēmuma rezultātā centrā bija paredzēts celt metro staciju. Tas nozīmēja seno gobu nozāģēšanu. Stokholmieši reaģēja nekavējoties un naktī no 11. uz 12. maiju parku okupēja “koku apskāvēji” uzsākot nopietnu kauju ar motorzāģiem bruņotajiem vīriem un policijas patruļām. Pilsētnieki tonakt uzvarēja politiķus atklātā kaujā un metro stacija tika izbūvēta mazu gabaliņu nostāk, t.i., Arsenāla ielā. Starp citu šo metro staciju ir vērts apskatīt, jo tās interjera autors ir mākslinieks Ulriks Samuelsons. Idejas pamatā – mākslinieka versija par to kāds varētu izskatīties “pazemes karaļa dārzs ar ūdenskritumu, apstādījumiem un senas pils drupām”. Tāpēc neskopojieties un nopērciet vislētāko metro biļeti (ar 2 marķējumiem) un apskatiet metro staciju “Kungsträdgården” zem  Arsenāla ielas  – Arsenalgatan.

Karaliskā opera. Foto: Guntars Veinbergs

Karaliskā opera pieslejas parkam. Stokholmas operas nams iegājis vēsturē ar leģendāro Zviedrijas karaļa Gustava III nogalināšanas traģēdiju masku balles laikā. Patiesības labad jāpiebilst, ka “teātru karalis” tika nogalināts vecajā operas nama ēkā, kas tika nojaukta 1890. gadā. Tieši šajā pašā vietā.

Operas priekšā, laikam ritot, notikušas arī vairākas asiņainas sadursmes. 1743. gadā Dālarnas zemnieki ieradās Stokholmas centrā un šeit demonstrēja savu neapmierinātību ar aristokrātu varu un karaļa uzsākto karu pret Krieviju. 22. jūnijā šeit sākās bruņota sadursme starp zemniekiem un armiju. Piecdesmit demonstrantu tika nogalināti, astoņdesmit ievainoti un seši – zemnieku līderi tika sodīti ar nāvi.

Vēsture liecina, ka arī koncerti var kļūt par traģisku notikumi izraisītāju. Šāda situācija radās 1847. gada decembrī, kad Stokholmas operā bija paredzēta “ziemeļu lakstīgalas” zviedrietes Jenijas Lindas koncerti. Rindas pēc biļetēm izvērsās kautiņos, jo “melnajā tirgū” tās maksāja milzīgas summas(līdz pat 100 dālderiem!) un lai nomierinātu “iekarsušos un pēc mākslas izslāpušos” situācijā iesaistījās bruņotas armijas daļas.” Zaldātiem nācās likt lietā gan laides gan durkļus, lai atturētu masas no mēģinājumiem izlauzt operas nama durvis”, – rakstīja laikraksts “Daglig Allehanda” 1847. gada decembrī.

Asiņaini notikumi laukumā datējami arī ar 1917. gada jūniju, kad te varmācīgi tika izklīdināta demonstrācija. Demonstrantus izdzenāja ar zobenu cirtieniem un daudzus no tiem sabradāja armijas zirgu pakavi.

Operas nama ieņemšanai hipiju laikos bija sagatavojušies arī Stokholmas studenti, kas vēlējās šeit iekārtot studentu kopmītnes. Taču šī iecere neizdevās, jo operas sargi bija paguvuši laikus aizbultēt visas durvis un tāpēc studenti griezās atpakaļ – universitātes virzienā.

Karaliskā operas nama galvenā ieeja vērsta pret Gustava II Ādolfa laukumu. Laukuma vidū iespējams apskatīt karaļa pieminekli, kas datējams ar 1796. gadu. Karaļa Gustava Ādolfa vārdā laukums tika nodēvēts tikai 1805. gadā.

Kārļa Gustava Ādolfa laukums, parlamenta, pils un Ārlietu ministrijas ēkas. Foto: Guntars Veinbergs

Laukuma pretējā pusē atrodas Zviedrijas ārlietu departaments jeb ārlietu ministrija. Nama fasāde datējama ar XVII gs., lai gan pati ēka ir gadsimtu vecāka. Zem balustrādes (pie jumta) ir rakstīts SOPHIA ALBERTINA AEDIFICAVIT, kas nozīmē, ka šo namu likusi celt  Sofija Albertīna (karaļa Gustava III māsa). Šajā rajonā ap ārlietu ministriju izvietotas Zviedrijas valdības iestādes un parlamenta darba ēkas. Piemēram, gaiši dzeltenā ēka ar fasādi uz krastmalu (aiz ārlietu ministrijas) ir Sagerska palatset jeb premjerminstra rezidence. Turpinot ceļu gar krastmalu, labajā pusē skatienam paveras Zviedrijas valdības nams – pazīstamā arhitekta Ferdinanda Būberga XIX gs. beigu veidotais “Rozenbāds”. Nosaukums (tulkojumā – “Rožu peldvieta”) esot cēlies no senas pirts ēkas, kas savulaik esot atradusies jaunuzceltā un F.Būberga projektētā nama vietā.

Riksdāga nams jeb parlamenta ēka celta mūsu gadsimta sākumā un ir atvērta arī tūristu apskatei. Īpaši piemērots laiks iekštelpu apskatei ir vasaras mēneši, kad parlamenta deputāti ir atvaļinājumā. Ekskursijas notiek vairākās valodās. Ieeja apmeklētājiem no Riksgatan 3A.

Netālu no parka atrodas Nacionālais muzejs, kas ir Zviedrijas lielākais tēlotājas mākslas muzejs ar eksponātiem no XV gs. līdz mūsdienām. Te var apskatīt gan ievērojamus zviedru gan arī ārzemju mākslas darbus (skat. sīkāk par to nodaļā muzeji).

Klāras barznīca Klara kyrka ir vairākkārt pārbūvēta un tās mūri liecina par XVI un XVII celtniecības ietekmi. Baznīcas priekšā atrodas slavenā zviedru skalda un dziesminieka Karla Mikaela Belmana kapa vieta. Viduslaikos šeit atradās arī klosteris.

 

Centrālās stacijas ēka 1871. gadā esot bijusi pati lielākā Stokholmas celtne (neskaitot karaļa pili). Vilcienu satiksme savulaik tika uzskatīta par lielu notikumu pilsētas dzīvē un tādēļ arī stacijas ēkai tika veidota kā nozīmīga, valsts nozīmes celtne. Te interesanti pavērot vecās apbūves sakļaušanos ar modernajiem arhitektoniskajiem vaibstiem un satiksmes mezgla risinājuma veidus. No šīs dzelceļa stacijas kursē neskaitāmi piepilsētas vilcieni visos virzienos, kas ir ērts un patīkams pārvietošanās veids, lai nokļūtu galvaspilsētas priekšpilsētās. Ja izmantojat SI mēnešbiļeti, tad varat droši lietot to arī braucieniem piepilsētas elektrisko vilcienu tīklā, kas sākas tieši šajā – Centrālstacijas mezglā.

No Centrālās stacijas kursē arī vilceni uz citām Zviedrijas pilsētām un arī ārzemēm.

Centrālā dzelceļa stacija ar pazemes tuneli ir savienota ar metro centrālo mezglu – “T Centrāli”.

Normalmes laukums. Foto: Sandra Veinberga

Norrmalmstorg jeb Normalmes laukumu ieskauj veikali un kafejnīcas. Agrāk, viduslaikos šajā laukumā mēdza sodīt noziedzniekus, pārsaiņot pa ūdens ceļu atvestās preces un veikt citus, nepieciešamus darbus. Taču, laikam ritot, Normalmes laukums pārvērties centra skvērā, kas ir iecienīta stokholmiešu tikšanās un uzturēšanās vietā. Te izvietoti vairāki patīkami itāliešu restorāni, kas nedēļas nogalēs ir apmeklētāju pārpildīti. Starp citu. pēdējā laikā  laukums izpelnījies uzmanību ar kādreiz tik slavenajām “Pirmdienas demonstrācijām” t..i,  zviedru solidaritātes mītiņiem Baltijas valstu neatkarības centienu atbalstam. Kā dokumentāla atmiņa Baltijas valstu “trešajai atmodai” un šo notikumu liecinieks laukuma centrā tika uzcelta skulptūra – strūklaka ar nosaukumu “Brīvības avots”, kas veltīta Latvijas, Lietuvas un Igaunijas neatkarības atgūšanai.

Hotel.slipgate.se

Uz ziemeļiem no Normalmes laukuma, stiepjas Bibliotekas iela, kas noslēdzas pie Karaliskās bibliotekas ēkas, kuras restaurācija nesen ir nobeigta. Bibliotekas ēku var apskatīt arī tūristi, taču tad  bibliotekas garderobē iepriekš jāatstāj virsdrēbes un skapīšos jāieslēdz somas (skapīša iekšpuses atverē jāiemet viena krona un aizverot durvis atslēga automātiski aizkrīt. Pēc bibliotekas apskates skapīša durvis ar atslēdziņu jāatslēdz, atslēga jāatstāj atvērtajās durvis un iepriekš iemaksāto 1 kronas monētu varat sanemt atpakaļ).

Karaliskā ir Zviedrijas nacionālā biblioteka, tajā tiek uzglabātas visas grāmatas, kas izdotas zviedru valodā. Pirmo reizi grāmatas šeit tika nogādātas 1697. gadā, karalienes Kristīnes laikā, pēc “Trīs kroņu” pils ugunsgrēka.

Starp citu, te atrodas arī vērtīga latviešu grāmatu kolekcija (Manceļa bībeli ieskaitot). Šajā bibliotekā pirms 1917. revolūcijas ilgstoši strādājis arī Vladimirs Ļeņins un līdz 1991. gadam bibliotekas galvenās lasītavas kreisajā stūrī (pie loga) atradās arī Ļeņina darba galds uz kura vienmēr bija vāzes ar sarkanām neļķēm. Pēc PSRS izjukšanas arī Ļeņina piemiņas “stūrītis” Zviedrijas Karaliskajā bibliotekā tika likvidēts.

Kamenes dārzs. Visit Stockholm.se

Biblioteka atrodas parka (Humlegården) malā. Te var apskatīt ievērojamu vēsturisku personu pieminekļus, to skaitā: botāniķis Karls fon Linnejs (1707.-1778.), rakstniece Frederika fon Brēmera (1801.-1865.), kā arī vēsturnieks Anders Friksels, ķīmiķis Karls Vilhelms Šile u.c.

Iepretī Normalmes laukumam atrodas Berzeli parks. Parka vidū novietota zinātnieka un ķīmiķa Jona Jakoba Berzeliusa skulptūra. 1863. gadā šeit atvēra slaveno Bernsa salonu – vienu no Stokholmas joprojām elegantākajiem restorāniem (šobrīd  arī koncertzāle un diskoteka). Vasarā restorāns izvietojas arī nama priekšā ar skatu uz parku.

Berzeli parks. Stockholms Stad.

Stokholmas sinagoga atrodas uz Wahrendorffsgatan. Uz ēkas fasādes, ap logiem labi redzami uzraksti ēbreju valodā. Ēka tika pabeigta 1870. gadā un tajā atrodas liberāla sinagoga, kurai ir arī ērģeles (kas parasti nav konservatīvajās sinagogās). Te darbojas ēbreju draudze, atrodas arī biblioteka. Draudze bieži aicina uz dievkalpojumiem citu ticību pārstāvjus, te mēdz viesoties noteiktu piemiņas brīžu sakarā arī Zviedrijas valdības un politisko partiju pārstāvji.

Stureplan jeb “Lielais plāns”. Sveriges Radio.

Stureplan jeb “Lielais laukums” pie “sēnes” ir tradicionālā stokholmiešu satikšanās vieta. Gājēju laukuma centrā te vienmēr atradusies betona sēne, kas lieliski noder lietus laikā, ja uz norunāto randiņu jāgaida ilgāk nekā paredzēts. Te daudz restorānu un kafejnīcu, samerā dārgu veikalu ar ekskluzīvu preču piedāvājumu. Birgera Jarla iela (Birger Jarlsgatan) ir robežķirtne starp Normalmi un Ostermalmi.

Veikalu galerija MOOD

Foto: G. Veinbergs

 

Šajā Stokholmas rajonā atrodas vairākas veikalu galerijas no kurām jaunākā un modernākā ir MOOD.

https://www.google.lv/maps/place/MOOD+Stockholm/@59.3342247,18.0659544,17z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d5c61695f99:0xd1ac0214e53015c3!8m2!3d59.334222!4d18.0681431

Brunkeberga turnelis (Brunkebergstunneln) savieno pazemē Davida Cepēja ielu (David Bagares gata) ar Ulofa Palmes ielu. Šis pazemes gājēju tunelis bija pabeigts 1886. gadā un tas ir sava laika lielisks būvinženieru sasniegums. Tuneļa galā, pie Sveavägen uz ietves apskatāma 1986. gadā nogalinātā Zviedrijas premjerministra Ulofa Palmes piemiņas plāksne. Tā novietota tieši tajā pašā vietā, kur 1986. gada februārī Ulofs Palme tika nošauts atceļā no kinoteātra apmeklējuma. Ulofs Palme – bijušais Zviedrijas premjērministrs ir apglabāts pavisam netālu, t.i., Adolfa Fredrika baznīcas kapos, kas atrodas Sveavägen otrajā pusē.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättningsbyrå Baltic Media Translations .jpeg

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Vasastan

Ziedošās magnolijas priecē stokholmiešus un pilsētas viesus. Foto: Sandra Veinberga

 

Šis Stokholmas rajons atrodas nedaudz uz ziemeļrietumiem no centrālās ass. Divi galvenie laukumi, kuriem atbilst arī pazemes metro staciju nosaukumi, t.i., “Odenplan” un “S:t Eriksplan“.

https://www.google.lv/maps/place/Vasastan,+Normalme,+Stokholma,+Zviedrija/@59.3457228,18.0270373,14z/data=!3m1!4b1!4m5!3m4!1s0x465f9d0cdbb6655f:0x81ebe258ca6a27f6!8m2!3d59.3442327!4d18.0456211

Odenplāna (Odenplan) laukums 3xN Architects.

Te atrodas populārā Stokholmas pilsētas biblioteka un Gustava Vāsas baznīca. Vasastan ir samērā liela pulsējoša galvaspilsētas daļa. Te atrodas gan biroji un iestādes gan arī dzīvokļi. Savulaik šī pilsētas puse tika uzskatīta par samērā nomaļu priekšpilsētu. Par to liecina kāds Vasastan dzīvojamo namu kvartāla nosaukums – “Sibīrija”. Taču tagad dzīvokļi “Sibīrija” vairs neatrodas nomalē. Ir dārgi un pieprasīti. Te  “apgrozās” vairāk jauniešu, jo šeit izvietotas vairākas augstskolas un studentu kopmītnes nekā citur Stokholmā.

Stokholmas pilsētas biblioteka. Stadsbiblioteket.se

Stokholmas pilsētas biblioteka ir populāra un iecienīta celtne. Tās autors ir gadsimta sākuma pazīstamais zviedru arhitekts Gunars Asplunds. Ēkas apsrisēs jūtama Ēģiptes un antīkas Grieķijas stilu ietekme. Celtnes pamatā ir kubs kas ietilpināts cilindrā, t.i., korekta, klasiska simetrija. Iekštelpas ir apmeklējuma vērtas, t..i, mēbeles, apgaismes ķermeņi un arī visas pārējās interjera detaļas ir rūpīgi izstrādātas un savstarpēji saskaņotas.

 

Lasītāju zāle. Stadsbiblioteket.se

Observatorijas muzejs atrodas XVIII gs ēkā. Tas saglabājis atmiņas par zviedru zinātnes vēsturi. Savulaik šeit pulcējušies zviedru zinātnieki, Linneja, Celsija skolnieki, astrologi, metereologi un visi citi dabas zinātņu bruņinieki. Šeit, savulaik, tika uzsākta arī slaveno kalendāru izdošana. Toreiz zinātņu akadēmijai bija tiesības izdot kalendārus, kas bija ietekmīgs tautas izglītošanas līdzeklis. Senos kalendārus var uzskatīt par zinātnes atklājumu popularizētājiem tautā.

Spoku pils atrodas Karalienes ielā (Drottninggatan 116), netālu no Observatorijas. Par “spoku pili” ēka saucas tāpēc, ka 1840. gadā dārzā tika atrakts dīvains šķirsts un ar šo brīdi pilsētā izplatījās baumas par “apraktu mantu” un “nedabīgā nāvē bojā gājušajiem”. Saprotams, ka šādā pilī jābūt arī spokiem.

Strindberga muzejs. Stockholm.turist.se

Strindberga muzejs un Zilais tornis arī atrodas Karalienes ielā – Drottninggatan 85.  Šajā namā slavenais zviedru rakstnieks Augusts Strindbergs pavadīja sava mūža pēdējos četrus gadus.  Zilajā tornī viņš turpināja rakstīt lugas un savus publicistiskos rakstus. Te var apskatīt ekspozīciju, kas iepazīstina ar Augusta Stindberga darbību ne tikai rakstniecībā bet arī glezniecībā, fotogrāfijā un teātra dzīvē. Sestajā stāvā var iepazīties ar rakstnieka biblioteku (plašāk ar to lasiet nodaļā “muzeji”).

 

Ostermalme (Östermalm)

Ostermalmes Jūras ceļš. Iela uz kuras tarodas dārgākie dzīvokļi pilsētā. Foto: Guntars Veinbergs

Šajā austrumstokholmas reģionā visizteiktāk sajūtama XIX gs.Parīzes ietekme. Bulvāru un esplanāžu modes laikā, Stokholmas centru vairs nebija iespējams pārveidot, tāpēc jaunievedumus ieviesa centra rietumu reģionā – Ostermalmē. Jūrmalas ceļš (Strandvägen), Kārļa ceļš (Karlavägen) un Valhallas ceļš (Vallhallavägen) kļuva par Stokholmas esplanādēm, t.i., par platām ielām ar alejām pa vidu. Diemžēl te neizdevās pilnīgi konsekventi realizēt “Parīzes ieceres”, jo ielu malās neizveidojās krodziņi un kafejnīcas “pietiekami lielā skaitā”. Tāpat arī bulvārus un esplanādes šeit, diemžēl, nenoslēdza  triumfa arkas, baznīcas vai kādas citas gigantiskas celtnes, kas šādos gadījumos ir raksturīgas Parīzei. Vienīgais Stokholmas izņēmums šajā jomā ir strūklakām rotātais  Kārļa laukums (Karlaplan), kas loģiski noslēdz Kārļa ceļu (Karlavägen) .

Ostermalme ir samērā dārgu dzīvokļu rajons, te atrodas liela daļa valsts kultūras institūciju, teātrus, mākslas augstskolas, radio un TV ieskaitot. Šajā Stokholmas rajonā atrodas arī “Diplomātu pilsētiņa”, kurā izvietotas ārvalstu vēstniecības.

Kuģīšu piestātnes Jūras ceļa stāvvietās. Foto: Guntars Veinbergs

 

Ostermalmes laukums (Östermalmstorg) ir šī reģiona ass. Laukumu ieskauj veikali, teātri (Folkan), tirgus halle (Östermalmshallen) un tam pieslejas arī greznā Hedvigas Eleonoras baznīca.

Ostermanlmes laukma centrā vasarā izvietojas atklātās kafejnīcas, tiek pārdoti ziedi un suvenīri. Līdzās izvietotajā slēgtajā tirgus paviljonā izvietoti daudzi augstas kvalitātes, taču samērā dārgi pārtikas stendi, kuru vidū īpaši izceļas svaigo zivju stends. Paviljona iekšienē ir vairāki, ļoti labi zivju restorāni.

Dramatiskais teātris jeb “Dramaten” ir iespaidīga – jūgendstila ēka ar vairākām skatuvēm. Šajā teātrī kā režisors un arī kā teātra vadītājs zināmu laiku ir darbojies arī pazīstamais zviedru kinorežisors Ingmārs Bergmanis. Ēkas arhitekts ir Fredriks Liljekvists, tā pabeigta 1907. gadā un ir vērts apskatīt arī teātra iekštelpas. Interjērs rotāts ar pazīstamu zviedru mākslinieku darbiem, to skaitā: Oskara Bjorka, Karla Larsona, Georga Pauli un pinča Ežēna gleznām.

Berwaldhallen, foto: Peter Smith, Vistit Stockholm.se

Bervalda koncertzāle Berwaldhallen ir viens no jaunākajiem un modernākajiem Stokholmas koncertnamiem (Strandvägen 69).  Pie šīs, klintī iekļautās koncertzāles ieejas, novietota Karla Elda skulptūra, kas attēlo pazīstamo zviedru komponistu Franci Bervaldu (1798.-1868.). Koncertzāli ļoti ieteicams iekļaut jūsu apskatei paredzēto objektu skaitā.

Stokholmas vecais olimpiskais stadions. YouTube.

Stokholmas vecais olimpiskais stadions atrodas uz Valhallas ceļa un Līdinges ceļa stūra, pie metro stacija “Stadion“. Tas tika būvēts 1912. gada Stokholmas olimpisko spēļu vajadzībām. Arhitekts Tūrbens Gruts vēlējās, lai stadiona ēkas atgādinātu senu zviedru klosteru un pilsētas aizsargmūru motīvus. Stadions tagad tiek izmantots sporta sacensībām un koncertiem, mītiņiem un aktivitātēm.

 

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

 

 

%d bloggers like this: