Eiropas sadrupšana. Jaunas valstis uz starta līnijas? Karšu pārzīmēšanas laiks ir klāt.

Katalonijas atdalīšanās no Spānijas iet roku rokā ar Skotijas atdalīšanos no Lielbritānijas. Foto : Mehdi Chebil & Dagens Nyheter

Ir ieradies jauns nacionālisma vilnis. Nevienmērīgs pēc sava satura un formas. Braucot cauri Eiropai, to nevar nepamanīt. Katalonija nav vienīgais piemērs, kur valodas atšķirība pieprasa izrēķināties ar pagātni un atdalīties. Gandrīz visur vecajā kontinentā eksistē atmiņas par citām robežām un citām attiecībām cilvēku starpā par laiku, kad dzimtā valoda bijusi aizliegta vai atradusies pakārtotā statusā.

Šie, pagātnē ievainotie cilvēki šodien pulcējas, piemēram, Antverpenē zem Vlaams Belang karoga. Kāda sirma flāmu kundze nevar aizmirst pāri darījumus un joprojām jūtas pazemota par to, ka jaunībā viņai nebija iespējams apgūt kāroto profesiju franču valodas nepietiekamas prasmes dēļ.  Tolaik valsts valoda Beļģijā bija tikai un vienīgi franču. Flāmu meičas konkursos un sacensībās par amatiem un karjeras iespējam vienmēr tikušas atbīdītas malā.  Kur nu vēl stāsti no kara gadiem, kad virsnieki komandējuši franču valodā flāmu karavīrus, nosūtot tos nāvē pavēļu nesaprašanas dēļ. Par sadarbību ar nacistiem, turpretī, flāmi runāt nevēlas. Tolaik esot pastāvējusi cerība, ka vācieši viņus atbrīvos no nīstajiem franču okupantiem, palīdzot nodibināt suverēnu flāmu valsti. Šo faktu, savukārt, nespēj aizmirst franciski runājošie beļģi. Katrs kaut ko nespēj aizmirst un piedot.  

Eiropa joprojām nevar aizmirst pāridarījumus un netaisnību, kas pagātnē nodarīta noteiktām iedzīvotāju grupām un viņu valodai. Galu galā visas šodienas valstis ir radušās, apspiežot un absorbējot minoritātes. Tā pati Francija arī bija un ir dažādu valodu mozaīka, kas pamazām iznīkušas franču valodas spiediena rezultātā. Bretaņā vairs tikai daži turpina cīņu par savas valodas saglabāšanu (ķeltu valoda, kas atgādina vācu) un mazītiņajā Luksemburgā patlaban notiek lielas lietas vietējās luksemburgiešu valodas saglabāšanai. Otrā pasaules kara laikā vāci centās pakļaut lielhercogosti un uzjautrinājās par vietējo valodu, kas viņiem atgādināja vācu valodas dialektu. Tagad Luksemburgā notiek krasa pāreja no franču un vācu valodas uz vietējo valodu kā parlamenta galveno saziņas līdzekli. Kur nu vēl neatkarīgā valsts Latvija, kas vēl nav paguvusi ieviest valsts valodu visās skolās, bērnu dārzos un tagad ar steigu to cenšas realizēt.

Taču nacionālismam šodiena Eiropā ir arī pretējas izpausmes. Ja 19. gadsimtā nacionālisms ieradās ar kopā ar prasību pēc demokrātijas, tad tagad Polijā un Ungārijā novērojama cita aina. Katalonija šodien prasa pašnoteikšanos tieši tāpat kā savulaik Austrija, Ungārija, Norvēģija vai Somija. Nacionālisti toreiz bija visplašāko, trūcīgo sabiedrības slāņu aizstāvji, kas pieprasīja mazā cilvēka tiesību ievērošanu.  Šodienas nacionālisti Polijā, Krievijā, Flandrijā vai Ungārijā vairs nav cīnītāji par līdztiesīgu un atvērtu sabiedrību. Drīzāk tās ir autoritāras populistisku kustību grupas, kas vēlas sasaldēt un stigmatizēt liberālo demokrātiju izolacionistisku mērķu vārdā. Apturēt horizontu.

Eiropas sadrupšana

Katalonijas notikumi daudziem šķiet domino efekta izraisītāji. Skoti, flāmi, ziemeļitālieši var saņemties un mēģināt sekot Barselonas iniciatīvai.  Kur nu vēl baski un galicieši. Eiropa varot sadrupt drupačās. Karšu pārzīmēšanas laiks atkal klāt. Tāpat kā pēc pirmā pasaules kara vai pēc Berlīnes mūra krišanas. Eiropas Savienības balss šodien skan vārgulīgi un neizlēmīgi aicina “nepielietot varmācību” (Margaritis Schinas). Tas arī viss.  Jaunu valstu dzimšana nenotiek vienādi. Sasprāgstot Dienvidslāvijai septiņās daļās, dzīvību zaudēja 100 000 cilvēku. Taču Norvēģija atsvabinājās nu Zviedrijas  ļoti mierīgā ceļā 1905. gadā. Melnkalne ieguva savu neatkarību 2006. gadā bez asinsizliešanas referenduma ceļā. Referendums arī nav drošs un taisnīgs līdzeklis. Pēc Krimas anektēšanas 2014.gadā  Krievija žigli “sarīkoja” okupētajās teritorijās referendumu kā teātri.  Taču tas neko nepierādīja, jo bija manipulēts svešas valsts karaspēka klātbūtnē tāpat kā savulaik “vēlēšanas” Baltijā 1940. gadā. Okupācija paliek okupācija arī tad, ja to tēlo kā separātisma sekas.  Turpretī katalāņi un kurdi paši pieprasīja un realizēja tautas aptaujas par atdalīšanos no Spānijas un Irākas.

Kā mums rīkoties brīdī, kad separātisma spoks brāžas cauri vecajam kontinentam? Šķiet, ka jākļūst komponētākiem šajos jautājumos, lai nesajauktu demokrātisko separātismu ar labējo nacionālistu teroristu grupām (ETA, IRA u.c.). Lai saprastu, kas īsti notiek. Lai nesajauktu debess puses.

Jaunās valstis stāv rindā

Līdz šim jaunās valstis centās izrauties no diktatūras važām. No skarba apspiedēja tirānijas. Tā rīkojāmies arī Latvijā. Tagad, demokrātijas  apstākļos jaunu valstu dibināšana veidojas pavisam citādi. No vienas puses: te nepietiek tikai ar karogu vicināšanu un dziesmu dziedāšanu Barselonas ielās. No otras puses: tas, ka Spānijas likumos nav paredzēta reģionu atdalīšanās, arī nav pietiekami vērā ņemams arguments. Protams, ka šim reģionam Madridē tika piešķirtas tiesības izmantot savu valodu saziņā, būt autonomiem pašvaldībā un nodokļu politikā. Taču šodienas demokrātiskajā Spānijā 17 reģioniem ir piešķirta tikai zināma (atšķirīga) autonomija. Piemēram, Katalonijai ir daudz mazāk tiesību nekā baskiem un 2010. gadā Madride “piegrieza pogas” tālākiem mēģinājumiem palielināt šī reģiona pašnoteikšanās tiesības. Tagad daudzi (ieskaitot Carles Puigdemont) uzsver, ka tieši toreiz tika pazudināta iespēja saglabāt Spānijas vienotību. Nav izslēgts, ka tā arī ir un Spānijas vadībai toreiz bija jāliek lietā diplomātija un administratīvi mehānismi sarunai ar Barselonu. Protams, ka kompromiss vienmēr nepanāk gaidīto rezultātu. Tieši šādi beidzās Tonija Bleira ”kompromiss” ar Edinburgu 1998.gadā, kas faktiski bija sākums ceļam uz referendumu. Upi nevar apturēt.

Tagad rindā uz neatkarību gaida vismaz 10 reģioni.

Skotija ir viena no pirmajām šajā rindā. Iet roku rokā ar Kataloniju un arī Barselonas ielās aizvadītajā nedēļā vīdēja skotu karogs:  baltais krusts uz zilā fona. Pagājušā referenduma rezultāts tur bija 45:55, bet cīņa par savu valsti ar šo neesot beigusies. Nav izslēgts, ka Skotija kļūs neatkarīga 10 -15 gadu laikā. Interesanti, ka 62% skotu balsoja pret Brexitu. Lielai skotu daļai šķiet, ka līdzdalība ES viņiem ir svarīgāka nekā palikšana Lielbritānijā.

Fēru salas ir autonoms reģions Dānijas robežās. Taču šī salas Atlantijas okeānā jau sen jūtas kā neatkarīga valsts, jo 1946. gadā viņi faktiski nobalsoja par savas, neatkarīgas valsts veidošanu. Toreiz Kopenhāgena “uzlika vāku”, taču tagad tas vairs neizdosies. 19 no 33 vietējā parlamenta deputātiem ir par atdalīšanos no Dānijas. Pagaidām vienīgais šķērslis ir pabalsts, kuru 100 miljonu kronu apmērā Fēru salas saņem no Dānijas gadā. Høgni Hoydal – vadošais valsts politiķis separātisma kustībā problēmu raksturo skaidri un gaiši: ” Tagad jau vairs tikai šī nauda pietur mūs pie Dānijas. Tas arī viss.”. Nesen atklātās bagātas naftas iegulas jūrā, protams, iedvesmo un nozīmē daudz lielāku naudu nekā skopais Kopenhāgenas pabalsts.

Flandrija pagaidām pieturoties pie Beļģijas tikai karaļnama un futbola komandas dēļ. 🙂 Taču flāmu nacionālisms vairs nav svešvārds nevienam. Nav izslēgts, ka Katalonijas cīņas iznākums, var iedvesmot arī flāmus līdzīgai rīcībai. Starp citu, brīdī, kad visas Eiropas vadītāji bailīgi šņaukājās, bīstoties komentēt varas brutalitāti Barselonas referenduma laikā, Beļģijas premjers Charles Michel tomēr nosodīja spāņu policijas rīcību. Viņš pats pieder franciski runājošo grupai, taču izteikumi ietekmēja flāmus, kas tobrīd demonstrēja pie Spānijas vēstniecības Briselē. Flāmi nav minorotāte (57%), maksā bargu naudu valsts budžetā, ir salīdzinoši bagāts reģions. Tieši nevēlēšanās ”barot” trūcīgākos valoņu reģionus arī lielā mērā izskaidro flāmu nacionālismu. Šodien viņiem jau divas separātistu partijas. Ne tikai labējais Vlaams Belang, bet arī N-VA, kas pārstāvēta federālajā valdībā.

Grenlande ir nākamā šajā rindā. Iedzīvotāju skaits neliels, taču teritorija solīda lieluma. Nr. 12. zemju lieluma “rangu tabulā”. Arī šajā gadījumā pie Kopenhāgenas pietur tikai pabalsts. 2008. gadā 75% grenlandiešu pieprasīja lielāku autonomiju un panāca, ka dāņu valodu nomainīja pret vietējo valodu salas oficiālajā saziņā. Pašlaik vietējais landstings (Grenlandes parlaments) nebaidoties un atklāti deklarē, ka nepieciešama pakāpeniska pāreja uz valsts neatkarību. Šo soli atbalsta 64% salas iedzīvotāju. Derīgo izrakteņu iegulas, protams, veicina šo tendenci.

Baski ir viena no vecākajām tautām, kas apdzīvo Eiropu. Viņu valoda euskara nav rados nevienai no lielajām valodu grupām. Pašlaik šo valodu praktizē tikai neliela iedzīvotāju daļa, taču basku identitāte ir spēcīga visos trijos reģionos. Baskiem izdevās izkarot sev lielāku pašnoteikšanās paketi no spāņiem pēc Franko krišanas (1975). Viņiem ir savas policijas vienības un pat savējā finanšu sistēma. Nevienam citam Spānijas reģionam nav piešķirtas šādas privilēģijas. 2011. gada ETA nolika ieročus un tieši šis terorisms lielā mērā samazināja iedzīvotāju vēlmi atdalīties no Spānijas. Šodien to atbalsta vairs tikai 20 -30% vietējo iedzīvotāju. Pirms nedēļas Bilbao bija plašas demonstrācijas Katalonijas atbalstam.

Ziemeļīrija nevēlas veidot savu valsti, bet gan atdalīties no Lielbritānijas un pievienoties Īrijai. 1998.gada vienošanās  noslāpēja nejēdzīgi ilgo un asiņaino konfliktu, kas turpinājās 30 gadus un pieprasīja ap 3500 upuru. Sabiedrībā “the troubles” atceras, tiek pārrunāti konflikti starp katoļiem un luterāņiem, unionistiem un nacionālistiem. Kašķis klusībā turpinās. Vairums ziemeļīru balsoja pret Brexitu. Bez tam pieaug katoļticīgo īpatsvars un tieši tas var izšķirt vēlmi pievienoties “mātes zemei”.

Korsika ir Napoleona sala. Pazīstama ar teroristu vienību FLNC, kas spridzināja bankas un pieprasīja “revolucionāro nodokli” no vietējiem uzņēmumiem. 2003. gada referenduma laikā vairākums iebilda pret neatkarīgas valsts veidošanos. Šodien tikai 20 -30 % vietējo vēlas norobežoties no Francijas. Taču pēdējās vēlēšanās 24 no 51 vietām vietējā parlamentā pieder nacionālistiem. Nav izslēgts, ka šis process turpināsies.

Veneto ir Itālijas daļa. Vispār Itālijai nav īpaši raksturīgi tik aktīvi separātistu strāvojumi kā, piemēram, Spānijā. Taču  salīdzinoši bagāto ziemeļu reģionu karš ar trūcīgajiem, mafiozajiem “dienvidiem” te pazīstams jau sen. Vājākais posms ir tieši Veneto jeb reģions ap Venēciju, kuram raksturīga sena vēsture, specifiska kultūra un valoda (atšķirīga no valsts valodas). 2014.gada on-line aptaujā noskaidrojās, ka vairums (2 miljoni) vēlas atdalīt Veneto no Itālijas. Šis pētījums nav oficiāls, taču uztverams kā indikācija. Kā iemesls referenduma rīkošanai. Roma šo signālu uztvēra daudz gudrāk nekā Madride. Jau tagad tiek runāts par plašākas autonomijas piešķiršanu Veneto reģionam. Tātad pagaidām nav zīmju, ka Venēcija varētu kļūt par valsts galvaspilsētu. Taču bažas pastāv.

Galīcija ir reģions atkal Spānijā. Tai raksturīga specifiska kultūra, valoda un etniska identitāte. Pagaidām reģions ir apmierināts ar piešķirto autonomiju un atdalīties no Spānijas ir gatavi tikai 20% iedzīvotāju. Vairums pieprasa lielākās autonomijas tiesības. Nevis atsevišķu valsti. Ja Madride nerīkosies gudri Katalonijas gadījumā, tad separātisma strāvojumi var pieaugt arī šajā reģionā.

Dienvidtirole ir reģions, kas vēsturisku apstākļu dēļ iekļauts Itālijā. Taču runā vāciski. Pat Hitlers to atdeva Musolīni un neiekaroja. 62% iedzīvotāju arī šodien te runā vāciski. Reģionā pastāv viedoklis, kas labāk būtu pievienoties Austrijai. Pāris vietējās partijas šo mērķi izvirzījušas savās politiskajās programmās. Taču visi nevēlas mainīt valsti. Šis ir viens no pārtikušākajiem Itālijas reģioniem, jo likums pieprasa nosūtīt uz Romu tikai 10%  iekasēto nodokļu naudas. Austrieši prasītu vairāk. Tāpēc tirolieši jodelē uz vietas un īpaši nevēlas mainīt pases. Vismaz pagaidām.

Mūsu pašu Latgale neiekļaujas šajā sarakstā nekā veidā. Tieši tāpat kā Ventspils vai Roņu sala. Cits jautājums ir Krievijas ambīcijas ar varu nolaupīt saviem kaimiņiem pierobežas teritorijas. Tas, ka Putins un viņa ielikteņi Latvijā mēģina iedvest šādu scenāriju, nav nekas jauns. Ir jau saražotas fantāzijas filmas par to, kā krievi okupē Daugavpili un tēlo latgaliešu laimi par pievienošanos Krievijai. To mēs pazīstam un zinām kā šādi “atbrīvošanas” procesi notiek padomju stilā.  Taču tam nav nekā kopīga ar Katalonijas provinces iekšējās neatkarības kustību un tautu, kurā 9 miljoni cilvēku runā savā – kataloniešu valodā un jau sen vēlas dibināt savu valsti.   Krievijas okupācija kādā sveša teritorijā kaimiņvalstī nekad un nekādā mērā netiks novērtētā kā iekšējā  separātisma kustība. Tā būs vienkārši okupācija un viss. Diemžēl neviens nevar nobārt Krieviju un aizliegt tai okupēt mūsu pierobežu. Ukraiņi, moldāvi un gruzīni šo ir jau pieredzējuši. Šāds anšlus ir okupācija nevis iekšējo separātistu mērķtiecīgas atbrīvošanās cīņas rezultāts. Tāpēc nespīd mums Latgales valsts ar Daugavpili galvaspilsētas vietā. Tieši tāpat kā Ķengaraga vai Juglas sociālistiskā republika. Lai gan vakar tur vareni svinēja Putina dzimšanas dienu ar uguņošanu pār Juglas ezeru. Nepārvērtēsim putinistu klaunādi un nesajauksim to ar nacionālās neatkarības aizrautību. To pašu, kas lika pamatu arī mūsu valsts neatkarības atjaunošanai.  

Tāpēc nesalīdzināsim nesalīdzināmas lietas un nesatrauksimies par to, ka Katalonijas brīvības alkas var provocēt mūsu lībiešus vai latgaļus atdalīties no Latvijas. Viņi ir mūsējie.

Kopā arī paliksim. 🙂

 

 

 

 

Vai #Catalanindependence pretinieki patiešām ir “klusējošais vairākums” Barselonā?

Demonstrācija vienotai Spānijai Barselonā. Foto: Lluis Gene/AFP & DN

 

 

 

 

 

 

 

 

Pēc aizvadītās nedēļas nelegālā referenduma, šodien Barselonas ielas okupējis tā saucamais “klusējošais vairākums”. Tie, kas vēlas, lai Katalonija paliek Spānijas sastāvā.

Tēma par klusējošo vairākumu ir ļoti interesenta visās sakarībās. Vēl interesantāks ir mūsu 100% priekšstats par to, ka klusē vairākums un “runā tikai mazākums”.

Kā īsti ir. Vai klusēšana ir vai nav piekrišana “tam, kas runā”?

Katalonijas separātisma piekritēji līdz šim bija pārņēmuši pasaules medijus. Īpaši kopš brutālajiem spāņu policijas uzbrukumiem referenduma dalībniekiem pagājušajā nedēļas nogalē.  Tos skaitā bija arī mans tuvs draugs un Katalonijas patriote Marija ar kuru kopā pavadīti neskaitāmi mēģinājumi un daudzi koncerti uz Stokholmas deju teātra skatuves. Viņa ir mans tiešais kontakts ar notikumiem Barselonā, kur joprojām dzīvo viņas ģimene un tuvinieki. Informācijas avots par notikumiem viņas dzimtenē. Mediju ziņas un ekspertu slēdzieni ir svarīgi, bet vēl nozīmīgāks ir tiešais kontakts ar cilvēkiem, kas spēj raksturot vidi un notikumus.

Tie, kas demonstrēja vakar baltās drēbēs ar baltiem karogiem rokās un aicinājumiem “ liekamies mierā un ejam iedzert aliņu”  nav Marijas domubiedri. Šodien šie ļaudis deklarē sevi kā “klusējošais vairākums” un turpina protestēt pret Katalonijas atdalīšanos no Spānijas. Viņi esot ieradušies pilsētas centrā organizēti, ar 100 autobusiem (La Vanguardia) un pulcējušies netālu no militārās policijas Guardia Civilis štāba. Vēlāk viņiem pievienojās arī Nobela prēmijas laureāts Literatūrā Mario Vargas ar patētisku runu. Spāņu televīzija ziņo, ka “vairākuma demonstrācija” nepārprotami pierādot “visas tautas viedokli” un tāpēc esot vēsturiska. Taču dalībnieku skaits netika precizēts. Partido Popular un Ciudadanos piedalās gājienā ar aicinājumu “Apturēsim separātismu!”, cerot uz spāņu vēlētāju balsīm nākošajās vēlēšanās.  Virves vilkšana ir sākusies. Emocionāli neviens nevēlas atkāpties.

Arī politiski stāvoklis ir iesaldēts, jo vakardienas premjeministra Mariano Rajoy intervija El Pais liecina, ka Madride negrasās piekāpties kataloniešiem nevienā jautājumā. Tas, ka Katalonija varētu kļūt pat neatkarīgu valsti tiek pilnīgi izslēgts visos valsts politiskajos līmeņos.  No malas aina sāk izskatīties pēc laulības šķiršanas, kurā viena puse ar varmācību vēlas piespiest otru pusi mīlēt sevi. Par katru cenu.

Iepriekšējo Barselonas mēģinājumu vienpusēji deklarēt neatkarīgas Katalonijas valsts pasludināšanu jau apturēja spāņu konstutucionaļā tiesa pasludinot par nelikumīgu katalāņu parlamenta apspriedi. Tagad Carles Puigdemont (Katalonijas valdības vadītājs un separātistu kustības līderis) plāno spert jaunu soli izraudzītā mērķa virzienā. Tas notikšot otrdien. Spānijas karalis Felipe VI savā televīzijas intervijā pirms dažām dienām arī nosodīja notiekošo Barselonā un nosauca referendumu par mēģinājumu sašķelt Spāniju.

Rodas iespaids, ka Madride un karalis neko līdz šim nav zinājuši par Katalonijas ambīcijām un Marijas domubiedru noskaņojumu. Protams, ka šāda izlikšanās neliecina par centra spēju un prasmi tikt galā ar problēmu diplomātiskā ceļā. Spānijas valdības attieksme pret Katalonijas notikumiem rāda, ka Madrides attiecības ar Barselonu patiešām nav tās labākās un tieši tāpēc var vēl labāk saprast katalāņu  iniciatīvas. Pie kam, pagaidām nekas neliecina par to, ka pasaules sabiedrības ”pārliecinošais vairākums” patiešām demonstrētu izpratni Madrides sašutumam un Felipes VI nosodījumam. Drīzāk gan otrādi.

 

 

 

#Shooting in #LasVegas ieved mūs terora un baiļu ledus laikmetā

Ekrānšāviņš, Twitter

No datora blakus skan automāta kārta. “Ložmetēja” skaņa. Sekvences atkārtojas no jauna, no jauna, no jauna.  Kliedzieni un satraukti saucieni fonā. Raustītā filmā, var redzēt rīta notikumus Lasvegasā. Filmu “palaiž” no jauna, no jauna, cenšoties saprast ,kāpēc 64 gadus vecs amerikānis no 32. stāva loga šāva ar automātisko ieroci uz koncerta pūli debesskrāpja pakājē. Katrs šāviens var nozīmēt apdzēstu dzīvību. “Tur guļ cilvēki. Nogalinātie!  – kliedz sieviete un netic saviem vārdiem.  Jau atkal šauj nevainīgus jauniešus un koncerta apmeklētājus. Šoreiz amerikāņu izklaides industrijas centrā.

Automāta zalve sprakšķ kā zāles pļāvējs. Tur tālu  – kadra vidū mirst cilvēki. Krītot kā zāles stiebri pēc asmens pieskāriena. Tik vienkārši nejēdzīga šī nāve cilvēkiem, kas nav pelnījuši pazust no mūsu vidus kā sliktā filmā. Masu izklaides galvaspilsētas centrā. Tuksneša vidū.  

Nav izslēgts, ka šie koncertu šāvēji ar laiku panāks tukšas ielas un neapmeklētus masu pasākumus arī pie mums. Tas notiks tikai tad, ja apšaušana koncertos turpināsies ģeometriskā progresijā tā, kā tas noticis līdz šim. Nāksies slēgt koncertzāles, estrādes, stadionus, masu deju, dziesmu svētku pasākumus un sacensību vietas. Salīdīsim pa alām un nekustēsimies, lai terorists mūs neierauga. Izliksimies par beigtiem. Kā hameleoni.

Liberālās atvērtības laiks ar šo būs beidzies. Brīvās, atvērtās pasaules atslēga tiks nolauzta un aizmesta.

Būsim atgriezušies terora un baiļu ledus laikmetā.

Jā, tieši to “viņi” tiecas panākt.  Sabaidīt, lai mūsu publiskajā telpā cilvēku vairs nebūtu. Lai katrs sēdētu savā mājā, ieslēdzies aiz ķēdēm un drošības bultām. Apbruņojies līdz zobiem un nobaidījies ne pa jokam.

Tā viņi vēlas. Tāpēc atvērta publiskā telpa tiek apkarota vispirms. Ar dažādu ieroču palīdzību. Smagās automašīnas un automātiskos ieročus ieskaitot.

Islāma valsts jau atkal it kā esot uzņēmusies “atbildību” arī par šo terora aktu. Pēc brīža mediji šo “atzīšanos” atsauc. Jautājumi tomēr paliek atklāti: “Kapēc?” & “Kā to iespējams izbeigt?”.  Atbildes pagaidām nav.

Pagaidām esam spiesti noskatīties lielāko šādu nelaimi Amerikas Savienoto Valstu vēsturē. Diemžēl nav izslēgts, ka kāds pārliecināts islāmīsts nemēģinās šo “varoņdarbu” apsteigt un mēs turpināsim aizstāvēties pret neredzamo ienaidnieku bez stratēģijas un taktikas. Fronte pagaidām pieder viņiem.

Uzbrukums ar automātisko ieroci kantrīmūzikas festivālam The Strip Lasvegasā ir pagaidām traģiskākā un apjomīgākā masu apšaušana ASV vēsturē. Tramps savu līdzjūtību izteica ar nokavēšanos, mēs pārējie – tāpat. Neticas, ka šodien atkal noticis tieši tas no kā visi baidāmies. No masu apšaušanas akcijām. No terorisma viļņa, kas sistemātiski mēģina noslīcināt mūsu civilizēto pasauli, pārvēršot to par iebaidītu, bruņotu grupējumu kaujas bastionu. Līdz šim ironizējām par atpalikušām Āfrikas valstīm, kuru “centrālajā ciemā” noteicējs ir puika ar kalašņikovu rokās. Tagad šis ceļš tiek piedāvāts arī mums, ja netiksim galā ar reliģiozo masu slepkavu radošo izdomu. Šajā gadījumā – šaut no 32 stāva ar “automātu” tieši pūlī. Rezultātā 58 nogalināto un ap 500 ievainoto.

Amerikāņu ieroču lobistu argumenti par to, ka ierocis īpašumā garantē ieroča īpašnieka drošību, ir tagad nodzeltējuši kā rudens lapas. Tie vairs nepārliecina pat maniakālus optimistus.

Pašlaik 406 ievainotie ievietoti slimnīcā un 58 jau miruši. Ināra tepat Rīgā nevar saprast, kāpēc amerikāņi reizēm pamēģina apšaut skolēnus un koncertu klausītājus arī bez teroristu zvaigznes pierē. Es atgādinu, ka Somijā, Norvēģijā arī šādas akcijas nav retums un mums pārējiem nav svarīgi, kā sauc šāvēju un kā vārdā tas rīkojas. Svarīgi, lai šādām avantūras nebūtu turpinātāju.

Visapdraudētākās šodien ir nācijas, kas atļauj šaujamieročus turēt mājās un ērti tos iegādāties. Ieroču lobijs NRA (National Rifle Associacion) turpina sludināt, ka iegādājoties ieroci cilvēks (viņa ģimene un mājā) esot drošībā. Mums liekas, kas tā nav, tāpēc viss turpina notikt pēc teroristu izstrādātā scenārija.

Ekrānšāvņš no Twitter

Revidents un ekonomists Stephen Paddock bija nokārtojis mednieka eksāmenu. Šim 64 gadus vecajam, baltādainajam vīrietim bija par tiesības lidot pat ar mazajām lidmašīnām. Taču kopā ar savu 62 gadus vecos draudzeni no Austrālijas viņš pamēģināja medīt cilvēkus, šaujot tieši no loga. Pūlī iekšā.  Tieši tāpat kā mūsu “mednieki” Latvijā mēdz šaudīt briežus ar dzeloņdrātīm iežogotā aplokā.

Kā jutās tie uz kuriem “mednieks” šāva?

  • Sākumā likās, ka piedalos militārā pasākumā. Šāvieni tarkšķēja kā filmā. Tikai pēc tam ieraudzīju kritušos. Pūlis panikā bēga. Skrēju kā traks 300 metrus līdz žogam. Sargi zibenīgi atrāva vaļā vārtus. Bēgām kā negudri. Aiz muguras tupinājās automāta kārtas kā kara sērijā. Ar kliedzieniem fonā, ” – stāsta aculiecinieks zviedrs Gregers ziemeļvalstu medijiem.

Viņam izdevās aizbēgt. Citiem nē.

Upuru skaits pašlaik turpina pieaug.

Cik gatavi mēs esam šādiem likteņa pagriezieniem?

Šeit uz vietas, Latvijā?  

 

Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam pakļaujoties pūļa viedoklim

Paldies kolēģei Ivetai par pielikto trekno punktu pagājušās nedēļas karstajai tēmai.

Iveta Buiķe

Pirms nedēļas, nejauši ieraugot nepieklājīgu tvītu, pat nenojautu, ka ierakstot teikumu par diskusiju kultūru, kļūšu par daļu no pēdējā laika lielākās latviskās “klopes” soctīklos. Kas tad bija noticis? Izrādās pētniece, augstskolas pasniedzēja un žurnāliste Sandra Veinberga bija atļāvusies apšaubīt vajadzību no budžeta līdzekļiem samaksāt apdrošināšanu par basketbolista K. Porziņģa dalību Latvijas izlases sastāvā.

Man kā no sporta tālu stāvošam cilvēkam Porziņģa apdrošināšanas temats īpašu interesi neizraisīja. Vairāk izbrīnīja enerģija, ar kādu sabiedrībā pazīstami cilvēki metās autorei virsū, uzbrūkot pat ne tik daudz viņas viedoklim, cik viņai kā personai, cilvēkam, sievietei ar blondiem matiem. Pret to iebildu. Par rezultātu biju pārsteigta. Sagaidīju drīzāk atbalstu no sabiedrības, ka nav pieļaujams mobēt cilvēku par viņu uzskatiem. Tomēr izrādījās, ka daudzi uzskata publisku izrēķināšanos par pareizo veidu, lai sodītu nepopulāra viedokļa paudēju. Tāda sava veida linča tiesa light. Atšķirībā no musulmaņu valstīs pierastās fiziskās nolinčošanas, pie mums pūlis izrēķinās, mēģinot iznīcināt personu psiholoģiski.*

Visādu…

Skatīt ziņu 2  109 more words

The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe (2015/2016)

Sandra Veinberg

 ORCID Icon (Reviewing Editor)
Article: 1368110 | Received 24 May 2017, Accepted 08 Aug 2017, Accepted author version posted online: 21 Aug 2017, Published online: 18 Sep 2017

Source: Cogent Social Sciences, Volume 3, 2017 – Issue 1

Pdf file:  The consequences of colonialism in Latvia during a mass migration period in Europe 2015 2016

cogent titulblad

The collective memory of the colonial past still attempts to determine the relationship between the different ethnic groups in Latvia and also affects the identity problems of such groups. These effects are visible today in the new arena of public space, i.e. in relation to refugees. The flow of refugees into Europe in autumn 2015 was unexpected for many people. Local media reports that the large number of refugees and migrants are making the migration process uncontrollable, has signalled that there is an accidental and intentional crisis cluster here…

Skatīt ziņu 12  963 more words

Bēgļu trajektorijas un britu koloniālisma pēcpusdienas tēja

britu koloniālisms, bēgļi

Foto: storyblocks.com

Impēriju maigā pagātne joprojām palo mācību grāmatās. Krievija nav vienīgā, kas tiecas idealizēt savas koloniālās pagātnes nospiedumus. Ir pieņemts uzskatīt, ka, piemēram, britu kolonizācijas periods Indijā (lielos vilcienos) bijis pozitīvs, labs un veselīgs indiešu sabiedrības attīstībai. Tā domā paši briti.

Paši indieši ir stipri citās domās, uzskatot, ka izņemot pēcpusdienas tējas tradīciju un kriketu, koloniālā vara bija neciešams periods nācijas vēsturē. Nežēlīgs un destruktīvs periods. Tā uzskata Shachi Tharoor savā jaunākajā grāmatā, izsvītrojot ilgi kultivētos romantiskos priekšstatus par koloniālisma perioda “cilvēkmīlestības pusēm”.

Leiboristu līderis Jeremy Corbyn nesen akcentēja domu, ka britu skolēniem būtu jāmāca par tām negatīvajām sekām, kuras izraisīja britu imperiālisms kolonijās. Iniciatīva sekoja aptaujai, kas pierādīja, ka trīs no katriem pieciem karalistes skolēniem ir lepni par savas dzimtenes pagātni un uzskata, ka nav iemesla kaunēties no tā ko senči sastrādājuši pagātnē. Puse no bērniem bija pārliecināti, ka kolonizētajām zemēm atkarība palīdzēja attīstīties. 45% uzskatīja, ka Lielbritānijai vairs nevajadzētu “savu impēriju”. Atlikušie nav droši par savu izvēli “dzimtenes modelim”. Iespējams, ka tāpēc būtu lietderīgi ievest skolas grāmatas formātā Shashi Tharoor grāmatu – Inglorious empire: What the British did to India, kas ir skarba izrēķināšanās ar imperiālisma romantiku. Zināmā mērā – vēsturisko aceņu pieregulēšana. Cīņa pret Hitleru esot aizēnojusi to, kas noticis agrāk.

Protams, ka virkne bijušo kolonizatoru tiecas humanizēt savu agresīvo pagātni. Tiek ieviesti jauni termini. Viens no tādiem ir tā saucamais “liberālais imperiālisms” , kuru britu koloniālās varas romantizētāji mēdz izmantot pagātnes izdaiļošanai. Vārdu sakot – Spānija, Portugāle un Beļģija bija asiņainas un negantas koloniālās varas, taču briti vienmēr esot bijuši savaldīgi humānisti arī attiecībās ar vasaļiem kolonijās un centušies “darīt visu to labāko” vietējo iedzīvotāju labā. Saprotams, ka šie pieņēmumi ir iedomas, jo koloniālā vara centās panākt kārtību un mieru valstī, kuru izlaupīja bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Piemēram, 1700. gadā Indija nodrošināja 23% no pasaules ekonomikas apgrozījuma. Turpretī 1947. gadā (pēc koloniālisma krišanas) vairs tikai 3%. Skaidrs, ka indiešu izejvielas uzbaroja Lielbritānijas industriju.

Koloniālisms aizkavēja Indijas modernizācijas periodu un šī gigantiskā un bagātā valsts arī šodien ir spiesta “pievilkties” pie kolonizatoru standarta.
Šaši grāmata netieši norāda uz to, ka nav godīgi pieprasīt no bijušajām kolonijām strauju progresu, ja prasītāji paši ir uzvārījušies uz koloniju potenciālās pārticības rēķina.

Japānai vai Zviedrijai, piemēram, nav nācies piedzīvot to, kas bija jāiztur, piemēram, Polijai, Latvijai vai Indonēzijai. Kolonizatori nerēķinājās ne ar ko. Kara gados Čērčils ar varu piespieda Indiju eksportēt labību pat vietējā bada (neražas) apstākļos. Kamēr indieši mira no bada, Čērčils labību izvietoja rezerves noliktavās. Šodien nav noslēpums, ka viņš indiešus necieta valodas, reliģijas un tradīciju dēļ. Taču indiešiem bija jākaro Čērčila armijā un 87 000 no tiem gāja boja frontē, lai nodrošinātu Britānijas brīvību.

Vai tiešām nebija nekā laba, ko briti būtu uzdāvinājuši indiešiem sava kundzības perioda laikā? Tikai valodu, tēju un kriketu. Viss. To faktiski varēja piesavināties arī bez sāpīgā kolonizācijas perioda.

Kā paliek ar bēgļiem? Vai bijušajām kolonijām šodien nav pienākums stāvēt pirmajām rindā kā nelaimīgo, bēgošo cilvēku uzņēmējām no Āfrikas un Āzijas. Varbūt nedalīsim bēgļus vienlīdzīgi visiem, bet paraudzīsimies, kurām no šīm valstīm ir koloniālā pagātne. Tā uzliek pienākumus.

Ja kādam interesē – manā skapī noslēptu līķu nav

 

1940-g-7-nov

Rīga padomju okupācijas pirmajā gadā, 1940. g. 7. novembris. Foto: Hermanis Veinbergs

 

Šis blogs nav mana taisnošanās okšķeriem, histēriskajiem nelabvēļiem vai skauģiem. Tas ir stāsts tiem, kas man jautāja. Nekad nevajag pārliecināt personas, kas nevēlas sarunāties, bet tikai uzdot jautājumus retoriskā formā. Viņiem nāksies pierādīt, ka saule “lec” arī bez kājām un tas ir nevajadzīgs enerģijas izmantojums. Tieši tāpat kā paskaidrojums par to, ka “skaudība” ir tieksme pārlikt akcentus no “sporta finansēšanas problēmām” uz ziņas autora matu krāsas apspriešanu.

Neko savos tvītos un rakstā par nodokļiem un sportu  nemainīšu un neesmu atkāpusies vai nožēlojusi to, ko daru. Pastāstīšu to, ko man jautāja. Tiem, kas patiesi vēlas uzzināt. 

Kā bija okupētajā Latvijā?

Pieņemu, ka gados jaunāki cilvēki, kas šos laikus nav piedzīvojuši, nesaprot, kā tur īsti bija. Kā uzvedās cilvēki? Vai visi raudāja Brežņeva bērēs un vai atrada kompromisu ar nežēlīgo varu?  Vai visi no šīs pagātnes iznāca nosmērējušies ar noziegumiem cilvēces priekšā? Vai kolektīvi nodeva dzimteni un principus? Vai obligāti pārdevās paši? Protams, ka nē. Cilvēki mēdza būt dažādi un viņu likteņi tāpat.

Šis ir mans ieskats pagātnes notikumu spektrā, kas daudziem Latvijā, iespējams, nav zināms. Tā nu ir iznācis, ka mani par komunikācijas zinātni nekad neintervē. Daudziem pat nav zināms, ka es pamatā esmu pētniece un zinātniece, nevis tikai publiciste (viedokļa žurnāliste). Var gadīties, ka publicista darbs ir aizēnojis manu zinātnisko un pedagoģisko darbu augstskolās. Tagad mēģināšu šo zonu izgaismot.

Šādi  notiek personas novākšana no publiskās skatuves

Šīs pārdomas man radās izlasot muļķības, kuras sociālajos tīklos bija “uzrakuši” cītīgi okšķeri, kuri pašlaik cenšas atrast ko “šausmīgu” manā pagātnē, lai tādejādi sakompromitētu  mani kā personu.  Viņiem šķiet, ka “nomālējot mani melnu”, varēs anulēt visus manu nākamos rakstus un visu ko es turpmāk teikšu medijos vai savā blogā.

Izmantotā metode – nomelnot “ziņas” nesēju (ja nav no teikt pretī ziņas saturam) ir veca un pārbaudīta. Nokrāsojot mani melnu, neviens vairs neticēs tam, ko saku.  Un ieinteresēto Latvijā pašlaik  ir daudz, kaut vai tie, kas mani čakli sūdz tiesā (Kremlim draudzīgā partija Saskaņa un brūnie nacionālisti, kurus vieno daudz kopīga) un tagad arī ar to draud arī LBS līdzjutēji, aiz kuriem ir ļoti košs politisks spektrs.

Nedomāju, ka visi brēcēji un lamātāji ir basketbola fani. Domāju, ka sporta karsējus jau sen lieliski izmanto politisko partiju polittehnologi savām vajadzībām. Atliek faniem iestāstīt, ka esmu aizvainojusi elku, un pūlis ar āmuriem dodas uzbrukumā.

Esmu neērta žurnāliste/publiciste. Mani vajag novākt, jo vēlēšanas atkal  tuvojas un tādi nekontrolējami publicisti kā es var notraucēt.  Tagad šis prieka brīdis ir klāt.  “Taimings” ir perfekti izvēlēts, jo viena daļa sabiedrības “dusmojas uz Sandru Veinbergu par Porziņģi” un tad ir īstais brīdis izmantot šo nepatiku, lai novāktu žurnālisti no publiskās skatuves un iecirst pamatīgu pļauku uz visiem laikiem.

Pirmais solis nomelnošanas kampaņā ir jau paveikts – tīmeklis ir pilns ar zākāšanos plašā spektrā. Tā veltīta Sandrai kā  “sliktai sievietei”, un apkopojumu varat izlasīt manā tvitera kontā. Nākamais ir atrast manā drēbju skapī  (pagātnē) “līķi”, t.i., kaut ko tādu, kas manos draugos un labvēļos izraisītu riebumu un nepatiku pret to, kas es esmu šodien. Okšķeri jau vairākas dienas cītīgi piespēlē savus atklājumus – vecus sporta protokolus ieskaitot.

Taču pats interesantākais, ko man nepazīstamie “racēji”  un “Sandras Veinbergas” atmaskotāji man atsūtīja, bija kāda intervija ar mani laikrakstā Cīņa. Toreiz es kā ļoti jauna zinātniece biju spiesta  uzņemties Žurnālistikas katedras vadību Latvijas Universitātē un laikraksta Cīņa zinātnes reportieris (liekas Gerds viņus sauca) intervēja mani par to “kas jūs tāda” un “kā strādāsiet universitātē”.

Intervija tika sniegta laikā, kad Latvija bija PSRS okupēta un es kā jauna zinātniece biju atgriezusies no Maskavas Universitātes ar aizstāvētu disertāciju azotē. Izlasīju šo interviju šodien. Neredzu nekā briesmīga vai kompromitējoša.  Man patīk šī intervija.

Vai okupētajā Latvijā bija iespējama godīga dzīve?

Jā, esmu bijusi spiesta piedzimt un uzaugt Latvijā, kuru bija okupējusi Padomju Savienība. Protams, ka man tas nepatika. Man būtu bijusi iespēja piedzimt arī Dānijā, no kuras pēc kara (idiotiski!) atgriezās mana mamma un vecvecāki. Tas bija muļķīgākais solis, kurus viņi varēja izdarīt. Ar tēti pēc tam to viņiem pārmetām diezgan regulāri. Taču bija tā kā bija.

Latvija pēc kara bija okupēta, bet mani vecāki bija ieradušies no ārzemēm un tāpēc skaitījās neuzticami padomju varai un katru dienu dzīvoja stresā.  Labi, nepārmetīsim, ka viņi toreiz nesaprata, kas ir Staļins un lielā vēlme glābt manu tēvu, lika viņiem ierasties “ļaunuma impērijā” ar misiju. Nevienu brīdi savā mūžā neesmu akceptējusi PSRS kā piemērotu dzimteni, jo valsts bija cietums, no kura aiziet nebija iespējams.

“Sliktā biogrāfija” pieprasīja lielu centību skolā un mācībās, lai kaut kur tiktu uz priekšu. Nebiju vienīgā tāda. Godīgi sakot –  sistēmas piekritēju manu paziņu vidū bija samērā maz. Visi svinēja (pa klusam) Ziemassvētkus un Lieldienas, taču skolā sprauda pie kleitas oktobrēna zvaigznīti. Kā izturēties pret brutālo varas sistēmu? Nē, mēs neprotestējām skaļi. Tas nebija iespējams. Tēvs neganti apcēla par šo “zvaigznīti” un teica, ka mans vecaistēvs nevarētu būt Ļeņins, jo viņš zinot, kas ir mans īstais vectēvs. “Labi!”, – oponēja vecmamma, – ” liec bērnam mieru. Izglītība ir vienīgais, ko padomju vara nevar atnākt un viņai atņemt. Pārējo visu mūsu mantu viņi ir jau mums atņēmuši. Tagad nevajag krist acīs un izlekt. Vienkārši strādāt un paņemt no sistēmas visu labo. Ja iespējams,. Gan pienāks diena, kad kaut kas no tā noderēs. Galvenais, lai neaizved.”.

Tas arī bija mans moto līdz brīdim kad Latvija kļuva brīva.

Kāpēc žurnālistika?

Protams, ka man ļoti nepatika padomju sistēma un sākumā es pat pretojos tēva idejai par to, ka vajadzētu studēt žurnālistiku. Teicu, ka nerakstīšu slavas dziesmas “ļeņinam un staļinam”. Turpretī viņš bija pārliecināts, ka Latvija kādreiz būs brīva un “tad žurnālisti būs vajadzīgi”. Viņš arī pats strādāja kā preses fotogrāfs un manā blogā var atrast vairākas viņa fotogrāfijas.

Bez tam, tā esot interesanta profesija,  žurnālists varot daudz izdarīt cilvēku labā. Spītējos un teicu, ka studēšu medicīnu. Skola pat man uzrakstīja ieteikumu studijām Medicīnas  institūtā. Pēdējā brīdī iesniedzu dokumentus Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātē un to nobeidzu priekšlaicīgi. Biju iecerējusi studēt mūziku. Taču sakritība mani pagrieza atpakaļ žurnālistikas virzienā. Latvijai bija piešķirta mērķa doktorantūras vieta Maskavas universitātes Žurnālistikas fakultātē.  Rīgas katedra to piedāvāja man. Braucu prom, atstājot darbu Latvijas Televīzijas Mūzikas redakcijā.

Tā arī sākās mans ceļš pie zinātnes. Bija iestājeksāmeni, bija liela sijāšana (filozofija, vācu valoda, ārzemju literatūra) un tiku iekšā.  Tagad doktorantiem šādu kompetences pārbaužu vairs nav. Tam sekoja 3 studiju gadi. Rezultātā  aizstāvēju savu pētījumu par Rietumvācijas  TV programmu žurnālu Hör Zu un tā specifiku Branta – Šēla valdības laikā. Pētīju, kā lielākais Vācijas žurnāls radies, kā funkcionē Špringera izdevniecībā un kādas nostādnes izmanto kristīgie demokrāti kaujā ar Branta valdību. Kādas ir žurnāla ietekmes sviras sabiedriskās televīzijas un privāto televīzijas staciju virzienā.

Vai slavēju Brežņevu? Nē. Taču ievadā bija obligāti jāliek kāds KP citāts, jo tādi bija spēles noteikumi. Slavināt neko nevajadzēja.  Ja manā disertācijā atradīsiet kādu atsauci uz PSKP  kongresu lēmumiem, tad to pašu jūs atradīsiet jebkurā Padomju Savienībā aizstāvētā zinātniskā darbā jebkurā jomā, pat jebkurā augstskolas diplomdarbā. Tādi bija spēles noteikumi. Taču pēc būtības tas nemazina ne, piemēram, Saharova, ne citu zinātnieku pētījumu zinātnisko vērtību.

Jo, lai padomju režīmā aizstāvētu kādu zinātnisko darbu, ievadā bija jānorāda, kā šo pētījumu var izmantot “komunisma celtniecībā”.  To darīja arī visi tie Rietumu valstu pētnieki, kas savus diplomdarbus un disertācijas  aizstāvēja Padomju Savienībā. Mācījos kopā ar somiem, zviedriem, čehiem, poļiem, kurdiem, palestīniešiem, ebrejiem un amerikāņiem.  Turpat studēja arī Anna Poļitkovska, piemēram. Visi tā rakstīja doktora darbu ievadus, jo citādi VAK darbus nelaida cauri. Pētniecības atklājumu saturs sākās pēc ievada.  Visi to zināja. Tāpat kā mans tēvs zināja, ka oktobrēna vectēvs skaitās “ļeņins”, bet faktiski ir Juris. 🙂

Vai man vajadzēja atteikties no studijām Padomju Savienības galvenajā augstskolā jeb Austrumeiropas “Jēlas universitātē”? Tāpēc, ka Latvijas bija okupēta un disertācijas ievadā nāksies formāli 2x citēt partijas kongresa materiālus? Nē, domāju, ka rīkojos pareizi. Nenožēloju. Man bija lielisks zinātniskais vadītājs, pedantiski, bet kompetenti skolotāji un kolēģi. Braucu atpakaļ uz Rīgu, jo biju tā saucamā “mērķa doktorante”  – mediju zinātniece Latvijai.

Tolaik šeit nebija komunikācijas zinātnes. Iespējas grādam bija tikai divas : 1) ideoloģiskā (vēstures), un 2) neitrālā (filoloģija).  Izvēlējos pēdējo.

Tātad mediju zinātne bija iespējama filoloģisku pētījumu jomā.  Maskavā zinātniskais darbs ārzemju literatūrā un žurnālistikā bija attīstīts. Rīga nekā tāda nebija. Saglabāju kontaktu ar Lomonosova universitāti, kur man ieteica sākt studēt Skandināvijas mediju pētniecību. Bija vajadzīgi eksperti zinātniskā darba attīstībai jeb doktora darbu plaģiāta kontrolei. Man piedāvāja apzināt vadošos pētniekus, viņu darbus Zviedrijā un Dānijā. Vēlāk veikt plaģiāta kontroles ekspertīzi pirms doktora darbu aizstāvēšanas. Sāku lasīt Larsa Furhofa un citu klasiķu grāmatas (bibliotēkas specfondos) un mācījos zviedru valodu.

Kā es aizbraucu uz Zviedriju?

Tas nebija vienkārši. 1975. gadā PSRS parakstīja tā saucamo Helsinku vienošanos par Eiropas drošības un sadarbības organizācijas izveidi. PSRS un Rietumi apņēmās veicināt arī zinātnisko darbinieku apmaiņu.  Lai varētu piedalīties zinātnieku apmaiņā bija jāaizstāv zinātņu kandidāta (doktora) disertācija. Tas bija viens no retajiem veidiem, kā legāli tikt laukā no “tautu cietuma” un kaut vai 9 mēnešus padzīvot civilizētā pasaulē. Jaunajam zinātniekam bija pašam jāatrod institūts, kas viņu varētu uzaicināt.

Sakarā ar to, ka mani interesēja Skandināvija (jo tur bija dzīvojuši mani vecāki un es pašmācības ceļā mācījos zviedru valodu), sarakstoties ar Stokholmas Universitātes žurnālistikas fakultāti saņēmu tās ielūgumu vairāk nekā pusgadu papildināties tā saucamajās postdoktora studijās. Mans vadītājs bija mediju profesors Pēteris Dālgrēns (Peter Dahlgren) un mani uzņēma Svenska Institutet ( Zviedrijas Institūts). Vislielākās problēmas bija tikt laukā no PSRS, jo man četras reizes atteica izbraukšanu, tikai, kad PSRS  pie varas nāca Gorbačovs, es tiku laukā.  Taču nebija nekādu runu, ka pie manis varētu tikt vīrs vai bērni, lai gan citiem stažieriem vīrs vai sieva drīkstēja uz mēnesi ciemoties. Zviedrijā pētīju masu medijus, strādāju ar studentiem Stokholmas universitātē un gatavoju pamatu otrās disertācijas aizstāvēšanai.

Kad atbraucu no Zviedrijas uz PSRS/okupēto Latviju, sākās problēmas. Kaut kas līdzīgs “Porziņģa skandālam” pašlaik. Latvijas Universitātes vadībai tika sūtīti ziņojumi, ka es lekcijās nodarbojoties ar pretpadomju propagandu, jo biju atļāvusies rādīt Somijas TV ziņu raidījumus. Sākās vajāšana arī žurnālistikas frontē, jo tiku padzīta kopā ar dzīvesbiedru no pašu radītā  televīzijas raidījuma formāta Gada Notikumi. Šis raidījums īsti nebija padomju propagandas rupors, lai gan priekšniecība to vēlējās tieši tādu. Kaut kur nākotnē jau šūpojās zeme. Tas bija laiks, kad Latvijas Komunistiskās partijas centrālās komitejas  (LKP CK) paspārnē tika radīta  Tautas fronte un tās līderi ar A. Gorbunovu un I. Ķezberi vadībā mēģināja savus cilvēkus likt atslēgas vietās arī Latvijas televīzijā. Mēs tur vairs nederējām. Raidījumu Gada Notikumi pārņēma E. Inkena komanda.

Brīdī, kad Universitātes vadības pārstāvis (prorektors Niedrītis) izsauca mani uz kabinetu un parādīja vēstuli, kuras kopija man ir arhīvā, biju spara pilna pretoties. Latvijas radio un TV vadītājs I. Ķezberis informēja Latvijas universitātes vadību par to, ka es neatbilstu padomju žurnālista un zinātnieka prasībām, un, ka mani no darba jāatlaiž. Vēstule bija smaga tiem laikiem. Grasījos sūdzēties, taču nezināju kam, bet prorektors mani nobremzēja paskaidrojot, ka agrāk dēļ šādām vēstulēm cilvēkus sūtīja uz staciju (Gulāgu).  Sekoja pavēle pārcelt mani uz pētniecības darbu un es vairs nelasīju lekcijas.

Redzot, ka Latvijā jauno varu veido LKP CK nomenklatūras personas, es sapratu, ka es tajā teātrī negribu piedalīties un izmantoju kāda Zviedrijas pilsoņa privāto ielūgumu un kopā ar ģimeni pametu PSRS. Tas bija jau Gorbačova laiks. Brīdis, kad ļāva izceļot visiem, kam bija ielūgumi no privātpersonām ārzemēs. Juris bija mūs ielūdzis un pie viņa arī apmetāmies.

Ko es darīju un daru Zviedrijā

Zviedrijā turpināju zinātnisko  un žurnālistes darbu. Saņēmu uzturēšanās atļauju kopā ar ģimeni un brīdinājumu no zviedriem – nekontaktēties ar trimdas latviešiem. Tautieši mani arī neinteresēja. Daži no viņiem  mani informēja, kā Zviedrijā notiek iedomātu “čekistu medības” un, ka katrs iebraucējs no Latvijas skaitās ienaidnieks. Loģiski, ka man jau bija draugi zviedru vidū un aizdomīgo sabiedrība nebija nepieciešama. Tāpēc ar latviešiem  netikos un viņu vidū man draugu nav. Fantāzijas par to, ka KGB mani iesūtīja Zviedrijā, lai izspiegotu trimdu, ir 100%  muļķības. Tās sāka izplatīt  trimdas aktīvists, ģimnāzijas vēstures skolotājs Uldis Ģērmanis. Lai gan viņš pats tika uzskatīts par vienu no KGB aģentiem Zviedrijā, Latvijā šis cilvēks ir pazīstams kā vēstures zinātnieks.  Starp citu, arī sarunā ar mani (mūsu vienīgajā telefona sarunā) viņš man atklāti lielījās ar savu draudzību ar Ivaru Ķezberi, kas savulaik bija strādājis PSRS vēstniecībā Stokholmā. Iespējams, ka tas bija citādi domāts, taču izskanēja neuzrunājoši. Nē, es negāju un nelūdzu “vietējā krustēva” labvēlību, lai izlūgtos aizstāvību un palīdzību. Ja būtu to darījusi, tad klaču šodien būtu mazāk. Iespējams.

Sešus gadus deviņdesmito gadu vidū biju arī Zviedrijas  drošības institūciju aizsardzībā, manas ģimenes identitātes dati un atrašanās vieta tika aizsargāta.  Deviņdesmito gadu sakumā izveidoju Zviedrijā uzņēmumu, kura meitas filiāli atvēru arī Latvijā.

Zinātne un publicistika

Šodien esmu komunikācijas zinātņu pētniece un augstskolas pedagogs.  Cenšos nezaudēt saikni ar Latvijas žurnālistiku un praktiski darboties arī tajā, taču tikai publicistikas žanrā, kurā man vilina iespējas izmantot daiļliteratūras stilu un metodes un Latvijā tādu publicistu pašlaik praktiski nemaz nav. Vēsturē gan ar šo žanru nodarbojās gandrīz visi latviešu rakstnieki.

Akadēmiskie mācību spēki tā nemēdz rīkoties. Viņi paliek tikai teorijas laukā. Darbība praktiskajā žurnālistikā rada liekus riskus un nedaudz devalvē kompetences patinu. Tā domā daudzi. Es tā nedomāju. Tāpēc arī turpinu rakstīt populāri zinātniskos rakstus un publicistiku. Iespējams, ka manas izteiksmes formas ir neierastas un asas, taču tādai jābūt publicistikai. Pie tā arī palikšu.

Un turpināšu, kamēr Latvijā vēl būs vārda brīvība.