Kāpēc tauta nesaprot tiesu spriedumus?

Speciāli TVNET

Cilvēkam ir jābūt likumpaklausīgam. Ja ievēlējām parlamentu un iegūtie deputāti izstrādā likumus, tad visiem nāktos pakļauties Jēkaba ielas noteikumiem. Diemžēl likumi reizēm nav nostrādāti līdz galam vai tiek tendenciozi pieskaņoti noteiktu sabiedrības grupu interesēm (ignorējot pārējos). Tad (skaudros brīžos) tie iebelž sabiedrībai atpakaļ sāpīgi un nepatīkami.

Kā starpnieks šajos procesos nostrādā tiesa, kas noplāta rokas un neuzkrītoši notrauš pēdējo puteklīti no sava mundiera goda. Principā jau viss ir „štokos“: likums ievērots, tiesa spriedusi nevainojami (atbilstoši likumam), taču sabiedrība sabangojas dusmās par spriedumu, spriedējiem un likumdevējiem.

Tā tas notika pirms nedēļas, kad uzzinājām Satversmes Tiesas spriedumu par valsts un pašvaldību institūcijās nodarbināto atalgojuma publicēšanas pārtraukšanu. Pirms tam – diskusijās par bijušā valsts bankas vadītāja Ilmāra Rimšēviča “attaisnošanu“ Eiropas tiesā. “Še tev nu bija!“ – konstatēja mans students Alvis, apspriežot šo notikumu semināra laikā. Viņam rezignēti piebalsoja arī pārējie, kas gandrīz 100%  bija papriecināti, ka Eiropas Tiesa ir attaisnojusi bijušo bankas valdītāju visos KNAB un prokuratūras izvirzīto apsūdzību punktos. Kāpēc sabiedrība nesaprot tiesu spriedumus un tiesnešu motīvus argumentācijai? Kāpēc mēs – sabiedrība – iztulkojam lēmumus un slēdzienus nepareizi?  Vai tas notiek publikas muļķības vai varas un institūciju neprasmīgas komunikācijas dēļ?

Algu slēpšana un aizkara nolaišana tiesā

Satversmes tiesa 2019. gada 6. martā pieņēma spriedumu lietā Nr. 2018-11-01 “Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Rīgas Tehniskās un Stradiņa universitātes darbinieki nevēlējās, lai viņu algas publisko, jo šāda publicitāte iedragājot viņu privātās dzīve neaizskaramību. Viņi vērsās Satversmes tiesā un panāca „aizkara nolaišanu“ jeb savu algu un piemaksu publiskošanas pārtraukšanu. Tagad vairs nevarēsim uzzināt, cik viņi pelna.

Godīgi sakot, es nesaprotu, kā valsts nodokļu sadalījums augstskolu darbiniekiem var graut viņu privātas dzīves svētumu. Visi maksāja nodokļus, lai šiem ļaudīm samaksātu algu, taču turpmāk vairs nedrīkstēsim redzēt, kā viņi mūsu piešķirtos līdzekļus izmanto. Tāpēc man kā nodokļu maksātājai šāds spriedums šķiet netaisnīgs un neloģisks. Ja turpmāk tiks slēpts nodokļu naudas izmantojums, tad daudziem vairs nebūs motīva maksāt nodokļus valstij un pašvaldībai godīgi un apzinīgi. Attīstītajās demokrātijās tieši šis – nodokļu naudas izmantojuma caurspīdīgums – ir galvenais motīvs nodokļu maksāšanas apzinīguma veicināšanai. Latvijai šis aspekts tagad tiek anulēts. Respektīvi – sprieduma sekas var radīt nelāgus efektus sabiedriskajā domā jeb, precīzāk sakot, veicināt iedzīvotāju nepatiku pret savu valsti.

Taču  Satversmes tiesa šajā lietā esot ievērojusi labas likumdošanas principu, kas atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām. Negrasos šā raksta ietvaros diskutēt par konkrētā sprieduma atbilstību vai neatbilstību likuma normām vai nogurdināt lasītāju ar juridiskā teksta piruešu sekvencēm. Starp citu, ļoti augsti vērtēju Inetu Ziemeli kā godprātīgu, augsta ranga profesionāli. Taču dotajā gadījumā patiešām nesaprotu, kāpēc tiesa neizvirzīja par savu uzdevumu (kopā ar savādā sprieduma pasludināšanu) izskaidrot sabiedrībai, kāpēc tas ir tik nelāgs un var sēt pesimismu plašos nodokļu maksātāju slāņos. Uzticēšanās savai valstij un tiesībām ir svarīgs publiskās pašapziņas faktors. Tāpēc likumdošanas process, kas atbilst labas likumdošanas principam un ļauj sabiedrībai saprast, kāpēc šādas tiesību normas ir pieņemtas, ir viena lieta. Otrs, vēl svarīgāks pienākums, ir tiesnešu spēja un prasme rezultātu paskaidrot sabiedrībai saprotamā veidā.  Nepietiek, ka likumdevējs ir izvērtējis šo tiesību normu saturisko atbilstību vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, starptautiskajām tiesībām, Eiropas Savienības tiesībām. Ja sprieduma rezultāts ir pretrunā sabiedrības vairākuma interesēm, tad tas nekādi nenodrošinās to, ka sabiedrības uzticība tiesībām un valstij nostiprinās un pieaug. Diemžēl tā tas ir.

Tiesa tagad ir nolaidusi priekškaru nodokļu naudas sadalījumam. Rīgas Tehniskā universitāte un Stradiņa universitāte droši vien svin, dejo un priecājas par savu uzvaru. Taču liela sabiedrības daļu to redz kā kapitulāciju atvērtas sabiedrības priekšā un būtisku demokratizācijas procesa bremzi. Kāda studente, pašvaldības darbiniece, man vakar atklāti pateica, ka šis spriedums nāks par ļaunu tieši viņiem pašiem: „Mums nav ko slēpt, mēs visu maksājam godīgi un pamatoti. Tagad cilvēki kļūs aizdomīgi un atkal sāksies neuzticēšanās pašvaldībai un naudas sadalījumam”. Efekts ir nelāgs. Vai to bija iespējams labot? Jā, negatīvo ietekmi uz publisko domu varēja mazināt aktīvāka un ieinteresētāka sprieduma skaidrošana plašos sabiedrības slāņos. Nevis noberot grūti „iztulkojamu“ juridisko tekstu žurnālistiem, bet gan uzņemoties iniciatīvu pašiem.  Norādot uz likumdevēju un prezidenta komunikācijas neveiksmēm kā priekšnoteikumu šāda sprieduma iznākumam. Tas nozīmē, ka juristiem būtu jāiemācās gudrāk, labāk un drosmīgāk komunicēt ar sabiedrību, izskaidrojot savu spriedumu jēgu un iemeslus. Pagaidām tas netiek darīts profesionāli un gudri. Informācija satrauktajam ir tas pats kas ēdiens izsalkušajam. To piegādāt ir pienākums, nevis klapatas. Citādi korekts jurista darbs nevis stiprina, bet gan grauj sabiedrības ticību savai valstij.

Nesaprotamā Luksemburgas tiesas versija

EST spriedums Rimšēviča lietā neiejaucoties nacionālās valsts kompetencē. Pret viņu izvirzītās krimināllietas sastāvs neesot izmainīts. Latvija turpināšot iesākto kriminālprocesu centrālās bankas prezidenta lietā. Vai Ilmārs Rimšēvičs tiks notiesāts vai attaisnots, to parādīšot nākotne. Šādi spriež cilvēki, kas savādajā EST spiedumā ir iedziļinājušies un saprot juristu formulējumus. Viņu nav daudz. Pārējie nesaprot neko.

Pārējiem jeb visplašākajai sabiedrībai 2019. gada februārī tika paziņots, ka Eiropas Savienības Tiesa ir pieņēmusi spriedumu lietā par Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam noteiktajiem amata ierobežojumiem. Viņš var atgriezties bankā. Prasību tiesā bija cēlis gan pats bijušais bankas prezidents, gan Eiropas centrālā banka (ECB). Protestējot pret Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) lēmumu, ar kuru Rimšēvičs tika atstādināts no amata, jo tiek turēt aizdomās par tirgošanos ar ietekmi un kukuļņemšanu.

Tagad „Eiropa“ viņu attaisno. Ko konstatēja sabiedrība?  „Jānis“, „Andra“ vai „Roberts“ ar šo nonāca pie slēdziena, ka Ilmārs Rimšēvičs nav vainīgs. Tātad – attaisnots. Reakcija bija sašutums par to, ka atkal „tiesa pie mums ir korumpēta“, ja izvirza smagas apsūdzības tik nevainīgam cilvēkam, kuru Eiropas Tiesa atjauno amatā. Punkts. Jūs vaicāsiet, kāpēc caurmēra iedzīvotājs ir tik intelektuāli sekls, ka nesaprot sprieduma būtību? Tas notiek tāpēc, ka tiesai nerūp, vai nodokļu maksātāji saprot vai nesaprot spriedumu. Viņi saņem algu, spriež atbilstoši likumam un neko nav pārkāpuši. Ko domā reņģēdājs, kas samaksā viņu algu, kungus Luksemburgā neinteresē.  Sekas, kuras viņu spriedums izraisa sabiedrībā, viņus vispār neinteresē, jo tas neietilpst amata pienākumos. Tā vienmēr ir bijis – diplomāti, ierēdņi un juristi runā sev saprotamā valodā, kuru citi nesaprot, un šādā sabiedrībā slīcēju glābšana ir slīkoņu pašu lieta. Vai šeit nav pamata izvirzīt būtiskas pretenzijas spiedējiem par viņu nevēlēšanos vai nespēju izskaidrot savu pieeju? Lai sabiedrība saprastu, „kurš zaga“ un „kurš tika apzagts“?

KNAB Rimšēviču aizturēja pirms gada. EST pasteidzās lemt viņa labā pirms Latvijas tiesas reāla gala iznākuma. Juridiski viss esot kārtībā. Palasot komentārus par šo tēmu, var uzzināt, ka visi ir rīkojušies pareizi: ECT, mūsu iestādes, KNAB un prokuratūra, pašu Ilmāru Rimšēviču un ECB ieskaitot. Visi ir apmierināti, izņemot mūs – tos, kas maksā nodokļus tiesnešu algām. Komplicētā EST sprieduma nesapratne Latvijas politiķos un sabiedrības visplašākajos slāņos ir fakts. Juridiskās procedūras epizodi tauta uztvēra kā galaiznākumu tāpēc, ka rezultātu mums nobēra priekšā kā  kodētus graudus uz ietves. Ja gribi saprast – iedziļinies. Ja negribi – pats muļķis. Rezultātā publiskā doma demonstrē vilšanos tiesu sistēmā un taisnīguma izredzēs mūsu valstī.

Saites ar sabiedrību – demokrātijas priekšnoteikums

Atvērtas, demokrātiskas valsts institūciju svarīgs pienākums ir ne tikai veikt profesionāli savu darbu, bet arī izskaidrot paveikto iedzīvotājiem. Proti – vēlētājiem. Lielu darba daļu šajā gadījumā var palīdzēt realizēt mediji, ja viņiem izdodas iztulkot juridisko informāciju saprotamā valodā. Taču atbildība par to, vai sabiedrība saprot vai nesaprot spriedumus, ir tomēr pašu juristu pienākums. Tie laiki, kad spriedumus pameta publikai uzknābāšanai, ir garām. Tagad ir jāpaskaidro un jāpamato pašiem. Nevienam nepalīdz nesaprotamu terminu virknēšana un izvairīgas atbildes vienaldzīgā intonācijā. Sabiedrības informatīvais komforts ir nepieciešamība, nevis greznība. Tā jānodrošina amatpersonām un varas realizētājiem pašiem. Pieļauju, ka visiem nav pietiekošas kompetences, kā reāli realizēt komunikatīvas saites ar sabiedrību, lai vēlētāji un nodokļu maksātāji saprastu, kas nospriests, kā un kāpēc izlemts tieši tā. Šim nolūkam kalpo publisko attiecību speciālisti, kuriem jāspēj iztulkot sarežģītu informāciju saprotamā valodā, lai pēc tam to piegādātu visplašākajiem sabiedrības slāņiem lakoniski un izsmeļoši. Diemžēl ne vienmēr šis darba etaps tiek nodrošināts kvalitatīvi un profesionāli. Tā noticis arī šoreiz. Tauta saprot nepareizi. Vainīgais ir tas, kurš nemāk vai nespēj sakarīgi informēt un paskaidrot. Jāpiezīmē, ka juristi nav vienīgie, kas paši nerūpējas par sakarīgas informācijas nonākšanu pie tautas. Ļoti slikti šajā jomā uzvedas arī politiķi – gan Latvijas gan Eiropas Savienības līmenī. Tāpēc nav jābrīnās nedz par pašreizējo vēlētāju priekšvēlēšanu eiroskepsi, nedz arī par SKDS konstatējumu, ka šā gada februārī rekordliels iedzīvotāju īpatsvars (55%) ir atzinuši, ka vairs neseko politiskajām aktivitātēm Latvijā. Varas nespēja komunicēt ar sabiedrību nav akceptējams fakts, jo var izraisīt negatīvus efektus publiskajā domā. Ar vislabākajiem nodomiem var nobruģēt ceļu uz elli. Tā tas ir noticis arī šoreiz.

Smagā pamošanās parastajā dzīvē jeb fanātiķu atgriešanās mājās

FOTO: Reuters/ScanPix

Speciāli TVNET

Aizvadīto nedēļu laikā Rietumeiropas medijos turpinās diskusijas par islāma kaujinieku atpakaļuzņemšanas dilemmu. Karu un kalifātu viņi ir zaudējuši. Nav kur palikt, nav par ko pirkt sev apģērbu, nav no kā iztikt. Maizes aizstājējs tur ir nezāļu zupa un viss. Apsolītās reliģiskās laimes vietā vīd vienīgi tuksnesis, bēgļu nometne un bads.

Sievietes mirst, bērni tāpat. 2/3 iedzīvotāju tur nometnēs ir zīdaiņi, jaunāki par vienu gadu. Tumšās drānās tērptie sieviešu rēgi tagad prasās atpakaļ uz Eiropu. Žurnālisti ar kamerām ložņā ap kompakti apģērbtām būtnēm, kuru vaibstus saskatīt nav iespējams. Tikai valoda nodod izcelsmes valsti un tautību: somiete, zviedriete, angliete, vāciete, poliete.

Visas grib atpakaļ uz Eiropu, jo bērniem tur būšot labāk – pietiekošs ēdiens, bērnudārzs un viss pārējais. Taču no ticības vai pārliecības viņas atteikties negrasās. Allāhs esot varens, kalifāts kādreiz tikšot izveidots, un neko sliktu viņas citiem nodarījušas neesot. Vai pievienošanās teroristu grupējumiem nav noziegums?

Šaušana ar kalašņikovu neticīgo virzienā, uzticības zvēresti svētajam karam, bērnu dresēšana nežēlības garā un neticīgo nogalināšanas morāle taču ir noziegums. Nē, to viņas nezinot. Vai „pases valstij“ ir jāpieņem šīs sievietes ar bērniem atpakaļ? Par to dažādu valstu likumi spriež atšķirīgi.

Vai islāma valsts (IS) piekritēji drīkst atgriezties Rietumeiropā?

Pirmais par šo procesu izbazūnēja ASV prezidents Donalds Tramps. Vismaz 800 bijušos kaujiniekus Eiropai nāksies pieņemt atpakaļ, jo tuksnesī viņus atstāt nav iespējams. Pagaidām šie vīri atrodas apcietinājumā Sīrijas kurdu apsargātajās nometnēs.

Taču drīz amerikāņi pametīs šo zonu, un nevienam nav skaidrs, ko ar ieslodzītajiem iesākt. Vai uzņemt tos atpakaļ dzimtenē un tiesāt par nodarījumiem pret cilvēci, jeb nāksies izveidot īpašu tiesu jeb tribunālu šādu kara noziedznieku sodīšanai. Vairākās valstīs pastāv viedoklis, ka šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm ir jāatņem to valstu pilsonība, no kurām viņi aizbēga karot uz Sīriju un Irāku.

Kāpēc islāmistu propagandistiem izdevās aizvilināt projām no komforta un pārticības zonas Eiropā tik daudz jaunu cilvēku? Par šīm tēmām lieliski diskutē franču žurnālists Dāvids Tomsons savā jaunajā grāmatā: ”Les revenants. Ils étaient partis faire le jihad, ils sont de retour en France” (Seuil, 2016). To var izlasīt arī tulkojumā: ”The returned: They left to wage Jihad, now they’re back” (Polity Press, 2018).

Tomsons ilgstoši strādāja Tunisijā kā sabiedriskā radio korespondents un jau 2012. gadā novēroja, kā salafisti intensīvi aģitēja jaunus cilvēkus iesaistīties ticīgo armijā. Līdzīgas kampaņas norisinājās arī Francijā un Beļģijā. Šos avotus Daniels izmantoja savās reportāžās. Tolaik Francija smagi cieta no teroristu uzbrukumiem: 2015.-2016. gadā tika nogalināti 238 un 900 ievainoti. Ieskaitot uzbrukumus redakcijai Charlie Hebdo un koncertzālei Bataclan. Tieši interneta komunikācija ar savām iespējām bija galvenais teroristu propagandas iespēju pastiprinātājs.

Paradoksāli, ka terorisma sludinātāji varēja pavisam atklāti izmantot sociālos medijus saviem mērķiem un nekādi šķēršļi šajās aktivitātēs viņiem netika radīti. Tomsons grāmatā plaši izmanto teroristu žargonu, un viens no šā vārdu krājuma apzīmējumiem ir tā saucamā džihādistu sfēra – interneta telpa, kurā terorisma sludinātāji un piekritēji bija izveidojuši savu ideoloģisko universu.

Šajā bezrobežu telpā bija iespējams pilnīgi viss: apprecēt „varoni“ un „nevainīgu princesi“, atrast vajadzīgos veikalus, saņemt konsultācijas no Korāna ekspertiem vai plānot un organizēt atentātu. Šim nolūkam IS izmantoja galvenokārt legālās Facebook vai Youtube platformas. Diezgan ilgi islāmistu kaujinieki varēja neslēpti un brīvi (nesodīti) izmantot šos sociālos medijus kaujinieku piesaistīšanai un ideju aģitācijai. Salīdzinoši vēlu viņiem to aizliedza, un tad nācās pāriet šifrētas informācijas līmenī.

Tas notika tā

Viens no Tomsona varoņiem Zoubers tika pierunāts kļūt par islāma kaujinieku 16 gadu vecumā. Ar interneta starpniecību. Mošejā par šādām lietām Francijā tolaik skaļi runāt nedrīkstēja (visur rēgojās policisti), taču Facebook to varēja apspriest brīvi, skaļi, publiski un netraucēti. Pēc septiņiem mēnešiem puisis jau brauca uz Sīriju.

Tur tika pavadīts viens gads, pēc tam pārcelšanās uz Turciju un visbeidzot bēgšana atpakaļ uz mājām Francijā. Par apzinātu pievienošanos teroristiem viņu 2015. gadā tiesāja, un pēc tam nācās izciest sodu. Sākumā ieslodzījuma vietā un pēc gada ar elektronisko aproci. Viņš apgalvo, ka ikdiena Sīrijā esot bijusi atbaidoša un tāpēc viņš samērā ātri sapratis, ka jābēg projām. Bēgšana nenozīmēja tikai dezertēšanu no kara zonas, bet arī atteikšanos no reliģijas.

Tā tas arī notika, tagad šis cilvēks sevi dēvē par „bijušo musulmani“. Šodien viņu aicina uz skolām baidīt bērnus ar savu pieredzi. Iebaidīt un brīdināt, neaizrauties ar kara romantiku un fanātismu. Taču viņš šajā jomā ir izņēmums. Pārējie repatrianti paliek pie sava un turpina iesākto reliģiskā fanātisma līniju arī pēc atgriešanās atpakaļ Francijā. Apturēt šo procesu pagaidām nav izdevies. Fanātiķu neitralizēšanas nometni nācās slēgt, jo ieslodzītie no tās izbēga un devās pa taisno atpakaļ uz fronti Sīrijā.

Safija un Lena izturas pret notikušo pavisam citādi nekā Zoubers. Viņas pieder to islāma kaujinieku kategorijai, kas joprojām ir lojāli savām terorisma idejām. Piemēram, Safija atbēga atpakaļ uz Franciju tad, kad saprata, cik smagas būs viņas dzemdības Sīrijā. Uz robežas tika aizturēts viņas vīrs, taču pati vieglāk izkļuva robežu filtram cauri. Kopš 2014. gada Francija aiztur visus vīriešus – kaujiniekus, kas atgriežas no terorisma zonas. Pret sievietēm izturas iecietīgāk.

Safija laida pasaulē mazuli komfortabli, taču ar Franciju joprojām nav apmierināta. Braukšot projām, jo te neesot labi. Uz kurieni? Iespējams, ka uz Jemenu. Tas, ka tur plosās karš un ir bads, viņu neinteresē. Arī Lenai (22 gadus vecai) riebjas Francija. Lai gan te ir atgriezusies atpakaļ pēc ilgstošas uzturēšanās Sīrijā, kurā esot vīlusies.

Viņa attieksmē pret Rietumu pasauli ir vēl nesaudzīgāka un skaļi paziņo, ka uzbrukums Charlie Hebdo redakcijai esot gaišākā un laimīgākā diena viņas mūžā. Uzbrukuma brīdī viņa esot atradusies Sīrijas pilsētā Rakā, kurā visi uz ielas gavilējuši par asinspirti Parīzē – cilvēki smējušies un mašīnas taurējušas. Lena arī plāno atkal pamest Franciju un braukt uz ticības valsti.

Kāpēc šie cilvēki ienīst savu valsti

Lena, Safija un Zoubers ir jaunieši, kas dzimuši musulmaņu ģimenēs, kurās strikti tiek ievēroti reliģijas rituāli. Iespējams, ka reliģiskā pārliecība ir motīvs viņu vēlmei iesaistīties IS nāvinieku brigādēs un kaujinieku rindās. Tos aktīvi atbalstot. Taču islāma teroristu vidū ir arī kristieši, kas pārgājuši musulmaņu ticībā. Piemēram, Kevins.

Dāvida Tomsona grāmatā viņš raksturots kā katolis, kas pusaudža vecumā pārgājis musulmaņu ticībā. Jau 20 gadu vecumā precējies un kopā ar sievu devies karot Sīrijā. Četrus gadus vēlāk pieteicies Francijas konsulātā Turcijā ar lūgumu atļaut atgriezties atpakaļ dzimtenē.

Tobrīd viņš plānoja vest līdzi savas četras sievas un sešus bērnus. Pēc garām diskusijām mēnesi vēlāk Kevins 2016. gadā (kopā ar ģimeni) šķērsoja Sīrijas robežu ar Turciju. Pašu Kevinu aizturēja turku policija, bet sievas izraidīja uz Franciju. Sievas nopratināja, bet Kevins viņām pievienojās tikai sešus mēnešus vēlāk.

Francijas policijai Kevins bija ķēriens. Interpols jau sen bija ievietojis viņa uzvārdu ANO bīstamāko teroristu sarakstā. Viņš bija aģitējis kaujiniekus un būtiski ietekmējis IS struktūru. Iespējams, ka “Islāma valsts” finansēja viņa lielās ģimenes atgriešanos Francijā.

Tāpēc nav skaidrs, vai šādi cilvēki patiešām vēlas pamest karu sev aiz muguras, vai atgriežas, lai atriebtos tālāk. Pats Kevins publiski zvēr, ka vīlies ticīgo valsts sapnī, IS brutalitāte esot nejēdzīga un pati organizācija piesūcināta ar paranoju.

Taču tagad visi vairs atgriezties nevar. Tie Francijas pilsoņi, kas pašlaik aizturēti kā islāmistu kaujinieki, piemēram, Irākā, būs spiesti sagaidīt savu tiesas procesu un izciest sodu tur. Uz vietas. To nolēmis Francijas prezidents Emanuels Makrons.

Turpretī Francijas pavalstnieki, kas patlaban atrodas tā saucamajos amerikāņu cietumos, tiks nogādāti Francijā un tiesāti dzimtenē. Pretējā gadījumā viņi izvairīsies no soda, bēgot pēc ieslodzījuma vietas likvidēšanas. Ticība, pārliecība reizēm var pārvērsties neloģiskā apsēstībā, kas izskaidro naidu pret liberālu dzimteni, vecākiem, vērtībām un morāli. To pašu, kas visiem cilvēkiem piešķir vienādas tiesības un pienākumus.

Domājot par šo Kevinu, Lenu un pārējiem, kas vispirms noticēja islāmistu murgiem, pēc tam pārcēlās uz dzīvi ellē, lai pēc pāris gadiem atgrieztos atpakaļ mājās ar rūgtumu sirdī, prātā nāk pašmāju teroristi.

Tie paši, kas šeit palika pēc dziesmotās revolūcijas kā izolēta kremlīnu teroristu šūniņa. Kūdīja savus bērnus Kremļa loģikā, iedvesa viņos naidu pret valsti, kurā dzīvo. Vaimanāja par zudušo ļaunuma impēriju Padomju Savienību un visiem spēkiem cenšas traucēt Latvijas attīstību progresa virzienā ņemoties 9. maijā ap okupācijas pieminekli Pārdaugavā.

Ja viņiem kaut 4 – 5 gadus nāktos padzīvot savā sapņu pasaulē, kas iepazīta no Kremļa televīzijas kadriem, tad morālās paģiras nebūtu ilgi jāgaida. Taču viņi turpina ticēt kremlīnu un Putina meliem Latvijā tieši tāpat kā pirmklasnieki Ziemassvētku rūķītim un olzaķim. Kādi un kas viņi ir? Šo teroristu analīze ir jau nākošā raksta tēma, taču vienu varu pateikt jau iepriekš – tie nav tikai daļa krievvalodīgo.

 

“Smirdošā nauda”, “business as usual” jeb kas īsti notiek ar “Swedbank”?

Speciāli TVNET

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.  

Banku lietas mums ir ļoti infekcioza tēma. Pazaudētā nauda Bankā Baltija, Parex bankā vai Antonova Latvijas Krājbankā radījusi nemieru un neuzticību šīm „krājkasītēm“, kas naudu ņem un mēdz arī neatdot. Tagad, kad žurnālistu atmaskojuma centrā atrodas zviedru Swedbank, sāk rūgt nemiers, vai nesabruks vecās, labās zviedru apvienību bankas skelets. Nē, nesabruks. Taču būs problēmas bankas vadītājai.

Mums, noguldītājiem, nākotnē nekas dramatisks nedraud. Krīze šeit izpaužas vairāk morālajā plāksnē, kas ārzemēs ir svarīga lieta. Pie mums darba morāle nereti tiek uzskatīta par sīkmanīgiem niekiem, jo „nauda taču nesmird“ (liktenīgie 4 miljardi eiro).

Kas īsti notiek ar Swedbank šodien un kā uz notikušo skatās tās dzimtenē Zviedrijā?

Kauna stabs

Sākšu ar aktuālāko. Žurnālistu atmaskojumu rezultātā zviedru ekonomisko noziegumu izmeklēšanas pārvalde ir sākusi izskatīt Swedbank vadības darbu.

Vispirms tāpēc, ka lielākie bankas akcionāri kompromitējošo informāciju saņēma pāris dienas iepriekš, pirms tā bija noskanējusi mediju zonā.

Tātad 15 lielie īpašnieki jeb akcionāri uzzināja informāciju par naudas atmazgāšanu Swedbank ietvaros vispirms. Tikai pēc tam šis fakts no medijiem nonāca pie mums – bankas klientiem un sabiedrības. Pēc Upsalas profesora Daniela Statīna domām, šāda notikumu gaita liecina par ļaunprātīgu iekšējās informācijas (insaideru) izmantojumu biržas darījumu labā. Iespējams, ka tā arī ir.

Pēc Zviedrijas sabiedriskās televīzijas atklājuma pirms nedēļas Swedbankakciju vērtība biržā dramatiski pazeminājās. Tātad pati banka jau iepriekš zināja, kas nograndīs medijos, un varēja tāpēc sagatavoties kritienam.

Diemžēl bankas vadība izveidoja divas akcionāru grupas – privileģētos lielos īpašniekus un neprivileģētos mazos. Lielajiem bija iespējas izglābties, mazajiem – nē.

Tagad visi atsakās atbildēt par notikušo, ieskaitot Nasdaq (kam pieder Stokholmas birža), vai šāds pārkāpums uzskatāms par nopietnu lietu. Jā, tas ir pārkāpums, jo mazie akciju īpašnieki netika brīdināti vienlaicīgi ar lielajiem. Rezultātā akciju vērtība (skandāla rezultātā) kritās par 1/5, un par šādas informācijas selekcionēšanu var iekulties ne tikai naudas sodā, bet arī pavadīt laiku ieslodzījumā līdz vienam gadam.

Kāpēc sākam par biržu?

Šo stāstu par akciju vērtību (stāstot par Swedbank problēmām) es sāku apzināti, jo atceros mūsu iepriekšējo skandālu. Toreiz, pirms vairākiem gadiem, Latviju pāršalca baumas par to, ka zviedru Swedbank bankrotēšot un nauda pazudīšot tieši pēc Krājbankas scenārija.

Baumu paisums sākās sestdienā, bet sasniedza savu kulmināciju svētdienā. Krājbankas krahs visiem bija svaigā atmiņā, tāpēc ļaudis rāva ārā savu naudu no bankomātiem un nebija neviena bankas pārstāvja, kas sakaitēto gaisotni Latvijā atvēsinātu. Nervozie draugi un paziņas (kuriem bija lieli noguldījumi Swedbank Latvijā) pieprasīja informāciju no manis, lai gan man nav nekāda sakara ar šīs bankas vadību.

Biju spiesta sazināties ar preses dienestu Stokholmā, lai iegūtu argumentus savu satraukto draugu un mediju nomierināšanai. Toreiz bankas preses sekretāre miegainā balsī atgaiņājās no maniem jautājumiem ar universālu pretjautājumu. „Vai tad mūsu akciju kursā ir pamanāmas kādas dižas svārstības?“ jautāja zviedriete. „Nē, nav“ – atbildēju. „Tad kāpēc Latvijā ir uztraukums? Nav taču nekāda iemesla vai pamata uztraukties!“ viņa loģiski turpināja mani kaunināt. Jā, argumenti pamatoti. Ja kurss ir stabils, tad satraukums ir tikai skauģu baumas.

Taču Latvijā noguldītāji nav pieraduši racionāli saprast bankas stabilitāti. Viņiem neienāk prātā vispirms apskatīt savas bankas akciju kursu biržā, pirms grābj naudu ārā no saviem kontiem.

Baumas par Swedbank tā saucamo bankrotu, 2011.gada 11. decembris. 

Tovakar sarunājos ar zviedrieti, klausījos viņas pārmetumus un skatījos pa autobusa logu, kā Skrundā un Liepājā garas rindas stāv pie bankomātiem. Tur noguldītāji rāva ārā savus noguldījumus no metāla kastēm. No vienas puses – nepamatota Latvijas klientu panika, bet no otras – nepamatoti ciniska amatpersonas atgaiņāšanās no faktiem un nevēlēšanās saprast, kas īsti notiek, lai satraukumu nomierinātu un nodibinātu saites ar satraukto sabiedrību. Tātad – pirms nākamo reizi metīsimies uzbrukumā bankomātam, tomēr paši noskaidrosim, kāds veselības stāvoklis ir manas bankas akciju vērtībai. Ceru, ka neieinteresētā bankas preses sekretāre nesaglabāja savu darba vietu. Pieņemu, ka viņu nomainīja ar gudrāku un profesionālāku personu, jo slikts preses dienests grauj uzņēmuma reputāciju.

Vāja vadība

Tieši tāpat kā slikts preses dienests, arī netālredzīga vadības stratēģija grauj uzticību bankas labajai slavai. Pašlaik bankas akciju vērtība „atgūstas“, taču tas nav attaisnojums vadības bezdarbībai. Zinot par gaidāmo mediju atmaskojumu, nebija grūti prognozēt reakciju. Tas, ka bankas vadītāja Birgite Bonesena ir iesaistījusi neatkarīgus izmeklētājus, kas nodarbosies ar naudas atmazgāšanas shēmu atmaskošanu bankas iekšienē, ir laba lieta. Taču tos apmaksā pati banka. Tāpēc pamatots ir jautājums par iekšējās izmeklēšanas objektivitāti. Pašlaik pats krīzes menedžments ir vienkārši nožēlojams. Tieši tikpat slikts kā toreiz, kad banka neprata reaģēt uz krievu mediju izplatītajām baumām Latvijā par it kā Swedbank bankrotu.

Kāpēc Swedbank ir tik vājš preses dienests? Nezinu. Laikam var atļauties nerūpēties par publiskajām attiecībām ar saviem klientiem.

aču atgriezīsimies pie sākuma. Viss sākās 2017. gada 20. martā, kad dāņu avīze Berlingske publicēja faktus par gigantisku melnās naudas (1,70 miljardu eiro) pārskaitīšanu no Latvijas un Moldāvijas uz nodokļu paradīzēm (Seišelu salas, Panama) ar banku Nordea un Danske Bank starpniecību (2011 – 2014). Naudas izcelsme – noziedzīgas darbības. Abas bankas atvainojās, taisnojās un solījās laboties. Tātad šīs naudas izcelsme bija Krievijā un caur Latviju un Moldāviju tā tika „nomazgāta tīra“, lai ceļotu tālāk uz Eiropas Savienību. Kam tā piederēja? Īpašnieki bija Vladimira Putina ģimene, Krievijas izlūkdienests un Azerbaidžānas diktators.

Nākamais etaps bija 2018. gada 19. septembris. Danske Bank toreiz atzinās, ka iekšējas revīzijas rezultātā ir atklāta „netīrās naudas“ (2,30 miljardi eiro) „mazgāšana“ caur bankas kontiem Igaunijas filiālē laikā no 2007. līdz 2015. gadam. Sākās starpvalstu izmeklēšana (Dānija – Igaunija – ASV), un bankas vadība atzinās, ka kontroles bijis par maz, taču noliedza nozieguma sastāvu.

Dāņu bankas grēku fons bija lieliskas kulises Swedbank vadītājas Birgites Bonesenas uznācieniem. Viņa medijiem zvērēja, ka nekas tamlīdzīgs Swedbank nenotiekot. Pēc tam 2019. gada 19. februārī Danske Bank paziņoja, ka slēdz visas savas filiāles Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Krievijā un bankas vadība tiek nomainīta.

Swedbank neglītie darījumi

2019. gada 20. februārī zviedru sabiedriskā televīzija rokošās žurnālistikas ciklā „Misija – atmaskojums“ nāca klajā ar faktiem par netīrās naudas pārvedumiem 4 miljardu eiro apmērā. Laika posmā no 2007. līdz 2015. gadam no Krievijas uz Rietumeiropu caur Baltijas Danske Bank un Swedbank. Apmēram 1000 klientu jau ir zināmi no iepriekšējā (Danske Bank) skandāla. Šiem „klientiem“ nav uzņēmējdarbības, un vairumu no tiem pārstāv „bomži” jeb „vārtsargi“. Tātad piemeklētas personas. Vismaz 15 miljonus no šīs naudas eiro „mazgā“ 10 firmas, kas tieši saistītas ar tā saucamo Magņitska afēru. Rezultātā Swedbank akciju vērtība nokritās par 13,6%. Bankas vadītāja atzina, ka atmaskotais atbilst patiesībai, un ziņoja par notikušo Finanšu policijai. Taču nevēlējās mums atklāt visu iesaistīto kontu īpašniekus. To izdarīja sabiedriskās televīzijas žurnālistu grupa. Bankas klientu skaitā bija bijušais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs, krievu oligarhs Iskanders Mahmudovs un citi Vladimiram Putinam tuvu stāvoši ļaudis.

Starp citu, dāniete un bankas vadītāja Birgite Bonesena pati ir savulaik strādājusi par Swedbank Baltijas valstu nodaļas vadītāju (2011 – 2014). Tātad laikā, kad netīrā nauda plūda no Krievijas uz rietumiem, cauri bankas slūžām. Viens no vadītājiem šajā laikā (2016. gada rudenī) brīdināja, ka naudas plūsmai no Baltijas ir pārāk nedroši pārbaudes mehānismi. Par šo uzdrošināšanos viņu atlaida no darba bankā.

Brīdināja arī Latvijas un Lietuvas amatpersonas. Taču šodien Bonesena joprojām apgalvo, ka neko nav zinājusi par notikušo un neuzskata, ka publiskotā informācija varēja ietekmēt akciju vērtību.

Šāds apgalvojums liecina par traģisku nekompetenci vai kārtējo kašķēšanos ar moto Business as usual un „nauda nesmird“. Tātad tas pats ko piedzīvojām Latvijā pēc „Krutoja ballītes“ nacionālajā opernamā Rīgā.

Arī tur amorāla biznesa attaisnojums bija „liela nauda“, kuru samaksāja Putina štābs par savu PR akciju Latvijas centrā. Šaubos, vai šī netīrā nauda kļūst „tīra“ tikai tāpēc, ka tā ir liela nauda. Mērķis neattaisno līdzekļus.

Kurš par „lielās naudas“ biznesu samaksās ar savu amatu – to uzzināsim pēc pāris mēnešiem. Taču diezin vai Birgite Bonesena saglabās savu amatu.

Bandītiem patīk, ja aizsardzības sistēma ir vāja. Arī šajā gadījumā Eiropas Centrālā Banka un Eiropas banku uzraudzības pārvalde EBA kontrolē tikai vienu naudas plūsmas pusi, bet otru sadaļu jeb banku darba „caurspīdību“ pieskata nacionālās finanšu inspekcijas. Izskatās, ka šajā jomā visiem pieskatītājiem nāksies mobilizēties kopīgai kaujai. Citādi zagtās naudas paisums no Krievijas caur Baltiju uz rietumiem var arī turpināties.

Valsts prezidentu meklējot

Speciāli TVNET

Nākamo prezidenta kandidātu atlases maratons ir sācies. Sabiedrība nenogurst rakstīt „atklātās vēstules“ un „bīdīt savējo“ Rīgas pils tronim. Jau atkal meklējam labāko latvieti, lai ieņemtu šo reprezentatīvo amatu. 

Prezidenta postenis tiek uzskatīts gan par mūža apbalvojumu, gan par ordeni, gan arī par luksusa atvaļinājumu ar obligāto publicitāti piekabē. Katram otrajam ir savs vārds sakāms par to, kurš būtu vispiemērotākais amatam. Katrs piektais ir gatavs to uzņemties pats. Pa vidu skraida esošo pretendentu slavas aģitētāji, ceļot „savējos“ uz pjedestālā visaugstākā. Ir tikai „viņš“ (jo zina likumus), un neviens cits nav tāpēc uzmanības cienīgs. Nē, labāk tomēr „tas otrs“, kas ir pratis kļūt bagāts un tieši tāpēc var atļauties gozēties slavas saulītē kopā ar ārzemniekiem un savu jauno, smuko sievu. Nē, varbūt tomēr „viņa“, kas dzīvojas pa Eiropu un tāpēc prot pareizi uzvesties un runāt angliski. Kādi mēdz būt prezidenti un karaļi? Kā viņus vērtē publiskā telpa ārzemēs? Žurnālista darbā ir nācies saskarties ar šiem jautājumiem, kas dažādās valstīs tiek uzlūkoti atšķirīgi.

Labo cilvēku konkurss pie mums

Augstā amata magnētisms Latvijā ir tik milzīgs, ka samērā daudzi cilvēki būtu gatavi uzreiz šo amatu uzņemties paši, neiedziļinoties šā posteņa pienākumos un klapatās. Citi cītīgi norok ieteiktos kandidātus un kļūst nikni, ja „ēterā“ pavīd kāda emocionāli nevēlama personība. Kāpēc mēs attiecamies pret šo amatu (un cilvēku, kas to ieņems) emocionāli? Kā pret vinnestu loterijā vai apbalvojumu pēc nopelniem? Būtībā šā amata pienākumi nav viegls darbs un katram tie nav pa spēkam, taču par to runāts netiek. Turpinām meklēt vislabāko cilvēku Rīgas pilij, jo sabiedrībai ir svarīgi sajust šo darbu vairāk kā apbalvojumu vislabākajam, nevis piemērotākajam. Tātad amata piemērotības vietā sijājam vislabāko no vislabākajiem.

Pasaule un sabiedrība nav melnbaltas kategorijas. Nav tikai labu vai sliktu cilvēku. Ikviens no mums ir dažādu īpašību kopums. Tāpēc jēdziens „labs cilvēks“ ir ļoti abstrakta vienība, kas savā būtībā ir tikpat izplūdusi kā palieņu pļava pavasarī. Vienā brīdī labs cilvēks var pieturēt durvis, lai tās nākamajam nesitas sejā, vai padot roku, šķērsojot upi pa laipu. Otrajā gadījumā samaksāt par jūsu bērna tramvaja biļeti, kad braukšanas kartīte palikusi mājās. Protams, eksistē vēl trešais, ceturtais un piektais gadījums, kad noteiktās dzīves situācijās laipni laikabiedri rīkojas empātiski, jo spēj iejusties otra cilvēka ādā. Taču izpalīdzīgu un laipnu cilvēku mēs šim amatam nemeklējam. Laikam taču ne.

Lai gan šajā pieejā ir diezgan daudz jēgas, jo valsts prezidentam pirmām kārtām būtu jādomā tieši par mūsu – šīs valsts pilsoņu ērtībām un vajadzībām: par to, lai palielinātos darba vietu skaits jauniešiem, lai algas izlēmīgi tuvotos Rietumeiropas standartam un cilvēkiem nebūtu jādodas peļņā ārzemēs; lai „bomži“ nevizinātos tramvajā un nebaidītu pārējos pasažierus un lai iedzīvotāju etniskā sašķeltība mūsu valstī mazinātos. Visus šos jautājumus līdzšinējie valsts prezidenti risināja maz vai nepietiekoši plaši. No viņiem bija pamats gaidīt daudz nopietnāku un rūpīgāku iedziļināšanos valsts iekšpolitiskajās problēmās, jo prezidenta amats mēdz būt ilglaicīgāks nekā premjera pienākumu pildīšanas laiks. Tāpēc no valsts prezidenta mēs varam pieprasīt empātiju tautai, nevis tikai reprezentatīvu rituālu īstenošanu.

Šajā jomā lielisks paraugs ir bijušais Igaunijas prezidents Lennarts Meri, kurš divu periodu laikā paguva izstrādāt savai valstij ilglaicīgu attīstības plānu. Rezultātus mēs redzam pašlaik, jo Igaunija gandrīz visur ir mums priekšā. Šie panākumi lielā mērā ir tieši tālredzīga un empātiska prezidenta stratēģijas rezultāts. Tāpēc neizslēgsim, ka tieši Lennarta Meri veidols var būt etalons prezidenta amata pretendentam. Ja personība ir empātiska savas tautas vajadzībām, tad derēs amatam Rīgas pilī. Ja spēj saprast šīs prasības un vajadzības, izstrādāt stratēģiju problēmu atrisināšanai un uzraudzīt ilglaicīgas Latvijas attīstības plānu, tad laidīsim šo cilvēku pie valsts tālredzīgās pārvaldes kloķiem. Tā kā ap 20% pasaules iedzīvotāju ir empātiski cilvēki, tad arī katrs piektais mūsu valsts iedzīvotājs ir uzticams un dāsns pret apkārtējiem un tieši no šo ļaužu vidus sāksim meklēt nākamo Latvijas valsts prezidentu.

Vai citur ņem vērā šo aspektu? Jā, piemēram, somi vai islandieši daudz merkantilāk uzlūko savus pretendentus nekā latvieši. Proti, vai no „viņa“ vai „viņas“ politikas mums būs kāds konkrēts labums visiem. Turpretī postsovjetiskajās valstīs vairāk novērojams „labo cilvēku“ skaistumkonkursa rezultāts. Tā kā izpratne par to, kas ir „labs cilvēks“, krietni atšķiras, tad šādas izvēles rezultātā var sarūpēt savai valstij „zemanus“ un „āderus“. Tāpat tas notiek arī pie mums.

Bezmaksas luksusa ekskursijas jeb starptautiskā politika

Vairumam prezidenta amats asociējas ar izrādīšanos ārzemēs un bezmaksas ekskursijām angļu valodā. Par to joprojām tiek runāts daudz. Valodas prasme izvirzīta kā noteicošais arguments. Vai tā ir? Njā, daļēji. Šis amats nav tikai izrādīšanās uz āru, lai gan valsts reprezentācija ir būtiska prezidenta darba sadaļa.

Kā tad līdzšinējie ir tikuši galā ar saviem pienākumiem? Viena daļa no viņiem uztvēra reprezentatīvo daļu kā vienīgo pienākumu un braši izmantoja visas ekskursiju iespējas pasaules apbraukāšanai: Karalienes mātes dzimšanas dienas un Kremļa politiskos „tusiņus“ ieskaitot. Mums tika stāstīts (no kancelejas PR dienesta cilvēku un lidmašīnā sekojošo vietējo žurnālistu puses) par to, „cik lieliski viss notiek“ un „cik sajūsmā ārzemes ir par mums“, un mēs tam noticējām par 100%, lai gan patiesība bija kaut kur pa vidu. Galu galā neiesim taču tagad godīgi noskaidrot, kā īsti bija, ja tāpēc var iznākt sabojāt garastāvokli tagad. Protams, ka ne. Taču viena lieta ir svarīga – prezidents, pirmām kārtām, ir tieši savas valsts augstākais vadītājs un tikai pēc tam tās reprezentētājs ārzemēs. Ar otro pienākumu līdzšinējie mūsu prezidenti ir tikuši galā atšķirīgi veiksmīgi. Vislielākā pateicība te pienākas Guntim Ulmanim kā pirmajam mūsu brīvās valsts simbolam ārzemēs. Viņam bija jāsāk. Kā Latvijas veidols viņš strādāja apzinīgi, uzrunāja ārzemēs cilvēcīgi laipni, nedaudz klusināti, taču tieši tāpēc – simpātiski. Par to viņam paldies.

Daudz bēdīgāka bija „superpensionāra Bērziņa“ pārprastā ņemšanās pa Briseli, uztverot sevi kā „padomju laika sagādnieku“ vai mēmu karogu, kas uzvilkts mastā bez vārdiem. Lielākā daļa bijušo prezidentu neattaisnoja mūsu cerības. Iespējams, ka viņi bija labi cilvēki un tādi ir joprojām, taču amatam šo viņu konkrēto prasmi nevajadzēja. Kurš vainīgs pie tā, ka mēs neesam apmierināti ar to, kā vairums Latvijas prezidentu ir pārstāvējuši mūsu valsti ārzemēs un vada labklājības projektu pašmājās? Iespējams, ka vainīgie ir tie, kas intensīvi meklē nākamo pretendentu uz šo amatu jau tagad, neiedziļinoties profesijas prasībās, kas šim pretendentam tiek izvirzītas.

Mani nepārliecina gavilēšana, raķešu šaušana vai emocionālie imperatīvi Egila Levita kandidatūrai, jo visi saka, ka „ļoti, ļoti piemērots“ jeb „vienīgais piemērotais“, taču nepaskaidro, kāpēc. Neuzrunā koķetēšana ap liepājnieka, bijušā Šķēles partijas politiķa Ulda Pīlēna kandidatūru, jo nav skaidrs, kādu stratēģiju viņš spēj piedāvāt mūsu valstij un tās cilvēkiem, ja pats pieder pārtikušāko ļaužu klāstam. Nav saprotams, kāpēc Sandra Kalniete.

Godīgi sakot, visas šīs publiskās kampaņas un optimisma zalves spontāni izvirzīto kandidātu labā runā viņiem pašiem par sliktu. Publiskā doma nogurst no tukšas pļāpāšanas un kļūst neiecietīga pret pārmērīgi ilgi eksponētiem „labajiem cilvēkiem“. Pagaidām mums nav neviena bijušā prezidenta, kuru mēs varētu tā kā somi, piemēram, piedāvāt starptautiskajai politikai. Nav arī (no viņu vidus) sabiedriski aktīvu cīnītāju par kādu konkrētu problēmu. Nav sabiedrisko procesu veicinātāju vai idejisko līderu noteiktām sabiedrības grupām. Pēc pilnvaru nolikšanas var saklausīt no viņu puses vienīgi klusumu (izņemot Vairas Vīķes-Freibergas privātās aktivitātes ārzemēs). Tāpēc nav saprotams, kāpēc mēs maksājam par eksprezidentu automašīnām, piešķiram viņiem dzīvokļus un sekretāres, ja valsts labā viņi pārtrauc strādāt pēc pilnvaru beigām. Labs politiķis, tieši tāpat kā labs ārsts, pensijā neiet. Viņš turpina glābt cilvēkus visās situācijās un laikos.

Vai valsts prezidents mums vispār vajadzīgs?

Zinu, ka neesmu oriģināla, uzdodot šo jautājumu. Par to ir diskutēts iepriekš, stāstītas anekdotes un risināti pamācoši dialogi. Taču jautājums savu aktualitāti nav zaudējis joprojām. Mums ir parlamentāra spīkers, kas var uzņemties reprezentācijas pienākumus prezidenta vietā. Ja šis amats ir vajadzīgs cilvēkiem, kas savā profesijā ir sasnieguši maksimālo un tagad vēlas izbaudīt prezidenta krēslu kā savas karjeras trumpja bonusu, tad, lūdzu, neatbalstīsim šīs kandidatūras. Pats fakts, ka cilvēks tiecas pēc prezidenta amata kā sava mūža apbalvojuma, ir slikta zīme. Viņš nestrādās, bet baudīs amata piedāvātās iespējas. Domāju, ka vairums no pašlaik aktuālajiem kandidātiem šim amatam ir tieši šāda rakstura pretendenti.

Kam piedāvāt šo amatu, kuram netiek rīkots konkurss? Domāju, ka mums visiem kolektīvi nāktos nonākt pie secinājuma, ka prezidenta postenis nav paredzēts labam cilvēkam, bet gan konstruktīvai, mērķtiecīgai, harismātiskai personībai ar politikas kompetenci. Harisma vajadzīga mūsu tautas spārnošanai, konstruktīvisms – nākotnes stratēģijas izstrādāšanai. Latvijai ir vajadzīgas drosmīgas idejas par tās izrāvienu starptautiskajā trajektorijā. Mums ir vajadzīgs nesavtīgais un idejām pārpildītais Latvijas Lennarts Meri. Tādu arī meklēsim. Starp citu – tikai cilvēku ar humora izjūtu, jo Lennarts Meri tieši tāds arī bija.

Kas meklē, tas atrod.

Demokrātijas nogalināšana vai veselīgs aktīvisms?

Speciāli TVNET

Pirms pāris dienām zviedru sabiedriskās televīzijas vadībā nāca klajā ar paziņojumu, ka vadībai ir nepieciešams vēl 100 000 eiro, lai nodrošinātu SVT (Sveriges Television) radošā personāla drošību. Katru dienu tiek reģistrēti ap 35 uzbrukumi žurnālistiem, tiešu draudu, pulvervēstuļu un organizētu grupu ofensīvas veidā. Pērn līdzstrādnieku aizstāvības nodrošināšanai izlietoti 320 000 eiro. Šogad ar šiem līdzekļiem nepietiks. Naudas vajadzēs vairāk.

Šis paziņojums mums, medijos strādājošajiem, nav nekas jauns. Pierasts, ka ietekmīgi politiķi un direktori mēdz izrēķināties ar žurnālistiem, nepamatoti sūdzot viņus tiesā par goda vai cieņas „nolaupīšanu“. Šādi iespējams žurnālistiem sarūpēt liekas klapatas, panākt sarūgtinājumu, nokausēt viņus darbā un visbeidzot – apklusināt. Tagad pie vajāšanas ķērušies arī troļļi, entuziasti un „kaujas vienības“, kas arī uzbrūk žurnālistiem „Trampa vērtību“ vārdā.

Proti – „ja tu nerunā vai neraksti mums pa prātam, tad mēs tevi novāksim“. Tas arī tiek darīts, sūtot spamu ar draudiem uz e-pasta adresi, organizējot izsmiešanas akcijas sociālajos medijos un rīkojot publiskas bara rēkšanas par autoriem kā sliktām un smieklīgām personām. Vai tas ir normāli? Nē, nav. Šis pūļa uzbrukums ir linča tiesa internetā, kas būtiski apdraud demokrātiju. Jo taisnība pēkšņi nav jāpierāda vai jāargumentē. Kurš skaļāk nobrēc, tam – klausa.

Kā tas notiek?

Piemēram, mēdz rīkot uzbrukumus redakcijām. Tikko, janvāra vidū, šāds uzbrukums tika sarīkots Zviedrijas sabiedriskās televīzijas ziņu redakcijai Helsingborgā. Ļaužu bariņš ielauzās redakcijas telpās un sagrāba žurnālistus kā gūstekņus. Uzbrucējiem bija nepieciešama publicitāte jeb slava. Puiši vēlējās kļūt populāri un tāpēc nolēma izmantot šim nolūkam ziņu redakciju televīzijā. Kur gan vēl citur var ātri kļūt slavens, ja ne televīzijas ekrānā? Nemaz nav jāguļas plikam vannā (kā to dara pie mums). To var panākt arī apģērbti ļaudis, ar citiem līdzekļiem.

Taču redakcijas vadītājs mums nestāsta, kas bija šie cilvēki un ko viņi gribēja. Viņam šķiet, ka nedrīkst atļaut šādiem ļaudīm noteikt mūsu svarīgāko notikumu dienaskārtību. Tieši šīs redakcionālās nostājas dēļ „zibensokupācija“ nekļuva par valsts vai starptautiskas nozīmes notikumu. „Protams, nekad viss nebūs 100% pareizi izdarīts,“ atzīst Jorans Ekluns, kas ir Helsingborgas TV ziņu dienesta vadītājs, uzsverot, ka nākamreiz  rīkošoties labāk. Taču viņa pieeju un principus var saprast un respektēt kā pārdomātus un profesionāli gudrus.

Žurnālistu vajāšanas legalizācijas pirmais buldozers bija ASV prezidents Donalds Tramps, kuram nepatika, ja mediji par viņu raksta tā, kā uzskata par pareizu. Tāpēc visas nepatīkamās ziņas viņš nosauca par „viltus ziņām“ un kritiski rakstošos medijus par „melu fabrikām“.  Būtībā Trampa pieeja medijiem ne ar ko neatšķiras no Brežņeva, Staļina, Pola Pota vai Putina pieejas mediju darbam. Viņiem visiem šķita, ka prese, radio un televīzija ir sulaiņi jeb kalpi, kas kalpo kunga vajadzībām.

Kā kungs domā, tā žurnālistam būtu jātaurē. „Kungi“ šajā gadījumā ir valsts politiskā vadība. Šādu praksi piekopa komunisti Padomju Latvijā un to tagad turpina Putina mediji Krievijā. Tie, kas Latvijā skatās Kremļa TV kanālus vai Fox TV, ir tieši tādi paši kā viņu vecāki, kas bija spiesti blenzt Kremļa propagandu.

Ar ko atšķiras žurnālistika no propagandas? Pirmajā gadījumā žurnālistiem vienmēr jābūt opozīcijā „varai un naudai“ un jāinformē iedzīvotāji par to, kas valstī patiesībā notiek. Otrajā gadījumā žurnālistiem jāklausa politiķi, priekšnieki un jāraksta par viņiem tikai labas lietas. Sliktās ir aizliegtas, jo totalitārismā mediji ir galma apdziedātāji un nekas vairāk.

Rezultātā pirmajā variantā jūs uzzināsiet arī negācijas un sliktas lietas, ko „savāra“ tie, kas ir pie varas, un tāpēc radīsies iespēja viņus „no siles“ jeb amatiem novākt. Otrajā (propagandas) variantā jūs nekad neko neuzzināsiet, kas īsti valstī notiek, jo prezidenti un priekšnieki atļaus savu darbu aprakstīt tikai slavinoši. Sliktu ziņu nav. Visi būs laimīgi, smaidīgi un mierīgi.

Kā redzat, žurnālistika pastāsta patiesību un uzrunā apzinīgu pilsoni, turpretī propaganda panāk publikas garīgo narkozi un baro savus iedzīvotājus (kā lopus kūtī) ar apzināti sagrozītu, vienīgo iespējamo informatīvo ēsmu. Kur vēlamies dzīvot mēs –  atvērtās patiesības zemē vai piespiedu narkozes valstī ar hermētiski noslēgtām robežām?

Demokrātijas nogalināšana jeb tikai veselīgs aktīvisms?

Diemžēl žurnālisti nav vienīgie, kurus šodien apdraud interneta teroristu bandas. Daudzi šodien ir pamanījuši bargu komunikācijas stilu sociālajos medijos, kas piesātināts ar jēlībām, izsmieklu un apzinātu citu cilvēku pazemošanu. Īpaši pret sievietēm, invalīdiem, sirmgalvjiem un bērniem, kas neiekļaujas „A klases tēviņu“ kategorijas augšgalā. Šis nevajadzīgais skarbums ir tikai izpausme. Galvenais iemesls būtībā ir demokrātijas un demokrātisko procesu apzināta nerespektēšana. Tātad – vai nu mēs dzīvojam varmācīgā valstī, kurā runāt un izteikties drīkst tikai daži un pārējiem jāklusē un jāklausās, vai  dzīvojam demokrātijā, kurā katram ir tiesības izteikties un paust savas domas.

Otrajā variantā ir jāiemācās arī klausīties un atradināties no citādu viedokļu izsmiešanas un vajāšanas.  Uzbļaut un pacelt balsi te nav pieņemts. Tieši šīs iemaņas nav apguvuši tie, kas siro internetā un izrēķinās ar „citādi domājošajiem“. Viņiem patīk izteikties, bet galīgi nepatīk uzklausīt citus, kas domā citādi. Tātad „mednieki“ rīkojas tieši tāpat kā Staļins vai Pols Pots – iznīcina sev nepatīkamā viedokļa paudējus (jo uzskatus iznīcināt nav iespējams!). Sabradā viņus kā personības, iemīda mēslos.

Staļins bija pirmais, kas ciniski paziņoja: „Ja nav paša cilvēka, tad nav arī problēmas.“ Mūsu troļļi un interneta vajātāji rīkojas tieši tāpat – sabradā cilvēku, kura domas nepatīk. Tāpēc brīdi, kad sākat „laikot“ un atbalstīt kāda cita cilvēka vajāšanu, padomājiet, vai neesat pieslēdzies vilku baram. Iespējams, ka šis pasākums ir kāda cita organizēta akcija, kurā piedaloties ikviens no mums pārvēršas par „noderīgu idiotu“.

Taču atgriezīsimies pie demokrātijas. Te var: rakstīt rakstus, piedalīties diskusijās un paust savu viedokli, kā arī iet un vēlēt velēšanās katru ceturto gadu. Taču dažiem ar to nepietiek. Tad „mednieks“ paņem akmeni un met kādai sabiedrībā pazīstamai personai un jūtas labāk, atņemot slavenībai spožumu. Ja žurnālista balss noskan pārāk skaļi un nav pretargumentu, tad var sarīkot viņa svilināšanu, diskusiju čatā melojot bez problēmām un vajājot skribentu uz pilnu klapi.

Būtībā šodien ir izveidojusies situācija, kad populāri cilvēki ar neierastiem uzskatiem tiek apšauti kā zvirbuļi uz sētas interneta šautuvē. Nevienu par to nesoda. Šaut drīkst katrs (ir taču demokrātija!), un aizsardzības upuriem nav (vēl nav izdomāta).  Populāru personu publiska vajāšana šodien ir kļuvusi par ļoti nopietnu, pat liktenīgu problēmu. To neatrisinot mēs varam panākt politiķu, žurnālistu un diskusiju dalībnieku pazušanu no publiskās telpas. Galu galā – visus nevar ieslēgt aiz 10 atslēgām, augstos torņos. Visi nevēlas turpināt savu darbu ar pseidonīmiem, maskās un apsardzi pie sāniem, lai nejustos apdraudēti. Taču „mednieki“ un „vajātāji“ jau pielādē nākamo bisi un šauj netraucēti  tālāk. Vai šie ļaudis ar šādu rīcību nenovedīs mūs visus atpakaļ pie diktatūras un despotisma, kur valdīja tikai viens varas viedoklis? Demokrātija dod ne tikai brīvību un iespējas, bet pieprasa arī apzinīgumu savu tiesību izmantojumā. Proti – nedari otram to, ko nevēlies, lai praktizē pret tevi pašu.

Bail pateikt, ko cilvēks domā

Izteikt to, ko cilvēks domā, publiski nekad nav bijis viegli. Pirmie žurnālisti savu viedokli tāpēc pauda ar pseidonīmu (izdomātu vārdu) pamfletos, kas tika izdoti skrejlapu formā. Pirms 400 gadiem tieši par šādu uzdrīkstēšanos 1619. gada 9. februārī vara sadedzināja Džulio Cezāri Vanīnī Tulūzā. Pirms tam Romā tieši tāpat tika sadedzināts zinātnieks Džordāno Bruno. Arī viņa domas bija nepareizas, un vara tās sadedzināja kopā ar ar ķermeni – ugunskurā.

Tas nozīmē, ka vienmēr un visur cilvēkiem nepatīk, ja kāds domā un runā citādi nekā pieņemts. Te neliels saraksts ar tiem, kuri tika nogalināti nepareizās domāšanas dēļ: Pietro d’Abano (1312), Jan Hus (1415), Herman van Rijswijk (1512), Louis de Berquin (1529), Étienne Dolet (1546), Jacques Gruet (1547), Miguel Serveto (1553), Anne du Bourg (1559), Domenico Scandella (1599), Adriaan Koerbagh (1669), François-Jean Lefebvre de La Barre (1766). Domāju, ka nav nozīmēs šo sarakstu turpināt, jo mūsu pašu senči, jaunlatvieši, brīvvalsts cīnītāji, staļinisma upuri, ir lielisks piemērs tam, kā vajā tos, kas domā citādi.

Taču atgriezīsimies pie sadedzinātā Vanīni. Viņš dzimis 1585. gadā un izglītojies kā jurists. Studējis arī medicīnu, astronomiju un filozofiju. Visas problēmas sākās tieši ar filozofiju un Aristoteļa darbu studijām, kas nepatika baznīcai. Sliktās grāmatas tolaik dedzināja, un ar to bija jāsaprot, ka tās nedrīkst lasīt. Tieši tā – ugunskurā tika sadedzināts arī Vanīni skolotāja Pjetro Pomponaci (1462 -1525) traktāts par dvēseles nemirstību. Darbu zaudēja arī Vanīni un sāka ceļot. Pēc Lielbritānijas apmeklējuma viņš pievērsās Anglikāņu baznīcai, un  Romas baznīca par to sāka viņu vajāt. Vēl sliktāk klājās tad, kad Vanīni sāka izdot savus darbus, kurus novērtēja kā ķecerību. Viņu nodeva, ieslodzīja un notiesāja ar nāvi – izraujot mēli, nožņaudzot un sadedzinot. Jā, Vanīni bija materiālists, noliedza ideju par creatio ex nihilo un pauda viedokli, ka mūžīga ir tikai matērija. Viņa bioloģiskajā materiālismā cilvēks skaitās dabas daļa un nav privileģēts nekādā mērā.

Tātad 200 gadus pirms Darvina viņš atklāja to, ko cilvēce uzzināja krietni vēlāk. Viņš uzskatīja, ka visi reliģisko kustību līderi ir krāpnieki (Jēzus, Mozus, Muhameds), jo absolūti visas ticības (pagānu un monoteisma) ir tikai instrumenti, ar kuru palīdzību laicīgie un ticības līderi pārvalda sabiedrību un tur to atkarības, baiļu stāvoklī. Kāpēc viņam izrāva mēli? Tāpēc, ka tolaik cilvēku, kas izteica pārāk progresīvas domas, nogalināja fiziski, publiski pazemojot. Viņa viedoklis traucēja varai.

Vanīni nojauta, ka būs slikti. Bieži diskutējis par to, vai ir vērts paust savas domas, jo „pūlis ir neizglītots, varas apkrāpts un naivs, tāpēc tas apdraud sava laika domātājus tieši tāpat kā vara. Ļoti spilgti uzskati, negaidīti atklājumi jeb filozofa gatavība izskaidrot, kas ap mums notiek, nereti no parasto ļaužu puses tiek uztverti ar aizdomīgumu. Viņiem liekas, ka tas nevar būt nekas cits kā vienīgi sātana darbs un tad nekas cits neatliek, kā ģēniju sadedzināt sārtā.” (Skat. Didier Foucault, “Un philosophe libertin dans l’Europe baroque” (2004).)

Vai mūsdienās nenotiek tas pats? Reālajai varai un „neformālajiem viedokļu noteicējiem“  atliek nosvilpties, un mēs uzreiz metamies saplosīt rītdienas atklājumus, kurus kāds mums piedāvā 200 gadus agrāk?

Tramps būvēs mūrus ap ASV, bet mēs celsim aizsargsienas ap redakcijām un žurnālistiem, lai viņi varētu turpināt savu darbu sabiedrības demokratizācijas pilnveidošanai.

Vai nav saprātīgāka ceļa šo problēmu risināšanai?

Stokholmas centra muzeji

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Stokholmas centra muzeji

Vistuvāk Stokholmas  pilij atrodas trīs interesanti muzeji: Vidussjūras kultūras muzejs, Viduslaiku muzejs un  Dejas muzejs.

medelhavsVidusjūras valstu kultūras muzejs (Medelhavsmuseet). Foto: Varldskulturmuseerna.se

iepazīstina savus apmeklētājus ar faraonu Ēģiptes, antīkās Grieķijas, Romas un Kipras, kā arī islama mākslu. Atvērts ik dienas. Adrese: Fredsgatan 2, iepretī Gustava Ādolfa laukumam (Gustav Adolfs torg).

Dejas muzejs (Dansmusset) atrodas gandrīz līdzās. Foto: Dansmuseet.se

Tas iepazīstina ar dejas, teātra mākslas un mūzikas attīstību dažādās valstīs un kontinentos. Atvērts ik dienas. Adrese: Dansmuseet
Drottninggatan 17

Viduslaiku muzejs (atrodas zem Norrbro tilta), kuru var sasniegt dodoties no Gustava Adolfa laukuma pa Norrbro tiltu uz karaļpili. Pa ceļam uzraksts “Medeltidsmuseum” norādīs viduslaika muzeja ieejas virzienu, zem tilta. Adrese:  Strömparterren 3, Norrbro. Atvērts ik dienas. Vasaras mēnešos muzeja priekšā tieši pie straumes izvietojas patīkama kafejnīca no kuras paveras skaists skats uz pilsētas centru.

No šejienes iespējams turpināt ceļu vairākos virzienos.

Piemēram – uz ziemeļiem. Atgriežoties pilsētas transporta mezgla centrā “T-centralen“, nāksies ievērot stikla fasādē tērpto

Kultūras namu (Kulturhuset), kurā izvietojušies vairākas pilsētas teātra (Stadsteater) skatuves, izstāžu zāles un kafejnīcas. Foto: Kulturhusetstadsteater.se

Ekspozīcija regulāri tiek manīta, tāpēc aktuālā informācija par notiekošajām aktivitātēm, iegūstama uz vietas biļešu kasē vai informācijas stendā. Tieši gar Kultūras namu stiepjas tūristiem pazīstamā, karogiem greznotā gājēju Karalienes iela (Drottningatan), kas stiepjas no vecpilsētas Parlamenta ēkas uz ziemeļiem. Dodoties pa šo ielu “uz augšu”, t..i, pretēji vecpilsētas virzienam, var sasniegt vairākas interesantas pieturas.

Piemēram, Drottningatan nr. 85 izvietots pazīstamā zviedru rakstnieka Augusta Strindberga muzejs. Tas atrodas “Zilajā tornī”. Te savukārt atradās rakstnieka pēdējais dzīvoklis un biblioteka. Atvērts ik dienas no apm. plkst 12.00.

Iepriekš uz šīs pašas ielas var apskatīt slaveno Centrālo peldbaseinu jeb Centralbadet, kas ir romantiska jūgendstila celtne. Ēkai pieslejas romantisks dārzs un terase. Adrese: Drottninggatan 888, metro pietura “Hötorget“.

Taču, ja tūrists ir iecerējis tupināt ceļu no Gustava Adolfa laukuma pretējā virzienā, uz dienvidiem,  tad vecpilsēta spēj piedāvāt saviem apmeklējumiem daudz patīkamu pārsteigumu un no šejienes iespējams turpināt ceļu tālāk – uz dienvidu priekšpilsētu jeb Söder.

Vecpilsētā, netālu no metro pieturas Gamla Stan izvietojies Pasta muzejs (Postmuseum). Foto: Postmuseet.se. Tas atrodas Lilla Nygatan 6 un tajā izvietota ekspozīcija, kas vēsta par pasta vēsturi. Muzejā ir arī bērniem paredzēta darbnīca, kurā daudz aizraujošu nodarbību un sacensību.

No Pasta muzeja iespējams turpināt ceļu dienvidu virzienā un, šķērsojot pa tiltu Slūžas (Slussen), kas savieno Baltijas jūru ar Mēlarena ezeru, doties Stokholmas pilsētas muzeja vizrienā.  Foto: Stockholmsstad.se Tas atvērts ir dienas un adrese – Ryssgården, Slussen.

Turpinot ceļu metro stacijas “Mariatorget” vizrienā, iespējams apmeklēt Rotaļlietu muzeju, kas atrodas Tegelviksgatan 22. Te aplūkojamas tūkstošiem rotaļlietu piecos stāvos. Sākot ar lellēm un mūzikas lādītēm un beidzot ar bērnu dzelzceļiem. Muzejā ir kafejnīca un bērnu teātris, burvju mākslinieku stūrītis un veikaliņš.

Muzejs atvērts ik dienas, vasaras mēnešos arī pirmdienās.

No centra var doties arī austrumu virzienā. Izejot cauri karaļa dārzam jeb parkam ar nosaukumu Kungsträdgården, nonāksiet uz Stokholmas “brodveja” jeb Strandvägen. Foto: Sandra Veinberga.

Turpinot ceļu jūras virzienā (uz austrumiem), pretēji “T centralen” iepretī Berzelī parkam, sasniegsiet Hallwylska museet.

Aizraujoša ēka, kas savulaik bija kādas turīgas zviedru ģimenes privātīpašums, bet tagad pārtapis muzejā. Ēkas iekšienē ir privāta mākslas darbu un mēbeļu kolekcija. Ēka celta 1898 gadā speciāli grāfiem Valteram un Vilhelmīnai fon Halviliem. Ekskursijas notiek katru stundu. Gida pavadībā. Vasaras mēnešos muzeja pagalmā notiek operešu uzvedumi. Adrese: Hamngatan 4.

Tālāk uz austrumiem, aiz greznā un pazīstamā karaliskā Dramatiskā teātra, atrodas Mūzikas muzejs (Musikmuseet).Te iespējams ne tikai skatīties un klausīties bet arī pašiem izmēģināt dažādus mūzikas instrumentus. Atvērts ik dienas. Adrese: Sybillegatan 2. Tuvākā metro stacija Östermlamlmstorg.

Turpinot ceļu tajā pašā virzienā var apmeklēt Armijas muzeju (Armemuseum). Tas vēsta par civilo iedzīvotāju un armijas attiecībām vairāku gadsimteņu laikā. Ekskursijas notiek katru dienu plkst. 13.00 zviedru un plkst. 14.00 angļu valodā. Atvērts ik dienas. Adrese: Riddargatan 13. Foto: Armemuseum.se

Visbiedzot ceļš atduras pie Vēstures muzeja (Historiska museet). Te aplūkojama stacionārā ekspozīcija un izstādes. Muzejā ir bērnu rotaļu zāle un spēles. Patīkama kafejnīca (tāpat kā visos pārējos zviedru muzejos) un neliels veikaliņš ar oriģinālām rotaslietām, stikla izstrādājumiem, un, saprotams, literatūru. Atvērts ik dienas. Adrese: Narvavägen 13-17.

Tālāk ceļu var turpināt divos virzienos, t.i. vai nu tehnisko muzeju virzienā vai arī uz bijušajiem karaļu medību laukiem – salu Djurgården.

Sāksim ar pirmo. Jādodas tālāk pa Strandvägen uz austrumiem, Diplomātu pilsētiņas virzienā. paejot garām klintī “iespridzinātajai” koncertzālei Bervaldhallen, anglikāņu baznīcai, ASV, Anglijas un Norvēģijas vēstniecībām. Taču šurp iespējams nokļūt arī tieši no centra ar 69 autobusu, kas pietur pie “T –Centralen” uz Hamngatan, iepretī lielveikalam “Åhlens“,  nakamā pietura ir pie Zviedrijas nama (iepretī universālveikalam “NK”) un visbeidzot pie Norrmalmstorg vai iepretī Karaliskajam Dramatiskajam teātrim. Tātad, ja šurp vēlaties nokļūt no centra, brauciet ar 69 autobusu līdz muzejiem. Te izvietojušies vairāki muzeji, to skaitā – Tehnikas muzejs (Tekniska Museet), Jūrniecības vēstures muzejs(Sjöhistoriska museet), Ekrānšāviņš: Statens Maritima Museer.se.  Etnogrāfiskais muzejs (Folkens Museum Etnografiska) u.c.

Muzeju nosaukumi liecina par tur notiekošajām aktivitātēm. Ieinteresētie vecāki un bērni šeit lieliski pavadīs laiku. Muzeji ir atvērti ik dienas.

Tiem, kuriem interesē tēlotāja māksla ieteicams no centra doties tieši muzeju salas Šepsholmenas (Skeppsholmen) vizrienā. Vispirms apmeklējot Nacionālo muzeju(Nationalmuseum) un pēc tam Modernās mākslas muzeju, Arhitektūras muzeju un Austrumāzijas mākslas muzeju. Visi šie četri muzeji atrodas vienkopus.

Nacionālais muzejs (Nationalmuseum) atrodas iepretī karaļpilij un ir saskatāms no vecpilsētas jau pa gabalu.  Foto: Nationalmuseum.se.

Adrese ir S.Blasieholmshamnen,  atvērts katru dienu (izņemot pirmdienas). Muzejā ir pastāvīgā ekspozīcija ar Zviedrijas un ārzemju glezniecības klasiķu darbiem, kā arī īslaicīgas ekspozīcijas. Līdz sešpadsmit gadiem ieeja bezmaksas.

Turpinot ceļu no nacionālā muzeja Šepsholmas virzienā pa šauro tiltiņu, pavisam ātri sasniedzams Modernās mākslas muzejs (Modernamuseet). Foto: Modernamuseet.se; Henri Matisse, Apollon, 1953 © Succession H Matisse. Tajā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija un izstādēs. Muzejā ir īpaši pievilcīga kafejnīca, kas izvietota stikla piebūvē, ar skatu uz jūru. Ieteicams apmeklēt arī muzeja grāmatu veikaliņu un fotogrāfiju muzeju un Fotogrāfijas muzeju , Stadsgårdshamnen 22. Līdzās atrodas Arhitektūras muzejs  (Arkitekturmuseet) ar interesantu ekspozīciju pieaugošajiem un aizrautīgām rotaļām bērniem. Atvērts ik dienas.

Netālu no abiem atrodas arī Austrumāzijas mākslas muzejs (Östasiatiska museet). Te apskatāmas interesantas ekspozīcijas un iespējams arī iegādāties informāciju un priekšmetus par šī reģiona kultūru un mākslu. Uz muzeju salu iespējams atbraukt arī ar 65 autobusu no centra. Foto: varldskulturmuseerna.se

Nākamais muzeju pastaigas maršruts ir Djūrgārdenas sala, kas ir sens zviedru karaļu medību mežs un ar laiku pārvērties lieliskā pastaigu parkā.

Pēc tiltiņa pirmā uzkrītošā ēka, kas pavērsies jūsu skatienam būs tornīšiem rotātais irZiemeļu muzejs (Nordiska museet). Tas atvērts ik dienas un piedāvā ļoti dažādus zviedru kultūrvētsures aspektus ekspozīciju veidā. Aiz muzeja, uz jūras pusi ievietots viens no pašiem apmeklētākajiem Stokholmas muzejs, t..i, Vasa muzejs (Vasa museet), kas veltīts 17. gs. nogrimušā, greznā Vāsa kuģa vrakam. Muzejs stāsta par kuģniecību sensenos laikos un ir interesanta apmeklējuma vieta gan pieaugušajiem gan arī bērniem.

Līdzās Vāsa muzejas jūras krastā atrodas samērā nesen izvedotais Jūnija nogāzes muzejs (Junibacken), kuru tautā sauc par Astrīdas Lindgrēnas varoņu muzeju, jo šeit var iepazīties ar visiem mums pazīstamajiem slavenās zviedru rakstnieces literārajiem tēliem. Bērniem paredzētas arī romantiskas izklaides alas, salas un džungļi, kā arī ir iespēja nopirkt suvenīrus ar iemīļoto grāmatu varoņiem un arī pašas grāmatas.

Turpinot ceļu salas iekšienē gar jūrmalu, nevar paiet garām Akvārijam jeb Ūdens muzejam (Aquaria, Vattenmuseum). Te var novērot dažādas Baltijas un tropisko reģionu zivis, haizivis un pirajas ieskaitot.

Turpinot ceļu gar jūru, tas atduras izklaides parkā Gröna Lund. Te jāiegādājas ieejas biļete un pēc tam arī atsevišķas biļetes karuseļiem un atrakcijām. Ja vēlaties kārtīgi izšūpoties šūpolēs, apreibt karuseļos un šausmās drebināties kalnu dzelzceļā vai sēžot  “brīvā kritiena” krēslā, tad ieteicams iegādāties “aproci”, kas sākumā, šķiet, it kā maksā daudz, taču jau pēc vairākām atrakcijām būs sevi attaisnojusi un izrādījusies rentabls investējums. Aproce nodrošina visu parka atrakciju izmantošanu vairākas reizes.

Līdzās izklaides un karuseļu parkam atrodas izstāžu galerija Liljevalchs“, kuras interesantajās ekspozīcijās aplūkojama modernā māksla. Muzeja pagalmā ir patīkama kafejnīca.

Turpinot ceļu jūs nonāksiet pie pasaulē lielākā brīvdabas muzeja ar nosaukumu Skansens. (Skansen). Dibināts 1891. gadā nacionālās romantikas gaisotnē ar mērķi apkopot un parādīt tautai kāda savulaik izskatījās “zemnieku Zviedrija”. Tāpēc uz muzeju no dažādām Zviedrijas vietām ir atvestas apmēram 150 kultūrvēsturiskas ēkas. Tās demonstrē dažādus laikus, sociālos slāņus un atšķirīgus Zviedrijas reģionus. No viduslaikiem līdz 20. gadsimta sākumam. Muzejā regulāri darbojas arī amatnieki un apmeklētājiem ir iespēja novērot podnieka, stikla pūtēja, grāmatu iespiedēja, cepēja, siera sējēja un citus darbus.

Starp citu, Skansena ideja savukārt līdzīgam projekta iedvesmoja arī bijušo Latvijas kultūras ministru Jāni Raini, kura iniciatīvas rezultātā netālu no Rīgas arī tika dibināts Etnogrāfiskais Brīvdabas muzejs Latvijā.

Taču Skansenā, atšķirībā no Latvijas, muzejam ir daudz plašāks piedāvājums un tajā mīt arī dzīvnieki. Pirmām kārtām vietējos mežos sastopamie lāči, vilki, lapsas, lūši u.c. kā arī roņi, zivis un mājlopi. Pēdējos gados Skansena ietvaros atklāts arī ekzotisko dzīvnieku nams, kurā sastopami lemūri, pērtiķi, krokodili, tropiskās zivis, rāpuļi un putni.

Šo ēku sauc par Skansena akvāriju un Pērtiķu pasauli (Skansen-Akvariet/Apornas Värld) un to apmeklējot jāpērk atsevišķa ieejas biļete. taču, ja jūsu rīcībā ir “Stokholmas karte”, tad bez liekiem izdevumiem varēsiet apmeklēt arī šo Skansena atrakciju.

Skansenā zviedri atzīmē visas nācijai nozīmīgākās svētku dienas, to skaitā – karaļa un karalienes klātbūtnē ik gadus šeit tiek svinēta Nacionālā karoga diena 6. jūnijā, te atzīmē Līgo svētkus jeb Vasaras vidus svētkus, šeit tiek kronēta Lucija 13. decembrī un no Skansena lielās skatuves Zviedrijas televīzija translē pirmās, katra nākamā Jaungada minūtes.

Skansenā regulāri notiek tirdziņi, gadatirgi, zaļumballes visādiem vecumiem, koncerti, kopdziedāšanas pasākumi vasarā un tautas deju koncerti.

Muzejs atvērts katru dienu, izņemot Ziemassvētku vakaru.

Prinča Ežēna Valdemāra zemesrags

Zviedrijas karaliskās ģimenes atvases prinča Ežēna nams, kurā  kādreiz atradusies viņa mītne un darbnīcas, bet tagad īpašums pārgājis valsts pārziņā un ir ļoti iecienīts muzejs un izstāžu zāle. Valdemāra zemesrags atrodas 15 minūšu pastaigas attālumā no Skansena galvenās ieejas vai arī ar 47. autobusu no centra.

Nesen Atvērtais ABBA muzejs interesēs popmūzikas cienītājus.

Mākslas draugiem var būt interesanti arī apmeklēt zviedra tēlnieka Milesa dārzu (Millesgården), kas faktiski ir skulptūru dārzs, kuru no visām pusēm vasarā ieskauj ziedi. Līdzās tēlnieka Karla Milesa darbnīcai, antīko skulptūru kolekcijai un orģināldarbu izstādei dārzā, apmeklētāji var iepazīties ar galerijas izstādēm, kas iepazīstina ar modernās mākslas tendencēm.  Nokļūšana ar metro līdz pieturai “Ropsten“, tad vai nu pastaiga pāri Līdinges tiltam pa šauro, gājējiem paredzēto tiltiņu vai arī brauciens ar Līdinges autobusiem līdz Milesa dārzam (viena pietura). Muzejā ir patīkama kafejnīca un mākslas grāmatu veikals.

Unikālu skandināvu glezniecības šedevru kolekciju piedāvā banķiera Tīla galerija (Thielska Galleriet). Banķieris Tīls savulaik iegādājäas svaā īpašumā šo namu un finansēja daudzu zviedru glezniecības klasiķu darbus. Tāpēc bijušā banķiera namā – tagad mākslas muzejā var apskatīt Edvarda Munka, Aandersa Corna, Bruno Liljeforsa un Karla Larsona darbus. Muzejs ir atvērts ik dienas no plkst. 12.00 un turpu iespējams nokļūt vai nu ar 69. autobusu no pilsētas centra (braucot līdz galapunktam) vai arī ar automašīnu. Adrese: Sjötullsbacken 6, Djurgården. Foto: thielskagalleriet.se

Karla Elda atlejē (Carl Eldhs atelje) ir viena no visnoslēpumāinākajām Stokholmas atrakcijām. Namu projektējis ievērojamais zviedru arhitekts Gunnars Asplunds. Ateljē atvērts ik dienas no plkst. 12.00. Apskate kopā ar grupām katru stundu, ekskursija angļu valodā ik dienas plkst. 13.30. Nokļūšana  no centra ar 46. vai 52. autobusu līdz pieturai “Sveaplan“. Adrese: Lögebodavägen 10

Tiem, kam interesē daba un dabas zinātnes, ieteicams apmeklēt vairākus muzejus, kas atrodas Stokholmas universiātes tuvumā.

Valsts dabas un vēstures muzejs (Natur historiska riksmuseet) piedāvā apjomīgu ekspozīciju un izstādes visām gaumēm. Ieteicams iegādāties ieejas kombinēto biļeti, kas noderēs ne tikai muzeja apmeklējumam bet arī panorāmas kinozālei Kosmonova(Cosmonova), kurā izvietots 760 kvadrātmetru ekrāns un tiek rādītas zinātniski populāras filmas par kosmosu, planētu zemi un dabas norisēm. Seansi notiek katru stundu un ir patīkams piedzīvojums pieaugušajiem un bērniem. Adrese Frescativägen 40. Visērtākais transporta līdzeklis metro, līdz pieturai “Universitetet”, vai arī ar 40. autobusu no centra.

Automaģistrāles E18 pretējā pusē izvietojies interesants botāniskais dārzs ar nosaukumu Bergiusa dārzs (Bergianska trädgården). Foto: Bergianska.se

Līdzās dārzam ir lielas siltumnīcas ar tropiskajiem augiem un “Dabas nams”, kurā  skolēni apgūst dabas zinības. Dārzs atvērts ik dienas. Vasarā un ziemas mēnešos iespējams regulāri apmeklēt tropisko augu siltumnīcas. Tā pati metro stacija “Universitetet” vai arī no centra ar 40 autobusu līdz pieturai “Bergiusvägen“.

Eiropas lielākais tauriņu namsmeklējams zviedru karaliskaja Hāgas parkā, kurā atrodas tropisko reģionu putnu un tauriņu kolekcija (Fjärils- och Fågelshuset). Foto: fjarilshuset.se

Eksponāti ir dzīvi un tos papildina mākslīgie ūdenskritumi, kuros plunčājas karpas un ūdens bruņurupuči. Patīkams pārsteigums būs nesen izremontētais Āzijas ziemas dārzs, suvenīru veikaliņš un dārza kafejnīca. Turpu doties ieteicams vispirms ar metro līdz pieturai “Odenplan“, tālāk ar 515 autobusu līdz pieturai “Haga Norra“. Darbdienās arī ar 69. autobusu.

Tiem, kas ir gatavi mērot garāku ceļu, ieteicams apmeklēt seno vikingu apmetni Birkas salā (Birka Vikingastaden). Te iespējams iepazīties ar arheoloģiskajiem izrakumiem, uzzināt vairāk par vikingu laiku, viņu dzīvi, ierašām. Nokļūšana ar kuģīti no ostas pie pilsētas nama, t..i, Stadshuskajen plkst.10.00. Vairāk reisu no Ekero salas. Ieteicams paņemt līdzi pusdienu saini, kas patīkami būs notiesājams vasaras mēnešos svaigā gaisā uz salas, kur stokholmieši mēdz rīkot savus piknikus. Foto: BirkaVIkingastaden.se

Tūrešjo pils un parks (Tyresjö slott & park). Marķīza Lagergrēna bijušais miteklis atrodas apmēram 20 minūšu brauciena attālumā no centra. Pagājušā gadsimta kultūras un mākslas piemineklis, kuru iekļauj romantisks parks. Pils celta XVII gadsimtā valsts padomnieka Gabriela Oksenšernas uzdevumā. Tas piederējis  Oskaram II un marķīzam Lagergrēnam. Galvenajā ēkā ir bibliotēka, salons, darba telpas. Vienā pils spārnā ir restorāns un kafejnīca, grāmatu un suvenīru veikaliņš. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Nokļūšana turp ar 805 autobusu no metro stacijas un autobusu centrāles “Gullmarsplan”. Foto: Wikipedia.

Ideāli saglabāts XVIII gs. mākslas piemineklis Svindersvīka (Svindersvik), kas tiek demonstrēts apmeklētājiem vasaras mēnešos Stokholmas priekšpilsētā Nakā. Nams celts 1740. gadā un lielākā daļa mēbeļu ir saglabājušas no šī laika. Ekskursijas katru stundu, no plkst. 12.00. Autobus nr. 404,409-432  no metro stacijas “Slussen” līdz pieturai “Nacka station“. Foto: Peter Segemark, © Nordiska museet

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Ceļvedī minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

Översättningsbyrå Baltic Media Translations .jpeg

Översättningsbyrå Baltic Media Translations

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Stokholma ir viena no trim pirmajām Mēlarena ielejas dokumentāli aprakstītajām pilsētām līdzās Birkai un Sigtūnai. Nosaukums “Stokholma” pirmo reizi rakstveidā pieminēts 1252. gadā kāda Lībekas traktātā un hronikas, kurās apdzied Birgeru Jarlu kā  pilsētas dibinātāju. Pētījumi liecina, ka apdzīvota vieta šeit atradusies jau krietni senāk – vismaz 3000 g. p.Kr.dz. Reformators un bībeles tulkotājs Ulaus Petrī savā “Zviedru hronikā ” konstatē, ka savos pirmsākumos Stokholma esot bijusi pavisam neliela apmetņu vieta un Johaness Mesenius 1629. gadā sacerējumā “Scondia illustrata” precizē un paskaidro, ka tagadējā Zviedrijas galvaspilsēta savos pirmsākumos tikusi veidota pēc Lībekas parauga. “Pirmie apbūves laukumi tika izkārtoti ap Lielo laukumu (Stortorget) un tam piekļautajām ielām. Pilsēta savlaicīgi un pamatīgi tika nodrošināta ar nocietinājuma mūriem”, – viņš uzsver, norādot, ka jau XIV gs. pirmajā pusē nocietinājuma robežās pilsētniekiem esot “kļuvis par šauru” un pilsētas robežas sākušas plesties plašumā arī ārpus nocietinājumu aizsargsienām.

stokholma 2009 red

Starp citu, tiem Stokholmas apmeklētājiem, kurus interesē viduslaiki, ieteicams iepazīties plašāk ar šo aizraujošo laiku “Viduslaiku muzejā” (Medeltidsmuseum), kas izvietots pazemē, parlamenta ēkas priekša, pašā pilsētas centrā. Ieeja muzejā – tieši no krastmalas. Jāpiezīmē, ka Stokholmā ir daudz ļoti interesantu muzeju, visām gaumēm. Sīkāk par muzeju piedāvājumu varēsiet iepazīties brošūras noslēgumā. Pagaidām atgriezīsimies pie Zviedrijas galvaspilsētas biogrāfijas būtiskajiem vaibstiem.

Pilsētas ekonomiskā nozīme pieauga līdz ar dzelzsrūdas eksporta paplašināšanos, kas uzsākās un attīstījās jau viduslaikos. Eksportam paredzēto dzelzsrūdu svēra Dzelzs laukumā, vecpilsētā (Järn torget). Šodien grūti iedomāties, kāda izskatījās Zviedrijas galvaspilsēta pirms pieciem simtiem gadu. Taču, ja uzliksim uz deguna “viduslaiku acenes” un mēģināsim iztēloties kā šeit izskatījās toreiz, tad mūsu priekša pavērsies pavisam cita aina.

Tātad.  Toreiz, raugoties no stāvajām dienvidu klintīm, “pilsēta un pauguriem un pāļiem” atgādina mazu saliņu arhipelāgu. Apakšā sasaucas kuģotāju un zvejnieku balsis, augša uz klints rūkdamas griežas vējdzirnavas. Tepat lejā, arhipelāga centrā redzams cietoksnis ar “Tre kronor” jeb Trīskroņu torni centrā, kas majestātiski ieplēties uz pārējo mazo ēciņu fona, kuras rotājušās ar augstiem baltiem skursteņiem.

Norāpjoties lejup no stāvajām dienvidu klintīm, priekš nostājas vārti, kas, kā plata mute, atvērusies ārējā aizsargsienā. Tālāk ceļš ved pāri šauram koka tiltiņam, kas novietots tagadējo Karla Johansena slūžu vietā un pēc tam nākas šķērsot otros, t..i, iekšējos Dienvidu vārtus. Visapkārt laivas, laivas, laiviņas un zivju grozi. Lielākās – jūras pusē, mazākās – ezera krastā. Mazliet tālāk izvietojies zivju tirgus un ap zvejnieku namiņiem un laivām vējā kā karogi plīvo zvejniecības amata piederumi. Pa pelēko ēciņu zemajiem, ar zāli noaugušajiem jumtiem ganās kazas. Šaurajās ieliņām murd cilvēku stāvi, balsis, mušas. Gaisā virmo zivju, darvas, jēlādu un tualetes smirdoņa, jo ik uz soļa var paklupt atkritumos, kurus pilsētnieki, bez sirdsapziņas pārmetumiem, izmet tieši uz ielas. Krastmalā notiek laivu kuģu izkraušana jūrmalā un laivu iekraušana ezera pusē. Tiek noslēgti darījumi un vienošanās zviedri, vācu, dāņu, holandiešu un daudzās citās valodās. Tirgotāji diskutē, strādnieki ceļ, nes un velk, ratu riteņi čīkst. Amatnieki strādā nampriekšā,  mūki skaļi skaita pātarus, putni čivina visiem pa vidu, neievērojot cūkas, kas ganās tepat līdzās. Arī šodien pilsētā, kā parasti, valda nemiers. Par nemiera tēmu pilsētnieki, saprotamu iemeslu dēļ, sarunājās čukstus. Klīst baumas, ka “nāks iekšā vācieši”, kas …jau tagad “ir pārņēmuši visu. Nu jau zviedri vairs var būt tikai par pilsētas bendēm vai grāvračiem…,” –  šņāc klusas balsis, kas baidās arī no “dāņu ienākšanas”.

Pilsētas dzīve nekad nav rozēm kaisīta, jo šeit, tāpat kā centros un krustpunktos, tiekas un sastrādājas daudzu un dažādu nāciju pārstāvji. Stokholma šajā ziņā nav izņēmums. To, tāpat kā, piemēram Rīgu, Liepāju, Gēteborgu vai Roterdamu ir cēluši un attīstījuši arī ārzemnieki un imigranti.

1495.gadā Stokholmas koka apbūve nodega līdz pamatiem. Neraugoties uz to, ka katrā mājā gatavībā bija ūdens toveris, ugunsdzēšanas darba rīki un pilsētā valdīja aizliegums “lietot atklātu uguni”. Senie stokholmieši uguni sargāja kā mežonīgu zvēru, kas “lietojams” tikai rūpīgi noslēgtā krātiņā. Taču pilsēta nodega līdz pamatiem. Ieguvēji bija bagātie tirgoņi, kas savu preču uzglabāšanai bija izbūvējuši dziļus pagrabus, vairākos stāvos zem zemes. Daudzi no šiem senajiem pagrabiem ir apskatāmi vēl šodien. Tautas atmiņā dzīvas joprojām ir teikas un leģendas par neskaitāmām bagātībām, kas joprojām guļot seno – Stokholmas kādreiz nosvilušo vecpilsētas namu pagrabos un dzīvas zviedru vidū joprojām ir bailes no “atklātas uguns”. Zviedrijā, starp citu, pēc 1. maija ir aizliegts kurināt ugunskurus. To drīkst darīt tikai īpaši šim nolūkam paredzētās vietās, kas norādītas tūrisma kartēs. Pat tradicionālie Līgo nakts ugunskuri savulaik tika nomainīti ar daudz nekaitīgāko, no vāciešiem importēto uz ziediem rotāto “Maija koku”. Pēdējos ugunskurus zviedri dedzina dziedot pie Valpurģa nakts ugunskuriem 30. aprīlī. Pēc tam visā valstī valda ugunskuru aizliegums. Taču arī šī piesardzība neglābj no meža ugunsgrēkiem īpaši sausās un karstās vasarās. Starp citu, latviešiem pazīstamais jēdziens “kūlas dedzināšana” zviedru ausīs skan kā nesaprātīga vandālisma akts.

Taču atgriezīsimies pie vēstures.

zviedru seeras

Vecpilsēta jeb “pilsētas saliņa” (kā šo salu faktiski sauc) atrodas vietā, kur Baltijas jūra šodien tiekas ar Mēlarena ezeru. Senos laikos šeit esot bijis jūras līcis un ūdens, kas apņēmis “pilsētas saliņu” esot bijis sāļais jūras ūdens. Laikā, kad veidojās Stokholmas pilsēta zemes virsslānis pacēlies virs jūras līmeņa tik izteikti, ka abpus “pilsētas saliņai” izveidojusies strauja lejteces nogāze. Ar šo brīdi kuģiniekiem pārvarēt šīs krāces kļuvis neiespējami un mazās saliņas ezera sākumos pārtapušas par stratēģiski nozīmīgiem tirdzniecības un aizsardzības punktiem. Lielie tirdzniecības kuģi bija spiesti pārkraut kravu pie “pilsētas saliņas'” gan transportējot to tālāk iekšzemes ezeru ķēdes gan arī jūras virzienā. Tie, kas kontrolēja “pilsētas salu” labi nopelnīja uz iekasēto muitas nodokļu rēķina. Tāpēc var teikt, ka Stokholmas vēsturiski senākais ienākumu avots un biznesa veids ir muita, kuru pilsētas saimnieki prata un spēja iekasēt gan attīstot nodokļu piedzīšanas tehniku, gan izbūvējot un nocietinot pilsētas aizsardzības mūrus. Starp citu, muitas jēdzieni un nosaukumi stokholmiešu ikdienā ir tuvi vēl šodien. Lielās Stokholmas pilsētas vēsturiskās robežas, kas vēlākos laikos iestiepjas ārpus un abpus “pilsētas saliņai” saglabājušas senos nosaukumus, kas saistās ar seno muitas punktu izvietojumu apkārt Stokholmas pilsētai (pa ūdens ceļiem un zemes ceļiem). Tatad vēl šodien visām pusēm Stokholmas pilsētas moderno centru ieskauj ģeogrāfiski punkti, kas savā nosaukuma ietver muitas – “tull” jēdzienu. Piemēram austrumu jūras vārti saucas “Hornstull” jeb “Raga muita”, turpretī rietumu ūdens pievedceļš – “Roslagstull” u.t.t. Ja vēlaties, piemēram, mainīt savu Stokholmas dzīvokli pret mitekli iekšpilsētā jeb centrā, tad maiņas sludinājumā avīzē parasti šī vēlme tiek precizēta tikai stokholmiešiem raksturīgā leksikonā, t..i, “lūdzam piedāvāt tikai starp muitām”- tas nozīmē “lūdzam piedāvāt tikai centrā”.

Pirmie ieceļotāji Stokholmā bija vācu izcelsmes tirgotāji, kas pateicoties Birgera Jarla noslēgtajam līgumam ar Lībekas pilsētu, apmetās uz dzīvi Zviedrijas galvaspilsētā. Ar šo brīdi Stokholma iekļāvās Hanzas interešu sfērā un tieši tāpēc Stokholmas ekonomiskā sistēma tikai izveidota balstoties uz Hanzas (tā laika ES) darījumu metodēm un vācu kapitāla. Pilsētā sāka dominēt divvalodība un tā kā ienācēji bija augstāko līmeņu cilvēki, vācu valoda kļuva par smalko slāņu saziņas līdzekli, laikā, kad parastā tauta turpināja sarunāties zviedriski. XIV gs. vācu un Hanzas spiediens uz nākamo Zviedrijas galvaspilsētu vēl vairāk pastiprinājās, taču vēlāk – līdz ar Hanzas sistēmas norietu, tas gāja mazumā.

Pateicoties tam, ka leģendārais karalis Gustavs Vāsa (Gustav Vasa) 1523.gadā par savas valsts galvaspilsētu izvēlējās tieši Stokholmu, tā sāka veidoties arī par valsts centrālo birokrātu un vadošo ierēdņu metropoli.

XVI. gs. vidū karaļa Gustava Vāsas iniciatīvas rezultātā  valsts pāriet luterticībā un oficiālā baznīca pārrauj savus kontaktus ar katolicisko Romu.

1586.gadā dokumenti rāda, ka šajā laikā Stokholmā esot ieradies pirmais “īstais tūrists”, kas pēc sava apmeklējuma uzraksta pirmo tūristu ceļvedi vācu valodā.

Par Eiropas nozīmes lielpilsētu Stokholma pārvēršas “lielvaras laikā”, brīdī, kad zviedru tronis pavisam nopietni tiecās savas kara darbības rezultātā pārvērst Baltijas jūru par valsts iekšējo ezeru.

sweden map

XVI un XVII gs. karaļu iniciatīvas rezultātā attīstījās arī Stokholmas tālākā būvniecība un pilsēta sāka plesties plašumā. Vēsturiski Stokholmas apbūves plānošanā piedalījušies daudzi, ievērojami arhitekti, taču šajā periodā īpaši atzīmējams – Nikodemus Tesīns, kas 1697. gadā ugunsgrēka bojā gājušās “Trīs kroņu” pils vietā uzsāka pašreizējas karaļpils celtniecību. N.Tesīna rokrakstu var redzēt arī Vecās valsts bankas namā un Bruņinieku nama skicēs. XVIII gs ienesa pilsētas vaibstos rokoko (Svindersvīkas komplekss Nakā). XIX gs. – ampīru (Rosendāle Djūrgārdenā, Lēnes parvaldes nams u.c.), XX gs. urbanizācija ieviesa rūpniecības objektu un īres dzīvokļu masīvus, jūgendstīlu (Fredrika Liljekvista Dramatiskais teātris “Dramaten”,) nacionālo romantiku (Stokholmas pilsētas nams/ Ragnārs Osterbergs un Rātsnams), klasicismu un funkcionālismu (Tengbūma Koncertnams un Asplunda Pilsētas biblioteka). Četrdesmitajos gados dominē funkcionālisms ar Gunaru Asplundu līderpozicijās (Krematorija Meža kapos).

Pēc otrā pasaules kara, sajūsmas un optimisma aurā veidojas jaunie betona centri ar dzīvojamo namu kolosiem vecās  apbūves vietā. Sešdesmitie gadi raksturīgi ar priekšpilsētu vēršanos plašuma (“miljona projekts”, ik gadus 100 000 jaunu dzīvokļu) .

Septiņdesmitajos gados Stokholma saņēma savu ilgi gaidīto Pētera Celsinga projektēto Kultūras namu pie Sergela laukuma, futuristisko dzīvokļu mikrorajonu Kistā, kā arī U. Samuelsona savdabīgo metrostraciju Karaļa dārzā (Kungsträdgården).

Astoņdesmitie gadi nāca ar jaunfunkcionālismu – dažādās izteksmēs. To skaitā: R.Erskina Stokholmas universitātes biblioteka Freskatī, slavenā, baltai tenisa bumbiņai līdzīgā sporta halle “Globen”,  Nilsa Torpa veidotais SAS centrālais kantoris Hāgas parkā (labajā  pusē maģistrālei E4, pa ceļam no Stokholmas uz lidostu Arlanda).


Stokholma ir pilsēta uz ūdens un tāpēc to dažkārt mēdz dēvēt arī par “Ziemeļu Venēciju”. Taču pretēji Venēcijai, Stokholmu nešķērso kanālu tīkls. Vējiem appūstā galvaspilsēta ir izvietojusies uz salām šaurumā, kur Baltijas jūra satopas ar Mēlarena ezeru. Lai pārliecinātos par šo faktu vēlams aplūkot ainavu no skatu vietas pie Fjellu ielas (Fjällgatan) pilsētas Dienvidu (Söder) daļā, kā arī paceļoties ar liftu augšup Skatu tornī (Kaknästornet) vai palūkojoties atpakaļ uz pilsētas centru no izklaides parka “Gröna Lund” panorāmas riteņa.


Ikvienas pilsētas dzimšana ir mītiem un minējumiem ieskauta.  Pats jēdziens “pilsēta dibināta” joprojām ir tikai pieņēmums, tāpēc arī Stokholmas gadījumā ir pamats aizdomām, ka Stokholmas pirmsākumi faktiski datējami daudz agrāka perioda robežās nekā līdz šim pierādīts. Kaut arī nav dokumentu, kas “pieminētu” Stokholmu agrāk, eksistē versijas un pieņēmumi, ka pilsēta “pie jūras un ezera” attīstījusies vienlaicīgi ar agrāk dibinātajām un dokumentētajām Birku un Sigtūnu.

Šķiet, ka “Erika hronikas” pieraksts par to, ka ka Birgers Jarls esot bijis tas, kas ” pavēlējis būvēt Stokholmu” vairāk liecina par karaļa vēlmi “ievest kārtību” jau eksistējošā pilsētā pārvēršot to par kontinentālām prasībām atbilstošu tirdzniecības ostu un nevis viņš ir bijis tās dibinātājs.

Pirmo reizi rakstos Stokholmu ar Venēciju esot salīdzinājis kāds vācu ģeogrāfs 1532. gadā. Šo ideju atbalstīja arī Ēriks Dālbergs, strādājot pie sava darba “Suecia Antiqua et Hodierna” 17.gs. Viņš izteica minējumu, ka Stokholmas pamatā esot “ēkas ūdenī”, t.i., apbūve uz zemē iedzītiem pāļiem. Turpretī Johanes Mesenius 1611. g. izskaidro pilsētas nosaukumu ar senu teiku, kas vēsta, ka Sigtunas iedzīvotāju baļķa dobumā ievietotās vērtslietas esot straumes iespaidā pieskalotas kādam pakalnam un tāpēc tieši šajā vietā savulaik tikusi dibināta jaunā “pilsēta uz pāļiem”. Trešā versija vēsta, ka pilsētas nosaukums cēlies no robežstaba, kas atradies tieši uz Uplandes un Sēdermanlandes robežas.

Stokholmas mīklainā pagātne nebeidz rosināt mākslinieku iztēli joprojām. Īpaši atzīmējami Stokholmas pievilcības apdziedātāji ir bijuši: Karls Mikaels Belmans, Augusts Blanše, Augusts Strindbergs, Jalmārs Soderbergs, Nils Frelīns, Ivars Lū-Juhansons, Stīgs Dāgermans, Anders Fogelštroms, Pērs Vesterbergs un daudzi citi.

Rakstnieces, zviedru literatūras klasiķes Selmas Lāgerlefas radītais, plaši pazīstamais literārais varonis Nils Holgersons, laižoties ar savu meža zosi pāri Zviedrijas galvaspilsētai, paguva ievērot kā nelielais “miestiņš uz pakalna jūrā”  laikam ritot pārvēršas modernā lielpilsētā. Priekšpilsētas pamazām cieši piekļaujas pilsētas centram, veidojas jaunu dzīvojamie rajoni, kurus savieno gaumīgs un pārdomāts pazemes metro un elektrisko piepilsētas vilcienu sliežu tīkls. Pilsēta pamazām pārtop lielpilsētā, taču tas nenozīmē, ka metropolei tikai tāpēc būtu jāzaudē sava, sev raksturīgā pievilcība.

Stokholmieši ļoti mīl savu pilsētu un tāpēc pārdomāti un apdomīgi pieņem jaunievedumus un reformas, saglabājot kontaktu ar darbu un domājot par iedzīvotāju ērtībām.

Šodienas Stokholma ir interesanta lielpilsēta, kura piedāvā saviem viesiem ne tikai lieliskas pastaigu un kultūras “piedzīvojumu vietas”, bet arī izklaidē ar tīrām un peldei piemērotām peldvietām pilsētas centrā un piedāvā lašu un foreļu zveju tieši pie parlamenta vai opernama ēkas.

Visiem vecumiem un interešu Stokholmas viesiem pilsēta var piedāvāt patīkamas atpūtas iespējas.

Par to arī šī grāmata.

Ceļveža sadaļas:

Sākums: viena diena Stokholmā. Digitāls ceļvedis

Mazliet par Stokholmas vēsturi

Vecpilsēta 

Kungsholmena (Kungsholmen)

Normalme ( Norrmalm) un pilsētas centrs

Vāsastāna (Vasastan) Ēstermalme (Östermalm)

Sēdermalme (Södermalm)

Jūrgordena sala (Djurgården)

Stokholmas muzeji

Centra muzeji

Nacionālie parki

Praktiska informācija tūristiem

Peldbaseini

Skatu vietas

Restorāni

Dažas pusdienu un vakariņu vietas vecpilsētā

Restorāni ārpus vecpilsētas

Klubi, bāri, diskotēkas

Kafejnīcas

Īpašas kafejnīcas ārpus centra

Iepirkšanās maratons Stokholmā

Lielveikali un veikalu galerijas

Noderīga informācija

Īsa vārdnīca

Piezīme:

Grāmatā minētās adreses, nosaukumi, telefonu numuri var ar laiku tikt nomainīti. Šāda prakse Zviedrijā eksistē, tāpēc lūdzam lasītājus ņemt vērā šo apstākli. Norādīto datu nomaiņas gadījumā, iesakām griezties Zviedrijas ziņu birojā, telef. nr. 118118.

 

Översättning Baltic Media Translations .jpeg

%d bloggers like this: