Ejiet uz filmu #Bille. Noskatieties to. Īsa recenzija pēc pirmizrādes

Kadrs no filmas Bille. Credit: Forum Cinema.

Piektdienas vakarā Rīgā izdevās nobaudīt spožo, emocionāli jūtīgo pašmāju ražojumu, pilnmetrāžas filmu Bille. Saulainā pēcpusdiena lēni bīdīja pa Spledid Palace atvērtajām durvīm pirmos skatītājus. Ar 30 minūšu nokavēšanos piedzīvojums pagātnē (ziedu smaržas pavadībā) varēja sākties.

Vai nevar iztikt bez propagandas?

Neesmu kultūras pasākumu „Latvijas simtgadei” piekritēja un atbalstītāja. Bille arī iekļaujas ciklā. Šis apstāklis bija viens no iemesliem, kāpēc uz filmas pirmizrādi devos ar lielu skepses sajūtu, jo līdzšinējie simtgades mākslas ražojumi mēdz būt piesūcināti ar tā saucamā „valsts patriotisma” apliecinājumu (kas konceptuāli pārmantots no Padomu Savienības imperatīvās lielšovinisma idejas). Manuprāt patriotismam nav nekā kopīga ar dzimtenes mīlestību. Tie, kas maksā par šiem mākslas darbiem (no valsts kases) – ierēdņi un politiķi, iespējams šo atšķirību nesaskata. Iespējams, ka viņi būs pieprasījuši no filmas veidotājiem atkal kādu militāru parādi novembra vidū vai citas militārpatriotiskas akcijas kadra priekšplānā. Manas bažas šoreiz apstiprinājās tikai daļēji. Nezinu, vai pie tā vainīgas Kultūras ministrijas instrukcijas, jeb autori paši šīs epizodes uztvēra kā nepieciešamu nodevu. Patriotisma plakātiskās propagandas kadri gudru skatītāju pazemo, jo pieņem, ka ikviens latvietis nav pietiekoši patriotisks. Tā rīkojās Staļins, Hitlers un mūsdienās Putins. Taču, vai tādi skatītāju pašcieņu pazemojoši paņēmieni der demokrātiskā 100 gadus svinošā Eiropas valstī Latvija? Domāju, ka nē. Tas jau ir cits stāsts, par kuru noteikti nepieciešams runāt arī mūsu publiskajā telpā. Citādi pa gaiteņiem un auditorijām turpinās cirkulēt baumas par to, ka „simtgades pasākumus kritizēt nedrīkst”. Tikmēr atgriezīsimies pie Billes.

Režisores Ināras Kolmanes panākums

Filma pievēršas mazas meitenes bērnības ainām Rīgas Grīziņkalna rajona strādnieku mājā. Šī pilsētas daļa brīvvalsts 20. – 40. gadu posmā bija trūcīgo latviešu ģimeņu apmešanās vieta. Urbanizācijas apstākļos jaunie ļaudis no laukiem, ar cerību pilnām kabatām ieradās Rīgā, lai meklētu materiālu pārticību pilsētas piedāvātajās iespējās. Jāņa Grīziņa klasiskais darbs „Vārnu ielas republika” ir viena no spožākajām pērlēm šīs subkultūras aprakstā. Tagad mums būs arī Bille. Starp citu, arī mani vecvecāki šajā laikā dzīvojuši Zvaigžņu ielā. Tāpēc mātes stāstos ir vīdējušas Billes piedzīvotās problēmas un pārdzīvojumi, kas daļēji sasaucās ar Vizmas Belševicas aprakstītajām bērna eksistenci trūkumā, postā un vecāku ķildās. Tas nozīmē, ka Ināra Kolmane ar šo ir pirmā latviešu kinorežisore, kura beidzot iedziļinās tipiskās, eksistenciālās cilvēka problēmās noteiktā laika periodā Eiropas vēsturē.

Bille pasaules kino kontekstā

Līdzīgi stāsti no mazu meiteņu un zēnu dzīves šajā laikā izlasāmi arī citu tautu literatūrā un pamanāmi filmās. Tieši šis – vispārcilvēciskais Billes aspekts ir tas, kas paceļ šo jauno latviešu filmu augstākā līmenī, jo piedāvā cilvēcisku problēmu bergmaniskā dziļumā. Paši filmas veidotāji savos sižeta raksturojumos gan uzver, ka stāsts ir par bērna pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem. Man šķiet, ka Kolmanes stāsts ir sanācis daudz dziļāks un tā galvenās varones ir šī laika nelaimīgās sievietes, kas ieradušās lielpilsētā, bet nespēj tur atrast darbu, laimi un pārticību. Apstākļu spiestas, viņas nonāk līdz nežēlības destruktīvumam, izrēķinoties pat ar savu bērnu. Te vēlētos uzteikt vienu no spožākajām filmas zvaigznēm – Billes mātes lomas atveidotāju Elīnu Vāni. Izcili smalkjūtīgs, trausls un pārdomāts negatīvas, slimas un egoistiskas lomas atveidojums. Viņai piekļaujas arī profesionāli spožās Lolita Cauka, Lilita Ozoliņa un Guna Zariņa. Arturs Skrastiņš noturas līmenī (līdzās spožo latviešu aktrišu ansamblim) un piedāvā neparastu tēti. Vājībām, trūkumiem apsēstu vāja rakstura ģimenes galvu, kas nespēj attaisnot savu eksistenci pieaugušo acīs, taču uzvar kaujā par mūsu simpātijām ar mazo Billi uz rokas.  Reti kinoekrānā pamanāms neliekuļots maigums tuvplānā kā šajā gadījumā – tēva mīlestībā pret meitu: satikšanās, slimības, pastaigu ainās. Skrastiņš piedāvā ko vairāk par lādzīgumu.

Filma sastāv no lieliskām epizodēm kā pērlēm, kuras izdevies realizēt, pateicoties perfektam latviešu leģendārās kinomākslinieces Ievas Romanovas ieguldījumam. Viņas darbs latviešu kino ir profesionāli perfekts. Uzkrītoši tas ievērojams Ievas Romanovas veidotajās pirmās brīvvalsts vides mizanscēnās, kur katrai detaļai ir sava nozīme, lai ievestu mūs mūsu valsts telpā pirms 90 gadiem. Sakot no Agrās rūsas un beidzot ar Billi.

Labākā epizode

Labākā filmas epizode ir gājiens pēc aizdevuma pie bagātās tantes laukos. Rabarbera lapu zupa un dialogi šajā vidē ir asprātīgi un aktieru darbs – atbilstoši spožs. Brīžos, kad pieaugušie aktieri „paņem uz sevi” filmas dramaturģisko slodzi, filma stabilizējas un kustas. Epizodēs, kurās kameras operators cenšas izturēt uzvaru uz bērna ciešanām, kustība palēninās. Iespējams, ka tāda arī ir bijusi režisores vēlme – raudzīties uz pasauli caur bērna acīm. Taču viņai ir izdevies kas vairāk – izgaismot pieaugušo cilvēku egoismu, kas, izpaužoties savstarpējā neiecietībā, strīdos un negantumā, smagi traumē vidi un apkārtni ap sevi. Bērnus ieskaitot. Ja autore būtu gājusi tālāk pa šo līniju, kas viņai kopā ar kameras operatoru Jurģi Kminu un montāžas režisoru Mihailu Lanski tiešām izdodas, tad mūsu priekšā būt vēl viens šedevrs, kas mierīgi varētu konkurēt ar čehu Jana Sveraka “Kolju” vai franču Mona Achache “Eža eleganci”  (L’Élégance du hérisson). Taču finālā notiek sižetisks lūzums un vēstījums pārsviežas uz Plūdoņa „Atraitnes dēla“ līniju un noslēdzas ar manifestējošu apliecinājumu rakstnieces Vizmas Belševicas talantam (kopā ar fotogrāfiju un dzeju kadrā). Nav šaubu par Vizmas Belševicas nozīmi mūsu literatūrā un kultūrā, taču, ja filma ir par viņu, tad tā vairs nav tikai Bille. Tad vajadzīgs pavisam cits stāsts, kurā bērnības piedzīvojumi Grīziņkalna ielās ir tikai epizode, nevis filmas stāsta kodols. Nav saprotams, kāpēc autori pēkšņi atraujas no vēstījuma par mazo Billi Vārnu ielā un paceļas līdz Nobeļa komitejai. Pārāk deklaratīvi.

Nekas nav tik labs, lai nevarētu kļūt vēl labāks.

Uz Billi iet vajag. Lieliem un maziem. Katrs sapratīs to, kas uz viņu attiecas.

 

 

 

 

Blūze ar sasienamo apkakli (#knutblus) – kā protesta forma

Tas, ka apģērbs var kļūt par protesta formu, nav nekas jauns. Padomju okupācijas laikā aizrāvāmies ar latviešu tautas tērpu. Nēsājām to kā protesta formu pret valsts okupāciju. Ne tikai Dziesmusvētku laikā, bet arī Jāņos un Vasarsvētkos. Savukārt Auseklīša piespraude pārmaiņu laikos kalpoja kā zīme, ka esam par brīvu un neatkarīgu Latviju. Kārām to pie jakas pogas, spraudām pie apkakles un izvietojām vitrāžas formā pie loga rūts. Sarkanbaltsarkanā emblēma, kas simbolizē neatkarīgās Latvijas karogu, bija viena no pašām ierastākajām protesta formām Padomju okupācijas laikā Latvijā. Vilkām sarkanu jaku uz baltas blūzes 18. novembrī un tēlojām, ka nesaprotam kritizējošus mājienus no skolotāju un priekšniecības puses. Par „provokatīvu” balvas demonstrēšanu kadrā Latvijas Televīzijas raidījumā, uzbruka toreizējais priekšnieks Jānis Leja, kurš bija saskatījis manu nekrietnību plastmasas maisiņa nepareizā demonstrējumā skatītājiem. Maisiņš kadrā esot izskatījies pēc Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga. Cenzori bija modri. Par nodarīto priekšnieks anulēja honorāru jeb samaksu par darbu. Kā redzat, protestēšana nav ērta padarīšana, ja protestētāju maz. Cita lieta – masu publiskie gājieni  jeb publiskās akcijas kā protesta forma.

Amerikānietes, 2017.gada demonstrācijā pret Donalda Trampa nokļūšanu ASV prezidenta krēslā, deklarēja savu vienotību un neapmierinātību par notiekošo ar īpašajās cepurītēm galvās. Tās bija rozā mices ar „austiņām” jeb pink pussy hats, kuras ikviena varēja uzadīt pati un nēsāt kā savu protesta karogu. Šīs adītās cepurītes un to nosaukums bija protesta reakcija pret Trampa runu par to, ka visas sievietes ir „nogribējušās” seksuālu uzmācību un to vien gaida, lai kāds “grab her by the pussy”. Nav noslēpums, ka viena veču daļa līdzīgi domā joprojām un ASV prezidents nav vienīgais, kas ir apmaldījies šajā virzienā. Taču šāds nejēdzīgs cinisms no valsts augstākās amatpersonas puses nav piedodama lieta. Tas ir smags apvainojums. Tāpēc toreiz rozā cepurīšu akcijai pievienojās arī protestētājas Women’s March ietvaros Austrālijā, Jaunzēlandē un Lielbritānijā.

Tagad kārta pienākusi blūzei ar sasienamu apkakli.

Kas tā tāda? Kāpēc tagad?

Šajā attēlā jūs redzat bijušo Zviedrijas Akadēmijas sekretāri (spīkeri) Sāru Daniusu. Viņa atstāj savu darba vietu, protestējot pret tur notikušajām intrigām. Attēlā redzams, ka viņa uzvilkusi blūzi „ar šleipi”, kas lielā mērā norāda uz viņa klasisko, konservatīvo amatu 200 gadus vecajā institūcijā, kurā līdz šim šo ietekmīgo posteni ieņēma tikai kungi. Nekavējoties reaģēja Zviedrijas kultūras ministre, kas, demonstrējot savu solidaritāti ar Sāru, arī ietērpās līdzīga piegriezuma blūzē. Viņai sekoja arī citas sabiedrībā atpazīstamas un publiskajā telpā ietekmīgas sievietes. Lielveikalos Zara vai HM šāds klasisks blūzes variants nebija atrodams, taču vecais Jacobssons uzreiz izlika skatlogā esošo dāmu apģērba sortimentu. Blūzes, kuras ikdienā reti kāds pērk, tagad tika notirgotas vienā rāvienā. Gandrīz katra zviedriete savos sociālajos medijos ziņoja (ar savas blūzes attēlu), ka piedalās kopējā pasākumā. Piektdien, 13. aprīlī arī Ziemeļu Muzejs lūdza visas “mezglublūzes” (zviedriski : knutblus) demonstrētājas dalīties pieredzē un atsūtīt fotogrāfijas kultūrvēstures fondam.

Ko nozīmēja šī akcija? Tā  nozīmēja cīņu pret veciem, iesīkstējušiem uzskatiem par to, ka sievietes nav līdzvērtīgas vīriešiem. Tās var un drīkst seksuāli izmantot, nav aizliegts neuzklausīt sieviešu sūdzības, jo viņas visu izdomā un pārspīlē. Par to pašu pārkāpumu, kas netiek piedots amatpersonai sievietei, vecis paliek amatā un vēl var atļauties smīkņāt.

Nezinu vai ir jēga skaidrot konkrētos apstākļus Zviedrijas Akadēmijā, kuru pamet liels skaits pastāvīgo locekļu un var gadīties, ka nākamgad nepietiks personu Nobela literārās prēmijas iebalošanai.

  • – Šī blūze izaicina večus – dinozaurus”, – raksta žurnālists Arne Rūts vakardienas Dagens Nyheter. Senā Zviedrijas Akadēmijā, kuru dibināja karalis pirms 200 gadiem, ir valsts valstī. Līdz šim tajā tika ievēlēti (ar retiem izņēmumiem) tikai un vienīgi kungi. Viņi arī piešķīra prēmijas un balvas. Pirms 20 gadiem kungu rindas tika paretinātas un Akadēmijā iekļuva vairāk sieviešu. Viena no viņām (dzejniece Katarina Frostenson) tika ievēlēta 90. gadu sākumā un iesaistīja akadēmijas aktivitātēs arī savu vīru Žanu Klodu (francūzi). Viņš dibināja kultūras klubu, izmantojot akadēmijas finansējumu, un nepalaida garām iespēju seksuāli izmantot jaunās mākslinieces. Tās pašas, kas pretendēja uz koncertiem un izstādēm šajā klubā. Tagad noskaidrojās, ka šādu – seksuāli izmantotu sieviešu dzejnieces vīra kolekcijā ir ap 20-30. Laikraksts Dagens Nyheter (kustības me-too ietvaros) atklāja šo faktu, kas kuluāros jau faktiski bija zināms. Sabiedrībā sākās viļņošanās, bet Akadēmijā nerīkojās. Akadēmijas patrons karalis arī klusēja un Žans Klods apvainojumus noliedza. Visbeidzot sākās šūpošanās un vairāki kungi izstājās no akadēmijas, pieprasot Katarīnas Frostensones izslēgšanu. Publiskajā telpā vīdēja viedoklis, ka sieva nav vainīga pie vīra izlaidības un Katarīnu izslēgt nevajadzētu. Finālā no Zviedrijas Akadēmijas tika izraidītas divas sievietes no kurām viena bija sekretāre Sāra. Tā pati, kas nēsā konservatīvi klasisko blūzi „ar šleipi”. Viņai tika pārmests rīcības nespēja un vairāki Akadēmijas locekļi neslēpa savu nepatiku pret sievieti šajā augstajā amatā.

Jāpiezīmē, ka Zviedrijas Akadēmiju arī agrāk atstājuši daži tajā ievēlētie locekļi. Līdz šim šie protesti bijuši politiska rakstura (Gilenstēns un Ekmane pieprasīja akadēmijas atbalstu Rušdī, kas netika nodrošināts).  Protams, ka Akadēmijas statūti saglabājušies negrozīti kopš feodālajiem laikiem, aizspriedumi joprojām dzīvi. Pret patriarhālo modeli šodien uzstājas ne tikai sievietes ar savām mezgla-blūzēm, bet arī 227 zviedru zinātnieki, kas nepiekrīt notikušajam. „Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība jauc savas privātās intereses un pārliecību ar valsts vajadzībām. Nav pieļaujams, ka Akadēmijas vadība praktizē nepotismu, korumpētību un savu privāto draugu bīdīšanu amatos un stipendijās”, – rakstīts zinātnieku paziņojumā medijiem. Viņiem šķiet, ka Sarai ir jāatgriežas atbildīgajā amatā un jāturpina darbs.

Tikmēr blūze ar sasienamo apkakli ir modē joprojām.

Kas notiks tālāk, to rādīs laiks. Taču vecīgā, konservatīvā blūze (pateicoties Sārai) ir ieguvusi jaunu elpu. Pārvērtusies par karogu.

 

 

 

 

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Sveiks, diktator! Cilvēks, kas prot mainīt seju, uzskatus un Ungāriju

Viktors Urbāns ir viens no neskaitāmajiem austrumeiropiešiem, kas spēj un prot mainīt uzskatus, pārliecību atbilstoši „tirgus” interesēm. Viņam izdevies kopā ar savu privāto pārvērtību šovu, pārkrāsot arī pašu Ungāriju. Demokrātijas sapnis iemests miskastē un valsts ceļo populisma neprognozējamajā virzienā.

Galotņu tikšanās laikā Rīgā (2015), Žans Klods Junkers esot uzrunājis Urbānu ar vārdiem: “Sveiks, diktator!”. Iemesli šādam vērtējumam nav tālu jāmeklē: ASO viņu sauc par rasistu (jo Urbāns atbalstot rasu diskrimināciju), Sorosam šķiet, ka Urbāns izveidojis Ungāriju par mafijas valsti un britu vēsturnieks Timothy Garton Ash deklarē, ka Urbāna vadībā Ungārija „tuvojas fašismam”.

No kurienes Ungārija ieradies šis cilvēks? Protams, ka no postsovjetiskā bloka. No tās pašas noliktavas, kurā savu karjeru sācis arī Ventspils Aivars Lembergs, kura uzskati un rīcība ļoti atgādina Urbāna „filozofiju”.

Abi ir ļoti līdzīgi. Gatavi neatkāpties no politikas stūres līdz kapa malai, neieredz Džordžu Sorosu un abiem patīk Putins, Erdogans un Ķīnas Sji Dziņpings, kas valdīs savā valstī līdz pat bērēm. Neatejot no kases.

Pašlaik Urbāns ir vadošais galēji labējais politiķis Eiropā. Viņu slavē Trampa štāba ideologi, „breksita” tēvs Farāžs un ir pamats prognozēt, ka Urbāns uzvarēs arī šodienas Ungārijas vēlēšanās. Pēc tam viņš saņemšoties un kļūšot par lokomotīvi arī visas Eiropas labējiem populistiem – nacionālistiem.

Normāls lasītājs lieliski saprot, ka šī veida populisms novedīs pie kariem vecajā kontinentā. Tas ir neizbēgami.

Viss, kas piedzīvots pēc otrā pasaules kara, šiem ļaudīm ir aizmirsies. Labi baroti, pārtikuši, apģērbušies un pie naudas tikušie puikas grib mazliet “mērīties” un izkauties. Ja atļausim šiem populistiem iet līdz galam, t.i., līdz riskantajai līnijai, tad jāsāk jau tagad gādāt cukuru un miltus nebaltajiem kara laikiem.

Lai kautos, ir nepieciešama savējo sakūdīšana pret sliktajiem. Putins to dara un viņa baznīca piebalso. Paradoksāli, ka lielākie kaušļi šodien ir tieši postsovjetiskā laika funkcionāri. Urbāns mazliet līdzīgs.

1989.gada 16. jūnijā viņš piedalījās 1956.gada varoņu piemiņas maršā pie robežas. Šādi protestējot pret PSRS okupācijas laiku Ungārijā. Toreiz viņam bija hokejista frizūra un 26 gadi. Toreiz viņš vadīja studentu kustību pret padomju okupāciju un pret nacionālkonservatīvajiem spēkiem. Pēc tam sākās izglītības ieguve, kuru viņam nodrošināja Džordžs Soross, samaksājot par viņa politikas studijām Oksfordas universitātē.

Toreiz Urbāns bija demokrāts. 24 gadus vēlāk viņš jau publiski paziņoja, ka ar liberālajiem uzskatiem ir cauri, jo tie izraisot “korupciju, seksu un varmācību”. Tagad viņu interesēja valstis, kas demokrātiju nekad nav redzējušas un piedzīvojušas:  Singapūra, Ķīna, Indija, Turcija, Krievija. Arī Ungārijai esot jāklust par tikumīgu, neliberālu valsti. Kas īsti notika ar pašu Urbānu laikā no 1989. -2014? Kā lauku zēns no Feskultas, viņš cēlies no samērā trūcīgas un mazizglītotas ģimenes, kļuva par modernā laika diktatoru? Tēvs bija komunistu partijas priekšnieks, ģimene izmantoja nomenklatūras piešķirtās priekšrocības. Pēc Berlīnes mūra krišanas, situācija strauji mainījās. Labklājības vietā ieradās trūkums un nedrošība par nākotni. Pat 1991. gadā  72% ungāru uzskatīja, ka PSRS okupācijas laikā dzīvošana bija labāk un drošāka. Sabiedrībā sāka izplatīties ilgas pēc dzīves „laimīgajā barakā”. Šis aspekts laikam bija noteicošais. Urbāns šo politiku sāka realizēt kļūstot par premjerministru brīvajā Ungārijā. Viņš nekaunējās likt lietā Brežņeva ideoloģijas jēdzienus. Tādus kā – „bizness ir spekulācija”, „strādnieki – valsts maize” un pagriezt kuģi atpakaļ.  Pacēla minimālo algu, pensijas un sāka gigantisku infrastruktūras pārkārtošanu. Tieši tāpat kā Lembergs maksāja pensionāriem „dāvanas aploksnē” un lielā mērā šodien ir kļuvis par  faktisko, moderno komunistu.

Kā cilvēks esot nejauks. To atzīst arī viņš pats. Kādā intervijā DN viņš uzsver: “Esmu negants un biju ļoti nejauks arī kā bērns. Bezkaunīgs un varmācīgs. Lielie mani nevarēja ciest. Es necietu arī viņus”. Tā teikt – ja sitīsi man, tad bliezīšu atpakaļ divtik!

Kas viņu magnetizē politikā? Heroisms. Iespēja izkauties. Agresivitātes realizēšana. 2010. gadā viņam pat izdevās iegūt tik daudz vietu parlamentā (2/3), lai varētu pārrakstīt valsts konstitūciju. Tas arī tika izdarīts. Atņemot tiesības daudziem.

Nedomāju, ka ir liela jēga apskatīt populisma paņēmienus, kurus izmanto Urbāns. Tos lieto ikdienā Ventspils monarhs un pašmāju Saskaņa un nacionālo partiju bloks. Arī viņiem imigranti ir ienaidnieki, homofobija norma un liberāļi – lamu vārds. Pēc Urbāna domām ir jāizkaujas ar tiem, kas nav tādi kā mēs.

Ieceļotāji esot inde un pakļaujot “mūsu meitas un sievas izvarēšanai”. Pierādījumu šiem apgalvojumiem nav joprojām, bet viņam tā liekas un ar to pietiek.

Urbāns ir viens no enerģiskākajiem Eiropas kaušļiem. Vienā pusē ir viņš kopā ar Polijas Kačinski, Francijas Lepenu, Austrijas neonacionāļiem, itāļu Piecstaru zvaigznes kustību un zviedru Zviedrijas Demokrātiem. Turpat blakus mīņājas mūsu kaušļi. Otrā pusē esam mēs, kopā ar Urbāna nīsto „liberālo eliti” jeb izglītotāko un empātiju atbalstošo Eiropas sabiedrības daļu.

Cilvēks, kas prot mainīt uzskatus ir klāt un vēlas vadīt Eiropu. Tagad ir modē solīt neiespējamo. Viņš to dara un no upuriem nebaidās.

Nav labi.

Diemžēl.