Čērčils un demokrātija. Kā vēlamies nodzīvot savu atlikušo mūžu?

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Speciāli TvNet

Aizvien biežāk mūsu publiskajā telpā var pamanīt aicinājumus nobeigt liberālismu, anulēt demokrātiju un iet atpakaļ pie tirānijas pa varmācības, despotisma un totalitārisma ceļu. Izvēles piekritēji savu nostāju argumentē ar pieļāvumu, ka pasaule šobrīd piekususi no liberālas demokrātijas «visatļautības» un vēlas «sakārtot māju» diktatora un baznīcas vadībā. Līdzīgu melodiju korī dungo putinisti gan šeit, gan arī viņpus Zilupes robežai apgalvojot, ka esošā (Rietumeiropai raksturīgā) politiskās pārvaldes un organizācijas sistēma esot sevi izsmēlusi. Kā jau tas meldiņā pierasts, šis refrēns tiek atkārtots no jauna, no jauna un daļa dziedātāju nemaz neiedziļinās dziesmas teksta saturā. Vai tā patiešām ir?

Lai apspriestu šo tēmu, izvēlējos 1939. gada 24. martā publicēto politiķa, virsnieka un britu premjerministra (1940-1945; 1951-1955), Nobela literatūras prēmijas laureāta (1953) Vinstona Čērčila (1874-1965) pārdomas par to pašu demokrātiju, kuru daudzi arī Latvijā šodien ir gatavi demontēt. Lai gan pati neesmu Čērčila apbrīnotāju skaitā (man ir iebildumi pret viņa rīcību Otrā pasaules kara laikā attiecībās ar Baltijas valstīm un pārējo Eiropu), tomēr raksts ieinteresēja, jo dod vielu pārdomām. Tas pierāda, ka diktatūras slavinātāju uzbrukumi demokrātijai nav nekas jauns un tikai šodienai raksturīgs. Tie notikuši arī agrāk un turpināsies mūžīgi.

Tautai ir tāda valdība, kādu tā pelnījusi

Tā apgalvoja Čērčils. Šo frāzi bieži citējam tad, kad Latvijā atkal ievēlēta nepareiza Saeima, jo trūcīgākās (vēlēšanās aktīvākās) iedzīvotāju daļas atkal nodevušas balsis par populistiem. Tiem pašiem «ļimončikiem», kas sola, bet valsts labā nedara neko. Vienīgi izglītots, iedziļināties spējīgs vēlētājs spēj ievēlēt savai valstij produktīvu valdību. Tā nu tas ir. Balsotāji, kurus politiķi var nopirkt par banānu ķekaru Bauskā, par dāvanu Ziemassvētkos Ventspilī vai brīvbiļeti tramvajā Rīgā, nespēj izšķirties un godprātīgi izlemt. Viņi «halturē» pie balsošanas urnas. Iemet atverē aploksni ar blēža vārdu. Šādi paver ceļu izlaupītājiem. Tātad nedod iespēju vērtīgām, atbildīgām personībām nonākt pie varas svirām Latvijā. Ko darīt mums pārējiem? Vai atņemt šīm spītīgajām sirmgalvēm pasi? Aizslēgt Kremļa apdullinātajiem kungiem un jauniešiem durvis uz vēlēšanu iecirkni? Vai aizliegt slīmestiem balsot? Vai tiešām demokrātiskā iekārta ir vainīga pie tā, ka mūsu sabiedrībā ir ļaudis ar upura kompleksu, neremdināmu alkatību un citi, kas nespēj domāt? Kāpēc slovēņi un francūži var palasīt, paklausīties arī pretējā viedoklī un izlemt, kādi cilvēki valsts pārvaldē vajadzīgi, bet mēs latvieši nekādi nespējam nedz vienoties vienotā partijā pret kremliniem, nedz saglabāt savu grūti izkaroto brīvību un neatkarību no totalitāristiem un populistiem?

Vai tiešām pie ļaužu egoisma un muļķības ir vainīga demokrātija? Nē, protams, ka nav. Tikai demokrātijas apstākļos līdzcilvēku trūkumi ir labāk redzami. PSRS totalitārisma laikā bija tikai viena partija, par ko vēlēt, un vēlēšanu iznākums jau iepriekš paredzams. Tagad partiju pārāk daudz, un iespējams, ka tieši šajā virzienā meklējama šodienas vēlēšanu lielākā problēma. Mēs nepazīstam politisko piedāvājumu, tas ir saskaldīts un nav kārtīgi apskatīts. Partiju mums daudz. No malas dažādu grupējumu politiskais piedāvājums šķiet ļoti līdzīgs un atšķirības starp tiem ir neskaidras un nesaprotamas. Bez tam sabiedrisko mediju līdzdalība politisko partiju izgaismošanā pilsoniski aktīvajiem iedzīvotājiem ir nepietiekama jeb līdzinās nullei. Arī apzinīgam vēlētājam (šādā situācijā) būs grūti izšķirties par ko balsot, jo nav politiski polarizētu partiju alianšu.

Konfekšu dalīšana

Lai uzbūvētu pārtikušu Latviju pa demokrātijas ceļu, mums visiem jāpiedalās celtniecības darbā. Valsts ir kopīgā lieta, nevis Lemberga, Dūklava, Šķēles vai Ušakova SIA. Tāpēc daudziem būs jāatradinās no ierastās frāzes «par politiku neinteresējos». Par politiku ir jāinteresējas visiem, jo ikvienam no mums demokrātija dod tiesības balsot un caur to lielā mērā izlemt valsts turpmāko likteni. Tieši tie, kas neinteresējas (vai nebalso), grūž Latviju dziļāk populisma aklajā ielā. Demokrātija mums garantē tiesības, taču par pienākumiem (pret demokrātisku valsti) nereti aizmirstam.

Tiem, kas līdz šim nav interesējušies par politiku un neko no tās nesaprot, paskaidrošu orientēšanās formulu īsi: iedomājieties kaudzi konfekšu. Kā sadalīsiet šo kaudzi bērniem, kas sēž klasē? Visiem līdzīgi vai čaklākajiem vairāk un slinkajiem mazāk? Ja izvēlēsieties pirmo variantu (visiem līdzīgi), tad esat kreisi orientēta persona, jo jums rūp tauta tāpat kā sava ģimene. Ja sadalīsiet čaklākajiem vairāk saldumu un slinkākajiem mazāk, tad aizmirsīsiet, ka Anna vai Kārlis vispār šodien nav skolā un «končas» nav saņēmuši. Šī ir labējā (konservatīvā) pieeja sadales politikai, kas dod priekšroku ambiciozākajiem un turīgākajiem. Mūsu valsts partiju politika ir simboliska bombongu dalīšana (valsts budžets tiek sadalīts noteiktiem mērķiem, kaut kam tiek dota priekšroka, kāds tiek aizmirsts utt.). Līdz šim līdzekļu (konfekšu dalīšana) pie mums veikta vienīgi no labējo partiju flanga viedokļa. Ja uzskatāt, ka tas nav pareizi (mums ir daudz invalīdu, cilvēku ar īpašām vajadzībām, trūcīgu ģimeņu, maznodrošinātu sirmgalvju), tad balsojiet ar kreisi orientētajām sociāldemokrātiskajām partijām, kuras Latvijā ir vairākas (Saskaņu sociāldemokrātiem nepieskaitu). Ja vēlaties, lai viss paliek pa vecam, tad balsojiet par labējām partijām, kuras veido nacionālais bloks, Lemberga kabatas partija un atlikusī Vienotība. Jaunās partijas pagaidām nav parādījušās «pilnā augumā», un šis fakts ir sabiedrisko mediju kļūda. Jau sen vajadzēja iepazīstināt vēlētājus ar jauno partiju piedāvājumu. Pētījumi pierāda, ka vēlētāju iepazīšanās masu medijos ar jaunu (līdz šim nepazīstamu) politisko partiju norisinās vismaz 3 mēnešus. Pagaidām iepazīstināšana nedz Latvijas Radio, nedz Latvijas TV nenotiek. Negribētos turēt kolēģus aizdomās un iztulkot šo klusēšanu LTV un LR kā apzinātu izpatikšanu vecajām, varas partijām, kurām iepazīšanās ar vēlētāju vairs nav nepieciešama. Taču pilsoniski atbildīgi tas nav.

Planētas forma un ērtības

Vēlreiz atgriežoties pie liberālās demokrātijas un Čērčila raksta. Ir vajadzīgi gadu simti, lai visas tautas nonāktu pie sava ideālā valsts organizācijas un pārvaldes modeļa. Lielbritānijai bija vajadzīgi vairāki gadsimti, lai uzbūvētu savējo, konstatē valsts leģendārais premjers. Tas, ko viņi sev atklāja un noskaidroja, vēlāk noderēja arī mums – tautām, kas atbrīvojās no gadsimtiem ilgas verdzības. Šis modelis ir atvērta, pret visiem iecietīga pārvaldes forma, kas nešķiro maciņa biezumu, ādas krāsu, ticības vai visu citu veidu orientāciju. Protams, liela sabiedrības daļa, kas pieradusi pie paklausības varai (pie stingrās rokas «no augšas») un pieprasa ko līdzīgu reanimēt arī Latvijā, neaizdomājas par to, ko šāds ceļš atpakaļ varētu mums visiem nozīmēt tagad. Kāpēc šie cilvēki vēlas atgriezties pagātnes pagrabā? Tāpēc, ka modernais laiks ir citāds nekā pagātne, kurā nebija darba tirgus, nekustamo īpašumu un mantu (kuras maciņš neceļ), bagātnieku (kuriem skauģi netiek līdzi) un «izlaidības», kas nav saprotama cilvēkam, kura laikā seksa vispār nebija. Tad labāk bēgt atpakaļ pie brežņevisma? Tāpēc, ka bail no tagadnes? Tāpēc, ka neviens nepamācīja, kā dzīvot brīvajā pasaulē (parādi būs jāatdod un cilvēki būs stipri citādāki, nekā no malas izskatās)? Izskatās, ka arī šajā gadījumā noteicošās ir bailes. Nesaprotam, nezinām, nemākam un tāpēc negribam. Protams, ir grūti būt pieaugušajam demokrātiskā valstī, kurā viss jāizlemj pašam un valsts vadītājiem savu likteni deleģēt nevar.

Situācija atgādina viduslaiku diskusiju par to, vai zeme ir apaļa vai nav. Tiem, kas skatās pa logu, liekas, ka tā ir plakana kā pankūka. Tiem, kas seko zinātnei un jaunākajiem atklājumiem, ir skaidrs, ka zeme ir zila, apaļa planēta. Tātad izpratnes problēmas pamatā ir kompetences bagāžas atšķirības.

Izrādās, ka Čērčila laikā piedzīvotas tieši tādas pašas diskusijas kā šodien. Vecmodīgais parlaments esot jāmet mēslainē, jo tas nepildot savus uzdevumus un tāpēc nederot «kā tāds». «Visā Eiropā pašlaik ir ļaudis, kas gatavi saplosīt esošo valsts pārvaldes iekārtu. To pašu, kuras robežās dzīvojuši visus šos gadus. Tagad grasās ķerties pie pavisam citām valsts pārvaldes metodēm, bez izpratnes par to, ko šāds pārkārtojums var dot un kāda ir tā vērtība nākotnei,» satraukti raksta Čērčils tālajā 1939. gadā, un viņa viedoklis sasaucas ar šodienas 2018.gada aktualitātēm Eiropas telpā. Pēc Čērčila domām, šī pieeja esot vieglprātība, jo nomainīt valsts pārvaldes formulu nenozīmē to pašu, ko nomainīt uzvalku. Līdz šim cilvēce piedzīvojusi tikai un vienīgi nežēlīgu despotismu, netaisnas monarhijas, kas ar varai pietuvināta galma oligarhu palīdzību, apspiež un izspiež iedzīvotāju vairākumu. Iesaistot apspiesto pūli valsts pārvaldes ietekmēšanā, briti pirmo reizi panāca «kaut cik godīgu un taisnprātīgu valsts regulēšanas formu». To pašu, kas neļauj rupji un varmācīgi izturēties pret tiem, kam nav varas sviru vai materiālu resursu taisnības pirkšanai. Konstitūcijas grozīšana ir ļoti jutīga lieta, jo vairumā gadījumu tā noved pie asinsizliešanas, – domā Čērčils. Protams, visos laikos un valstīs ir turīgi cilvēki, kas grib un spēj pārkāpt likumu, ignorēt savu pilsoņu pienākumu, prast apzagt savu valsti. Taču nekad šie ļaudis nenodzīvo ilgāk, laimīgāk vai prasmīgāk savu dzīvi par mums pārējiem tepat blakus mums uz šīs zemes. Viņi nodod valsti un par to samaksā ar savu godu.

Kā vēlamies nodzīvot savu īso dzīvi?

Šis ir pats svarīgākais jautājums, kuru katram jāuzdod sev. Vai vēlamies atkal noenkurot valsti «virs sevis» un kalpot izdomātām idejām, kuras mums izvirza «diži vadoņi» (Staļins, Putins, Urbans, Hitlers vai Pinočets). Pēc tam ar katru citādi domājošo no mums šie līderi izrēķināsies bez žēlastības un nožēlas. Idejiskie (ticības) argumenti noderēs pierādījumu vietā. Nē, cilvēks, kas pieradis pie pilsoņa brīvības, vairs nav iedzenams diktatūras suņu būdā. Jo valsts ir priekš mums, nevis mēs – priekš valsts.

Domāju, ka vēlamies būt brīvi, aizsargāti un materiāli nodrošināti. Čērčils uzsver, ka šā iemesla dēļ ir vajadzība pēc ticības, uzskatu, pārvietošanās brīvības. Vajadzīga brīva telpa, kas netraucē katra atsevišķa indivīda tiesībām pašam izlemt savu dzīvi, atrast savu profesiju, kas palīdz nodrošināt iztiku. Garantējot labklājību, godprātīgu medicīnisko aprūpi, taisnīgu tiesu sistēmu strīdu un domstarpību gadījumos. Mums ir vajadzīgas arī politiskās opozīcijas un pretēji domājošo aizstāvība no varas puses. Mēs gribam veidot nevalstiskas organizācijas, kas aktivizētu līdzi domājošo, aktīvo sabiedrības daļu svarīgu problēmu risināšanā. Mums nepieciešamas iespējas paust savu viedokli publiski, jo vēlamies paši noteikt visu savā valstī un just, ka mūsu viedokli vara ņem vērā un liek lietā produktīvi.

Grieķu paraugs

Demokrātijas ideja piedzima antīkajā Grieķijā. Strauji to iznīcināja barbari, saplosot civilizēto ideju gabalos un piespiežot cilvēci gadsimtiem dzīvot diktatūru un tirānu pārvaldījumā. Taču asiņainie varmācības instrumenti nespēja iznīcināt ideju un sapni par godīgu valsti, kas paredzēta pilsoņiem (nevis otrādi). Britiem viņu izolētajā salā arī izdevās šo sapni realizēt pirmajiem. Ripoja tirānu galvas un priviliģētajiem tika atņemtas priekšrokas tiesības. Tas notika lēni, grūti un mokoši, taču norisinājās. Jauna varas forma bija izsapņota, un visbeidzot bija pienācis tās dzimšanas laiks. Katra valsts var šodien nosaukt to cilvēku vārdus un uzvārdus, kas cīnījās un uzvarēja, lai ieviestu savā zemē taisnīgu valsts pārvaldes formu. Viņu vārdā mēs šodien nosaucam laukumus un ielas, jo cieņa ir vienīgais veids, kā pateikties par naudā nesamaksājamiem ieguldījumiem savas valsts, nācijas un sabiedrības labā. «Toreiz mūsu mazā valsts ar saviem četriem vai pieciem miljoniem iedzīvotāju, spēja atbrīvoties no apsēstības, kuru nodrošināja Spānijas spiediens. Tiekot vaļā no Luija XIV militārās un reliģiskās tirānijas, no Napoleona draudīgā tuvuma, uzdrošinoties ieslīdēt viktoriānisma ērā ar uzvaru,» konstatē Čērčils, uzsverot tautas gatavību pretoties arī fašistiskās Vācijas centieniem pakļaut Eiropu. Tas bija iespējams, pateicoties pilsoņu godprātīgai rīcībai, kas vērsta vienota mērķa labā – savas valsts aizstāvībai. Tikai tāpēc, ka «mums ir kopīgs spēks, spēja rīkoties, ar likumu aizsargāts pilsoņu aktivitātes spars, kas gūst savu izpausmi parlamentārās demokrātijas pārvaldījumā», mēs uzvarējām, – uzver Čērčils. Viņam šķiet, ka šāda sabiedrības organizēšanas forma ir pretmets jebkādām diktatoru, vadoņu vai tirānu varas izpausmēm. Šo tēzi demokrātijas aizstāvībai viņš pauž gadu pirms Otrā pasaules kara sākuma. Pēc viņa domām, ikvienam britam ir nīstamas un nepieņemamas jebkādas diktatūras, patvaldības, vadoņu tirānijas izpausmes (vienalga kādā formā tās tiktu pasniegtas). Tikai brīva, demokrātiska valsts ir spējīga aizstāvēt savu pilsoņus godīgi un ievērot viņu tiesības pēc būtības.

Divdesmitā gadsimta sākumā tika paplašinātas vēlēšanu tiesības un «angļus aicināja uzticēt savu brīvību demokrātijai. Tas, ka katram vīrietim un katrai sievietei bija vēlēšanu tiesības, palīdzēja nodrošināt lielāku demokrātiju. Šādi valsti bija iespējams labāk pārvaldīt. Bezmaksas obligātā pamatizglītība (bez piesaistes baznīcai) nodrošināja ļoti plašiem sabiedrības slāņiem iespēju izlemt politiskas problēmas. Anglija uzņēmās šo pienākumu, atbildību un nedrīkstēja kļūdīties,» konstatēja rakstā bijušais valsts vadītājs. Viņš arī neslēpj sarūgtinājumu par to, ka cilvēki, kuriem ir piešķirtas lieliskās iespējas ietekmēt politiskus procesus savā valstī, vieglprātīgi atsakās no pilsoņa goda pienākuma.

Daudzas valstis centās sekot šim britu modelim, to kopējot un atkārtojot. Par to notika cīņas, cilvēki mira, šos principus aizstāvot. Taču citur notika pretējais. Piemēram, Krievija iznīcināja savu parlamentu un pārtapa par skudru pūzni. Itālijai draudēja līdzīgs liktenis, jo tā izvēlējās romiešu diktatūras sabiedrību, par kuru samaksāja ļoti bargi, – secina bijušais britu premjers un atzīst, ka vairumam jauno valstu piemīt tieksme tomēr apstāties pie pusmilitāras diktatūras attīstības fāzes, cerot, ka skarba vadība paātrinās iedzīvotāju labklājību un pārticību. Vissmagāk šis etaps iecirta Vācijai, jo «šī spēcīgā tauta, Rietumu pasaules jaudīgākā un bīstamākā nācija, tagad ir atgriezusies atpakaļ viduslaiku situācijā, atsakoties no iespējām, kuras tai piedāvāja jaunais laiks».

Čērčilu jau tālajā 1939.gadā nepārliecināja totalitāras valsts izaicinājums, jo šāda sabiedrība, kurā visiem jābūt vienādiem un pretim runāt nedrīkst, nav civilizētu attiecību cienīga.

Kapitālisms un naudas vara sistemātiski mēģina graut demokrātismu, taču informācijas globalizācija palīdz saskatīt izpausmes arī citur un saprast, kas ir norma un kas pārkāpums. Cīņa par demokrātiju nav galā. Pats galvenais ir atrast cilvēkus, kas spēj taisnīgi nodrošināt mums pašu svarīgāko demokrātijas principu – brīvību,[1] jo mums nav laika satraukties un baidīties tagad, kad notiek pats svarīgākais – mūsu vienīgā dzīve uz šīs zemes.

[1]Aristotelis. Politiken. 1317b (6:2)

Mazbērnu nākotni nosaka šodienas vēlētājs. Ungārijas pārdomas

Ungārijas labējo populistu uzvara liek aizdomāties pagātnē – līdz pat nacistu nākšanai pie varas Vācijā. Vāci toreiz paši sev iebalsoja nacionālsociālistus. Līdz ar to viņi leģitimēja visas sekas, kuras šis lēmums izraisīja: karu, postu, valsts sadalīšanu un visbeidzot gigantiskās cilvēcīgas ciešanas vācu ģimenēm visos līmeņos. Fricis vai Anna, kuri toreiz balsoja par nacistiem trīsdesmitajos gados, ir vainīgi. Pie kara, pie posta. Arī pie tā, kas kara un okupāciju rezultātā notika ar Latviju un mums pārējiem. Viņi akceptēja Hitlera darba politiku, bet neaizdomājās par sekām, kuras Ādolfa ambīcijas izraisīs. Vajadzēja iedziļināties un atturēties no naivas ticības savam fīreram. Iespējams, ka šodien vēsture būtu aizgājusi pa citu ceļu.   

Par boļševikiem mēs zinām (te komentāri lieki!). Viņu vēlēšanu sistēmu (no „padomju laikiem”) atceramies. Tāpēc vainot padomju tautu šodienas vēstures zigzagos izvairāmies. Varēja vēlēt tikai par vienu vienīgo komunistu partiju, jo citas izvēles nebija. Vēlēšanu process bija teātris bez skatītājiem, taču melīgos un manipulatīvos procesus varēja labi pamanīt pat piedzēries ezis. Mācību no pagātnes vajadzēja saglabāt ikvienam, kas to piedzīvoja un redzēja. Saprotot, ka politiķis nav mācītājs un vēlētājām ir nevis jāklausās politiķa vārdos, bet jāanalizē viņa darbi. Diemžēl ar politiķu analīzi vēlētājs arī tagad negrib nodarboties. Viņš klausās un skatās ko stāsta mediji. Ja tie pieder vienai partijai (kā to varējām novērot Ungārijā, Urbāna gadījumā), tad rezultātu nav grūti prognozēt. Izlasa – notic- ievēl. Krievijā šodien redzam to pašu – tauta nobalsoja par cilvēku, kurš nākotnē atnesīs postu viņiem pašiem un vēl bērnubērniem. Latvijā notiek tas pats. Liela sabiedrības daļa nejaudā iedziļināties politisko partiju piedāvājumā un iemet vēlēšanu urnā biļetenu ar blēžu uzvārdiem. Kāpēc vēlētājs tā dara?

Tālredzības trūkums

Atbilde uz šo jautājumi ir diezgan sarežģīta, jo pārticību un laimi katrs no mums saprot ļoti atšķirīgi: vienam pietiek ar brīvbiļeti tramvajā un lētu dienišķo desu no rītiem. Cits jūtas pateicīgs par sausiņiem un iespēju brīvi izteikties, iegūt informāciju, bet vēl trešajam vajag tikai atļaut apzagt valsti, kamēr pašu nevar pieķert pie rokas.

Perspektīva mēdz būt dažāda un brilles te nepalīdz. Vieni redz tuvu – plaukstas  attālumā un tālāk viņiem viss miglā tīts. Citi saskata notiekošo procesu attīstību ilgā un daudz tālākā laika perspektīvā un redz brīdinājumu signālus jau operas uvertīras pirmajā taktī. Vai egoisms un tuvredzība varētu būt vienīgais iemesls masu apjukumam vēlēšanu laikā? Nedomāju, ka vienīgais, bet svarīgākais gan.

Ir cilvēki kas jūtas labi, sildoties kaimiņu mājas ugunsgrēka siltumā. Neiedomājoties par to kas notiks, kad ugunskurs apdzisīs un mugura vairs nesajutīs liesmu siltumu. Mirkļa ērtība nosaka visu. Tālejošus un ilglaicīgu uzlabojumu projektus viņi nesaprot. Šo efektu lieliski var no vērot mūsu ikdienā arī šodien – politiķi sola tikai šodienas labumus. Par parītdienu viņiem galva nesāp.

Latvijas lielākā problēma ir konstruktīvas attīstības stratēģijas trūkums. Politiķi kā viendienītes sola sava mandāta perioda (4 gadu) ietvaros, jo tuvredzīgais vēlētājs saprot vienu konkrētu naudas dāvinājumu aploksnē šodien, brīvbiļeti tramvajā (šomēnes) un bērnu spēļu laukumus kā jauno ģimeņu savaldzinātājus (šogad). Par tālredzīgu stratēģiju (10-50 gadu periodā) te nevar būt ne runas, jo vēlētājs to nesapratīšot. Tad iznāk, ka mēs – tuvredzīgie vēlētāji paši esam vainīgi pie tuvredzīgas valsts politikas un politiķiem sprinteriem, kuriem maratons nav pa spēkam?  

Kāpēc tā?

Neskaitāmas filmas un grāmatas vēsta par to ka vācieši ievēlēja sev Hitleru. Taču maz no mākslas darbiem analizē pašu problēmu –  kāpēc viņi nostājās līdzās šīm idejām un (vairumā gadījumu) paši tās atbalstīja? Iztrūkst grāmatu par to, kāpēc krievi tagad jūt nostalģiju pēc stiprās rokas, tirāna un slepkavas Staļina. Šie robi un neizstāstītie stāsti šodien aktualizējas no jauna, piemēram, Krievijas un Ungārijas vēlēšanu rezultātā

Vācu nacionālsociālisms 1928. gadā ieguva 2% balsu parlamenta vēlēšanās, bet jau 1930. -18,3%. Divus gadus vēlāk  37,3% vāciešu nobalsoja par nacistiem vēlēšanās un briesmonis nonāca pie varas pavisam legāli. Neviens vāciešus nespīdzināja, viņiem nedraudēja, viņi ievēlēja Hitleru paši. Pēc tam brūnkrekli ķērās pie likumu pārtaisīšanas, legāli aizliedza citas partijas, arestēja tūkstošiem sociāldemokrātu, komunistu, ebreju un katoļu. Šie cilvēki tikai aizturēti, ieslodzīti. Pašcenzūra tika pieprasīta kā norma. Tie septiņi miljoni vāciešu, kas 1932. gada vēlēšanās balsoja par sociķiem, bija spiesti klusēt kā peles nākamajā gadā. Jo jau gadu vēlāk Hitlers bija aizliedzis šāda politiskā grupējuma eksistenci. Mēs zinām kas notika pēc tam. Zinām, ka Hitlers lielā mērā izmantoja valsts krīzes efektus (superinflācija) un sabiedrības pēckara diskomfortu (Versaļas miera līgums) savā labā. Taču kā visi šie vācu vēlētāji: skolotāji, strādnieki, mājsaimnieces, mācītāji, uzņēmēji varēja būt tik naivi un noticēt slima cilvēka murgiem uz politiskās skatuves? Noticēt un sekot tiem? Ja šodien šos cilvēkus intervēsiet, tad vainīgais būs Hitlers, nevis viņi. Tāpat jums atbildēs arī latviešu vēlētājs, kas regulāri vēl par Rīgas varas parijām. Vai par Lemberga kabatas partijām ar vēsturiskiem un poētiskiem nosaukumiem :  Zemnieku savienība (asociācija ar Kārli Ulmani) un Zaļā partija (asociācija ar vides kustību, kas pirmā uzsāka cīņu par neatkarību Gorbačova pārkārtošanās perioda laikā). Šie vēlētāji nedomā par sekām.  Tieši tāpat kā Viktora Urbana partijas Fidesz vēlētāji svētdien nedomāja. Viņi neprognozēja ko ar savu balsojumu izdara savai valstij un Eiropai.

Diktatora triumfs

Pāris gadu laikā Urbāna nacionālkonservatīvā partija no sīkpartijas pārvērtās par smagsvarnieku. Ko Urbāns „tādu” piesolīja ungāriem?  Viņš lieliski saprata sovjetisma laika nostaļģiju, jo jau 2010. gada aptaujās 70% aptaujāto ungāru apraud zaudētos komunisma laikus. Pirms Berlīnes mūra krišanas visi ticēja demokrātijai un tam, ka tā pati iedarbosies autopilota režīmā. Diemžēl tā nenotika. Vainīgā nebija demokrātija „kā tāda”, bet gan tās neveiklie ieviesēji plānveida ekonomikas areālā.

Tie, kas postsovjetisma zonā neprasmīgi organizēja „pāriešanu” no plānveida uz tirgus ekonomiku, ir pelnījušie cietumsodu par savu nemākulību. Gan tie, kas ieradās no ārzemēm (lai palīdzētu Jeļcinam), gan pašmāju teorētiķi, kas šo pāreju saprata tikai un vienīgi kā valsts izlaupīšanu un „prihvatizēšanu” savā labā. Tas, ka demokrātija pieļauj zagšanu nenozīmē, ka tā šo nejēdzību nosaka vai veicina.  Viss atkarīgs no cilvēkiem, kas demokrātiju izveido. Tā 90.gadu sākumā kāda Gotlandes ciema veikala pārdevējs bija atstājis bodi pircēju rīcībā. Pie pilniem preču plauktiem bija piestiprināta zīmīte: „Pārdevēja slima. Esmu uz lauka. Daudz darba. Apkalpojiet sevi paši. Naudu atstājiet, lūdzu, bleķa bļodiņā! Ēriks”.  Paņēmām 2 limonādes pudeles un noskaitījām naudu bļodiņā. Meita bija satraukta. Viņai likās, ka atbrauks „kāds” un Ērika veikalu izlaupīs. Dēls bija sajūsmā. Viņam likās, ka šis ir vislabākais piemērs kā servisa sfērai būtu jādarbojas. Pie viena nosacījuma, ja mēs visi esam godīgi pret sevi, citiem un valsti.

Domāju, ka Urbāna ievēlētāji nebija godīgi.

Nedz pret sevi, nedz valsti, nedz Eiropu.

Mazbērni viņiem to nepiedos.    

Vēlēšanu labais rezultāts jeb kā vēlētāji «ņēma un uzmeta» Āboltiņu

LETA, TVNET

TVNET

Aizvadītās 12. Saeimas vēlēšanas Latvijā iezīmēja jaunu pagriezienu valsts demokratizācijas procesā. «Kad tika saskaitīti visi plusi un svītrojumi, atklājās šo vēlēšanu lielākais pārsteigums – Solvita Āboltiņa Kurzemes vēlēšanu apgabalā ir palikusi «aiz svītras», – konstatē Madonas avīze «Stars» un secina, ka «tādas nu ir vēlētāju tiesības».*

Varas abstinence

Parlamenta spīkere un otras lielākās partijas «Vienotība» līdere lielai Latvijas vēlētāju daļai nepatīk (ko pierāda svītrojumu rezultāts). Tas nozīmē, ka viņas karjera politikā ar šo teorētiski ir noslēgusies.

Šis fakts ir ļoti nozīmīgs Latvijas demokratizācijas sasniegums un liecina, ka vēlētājam ir svarīga ne tikai profesionalitāte, bet arī parlamenta sēžu vadītājas cilvēciskās īpašības.

Pati «vēlētāju devalvētā» Solvita Āboltiņa pašlaik uzkrītoši atpaliek no Kurzemes vēlētāju izlēmības. Nespēj pieņemt nelabvēlīgo vēlēšanu iznākumu vīrišķīgi kā, piemēram, zviedru Fredriks Reinfelds un neprot atkāpties. Tā vietā viņa spītīgi turpina airēties atpakaļ pie valsts politikas stūres tā, it kā problēmas iemesls būtu nevis vēlētāju spriedums, bet gan kāda «ienaidnieka nelabvēlība». Šo «izmisīgo procesu» veicina viņas vadītās partijas vadošie biedri, kuru sarūgtinājumu par kompromisa līderes neveiksmi var cilvēcīgi saprast, taču to nav iespējams politiski attaisnot. Mēģinājumi par katru cenu «mehāniski» iedabūt atpakaļ Solvitu Āboltiņu parlamentā izskatās šķebeni. Kā norāda rīta avīze NRA «ja sākotnēji šķita, ka pēdējais pirms strīpas palikušais, bet S. Āboltiņu apsteigušais, Ints Dālderis, varētu nolikt mandātu, lai sāktu darboties Eiropas Komisijas viceprezidenta Valda Dombrovska birojā, tad tagad viņš paziņojis, ka mandātu tik vienkārši gan nenolikšot. Tādējādi sarežģījot S. Āboltiņas iedabūšanu Saeimā» (NRA, 16.10.2014).

Nezin vai S. Āboltiņas svītai partijā izdosies panākt otras «Vienotības» Kurzemes deputātes Ineses Lībiņas Egneres novākšanu no politikas skrejceļa, manipulējot ar ministru portfeļiem, vai arī «paveiksies» ar nākamā Kurzemē ievēlētā deputāta novākšanu it kā veselības problēmu dēļ.

Varas pārbaudījumu visi neiztur. Diemžēl.

Dzīve bez politikas ar primadonnām

Parastā dzīve, ārpus politikas, tagad tiek piedāvāta arī otrai redzamākajai «Vienotības» politiķei, bijušajai izglītības un zinātnes ministrei Inai Druvietei, kas ar situāciju esot samierinājusies un labprātīgi atgriezīšoties «civilajā» darbā.

«Druvietei neprofesionalitāti nevar pārmest, bet didaktisko, pamācošo toni gan, atzina vairāki vēlētāji, kas šā iemesla dēļ svītrojuši ministri no Vidzemes vēlēšanu apgabala «Vienotības» saraksta. Viņus kaitinot, ka ministre vienmēr runājot kā tāda skolotāja, it kā citi būtu dumjāki par viņu, un svītra pāri» – secina Māra Lībeka «Latvijas Avīzē» (07.10.2014).

No «Vienotības» sarakstiem vēlētāji izsvītrojuši arī ambiciozo laikraksta «Diena» kādreizējo privatizētāju un izdevēju Arvilu Ašerādenu, kurš bija galvenais partijas kampaņu organizētājs savā – Vidzemes reģionā un pierādīja, ka ar šo pienākumu nav spējis tikt galā, jo palika «aiz svītras». To pašu likteni piedzīvoja kādreizējā rīta avīzes «Diena» galvenā redaktore un polittehnoloģe Sarmīte Ēlerte, kura no 10. vietas partijas sarakstā nokrita uz 34. vietu, kļūstot par «visvairāk svītroto» deputātu kandidāti Rīgā» (LA). Savādi, ka katrās nākamajās vēlēšanās Sarmīte Ēlerte sasniedz aizvien jaunu vēlētāju antipātiju rekordu, bet no politiskās karjeras «Vienotībā» tāpēc neatsakās.

Zemu krituši ir arī citi kādreiz plaši pazīstamie politiķi. Piemēram, tagadējā proputina partijas «Saskaņa» biedre Baiba Rozentāle, PR konsultants un «vērpējs» Ivo Kiršblats, politikas «smagsvari» Kārlis Leiškalns, Aivars Kreituss un dzejnieka dēls Krišjānis Peters.

Iekļūt Saeimā no kārtējās jaunās partijas nav izdevies arī politiķim, kas mēģināja kādu brīdi pārvērsties par laikraksta «Diena» žurnālistu, – Andrejam Panteļējevam. Tāpat arī nacionāļu ārpolitikas «bastionam» Aleksandram Kiršteinam.

Iespējams, ka 2014. gada vēlēšanas ieies Latvijas vēsturē kā «svītrošanas maratons» un «primadonnu plosīšanās», jo vairākiem deputātiem izdevās uznirt partiju sarakstu augšgalā, pateicoties pašrocīgi darinātām sevis slavināšanas kampaņām (Jānis Upenieks, Vilnis Ķirsis, Romualds Ražuks u.c.) un tas nozīmē, ka ar «ar roku griežamais popularitātes oreols» Latvijā joprojām ir iedarbināms manuāli.

Latvijas Berluskoni – Lembergs

«ZZS ir partija, kuru, neraugoties uz tās nosaukumu, faktiski vada naftas industrijas oligarhs Aivars Lembergs. Lembergam pats svarīgākais ir labas attiecības ar Krieviju, lai šādā ceļā nodrošinātos pret juridiskām komplikācijām, kas viņam varētu rasties savu korumpēto darījumu dēļ,» konstatē somu «Yle» un uzsver, ka Lembergs esot Latvijas Berluskoni.

Jāpiezīmē, ka vairums skandināvu mediju komentētāju līdzīgi traktē aizvadīto vēlēšanu uzvarētāja Aivara Lemberga politiskās ambīcijas, sasaistot tās ar Ventspils vadoņa vēlmi nodrošināt sev «glābšanas ceļu uz Krieviju», ja starptautiskās tiesas viņam piespiedīs pārāk bargu sodu par koruptīvajiem nodarījumiem dzimtenē.

Paši vēlētāji Kurzemē un Zemgalē domā pavisam citādi. Viņiem Lemberga «krietna saimnieka» tēls ir spēkā joprojām, un tāpēc tur ZZS izvirzās avangardā, neraugoties uz to, ka rekreatīvā Ventspils faktiski ir vienīgi pustukša pārticības dekorācija ar Latvijas Berluskoni galvenajā lomā. Vadoņa mīts šeit dzīvs joprojām, un savādi, ka to atbalsta pat liepājnieki.

Nav izslēgts, ka «lembergisti» jeb ZZS kā nākamo kaujas operāciju veiks bēdīgi slavenā valsts prezidenta Andra Bērziņa jeb kārtējā «nasing spešl» tālāku stutēšanu valsts visaugstākajā amatā otrajā piegājienā. Tautai stāstīs, ka A.Bērziņš (tāpat kā Lembergs) «ir goda vīrs», «pieticīgs» un «prasmīgs saimnieks». Aiz šiem arhaiskajiem saukļiem tiks noslēpts Ventspils Berluskoni galvenais motīvs šādai rīcībai – iesēdināt valsts prezidenta krēslā sev labvēlīgu personu, kas kritiskā brīdī var izsludināt amnestiju, ja tādu viņam personīgi savajadzēsies. Postkomunistiskā domāšana šajā Latvijas politiskajā areālā ir fakts joprojām.

Vidzeme kā «Vienotības» bastions

Tādējādi «varoņa – vadoņa sindroms» ir viens no Latvijas politiskās domāšanas kritiskajiem atavismiem, jo pagaidām tas vēl nav nokritis zemē kā vecs, novalkāts kažoks pats no sevis.

«Vienotības» piekritēju ir vairāk Vidzemē, kas liecina par šā reģiona vēlētāju konstruktīvāku Latvijas kolektīvās nākotnes perspektīvu izpratni. To var izskaidrot ar joku par to, ka Vidzemes augstienes ģeogrāfiskais novietojums (cēsnieki saka, ka viņu pilsēta esot vienā līmenī ar Rīgas Pēterbaznīcas gaili!) garantē plašāku horizontu. Tātad no Cēsīm var redzēt tālāk nekā no Ventspils! Vai arī ar senām piebaldzēnu intelektualitātes tradīcijām, kas pieprasa svaigu gaisu Latvijas politikā lielākās devās nekā līdz šim. Prātnieki un Pietuka Krustiņi sākuši domāt politiski korekti.

Latgales vēlētāji, protams, pārliecinošu uzvaru piešķīruši partijai «Saskaņa». Tai seko Lemberga partija un «Vienotība». Tas nozīmē, ka Kremļa spiediens šajā Krievijas un Baltkrievijas pierobežā ir spēkā joprojām un vietējo potenciālo «opolčencu» sapnis par Krimas scenāriju Daugavpilī joprojām ir pārāk aktuāls, lai ar to nerēķinātos!

Spēja attīrīties vai blefot

Vēlētāju attiecības ar deputātiem šajās vēlēšanās aizvien noteiktāk sāk iegūt Rietumeiropai raksturīgu apveidu. Piemēram, fakts, ka vēlētājs «piedod nodokļu nemaksāšanu, bet augstprātību nē» (Latvijas Avīze, 07.10.2014.) un gatavība paust uzticību «Kārlim Krēsliņam, kurš nolika 11. Saeimas deputāta mandātu pēc tam, kad viņa dēls tika pieķerts ar «spaisu» automašīnā» (www.lsm.lv, 05.10.2014), liecina par mūsu vēlētāja spēju piedot vai nepiedot «tautas kalpiem» viņu nodarījumus.

Kā spoža komēta šajā masu politiskās domāšanas pārmaiņu laikā piesaucama «Zaķa balsu pirkšanas lieta», kas pierāda, ka partija «Vienotība» pati ir gatava attīrīt savas rindas no korumpētiem politiķiem. Pamatojoties uz Viļānu novada domas deputāta un «Vienotības» vietējas nodaļas vadītāja Jura Vidiņa iesniegumu par iespējamo balsu pirkšanu Dzintara Zaķa labā, Drošības policija ir sākusi kriminālprocesu. Pats «Vienotības» deputāts Zaķis noliedz pārmetumus, taču ir atkāpies no «Vienotības» Saeimas frakcijas priekšsēdētāja amata, lai gan viņa līdzdalība vēlētāju balsu pirkšanā nav pierādīta. Civilizēti un ētiski.

Turpretī Latvijas Berluskoni jeb Aivara Lemberga paustais viedoklis ir 100% pretējs un pasvītro, ka šis notikums varot «nopietni ietekmēt jaunās valdības veidošanas gaitu, jo rodas jautājums, vai «Vienotībai» ir morālas tiesības veidot jauno valdību» (Ventas Balss, 8.10.2014). Amizanti, ka smagos noziegumos apsūdzētais politiķis pats nedrīkstētu paust publiski jebkādu politisko viedokli līdz brīdim, kamēr pret viņu izvirzītās apsūdzības tiks atspēkotas. Taču izpratne par ētiku PSRS laika mantiniekiem oligarhiem arī Latvijā joprojām darbojas pēc Orvela romāna «1984» loģikas un tas nozīmē, ka viņš «šūpos laivu» un traucēs maksimāli ilgi, jo no Latvijas politiskās skatuves ir nozudusi Lembergam tik nepatīkamā «Reformu partija». Žēl. Tagad Latvijas Berluskoni var brīvi fantazēt pat par «jaunām ārkārtas vēlēšanām», «darāmajiem darbiem, kas saistīti ar budžetu», aizmirstot, ka savu kļūdu atzīšana grezno ne tikai cilvēkus «kā tādus», bet vēl jo vairāk politiķus. Postpadomju loģikā (līdzīgā veidā) ir aizkavējusies arī prokremliskā partija «Saskaņa», kas teatrāli vērsusies policijā, «aicinot pārbaudīt ziņas par iespējamu balsu pirkšanu» (www.balvi 24.lv, 07.10.2014) un visiem spēkiem cenšas tēlot konkurentu kļūdu atmaskotāju. Protams, «Zaķa lieta» tiks izmeklēta. Protams, tā met ēnu. Taču tikpat skaidrs ir arī tas, ka «samaksāto plusiņu» lieta nav tikai «Vienotības» deputātu «slimība» un ka šajā gadījumā vislabākais ir tas, ka vainīgais pats (nevis konkurents) atzīst savu kļūdu. Tādējādi Latvija pamazām atvadās no savas postsovjetiskās pagātnes. Atzīt kļūdas nav viegli.

Tas nav maz.

Mediju misijas un mērķa trūkums

Latvijas mediju satura kvalitātes erozija nav tikai postsovjetisma valstu problēma. Ar «izklaidi līdz nāvei» šodien audimata dēļ sirgst arī rietumvalstu mediji. To uzkrītoši varēja novērot vēlēšanu nakts televīzijas translācijas un sociologu, politologu komentāros. Tā vietā, lai interpretētu, tulkotu sev un ievēlētajiem politiķiem vēlētāju balsojuma signālus, mediji nodarbojās tikai un vienīgi ar gaidāmās valdības koalīcijas mozaīkas uzminēšanu un šausmināšanos par tautas it kā zemo līdzdalību balsošanā.

Neviens no Latvijas politiķiem vai partijām nav piedāvājuši Latvijas tautai skaidrus, saprotamus un iedvesmojošus valsts attīstības mērķus. Protams, ir svarīgi novērst nabadzību un cīnīties ar aktuālām sociālajām problēmām. Taču tikpat svarīgi ir piedāvāt tautai drosmīgu labklājības mērķi, uz kuru mums visiem iet tā, lai Latvijas nākotne pārstāj emigrēt uz neatgriešanos (kopš 2008. gada Latvija emigrācijas rezultātā zaudēja 4,1% jeb 19 775 bērnus, IR, 10.10.2014).

Acīmredzot tas jau būs nākamais solis, kura speršanai Latvijai nepieciešami jaunas kvalitātes politiķi.

Tie, kas vēl nāks un būs, jo arī lēns progress ir labs progress (ja to salīdzinām ar stagnantu mieru).

Laiks, kas mums dots, ir Dieva avanss mums visiem un būtu jāizmanto kā darbarīks, nevis dīvāns.

Steigsimies prātīgi.

Atsauces:

  • Stars, 18.10, 2014.

Eiropas izvēles labirints: vēlētāji vairs netic tradicionālajai politikai

2012. gada 8. maijs

Francijas, Grieķijas un Serbijas vēlēšanas ir garām.

To rezultāts ietekmēs ”Eiropas ēkas” tālo celtniecību.

Divas lielākās grieķu partijas Jaunā Demokrātija un Pasok palikušas ”aiz borta”, saņemot kopā tikai 32% balsu. Līdz šim tieši šīs bija lielākās grieķu partijas un pauda atbalstu ekonomiskas glābšanas un  ”jostu pievilkšanas” taktikai.

Jaunais,  grieķu ievēlēto partiju spektrs ir pretrunīgs un tikko jau izgāzusies pirmās koalīcijas dibināšana. Var gadīties, ka grieķiem neizdosies izveidot valdības arī otrajā, trešajā un ceturtajā piegājienā.

Jūnijā Grieķijai jāsāk nākamās sarunas ar Valūtas Fondu par 11 miljardu eiro kredītu valsts kasei. Citādi nekādu kredītu vairs nebūs un beigsies nauda, kuru izmaksāt pensijām, algām un pabalstiem.

Tas, ka līdzšinējā politiskā elite Grieķiju ir nevedusi līdz bankrotam, ir fakts. Vienlaikus, vadošā partijas valstī ir spiestas saņemt tautas dusmas arī par Eiropas ”uzspiesto taupības režīmu”.

Grieķu balsojums (tātad) ir simbolisks, Tā nav tikai protesta akcija pret saviem politiķiem, bet arī pret eiro (grib palikt eiro zonā, bet pieprasa manīt aizdevuma noteikumus sev labvēlīgākā izskatā).

Uzvarētāji Grieķijas 2012. gada vēlēšanās – populisti, nacisti un staļinisti pagaidām vienoties nespēj un nav izslēgts, ka Grieķiju gaida jau nākamās vēlēšanas.

Akacis turpina griezties.

Francija novākusi nīsto Nikolas Sarkozī. Viņš personificē arī ekonomisko krīzi. Fransuā Ollands sola daudz un apmēram to pašu ko grieķu uzvarētāji. Viņš paaugstināšot minimālo algu, reducēšot pensijas vecumu, pieņemšot darbā tūkstošiem skolotāju. Nāksies pacelt nodokļus, bet arī pie visoptimistiskākā iznākuma, var neizdoties tikt galā ar budžetu. Fiktīvais budžeta pieaugums vairs nefunkcionēs, jo sabiedriskā sektora izdevumi šodien sastāda 56% no Francijas nacionālā kopprodukta  un tas ir vairāk nekā, piemēram, zviedriem.

Ollands vēlas pievienot finanšu paketei un budžeta disciplīnai arī ekonomiskas pieauguma sektoru (aptuveni investīciju objekti), taču viss būs atkarīgs no tā kā viņam izdosies vienoties ar Eiropas ekonomisko motoru – Vāciju.

Tas, ka vairākas valdības un prezidenti svētdien krita finanšu krīzes iespaidā, ir zīme, ka vēlētāji vairs netic tradicionālajai politikai un ir gatavi uzticēties ekstrēmistiem.

Nesimpātisks rezultāts.

Taču – viegli prognozējams iznākums.

¿Cómo está. Ejot vaļā karš. Vai mums ir labāk?

2011. gada 27. oktobrī

¿Cómo está – vaicā kolēģe Marija, nopietni skatoties Skype telefonsarunas lodziņā. Kamera rāda labu ”bildi”, derētu pat tiešraidei.

Bien – saku un gaidu ko viņa ziņos no Kalī. No Kolumbijas. ”Pa tukšo” nekad nezvana.

Esot silts, Zumba joprojām modē… bet atkal ejot vaļā karš.

Nopūta.

Gaidāmas vēlēšanas. Tās ievada Kolumbijas Revolucionāro bruņoto spēku – Fark grupējuma kaujinieku ofensīvas pret dažādu valsts reģionu politiķiem.

Pagaidām noslepkavots jau 41 kandidāts reģionālo politiķu amatiem. Turpinās mafijai nelojālo kandidātu vajāšana, balsu pirkšana un nelegalā (mafijai labvēlīgo) politiķu kampaņu finansēšana.

–  Piektdien, viss sākās piektdien. Fark pēkšņi uzbruka armijas spēkiem un “gāja vaļā” kaujas ar armiju. Svētdien sekoja otrais vilnis Araukas provincē. Tur slaktiņš turpinājās un upuru skaits tagad pieaug, – konstatē kolēģe no Kolumbijas.

Viņa pati abi pazīst marksistisko grupējumu Fark, kas pēdējos gadus turējās nomaļus, iztiekot bez uzkrītošām bruņotām ofensīvām, kuras parasti plaši un skaļi atsaucas arī starptautiskajos medijos.

Mežabrāļi jeb  teroristi tur bailēs un neziņā lielāko daļu valsts provinču, jo viņu rindās šobrīd ”dienē” apmēram 8000 kaujinieku, ka nodarbojas ar vietējo iedzīvotāju iebaidīšanu, ķīlnieku sagūstīšanu un, protams, ar kokaīna tirdzniecību.

Nelegālā kokaīna ražošana un eksports ir 30 gadu ilgā Kolumbijas pilsoņu kara pamatā.

Karš turpinās, nebeidzas un nebeidzas.

–  Bogotā tūristi šo karu faktiski nejūt. Bēgļi, kas mūk no okupētajiem reģioniem, apstājas un paliek uz dzīvi priekšpilsētās geto rajonos. Normāli dzīvot ”uz laukiem”  pie mums nav iespējams, jo tur cilvēkus dzenā un spīdzina gan ”mežabrāļi”, gan paramilitārie spēki gan armijas sirojošie grupējumi. Katram jāmaksā sava artava un normālam cilvēkam tas nav izturams, – konstatē Marija.

Pēc neliela klusuma perioda šūpošanās atsākusies.

Vienu brīdi Kolumbijā bija pamiers, pēc kreiso līderu nogalināšanas un agresīvo grupēju savstarpējās izrēķināšanās. Tagad kaislības sit augstu vilni.

No jauna.

Cietēji, protams, ir parastie iedzīvotāji. Pēc Codhes aprēķiniem valstī ir 4 miljoni bēgļu.

Paradoksāli, bet kolumbieši ir bēgļi paši savā zemē.

” Šogad savas zemes Kolumbijas laukos ir bijuši spiesti pamest 90 000 zemnieku, kas tagad mēģina izturēt badu Bogotas priekšpilsētās”, – konstatē Marco Romero (Codhes).

Valdība turpina pieņemt likums, kas  it kā atbalsta atgriešanos, taču drošības nav un cilvēki turpina nīkt teltīs. Lielpilsētās.

Tātad pēc divām dienām Kolumbijā sāksies vēlēšanas. Kā šis process notiks – tas lielā mērā liecinās par demokrātijas attīstības standartu valstī. Valdība Bogotā ir mobilizējusi ap 300 000 policistu un armijnieku, lai apsargātu vēlēšanu iecirkņus.

Uzbrukt var gan mežabrāļi, gan narkomafijas bruņotie spēki.

Slepkavojot un novācot sev nelojālus politiķus un tos, kas ”vēlē nepareizi”.

Protams, ka mafijas un sirotāju nauda ieplūst viņiem vajadzīgo politiķu priekšvēlēšanu kampaņu kasē un visi šie procesi tik ļoti atgādina Latvijas vēlēšanas, ka paliek … mazliet neomulīgi.

–  Pats sliktākais, ka politisko partiju kandidāti bieži savām kampaņām izlieto daudz vairāk naudas, nekā tiek oficiāli deklarēts. Skaidrs, ka tur tiek pludināta iekšā kokaīna nauda! Viņi aizstāv kokaīnu nevis mūs! , – uzsver Maria un mazliet brīnās, ka pie mums Latvijā ir līdzīgi procesi. “Baroni”, kas finansē savas kampaņas un “slīcina” nevajadzīgos.

Mums nav kokaīna, bet ir bijusi ”truba”, Eirotenderi/pabalsti/fondi/finansējums ar kuriem manipulēt prot ne tikai blēži ”pēc būtības”, bet arī Latvijas ierēdņi un amatpersonas.

Skaidrs, ka lokālie politiķi var būtiski ietekmēt procesus valstī.

Cik dziļi noziedzīgie un koruptīvie grupējumi iezīžas valsts politiskajā un ekonomiskajā organismā – to pagaidām izmērīt vēl neviens nav apņēmies.

Nedz Latvijā nedz arī Kolumbijā.

Taču notikumu attīstība pēc būtības ir līdzīga – šeit un tur.

–  Pati lielākā problēma ir tā, ka pie mums politiskajos gaiteņos daudzi uzskata, ka ”draugu kopas politikā”,  vai ” mūsējo grupējumi” ir normāla lieta. Viņi tur Bogotā turpina veidot ”savējo” alianses un pārbīdīt cilvēkus amatos kā šaha figūras ar sajūtu, kas tas viss ir OK un tā darīt drīkst. Partijas pie mums faktiski ir balošanas mašīnas jeb šeftmaņu biznesa administratīvās izkārtnes”  – tā domā kolumbiete.

Kolumbijā bēg cilvēki.

Turpina bēgt no mājām, kļūstot par lielpilsētu ubagiem.

Latvieši bēg uz ārzemēm un dara to pašu.

Kolumbijā valsts nevar izgudrot kādu attīstības modeli sev izvēlēties. Prezidents Santos vēlas investēt lauksaimniecības industrializācijā, bet  aizmirst, ka Kolumbijā dominē sīkzemnieki nevis lielsaimniecības.

Grāmatas un instrukcijas šādam sīkzemnieciskam piegājienam nav.

Latvijā – tas pats.

Karš notiek arī pie mums.

Tikai Rīgā tas sliktāk saskatāms, jo upurus neviens pagaidām neuzskaita.

¿Cómo está